Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62021CJ0245

Tiesas spriedums (pirmā palāta), 2022. gada 22. septembris.
Bundesrepublik Deutschland vertreten durch Bundesministerium des Innern, für Bau und Heimat pret MA u.c.
Bundesverwaltungsgericht lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Tās dalībvalsts noteikšana, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – 27. un 29. pants – Attiecīgās personas pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par tās pieteikuma izskatīšanu – Pārsūtīšanas apturēšana Covid‑19 pandēmijas dēļ – Neiespējamība veikt pārsūtīšanu – Tiesību aizsardzība tiesā – Ietekme uz pārsūtīšanas termiņu.
Apvienotās lietas C-245/21 un C-248/21.

Court reports – general – 'Information on unpublished decisions' section

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2022:709

 TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2022. gada 22. septembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Tās dalībvalsts noteikšana, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu – 27. un 29. pants – Attiecīgās personas pārsūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par tās pieteikuma izskatīšanu – Pārsūtīšanas apturēšana Covid‑19 pandēmijas dēļ – Neiespējamība veikt pārsūtīšanu – Tiesību aizsardzība tiesā – Ietekme uz pārsūtīšanas termiņu

Apvienotajās lietās C‑245/21 un C‑248/21

par diviem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar 2021. gada 26. janvāra lēmumiem, kas Tiesā reģistrēti 2021. gada 19. aprīlī, tiesvedībās

Bundesrepublik Deutschland

pret

MA (C‑245/21),

PB (C‑245/21),

LE (C‑248/21),

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [AArabadjiev], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [LBay Larsen] (referents), kas pilda pirmās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši I. Ziemele, P. Dž. Švīrebs [PGXuereb] un A. Kumins [AKumin],

ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],

sekretāre: R. Stefanova‑Kamiševa [RStefanova‑Kamisheva], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 9. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

MA un PB vārdā – APetzold, Rechtsanwalt,

Vācijas valdības vārdā – JMöller un RKanitz, pārstāvji,

Šveices valdības vārdā – SLauper, pārstāvis,

Eiropas Komisijas vārdā – AAzéma un Gvon Rintelen, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 2. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 27. panta 4. punkta un 29. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegti tiesvedībās starp Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) un MA, PB (lieta C‑245/21) un LE (lieta C‑248/21) par Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “pārvalde”) pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem viņu patvēruma pieteikumi tika atzīti par nepieņemamiem, konstatēts, ka nepastāv viņu piespiedu izraidīšanas aizliegums, izdots rīkojums par viņu piespiedu izraidīšanu uz Itāliju un noteikts ieceļošanas un uzturēšanās aizliegums.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Dublinas III regulas 4. un 5. apsvērums ir izteikti šādi:

“(4)

[Eiropadomes] Tamperes [1999. gada 15. un 16. oktobra] sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka [kopējā Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

(5)

Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.”

4

Šīs regulas 27. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

a)

apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai

b)

pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks [apturoša iedarbība]; vai

c)

attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.”

5

Minētās regulas 28. panta 3. punkta trešajā daļā ir paredzēts:

“Ja persona tiek aizturēta saskaņā ar šo pantu, minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic, cik drīz vien praktiski iespējams un vēlākais sešās nedēļās no brīža, kad cita dalībvalsts ir netieši vai tieši akceptējusi pieprasījumu uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no brīža, kad pārsūdzībai vai pārskatīšanai vairs nav apturoša spēka saskaņā ar 27. panta 3. punktu.”

6

Šīs pašas regulas 29. panta 1. un 2. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

Vācijas tiesības

7

Verwaltungsgerichtsordnung (Administratīvā procesa likums) 80. panta 4. punktā ir paredzēts, ka iestāde, kas pieņēmusi administratīvo aktu, noteiktos gadījumos var apturēt šī akta izpildi, ja vien federālajos tiesību aktos nav noteikts citādi.

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

Lieta C‑245/21

8

2019. gada novembrī MA un PB iesniedza patvēruma pieteikumus Vācijā.

9

Tā kā, veicot meklēšanu Eurodac sistēmā, atklājās, ka viņi Itālijas teritorijā bija ieceļojuši nelegāli un šajā dalībvalstī bija reģistrēti kā personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, pārvalde 2019. gada 19. novembrī lūdza Itālijas iestādēm uzņemt MA un PB, pamatojoties uz Dublinas III regulu.

10

Itālijas iestādes uz šo uzņemšanas pieprasījumu neatbildēja.

11

Ar 2020. gada 22. janvāra lēmumu pārvalde MA un PB patvēruma pieteikumus noraidīja kā nepieņemamus un konstatēja, ka nav aizlieguma viņu piespiedu izraidīšanai, izdeva rīkojumu par viņu nogādāšanu uz Itāliju un noteica ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu.

12

2020. gada 1. februārī MA un PB par šo pārvaldes lēmumu cēla prasību kompetentajā Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija). Turklāt PB šai prasībai pievienoja lūgumu apturēt minēto lēmumu. 2020. gada 11. februārī šis lūgums tika noraidīts.

13

Ar 2020. gada 8. aprīļa lēmumu pārvalde līdz turpmākam rīkojumam apturēja piespiedu izraidīšanas rīkojumu izpildi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 80. panta 4. punktu un Dublinas III regulas 27. panta 4. punktu, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas attīstību, MA un PB pārsūtīšanu nebija iespējams veikt.

14

Ar 2020. gada 14. augusta spriedumu Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa), kurā tika ierosināta lieta, atcēla pārvaldes 2020. gada 22. janvāra lēmumu. Šis spriedums tika pamatots ar konstatējumu, ka, pat ja Itālijas Republika bija atbildīga par MA un PB patvēruma pieteikumu izskatīšanu, šī atbildība tika nodota Vācijas Federatīvajai Republikai pēc Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā noteiktā pārsūtīšanas termiņa beigām, jo šis termiņš netika pārtraukts ar pārvaldes 2020. gada 8. aprīlī pieņemto lēmumu.

15

Vācijas Federatīvā Republika iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) revīzijas sūdzību par 2020. gada 14. augusta spriedumu.

Lieta C‑248/21

16

2019. gada augustā LE iesniedza patvēruma pieteikumu Vācijā.

17

Tā kā, veicot meklēšanu Eurodac sistēmā, atklājās, ka viņš 2017. gada 7. jūnijā bija iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Itālijā, pārvalde lūdza Itālijas iestādēm uzņemt LE atpakaļ, pamatojoties uz Dublinas III regulu.

18

Itālijas iestādes šo atpakaļuzņemšanas pieprasījumu apmierināja.

19

Pārvalde LE patvēruma pieteikumu noraidīja kā nepieņemamu, konstatēja, ka nav aizlieguma piespiedu izraidīšanai, izdeva rīkojumu par viņa piespiedu izraidīšanu uz Itāliju un ieceļošanas un uzturēšanās aizliegumu.

20

2019. gada 11. septembrī LE iesniedza pārsūdzību par šo pārvaldes lēmumu kompetentajā Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa). Turklāt viņš šai prasībai pievienoja lūgumu apturēt minēto lēmuma. 2019. gada 1. oktobrī šis lūgums tika noraidīts.

21

Ar 2020. gada 24. februāra vēstuli Itālijas iestādes informēja Vācijas iestādes, ka Covid‑19 pandēmijas dēļ pārsūtīšana uz Itāliju un no tās saskaņā ar Dublinas III regulu vairs nenotiks.

22

Ar 2020. gada 25. marta lēmumu pārvalde līdz turpmākam rīkojumam apturēja piespiedu izraidīšanas rīkojuma izpildi saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 80. panta 4. punktu un Dublinas III regulas 27. panta 4. punktu, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas attīstību, LE pārsūtīšanu nebija iespējams veikt.

23

Pēc tam, kad 2020. gada 4. maijā tika noraidīts otrais lūgums apturēt attiecībā uz LE pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa), kas izskatīja lietu, ar 2020. gada 10. jūnija spriedumu atcēla šo lēmumu. Pēdējais minētais spriedums tika balstīts uz līdzīgu pamatojumu kā šī sprieduma 14. punktā minētā sprieduma pamatojums.

24

Vācijas Federatīvā Republika par 2020. gada 10. jūnija spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa).

Abām lietām kopīgie apsvērumi

25

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā tajā celtās prasības būs jāapmierina, ja pierāda, ka, pirmkārt, pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana, kas pamatota ar pārsūtīšanas faktisku neiespējamību Covid‑19 pandēmijas dēļ, ietilpst Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta piemērošanas jomā, otrkārt, šāda apturēšana var pārtraukt šīs regulas 29. panta 1. punktā paredzēto pārsūtīšanas termiņu un, treškārt, minētā pārsūtīšanas termiņa pārtraukšana ir pieļaujama pat tad, ja tiesa iepriekš ir noraidījusi pieteikumu apturēt konkrēto pārsūtīšanas lēmumu.

26

Iesniedzējtiesa uzskata – lai gan Dublinas III regulas 27. panta 4. punktā ir prasīts, lai tajā paredzētā pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana būtu saistīta ar pārsūdzības īstenošanu, tā piemērošana tādā situācijā kā pamatlietā, iespējams, varētu tikt apsvērta, ja pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība tiek izskatīta un ja neiespējamība veikt piespiedu izraidīšanu var radīt šaubas par šī lēmuma tiesiskumu saskaņā ar Vācijas tiesībām. Tomēr būtu jāņem vērā šīs regulas mērķi, kā arī attiecīgo personu un konkrētās dalībvalsts atbilstīgās intereses, kuru līdzsvars būtu jānodrošina veselības krīzes kontekstā saistībā ar Covid‑19 pandēmiju.

27

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas apvienotajās lietās C‑245/21 un C‑248/21 ir formulēti identiski:

“1)

Vai pārsūtīšanas lēmuma izpildes administratīva apturēšana, kas, saglabājot tiesības to atsaukt, noteikta tikai tāpēc, ka Covid‑19 pandēmijas dēļ faktiski (pagaidām) nav iespējama pārsūtīšana, pārsūdzības procedūras tiesā laikā ietilpst Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta piemērošanas jomā?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šāds apturēšanas lēmums pārtrauc pārsūtīšanas termiņu saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai tas tā ir arī tad, ja pirms Covid‑19 pandēmijas uzliesmojuma tiesa ir noraidījusi personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, pieteikumu saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz pārsūdzības procedūras pabeigšanai?”

Par tiesvedību Tiesā

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 7. jūnija lēmumu šīs lietas ir apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

29

Turklāt iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu piemērot paātrināto tiesvedību attiecībā uz šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktam.

30

Lūguma pamatojumam iesniedzējtiesa norāda, ka vairākas dalībvalstis ir atteikušās veikt pārsūtīšanu Covid‑19 pandēmijas dēļ un ka tādēļ laikposmā no 2020. gada marta līdz jūnijam pārvalde pieņēmusi apturēšanas lēmumus 20000 gadījumu, no kuriem 9303 gadījumos notika tiesvedības.

31

Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes un pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, atkāpjoties no šā Reglamenta noteikumiem, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

32

Šajā lietā Tiesas priekšsēdētājs 2021. gada 7. jūnijā, uzklausot tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma, ka šī sprieduma 29. punktā minētais lūgums nav jāapmierina.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka šāda paātrināta tiesvedība ir procesuāls instruments, kas paredzēts ārkārtas situācijas risināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Visaptveroša veselības apdrošināšana), C‑247/20, EU:C:2022:177, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tālab liels personu vai juridisko situāciju skaits, ko iespējami skar uzdotais jautājums, pats par sevi nevar būt ārkārtas apstāklis, ar ko būtu pamatota paātrinātās tiesvedības piemērošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Caruter, C‑642/20, EU:C:2022:308, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Līdz ar to šīs procedūras izmantošanu pašu par sevi nevar balstīt uz iesniedzējtiesas norādīto apstākli, ka daudzas personas, kas lūdz starptautisko aizsardzību, ir nokļuvušas situācijā, kas ir salīdzināma ar prasītāju pamatlietā situāciju.

36

Turklāt, ja minēto procedūru varēja uzsākt ārkārtas krīzes situācijā, lai pēc iespējas ātrāk novērstu nenoteiktību, kas kaitē Eiropas patvēruma sistēmas pareizai darbībai (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2017. gada 15. februāris, Jafari, C‑646/16, nav publicēts, EU:C:2017:138, 15. punkts, un 2017. gada 15. februāris, Mengesteab, C‑670/16, nav publicēts, EU:C:2017:120, 16. punkts), no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas neizriet, ka šīs sistēmas darbība būtu ievērojami traucēta, gaidot Tiesas atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

37

Ar pirmo un otro jautājumu lietā C‑245/21 un lietā C‑248/21, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Dublinas III regulas 27. panta 4. punkts un 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pēdējā minētajā tiesību normā paredzētais pārsūtīšanas termiņš tiek pārtraukts, kad dalībvalsts kompetentās iestādes, pamatojoties uz 27. panta 4. punktu, pieņem atceļamu lēmumu par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu tāpēc, ka šāda izpilde ir faktiski neiespējama Covid‑19 pandēmijas dēļ.

38

Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzēts, ka attiecīgās personas pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic cik vien iespējams īsā laikā un – vēlākais – sešu mēnešu laikā no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību, ja apturošā iedarbība ir piešķirta atbilstoši šīs regulas 27. panta 3. punktam.

39

Saskaņā ar minētās regulas 29. panta 2. punktu, ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad dalībvalsts, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij.

40

Lai gan no šīm tiesību normām izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies veicināt pārsūtīšanas lēmumu ātru izpildi, ir arī skaidrs, ka atsevišķos gadījumos šādu izpildi var apturēt.

41

Tādējādi Dublinas III regulas 27. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina attiecīgajām personām tiesību aizsardzības līdzeklis, kura rezultātā var tikt apturēta attiecībā uz tām pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma izpilde.

42

Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jāparedz, ka pirmkārt, pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzība attiecīgajai personai piešķir tiesības palikt dalībvalstī, kas ir pieņēmusi šo lēmumu, līdz brīdim, kad kļūst zināms pārsūdzības rezultāts, vai, otrkārt, pēc pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības iesniegšanas pārsūtīšana automātiski tiek apturēta uz saprātīgu termiņu, kura laikā tiesa nosaka, vai šai pārsūdzībai ir jāpiešķir apturoša iedarbība, vai, treškārt, attiecīgajai personai ir iespēja iesniegt pārsūdzību, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūst zināms pārsūdzības rezultāts.

43

Turklāt Dublinas III regulas 27. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes pēc savas ierosmes var lemt apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūst zināms pārsūdzības rezultāts.

44

Ja pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana izriet no šīs regulas 27. panta 3. punkta piemērošanas, tās 29. panta 1. punktā ir noteikts, ka pārsūtīšanas termiņš sākas nevis no dienas, kad akceptēts uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījums, bet izņēmuma kārtā no brīža, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību.

45

Lai gan Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā nav tiešas atsauces uz gadījumu, kas izriet no šīs regulas 27. panta 4. punkta, kurā pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana izriet no kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma, tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka minētās regulas 28. panta 3. punkta trešajā daļā un 29. panta 1. punkta pirmajā daļā izmantotā līdzīgā formulējuma dēļ un tāpēc, ka šo abu tiesību normu mērķis ir noteikt laikposmu, kurā jāveic pārsūtīšana, minētās tiesību normas ir jāinterpretē līdzīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Khir Amayry, C‑60/16, EU:C:2017:675, 70. punkts).

46

Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka Tiesa attiecībā uz Dublinas III regulas 28. panta 3. punkta trešo daļu jau ir nospriedusi, ka pārsūtīšanas termiņa sākuma atlikšana gadījumos, kad saskaņā ar šīs regulas 27. panta 3. punktu ir piešķirta apturošā iedarbība, ir saistīta ar to, ka, kamēr par pārsūtīšanas lēmumu ierosinātai pārsūdzībai ir apturoša iedarbība, pārsūtīšanu pēc definīcijas nav iespējams veikt, tāpēc šim nolūkam paredzētais termiņš šajā gadījumā var sākties tikai tad, kad par pārsūtīšanas īstenošanu nākotnē ir panākta principiāla vienošanās un ir atlicis vien noteikt tās kārtību, proti, dienā, kad ir beigusies šī apturošā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Khir Amayry, C‑60/16, EU:C:2017:675, 55. punkts).

47

Tomēr, ja pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana līdz pārsūdzības rezultātam izriet no kompetento iestāžu lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 4. punktu, persona, uz kuru attiecas minētais lēmums, ir visādā ziņā līdzīgā situācijā kā persona, kuras pārsūdzībai tiek piešķirta apturoša iedarbība saskaņā ar minētās regulas 27. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Khir Amayry, C‑60/16, EU:C:2017:675, 68. punkts).

48

Turklāt, ja Dublinas III regulas 29. panta 1. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad kompetentā iestāde izmanto šīs regulas 27. panta 4. punktā paredzēto iespēju, termiņš pārsūtīšanas veikšanai tomēr būtu jāskaita no brīža, kad akceptēts uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījums, pēdējai minētajai tiesību normai lielā mērā tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, jo to nevarētu izmantot, neriskējot radīt šķērsli pārsūtīšanai minētajā regulā noteiktajos termiņos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Khir Amayry, C‑60/16, EU:C:2017:675, 71. punkts).

49

Tālab Dublinas III regulas 29. panta 1. punkts, tāpat kā tās 28. panta 3. punkta trešā daļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības apturošā iedarbība ir piešķirta atbilstoši šīs regulas 27. panta 4. punktam, pārsūtīšanas termiņš sākas no brīža, kad pieņemts galīgais lēmums par šo pārsūdzību, tādējādi pārsūtīšanas lēmuma izpilde ir jāveic vēlākais sešu mēnešu laikā no brīža, kad pieņemts galīgais lēmums par minēto pārsūdzību.

50

Tomēr šādu risinājumu var piemērot tikai tad, ja kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu, ievērojot Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta piemērošanas jomu.

51

Lai noteiktu šīs piemērošanas jomas robežas, ir jāņem vērā šīs tiesību normas teksts, konteksts, kādā tā iekļaujas, un tiesību aktos, kuros šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. marts, Autoriteit Persoonsgegevens, C‑245/20, EU:C:2022:216, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 50. un 51. punktā, ka no Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta formulējuma kā tāda izriet, ka šīs tiesību normas piemērošana ir cieši saistīta ar pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības īstenošanu, ko veic attiecīgā persona, jo šo iestāžu veiktajai apturēšanai ir jānotiek, “kad kļūs zināms apelācijas rezultāts”.

53

Otrkārt, attiecībā uz šīs regulas 27. panta 4. punkta kontekstu ir jākonstatē, ka šī tiesību norma ietilpst minētās regulas VI nodaļas IV iedaļā “Procesuālās garantijas”.

54

Turklāt minētā tiesību norma ir ietverta pantā “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” un seko punktam, kas attiecas uz pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības apturošo iedarbību, ko tā papildina, ļaujot dalībvalstīm atļaut kompetentajām iestādēm apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi gadījumos, kad tā apturēšana pēc pārsūdzības iesniegšanas nebūtu saistīta ar likuma vai tiesas nolēmuma sekām.

55

Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 49. punktā, no Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta saiknes ar šīs regulas 29. panta 1. punktu izriet, ka šādi piešķirtā apturošā iedarbība noteikti beidzas brīdī, kad tiek pieņemts galīgais lēmums par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību, jo 29. panta 1. punktā nav ietverti noteikumi, kas reglamentētu pārsūtīšanas termiņa aprēķināšanu gadījumā, ja kompetentās iestādes atceļ pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu pirms vai pēc pārsūdzības rezultāta.

56

Treškārt, no Dublinas III regulas 4. un 5. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir izveidot skaidru un praktiski realizējamu metodi, kas balstīta uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām, lai ātri noteiktu dalībvalsti, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, lai garantētu šādas aizsardzības piešķiršanas procedūras faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi (spriedums, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 58. punkts).

57

Lai sasniegtu ātras izskatīšanas mērķi, Savienības likumdevējs uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas procedūras, kas īstenotas saskaņā ar Dublinas III regulu, ir ierobežojis ar virkni obligātu termiņu, lai nodrošinātu, ka šīs procedūras tiks īstenotas bez nepamatotas kavēšanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, X un X, C‑47/17 un C‑48/17, EU:C:2018:900, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā noteiktais sešu mēnešu pārsūtīšanas termiņš ir domāts, lai nodrošinātu, ka attiecīgā persona iespējami īsākā laikā patiešām tiek pārsūtīta uz dalībvalsti, kas atbildīga par viņas starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, vienlaikus – ņemot vērā ar šīs personas pārsūtīšanas izpildi saistīto praktisko sarežģītību un organizatoriskās grūtības – dodot abām attiecīgajām dalībvalstīm nepieciešamo laiku, lai vienotos par šīs pārsūtīšanas īstenošanu, un, konkrētāk, ļaujot pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij noteikt pārsūtīšanas izpildes kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 59. punkts).

59

Tomēr, ņemot vērā kavējošos iemeslus, ko rada pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšana, balstoties uz šīs regulas 27. panta 4. punktu, attiecībā uz pārsūtīšanas termiņu, kā tas paskaidrots šā sprieduma 49. punktā, nebūtu iespējams šo tiesību normu interpretēt tādējādi, ka tā ļauj dalībvalstīm atļaut kompetentajām iestādēm apturēt pārsūtīšanas lēmumu izpildi tāda pamatojuma dēļ, kas nav tieši saistīts ar attiecīgās personas tiesisko aizsardzību, interpretējot šo tiesību normu tādējādi, ka tā ļauj dalībvalstīm atļaut kompetentajām iestādēm apturēt lēmumu par pārsūtīšanu izpildi tādu iemeslu dēļ, kas nav tieši saistīti ar attiecīgās personas tiesisko aizsardzību, un tas radītu risku, ka šīs regulas 29. panta 1. punktā noteiktais pārsūtīšanas termiņš kļūst neefektīvs, mainās no Dublinas III regulas izrietošais atbildības sadalījums starp dalībvalstīm un starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana ievērojami paildzinās.

60

Ņemot to vērā, ir arī jāatgādina, ka Savienības likumdevējs nebija paredzējis upurēt attiecīgo personu tiesisko aizsardzību par labu prasībai ātri izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, bet gluži pretēji – ar šo regulu būtiski attīstījis procesuālās garantijas, kādas šīm personām piešķirtas Savienības likumdevēja izstrādātajā atbildīgās dalībvalsts noteikšanas sistēmā (Dublinas sistēma) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 57. punkts).

61

Līdz ar to ir jāuzskata, ka kompetentās iestādes rīkojumu apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 4. punktam var izdot tikai tad, ja šīs izpildes apstākļi nozīmē, ka minētajai personai, lai nodrošinātu tās efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jābūt atļaujai palikt tās dalībvalsts teritorijā, kura ir pieņēmusi minēto lēmumu, līdz brīdim, kad tiks pieņemts galīgais lēmums par šo pārsūdzību.

62

No tā izriet – nevar uzskatīt, ka atceļamu lēmumu par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu tāpēc, ka šī izpilde ir faktiski neiespējama Covid‑19 pandēmijas dēļ, var pieņemt saskaņā ar Dublinas III regulas 27. panta 4. punktu, jo šim pamatojumam nav tiešas saiknes ar attiecīgās personas tiesību aizsardzību tiesā.

63

Ar iesniedzējtiesas un Vācijas valdības izvirzīto apstākli, ka no Vācijas tiesībām izriet, ka faktiska neiespējamība izpildīt pārsūtīšanas lēmumu var būt pamats šī lēmuma prettiesiskumam, nevar atspēkot šo secinājumu.

64

Proti, pirmkārt, tas, ka lēmums par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu ir atceļams, neļauj uzskatīt, ka šī apturēšana tika noteikta, gaidot pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības rezultātu un lai nodrošinātu attiecīgās personas tiesību aizsardzību tiesā, jo nevar izslēgt, ka minētā apturēšana tiek atcelta pirms šīs pārsūdzības iznākuma.

65

Otrkārt, ir jāuzsver, ka Savienības likumdevējs nav uzskatījis, ka pārsūtīšanas lēmuma izpildes faktiska neiespējamība būtu jāuzskata par tādu, kas var pamatot Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētā pārsūtīšanas termiņa pārtraukšanu vai apturēšanu.

66

Proti, likumdevējs šajā regulā nav iekļāvis nevienu vispārīgu noteikumu, kas paredzētu šādu pārtraukumu vai apturēšanu.

67

Turklāt attiecībā uz noteiktiem biežiem gadījumiem, kad pārsūtīšanas lēmuma izpilde fiziski nav iespējama, minētais likumdevējs šīs regulas 29. panta 2. punktā ir paredzējis, ka pārsūtīšanas termiņu var pagarināt līdz ne vairāk kā vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai līdz ne vairāk kā astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.

68

Papildus tam, ka šajā tiesību normā ir paredzēta nevis pārsūtīšanas termiņa pārtraukšana vai apturēšana, bet gan tā pagarināšana, ir jāatgādina, ka šim pagarinājumam ir izņēmuma raksturs un tātad tas ir jāinterpretē šauri, kas pēc analoģijas izslēdz tā piemērošanu citiem pārsūtīšanas lēmuma izpildes neiespējamības gadījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. marts, Jawo, C‑163/17, EU:C:2019:218, 60. punkts, kā arī 2022. gada 31. marts, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl u.c.(Patvēruma meklētāja ievietošana psihiatriskā slimnīcā), C‑231/21, EU:C:2022:237, 54. un 56. punkts).

69

Turklāt Tiesa uzskatīja, ka Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā paredzētais sešu mēnešu pārsūtīšanas termiņš ir jāpiemēro situācijās, kad attiecīgo personu nevar pārsūtīt tās veselības stāvokļa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 89. punkts) vai saistībā ar piespiedu ievietošanu slimnīcas psihiatriskajā nodaļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 31. marts, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl u.c. (Patvēruma meklētāja ievietošana psihiatriskā slimnīcā), C‑231/21, EU:C:2022:237, 62. punkts).

70

Tālab gadījumā, ja pārsūtīšanas lēmuma izpilde faktiski nav iespējama, kompetentās iestādes nevar pamatoti atsaukties uz saskaņā ar valsts tiesībām piemērojamo režīmu, lai pamatotu Dublinas III regulas 27. panta 4. punkta piemērošanu, un tādējādi likt šķēršļus pārsūtīšanas termiņa piemērošanai, kas šīs regulas 29. panta 1. punktā noteikts, lai nodrošinātu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātru izskatīšanu.

71

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un otro jautājumu apvienotajās lietās C‑245/21 un C‑248/21 ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 27. panta 4. punkts un 29. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pēdējā minētajā tiesību normā paredzētais pārsūtīšanas termiņš netiek pārtraukts, kad dalībvalsts kompetentās iestādes, pamatojoties uz 27. panta 4. punktu, pieņem atceļamu lēmumu par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu tāpēc, ka šāda izpilde ir faktiski neiespējama Covid‑19 pandēmijas dēļ.

Par trešo jautājumu

72

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo un otro jautājumu apvienotajās lietās C‑245/21 un C‑248/21, uz trešo jautājumiem šajās lietās nav jāatbild, jo iesniedzējtiesa to ir uzdevusi gadījumā, ja uz minēto pirmo un otro jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde.

Par tiesāšanās izdevumiem

73

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. panta 4. punkts un 29. panta 1. punkts

 

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

 

pēdējā minētajā tiesību normā paredzētais pārsūtīšanas termiņš netiek pārtraukts, kad dalībvalsts kompetentās iestādes, pamatojoties uz 27. panta 4. punktu, pieņem atceļamu lēmumu par pārsūtīšanas lēmuma izpildes apturēšanu tāpēc, ka šāda izpilde ir faktiski neiespējama Covid‑19 pandēmijas dēļ.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Top