Atbilstošās tiesību normas

Starptautiskās tiesības

1994. gada GATT

Antidempinga nolīgums

Protokols par Ķīnas pievienošanos PTO

Savienības tiesības

Tiesvedības priekšvēsture

Par procedūrām pirms strīdīgās regulas pieņemšanas

Par strīdīgo regulu un tās pieņemšanas procedūru

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai

Par apelācijas sūdzību

Par pirmo pamatu

Par pirmā pamata pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

Par pirmā pamata otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

Par otro pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par trešo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu

Par ceturtā pamata pirmo daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

Par ceturtā pamata otro daļu

– Lietas dalībnieku argumenti

– Tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv B. Driessen un P. Mahnič, pārstāvji, kuriem palīdz N. Tuominen, avocată,

Eiropas Parlaments, ko pārstāv P. Musquar, A. Neergaard un A. Pospisilova Padowska, pārstāvji,

1

Ar apelācijas sūdzību Changmao Biochemical Engineering Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Changmao”) lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2020. gada 16. decembra spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Komisija (T‑541/18, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:605), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Changmao prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/921 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, kas veikta atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 11. panta 2. punktam, nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2018, L 164, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”), ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju vai – pakārtoti – pilnībā.

2

Ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), Eiropas Savienības Padome apstiprināja Marrākešā 1994. gada 15. aprīlī parakstīto Līgumu par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī minētā līguma 1.–3. pielikumā esošos nolīgumus (turpmāk tekstā – “PTO nolīgumi”), kuru vidū ir arī 1994. gada Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (OV 1994, L 336, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada GATT”) un Nolīgums par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta piemērošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”).

3

1994. gada GATT VI panta 1. punktā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas puses atzīst, ka dempings, kura gadījumā vienas valsts produkti tiek piedāvāti tirdzniecībai otrā valstī, par cenām, kas ir zemākas nekā produktu normālā vērtība, ir nosodāms, ja tas rada vai draud radīt materiālu kaitējumu līgumslēdzējas puses teritorijā izveidotajai industrijai vai arī materiāli kavē iekšzemes industrijas izveidošanos. Šis pants nosaka, ka produkts ir piedāvāts tirdzniecībai importētājā valstī par zemāku cenu nekā tā normālā vērtība, ja produkta, kas tiek eksportēts no vienas valsts uz otru, cena:

a) ir mazāka nekā salīdzinoši cena parastā tirdzniecības procesā tādam pašam produktam, kad tas paredzēts patērēšanai eksportētājā valstī,

[..].”

4

Antidempinga nolīguma 2. pantā “Dempinga noteikšana” ir paredzēts:

“2.1.   Šī Līguma nozīmē prece tiek uzskatīta par realizētu dempinga apstākļos, t.i., par tādu, kura tiek realizēta citas valsts tirdzniecībā zem savas normālās vērtības, ja eksporta cena precei, kura tiek eksportēta no vienas valsts uz citu, ir zemāka par salīdzinošo cenu parastajā tirdzniecības apritē līdzīgām precēm, ja tās paredzētas patēriņam eksportētāj[ā] valstī.

2.2.   Ja nenotiek līdzīgas preces realizācija parastajā tirdzniecības apritē eksportētājas valsts iekšējā tirgū vai ja sakarā ar noteiktu situāciju tirgū vai zemu pārdošanas apjomu eksportētājas valsts iekšējā tirgū šāda pārdošana neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, dempinga starpība (marža) tiek noteikta, salīdzinot ar līdzīgas preces salīdzinošajām cenām, kad tā tiek eksportēta uz attiecīgo trešo valsti, ar noteikumu, ka šī cena ir reprezentatīva, vai ar ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, pieskaitot pienācīgu administratīvo, realizācijas un vispārējo izmaksu un peļņas summu.

[..]”

5

2001. gada 11. decembrī ar Protokolu par Ķīnas Tautas Republikas pievienošanos PTO (turpmāk tekstā – “Protokols par Ķīnas pievienošanos PTO”) šī valsts kļuva par PTO dalībnieci.

6

Atbilstoši Protokola par Ķīnas pievienošanos PTO 15. panta a) un d) punktam:

“1994. gada GATT VI pants, [Antidempinga nolīgums] un [Nolīgums par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (OV 1994, L 336, 156. lpp.)] ir piemērojami procedūrās, kas attiecas uz Ķīnas izcelsmes importu PTO dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]

7

Strīdīgās regulas pieņemšanas datumā spēkā esošās tiesību normas, kas reglamentē Savienības antidempinga pasākumu noteikšanu, bija ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”). Ar pamatregulu tika aizstāta un atcelta Padomes Regula (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.).

8

Pamatregulas 9. apsvērumā ir paredzēts:

“Ir vēlams izklāstīt skaidrus un sīki izstrādātus norādījumus par faktoriem, kurus var izmantot, nosakot, vai imports par dempinga cenām ir nodarījis būtisku kaitējumu vai arī draud nodarīt kaitējumu. Pierādot, ka attiecīgā importa apjoma un cenu dēļ Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts kaitējums, būtu jāpievērš uzmanība citu faktoru ietekmei un jo īpaši Savienībā dominējošajiem tirgus apstākļiem.”

9

Šīs regulas 2. panta “Dempinga konstatēšana” 7. punktā ir paredzēts:

[..]”

10

Atbilstoši šīs pašas regulas 3. pantam “Kaitējuma noteikšana”:

“1.   Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “kaitējums” nozīmē būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.   Kaitējuma noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda:

3.   Atkarībā no tā, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms, spriež, vai ir bijis ievērojams importa par dempinga cenām pieaugums – vai nu absolūtā izteiksmē, vai attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Savienībā. Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež, vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu salīdzinājumā ar līdzīga izstrādājuma cenu Savienības ražošanā vai arī šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Viens vai vairāki no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums jāpieņem.

[..]

5.   Pārbaudot importa par dempinga cenām ietekmi uz attiecīgo Savienības ražošanas nozari, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un indeksus, kas raksturo nozares stāvokli, ietverot to, ka nozare joprojām atgūstas no dempinga vai subsīdiju ietekmes pagātnē, faktisko dempinga starpības lielumu, faktisko un iespējamo noieta, peļņas, produkcijas izlaides, tirgus daļas, ražīguma, investīciju nestās peļņas un jaudas izmantošanas samazinājumu, faktorus, kas ietekmē cenas Savienībā, faktisko un iespējamo ietekmi uz naudas plūsmu, preču krājumiem, nodarbinātību, darba algas, izaugsmi, spēju piesaistīt kapitālu vai investīcijas. Šis uzskaitījums nav pilnīgs, un viens vai vairāki no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums jāpieņem.

6.   Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. pantu, jāparāda, ka imports par dempinga cenām rada zaudējumus šīs regulas nozīmē. Jo īpaši jāparāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. punktu, ir ietekmējuši Savienības ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.

7.   Tāpat arī pārbauda citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām, kas vienlaikus rada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītais kaitējums netiek saistīts ar importu par dempinga cenām. [..]

8.   Importa par dempinga cenām ietekmi novērtē saistībā ar Savienības ražošanas nozares ražoto līdzīgo izstrādājumu, pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā ražošanas process, ražotāju noiets un peļņa, ja pieejamie dati ļauj nodalīt šo saražoto izstrādājumu atsevišķi. [..]

9.   Būtiska kaitējuma draudu konstatēšana pamatojas uz faktiem, bet ne uz nepamatotiem apgalvojumiem, pieņēmumiem vai maz ticamām iespējamībām. Izmaiņām apstākļos, kas varētu radīt situāciju, kurā dempings rada zaudējumus, ir jābūt skaidri paredzamām un nenovēršamām.

Konstatējot būtisku draudu esamību, būtu jāapsver šādi faktori:

Neviens no iepriekš minētajiem faktoriem atsevišķi nevar droši norādīt, kāds lēmums jāpieņem, bet visu šo faktoru kopumam ir jānoved pie secinājuma, ka tālāks eksports par dempinga cenām ir nenovēršams un ka radīsies būtisks kaitējums, ja vien netiks veikti aizsardzības pasākumi.”

11

Pamatregulas 4. panta “Savienības ražošanas nozares definīcija” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā ar terminu “Savienības ražošanas nozare” saprot līdzīgo izstrādājumu ražotāju kopumu Savienībā vai arī tos ražotājus, kuru kopējais saražoto līdzīgo izstrādājumu apjoms veido lielāko daļu no šo izstrādājumu kopējā saražotā apjoma Savienībā, kā definēts 5. panta 4. punktā, [..].

[..]”

12

Šīs regulas 5. panta “Lietas izskatīšanas uzsākšana” 4. punktā ir paredzēts:

“Izmeklēšanu neuzsāk, ievērojot 1. punktu, ja vien, pamatojoties uz pārbaudi par to, kādā mērā tiek atbalstīta vai noraidīta Savienības līdzīgā izstrādājuma ražotāju izteiktā sūdzība, netiek konstatēts, ka sūdzību ir iesniegusi Savienības ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā. Uzskata, ka sūdzību ir iesniegusi Savienības ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā, ja šo sūdzību atbalsta tie Savienības ražotāji, kuru kopējā saražotā produkcija veido vairāk nekā 50 % no kopējo saražoto līdzīgo izstrādājumu apjoma, ko saražojusi tā Savienības ražošanas nozares daļa, kura vai nu atbalsta, vai noraida sūdzību. [..]”

13

Minētās regulas 6. panta 7. punkts ir formulēts šādi:

“Atbildot uz rakstisku lūgumu, sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji, un to pārstāvības apvienības, lietotāji un patērētāju organizācijas, kas ir informējuši par sevi saskaņā ar 5. panta 10. punktu, kā arī eksportētājvalsts pārstāvji var pārbaudīt visu informāciju, kuru kāda puse ir darījusi zināmu izmeklēšanas vajadzībām un kura neietilpst Savienības vai tās dalībvalstu institūciju sagatavotajos iekšējos dokumentos, un kura ir būtiska konkrētās puses lietai, nav konfidenciāla 19. panta nozīmē un kuru izmanto izmeklēšanā.

Minētās puses var sagatavot atbildes uz minēto informāciju, un to piezīmes ņem vērā, ja vien tās ir pietiekami pamatotas.”

14

Atbilstoši šīs pašas regulas 11. panta 2. un 9. punktam:

“2.   Galīgā antidempinga pasākuma termiņš beidzas piecus gadus pēc tā uzlikšanas vai piecus gadus pēc datuma, kurā pabeigta pēdējā dempinga un kaitējuma pārskatīšana, ja vien pārskatīšanā nekonstatē, ka pasākuma beigas var novest pie dempinga un kaitējuma turpināšanās vai atkārtošanās. Šādu termiņa beigu pārskatīšanu sāk pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc Savienības ražotāju pieprasījuma vai to vārdā iesniegta pieprasījuma, un pasākums paliek spēkā, kamēr nav zināmi minētās pārskatīšanas rezultāti.

[..]

9.   Visās pārskatīšanās un izmeklēšanās par atmaksāšanu, kuras, ievērojot šo pantu, veic Komisija ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviests maksājums, attiecīgi ņemot vērā 2. pantu un jo īpaši tā 11. un 12. punktu, kā arī 17. pantu.”

15

Pamatregulas 18. panta “Nesadarbošanās” 1. punktā ir noteikts:

“Gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju šajā regulā paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus.

Ja atklājas, ka kāda no ieinteresētajām pusēm ir sniegusi nepatiesu vai maldinošu informāciju, minēto informāciju neņem vērā un izmanto pieejamos faktus.

Ieinteresētajām pusēm dara zināmu to, kādas sekas var radīt nesadarbošanās.”

16

Šīs regulas 19. panta 2. un 4. punkts ir formulēts šādi:

“2.   Ieinteresētajām pusēm, kuras sniedz konfidenciālu informāciju, pieprasa sniegt tās nekonfidenciālu kopsavilkumu. Šādi kopsavilkumi ir pietiekami sīki izstrādāti, lai ļautu pieņemamā veidā saprast konfidenciāli iesniegtās informācijas būtību. Ārkārtas situācijā šīs puses var norādīt, ka šādu informāciju nav iespējams sniegt kopsavilkuma veidā. Šādā ārkārtas situācijā norāda iemeslus, kāpēc nav iespējams izveidot kopsavilkumu.

[..]

4.   Šis pants neliedz Savienības iestādēm darīt zināmu vispārīgu informāciju un jo īpaši iemeslus, kas pamato lēmumus, kuri ir pieņemti, ievērojot šo regulu, ne arī darīt zināmus pierādījumus, ko izmanto Savienības institūcijas, ciktāl tas nepieciešams, lai izskaidrotu šos iemeslus tiesā. Darot zināmu šādu informāciju, ņem vērā attiecīgo pušu likumīgās intereses, un šo pušu komercnoslēpumus neatklāj.”

17

Atbilstoši minētās regulas 20. pantam “Informācijas izpaušana”:

“1.   Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības, un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai tiem sniedz sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. Pieprasījumus par šādas informācijas izpaušanu iesniedz rakstveidā tūlīt pēc pagaidu pasākumu ieviešanas, un informāciju pēc tam cik ātri vien iespējams sniedz rakstveidā.

2.   Šīs regulas 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.

[..]

4.   Informācijas galīgo nodošanu atklātībai veic rakstveidā. To dara, ievērojot prasību par konfidenciālas informācijas aizsardzību, tiklīdz iespējams un parasti ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms 9. pantā noteikto procedūru sākšanas. Ja Komisija minētajā laikā nevar atklāt konkrētus faktus vai apsvērumus, tad tos atklāj, cik vien ātri iespējams pēc tam.

Informācijas atklāšana neskar nevienu turpmāku lēmumu, ko var pieņemt Komisija, bet, ja šāds lēmums ir pamatots ar atšķirīgiem faktiem un apsvērumiem, tos nodod atklātībai, cik ātri vien iespējams.

[..]”

18

Vīnskābi izmanto it īpaši vīna un citu dzērienu ražošanā, pārtikas piedevās, kā arī kā nedegošu vielu ģipsī. Gan Eiropas Savienībā, gan Argentīnā L+ vīnskābi iegūst no vīna ražošanas blakusproduktiem, sauktiem par vīna nogulsnēm (turpmāk tekstā – “dabīgā vīnskābe”). Ķīnā L+ vīnskābi un DL vīnskābi, izmantojot ķīmisko sintēzi, ražo no benzola (turpmāk tekstā – “sintētiskā vīnskābe”). Sintētiskajai vīnskābei ir tādas pašas fizikālās un ķīmiskās pamatīpašības kā dabīgajai vīnskābei, un tā ir paredzēta tādam pašam pamatlietojumam kā dabīgā vīnskābe.

19

Changmao ir Ķīnas vīnskābes ražotājs eksportētājs. Distillerie Bonollo SpA, Industria Chimica Valenzana (ICV) SpA un Caviro Extra SpA, iepriekš Caviro Distillerie Srl, (turpmāk tekstā – “Caviro Distillerie”) (turpmāk tekstā kopā – “Distillerie Bonollo u.c.”) ir Savienībā reģistrēti dabīgās vīnskābes ražotāji.

20

2004. gada 24. septembrī vairāki Savienības ražotāji vērsās Eiropas Komisijā ar sūdzību par dempingu vīnskābes nozarē.

21

Padome 2006. gada 23. janvārī pieņēma Regulu (EK) Nr. 130/2006, ar kuru nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importu (OV 2006, L 23, 1. lpp.).

22

Padome ar šo regulu tostarp apstiprināja tirgus ekonomikas režīmu (TER) trim Ķīnas ražotājiem eksportētajiem, proti, Changmao, Ninghai Organic Chemical Factory un Hangzhou Bioking Biochemical Engineering Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Hangzhou”). Par šo trīs ražotāju ražotajām precēm tika uzlikts antidempinga maksājums attiecīgi 10,1 %, 4,7 % un 0 % apmērā. Papildus ar šo regulu tika noteikts antidempinga maksājums 34,9 % apmērā par vīnskābi, ko ražoja visi pārējie Ķīnas ražotāji eksportētāji.

23

2012. gada 13. aprīli Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 332/2012, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 130/2006 un ar ko atbrīvo uzņēmumu Hangzhou Bioking Biochemical Engineering Co. Ltd no galīgo pasākumu piemērošanas (OV 2012, L 108, 1. lpp.).

24

Šī īstenošanas regula tika pieņemta pēc PTO Apelācijas institūcijas 2005. gada 29. novembra ziņojuma lietā Mexico – Definitive Anti‑dumping Measures on Beef and Rice [“Meksika – Galīgie antidempinga maksājumi attiecībā uz liellopu gaļu un rīsiem”] (WT/DS 295/AB/R, 305. un 306. punkts), no kura būtībā izriet, ka ražotājs eksportētājs, attiecībā uz kuru sākotnējā izmeklēšanā atzīts, ka tas nav nodarbojies ar dempingu, ir izslēdzams no galīgo pasākumu darbības jomas, kuri noteikti izmeklēšanas rezultātā, un uz šādu ražotāju eksportētāju nevar attiecināt administratīvu pārskatīšanu un pārskatīšanu apstākļu maiņas dēļ. Šajā lietā Padome, konstatējusi, ka sākotnējā izmeklēšana neļauj secināt, ka Hangzhou ir nodarbojies ar dempingu, izslēdza šī ražotāja eksportu no Regulas Nr. 130/2006 piemērošanas jomas.

25

Padome 2012. gada 16. aprīlī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 349/2012, ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktam nosaka galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam (OV 2012, L 110, 3. lpp.), ar ko attiecībā uz visu ražotāju eksportētāju, izņemot Hangzhou, ražojumiem tika atstāti spēkā Regulā Nr. 130/2006 noteiktie antidempinga maksājumi.

26

Padome 2012. gada 26. jūnijā pēc daļējas starpposma pārskatīšanas procedūras, kas bija sākta attiecībā uz Changmao un Ninghai Organic Chemical Factory, pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 626/2012, ar kuru groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 349/2012 (OV 2012, L 182, 1. lpp.).

27

Ar šo regulu Padome atteicās abām šīm sabiedrībām piemērot TER statusu, kas tām bija iepriekš, un pēc tam, kad tā – pamatojoties uz informāciju, ko bija iesniedzis analogās valsts, proti, Argentīnas, ražotājs, kurš sadarbojās, – bija noteikusi normālo vērtību, abu šo Ķīnas ražotāju eksportētāju ražotajiem produktiem piemēroja antidempinga maksājumu ar likmi attiecīgi 13,1 % un 8,3 %.

28

2014. gada 4. decembrī pēc vairāku Savienībā reģistrētu ražotāju, tostarp Distillerie Bonollo u.c., iesniegtās sūdzības attiecībā uz Hangzhou Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importa antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz vienu Ķīnas ražotāju eksportētāju, Hangzhou Bioking Biochemical Engineering Co. Ltd (OV 2014, C 434, 9. lpp.).

29

2016. gada 9. februārī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/176, ar ko izbeidz antidempinga procedūru attiecībā uz tādas Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importu, kuru ražo Hangzhou Bioking Biochemical Engineering Co. Ltd (OV 2016, L 33, 14. lpp.). Šajā īstenošanas lēmumā Komisija secināja, ka Savienības ražošanas nozare Hangzhou ražotās vīnskābes importa Savienībā dēļ nav cietusi būtisku kaitējumu Regulas Nr. 1225/2009 3. panta izpratnē. Tādēļ tā izbeidza antidempinga procedūru attiecībā uz šo ražotāju eksportētāju, neuzliekot tam antidempinga maksājumu.

30

Pēc Īstenošanas regulas Nr. 626/2012 un Īstenošanas lēmuma 2016/176 pieņemšanas tika ierosinātas vairākas tiesvedības.

31

Pirmkārt, prasību, ko vairāki Savienības vīnskābes ražotāji, tostarp Distillerie Bonollo u.c., cēla par šo īstenošanas lēmumu, Vispārējā tiesa noraidīja ar 2018. gada 15. marta spriedumu Caviro Distillerie u.c./Komisija (T‑211/16, EU:T:2018:148). Apelācijas sūdzību, ko šie paši Savienības ražotāji cēla par minēto spriedumu, Tiesa noraidīja ar 2019. gada 10. jūlija spriedumu Caviro Distillerie u.c./Komisija (C‑345/18 P, EU:C:2019:589).

32

Otrkārt, saistībā ar Īstenošanas regulu Nr. 626/2012 tika ierosinātas divas atsevišķas tiesvedības.

33

Pirmām kārtām, Changmao, uzskatīdama, ka ar šo regulu uzliktie antidempinga maksājumi ir pārāk lieli, cēla prasību Vispārējā tiesā atcelt šo regulu. Vispārējā tiesa ar 2017. gada 1. jūnija spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) atcēla minēto regulu, ciktāl tā attiecas uz Changmao, jo bija pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību. Šis Vispārējās tiesas spriedums netika pārsūdzēts.

34

2017. gada 7. septembrī Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu par 2017. gada 1. jūnija spriedumu lietā T‑442/12 saistībā ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 626/2012 (OV 2017, C 296, 16. lpp.). Šajā paziņojumā bija norādīts, ka minētā iestāde attiecībā uz Ķīnas izcelsmes vīnskābes importu ir nolēmusi atsākt antidempinga izmeklēšanu, kā rezultātā tika pieņemta Īstenošanas regula Nr. 626/2012, ciktāl tā attiecās uz Changmao, un atsāka to tajā posmā, kurā izdarīts pārkāpums. Šajā paziņojumā bija arī norādīts, ka izmeklēšanas atsākšana attiecas tikai uz 2017. gada 1. jūnija sprieduma Changmao Biochemical Engineering/Padome (T‑442/12, EU:T:2017:372) izpildi attiecībā uz vienu ražotāju eksportētāju. Tātad minētais ražotājs tika nostādīts situācijā, kādā tas bija pirms šīs īstenošanas regulas stāšanās spēkā, proti, situācijā, kāda bija reglamentēta Īstenošanas regulā Nr. 349/2012, kurā attiecībā uz tā ražojumiem bija paredzēts antidempinga maksājums 10,1 % apmērā.

35

Otrām kārtām, vairāki Savienības vīnskābes ražotāji, tostarp Distillerie Bonollo u.c., savukārt uzskatīdami, ka Īstenošanas regulā Nr. 626/2012 uzliktie antidempinga maksājumi nav pietiekami lieli, lai mazinātu Changmao un Ninghai Organic Chemical Factory dempinga apmēru un tādējādi novērstu Eiropas ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, cēla prasību Vispārējā tiesā atcelt šo regulu. Vispārējā tiesa ar 2018. gada 3. maija spriedumu Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, EU:T:2018:251) atcēla minēto regulu, pamatojoties uz to, ka pārskatīšanas izmeklēšanā tika mainīta metode, ko izmanto, lai aprēķinātu normālo vērtību, nepierādīdama apstākļu maiņu salīdzinājumā ar sākotnējo izmeklēšanu.

36

Tiesa ar 2020. gada 3. decembra spriedumu Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c. (C‑461/18 P, EU:C:2020:979) gandrīz pilnībā noraidīja apelācijas sūdzību, ko Changmao bija cēlusi par iepriekš minēto spriedumu.

37

Komisija 2017. gada 19. aprīlī – pēc vairāku Savienības vīnskābes ražotāju, tostarp Distillerie Bonollo u.c., kuri pārstāv vairāk nekā 52 % no Savienības kopējā ražošanas apjoma, iesniegtā pieprasījuma veikt ar Īstenošanas regulu Nr. 349/2012 pieņemto antidempinga pasākumu termiņbeigu pārskatīšanu – Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī atbilstoši pamatregulas 11. panta 2. punktam publicēja Paziņojumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vīnskābes importam piemērojamo antidempinga pasākumu termiņbeigu pārskatīšanas sākšanu (OV 2017, C 122, 8. lpp.).

38

Ar 2017. gada 20. aprīļa vēstuli Komisija lūdza ieinteresētās puses iesniegt apsvērumus par to Savienības ražotāju provizorisku izlasi, kurus tā bija atlasījusi, piemērojot pamatregulas 17. pantu. Provizoriskajā izlasē bija seši ražotāji, kuri pārstāv 86 % no Savienības vīnskābes kopējā ražošanas apjoma, tostarp Caviro Distillerie, Industria Chimica Valenzana un Distillerie Mazzari.

39

2017. gada 13. jūnijā, ņemot vērā, pirmkārt, Itālijas vīnskābes ražotāju asociācijas Assodistil elektroniskā pasta vēstuli, kurā minēts, ka Distillerie Mazzari nevēlas sadarboties pārskatīšanas izmeklēšanā, un, otrkārt, Distillerie Bonollo lūgumu iekļaut to izlasē, Komisija nolēma, ka vairs nav lietderīgi turpināt Savienības vīnskābes ražotāju izlasi, un nosūtīja anketas visiem Savienības ražotājiem.

40

Uz anketām atbildes sniedza septiņi Savienības ražotāji, izņemot, konkrēti, Distillerie Mazzari.

41

Ķīnas ražotāji eksportētāji, tostarp Changmao, ar kuriem Komisija bija sazinājusies, pārskatīšanas izmeklēšanā nesadarbojās.

42

Ar 2018. gada 30. aprīļa vēstuli Komisija nosūtīja Changmao vispārējās informācijas izpaušanas dokumentu, izklāstīdama būtisko faktu un apsvērumu analīzi, kas pamato antidempinga pasākumu pagarināšanu uz papildu pieciem gadiem.

43

2018. gada 14. maijāChangmao nosūtīja Komisijai apsvērumus par vispārējās informācijas izpaušanas dokumentu. Pēc tam 2018. gada 12. jūnija elektroniskā pasta vēstulē Changmao vaicāja Komisijai, vai pēc tās iesniegtajiem apsvērumiem Komisija ir iecerējusi pieņemt pārskatītu vispārējās informācijas izpaušanas dokumentu.

44

Komisija 2018. gada 15. jūnija elektroniskā pasta vēstulē Changmao apstiprināja, ka tās apsvērumi ir pienācīgi izanalizēti un atbilde tiks sniegta gaidāmajā regulā.

45

2018. gada 28. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo regulu.

46

No šīs regulas, pirmkārt, attiecībā uz dempinga esamību izriet, ka Komisija ir aprēķinājusi normālo vērtību, pamatodamās uz pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu, kas ir piemērojams importam no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas. Pēc tam, kad Komisija atzina Argentīnu par analogo valsti un bija uzaicinājusi divus Argentīnas ražotājus sadarboties, izrādījās, ka viens no šiem ražotājiem ir pārtraucis ražot pārskatāmo ražojumu, un otrs atteicās sadarboties. Tā kā nevienas citas iespējamās analogās valsts ražotājs pietiekami nesadarbojās, Komisija normālo vērtību noteica, izmantojot “jebkuru citu pieņemamu pamatojumu”, kā paredzēts pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā. Konkrētāk, Komisija normālo vērtību aprēķināja, pamatojoties uz pārskatīšanas pieteikumā ietverto informāciju, kas attiecās uz viena Argentīnas ražotāja iekšzemes rēķinos norādītajām attiecīgā ražojuma cenām. Ievērojot to, ka attiecīgais Argentīnā ražotais produkts bija dabīgā vīnskābe, bet tā, kas nāca no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, bija sintētiskā vīnskābe, kas ir lētāka, Komisija veica noteiktus pielāgojumus, lai ņemtu vērā abu šo produktu ražošanas metožu izmaksas.

47

Tā kā Ķīnas ražotāji eksportētāji, tostarp Changmao, ar kuriem Komisija bija sazinājusies, nesadarbojās, Komisija izdarīja secinājumus atbilstoši pamatregulas 18. pantam, “pamatojoties uz pieejamajiem faktiem”, un tādējādi noteica eksporta cenu, vadoties pēc šīs regulas 14. panta 6. punktā minētajiem datiem. Balstoties uz šiem datiem, Komisija tostarp konstatēja, ka Changmao un Ninghai Organic Chemical Factory vidējā svērtā dempinga starpība pārsniedz 70 %.

48

Tādējādi Komisija, pirmām kārtām, secināja, ka dempings pārskatīšanas izmeklēšanas laikposmā turpinās un, otrām kārtām, pastāv liela iespējamība, ka pasākumiem pakļautie ražotāji eksportētāji dempinga darbības saglabās. It īpaši pasākumu izbeigšana, iespējams, nozīmētu būtisku eksporta uz Savienību pieaugumu par izteiktām dempinga cenām.

49

Otrkārt, attiecībā uz kaitējumu no strīdīgās regulas izriet, pirmām kārtām, ka Komisija ir uzskatījusi, ka septiņi Savienības ražotāji, kuri sadarbojās izmeklēšanā, atspoguļo nozīmīgu daļu no Savienības ražošanas līdzīga ražojuma kopējā apjoma, proti, 60 %. Tāpēc šie septiņi aplūkotie ražotāji būtu jāuzskata par “Savienības ražošanas nozari” pamatregulas 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta izpratnē. Pēc Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma rādītāju izvērtēšanas pamatregulas 3. panta 5. punkta izpratnē, kas tiek veikta, pamatojoties uz pārbaudītu informāciju, kura savākta no ražotājiem, kas sadarbojās izmeklēšanā, Komisija secināja, ka pieņemtie antidempinga pasākumi nav pilnībā snieguši vēlamos rezultātus un ka Savienības ražošanas nozare joprojām ir neaizsargāta pret kaitējumu, ko Savienības tirgū rada imports par dempinga cenām.

50

Otrām kārtām, Komisija izvērtēja kaitējuma atkārtošanās iespējamību, ja tiktu izbeigti pasākumi. Tā kā Ķīnas ražotāji eksportētāji, ar kuriem Komisija bija sazinājusies, nesadarbojās, šī iestāde pamatojās uz pieejamo informāciju atbilstoši pamatregulas 18. pantam. Pēc šīs analīzes Komisija uzskatīja, ka pasākumu izbeigšanas gadījumā imports par dempinga cenām, ļoti iespējams, varētu palielināties, izraisot lejup vērstu spiedienu uz Savienības ražošanas nozares cenām un vēl vairāk pasliktinot šīs nozares slikto ekonomisko stāvokli. Tādēļ tā secināja, ka pasākumu izbeigšanas dēļ, visticamāk, atkārtotos kaitējums Savienības ražošanas nozarei.

51

Treškārt, Komisija izvērtēja, vai esošo antidempinga pasākumu saglabāšana būtu pretrunā Savienības interesēm kopumā, un secināja, ka tas tā nav.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nolēma ar strīdīgo regulu salabāt galīgos antidempinga maksājumus Ninghai Organic Chemical Factory ražoto produktu importam 8,3 % apmērā, Changmao ražoto produktu importam 10,1 % apmērā un jebkura cita Ķīnas ražotāja eksportētāja, izņemot Hangzhou, ražoto produktu importam 34,9 % apmērā.

53

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 12. septembrī, Changmao lūdza atcelt strīdīgo regulu.

54

Prasības pamatošanai Changmao izvirzīja piecus pamatus: pirmais attiecas uz to, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo normālās vērtības aprēķināšanai tā izmantoja analogās valsts metodi; otrais – uz tiesību kļūdām un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātību; trešais – uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā par kaitējuma atkārtošanās iespējamību; ceturtais – uz tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpumu; un, visbeidzot, piektais – uz pamatojuma neesamību.

55

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja šos piecus pamatus un līdz ar to atcelšanas prasību kopumā.

56

Changmao prasījumi Tiesai ir šādi:

57

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

58

Distillerie Bonollo u.c. prasījumi Tiesai ir šādi:

59

Tiesa 2022. gada 13. jūnijā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Reglamenta 24. panta otrajai daļai aicināja Padomi un Eiropas Parlamentu piedalīties tiesas sēde, lai atbildētu uz jautājumiem par apelācijas sūdzības pirmo pamatu.

60

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza četrus pamatus: pirmais attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka to Savienības aktu tiesiskuma pārbaudi, kuri pieņemti saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu, nevar veikt, ņemot vērā Protokolu par Ķīnas pievienošanas PTO; otrais un trešais – uz tiesību kļūdām un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot gan Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, gan šai nozarei radītā kaitējuma atkārtošanās iespējamību, tādējādi neievērojot tostarp labas pārvaldības principu; un, visbeidzot, ceturtais – uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

61

Šim pamatam ir divas daļas. Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā nospriezdama, ka izņēmums no principa, atbilstoši kuram Savienības tiesa nevar pārbaudīt Savienības iestāžu aktu tiesiskumu, ņemot vērā to saderību ar PTO nolīgumu noteikumiem, ko Tiesa atzinusi 1991. gada 7. maija spriedumā Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186), šajā lietā nav piemērojams. Minētā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 74. punktā esot kļūdaini noraidījusi, ka pastāv trešais izņēmums no minētā principa.

62

Pirmā pamata pirmajā daļā Changmao būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā konstatēdama, ka to Savienības tiesību aktu tiesiskumu, kuri pieņemti saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punktu, nevar pārbaudīt, ņemot vērā Protokolu par Ķīnas pievienošanos PTO. It īpaši Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā, balstoties uz 2015. gada 16. jūlija sprieduma Komisija/Rusal Armenal (C‑21/14 P, EU:C:2015:494) 48. punktu, konstatēja, ka minētais 2. panta 7. punkts ir Savienības likumdevēja gribas izpausme šajā jomā pieņemt Savienības tiesību sistēmai atbilstošu pieeju un tas tā ir arī pēc Ķīnas Tautas Republikas pievienošanās PTO.

63

Šajā ziņā Changmao apgalvo, pirmkārt, – šī tiesību norma, gluži pretēji, atspoguļo Savienības likumdevēja gribu īstenot īpašu pienākumu, kas noteikts Protokolā par Ķīnas pievienošanos PTO, no 1991. gada 7. maija sprieduma Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts) izrietošās judikatūras izpratnē, un tas būtībā nozīmē apņemšanos līdz šī protokola 15. pantā paredzētā pārejas termiņa beigām attiecībā uz Ķīnas ražotājiem eksportētajiem neizmantot atkāpes metodi jeb tā saukto “analogās valsts” metodi.

64

Šādu interpretāciju turklāt apstiprinot pamatregulas 2. panta 7. punkta izstrādes vēsture, un it īpaši 54. un 55. apsvērums Priekšlikumā Padomes lēmumam, ar ko nosaka Kopienas nostāju Ministru konferencē, kas tika izveidota ar Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu saistībā ar Ķīnas Tautas Republikas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai (COM(2001) 517 final) (OV 2002, C 51 E, 314. lpp.), kā arī secīgs Padomes 2001. gada 19. oktobra lēmums (2001/0218 (CNS) un 2001/0216 (CNS)). Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz Changmao argumentiem attiecībā uz 2. panta 7. punkta izstrādes vēsturi.

65

Otrkārt, Changmao uzskata, ka no 2015. gada 16. jūlija sprieduma Komisija/Rusal Armenal (C‑21/14 P, EU:C:2015:494) izrietošā judikatūra šajā lietā neesot piemērojama, jo šis spriedums ne tikai attiecas uz īpašo Armēnijas Republikas situāciju, bet papildus attiecas uz situācijām pirms Protokolā par Ķīnas pievienošanos PTO paredzētā pārejas termiņa beigām. Turklāt tajā ir atspoguļots tikai tādas valsts gadījums, kurā nav tirgus ekonomikas un kura nebija PTO dalībvalsts.

66

Attiecībā uz Savienības aktu pārbaudi, ņemot vērā PTO tiesības, Changmao uzskata, ka pirmais izņēmums, kas minēts 1991. gada 7. maija spriedumā Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186) un atspoguļots pārsūdzētā sprieduma 60. punktā, izmantojot atsauci uz judikatūru, kas izriet no 2015. gada 16. jūlija sprieduma Komisija/Rusal Armenal (C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 40. un 41. punkts) un 2016. gada 4. februāra sprieduma C & J Clark International un Puma (C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 87. punkts), šajā lietā ir izpildīts. Šajā ziņā Changmao norāda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkts ir izņēmums no pamatnoteikumiem dempinga noteikšanai un, lai gan šajā tiesību normā nav atsauces uz Protokolu par Ķīnas pievienošanos PTO, tas esot jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Turklāt minēto izņēmumu nevarot piemērot importam no Ķīnas pēc šī protokola 15. pantā paredzētā pārejas perioda beigām, tāpēc pēc šī perioda beigām minētajam importam esot jāpiemēro pamatregulas 2. panta 1.–6. punktā paredzētie pamatnoteikumi.

67

Tādējādi Changmao uzskata, ka minētā protokola 15. panta a) un d) punkts no 2016. gada 11. decembra vairs nav piemērojams, tāpēc Ķīnas Tautas Republikai no šī datuma vairs nav piemērojami “analogās valsts” noteikumi, un to turklāt apstiprinot PTO Apelācijas institūcijas 2001. gada 15. jūlija ziņojums lietā “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi konkrētiem dzelzs vai tērauda savienotājelementiem no Ķīnas” (WT/DS/397). Tātad, tā kā šajā lietā Komisijas paziņojums par procedūras sākšanu stājās spēkā 2017. gada 19. aprīlī, esot jāuzskata, ka, sākot no Protokola par Ķīnas pievienošanos PTO paredzētā pārejas perioda beigām, Savienībai, lai noteiktu normālo vērtību Ķīnas ražotājiem eksportētājiem, parasti ir jāizmanto Ķīnas iekšējā tirgus ražošanas izmaksas un cenas.

68

Distillerie Bonollo u.c., Parlaments, Padome un Komisija apstrīd apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmās daļas pamatotību.

69

Vispirms jāatgādina, ka, lai pamatotu prasību atcelt Savienības atvasināto tiesību aktu vai arī iebildi par šāda akta prettiesiskumu, uz tāda starptautiskā nolīguma noteikumiem, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, var atsaukties tikai ar divkāršu nosacījumu, ka, pirmkārt, tas nav pretrunā šī nolīguma būtībai un sistēmai un, otrkārt, ka šī nolīguma noteikumi to satura ziņā šķiet beznosacījumu un pietiekami precīzi. Tikai tad, ja abi šie nosacījumi ir kumulatīvi izpildīti, Savienības tiesā uz šādiem noteikumiem var atsaukties kā uz kritēriju Savienības tiesību akta tiesiskuma novērtēšanā (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Attiecībā uz PTO nolīgumiem, kuru neatņemama sastāvdaļa ir protokols par pievienošanos, Tiesai jau ir bijusi iespēja, pirmām kārtām, precizēt, ka šie nolīgumi privātpersonām nevar radīt tiesības, uz kurām tās varētu tieši atsaukties tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 14. decembris, Dior u.c.,C‑300/98 un C‑392/98, EU:C:2000:688, 43. un 44. punkts, un 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 46. punkts).

71

Otrām kārtām, no pastāvīgās judikatūras izriet – ņemot vērā to raksturu un struktūru, PTO nolīgums, kā arī šī nolīguma 1.–4. pielikumā ietvertie līgumi nav pieskaitāmi pie tiesību normām, saistībā ar kurām iespējams pārbaudīt Savienības iestāžu aktu tiesiskumu (skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā ziņā Tiesa ir īpaši norādījusi – ja tiktu atzīts, ka uzdevums nodrošināt Savienības tiesību atbilstību PTO noteikumiem ir tiešs Savienības tiesas pienākums, Savienības likumdošanas vai izpildvaras iestādēm tiktu liegta rīcības brīvība, kas ir līdzīgām Savienības tirdzniecības partneru iestādēm. Ir skaidrs, ka dažas līgumslēdzējas puses, kuras ir Savienības nozīmīgākās tirdzniecības partneres, ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto nolīgumu priekšmetu un mērķi, ir tieši izdarījušas secinājumus, ka šie līgumi nav to normu vidū, attiecībā uz kurām to tiesu iestādes pārbauda savu valsts tiesību normu tiesiskumu. Ja tiktu pieļauts, ka nav šādas savstarpējības, pastāvētu risks izjaukt līdzsvaru PTO noteikumu piemērošanā (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Tiesa ir arī atzinusi, ka no PTO nolīgumiem izrietošā sistēma atstāj būtisku nozīmi sarunām starp pusēm. Attiecībā, konkrētāk, uz šo nolīgumu piemērošanu Savienības tiesību sistēmā tā ir atgādinājusi, ka atbilstoši PTO nolīguma preambulai PTO nolīgums, tostarp tā pielikumi, ir balstīts uz principu par sarunām starp uzņēmumiem, kuru “pamatā ir savstarpība un abpusēji ieguvumi”, un tādējādi – attiecībā uz Savienību – tas atšķiras no nolīgumiem, kurus Savienība noslēgusi ar trešām valstīm un ar kuriem ir izveidota zināma pienākumu asimetrija vai radītas īpašas integrācijas attiecības ar Savienību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 23. novembris, Portugāle/Padome,C‑149/96, EU:C:1999:574, 36. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

74

Tikai divās izņēmuma situācijās saistībā ar Savienības likumdevēja vēlmi pašam ierobežot savu rīcības brīvību PTO noteikumu piemērošanā Tiesa ir atzinusi, ka Savienības tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārbauda, vai Savienības tiesību akts vai tā piemērošanai pieņemtie akti ir tiesiski, ņemot vērā šos nolīgumus vai PTO Strīdu izšķiršanas padomes nolēmumu, kurā konstatēta šo nolīgumu neizpilde (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Pirmkārt, tā ir situācija, kad Savienība vēlas izpildīt īpašas saistības, ko tā uzņēmusies atbilstoši šī sprieduma 71. punktā minētajiem nolīgumiem, otrkārt – situācija, kad Savienības tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1989. gada 22. jūnijs, Fediol/Komisija,70/87, EU:C:1989:254, 19.–22. punkts; 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome,C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts, un 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 86. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Attiecībā uz pamatregulas 2. panta 7. punktu par importa no PTO dalībvalsts, kurā nav tirgus ekonomikas, normālās vērtības noteikšanu ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi – kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 65. punktā –, ka šī tiesību norma ir Savienības likumdevēja gribas izpausme šajā jomā pieņemt Savienības tiesību sistēmai atbilstošu pieeju (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Šajā ziņā jānorāda, ka to iemeslu dēļ, kurus ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 89.–91. punktā, nevar atbalstīt apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, atbilstoši kurai šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā Tiesas judikatūra šajā lietā nav piemērojama.

78

Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka apsvērumus, kas izriet no šī sprieduma 76. punktā minētās judikatūras, nevar apšaubīt ar apstākli, ka pamatregulas 3. apsvērumā ir noteikts, ka “pēc iespējas” Antidempinga nolīguma noteikumi jāievieš Savienības tiesībās. Šī frāze jāsaprot tādējādi – pat ja Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, ir vēlējies ņemt vērā Antidempinga nolīguma noteikumus, tas tomēr nav paudis vēlmi minētajā regulā transponēt katru no šiem noteikumiem. Secinājumu, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta mērķis ir īstenot konkrētas saistības, kuras ietver Antidempinga nolīguma 2. pants, tātad nekādā gadījumā nevar pamatot tikai ar šī apsvēruma tekstu (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa būtībā jau ir nospriedusi: lai konstatētu Savienības likumdevēja gribu īstenot Savienībās tiesībās īpašu PTO nolīgumos nostiprinātu pienākumu, nepietiek ar to, ka no attiecīgā Savienības akta apsvērumiem vispārīgi izriet, ka, to pieņemot, ir ņemtas vērā Savienības starptautiskās saistības. Turpretī ir nepieciešams, lai no konkrētās strīdīgā tiesību akta normas būtu secināms, ka ar to ir nodoms Savienības tiesību sistēmā īstenot kādu noteiktu no PTO līgumiem izrietošu saistību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 44.–46. punkts un tajos minētā judikatūra).

80

Papildus ir jākonstatē, kā norādījusi arī ģenerāladvokāte secinājumu 70. un 85. punktā, ka, pirmkārt, nevienā no pamatregulas apsvērumiem nav minēts Protokols par Ķīnas pievienošanos PTO. Otrkārt, no šīs regulas sagatavošanas darbiem nevar secināt pat visniecīgāko Savienības likumdevēja nodomu īstenot jebkādas saistības, kas noteiktas šajā protokolā.

81

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Changmao, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā – kad tā interpretēja pamatregulas 2. panta 7. punktu – sagatavošanas darbus, kā rezultātā tika pieņemts Protokols par Ķīnas pievienošanos PTO.

82

Visbeidzot attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju par PTO Apelācijas institūcijas 2001. gada 15. jūlija ziņojumu jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. punktā šo argumentāciju noraidīja, nospriezdama, pirmkārt, ka iespēju saimnieciskās darbības subjektam Savienības tiesā atsaukties uz apstākli, ka Savienības tiesiskais regulējums nav saderīgs ar PTO Strīdu izšķiršanas padomes ziņojumu, nevarētu pieļaut ārpus šīs sprieduma 60. punktā minētajiem gadījumiem, kuri attiecas uz PTO materiālajām tiesību normām, šajā ziņā atsaukdamās uz 2011. gada 10. novembra spriedumu X un X BV (C‑319/10 un C‑320/10, EU:C:2011:720, 37. punkts), un 2018. gada 18. oktobra spriedumu Rotho Blaas (C‑207/17, EU:C:2018:840, 46. punkts), un, otrkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu konstatēt, ka Savienība, pieņemot pamatregulas 2. panta 7. punktu, būtu iecerējusi īstenot īpašas saistības, kas izriet no PTO Strīdu izšķiršanas padomes ziņojuma, vai ka tā būtu īpaši atsaukusies uz šo ziņojumu pamatregulā. Apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesā nenorāda, kādā veidā minētajā Vispārējās tiesas nostājā ir pieļauta kļūda.

83

Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā būtu pieļāvusi kļūdu, ciktāl tā uzskatīja, ka izņēmuma situācija, ko Tiesa atzinusi no 1991. gada 7. maija sprieduma Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186, 29.–32. punkts) izrietošajā judikatūrā, šajā lietā nav piemērojama. Tāpēc Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, ir konstatējusi, ka uz Protokolu par Ķīnas pievienošanos PTO nevar atsaukties, lai apstrīdētu pamatregulas 2. panta 7. punktu un tāpat arī strīdīgo regulu, kas tika pieņemta, pamatojoties uz pamatregulu.

84

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

85

Changmao pirmā pamata otrajā daļā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 74. punktā noraidīdama Changmao argumentāciju par to, ka pastāv “trešais izņēmums” no principa, saskaņā ar kuru Savienības tiesa nevar pārbaudīt Savienības iestāžu aktu tiesiskumu, ņemot vērā to saderību ar PTO nolīgumiem, tādējādi, lai tā varētu tieši atsaukties uz tāda starptautiska nolīguma normām kā Protokols par Ķīnas pievienošanos PTO, ja “attiecīgais starptautiskais nolīgums ļauj atkāpties no vispārējā noteikuma un Savienības tiesībās šī iespēja ir izmantota, kā tas ir šajā lietā”.

86

Distillerie Bonollo u.c., Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa nav pamatota. Distillerie Bonollo u.c. papildus apgalvo, ka pirmā pamata otrā daļa esot jānoraida kā nepieņemama.

87

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktam izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos ir precīzi jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti. Tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzībā ir jābūt skaidri norādītiem elementiem, kas tiek kritizēti spriedumā, kuru tiek lūgts atcelt, kā arī juridiskajiem argumentiem, kuri konkrēti pamato šo lūgumu, citādi apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemams (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 186. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Šīm prasībām neatbilst un par nepieņemamu jāatzīst pamats vai pamata daļa, kuru argumentācija nav pietiekami skaidra un precīza, lai Tiesa varētu veikt tiesiskuma pārbaudi, tostarp tāpēc, ka būtiskie apstākļi, uz kuriem ir balstīts šis pamats vai pamata daļa, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no apelācijas sūdzības, kas šajā gadījumā ir formulēta neskaidri un divdomīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Lai gan Changmao ir precīzi norādījusi pārsūdzētā sprieduma punktu, ko tā kritizē pirmā pamata otrajā daļā, ir jākonstatē, ka apsvērumos, kurus tā izvirzījusi šīs daļas pamatošanai, nav ietverta nekāda skaidra un saprotama juridiska argumentācija šī sprieduma 87. un 88. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas ļautu konstatēt, kas veido “trešo izņēmumu”, kuru tā ierosina.

90

Tātad pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

91

Tāpēc apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

92

Otrajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 103., 106., 109.–112., 114., 116., 117., 120. un 121. punktu, tiek apgalvota acīmredzama kļūda vērtējumā, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, jo tā nekonstatēja pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punkta un 11. panta 2. un 9. punkta, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu, kas izrietot no tā, ka Komisija, izvērtēdama Savienības vīnskābes ražošanas nozares stāvokli, neesot ņēmusi vērā, pirmkārt, galvenā Savienības vīnskābes ražotāja, proti, Distillerie Mazzari, komercdarbības rezultātus un, otrkārt, to, ka dažu Savienības ražotāju negatīvie rezultāti bija radušies tāpēc, ka tie bija pieņēmuši nepareizus investīciju lēmumus.

93

Changmao pārmet Vispārējai tiesai galvenokārt to, ka tā nav konstatējusi, ka Komisijai, izvērtējot Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, bija jāņem vērā dati attiecībā uz Distillerie Mazzari, jo tas bija galvenais Savienības dabīgās vīnskābes ražotājs.

94

Šajā ziņā tā, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pārsūdzēta sprieduma 103., 106. un 109.–112. punktā atzīdama, ka pietiek ar to, ka Komisija, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, ir ņēmusi vērā tikai informāciju, ko bija iesnieguši septiņi Savienības ražotāji, kuri bija nolēmuši sadarboties pārskatīšanas izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, neņemdama vērā datus attiecībā uz Distillerie Mazzari, jo tas bija atteicies sadarboties izmeklēšanā. Vispārējā tiesa tādējādi neesot konstatējusi pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punkta pārkāpumu. Šāda metode nozīmējot pašatlases procesu ražošanas nozarē un tādējādi radot būtisku izmeklēšanas un tās iznākuma izkropļošanas risku.

95

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ir atzinusi, ka, tā kā Distillerie Mazzari nesadarbojās, Komisijas rīcībā nebija uzticamu datu par šo ražotāju. It īpaši tā Vispārējai tiesai izsaka iebildumu par to, ka šī tiesa nav uzskatījusi, ka Komisijai, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātības situāciju, bija jāņem vērā tie dati par Distillerie Mazzari, kas jau bija tās rīcībā izmeklēšanā, pēc kuras tika pieņemts Īstenošanas lēmums 2016/176, jo šī īstenošanas lēmuma un strīdīgās regulas attiecīgie izmeklēšanas laikposmi būtībā pārklājās, proti, abas izmeklēšanas attiecās konkrēti uz 2013. un 2014. gadu.

96

Turklāt pārskatīšanas izmeklēšanas laikposmā, kas neatbilst izmeklēšanai, kuras noslēgumā tika pieņemts Īstenošanas lēmums 2016/176, proti, izmeklēšanai, kas attiecās uz 2015. un 2016. gadu, Komisija būtu varējusi viegli iegūt informāciju par šo ražotāju, izmantojot šī ražotāja publiski pieejamos finanšu pārskatus, kuri skaidri apliecināja peļņu pirms nodokļu nomaksas 8,4 % apmērā 2015. gadā un 8,1 % apmērā 2016. gadā un kraso kontrastu ar strīdīgās regulas secinājumiem par to Savienības ražotāju peļņu, kuri sadarbojās, proti, 4 % 2015. gadā un 0,8 % 2016. gadā.

97

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. un 112. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka Komisijas rīcībā nevarēja būt informācija par Distillerie Mazzari attiecībā uz visu tās izmeklēšanas laikposmu, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, un ka tāpēc nevarēja ar pārliecību zināt, kādas būtu bijušas sekas, ja tās rīcībā būtu bijusi šī informācija. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110. un 111. punktā esot arī kļūdaini atzinusi, ka Komisija to vīnskābes ražotāju izlasē, kuri uzskatāmi par tādiem, kas veido šo Savienības ražošanas nozari, neiekļāva ražotājus, kuri nolēma nesadarboties izmeklēšanā.

98

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 114. punktā atzīdama, ka apstākļi bija mainījušies starp izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika pieņemts Īstenošanas lēmums 2016/176, un izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, jo Distillerie Mazzari bija nolēmis vairs nesadarboties izmeklēšanā, tāpēc bija pamatoti izmantot atšķirīgu metodi, lai izvērtētu Savienības ražošanas nozares neaizsargātību. Changmao uzskata – to, ka Distillerie Mazzari nesadarbojās, nevarot uzskatīt par izmaiņām apstākļos pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē, kas varētu pamatot atšķirīgas aprēķināšanas metodes izmantošanu nekā tā, kas tika izmantota sākotnējā izmeklēšanā, pēc kuras tika uzlikti antidempinga maksājumi. Turklāt Komisija šādas izmaiņas apstākļos strīdīgajā regulā neesot konstatējusi.

99

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 116. un 117. punktā atzīdama, ka Komisija bija izvērtējusi visu informāciju, kam ir nozīme, lai noteiktu Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, un ka tāpēc tā bija rīkojusies ar pienācīgu rūpību, kā arī ievērojot labas pārvaldības principu. No strīdīgās regulas nepārprotami izrietot, ka, veicot šo noteikšanu, Komisija ir balstījusies vienīgi uz datiem, ko bija iesnieguši Savienības ražotāji, kuri bija nolēmuši sadarboties izmeklēšanā, neņemdama vērā datus par Distillerie Mazzari, kuri jau bija tās rīcībā izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta Īstenošanas regula 2016/176, vai arī šī sprieduma 96. punktā minētos datus, kuri būtu varējuši būt tās rīcībā, ja tā būtu rīkojusies ar pienācīgu rūpību, lai iegūtu visu nozīmīgo informāciju.

100

Ņemot vērā iepriekš minēto, Changmao apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, noraidīdama prasības pirmajā instancē pamatošanai izvirzīto otro pamatu, kas izriet no tā, ka Komisija neesot veikusi objektīvu pārskatīšanu, kas balstīta uz visu pieejamo informāciju, lai noteiktu Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli, tādējādi pārkāpdama pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punktu un 11. panta 2. un 9. punktu, rūpības pienākumu, kā arī labas pārvaldības principu.

101

Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – pat gadījumā, ja Tiesai nāktos atzīt, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest nevienu tiesību kļūdu, ciktāl tā atzinusi, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā datus par Distillerie Mazzari, Savienības vīnskābes ražošanas nozare katrā ziņā neesot bijusi neaizsargātības situācijā. Šajā ziņā tā vispirms norāda: “Pat ņemot vērā tikai Komisijas datus par kaitējuma rādītājiem, patēriņš bija krities par 11 % (pareizais skaitlis būtu 25 %), Savienības ražošanas apjoms bija pieaudzis par 22 %, deviņu Savienības vīnskābes ražotāju pārdošanas apjoms bija pieaudzis par 15–25 % (strīdīgās regulas 118. apsvērums), to tirgus daļa bija 32 % (strīdīgās regulas 121. apsvērums); septiņu Savienības ražotāju, kuri sadarbojās, pārdošanas apjoms bija pieaudzis par 33 % (strīdīgās regulas 117. apsvērums), to tirgus daļa bija pieaugusi par 46 % (strīdīgās regulas 120. apsvērums); kamēr [Ķīnas] izcelsmes vīnskābes imports Savienībā bija samazinājies par 47 % (strīdīgās regulas 101. apsvērums) un atbilstošā tirgus daļa par 40 %, [Ķīnas] izcelsmes vīnskābes imports, kas pakļauts pasākumiem, bija samazinājies par 49 % un atbilstošā tirgus daļa par 42 % (strīdīgās regulas 102. apsvērums). Attiecībā uz vienības vidējo cenu [Ķīnas] izcelsmes vīnskābes, kas pakļauta pasākumiem, cena bija samazinājusies par 33 %. Savukārt cenas Savienībā bija samazinājušās vairāk nekā par 47 %, un ražošanas izmaksas Savienībā bija samazinājušās par 44 %. Tāpēc, pat neņemot vērā Distillerie Mazzari rezultātus, Savienības vīnskābes ražošanas nozare nebija neaizsargātības situācijā, noteikti ne tādēļ, ka mazinājās [Ķīnas] izcelsmes vīnskābes imports Savienībā.”

102

Changmao uzskata – pat pieņemot, ka Savienības ražošanas nozares neaizsargātība būtu pierādīta, Komisijai katrā ziņā vajadzēja secināt, ka tā bija “pašas izraisīta” tādu ieguldījumu dēļ, ko daži Savienības ražotāji bija veikuši, lai palielinātu savu ražošanas jaudu, lai gan patēriņš šajā tirgū bija samazinājies, un tas esot radījis zināmu spiedienu uz cenām, vienlaikus samazinot šīs nozares rentabilitāti, ienākumus no ieguldījumiem, kā arī naudas plūsmu. Tā papildus norāda, ka Komisija Īstenošanas lēmumā 2016/176 ir secinājusi, ka Savienības ražošanas nozare attiecībā uz rentabilitāti, ienākumiem no ieguldījumiem, kā arī naudas plūsmu uzrādījusi pozitīvus rezultātus, un tā tas bija pat tad, ja izmeklēšanas laikposms pirms šī īstenošanas lēmuma un tās izmeklēšanas periods, kuras noslēgumā tika pieņemta īstenošanas regula, būtiski pārklājās.

103

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, ņemot vērā Īstenošanas lēmuma 2016/176 un strīdīgās regulas paralēlu interpretāciju attiecībā uz abu izmeklēšanu, kuras ir to pamatā, pārklāšanos, Komisijas secinājumi par dažiem ekonomikas rādītājiem attiecībā uz Savienības ražošanas nozari, it īpaši tie, kas attiecas uz “vīnskābes “patēriņu” Savienībā un šī produkta “ražošanas jaudu” Savienības tirgū, neesot saskanīgi. Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda, ka no strīdīgajā regulā ietvertās 1. tabulas izrietošie dati, kas atspoguļo vispārējo vīnskābes patēriņu Eiropā 2013. un 2014. gadā, atšķiras no tiem, kas minēti Īstenošanas lēmumā 2016/176 ietvertajā 1. tabulā. Otrkārt, strīdīgajā regulā ietvertās 8. tabulas dati attiecībā uz Savienības vīnskābes ražošanu 2013. un 2014. gadā atšķiras no tiem Savienības vīnskābes ražošanas datiem šajā pašā periodā, kādi izriet no Īstenošanas lēmumā 2016/176 ietvertās 4. tabulas. Datiem, kuri tika ņemti vērā saistībā ar šiem diviem makroekonomiskajiem rādītājiem, neapšaubāmi esot ietekme uz visiem pārējiem kaitējuma rādītāju datiem, kuri izriet no tādiem datiem par patēriņu un ražošanu kā tirgus daļas un pārdošanas apjomi, kas norādīti strīdīgās regulas 11. tabulā un 98. apsvērumā, kā arī uz rādītāju par Savienības ražošanas nozares rentabilitāti.

104

Pamatojoties uz šiem elementiem, Changmao apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 120. un 121. punktā uzskatīdama, ka, izvērtējot šī sprieduma 102. un 103. punktā minēto elementu ietekmi uz Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, bija jāņem vērā lielā rīcības brīvība, kāda Komisijai ir šajā jomā.

105

Distillerie Bonollo u.c. un Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

106

Vispirms jānorāda – lai Savienības iestādes varētu noteikt, vai pastāv būtiska kaitējuma draudi konkrētajai Savienības ekonomikas nozarei, ir jāpārzina šādas nozares pašreizējā situācija. Tikai ņemot vērā šo situāciju, šīs iestādes varēs noteikt, vai turpmākā importa par dempinga cenām nenovēršams pieaugums varēs izraisīt būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ja netiktu noteikts neviens komerciāls aizsardzības pasākums. Tādējādi šīs nozares neaizsargātības novērtējums ir pirmais analīzes posms, lai noteiktu iespējamo kaitējuma draudu esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2016:209, 31. punkts).

107

Atbilstoši pamatregulas 3. panta 2. punktam Savienības ražošanas nozarei radītā kaitējuma noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda, pirmkārt, importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Savienības tirgū un, otrkārt, šāda importa turpmāko ietekmi uz Savienības ražošanas nozari.

108

Pamatregulas 4. panta 1. punktā termins “Savienības ražošanas nozare” ir definēts, kā “līdzīgo izstrādājumu ražotāju kopums Savienībā” vai arī “tie ražotāji, kuru kopējais saražoto līdzīgo izstrādājumu apjoms veido lielāko daļu no šo izstrādājumu kopējā saražotā apjoma Savienībā, kā definēts 5. panta 4. punktā”. Pēdējā minētajā normā tostarp ir norādīts, ka izmeklēšana netiek sākta, ja tie Savienības ražotāji, kuri nepārprotami atbalsta sūdzību, ražo mazāk nekā 25 % no kopējā saražoto līdzīgo preču apjoma, ko saražojusi Savienības ražošanas nozare.

109

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka 25 % slieksnis attiecas uz “Savienības ražošanas nozares saražoto līdzīgo preču kopējo apjomu” un to Savienības ražotāju procentuālo daļu, kuri atbalsta sūdzību par šo kopējo saražoto apjomu. Tāpēc vienīgi 25 % slieksnim ir nozīme, lai noteiktu, vai minētie ražotāji pārstāv “lielāko daļu” no Savienības ražošanas nozares saražoto līdzīgo preču kopējā apjoma pamatregulas 4. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Baby Dan, C‑592/17, EU:C:2018:913, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

110

Ar atsauci uz šo slieksni pamatregulas 4. panta 1. punktā ir vienkārši precizēts, ka to Savienības ražotāju, kuri atbalsta sūdzību, kopējo saražoto preču apjomu, kas nepārsniedz 25 % no Savienības ražošanas nozares saražotā līdzīgo preču kopējā apjoma, katrā ziņā nevar uzskatīt par pietiekami reprezentatīvu attiecībā uz Savienības saražoto preču apjomu. Kad minēto ražotāju kopējais saražotās produkcijas apjoms pārsniedz šo slieksni, var noteikt vai atstāt spēkā antidempinga maksājumus, ja attiecīgās Savienības iestādes, ņemot vērā visus atbilstošos lietas apstākļus, var pierādīt, ka preču par dempinga cenām importa dēļ radītais kaitējums ietekmē Savienības ražošanas nozares saražoto līdzīgo preču kopējā apjoma lielāko daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Baby Dan, C‑592/17, EU:C:2018:913, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

111

No tā izriet, ka Savienības ražošanas nozares definīciju pamatregulas 4. panta 1. punkta izpratnē var attiecināt tikai uz tiem Savienības ražotājiem, kuri ir atbalstījuši antidempinga izmeklēšanas pamatā esošo sūdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Baby Dan, C‑592/17, EU:C:2018:913, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 13. punktā minēto Savienības ražotāju produkti, kas ir tās sūdzības pamatā, kuras dēļ tika veikta pārskatīšanas izmeklēšana, atspoguļoja 52 % no attiecīgā ražojuma kopējā ražošanas apjoma un šī iemesla dēļ pārsniedza pamatregulas 4. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 5. panta 4. punktu, paredzēto 25 % slieksni. Papildus no pārsūdzēta sprieduma 30. punkta izriet, ka septiņi ražotāji, kuri sadarbojās izmeklēšanā un kurus Komisija bija ņēmusi vērā, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātību un kaitējuma draudus, atspoguļoja 60 % no Savienības kopējā ražošanas apjoma.

113

Otrkārt, Changmao argumentācija, ar ko būtībā Vispārējai tiesai tiek pārmests, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā pārsūdzētā sprieduma 103., 106. un 109.–112. punktā atzina, ka pietiek ar to, ka Komisija, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātību, ir ņēmusi vērā tikai informāciju, ko bija iesnieguši septiņi Savienības ražotāji, kuri bija nolēmuši sadarboties, neņemdama vērā datus attiecībā uz Distillerie Mazzari – galveno Savienības dabīgās vīnskābes ražotāju –, ir jānoraida. Ciktāl atbilstoši šī sprieduma 109.–111. punktā minētajai judikatūrai Savienības ražošanas nozares definīciju var attiecināt tikai uz tiem Savienības ražotājiem, kuri atbalstīja antidempinga izmeklēšanas pamatā esošo sūdzību, tikai šis apstāklis vien nevar padarīt par nederīgu metodi, kas tika izmantota, pieņemot strīdīgo regulu, pamatregulas 4. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt minētais apstāklis neļauj arī secināt, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā nekonstatēja, ka Komisija nav ņēmusi vērā visu nozīmīgo informāciju, lai noteiktu Savienības ražošanas nozares stāvokli, un ka tāpēc tā nav rīkojusies ar pienācīgu rūpību, kā arī ievērojot labas pārvaldības principu.

114

Treškārt, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav konstatējusi, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. punktu. Savienības ražošanas nozares definīcijas attiecināšana tikai uz Savienības ražotājiem, kuri ir atbalstījuši antidempinga izmeklēšanas pamatā esošo sūdzību un sadarbojušies izmeklēšanā, pati par sevi un ja nepastāv neviens cits elements, kas var likt apšaubīt šo ražotāju reprezentativitāti, neļauj uzskatīt, ka Savienības ražošanas nozares neaizsargātības noteikšana strīdīgajā regulā nav balstīta uz tiešiem pierādījumiem un neietver objektīvu pārbaudi pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē.

115

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa – pārsūdzētā sprieduma 103., 106. un 109.–112. punktā atzīdama, ka pietiek ar to, ka Komisija, nosakot Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli, ir ņēmusi vērā tikai informāciju, ko bija iesnieguši septiņi Savienības ražotāji, kuri bija nolēmuši sadarboties pārskatīšanas izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, neņemdama vērā datus attiecībā uz Distillerie Mazzari, – nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

116

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pārējie Changmao argumenti, kuri ietverti šī sprieduma 95.–97. punktā un ar kuriem būtībā Vispārējai tiesai tiek pārmests, pirmkārt, ka tā nav konstatējusi, ka Komisijas rīcībā varēja būt informācija par Distillerie Mazzari attiecībā uz visu tās izmeklēšanas laikposmu, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka šai iestādei to vīnskābes ražotāju izlasē, kuri uzskatāmi par tādiem, kas veido šo Savienības ražošanas nozari, nebija jāiekļauj ražotāji, kuri nolēma nesadarboties izmeklēšanā, ir jānoraida kā neefektīvi, jo šie argumenti nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

117

Attiecībā uz šī sprieduma 98. punktā minēto Changmao argumentāciju ir jākonstatē, ka tajā ir kļūdaini interpretēts pārsūdzētā sprieduma 114. punkts. Šajā punktā Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Distillerie Mazzari nesadarbošanās ir uzskatāma par metodes maiņu pamatregulas 11. panta 9. punkta izpratnē salīdzinājumā ar to metodi, kas tika izmantota procedūrā, kuras noslēgumā tika uzlikts antidempinga maksājums, bet gan tikai, atbildot uz Changmao Vispārējā tiesā izteikto apgalvojumu, ir konstatējusi, ka šo apstākli nevar uzskatīt par nepamatotām izmaiņām metodoloģijā, lai novērtētu Savienības ražošanas nozares stāvokli, ņemot vērā Īstenošanas lēmumu 2016/176.

118

Turklāt ir jāprecizē, ka pamatregulas 11. panta 9. punkts attiecas tikai uz “normālās vērtības” aprēķināšanas metodi(‑ēm) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c.,C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 142.–153. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), tādējādi nereglamentējot Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokļa noteikšanu, tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota.

119

Attiecībā uz šī sprieduma 101. punktā minēto Changmao argumentāciju ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus vai argumentus, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā. Atļaujot lietas dalībniekam pirmo reizi Tiesā izvirzīt šādus pamatus un argumentus, nozīmētu, ka tam tiktu ļauts Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, vērsties ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kas rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. marts, Komisija/Jiangsu Seraphim Solar System un Padome/Jiangsu Seraphim Solar System un Komisija, C‑439/20 P un C‑441/20 P, EU:C:2023:211, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Tātad, tā kā šī argumentācija tika izvirzīta tikai apelācijas stadijā, tā ir jānoraida kā nepieņemama.

121

Visbeidzot attiecībā uz šī sprieduma 102. un 103. punktā minētajiem argumentiem ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmajai daļai apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Šo faktu un pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, uz ko attiektos pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Caviro Distillerie u.c./Komisija, C‑345/18 P, EU:C:2019:589, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

122

Ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas analīzē, kuru dēļ šī tiesa, tā ieskatā, ir izdarījusi šo sagrozīšanu. Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Ar šī sprieduma 102. un 103. punktā minētajiem argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzēja patiesībā apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu gan attiecībā uz faktiem, gan pierādījumiem un tādējādi vēlas panākt, lai Tiesa sniedz jaunu minēto faktu un pierādījumu vērtējumu, lai gan tā neapgalvo, ka šajā ziņā būtu veikta sagrozīšana, un tas ir pretrunā šī sprieduma 121. un 122. punktā minētajai judikatūrai.

124

No iepriekš minētā izriet, ka šī sprieduma 104. punktā ietvertais arguments, kas būtībā ir šī sprieduma 102. un 103. punktā norādītās argumentācijas papildinājums, arī ir jānoraida kā nepieņemams.

125

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

126

Trešajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 138., 139., 145.–147., 150. un 152. punktu, Changmao pārmet Vispārējai tiesai, ka tā kaitējuma draudu analīzē esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas gan pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punkta, gan šīs regulas 11. panta 2. punkta, kā arī labas pārvaldības principa interpretācijā un piemērošanā. It īpaši tā pārmet Vispārējai tiesai, ka šī tiesa nav konstatējusi, ka Komisija – atteikdamās kaitējuma draudu noteikšanas kontekstā ņemt vērā, pirmkārt, nelabvēlīgo ietekmi, kāda vislielākā Ķīnas vīnskābes ražotāja un galvenā šī ražojuma eksportētāja Savienībā, proti, Hangzhou, importam būtu uz Savienības ražošanas nozari, un, otrkārt, klimata pārmaiņu ietekmi un atšķirības starp sintētiskās un dabīgās vīnskābes galalietojumu, – ir pārkāpusi gan pamatregulas tiesību normas, gan iepriekš minēto tiesību vispārējo principu. Papildus – Vispārējā tiesa, pieļaujot kļūdu, neesot konstatējusi pamatregulas 11. panta 2. punkta pārkāpumu, kas izriet no tā, ka Komisija strīdīgajā regulā secināja, ka pastāv kaitējuma draudi, taču Īstenošanas lēmumā 2016/176 tā atzina, ka Hangzhou – kurš turklāt Ķīnā darbojās līdzīgos vai pat identiskos apstākļos kā Changmao – eksports nerada būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

127

It īpaši tā, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punktā būtībā atzīdama, ka Komisija pamatregulas 3. panta 5. punktā noteiktā nozīmīgo rādītāju un faktoru globālā vērtējuma kontekstā ir pienācīgi ņēmusi vērā visus tiešos pierādījumus, kā arī visus faktorus, kas ietekmē Savienības ražošanas nozares stāvokli, un tādējādi arī kaitējuma draudu esamību.

128

Pamatojot šo apsvērumu, Changmao vispirms norāda, ka tā neapstrīd apstākli, ka Hangzhou nav uzlikti antidempinga maksājumi, jo Savienības iestādes uzskatīja, ka šis ražotājs eksportētājs nerada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, un to Vispārējā tiesa apstiprināja 2018. gada 15. marta spriedumā Caviro Distillerie u.c./Komisija (T‑211/16, EU:T:2018:148).

129

Tomēr kaitējuma draudu analīzes kontekstā, ciktāl tai jābūt balstītai uz visiem esošajiem tiešajiem pierādījumiem, Komisijai esot bijis jāņem vērā Hangzhou veikto eksporta darbību ietekme uz Savienības ražošanas nozari, it īpaši tāpēc, ka Hangzhou noteikti ir lielākais vīnskābes ražotājs un eksportētājs Savienības tirgū. Ja šī iestāde strīdīgajā regulā būtu konstatējusi – kā tai esot bijis jāizdara –, ka Changmao eksportam četrus gadus, uz kuriem attiecās pārskatīšanas izmeklēšana, bija tāda pati tendence kā Hangzhou eksportam gan attiecībā uz cenu, gan eksportētajiem daudzumiem, tā būtu secinājusi, ka kaitējuma draudu nav.

130

Ņemot vērā šos elementus, Vispārējā tiesa esot kļūdaini pārsūdzētā sprieduma 145. punktā atzinusi, ka Komisija, nepieļaudama kļūdu, varēja neņemt vērā uz Savienību paredzēta Hangzhou eksporta ietekmi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt pārmet Vispārējai tiesai, ka tā minētajā pārsūdzētā sprieduma 145. punktā esot sagrozījusi tās argumentu, ka Komisija, pieļaudama kļūdu, nav ņēmusi vērā šī eksporta ietekmi uz Savienības ražošanas nozari, ciktāl Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Changmao ar šo argumentu būtībā pārmet Komisijai to, ka tā nebija iekļāvusi Hangzhou pārskatīšanas izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, lai gan Komisija bija norādījusi, ka tā zina, ka šī ražotāja eksportētāja darbības neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

131

Otrkārt, Changmao apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 150. punktā vienīgi norādīdama atšķirības, kādas bija starp sākotnējo izmeklēšanu atbilstoši pamatregulas 5. pantam un pārskatīšanas izmeklēšanu atbilstoši šīs regulas 11. panta 2. punktam tādā izpratnē, ka pirmajā izmeklēšanā Komisijai bija jākonstatē kaitējums, ko imports par dempinga cenām bija nodarījis Savienības ražošanas nozarei, taču otrajā izmeklēšanā tai bija jāanalizē, vai antidempinga pasākumu nepagarināšanas gadījumā pastāv kaitējuma draudi, nekonstatēdama, ka attiecīgās Komisijas analīzes, kuras ir šo abu izmeklēšanu pamatā, bija jābalsta uz tiem pašiem – gan mikroekonomikas, gan makroekonomikas – kritērijiem un faktoriem, kuri noteikti pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punktā. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā esot sagrozījusi Changmao argumentāciju, kas attiecas, pirmām kārtām, uz tās eksporta darbību un Hangzhou veikto eksporta darbību identisko raksturu un, otrām kārtām, uz to, ka abi šie eksportētāji ražotāji bija pilnībā salīdzināmā situācijā. No tā izriet, ka gandrīz visi apsvērumi, ko Komisija norādījusi strīdīgajā regulā attiecībā uz Changmao, bija mutatis mutandis jāpiemēro Hangzhou darbībām, izņemot darbības attiecībā uz ražošanas jaudas paplašināšanu, jo atšķirībā no pēdējā minētā ražotāja eksportētāja apelācijas sūdzības iesniedzēja nedomāja palielināt ražošanas jaudu.

132

Visbeidzot, treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas, pārsūdzētā sprieduma 146. un 147. punktā noraidīdama tās argumentus, kas attiecas, pirmām kārtām, uz to, ka Eurostat datiem par 2017. un 2018. gadu, kurus tā bija iesniegusi pirmajā instancē, lai pamatotu savu argumentāciju attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi uz kalcija tartrāta – viena no galvenajām izejvielām dabīgās vīnskābes ražošanā – piedāvājumu, iespējams, bija nozīme, un, otrām kārtām, uz klimata pārmaiņu un atšķirību starp sintētiskās un dabīgās vīnskābes galalietojumu ietekmi uz vērtējumu, kas attiecas uz vīnskābes tirgus cenu Savienībā, un tādējādi uz kaitējuma draudu esamību.

133

Šajā ziņā Changmao, pirmām kārtām, norāda, ka ir skaidrs, ka Ķīnā un Savienībā ražotās vīnskābes ražošanas process atšķiras, jo Ķīnas ražotāji eksportētāji ražo sintētisko vīnskābi, bet Savienības ražotāji – dabīgo vīnskābi. Tādējādi šie ražotāji nav konkurenti, vismaz ne attiecībā uz minētā produkta izmantošanu Savienības vīna un farmācijas nozarēs, kurās iespējams izmantot tikai dabīgo vīnskābi. Tāpēc Changmao cenas nevarot ietekmēt Savienības ražotāju cenas, vismaz ne attiecībā uz šiem diviem īpašajiem minētā produkta izmantošanas veidiem.

134

Otrām kārtām, Changmao apgalvo, ka Tiesa 2021. gada 4. februāra sprieduma eurocylinder systems (C‑324/19, EU:C:2021:94) 41. punktā esot atzinusi tādu vēlāku datu – kā šī sprieduma 132. punktā minētie Eurostat dati – nozīmi kaitējuma draudu noteikšanas kontekstā, ņemot vērā tās pamatā esošās analīzes uz nākotni vērsto raksturu.

135

Distillerie Bonollo u.c. un Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

136

Pirmkārt, jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai kopējās tirdzniecības politikas jomā, un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība tām pārbaudāmo ekonomisko un politisko situāciju sarežģītības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

137

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka šī plašā novērtējuma brīvība antidempinga procedūrā tostarp attiecas uz Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma esamības noteikšanu un faktoriem, kas ir šāda kaitējuma pamatā. Pārbaudot šādu vērtējumu, tiesai ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Šādi tas it īpaši ir gadījumā, kas attiecas uz to faktoru novērtēšanu antidempinga izmeklēšanā, kuri rada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

138

Tiesa ir vairākkārt arī nospriedusi, ka Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem Savienības iestādes balsta savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko aizstāj šo iestāžu veikto vērtējumu. Ar šo pārbaudi nenotiek iejaukšanās šo iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet gan ar to tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Tāpēc Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi ir visa atbilstošā informācija, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

139

Turklāt, veicot LESD 263. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesa nekādā gadījumā apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu nevar aizstāt ar savējo (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Caviro Distillerie u.c./Komisija, C‑345/18 P, EU:C:2019:589, 15. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

140

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma esamības objektīvai pārbaudei, kas paredzēta pamatregulas 3. panta 2. punktā, ir jāattiecas, no vienas puses, uz importa par dempinga cenām apjomu un šī importa ietekmi uz līdzīgu ražojumu cenām Savienības tirgū un, no otras puses, uz šī importa ietekmi uz Savienības ražošanas nozari (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Caviro Distillerie u.c./Komisija, C‑345/18 P, EU:C:2019:589, 19. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

141

Tādējādi attiecībā uz minētā apjoma vai cenu noteikšanu pamatregulas 3. panta 3. punktā ir paredzēti pārbaudes laikā vērā ņemamie faktori, precizējot, ka viens vai vairāki faktori paši par sevi nevar norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Caviro Distillerie u.c./Komisija, C‑345/18 P, EU:C:2019:589, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

142

Tas pats attiecas arī uz importa par dempinga cenām ietekmi uz Savienības ražošanas nozari. No pamatregulas 3. panta 5. punkta izriet, ka Savienības iestādēm ir jāizvērtē visi nozīmīgie ekonomiskie faktori un rādītāji, kuri ietekmē šīs nozares situāciju, un viens vai vairāki faktori paši par sevi nevar norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem. Šajā tiesību normā šīm iestādēm, pārbaudot un novērtējot dažādus rādītājus, tātad ir piešķirta rīcības brīvība (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Caviro Distillerie u.c./Komisija, C‑345/18 P, EU:C:2019:589, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

143

Turklāt jāpiebilst, ka saskaņā ar pamatregulas 3. panta 7. punktu citus zināmos faktorus, kuri nav imports par dempinga cenām, kas vienlaikus rada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, pārbauda tā, lai nodrošinātu, ka šādu pārējo faktoru radītais kaitējums netiktu saistīts ar sekām, kādas rada imports par dempinga cenām.

144

Tādējādi Savienības iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās plāno ņemt vērā, patiešām izriet no importa par dempinga cenām, un izslēgt jebkādu kaitējumu, kas izriet no citiem faktoriem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2016:209, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

145

Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka Changmao argumentos attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punktu šie panti ir interpretēti kļūdaini. Pirmajā no iepriekš minētajiem punktiem Vispārējā tiesa ir tikai atgādinājusi Tiesas pastāvīgo judikatūru, kura minēta arī šī sprieduma 142. punktā un atbilstoši kurai, pirmkārt, pamatregulas 3. panta 5. punktā noteiktā nozīmīgo rādītāju un faktoru globālā vērtējuma kontekstā viens vai vairāki minētie faktori nevar norādīt, kāds lēmums būtu jāpieņem, un, otrkārt, 3. panta 5. punktā Savienības iestādēm ir piešķirta plaša novērtējuma brīvība, lai pārbaudītu un izvērtētu šo faktoru un rādītāju kopumu. Otrajā no minētajiem punktiem Vispārējā tiesa tikai ir atgādinājusi 2016. gada 15. decembra spriedumā Gul Ahmed Textile Mills/Padome (T‑199/04 RENV, EU:T:2016:740, 139. punkts) ietverto judikatūru, no kuras būtībā izriet, ka secinājums par būtiska kaitējuma esamību noteikti nav pretrunā tam, ka daži vai pat vairāki pamatregulas 3. panta 5. punktā minētie faktori liecina par pozitīvu tendenci, tomēr ar nosacījumu, ka šādā gadījumā attiecīgā Savienības iestāde veiks pārliecinošu analīzi, kas pierāda, ka dažu faktoru pozitīvo attīstību līdzsvaro citu faktoru negatīvā attīstība.

146

Visbeidzot jākonstatē, ka ar pārsūdzētā sprieduma 129. un 130. punktā izklāstīto argumentāciju Changmao būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav konstatējusi, ka Komisija – ciktāl tā kaitējuma draudu noteikšanas kontekstā nebija ņēmusi vērā kaitīgo ietekmi, kādu Hangzhou eksports, iespējams, nodarīja Savienības ražošanas nozarei, – nav izvērtējusi visus citus zināmos faktorus, kuri nav imports par dempinga cenām minētās regulas 3. panta 7. punkta izpratnē, un tādējādi nav ievērojusi šī sprieduma 144. punktā minēto judikatūru.

147

Šajā ziņā jānorāda, kā izriet no šī sprieduma 23., 24. un 29. punkta, ka Padome, pamatojoties uz apsvērumiem, kas izriet no PTO Apelācijas institūcijas 2005. gada 29. novembra ziņojuma lietā “Meksika – Galīgie antidempinga maksājumi attiecībā uz liellopu gaļu un rīsiem” (WT/DS 295/AB/R) 305. un 306. punkta, ir uzskatījusi, ka ir lietderīgi Īstenošanas regulā Nr. 332/2012 izslēgt Hangzhou eksportu Savienības tirgū no to pasākumu piemērošanas, kuri ieviesti ar Regulu Nr. 130/2006. Komisija, izdarīdama secinājumus no šīs izslēgšanas, ar Īstenošanas lēmumu 2016/176 izbeidza antidempinga procedūru attiecībā uz šo ražotāju eksportētāju.

148

Kā norādīts šī sprieduma 31. punktā, Vispārējā tiesa ar 2018. gada 15. marta spriedumu Caviro Distillerie u.c./Komisija (T‑211/16, EU:T:2018:148) noraidīja prasību, ko vairāki Savienības vīnskābes ražotāji bija cēluši par šo īstenošanas lēmumu. Minēto ražotāju celto apelācijas sūdzību par šo spriedumu Tiesa noraidīja ar 2019. gada 10. jūlija spriedumu Caviro Distillerie u.c./Komisija (C‑345/18 P, EU:C:2019:589).

149

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 128. punktā minētās Changmao argumentācijas, tās mērķis nav konstatēt, ka Hangzhou nebija uzlikts antidempinga maksājums tāpēc, ka Savienības iestādes neuzskatīja, ka tā eksports rada kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

150

Ņemot to vērā, Changmao uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīdama, ka šī iemesla dēļ Komisijai vērtējumā par kaitējuma draudu esamību nevajadzēja ņemt vērā Hangzhou eksporta, kas vērsts uz Savienības tirgu, negatīvās sekas Savienības ražošanas nozarei.

151

Šo argumentāciju nevar atbalstīt, jo no pamatregulas 3. panta 7. punkta nepārprotami izriet, ka Savienības likumdevējs ar šo tiesību normu bija iecerējis uzlikt pienākumu Savienības iestādēm izvērtēt citus zināmos faktorus, kuri nav imports par dempinga cenām, tikai tiktāl, cik tie “rada kaitējumu” Savienības ražošanas nozarei. No elementiem, kuri izklāstīti it īpaši pārsūdzētā sprieduma 154. punktā un kurus Changmao neapstrīd, skaidri izriet, ka Savienības iestādes ir uzskatījušas, ka Hangzhou īstenotais eksports nerada kaitējumu Savienības nozarei.

152

Nevar atbalstīt arī šī sprieduma 131. punktā minētās apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas pirmo daļu, kurā tā būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav atzinusi, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, iespējams, neņemdama vērā sākotnējo izmeklēšanu, ar kuru tika noteikts antidempinga maksājums, un pārskatīšanas izmeklēšanu, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, to pašu – gan mikroekonomikas, gan makroekonomikas – kritēriju un faktoru gaismā, kas minēti pamatregulas 3. panta 1., 2. un 5. punktā. Jākonstatē, ka Changmao nav izvirzījusi juridisku argumentu, lai pamatotu šo argumentācijas daļu. Tā tostarp nav precizējusi kritērijus un faktorus, kurus Komisija neesot analizējusi izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīga regula, lai gan sākotnējā izmeklēšanā tie tika analizēti. Tāpēc atbilstoši šī sprieduma 87. punktā minētajai judikatūrai argumentācijas pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

153

Attiecībā uz šī sprieduma 131. punktā minētās argumentācijas otro daļu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 150. punktā esot sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas, kas attiecas uz tās un Hangzhou situācijas iespējamo salīdzināmību, tvērumu, pietiek ar konstatējumu, pirmkārt, ka 150. punktā Vispārējā tiesa ir tikai atgādinājusi atbilstošo Tiesas judikatūru un, otrkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav izvirzījusi juridisku argumentāciju, kas ļautu pierādīt, kā Vispārējā tiesa, minot šo judikatūru, būtu sagrozījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju. Tāpēc argumentācijas otrajā daļā ir kļūdaini interpretēts minētais punkts un tā neatbilst šī sprieduma 87. punktā norādītajām pieņemamības prasībām.

154

Turklāt šī sprieduma 131. punktā minētās Changmao argumentācijas trešā daļa arī nav atbalstāma, jo, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda Komisijai ir šajā jomā, saimnieciskās darbības subjektam nevarēja būt tiesiskās paļāvības, ka esošā situācija tiks saglabāta. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja pamatoti gaidīt, ka strīdīgās regulas secinājumi būs tādi paši, pie kādiem Komisija Īstenošanas lēmumā 2016/176 bija nonākusi attiecībā uz Hangzhou.

155

Visbeidzot attiecībā uz šī sprieduma 132. –134. punktā minēto apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentāciju, ar ko tā būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi to, ka Eurostat datiem par 2017. un 2018. gadu, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi pirmajā instancē, lai pamatotu savu apgalvojumu attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmi uz dabīgā kalcija tartrāta cenām Savienībā, ir nozīme, jānorāda, ka šī argumentācija ir balstīta uz pieņēmumu, ka dabīgās vīnskābes ražotāji un sintētiskās vīnskābes ražotāji nav konkurenti, it īpaši tāpēc, ka Savienības vīna un farmācijas nozarēs var izmantot tikai dabīgo vīnskābi. Kā izriet no šī sprieduma 18. punkta, sintētiskajai vīnskābei ir tādas pašas fizikālās un ķīmiskās pamatīpašības kā dabīgajai vīnskābei un tā principā ir paredzēta vienam un tam pašam pamatlietojumam. Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 147. punkta, pietiek ar atgādinājumu, ka atbilstoši strīdīgās regulas 30. un 31. apsvērumam abu veidu ražojumi pārskatīšanas mērķiem ir uzskatāmi par līdzīgiem, jo tiem ir tās pašas fizikālās un ķīmiskās pamatīpašības, kā arī lietošanas veidi, kas pārklājas. Tādējādi, tā kā Changmao argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka starp dabīgo vīnskābi un sintētisko vīnskābi nepastāv konkurence, šī argumentācija ir jānoraida kā nepamatota.

156

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

157

Ceturtajam pamatam, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 172.–177. un 187.–189. punktu, būtībā ir divas daļas, no kurām pirmā izriet no tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpuma un otrā – no kļūdas LESD 296. panta interpretācijā.

158

Ceturtā pamata pirmajā daļā Changmao būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 172.–177. punktā uzskatīdama, ka Komisija laikus bija paziņojusi Changmao visus būtiskos apsvērumus, ievērojot tiesības uz aizstāvību.

159

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot atzinusi pārsūdzētā sprieduma 172. punktā, Komisija šī sprieduma 42. punktā minētā vispārējās informācijas izpaušanas dokumenta 109.–139. punktā nebija detalizēti izklāstījusi visus būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuriem šī iestāde vēlāk strīdīgajā regulā balstīja analīzi par Savienības ražošanas nozares stāvokli un kaitējuma draudu esamību. Komisija turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējai neesot izpaudusi noteiktu būtisku informāciju, kurā atspoguļots, kā tā bija veikusi šo analīzi, kā arī apsvērumus, kādēļ Komisija neņēma vērā datus attiecībā uz Distillerie Mazzari kā galveno un pārticīgāko Savienības ražotāju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa, šajā pārsūdzētā sprieduma punktā nospriezdama, ka uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumiem pret Komisijas analīzi nevarot atsaukties, lai atbalstītu pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, esot sagrozījusi tās argumentāciju.

160

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 173. punktā esot arī sagrozījusi tās argumentāciju par datu attiecībā uz Distillerie Mazzari izslēgšanu no vērtējuma, kas attiecas uz Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli un kaitējuma draudu esamību. Šajā ziņā Changmao, pirmkārt, precizē, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādījusi šajā pārsūdzētā sprieduma punktā, Changmao kā “ieinteresētā puse” izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemta strīdīgā regula, varēja iepazīties ar Komisijas nekonfidenciālajiem lietas materiāliem un to turklāt apstiprinot oficiālais konsultāciju protokols. Taču lielākā daļa nekonfidenciālo dokumentu bija klasificēti kā “ierobežotas pieejas”, un tas neļāva tai izteikt skaidrus apsvērumus.

161

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka tikai ar vispārējās informācijas izpaušanas dokumentu, kas tai tika iesniegts 2018. gada 30. aprīlī, tā tika informēta par Komisijas lēmumu neņemt vērā datus attiecībā uz Distillerie Mazzari. Nedz no šī sprieduma 39. punktā minētās Itālijas vīnskābes ražotāju asociācijas vēstules, nedz no Komisijas lēmuma veikt Savienības ražotāju izlasi nevarēja saprast, ka šī iestāde vispār neņems vērā šos datus.

162

Papildus Changmao pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 174. punktā esot arī sagrozījusi tās argumentāciju attiecībā, pirmkārt, uz Hangzhou veiktā eksporta uz Savienību ietekmi uz Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli un, otrkārt, kaitējuma draudu esamības noteikšanu. Šajā ziņā Changmao norāda – lai arī tā patiesi zināja par Īstenošanas lēmuma 2016/176 esamību, tā nekādi nevarēja paredzēt, ka Komisija uz nākotni vērstajā analīzē par kaitējuma atkārtošanās iespējamību kā izšķirošus tiešos pierādījumus neņems vērā datus attiecībā uz Hangzhou. Turklāt Komisija esot atteikusies informēt Changmao par apsvērumiem, kādēļ tā bija nolēmusi strīdīgajā regulā neizmantot tiešos pierādījumus, kuri jau bija tās rīcībā izmeklēšanā, kuras noslēgumā tika pieņemts Īstenošanas lēmums attiecībā uz Hangzhou.

163

Turklāt Vispārējā tiesa, pieļaudama kļūdu, neesot konstatējusi, ka Komisija administratīvajā procesā atteicās informēt Changmao par pierādījumiem vai jebkādiem paskaidrojumiem attiecībā uz bažām, ko Changmao bija paudusi apsvērumos par vispārējās informācijas izpaušanas dokumentu. Papildus pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 175. punktā, Komisija nebija sniegusi Changmao paskaidrojumus par būtiskajām atšķirībām, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija konstatējusi starp Īstenošanas lēmumu 2016/176 un strīdīgo regulu attiecībā uz norādēm, kas saistītas ar vīnskābes kopējo patēriņu un ražošanas apjomu Savienībā 2013. un 2014. gadā, lai gan šie elementi bija izšķiroši, lai novērtētu Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli un kaitējuma draudu esamību.

164

Changmao apgalvo, ka Komisijai bija jāizpilda tiešie pienākumi, kas tai uzlikti atbilstoši labas pārvaldības principam, pamatregulas 3. panta 2. punktam, 11. panta 2. punktam, 6. panta 7. punktam, 19. panta 2. un 4. punktam un 20. panta 2. un 4. punktam, kā arī Antidempinga nolīguma 6. panta 2. un 4. punktam, proti, šīs iestāde pienākums, pirmkārt, pārbaudīt visus pieejamos pierādījumus, otrkārt, paziņot ieinteresētajām pusēm apsvērumus, uz kuriem tā grasās balstīt uz nākotni vērsto analīzi par kaitējuma draudu esamību, un, treškārt, atbildēt uz ieinteresēto pušu izteiktajiem apsvērumiem administratīvajā procesā. Ja Komisija būtu izpildījusi šos pienākumus, Changmao būtu varējusi iesniegt lietderīgus apsvērumus, un tādējādi Komisija būtu izdarījusi citādus secinājumus gan par Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli, gan kaitējuma draudu esamību.

165

Distillerie Bonollo u.c. un Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepieņemama un daļēji nepamatota.

166

Vispirms jānorāda – tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir būtiska nozīme antidempinga izmeklēšanas procedūrās (spriedums, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

167

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, izpildot savu pienākumu sniegt informāciju, Savienības iestādēm ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, cenšoties sniegt attiecīgajiem uzņēmumiem, ciktāl ir ievērots komercnoslēpums, lietderīgas norādes savu interešu aizstāvībai un vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes izvēloties piemērotu šādas paziņošanas kārtību. Ieinteresētajām pusēm administratīvā procesa laikā katrā ziņā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga esamību un tā radīto kaitējumu (spriedums, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

168

Lai gan pienākums sniegt informāciju, kas Savienības iestādēm ir antidempinga jomā, ir jāsaskaņo ar pienākumu respektēt konfidenciālu informāciju, tomēr pēdējais minētais pienākums nevar tiesībām uz aizstāvību atņemt to būtisko saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1985. gada 20. marts, Timex/Padome un Komisija, 264/82, EU:C:1985:119, 29. punkts).

169

No Tiesas judikatūras izriet arī – tāda pārkāpuma esamība, kurš saistīts ar tiesībām uz aizstāvību, var būt par iemeslu attiecīgā akta atcelšanai tikai tiktāl, cik pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ administratīvais process varētu būt novedis pie cita rezultāta, tādējādi konkrēti pārkāpjot tiesības uz aizstāvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

170

Šajā ziņā, lai gan personai, kas atsaucas uz šādu pārkāpumu, nevar prasīt pierādīt, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā attiecīgajam aktam būtu tās interesēm labvēlīgāks saturs, tai tomēr ir konkrēti jāpierāda, ka šādu iespēju nevar pilnībā izslēgt (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 140. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

171

Šajā gadījumā jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 163.–170. punktā ir atgādinājusi atbilstošās Savienības tiesību normas, kā arī pastāvīgo judikatūru attiecībā, pirmām kārtām, uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu, otrām kārtām, rūpības pienākumu, kas Savienības iestādēm jāievēro tiesību uz labu administrāciju kontekstā, un, trešām kārtām, līdzsvaru, kāds jāatrod starp šīm tiesībām un konfidenciālās informācijas aizsardzību.

172

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 172.–175. punktā ir analizējusi Changmao dažādos argumentus, kas attiecās uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nospriezdama, ka šie argumenti neļauj atzīt, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu laikus izpaust visus būtiskos pierādījumus un apsvērumus. Tā pārsūdzētā sprieduma 172.–175. punktā pienācīgi ir pamatojusi iemeslus, kādēļ minētie argumenti bija jānoraida.

173

Treškārt, Vispārējā tiesa, balstoties uz pārsūdzētā sprieduma 78. punktā atgādināto judikatūru, šī sprieduma 176. punktā kā nepieņemamu ir noraidījusi Changmao argumentāciju, kas tostarp attiecas uz labas pārvaldības principu.

174

Jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ceturtā pamata pirmajā daļā vienīgi kritizē risinājumu, pie kāda nonākusi Vispārējā tiesa, tomēr nepierādot, ka tā ir pārkāpusi šī sprieduma 167. punktā atgādināto judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības iestādēm jārīkojas ar pienācīgu rūpību, cenšoties sniegt attiecīgajiem uzņēmumiem, ciktāl joprojām tiek nodrošināts komercnoslēpums, to interešu aizstāvībai noderīgas norādes un vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes izvēloties piemērotu šādas paziņošanas kārtību.

175

Šādi rīkojoties Changmao faktiski lūdz Tiesu aizstāt Vispārējās tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu ar savu vērtējumu, tādējādi šī argumentācija saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pieņemama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 5. maijs, Zhejiang Jiuli Hi‑Tech Metals/Komisija, C‑718/20 P, EU:C:2022:362, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

176

Apelācijas sūdzības iesniedzējai nav arī izdevies pierādīt, kā tas prasīts šī sprieduma 169. un 170. punktā atgādinātajā judikatūrā, ka Vispārējā tiesa nav konstatējusi administratīvā procesa laikā pieļautu procesuālu pārkāpumu, kura dēļ minētajam procesam varētu būt bijis citāds iznākums, tādējādi konkrēti apdraudot tās tiesības uz aizstāvību.

177

Turklāt, lai gan ar šī sprieduma 159., 160. un 162. punktā atspoguļotajiem argumentiem Changmao apgalvo it kā Vispārējās tiesas pieļauto sagrozīšanu, pietiek ar konstatējumu, ka tā nav precīzi norādījusi tās argumentācijas pamatā esošos pierādījumus, kurus Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un nav norādījusi kļūdas analīzē, kuru dēļ tās ieskatā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi šo sagrozīšanu, un tas ir pretrunā šī sprieduma 122. punktā atgādinātās judikatūras prasībām. Changmao tikai faktiski lūdz veikt jaunu faktu un pierādījumu vērtējumu, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedības stadijā. Tātad šī argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

178

Visbeidzot attiecībā uz šī sprieduma 164. punktā minēto argumentāciju pietiek ar konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ar to ir tikai norādījusi uz Komisijas it kā pieļautajām kļūdām, taču nav izvirzījusi juridisku argumentāciju, kas apliecinātu, kā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tāpēc atbilstoši šī sprieduma 87. punktā minētajai judikatūrai šī argumentācija ir jānoraida kā nepieņemama.

179

Ņemot vērā iepriekš minēto, šīs apelācijas sūdzības ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

180

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 187.–189. punktā atbilstoši LESD 296. pantam analizēdama tās argumentus, kuri, pirmkārt, attiecas uz to, ka neesot juridiska pamata strīdīgajā regulā piemērot pamatregulas 2. panta 7. punktu, otrkārt, uz datiem par Distillerie Mazzari ietekmi uz Savienības ražošanas nozares neaizsargātības situāciju un treškārt, uz Hangzhou veiktā eksporta ietekmi uz Savienības tirgu saistībā ar kaitējuma draudu esamības noteikšanu.

181

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pirmajā instancē izvirzītajā ceturtajā pamatā tā nav apgalvojusi pamatojuma atbilstoši LESD 296. pantam neesamību, bet gan būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu. Minētajā pamatā Changmao patiesībā esot aicinājusi Vispārējo tiesu nevis konstatēt šīs tiesību normas pārkāpumu, bet gan to, ka Komisija administratīvajā procesā nav paziņojusi tai būtiskos apsvērumus un pierādījumus, uz kuriem šī iestāde vēlāk balstījās strīdīgajā regulā, lai pamatotu savus secinājumus par Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli un kaitējuma draudu esamību.

182

Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 187.–189. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Changmao ar saviem argumentiem pārmetusi Komisijai, ka tā ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši LESD 296. punktam. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

183

Distillerie Bonollo u.c. un Komisija apstrīd ceturtā pamata otrās daļas pieņemamību un pamatotību.

184

Jānorāda, ka ceturtā pamata otrā daļa ir formulēta neskaidri. Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai nepārmet pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi kā tādu, šķiet, ka tā tomēr minētajai tiesai pārmet, ka tā nav atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, kurus tā izvirzījusi ceturtā pamata kontekstā pirmajā instancē, it īpaši uz šī sprieduma 180. punktā minētajiem trim argumentiem.

185

Pirmkārt, ciktāl ceturtā pamata otro daļu varētu saprast tādējādi, ka tā attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaudes mērķis it īpaši ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa juridiski pietiekami ir atbildējusi uz visiem apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem, un, otrām kārtām, ka ar pamatu par to, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, būtībā tiek norādīts uz tā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta – kas piemērojams tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu – un Vispārējās tiesas Reglamenta 117. panta (spriedums, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos/Komisija, C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

186

Turklāt pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti; tādējādi Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un ļauj Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos/Komisija, C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

187

Ir jākonstatē, ka šī sprieduma 180. punktā minētie trīs argumenti ir vienkārši to argumentu atkārtojums, kurus Changmao jau bija ietvērusi citos pamatos, kas tika izvirzīti pirmajā instancē, un par kuriem Vispārējā tiesa sprieda šo pamatu kontekstā. Turklāt pārsūdzētā sprieduma pamatojums, atbildot uz minētajiem pamatiem, ir skaidrs un nepārprotams un ļauj saprast elementus, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusi savu lēmumu. Apstāklis, ka Vispārējā tiesa pēc būtības ir nonākusi pie cita rezultāta, nekā norādījusi Changmao, pats par sevi nenozīmē, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2012. gada 13. decembris, Alliance One International/Komisija, C‑593/11 P, EU:C:2012:804, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

188

Tādējādi, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai tās pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, argumenti, ko tā izvirza šajā ziņā, ir jāuzskata par nepamatotiem.

189

Otrkārt, ja būtu jāuzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ceturtā pamata otrajā daļā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi to argumentu tvērumu, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegusi Vispārējā tiesā, ciktāl tā ar minētajiem argumentiem neesot pārmetusi Komisijai, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, bet gan ka tā ir pārkāpusi noteiktu skaitu pamatregulas tiesību normu, ir jāatzīst, ka šādā gadījumā apelācijas sūdzības ceturtā pamata otrā daļa attiecas uz Vispārējās tiesas pieļauto Changmao procesuālo rakstu sagrozīšanu.

190

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja neprecizē, kādu tiesību kļūdu Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, analizēdama Changmao argumentus atbilstoši LESD 296. pantam. Tā nav arī precizējusi juridiskos argumentus, kas īpaši pamato tās lūgumu.

191

Tāpēc atbilstoši šī sprieduma 87. punktā minētajai judikatūrai argumentācija, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Changmao procesuālos rakstus, ir jānoraida kā nepieņemama.

192

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzības ceturtā pamata otrā daļa ir jānoraida kā daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama.

193

Tāpēc apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā.

194

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

195

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

196

Tā kā Distillerie Bonollo u.c. un Komisija ir prasījusi piespriest Changmao atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Distillerie Bonollo u.c. un Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: