1

Ar savu apelācijas sūdzību Ryanair DAC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2021. gada 17. februāra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑259/20, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2021:92), ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atcelt Komisijas 2020. gada 31. marta Lēmumu C(2020) 2097 final par valsts atbalstu SA.56765 (2020/N) – Francija – Covid‑19: Moratorijs aeronavigācijas nodokļiem par labu sabiedriskā gaisa transporta uzņēmumiem (OV 2020, C 294, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Tiesvedības priekšvēsture, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma, īsumā ir šāda.

3

2020. gada 24. martā Francijas Republika saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu paziņoja Eiropas Komisijai par atbalsta pasākumu moratorija veidā aviokompānijām maksājamajam civilās aviācijas nodoklim un solidaritātes nodoklim aviobiļetēm (turpmāk tekstā – “attiecīgā atbalsta shēma”).

4

Ar attiecīgo atbalsta shēmu bija paredzēts nodrošināt, lai aviosabiedrībām, kurām ir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV 2008, L 293, 3. lpp.) 3. pantu Francijā izsniegta darbības licence (turpmāk tekstā – “Francijas licence”), saglabātos pietiekami līdzekļi, līdz tiks atcelti pārvietošanās ierobežojumi vai aizliegumi, kas bija saistīti ar Covid‑19 pandēmiju, un atsāksies normāla komercdarbība. Tajā bija paredzēts, ka civilās aviācijas nodokļa un solidaritātes nodokļa maksājums par aviobiļetēm, kas maksājams par laikposmu no 2020. gada marta līdz decembrim, tiks atlikts uz 2021. gada 1. janvāri un tiks sadalīts 24 mēnešu laikposmā līdz 2022. gada 31. decembrim. Precīzu nodokļu summu bija paredzēts noteikt atkarībā no pārvadāto pasažieru skaita vai lidojumu skaita, kas veikti no Francijas lidostām. Turklāt attiecīgo atbalsta shēmu bija paredzēts piemērot sabiedriskā gaisa transporta uzņēmumiem, kuriem ir Francijas licence, kas nozīmē, ka tiem ir “galvenā uzņēmējdarbības vieta” Francijā.

5

2020. gada 31. martā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu, kurā tā pēc tam, kad bija secinājusi, ka attiecīgā atbalsta shēma ir uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, izvērtēja tās saderību ar iekšējo tirgu, konkrētāk, ņemot vērā LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

6

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Komisija citastarp uzskatīja, ka Covid‑19 pandēmija ir ārkārtējs notikums LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un ka pastāv cēloņsakarība starp zaudējumiem, ko radījis šis notikums, un kaitējumu, ko kompensē attiecīgā atbalsta shēma, ciktāl tās mērķis bija samazināt aviosabiedrību likviditātes krīzi šīs pandēmijas dēļ, reaģējot uz publisko gaisa pārvadājumu uzņēmumu, kuriem ir Francijas licences, naudas plūsmas vajadzībām.

7

Otrām kārtām, atgādinājusi, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka var kompensēt tikai tos ekonomiskos zaudējumus, ko tieši radījis ārkārtējs notikums, un ka kompensācija nevar pārsniegt šo zaudējumu apmēru, Komisija, pirmkārt, uzskatīja, ka attiecīgā atbalsta shēma ir samērīga, ņemot vērā paredzamo zaudējumu apmēru, jo plānotā atbalsta summa ir mazāka nekā komerciālie zaudējumi, kas bija gaidāmi Covid‑19 pandēmijas rezultātā radušās krīzes dēļ.

8

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka attiecīgā atbalsta shēma ir noteikta nediskriminējošā veidā, ņemot vērā, ka shēmas labuma guvēju lokā ietilpst visas aviosabiedrības, kas ir Francijas licenču turētājas. Šajā ziņā tā uzsvēra, ka fakts, ka atbalsts bija sniegts kā moratorijs noteiktiem nodokļiem, kas jāmaksā arī tām aviosabiedrībām, kurām ir citu dalībvalstu izsniegtas darbības licences, neietekmē tā nediskriminējošo raksturu, ciktāl atbalsta shēmas mērķis ir kompensēt zaudējumus, kas radušies aviosabiedrībām, kuras ir Francijas licenču turētājas. Tātad attiecīgā atbalsta shēma joprojām ir samērīga, ņemot vērā tās mērķi kompensēt Covid‑19 pandēmijas radītos zaudējumus. It īpaši attiecīgā atbalsta shēma aviosabiedrībām, kas ir Francijas licenču turētājas, palīdzot saglabāt gaisa transporta nozares struktūru. Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka Francijas iestādes šajā posmā ir pierādījušas, ka attiecīgā atbalsta shēma nepārsniedz zaudējumus, ko tieši izraisījusi krīze, kas radusies Covid‑19 pandēmijas dēļ.

9

Tādējādi Komisija, ņemot vērā saistības, ko uzņēmusies Francijas Republika, un it īpaši pienākumu tai iesniegt un piekrist sīki izstrādātai metodoloģijai, kādā veidā šī dalībvalsts plāno a posteriori un attiecībā uz katru saņēmēju aprēķināt zaudējumu summu, kas saistīta ar Covid‑19 pandēmijas radīto krīzi, nolēma necelt iebildumus par attiecīgo atbalsta shēmu.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 8. maijā, Ryanair cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

11

Savas prasības pamatojumam Ryanair izvirzīja četrus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma un pakalpojumu sniegšanas brīvības principu pārkāpumu, otrais – uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvērtējot aplūkotās atbalsta shēmas samērīgumu attiecībā uz Covid‑19 pandēmijas radīto kaitējumu, trešais – uz to, ka Komisija bija pārkāpusi tās procesuālās tiesības, atsakoties uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, neraugoties uz nopietnām šaubām, kuru dēļ būtu bijusi jāuzsāk šāda procedūra, un ceturtais – uz to, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 296. panta otro daļu.

12

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa Ryanair izvirzīto pirmo, otro un ceturto pamatu noraidīja kā nepamatotus. Par trešo pamatu tā uzskatīja, ka, ņemot vērā it īpaši iemeslus, kuru dēļ tika noraidīti pirmie divi prasības pamati, šī pamata pamatotība nav jāpārbauda. Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja prasību kopumā, nelemjot par šīs prasības pieņemamību.

13

Ryanair apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

14

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Francijas Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību.

16

Ryanair savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza piecus pamatus. Pirmais pamats ir par tiesību kļūdām, jo Vispārējā tiesa esot nepamatoti noraidījusi pirmajā instancē celtās prasības pamatu par diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu. Otrais pamats ir par tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, pārbaudot šīs prasības pamatu par pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu. Trešais pamats ir par tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, piemērojot LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu un samērīguma principu attiecībā uz attiecīgās atbalsta shēmas saņēmēju ciesto zaudējumu apmēru. Ceturtais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Komisija nav neizpildījusi LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu. Piektais pamats attiecas uz tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nolemjot neizskatīt pēc būtības prasības pirmajā instancē trešo pamatu par apelācijas sūdzības iesniedzējas procesuālo tiesību pārkāpumu.

17

Ar pirmo pamatu, kuram ir četras daļas un kurš attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 28.–51. punktu, Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, uzskatot, ka ar attiecīgo atbalsta shēmu nav pārkāpts diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips.

18

Pirmā pamata pirmajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi piemērojusi principu par jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu, kas esot būtisks Eiropas Savienības tiesību sistēmas princips. Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 31. un 32. punktā ir atzinusi, ka ar attiecīgo atbalsta shēmu radītā atšķirīgā attieksme var tikt pielīdzināta diskriminācijai, ņemot vērā vienu no atbilstības kritērijiem, proti, Francijas licences esamību, tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šāda diskriminācija ir jāvērtē tikai LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā, jo šī tiesību norma ir īpašs noteikums LESD 18. panta izpratnē. Attiecīgās atbalsta shēmas piemērošana tikai aviopārvadājumu uzņēmumiem, kuriem ir Francijas licence, būtu pielīdzināma tiešai diskriminācijai pilsonības dēļ, ņemot vērā, ka, lai saņemtu šādu licenci, aviosabiedrības galvenajai uzņēmējdarbības vietai obligāti ir jāatrodas Francijā.

19

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai šāda diskriminācija ir attaisnota ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem LESD 52. panta izpratnē, vai arī tā katrā ziņā ir balstīta uz objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības.

20

Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. un 34. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus saistībā ar attiecīgā pasākuma mērķa noteikšanu. It īpaši tā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šīs shēmas mērķis bija novērst Covid‑19 pandēmijas radīto kaitējumu “pilnībā skartām aviosabiedrībām” vai mazināt kaitējumu, kas nodarīts aviosabiedrībām, kuras darbojas attiecīgajā teritorijā, un ka šis mērķis atbilst LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktam, lai gan no strīdīgā lēmuma izrietot, ka minētais mērķis bija ļaut aviosabiedrībām, kurām ir “Francijas licence”, saglabāt pietiekamus līdzekļus.

21

Pirmā pamata trešajā daļā Ryanair apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda un ir sagrozīti fakti, jo Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36.–41. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma, kas ir pieejama tikai aviosabiedrībām, kurām ir Francijas licence, ir piemērota tās mērķa sasniegšanai.

22

Ryanair galvenokārt apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ietverts nekāds pamatojums tāda atbilstības kritērija izmantošanai, kurš ir saistīts ar Francijas licences esamību, un ka Vispārējā tiesa, šajā ziņā pamatodamās uz apstrīdētajā lēmumā neietvertu pamatojumu, pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā esot aizstājusi pamatojumu, lai gan tai nebija šādas kompetences.

23

Pakārtoti Ryanair apgalvo, ka trīs pamatojumos, kurus Vispārējā tiesa ir izvirzījusi šajā ziņā, ir pieļautas tiesību kļūdas vai sagrozīti fakti.

24

Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulu Nr. 1008/2008, pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā uzskatīdama, pirmkārt, ka dalībvalsts, kas ir piešķīrusi darbības licenci aviosabiedrībai, var kontrolēt šai sabiedrībai piešķirtā atbalsta izmantošanu, otrkārt, ka šī dalībvalsts var pārliecināties, ka minētā sabiedrība samaksā atliktos nodokļus, lai vidējā termiņā samazinātu savus nodokļu ieņēmumu zaudējumus, un, treškārt, ka aviosabiedrībām, kurām ir darbības licence, ir ciešāka saikne ar tās dalībvalsts tautsaimniecību, kura ir izsniegusi šo licenci. Proti, runājot par finanšu kontroli, nodokļu saistību neizpildes risku un saikni ar dalībvalsts, kas piešķīrusi atbalstu, tautsaimniecību, neesot nekādas atšķirības atkarībā no tā, vai aviosabiedrībai ir minētās dalībvalsts izsniegta darbības licence vai tai ir citas dalībvalsts izsniegta darbības licence. Tādējādi Vispārējā tiesa Regulā Nr. 1008/2008 esot ieviesusi tajā neietvertas pilnvaras atbalsta piešķiršanas un uzraudzības jomā un esot izdarījusi kļūdainus juridiskus secinājumus no šīs regulas tiesību normām par darbības licences piešķiršanai paredzētajiem finanšu nosacījumiem.

25

Ar šī pamata ceturto daļu Ryanair būtībā norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, jo tā pārsūdzētā sprieduma 43.–48. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma ir samērīga.

26

Pirmkārt, Vispārējā tiesa, lai novērtētu atbilstības kritērija, kas saistīts ar Francijas licences esamību, samērīgumu, pārsūdzētā sprieduma 43. punktā esot balstījusies uz to, ka Francijas iestāžu īstenotie pārvadājumu un pārvietošanās ierobežošanas pasākumi vissmagāk skāra aviosabiedrības, kurām ir Francijas licence, taču tas neesot ietverts apstrīdētajā lēmumā. Šis pamatojums nevar būt atbilstošs atsauces elements, lai novērtētu attiecīgās atbalsta shēmas samērīgumu, ja, kā to apgalvo Vispārējā tiesa, ārkārtējais notikums, kas tiek raksturots kā radītā kaitējuma cēlonis, ietver gan Covid‑19 pandēmiju, gan Francijas iestāžu īstenotos pārvadājumu ierobežošanas pasākumus.

27

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. punktā kā patvaļīgi, tā arī diskriminējoši esot pamatojusi šo atbilstības kritēriju, balstoties uz apstrīdamu argumentu, ka dalībvalstīm nav neizsmeļamu līdzekļu. Ryanair uzskata, ka atbalsta shēmas var tikt ieviestas ierobežotā apmērā un pamatojoties uz nediskriminējošiem kritērijiem, lai saglabātu budžeta līdzekļus, vienlaikus ievērojot LESD 18. un 56. pantu un izpildot norādīto atbalsta mērķi.

28

Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā neesot izvērtējusi attiecīgās atbalsta shēmas ietekmi uz konkurenci, lai novērtētu šī atbalsta samērīgumu. Šāds vērtējums esot būtisks, lai saskaņā ar pašas Vispārējās tiesas pausto noteiktu, vai attiecīgā atbalsta shēma “nepārsniedz to, kas ir nepieciešams” tai nospraustā mērķa sasniegšanai.

29

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā esot kļūdaini atteikusies izvērtēt citu atbalsta scenāriju, pamatojoties uz to, ka Komisijai nevarēja uzdot “pārbaudīt visus iespējamos alternatīvos pasākumus”. Vispārējā tiesa šajā ziņā esot kļūdaini balstījusies uz 2019. gada 6. maija spriedumu Scor/Komisija (T‑135/17, EU:T:2019:287), no kura izrietot vienīgi tas, ka Komisijai nebija pienākuma savā pamatojumā pārbaudīt visus alternatīvos pasākumus.

30

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Vispārējās tiesas norādītais iemesls, atsaucoties uz šī sprieduma 37.–41. punktu, ka hipotētisks alternatīvais pasākums, attiecīgo atbalsta shēmu attiecinot arī uz sabiedrībām, kas nav reģistrētas Francijā, nebūtu ļāvis sasniegt attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, esot balstīts uz kļūdainu juridisku pieņēmumu, saskaņā ar kuru atbilstoši Regulai Nr. 1008/2008 aviosabiedrības, kurām ir citas dalībvalsts izsniegta darbības licence, var vieglāk pārtraukt savus maršrutus uz Franciju un no tās.

31

Komisija un Francijas Republika apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

32

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šādi iejaucoties, ir jābūt iespējamībai, ka tiks iespaidota tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (spriedums, 2018. gada 28. jūnijs, Vācija/Komisija, C‑208/16 P, EU:C:2018:506, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi tieši attiecībā uz pasākumiem ar šādām īpašībām un sekām, tā kā tie var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts to nesaderības ar iekšējo tirgu princips.

34

It īpaši no LESD 107. panta 1. punkta izrietošā selektivitātes prasība nozīmē, ka Komisijai ir jāpierāda, ka ekonomiskā priekšrocība plašā nozīmē, kas tieši vai netieši izriet no attiecīgā pasākuma, sniedz konkrētu labumu vienam vai vairākiem uzņēmumiem. Lai to izdarītu, tai it īpaši ir jāpierāda, ka ar attiecīgo pasākumu tiek ieviesta to uzņēmumu diferenciācija, kuri attiecībā uz sasniedzamo mērķi ir salīdzināmā situācijā. Līdz ar to ir jābūt tā, ka priekšrocība tiek piešķirta selektīvi un ka tās dēļ daži uzņēmumi var nonākt labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

LESD 107. panta 2. un 3. punktā tomēr ir paredzēti daži izņēmumi no šī sprieduma 33. punktā minētā principa par valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, piemēram, LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz atbalstu, kas ir paredzēts, “lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi”. Tādējādi valsts atbalsts, kas piešķirts šajos atkāpes noteikumos paredzētajiem mērķiem un saskaņā ar tajos paredzētajiem nosacījumiem, ir saderīgs vai var tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, neraugoties uz to, ka tam piemīt šā sprieduma 32. punktā minētās pazīmes un sekas.

36

No tā izriet, ka, ja vien minētajiem atkāpes noteikumiem netiek atņemta lietderīgā iedarbība, valsts atbalsts, kas ir piešķirts saskaņā ar šīm prasībām, proti, lai sasniegtu tajos atzītu mērķi, nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams un samērīgs šī mērķa sasniegšanai, nevar tikt atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ņemot vērā tikai šī sprieduma 32. punktā minētās iezīmes vai tikai sekas, kas ir raksturīgas jebkuram valsts atbalstam, proti, it īpaši tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar to, ka atbalsts ir selektīvs vai ka tas izkropļo konkurenci (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tāpēc atbalstu nevar uzskatīt par nesaderīgu ar iekšējo tirgu tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti tikai ar to, ka atbalsts ir selektīvs vai rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 108. punkts).

38

Tādējādi attiecībā uz pirmā pamata pirmo daļu, ar ko Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 32. punktā nepiemērojot LESD 18. pantā nostiprināto diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principu, bet gan izvērtējot attiecīgo pasākumu no LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta viedokļa, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 108. pantā paredzētā procedūra nekad nedrīkst radīt rezultātu, kas būtu pretrunā īpašajiem LESD noteikumiem. Līdz ar to atbalsts, kas, pats par sevi vai ņemot vērā dažus tā aspektus, ir pretrunā Savienības tiesību normām vai vispārējiem tiesību principiem, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu (spriedumi, 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c., C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 96. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 109. punkts).

39

Katrā ziņā konkrēti attiecībā uz LESD 18. pantu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šo pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu (spriedumi, 2017. gada 18. jūlijs, Erzberger, C‑566/15, EU:C:2017:562, 25. punkts, un 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 110. punkts).

40

Kā atgādināts šī sprieduma 35. punktā, tā kā LESD 107. panta 2. un 3. punktā ir paredzētas atkāpes no šī panta 1. punktā minētā principa par valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu un tādējādi it īpaši ir pieļauta atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, ja vien tiek izpildītas šajās atkāpēs paredzētās prasības, šīs atkāpes ir jāuzskata par “īpašiem noteikumiem”, kas paredzēti Līgumos LESD 18. panta pirmās daļas izpratnē (spriedums, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 111. punkts).

41

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 32. punktā uzskatīdama, ka LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir šāds īpašs noteikums un ka ir jāpārbauda tikai tas, vai ar attiecīgo pasākumu radītā atšķirīgā attieksme ir atļauta saskaņā ar šo noteikumu.

42

Tādējādi – pretēji tam, ko apgalvo Ryanair – atšķirīgā attieksme, ko rada attiecīgais pasākums, nav jāattaisno, ņemot vērā šajā LESD 52. pantā minētos iemeslus.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

44

Ar šī apelācijas pamata otro daļu Ryanair būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. un 34. punktā ir nepareizi identificējusi attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, un ka tā kļūdaini ir uzskatījusi, ka citastarp šis mērķis bija mazināt kaitējumu, kas nodarīts aviosabiedrībām, kuras darbojas attiecīgajā teritorijā.

45

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 33. punktā būtībā norādīja, ka attiecīgās atbalsta shēmas mērķis saskaņā ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir vispārīgi gaisa transporta nozarē novērst attiecīgā ārkārtējā notikuma, proti, Covid‑19 pandēmijas, radīto kaitējumu un, konkrētāk, nosakot moratoriju, samazināt to aviosabiedrību finansiālo slogu, kuras pilnībā skāruši pārvadājumu un pārvietošanās ierobežojumu pasākumi, kurus Francijas Republika bija pieņēmusi, lai reaģētu uz šo pandēmiju.

46

Šis minētās shēmas mērķa apraksts atbilst tam, kas ir izklāstīts apstrīdētajā lēmumā, it īpaši tā 2. un 3. punktā, kas ietilpst tā 2.1. daļā “Pasākuma mērķi” un ir citēti pārsūdzētajā spriedumā. Savukārt pretēji tam, ko apgalvo Ryanair, no šī lēmuma neizriet, ka Francijas licences esamība pati par sevi būtu attiecīgās atbalsta shēmas mērķis, bet drīzāk šāds fakts, kā Vispārējā tiesa būtībā ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 33. punktā, ir šīs shēmas atbilstības kritērijs.

47

Ciktāl Ryanair šajā otrajā daļā vēl iebilst, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tai iesniegtos faktu elementus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmām kārtām, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu saturiskā nepareizība izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrām kārtām, veikt šo faktu vērtējumu (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF, C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

No tā izriet, ka faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas pārbaudei (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, Satcen/KF,C‑14/19 P, EU:C:2020:492, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā lietā ir jākonstatē, ka minētās daļas pamatojumam Ryanair neprecizē pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, nosakot attiecīgās atbalsta shēmas mērķi, un a fortiori nepierāda, kādā ziņā šie pierādījumi ir tikuši sagrozīti.

51

Šādos apstākļos pirmā pamata otrā daļa jānoraida kā nepamatota.

52

Šī pamata trešajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 36.–41. punktā nospriezdama, ka attiecīgā atbalsta shēma, ciktāl tā ir piemērojama tikai aviosabiedrībām, kurām ir Francijas licence, ir piemērota tai nospraustā mērķa sasniegšanai.

53

Šajā ziņā Ryanair galvenokārt būtībā apgalvo, ka, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 37. punktā apgalvojot, ka kritērijs par dalībvalsts, kas piešķir atbalstu, izsniegtas licences esamību ļauj kontrolēt veidu, kādā saņēmēji atbalstu izmanto, Vispārējā tiesa ir izvirzījusi pamatojumu, kas nebija ietverts apstrīdētajā lēmumā un līdz ar to tā ir aizstājusi Komisijas sniegto pamatojumu ar savējo.

54

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi, Tiesa un Vispārējā tiesa nekādā gadījumā nedrīkst apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu aizstāt ar savējo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, World Duty Free Group un Spānija/Komisija, C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 45. un 46. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka Francijas licenci saņēmušo aviosabiedrību galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Francijā un ka tur regulāri tiek uzraudzīts to finansiālais stāvoklis. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 37. punktā Vispārējā tiesa ir vienīgi izskaidrojusi strīdīgā lēmuma pamatojumu un, konkrētāk, no tajā ietvertajiem apstākļiem secinājusi noteiktas norādes, tomēr neaizstājot šī lēmuma pamatojumu.

55

Pakārtoti Ryanair apstrīd Vispārējās tiesas apgalvojumus pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā, ka, pirmkārt, dalībvalsts, kas ir piešķīrusi licenci aviosabiedrībai, var kontrolēt atbalsta, ko tā ir piešķīrusi šai sabiedrībai, izmantošanu, otrkārt, ka šī dalībvalsts var pārliecināties, ka minētā sabiedrība maksā atliktos nodokļus, lai vidējā termiņā pēc iespējas vairāk samazinātu savus nodokļu ieņēmumu zaudējumus, un, treškārt, aviosabiedrībām, kurām ir licence, ir ciešāka saikne ar tās dalībvalsts tautsaimniecību, kura ir piešķīrusi šo licenci. Pamatojoties uz šiem apgalvojumiem, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 40. punktā uzskatīja, ka, ļaujot attiecīgo atbalsta shēmu izmantot tikai aviosabiedrībām, kurām ir Francijas licence un kuru galvenā uzņēmējdarbības vieta līdz ar to ir Francijā, Francijas Republika būtībā ir leģitīmi mēģinājusi pārliecināties, ka starp to un aviosabiedrībām, kuras izmanto moratoriju, pastāv ilgstoša saikne, un minētā sprieduma 41. punktā – ka atbilstības kritērijs par šādas licences esamību tātad ir piemērots, lai sasniegtu mērķi atlīdzināt kaitējumu, ko izraisījis ārkārtējs notikums LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

56

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 37.–39. punktā ir balstījusies uz Regulu Nr. 1008/2008, tikai lai pierādītu saiknes, kas vieno aviosabiedrības, kurām ir darbības licence, ar dalībvalsti, kura ir izsniegusi šo licenci, specifiskumu un stabilitāti, ņemot vērā minētās regulas normas, kurās reglamentētas to attiecības, tostarp finanšu kontroli, kuru pār šīm aviosabiedrībām īsteno minētās dalībvalsts iestādes. Taču, lai noteiktu, vai atbilstības kritēriji ir piemēroti attiecīgās atbalsta shēmas mērķa sasniegšanai, šīs saiknes vērtējumā nav nozīmes tam, ka šī kontrole konkrēti neattiecas uz aviosabiedrībām, kurām ir Francijas licence, piešķirto atbalstu vai ka šī atbalsta izmantošanas kontroli var veikt arī aviokompānijās, kurām nav Francijas licences, kā to apgalvo Ryanair.

57

Otrkārt, lai gan Ryanair apgalvo, ka ir sagrozīti fakti attiecībā uz šī sprieduma 55. punktā minētajiem apsvērumiem, pietiek konstatēt, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka saskaņā ar šī sprieduma 49. punktā atgādināto judikatūru Vispārējā tiesa būtu to izdarījusi.

58

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

59

Ar šī pamata ceturto daļu Ryanair būtībā pārmet Vispārējai tiesai tiesību kļūdu un faktu acīmredzamu sagrozīšanu, jo tā pārsūdzētā sprieduma 43.–48. punktā ir uzskatījusi, ka attiecīgā atbalsta shēma ir samērīga.

60

Šīs daļas pirmie divi iebildumi ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 43. punktu, kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, “izmantojot Francijas licences kritēriju, attiecīgā dalībvalsts, ņemot vērā, [..] ka dalībvalstīm nav neierobežotu līdzekļu, ir paredzējusi attiecīgās atbalsta shēmas priekšrocības tikai tām aviosabiedrībām, kuras visskaudrāk ir skāruši šīs valsts pieņemtie transporta un pārvietošanās ierobežojumu pasākumi, kuri pēc definīcijas izpaužas šīs valsts teritorijā”.

61

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā pašā 43. punktā Vispārējā tiesa, lai novērtētu attiecīgās atbalsta shēmas samērīgumu, ir atsaukusies uz Komisijas iesniegtajiem datiem par lidojumiem, kurus Francijas iekšienē, no Francijas vai uz to veikušas attiecīgi aviosabiedrības, kurām ir Francijas licence, un aviosabiedrības, kurām nav šādas licences. Vispārējā tiesa no šiem datiem pārsūdzētā sprieduma 44. punktā secināja, ka šīs pirmās minētās aviosabiedrības, kuras vienīgās bija tiesīgas izmantot attiecīgo atbalsta shēmu, bija proporcionāli daudz vairāk skartas nekā apelācijas sūdzības iesniedzēja, kura, ņemot vērā šos datus, veica tikai 8,3 % no savas darbības Francijā, uz Franciju un no tās, salīdzinot ar 100 %, ko veica dažas no atbalsttiesīgajām sabiedrībām.

62

No argumentācijas, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzījusi pirmajos divos iebildumos, neizriet, ka iepriekš minētā argumentācija būtu juridiski kļūdaina vai balstīta uz acīmredzami kļūdainu vērtējumu, kas būtu pierādījumu sagrozīšana.

63

It īpaši, pirmkārt, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir aizstājusi apstrīdētā lēmuma pamatojumu šā sprieduma 54. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo no minētā lēmuma 2. un 3. apsvēruma it īpaši izriet, ka attiecīgās atbalsta shēmas mērķis bija sniegt kompensāciju aviosabiedrībām, kuras bija smagi cietušas no Covid‑19 pandēmijas dēļ pieņemtajiem pārvadājumu ierobežojumiem. Lai novērtētu, vai atbilstības kritērijs, proti, Francijas licence, ļāva nodrošināt shēmas samērīgumu, Vispārējā tiesa, atsaucoties uz tai iesniegtajiem pierādījumiem, aprobežojās ar konstatējumu, ka pasākumi faktiski visvairāk bija skāruši uzņēmumus, kuriem bija šī licence.

64

Otrkārt, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā šo atbalsttiesīguma kritēriju pārsūdzētā sprieduma 43. punktā ir pamatojusi ar to, ka “dalībvalstīm nav neierobežotu līdzekļu”, jo šī frāze iekļaujas vienīgi tā konteksta skaidrojumā, kādā minētais atbilstības kritērijs ir ticis pieņemts.

65

Līdz ar to ceturtās daļas pirmie divi iebildumi ir jānoraida kā nepamatoti.

66

Ciktāl ar pirmā pamata ceturtās daļas trešo iebildumu Ryanair pārmet Vispārējai tiesai, ka tā attiecīgās atbalsta shēmas samērīguma pārbaudes ietvaros nav pārbaudījusi šī atbalsta ietekmi uz konkurenci, ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē nav izvirzījusi iebildumu par to, ka samērīguma noteikšanas nolūkā būtu jāpārbauda atbalsta ietekme uz konkurenci vai, konkrētāk, šīs sekas būtu jāizsver.

67

Taču saskaņā ar Reglamenta 170. panta 1. punktu apelācijas sūdzībā nedrīkst grozīt Vispārējā tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tādējādi saskaņā ar iedibināto judikatūru apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kas rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem un argumentiem. Tātad lietas dalībnieks nevar Tiesā pirmo reizi izvirzīt pamatu, kuru tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, jo tādējādi tam tiktu ļauts Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, vērsties ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sigma Alimentos Exterior/Komisija, C‑50/19 P, EU:C:2021:792, 37. un 38. punkts).

68

Līdz ar to ceturtās daļas trešais iebildums, kas attiecas uz nepieciešamību pārbaudīt atbalsta ietekmi uz konkurenci, ir jānoraida kā nepieņemams, jo šis iebildums pirmo reizi ir ticis izvirzīts šajā apelācijas sūdzībā.

69

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniegtā pirmā pamata daļas ceturto iebildumu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 46. punktu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa šajā 46. punktā tikai pilnības labad ir norādījusi, ka Komisijai nebija jālemj par visiem attiecīgajai atbalsta shēmai alternatīvajiem pasākumiem. Vispārējā tiesa sprieduma 47. punktā katrā ziņā ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē piedāvātie alternatīvie pasākumi nebūtu ļāvuši tikpat precīzi un bez pārmērīgas kompensācijas riska sasniegt attiecīgajai atbalsta shēmai nosprausto mērķi. Šajā ziņā tā ir pamatojusies uz minētā sprieduma 37.–41. punktu, kuros, kā izriet no šī sprieduma 55.–57. punkta, nav pieļautas tiesību kļūdas.

70

Šis iebildums tādējādi ir noraidāms kā neefektīvs.

71

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata ceturtā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida.

72

Ar otro pamatu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55.–57. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, noraidot tās prasības pirmajā instancē pirmā pamata ceturto daļu, kurā tā atsaucās uz pakalpojumu sniegšanas brīvības principa pārkāpumu.

73

Ar šī pamata pirmo daļu Ryanair apgalvo, ka, pretēji tam, kas ir norādīts pārsūdzētā sprieduma 56. punktā, tā Vispārējā tiesā esot atsaukusies uz Regulas Nr. 1008/2008 pārkāpumu, uzskatot, ka ir pārkāpts pakalpojumu sniegšanas brīvības gaisa transporta nozarē princips. Noraidot tās argumentus kļūdaina iemesla dēļ, ka “prasītāja neapgalvo, ka būtu pārkāpta šī regula”, Vispārējā tiesa esot acīmredzami sagrozījusi tās procesuālos rakstus un neesot juridiski pietiekami pamatojusi savu spriedumu.

74

Šī pamata otrajā daļā Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā pretrunīgi un kļūdaini ir nospriedusi, ka Ryanair nav pierādījusi, kādā veidā tās izslēgšana no aplūkotās atbalsta shēmas varēja to atturēt sniegt lidojumu pakalpojumus no Francijas un uz to. Tas, ka aviosabiedrībām tiek liegtas priekšrocības, kas paredzētas tam, lai tās sauktu par “Francijas aviosabiedrībām”, faktiski esot pietiekami, lai pierādītu, ka tiek kavēta pakalpojumu sniegšanas brīvība, un nav nepieciešami nekādi citi pierādījumi. Katrā ziņā Ryanair esot iesniegusi plašus pierādījumus tam, ka tāds pasākums kā aplūkotā atbalsta shēma, saskaņā ar kuru dalībvalsts priekšrocības piešķiršana ir atkarīga no šīs dalībvalsts izsniegtas licences, praksē rada nelabvēlīgu situāciju tikai tiem gaisa pārvadātājiem, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī.

75

Līdz ar to Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus, nepārbaudot būtisko informāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija sniegusi par attiecīgās atbalsta shēmas ierobežojošo ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.

76

Ar otrā pamata trešo daļu Ryanair apgalvo, ka savā prasībā pirmajā instancē tā – pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 57. punktā, – ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka attiecīgās atbalsta shēmas ierobežojošā ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvību nav attaisnota.

77

Pirmkārt, Vispārējā tiesa neesot pareizi izvērtējusi šo ierobežojumu, ņemot vērā atbilstošos piemērotības un samērīguma kritērijus, kas nav LESD 107. panta kritēriji.

78

Otrkārt, Ryanair uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 46. punktā uzskatot, ka, izvērtējot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma piemērotību un samērīgumu, nav jāpārbauda, vai nepastāv alternatīvi, potenciāli mazāk ierobežojoši pasākumi.

79

Taču Ryanair šai ziņā esot iesniegusi vairākus pierādījumus tam, ka attiecīgajai atbalsta shēmai ir ierobežojoša ietekme uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas esot nelietderīga, neatbilstoša un nesamērīga, ņemot vērā šīs shēmas mērķi, proti, novērst Covid‑19 pandēmijas radīto kaitējumu. Turklāt tā šajā kontekstā esot minējusi alternatīvu atbalsta atbilstības kritēriju, kas balstīts uz tirgus daļām un mazāk kaitētu pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Turklāt tā esot skaidri minējusi šo kritēriju sarakstē, kas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tika nosūtīta Francijas Valsts sekretāram transporta jautājumos un Eiropas konkurences komisārei un ko tā pievienoja prasības pieteikumam pirmajā instancē.

80

Komisija un Francijas Republika apgalvo, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

81

Ar otrā pamata otro un trešo daļu, kas ir jāizskata kopā un pirmām kārtām, Ryanair būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, jo tā pārbaudīja, vai attiecīgā atbalsta shēma bija paredzēta tikai tam, lai to izmantot varētu tikai tā saucamās “Francijas aviosabiedrības”, proti, aviosabiedrības, kurām ir Francijas licence, ņemot vērā tikai LESD 107. panta kritērijus, tā vietā, lai pārbaudītu, vai šis pasākums bija pamatots atbilstoši LESD noteikumos par pakalpojumu sniegšanas brīvību paredzētajiem iemesliem. Ryanair esot norādījusi Vispārējai tiesai faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pierāda šo noteikumu pārkāpumu.

82

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 38. punktā, LESD 108. pantā paredzētās procedūras rezultāts nekad nedrīkst būt pretrunā īpašajiem Līguma noteikumiem. Tātad atbalsts, kas pats par sevi vai, ņemot vērā dažus tā aspektus, ir pretrunā Savienības tiesību normām vai vispārējiem tiesību principiem, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu.

83

Tomēr, pirmkārt, ierobežojošā ietekme, ko atbalsta pasākums rada attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, tomēr nav Līgumā aizliegts ierobežojums, jo runa var būt par valsts atbalsta raksturam tipiskajām sekām, piemēram, tā selektivitāti (skat. spriedumu, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija, C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 132. punkts).

84

Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja atbalsta nosacījumi ir tik cieši saistīti ar atbalsta priekšmetu, ka tos nav iespējams izvērtēt atsevišķi, to ietekme uz atbalsta saderību vai nesaderību ar iekšējo tirgu kopumā noteikti ir jānovērtē, izmantojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 22. marts, Iannelli & Volpi, 74/76, EU:C:1977:51, 14. punkts; 2023. gada 31. janvāris, Komisija/Braesch u.c.,C‑284/21 P, EU:C:2023:58, 97. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 133. punkts).

85

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 45. un 46. punkta, lai gan Francijas licences esamība pati par sevi nav attiecīgās atbalsta shēmas mērķis, bet gan šīs shēmas atbilstības kritērijs, šis kritērijs pats par sevi bija nesaraujami saistīts ar minētās shēmas priekšmetu, kas vispārīgi bija novērst kaitējumu gaisa pārvadājumu nozarē, kurš radies ārkārtēja notikuma, proti, Covid‑19 pandēmijas, dēļ, un, konkrētāk, nosakot moratoriju, samazināt to aviosabiedrību izmaksas, kuras smagi skāruši Francijas Republikas pieņemtie pārvadājumu un pārvietošanās ierobežojumu pasākumi, lai reaģētu uz šo pandēmiju. No tā izriet, ka attiecīgās atbalsta shēmas atbilstības kritērija ietekmi uz iekšējo tirgu nevar izvērtēt atsevišķi no minētā pasākuma saderīguma ar iekšējo tirgu izvērtēšanas kopumā, izmantojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru.

86

No iepriekš minētā pamatojuma un šī sprieduma 36. un 37. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā būtībā nospriežot, ka, lai pierādītu, ka attiecīgais pasākums ir uzskatāms par labvēlīgu tikai aviosabiedrībām, kurām ir Francijas izsniegta darbības licence, nevis citustarp Ryanair, ir šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tai šajā gadījumā esot bijis jāpierāda, ka šim pasākumam ir ierobežojoša ietekme, kas pārsniedz sekas, kuras ir raksturīgas valsts atbalstam, kas piešķirts atbilstoši LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajām prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 28. septembris, Ryanair/Komisija,C‑320/21 P, EU:C:2023:712, 135. punkts).

87

Ryanair otrā pamata otrās un trešās daļas atbalstam izvirzītās argumentācijas mērķis kopumā ir kritizēt attiecīgo atbalsta shēmu, jo tikai tās aviosabiedrības, kurām bija Francijas licence, varēja pretendēt uz šo shēmu, un šī atbalsttiesīguma kritērija ierobežojošo ietekmi uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, lai gan šāda ietekme ir raksturīga minētās shēmas selektīvajam raksturam.

88

Turklāt attiecībā uz pierādījumiem, ko Ryanair esot iesniegusi Vispārējā tiesā, ir jākonstatē, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, ar ko varētu pierādīt, ka šī tiesa būtu sagrozījusi minētos pierādījumus.

89

Līdz ar to otrā pamata otrā un trešā daļa ir jānoraida kā nepamatotas.

90

Visbeidzot šī pamata pirmā daļa ir jānoraida kā neefektīva, ciktāl tās mērķis ir apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 56. punktu, kura pamatojumam ir papildinošs raksturs salīdzinājumā ar šī sprieduma 57. punktā izklāstīto. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

91

Ar trešo pamatu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās un ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 59.–74. punktā pārbaudot attiecīgās atbalsta shēmas summas samērīgumu ar zaudējumiem, kas radušies ārkārtējā notikuma dēļ.

92

Ar šī pamata pirmo daļu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 68. punktā uzskatot, ka atbalsta saņēmējiem ārkārtējā notikuma dēļ nodarīto zaudējumu apmērs ir lielāks par attiecīgās atbalsta shēmas nominālo summu, ir ņēmusi vērā visus Covid‑19 pandēmijas izraisītos zaudējumus. Tādējādi Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā pati sev, jo, izvērtējot ar Francijas licences esamību saistītā atbilstības kritērija samērīgumu, tā esot balstījusies vienīgi uz kaitējumu, ko radīja Francijas iestāžu pieņemtie pārvadājumu ierobežošanas pasākumi.

93

Ar trešā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, pamatojoties uz 2016. gada 21. decembra spriedumu Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity (C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990), esot kļūdaini uzskatījusi, ka atbalsta saņēmējiem piešķirtā konkurences priekšrocība, izslēdzot aviosabiedrības, kurām nav Francijas licences, nav jāņem vērā, lai salīdzinātu piešķirtā atbalsta summu un ciesto zaudējumu summu, piemērojot LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šim spriedumam neesot nozīmes, jo tas attiecas uz atbalsta summas aprēķinu tā atgūšanas mērķiem. Sapludinot šo aprēķinu ar atbalsta, kas piešķirts, pamatojoties uz šo tiesību normu, samērīguma pārbaudi un neņemot vērā šīs samērīguma pārbaudes galvenokārt ekonomisko raksturu, Vispārējā tiesa tātad esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

94

Komisija un Francijas Republika apgalvo, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots. Francijas Republika uzskata, ka šis pamats turklāt ir daļēji nepieņemams, ciktāl tā mērķis ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu.

95

Ciktāl ar trešā pamata pirmo daļu Ryanair apstrīd pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējās tiesas konstatēto, ka ārkārtējā notikuma dēļ atbalsta saņēmējiem nodarīto zaudējumu apmērs, visticamāk, pārsniedz attiecīgās atbalsta shēmas nominālo summu, šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama saskaņā ar šī sprieduma 49. punktā atgādināto judikatūru, jo, neapgalvojot iespējamu faktu sagrozīšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja tādējādi vēlas apstrīdēt neatkarīgu faktu vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir veikusi šajā punktā.

96

Katrā ziņā, ņemot vērā ciešo saikni starp Covid‑19 pandēmijas rašanos un Francijas iestāžu šajā kontekstā noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 26. punktā, no šī 68. punkta neizriet nekādas pretrunas starp Vispārējās tiesas vērtējumu par atbalsta apmēra samērīgumu un tās vērtējumu par atbilstības kritērija, kas saistīts ar Francijas licences esamību, samērīgumu.

97

Ar šī pamata otro daļu Ryanair būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 73. punktā uzskatīdama, ka Komisijai, lai novērtētu attiecīgās atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu un it īpaši tā samērīgumu, nebija jāņem vērā konkurences priekšrocība, kas atbalsta saņēmējiem izrietēja no tā, ka no šīs shēmas bija izslēgtas aviosabiedrības, kurām nebija Francijas licences.

98

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Ryanair, 2016. gada 21. decembra spriedumam Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity (C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990), uz kuru Vispārējā tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 73. punktā, lai gan tas attiecas uz nelikumīga atbalsta summas noteikšanu tā atgūšanas nolūkā, ir nozīme šajā lietā, jo no minētā sprieduma 92. punkta var secināt, ka priekšrocība, ko atbalsts sniedz tā saņēmējam, neietver iespējamo ekonomisko labumu, ko šis saņēmējs gūtu, izmantojot šo priekšrocību.

99

Tādējādi attiecīgās atbalsta shēmas gadījumā, proti, atbalsts moratorija veidā noteiktu nodokļu samaksai atbalsttiesīgajiem saņēmējiem ar atliktu bezprocentu maksājumu, piešķirtā atbalsta summai, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai pastāv iespējama pārmērīga kompensācija par zaudējumiem, kas saņēmējiem radušies attiecīgā ārkārtējā notikuma dēļ, principā – ņemot vērā Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (OV 2008, C 14, 6. lpp.) un kā Komisija ir uzskatījusi apstrīdētajā lēmumā – ir jāatbilst procentu summai, kas pasākuma saņēmējiem būtu jāmaksā tirgū, lai saņemtu līdzvērtīgus līdzekļus. Savukārt, lai to noteiktu, Komisijai nav jāņem vērā iespējamās priekšrocības, ko šīs atbalsta shēmas saņēmēji netieši no tā būtu guvuši, piemēram, Ryanair apgalvotā konkurences priekšrocība.

100

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 73. punktā nospriezdama, ka Komisijai nebija jāņem vērā Ryanair apgalvotā konkurences priekšrocība.

101

Ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to šis pamats ir jānoraida kopumā.

102

Ar ceturto pamatu Ryanair pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 79.–85. punktā kļūdaini nospriežot, ka Komisija nav pārkāpusi LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

103

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka konteksts, kādā tika pieņemts apstrīdētais lēmums un kuru raksturoja izcēlusies Covid‑19 pandēmija, un grūtības, ko šī situācija varēja radīt Komisijas lēmumu izstrādē, varēja pamatot to, ka strīdīgā lēmuma pamatojumā trūkst noteiktu būtisku elementu, lai gan šie elementi tai esot bijuši nepieciešami, lai tā saprastu Komisijas secinājumu pamatojumu. Vispārējās tiesas sniegtā LESD 296. panta otrās daļas interpretācija esot pretrunā Tiesas judikatūrai un liedzot pienākumam norādīt pamatojumu jebkādu lietderīgo iedarbību.

104

Komisija un Francijas Republika apgalvo, ka ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

105

Jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 296. panta otrajā daļā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai attiecīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (spriedums, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 198. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

106

Konkrētāk, runājot, kā tas ir šajā lietā, par lēmumu necelt iebildumus saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka šādā lēmumā, kas tiek pieņemts īsā termiņā, ir jāizklāsta vienīgi iemesli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka tai nav nopietnu grūtību novērtēt attiecīgā atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu, un ka pat īss šī lēmuma pamatojums ir jāuzskata par pietiekamu, ņemot vērā LESD 296. panta otrajā daļā paredzēto prasību norādīt pamatojumu, ja tajā tomēr skaidri un neapšaubāmi ir norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka tai nav šādu šaubu, jo jautājums par šī pamatojuma pamatotību nav saistīts ar šo prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 199. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

107

Ņemot vērā šīs prasības, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir pietiekami juridiski pamatots.

108

Šajā ziņā, pirmkārt, ciktāl Ryanair būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir mīkstinājusi prasības attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas kontekstu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, ir jākonstatē, ka, pārsūdzētā sprieduma 79. un 80. punktā atsaucoties uz kontekstu, kādā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, proti, pandēmijas kontekstu un ārkārtējo steidzamību, kādā Komisija bija pārbaudīja pasākumus, par kuriem dalībvalstis tai bija paziņojušas, un pieņēma lēmumus par šiem pasākumiem, tostarp šo lēmumu, Vispārējā tiesa, kā tas ir prasīts šī sprieduma 105. un 106. punktā minētajā judikatūrā, pamatoti ir ņēmusi vērā atbilstošos apstākļus, lai noteiktu, vai, pieņemot minēto lēmumu, Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

109

Otrkārt, ciktāl Ryanair norāda konkrētus apstākļus, par kuriem Komisija, neizpildot tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, neesot izteikusies vai izvērtējusi apstrīdētajā lēmumā, kā, piemēram, attiecīgās atbalsta shēmas atbilstība vienlīdzīgas attieksmes principam un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, tās ietekme uz konkurenci samērīguma kritērija piemērošanas nolūkā, kā arī atbalsta apmēra aprēķināšana, no pārsūdzētā sprieduma 81.–83. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šiem apstākļiem vai nu nebija nozīmes šī lēmuma pieņemšanā, vai arī šajā lēmumā tie bija juridiski pietiekami aplūkoti, lai Komisijas argumentāciju šajā ziņā varētu saprast.

110

Tomēr nešķiet, ka ar šiem vērtējumiem Vispārējā tiesa nebūtu ievērojusi Komisijas lēmuma necelt iebildumus saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu pamatojuma prasības, kādas tās izriet no šī sprieduma 105. un 106. punktā atgādinātās judikatūras, jo šis pamatojums šajā lietā ļauj Ryanair uzzināt lēmuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt tā pārbaudi, kā tas turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma.

111

Turklāt, ciktāl ceturtajā pamatā izvirzītās argumentācijas mērķis patiesībā ir pierādīt, ka strīdīgais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz nepietiekamu vai juridiski kļūdainu Komisijas vērtējumu, šī argumentācija, kas drīzāk attiecas uz lēmuma pamatotību, nevis uz prasību norādīt pamatojumu kā būtisku formālu prasību, ir jānoraida, ņemot vērā šī sprieduma 106. punktā atgādināto judikatūru.

112

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 84. punktā nospriežot, ka strīdīgais lēmums ir juridiski pietiekami pamatots.

113

Visbeidzot ir jākonstatē, ka Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot prasības pirmajā instancē ceturto pamatu, ir sagrozījusi pierādījumus šī sprieduma 49. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

114

Tādējādi ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

115

Ar piekto pamatu Ryanair apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā uzskatot, ka tās prasības pirmajā instancē trešajam pamatam, kas attiecas uz Komisijas atteikumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir zudis apgalvotais mērķis, jo pirmie divi šīs prasības pamati ir noraidīti un attiecībā pret šiem diviem pamatiem tam nav autonoma satura, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu un acīmredzami sagrozījusi faktus.

116

Pretēji tam, kā uzskatīja Vispārējā tiesa, šim trešajam pamatam esot bijis autonoms saturs attiecībā pret pirmajiem diviem pirmajā instancē celtās prasības pamatiem. Pārbaude tiesā par to, vai pastāv nopietnas grūtības, kuru dēļ būtu bijusi jāuzsāk formāla izmeklēšanas procedūra, atšķiras no pārbaudes par tiesību kļūdu vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko Komisija ir pieļāvusi, pārbaudot atbalsta pasākumu pēc būtības. Nopietnu grūtību pastāvēšanu varētu konstatēt, lai gan pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja pirmajā instancē divos pirmajos pamatos, Komisijas veiktajā attiecīgās atbalsta shēmas pārbaudē neesot pieļauta ne acīmredzama kļūda vērtējumā, ne tiesību kļūda.

117

Tāpat arī prasības pirmajā instancē trešajam pamatam neesot zudis apgalvotais mērķis, jo pierādījums, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, esot pilnīgi atšķirīgs no tā, kā pierādāma nopietnu grūtību pastāvēšana, kuru dēļ būtu bijusi jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Turklāt Ryanair šajā ziņā esot izvirzījusi autonomus argumentus, tostarp pierādot, ka Komisijas rīcībā nebija tirgus datu par aviācijas nozares struktūru, it īpaši attiecībā uz aviosabiedrībām, kurām ir citas dalībvalsts, nevis Francijas izsniegta licence, kam ir izšķiroša nozīme, lai izvērtētu attiecīgās atbalsta shēmas saderību, ņemot vērā tās apgalvoto mērķi. Vispārējā tiesā Ryanair esot identificējusi konkrētus trūkumus Komisijas informācijā un esot norādījusi uz nopietnām grūtībām, kuru dēļ tās pamatam ir autonoms saturs attiecībā pret pirmajiem diviem prasības pamatiem.

118

Komisija un Francijas Republika apgalvo, ka piektais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

119

Kad prasītājs lūdz atcelt Komisijas lēmumu necelt iebildumus par valsts atbalstu, tas galvenokārt apstrīd to, ka šis lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei nesākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasītāja prasība atcelt tiesību aktu, tas var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar iekšējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Gluži otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk LESD 108. panta 2. punktā un Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

120

Tādējādi prasības atcelt lēmumu necelt iebildumus iesniedzējam ir jāpierāda, ka pastāvēja šaubas par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un līdz ar to Komisijai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Šāds pierādījums ir jāmeklē gan šī lēmuma pieņemšanas apstākļos, gan tā saturā, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

121

Konkrēti, izvērtējuma, kuru Komisija veikusi iepriekšējās izskatīšanas procedūras laikā, nepietiekamais vai nepilnīgais raksturs ir netiešs pierādījums tādu nopietnu grūtību esamībai, lai izvērtētu paziņotā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, kuru dēļ tai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Tempus Energy un Tempus Energy Technology, C‑57/19 P, EU:C:2021:663, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

122

Šajā ziņā, runājot vispirms par iebildumu par to, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā ir nospriedusi, ka prasības pirmajā instancē trešajam pamatam nav autonoma satura, jānorāda – ir taisnība, kā apelācijas sūdzībā apgalvo Ryanair, ka tad, ja tiktu pierādīta “nopietnu grūtību” esamība šī sprieduma 121. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē, strīdīgo lēmumu varētu atcelt tikai šī iemesla dēļ vien, lai gan turklāt nebūtu pierādīts, ka Komisijas veiktais vērtējums pēc būtības būtu juridiski vai faktiski kļūdains (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 66. punkts).

123

Turklāt šādu grūtību pastāvēšanu var konstatēt tostarp šajos vērtējumos, un principā to var konstatēt ar pamatiem vai argumentiem, kurus prasītājs ir izvirzījis, lai apstrīdētu lēmuma necelt iebildumus pamatotību, pat ja šo pamatu vai argumentu pārbaudē netiek secināts, ka Komisijas veiktais vērtējums pēc būtības ir kļūdains faktu vai juridiskā ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 63. un 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

124

Šajā lietā ir jākonstatē, ka Ryanair pirmajā instancē celtās prasības trešais pamats būtībā attiecās uz Komisijas veiktās pārbaudes nepilnīgo un nepietiekamo raksturu un uz atšķirīgu attiecīgās atbalsta shēmas saderības vērtējumu, pie kāda Komisija būtu nonākusi, ja tā būtu izlēmusi uzsākt formālās izmeklēšanas procedūru. No šīs prasības izriet arī, ka šī pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēja vai nu koncentrēti ir pārņēmusi argumentus, kas izvirzīti minētās prasības pirmajā un otrajā pamatā, kuri attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatotību, vai arī ir tieši atsaukusies uz šiem argumentiem.

125

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā pamatoti varēja uzskatīt, ka prasības pirmajā instancē trešajam pamatam “nav autonoma satura” salīdzinājumā ar tās pirmajiem trim pamatiem tādējādi, ka, izskatot pēdējos minētos pamatus pēc būtības, tostarp argumentus par Komisijas veiktās pārbaudes nepilnīgo un nepietiekamo raksturu, tai nebija atsevišķi jāizvērtē šīs prasības trešā pamata pamatotība; tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, kā Vispārējā tiesa arī pamatoti ir atzīmējusi šajā 87. punktā, ka Ryanair ar šo pēdējo pamatu nav norādījusi konkrētus elementus, ar kuriem varētu pierādīt, ka pastāv iespējamas “nopietnas grūtības”, ar kurām Komisija sastapusies, lai novērtētu attiecīgā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu.

126

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā uzskatot, ka nav jālemj par prasības pirmajā instancē trešā pamata pamatotību. Šajā ziņā turklāt nav jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā ir pamatoti nospriedusi, ka šim pamatam ir pakārtots raksturs un ka tam nav apgalvotā mērķa.

127

Visbeidzot Ryanair nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot prasības pirmajā instancē trešo pamatu, ir sagrozījusi pierādījumus šī sprieduma 49. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

128

No iepriekš minētā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

129

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem pamatiem nav ticis apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

130

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

131

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šīs apelācijas tiesvedības izdevumus.

132

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 4. punktu personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un kas piedalās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu procesā Tiesā, var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Līdz ar to Francijas Republika – persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un piedalījusies tiesvedībā Tiesā – sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: