–

JP vārdā – L. Gimalac, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – T. Stéhelin un W. Zemamta, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, M. Lane un J. Quaney, pārstāvji, kam palīdz D. Fennelly, barrister, un S. Kingston, SC,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un D. Krawczyk, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – A. Hanje, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Noll‑Ehlers un F. Thiran, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (OV 2008, L 152, 1. lpp.) 13. panta 1. punktu un 23. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp JP, no vienas puses, un ministre de la Transition écologique (ekoloģiskās pārejas ministrs, Francija) un Premier ministre (premjerministrs, Francija), no otras puses, par JP prasībām, pirmkārt, atcelt Val‑d’Oise [Valduāzas] (Francija) prefekta netiešo lēmumu atteikties veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai atrisinātu viņa ar gaisa piesārņojumu saistītās veselības problēmas, un, otrkārt, lai Francijas Republika atlīdzina dažādus zaudējumus, ko JP saista ar šo piesārņojumu.

3

Padomes Direktīvas 80/779/EEK (1980. gada 15. jūlijs) par gaisa kvalitātes robežvērtībām un sēra dioksīda un suspendēto daļiņu orientējošām vērtībām (OV 1980, L 229, 30. lpp.) 3. pantā bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka no 1983. gada 1. aprīļa sēra dioksīda un suspendēto daļiņu koncentrācijas atmosfērā nav lielākas par I pielikumā norādītajām robežvērtībām [robežlielumiem], neierobežojot turpmāk minētos noteikumus.

2.   Ja dalībvalsts uzskata, ka pastāv iespēja, ka, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, sēra dioksīda un suspendēto daļiņu koncentrācijas atmosfērā pēc 1983. gada 1. aprīļa dažās zonās var pārsniegt I pielikumā norādītās robežvērtības [robežlielumus], tā par to informē [Eiropas Kopienu] Komisiju līdz 1982. gada 1. oktobrim.

Tā vienlaicīgi nosūta Komisijai plānus par gaisa kvalitātes pakāpenisku uzlabošanu attiecīgajās zonās. Minētajos plānos, kas sagatavoti, pamatojoties uz attiecīgo informāciju par piesārņojuma veidu, izcelsmi un attīstību, jo īpaši apraksta attiecīgās dalībvalsts veiktos vai veicamos pasākumus un īstenotās vai īstenojamās procedūras. Šiem pasākumiem un procedūrām cik vien iespējams drīz un ne vēlāk kā līdz 1993. gada 1. aprīlim ir jāsamazina sēra dioksīda un suspendēto daļiņu koncentrācijas atmosfērā šajās zonās līdz vērtībām, kas ir mazākas par I pielikumā norādītajām robežvērtībām vai vienādas ar tām.”

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstis informē Komisiju, vēlākais, sešus mēnešus pēc ikgadējā pārskata perioda beigām (31. marts) par gadījumiem, kad I pielikumā noteiktās robežvērtības ir pārsniegtas, un par reģistrētajām koncentrācijām.

2.   Tās vēlākais vienu gadu pēc ikgadējā pārskata perioda beigām paziņo Komisijai arī par šādu gadījumu iemesliem un par pasākumiem, ko tās veikušas, lai izvairītos no to atkārtošanās.”

5

Minētās direktīvas I pielikuma “Sēra dioksīda un suspendēto daļiņu robežvērtības” B tabulā bija noteikts:

“Suspendēto daļiņu robežvērtības (mērītas ar dūmgāzu koncentrācijas noteikšanas metodi ((1)), kas izteiktas [mikrogrammā uz kubikmetru (μg/m3)])

6

Padomes Direktīvas 85/203/EEK (1985. gada 7. marts) par gaisa kvalitātes standartiem attiecībā uz slāpekļa dioksīdu (OV 1985, L 87, 1. lpp.) 3. pantā bija noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka no 1987. gada 1. jūlija slāpekļa dioksīda koncentrācija atmosfērā, kas mērīta saskaņā ar III pielikumu, nav lielāka par I pielikumā norādīto robežvērtību.

2.   Tomēr, ja īpašos apstākļos slāpekļa dioksīda koncentrācijas atmosfērā dažās zonās, neraugoties uz veiktajiem pasākumiem, pēc 1987. gada 1. jūlija, iespējams, pārsniegs I pielikumā norādīto robežvērtību, attiecīgā dalībvalsts līdz 1987. gada 1. jūlijam par to informē Komisiju.

Tā, cik vien iespējams drīz, nosūta Komisijai plānus par pakāpenisku gaisa kvalitātes uzlabošanu minētajās zonās. Šajos plānos, kas sagatavoti, pamatojoties uz attiecīgo informāciju par šā piesārņojuma veidu, izcelsmi un attīstību, apraksta jo īpaši attiecīgo dalībvalstu veiktos vai veicamos pasākumus un ieviestās vai ieviešamās procedūras. Šiem pasākumiem un procedūrām jābūt vērstām uz slāpekļa dioksīda koncentrāciju samazināšanu atmosfērā šajās zonās līdz vērtībām, kas nepārsniedz I pielikumā norādītos robežvērtību, cik vien iespējams drīz un ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. janvārim.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu:

“1.   No 1987. gada 1. jūlija un ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc ikgadējā pārskata perioda beigām (31. decembris) dalībvalstis informē Komisiju par gadījumiem, kad I pielikumā noteiktā robežvērtība ir pārsniegta, un par reģistrētajām koncentrācijām.

2.   Dalībvalstis vēlākais gadu pēc ikgadējā pārskata perioda beigām arī paziņo Komisijai par šādu gadījumu iemesliem un par pasākumiem, kas ir veikti, lai tos risinātu.”

8

Minētās direktīvas I pielikumā “Slāpekļa dioksīda robežvērtība” bija paredzēts:

“(Robežvērtību izsaka μg/m3. Tilpums ir jāstandartizē tādos apstākļos, kuros ir šāda temperatūra un spiediens: 293 ° [kelvini (K)] un 101,3 [kilopaskāli (kPa)]

9

Padomes Direktīvas 96/62/EK (1996. gada 27. septembris) par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību (OV 1996, L 296, 55. lpp.) 4. panta “Apkārtējā gaisa piesārņojošu vielu robežvērtību [robežlielumu] un trauksmes sliekšņu noteikšana” 1. un 5. punktā bija noteikts:

“1.   [..] Komisija [..] iesniedz [Eiropas Savienības] Padomei priekšlikumus par robežvērtību un atbilstošā veidā trauksmes sliekšņu noteikšanu [..]

[..].

5.   Saskaņā ar Līgumu Padome pieņem 1. punktā noteiktos tiesību aktus [..].”

10

Šīs direktīvas 7. pantā “Apkārtējā gaisa kvalitātes uzlabošana – Vispārīgas prasības” bija paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic robežvērtību ievērošanas nodrošināšanai vajadzīgos pasākumus.

2.   Pasākumi, ko veic šajā direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanai:

3.   Dalībvalstis izstrādā rīcības plānus, kur gadījumiem, kad pastāv robežvērtību un/vai trauksmes sliekšņu pārsniegšanas risks, paredz īstermiņa pasākumus šā riska un šādu notikumu varbūtējā ilguma samazināšanai. Šajos plānos katrā konkrētā gadījumā var paredzēt ierobežot un vajadzības gadījumos pārtraukt darbības, ieskaitot mehānisko transportlīdzekļu satiksmi, kas izraisa robežvērtību pārsniegšanu.”

11

Saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu “Pasākumi zonās, kurās piesārņojuma līmenis pārsniedz robežvērtību”:

“1.   Dalībvalstis sastāda zonu un aglomerāciju sarakstu, kurās viena vai vairāku piesārņojošu vielu koncentrācija pārsniedz robežvērtības un pielaides summu.

Ja kādai piesārņojošai vielai pielaide nav noteikta, zonas un aglomerācijas, kurās tās radītais piesārņojums pārsniedz noteikto robežvērtību, pielīdzina šā punkta pirmajā daļā minētajām zonām un aglomerācijām un uz tām attiecas 3., 4. un 5. punkta noteikumi.

2.   Dalībvalstis sastāda zonu un aglomerāciju sarakstu, kurās viena vai vairāku piesārņojošu vielu radītais piesārņojums pārsniedz robežvērtību, bet ir mazāks par robežvērtības un pielaides summu.

3.   Šā panta 1. punktā minētajās zonās un aglomerācijās dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek izstrādāts un īstenots plāns vai programma piesārņojuma samazināšanai līdz robežvērtībai noteiktā termiņā.

Minētais plāns vai programma jānodod atklātībai, un tajā obligāti jābūt vismaz IV pielikumā uzskaitītajai informācijai.

4.   Šā panta 1. punktā minētajās zonās un aglomerācijās, kurās robežvērtības pārsniedz vairākas piesārņojošas vielas, dalībvalstis izstrādā vienotu plānu šo vielu radītā piesārņojuma samazināšanai.

5.   Komisija regulāri pārbauda to plānu vai programmu īstenošanu, kas iesniegti saskaņā ar 3. punktu, novērtējot to izpildes gaitu un gaisa piesārņojuma līmeņa izmaiņu tendences.

6.   Gadījumos, kad kāda no piesārņojošām vielām pārsniedz vai grasās pārsniegt robežvērtības un pielaides summu vai respektīvi trauksmes slieksni pēc būtiska piesārņojuma, kas radies citā dalībvalstī, attiecīgās dalībvalstis apspriežas par iespējamo risinājumu. Šādā apspriešanā var piedalīties arī Komisija.”

12

Šīs pašas direktīvas 13. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie akti un administratīvie noteikumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais 18 mēnešu laikā pēc tās stāšanās spēkā attiecībā uz 1. līdz 4. panta, 12. panta un I, II, III un IV pielikuma noteikumiem, un attiecībā uz pārējo pantu noteikumiem – ne vēlāk par dienu, kad piemēro 4. panta 5. punktu.

[..]”

13

Padomes Direktīvas 1999/30/EK (1999. gada 22. aprīlis) par robežvērtību [robežlielumu] noteikšanu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, makrodaļiņu un svina koncentrācijai apkārtējā gaisā (OV 1999, L 163, 41. lpp.) 4. panta “Slāpekļa dioksīds un slāpekļa oksīdi” 1. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 7. pantu noteiktā slāpekļa dioksīda, atbilstošos gadījumos – slāpekļa oksīdu, koncentrācija apkārtējā gaisā II pielikuma I iedaļā norādītajos termiņos nepārsniedz tajā noteiktās robežvērtības.

Direktīvas II pielikuma I iedaļā noteiktās pielaides piemēro saskaņā ar Direktīvas 96/62/EK 8. pantu.”

14

Direktīvas 1999/30 5. panta “Makrodaļiņas” 1. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 7. pantu noteiktā PM10 makrodaļiņu koncentrācija apkārtējā gaisā III pielikuma I iedaļā norādītajos termiņos nepārsniedz tajā noteiktās robežvērtības.

Direktīvas III pielikuma I iedaļā noteiktās pielaides piemēro saskaņā ar 8. pantu Direktīvā 96/62/EK.”

15

Direktīvas 1999/30 9. pantā “Tiesību aktu atcelšana un pārejas noteikumi” bija noteikts:

“1.   No 2001. gada 19. jūlija atceļ [Direktīvu 80/779], izņemot minētās direktīvas 1. pantu, 2. panta 1. punktu, 3. panta 1. punktu, 9., 15. un 16. pantu un I, IIIb un IV pielikumu, ko atceļ no 2005. gada 1. janvāra.

[..]

3.   No 2001. gada 19. jūlija atceļ [Direktīvu 85/203], izņemot minētās direktīvas 1. panta 1. punkta pirmo ievilkumu un 2. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, 3. panta 1. punktu, 5., 9., 15. un 16. pantu un I pielikumu, ko atceļ no 2010. gada 1. janvāra.

[..]”

16

Direktīvas 1999/30 12. panta “Īstenošana” 1. punkts bija formulēts šādi:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2001. gada 19. jūlijam izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

[..]”

17

Šīs direktīvas II pielikumā “Slāpekļa dioksīds (NO2) un slāpekļa oksīdu (NOx) piesārņojuma robežvērtības un trauksmes sliekšņi” bija paredzēts:

“I. Slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu piesārņojuma robežvērtības

Robežvērtības jāizsaka μg/m3 gaisa. Tilpums jāstandartizē gaisa temperatūrā 293 K ar spiedienu 101,3 kPa.

[..]”

18

Minētās direktīvas III pielikumā “Makrodaļiņu (PM10) piesārņojuma robežvērtības” bija noteikts:

19

Saskaņā ar Direktīvas 2008/50 2. apsvērumu:

“Lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi kopumā, ir jo īpaši svarīgi apkarot piesārņojošo vielu emisijas piesārņojuma avotā un apzināt un īstenot efektīvākos emisiju mazināšanas pasākumus vietējā, valsts un Kopienas mērogā. Tādēļ būtu jāizvairās no kaitīgu gaisu piesārņojošu vielu emisijām, tās būtu jānovērš vai jāsamazina un jāparedz attiecīgi gaisa kvalitātes standarti, ievērojot atbilstīgus Pasaules Veselības organizācijas standartus, pamatnostādnes un programmas.”

20

Direktīvas 2008/50 1. panta “Priekšmets” 1.–3. punktā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu ir paredzēti pasākumi, lai:

21

Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” 5., 7., 8., 16.–18. un 24. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

[..]

22

Direktīvas 2008/50 13. panta “Cilvēku veselības aizsardzības robežlielumi un trauksmes līmeņi” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka sēra PM10, svina un oglekļa oksīda koncentrācija gaisā to zonās un aglomerācijās nepārsniedz XI pielikumā noteiktos robežlielumus.

Robežlielumus, kas XI pielikumā noteikti attiecībā uz slāpekļa dioksīdu un benzolu, nedrīkst pārsniegt no minētajā pielikumā norādītās dienas.

Atbilstību šīm prasībām novērtē saskaņā ar III pielikumu.

Pielaides robežu, kas noteikta XI pielikumā, piemēro saskaņā ar 22. panta 3. punktu un 23. panta 1. punktu.”

23

Šīs direktīvas 23. panta “Gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni” 1. punktā ir noteikts:

“Ja konkrētās zonās vai aglomerācijās piesārņojošo vielu koncentrācija gaisā pārsniedz kādu robežlielumu vai mērķlielumu, kā arī attiecīgu pielaides robežu, dalībvalstis minētajām zonām vai aglomerācijām nodrošina gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, lai panāktu atbilstību attiecīgajam robežlielumam vai mērķlielumam, kā paredzēts XI un XIV pielikumā.

Robežlielumiem, kuru sasniegšanas termiņš jau ir beidzies, gaisa kvalitātes plānos paredz piemērotus pasākumus, lai pārsnieguma laiks būtu pēc iespējas īsāks. Gaisa kvalitātes plānos papildus var iekļaut īpašus pasākumus, lai aizsargātu paaugstināta riska iedzīvotāju grupas, tostarp bērnus.

Šajos gaisa kvalitātes plānos iekļauj vismaz XV pielikuma A iedaļā minēto informāciju un var iekļaut 24. pant[ā] minētos pasākumus. Šos plānus tūlīt dara zināmus Komisijai, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc tā gada beigām, kad novērots pirmais pārsniegums.

Ja ir jāizstrādā vai jāīsteno gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni par vairākām piesārņojošām vielām, dalībvalstis vajadzības gadījumā sagatavo un īsteno integrētus gaisa kvalitātes plānus, kas aptver visas attiecīgās piesārņojošās vielas.”

24

Minētās direktīvas 31. panta “Atcelšana un pārejas noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Direktīvas 96/62/EK, 1999/30/EK [..] atceļ 2010. gada 11. jūnijā, neskarot saistības, ko dalībvalstis uzņēmušās attiecībā uz minēto direktīvu transponēšanas vai piemērošanas termiņiem.

[..]”

25

Direktīvas 2008/50 33. panta “Transponēšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstīs līdz 2010. gada 11. jūnijam stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai ievērotu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto tiesību aktu noteikumus.

[..]”

26

Šīs direktīvas 34. pants “Stāšanās spēkā” ir formulēts šādi:

“Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.”

27

Saskaņā ar minētās direktīvas XI pielikumu “Robežlielumi cilvēku veselības aizsardzībai”:

“[..]

B. Robežlielumi

28

JP lūdza tribunal administratif de Cergy‑Pontoise (Seržī‑Pontuāzas Administratīvā tiesa; Francija) it īpaši, pirmkārt, atcelt Val‑d’Oise [Valduāzas], kas ietilpst Parīzes (Francija) aglomerācijā, prefekta netiešo lēmumu atteikties veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai atrisinātu ar gaisa piesārņojumu šajā aglomerācijā saistītās viņa veselības problēmas, kuras sākās 2003. gadā, un, otrkārt, piespriest Francijas Republikai atlīdzināt dažāda veida kaitējumu, kas viņam ir nodarīts ar šo piesārņojumu, un šo atlīdzību viņš ir novērtējis 21 miljona EUR apmērā.

29

JP lūdz atlīdzināt tostarp kaitējumu, kas saistīts ar viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, ko viņam esot radījusi apkārtējā gaisa kvalitātes pasliktināšanās Parīzes aglomerācijā, kurā viņš dzīvo. Šī pasliktināšanās esot notikusi tāpēc, ka Francijas iestādes nav izpildījušas savus Direktīvā 2008/50 paredzētos pienākumus.

30

Ar 2017. gada 12. decembra spriedumu tribunal administratif de Cergy‑Pontoise (Seržī‑Pontuāzas Administratīvā tiesa) noraidīja visus JP prasījumus, būtībā pamatojoties uz to, ka Direktīvas 2008/50 13. un 23. pantā privātpersonām nav piešķirtas nekādas tiesības saņemt atlīdzību par iespējamo kaitējumu, kas nodarīts gaisa kvalitātes pasliktināšanās dēļ.

31

2018. gada 25. aprīlī JP vērsās cour administrative d’appel de Versailles (Versaļas Administratīvā apelācijas tiesa, Francija) ar apelācijas sūdzību par minēto spriedumu.

32

Ekoloģiskās pārejas ministrs lūdz noraidīt šo apelācijas sūdzību.

33

Šādos apstākļos cour administrative d’appel de Versailles (Versaļas Administratīvā apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, Ministrstvo za obrambo, C‑742/19, EU:C:2021:597, 31. punkts). Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma ir jānošķir tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2022. gada 22. jūnijs, Volvo un DAF Trucks, C‑267/20, EU:C:2022:494, 28. punkts).

35

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas atbildes uz lūgumu sniegt informāciju, ko tai nosūtīja Tiesa, izriet, ka prasītājs pamatlietā lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar Direktīvas 2008/50 XI pielikumā noteikto NO2 un PM10 koncentrācijas robežlielumu pārsniegšanu, kas no 2003. gada ir ietekmējusi viņa veselības stāvokli.

36

Jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/50 33. panta 1. punktu un 34. pantu tā stājās spēkā dienā, kad tā tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tas ir, 2008. gada 11. jūnijā, un ar to dalībvalstīm tika noteikts pienākums līdz 2010. gada 11. jūnijam ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Turklāt no minētās direktīvas XI pielikuma izriet, ka termiņi, kuros bija jānodrošina atbilstība robežlielumiem, attiecībā uz PM10 bija 2005. gada 1. janvāris un attiecībā uz NO2 – 2010. gada 1. janvāris.

37

Saskaņā ar Direktīvas 2008/50 31. panta 1. punktu ar šo direktīvu no 2010. gada 11. jūnija tika aizstātas tostarp Direktīva 96/62 un 1999/30.

38

Direktīva 96/62 stājās spēkā 1996. gada 21. novembrī. Tās 7. pantā un saskaņā ar tās 13. panta 1. punktu kopsakarā ar Direktīvas 1999/30 12. panta 1. punktu no 2001. gada 19. jūlija bija paredzētas prasības, kas līdzīgas tām, kuras izriet no Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta. Tomēr Direktīvā 96/62 nebija noteikti piesārņojošo vielu koncentrācijas gaisā robežlielumi. Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 5. punktu tie bija noteikti Direktīvā 1999/30. Saskaņā ar pēdējās minētās direktīvas 4. panta 1. punktu un 5. panta 1. punktu termiņi, līdz kuriem bija jānodrošina atbilstība tās II un III pielikumā noteiktajiem robežlielumiem, bija 2005. gada 1. janvāris attiecībā uz PM10 un 2010. gada 1. janvāris attiecībā uz NO2.

39

Pirms šiem datumiem, kā izriet no Direktīvas 1999/30 9. panta 1. un 3. punkta, ievērojot prasības, kas izriet no Direktīvas 96/62 8. panta 3. un 4. punkta, bija piemērojami tie robežlielumi, kas noteikti Direktīvas 80/779 I pielikuma B tabulā attiecībā uz PM10 un Direktīvas 85/203 I pielikumā – attiecībā uz NO2, uz kuriem bija atsauce abu šo pēdējo minēto direktīvu 3. pantā.

40

Turklāt, tā kā saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm prasītājs pamatlietā lūdz atlīdzināt kaitējumu, ko, iespējams, radījusi NO2 un PM10 koncentrācijas robežlielumu pārsniegšana, un šis kaitējums “sākās 2003. gadā”, nav izslēgts, ka Direktīvas 80/779 un 85/203 7. pants, kas tika atcelti, kā izriet arī no Direktīvas 1999/30 9. panta 1. un 3. punkta, no 2001. gada 19. jūlija, tāpat attiecas uz strīda atrisināšanu pamatlietā.

41

Ņemot vērā laikposmu, uz kuru tādējādi iesniedzējtiesa ir atsaukusies savās norādēs, tātad ir jāņem vērā ne tikai Direktīvas 2008/50 atbilstošās normas, bet arī Direktīvas 96/62, 1999/30, 80/779 un 85/203 normas.

42

Tādēļ, ņemot vērā šī sprieduma 34. punktā atgādināto judikatūru, jāuzskata, ka ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts, Direktīvas 96/62 7. un 8. pants, Direktīvas 1999/30 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 80/779 un 85/203 3. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek piešķirtas individuālas tiesības privātpersonām, kuras var tām piešķirt tiesības uz zaudējumu atlīdzību attiecībā pret dalībvalsti, pamatojoties uz principu par valsts atbildību par zaudējumiem, kas ir nodarīti privātpersonām ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama.

43

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka princips par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, pieļaujot Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama, ir raksturīgs Līgumu, uz kuriem Savienība ir balstīta, sistēmai (spriedums, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir piemērojams visos gadījumos, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, kura valsts iestāde ir pieļāvusi šo pārkāpumu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe, C‑752/18, EU:C:2019:1114, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Runājot par šīs atbildības iestāšanās nosacījumiem, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptā Savienības tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šī noteikuma pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un šīm privātpersonām nodarīto kaitējumu (spriedums, 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

No tā izriet, ka atbilstoši pirmajam no iepriekš minētajiem trim nosacījumiem valsts atbildība var iestāties tikai par tādu Savienības tiesību normas pārkāpumu, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām.

46

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs tiesības rodas ne tikai tad, ja tās ir skaidri piešķirtas ar Savienības tiesību normām, bet arī pozitīvu vai negatīvu pienākumu dēļ, kas šajās tiesību normās ir skaidri noteikti gan privātpersonām, gan dalībvalstīm vai Savienības iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1963. gada 5. februāris, van Gend & Loos, 26/62, EU:C:1963:1, 23. punkts, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 31. punkts, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 19. punkts, kā arī 2021. gada 11. novembris, Stichting Cartel Compensation un Equilib Netherlands, C‑819/19, EU:C:2021:904, 47. punkts).

47

Šo pozitīvo vai negatīvo pienākumu pārkāpums, ko izdarījusi dalībvalsts, var kavēt tādu attiecīgo privātpersonu tiesību izmantošanu, kuras tām netieši piešķirtas saskaņā ar attiecīgajām Savienības tiesību normām un uz kurām tām ir tiesības atsaukties valsts līmenī, un tādējādi var mainīt tiesisko situāciju, kuru ar šīm tiesību normām ir paredzēts radīt šīm privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 103. un 104. punkts, kā arī 2020. gada 10. decembris, Euromin Holdings (Cyprus), C‑735/19, EU:C:2020:1014, 90. punkts). Tādēļ šo Savienības tiesību normu pilnīga efektivitāte un to tiesību aizsardzība, kuras ar tām tiek piešķirtas, prasa, lai privātpersonām būtu iespēja saņemt atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 33. un 34. punkts), un tas tā ir neatkarīgi no tā, vai attiecīgajām tiesību normām ir tieša iedarbība, jo šī īpašība nav nepieciešama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 18.–22. punkts) un ar to pašu par sevi nepietiek (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Berlington Hungary u.c., C‑98/14, EU:C:2015:386, 108. un 109. punkts), lai būtu izpildīts pirmais no šī sprieduma 44. punktā atgādinātajiem trim nosacījumiem.

48

Šajā gadījumā Direktīvā 2008/50, 96/62, 1999/30, 80/779 un 85/203 dalībvalstīm būtībā ir noteikts, pirmkārt, pienākums nodrošināt, lai it īpaši PM10 un NO2 līmeņi to attiecīgajā teritorijā, sākot no noteiktiem datumiem, nepārsniegtu šajās direktīvās noteiktos robežlielumus, un, otrkārt, ja šie robežlielumi tomēr tiek pārsniegti, pienākums paredzēt piemērotus pasākumus, lai labotu šos pārsniegumus, it īpaši ar gaisa kvalitātes plāniem.

49

Attiecībā uz pirmo pienākumu jānorāda, ka robežlielumi norāda precīzu attiecīgās piesārņojošās vielas koncentrāciju, kas izteikta μg/m3 un vajadzības gadījumā ņemot vērā piesārņojošās vielas pielaides robežas apkārtējā gaisā, kuru pārsniegšana dalībvalstīm ir jānovērš visās to zonās un aglomerācijās.

50

Attiecībā uz otro pienākumu Tiesa saistībā ar Direktīvu 2008/50 ir nospriedusi – no tās 23. panta 1. punkta izriet, ka, lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, nosakot veicamos pasākumus, tiem katrā ziņā ir jānodrošina, lai attiecīgajai piesārņojošai vielai noteikto robežlielumu pārsniegšanas periods būtu pēc iespējas īsāks (spriedums, 2020. gada 10. novembris, Komisija/Itālija (Robežlielumi – PM10), C‑644/18, EU:C:2020:895, 136. punkts).

51

Turklāt Tiesa, protams, uzskatīja, ka Direktīvas 96/62 7. panta 3. punktā, kurā ir paredzēts Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punktā paredzētajam pienākumam analoģisks pienākums, dalībvalstīm nav noteikts pienākums veikt pasākumus, kas ļautu nodrošināt, ka nenotiek nekāda pārsniegšana, bet gan tikai pienākums veikt pasākumus, lai līdz minimumam samazinātu pārsniegšanas risku un tā ilgumu, ņemot vērā visus attiecīgā brīža apstākļus un esošās intereses. Tomēr tā arī norādīja, ka šī tiesību norma ietver šīs rīcības brīvības īstenošanas ierobežojumus, uz kuriem var atsaukties valsts tiesās saistībā ar to pasākumu piemērotību, kuriem ir jābūt ietvertiem rīcības plānā ar mērķi samazināt pārsniegšanas risku un ierobežot tā ilgumu, ņemot vērā līdzsvaru, kas ir jānodrošina starp šo mērķi un dažādajām esošajām sabiedriskajām un privātajām interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 44.–46. punkts).

52

Tāda pati interpretācija būtībā ir piemērojama attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no Direktīvas 96/62 8. panta 3. un 4. punkta.

53

Attiecībā uz Direktīvas 80/779 un 85/203 7. pantu jānorāda, ka robežlielumu pārsniegšanas gadījumā dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai attiecīgi “izvairītos no to atkārtošanās” un “lai tos risinātu”.

54

No tā, protams, izriet, ka Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punktā un 23. panta 1. punktā, tāpat kā analogajās Direktīvu 96/62, 1999/30, 80/779 un 85/203 normās, ir paredzēti pietiekami skaidri un precīzi pienākumi attiecībā uz rezultātu, kas dalībvalstīm ir jānodrošina.

55

Tomēr, kā izriet no iepriekšējā punktā minēto direktīvu 1. panta, šo pienākumu vispārīgais mērķis, tāpat kā tostarp Direktīvas 2008/50 2. apsvērumam, ir aizsargāt cilvēku veselību un vidi kopumā.

56

Tādējādi papildus tam, ka attiecīgās Direktīvas 2008/50 un tās priekšgājēju direktīvu normas neietver nekādu tiešu tiesību piešķiršanu privātpersonām šajā ziņā, šajās tiesību normās paredzētie pienākumi, ņemot vērā iepriekš minēto vispārīgo mērķi, neļauj uzskatīt, ka šajā gadījumā privātpersonām vai privātpersonu kategorijām šo pienākumu dēļ netieši būtu piešķirtas individuālas tiesības, kuru pārkāpums varētu izraisīt dalībvalsts atbildību par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem.

57

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais no šī sprieduma 44. punktā atgādinātajiem trim nosacījumiem, kas ir kumulatīvi nosacījumi, nav izpildīts.

58

Ņemot to vērā, apstāklis, ka gadījumā, ja dalībvalsts nav nodrošinājusi Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punktā un analogās priekšteču direktīvu normās paredzēto robežlielumu ievērošanu, attiecīgajām privātpersonām ir jāvar panākt, vajadzības gadījumā vēršoties kompetentajās tiesās, ka valsts pārvaldes iestādes veic šajās direktīvās prasītos pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 56. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 19. decembris, Deutsche Umwelthilfe, C‑752/18, EU:C:2019:1114, 56. punkts), nevar izmainīt šo secinājumu.

59

Šajā ziņā jāatgādina, ka attiecībā uz Direktīvas 96/62 7. panta 3. punktu Tiesa ir norādījusi, ka fiziskām vai juridiskām personām, kuras tieši skar robežlielumu vai trauksmes sliekšņu pārsniegšanas risks, ir jāspēj panākt, vajadzības gadījumā vēršoties kompetentajās tiesās, ka kompetentās iestādes sagatavo rīcības plānu, ja šāds risks pastāv (spriedums, 2008. gada 25. jūlijs, Janecek, C‑237/07, EU:C:2008:447, 39. punkts).

60

Tāpat attiecībā uz Direktīvas 2008/50 23. panta 1. punkta otro daļu Tiesa ir nospriedusi, ka fiziskām vai juridiskām personām, kuras tieši skar minēto robežlielumu pārsniegšana pēc 2010. gada 1. janvāra, ir jāspēj panākt, vajadzības gadījumā vēršoties kompetentajās tiesās, ka valsts iestādes izstrādā gaisa kvalitātes plānu, kas atbilst šai 23. panta 1. punkta otrajai daļai, ja dalībvalsts nav nodrošinājusi atbilstību prasībām, kas izriet no šīs direktīvas 13. panta 1. punkta otrās daļas, neprasot atlikt šo termiņu atbilstoši tās 22. pantā paredzētajiem nosacījumiem (spriedums, 2014. gada 19. novembris, ClientEarth, C‑404/13, EU:C:2014:2382, 56. punkts).

61

Saskaņā ar šī sprieduma 52. un 53. punktā izklāstīto šāda interpretācija ir piemērojama arī attiecībā uz Direktīvas 80/779 un 85/203 7. panta, kā arī Direktīvas 96/62 8. panta 3. un 4. punkta faktisko īstenošanu.

62

Tomēr Tiesas judikatūrā šādi atzītā iespēja – kas it īpaši izriet no Savienības tiesību efektivitātes principa un kuras efektivitāti ir tiesīgas veicināt attiecīgās privātpersonas, uzsākot administratīvas vai tiesas procedūras to īpašās situācijas dēļ, – nenozīmē, ka pienākumu, kas izriet no Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta, kā arī analogām priekšteču direktīvu normām, mērķis būtu bijis piešķirt ieinteresētajām personām individuālas tiesības pirmā no šī sprieduma 44. punktā atgādinātajiem trim nosacījumiem izpratnē un ka šo pienākumu pārkāpums tādēļ varētu grozīt juridisko situāciju, kas tām tiek radīta ar šīm normām.

63

Jāpiebilst, ka šī sprieduma 57. punktā izklāstītais secinājums neizslēdz to, ka valsts atbildība var iestāties ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem, pamatojoties uz iekšējām tiesībām (spriedums, 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja pieļauts Savienības tiesību pārkāpums), C‑278/20, EU:C:2022:503, 32. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka šajā ziņā vajadzības gadījumā var ņemt vērā no Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. panta, kā arī no citām šī sprieduma 42. punktā norādītajām Savienības tiesību normām izrietošo pienākumu neievērošanu kā elementu, kas var būt atbilstošs, lai noteiktu publiskās varas atbildību, nepamatojoties uz Savienības tiesībām.

64

Šis secinājums arī neizslēdz iespēju, ka attiecīgās dalībvalsts tiesa var izdot rīkojumus, ar kuriem nosaka naudas sodus, lai nodrošinātu, ka šī valsts ievēro pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkta un 23. panta 1. punkta, un analogām priekšteču direktīvu normām, šādi, piemēram, ir rīkojumi, ar kuriem noteikta kavējuma naudu vairākos nesenos Conseil d’État (Valsts padome, Francija) spriedumos.

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 80/779 3. un 7. pants, Direktīvas 85/203 3. un 7. pants, Direktīvas 96/62 7. un 8. pants, Direktīvas 1999/30 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/50 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek radītas individuālas tiesības privātpersonām, kuras varētu tām piešķirt tiesības uz zaudējumu atlīdzību attiecībā pret dalībvalsti, pamatojoties uz principu par valsts atbildību par zaudējumiem, kas ir nodarīti privātpersonām ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama.

66

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 80/779/EEK (1980. gada 15. jūlijs) par gaisa kvalitātes robežvērtībām un sēra dioksīda un suspendēto daļiņu orientējošām vērtībām 3. un 7. pants, Padomes Direktīvas 85/203/EEK (1985. gada 7. marts) par gaisa kvalitātes normām attiecībā uz slāpekļa dioksīdu 3. un 7. pants, Padomes Direktīvas 96/62/EK (1996. gada 27. septembris) par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību 7. un 8. pants, Padomes Direktīvas 1999/30/EK (1999. gada 22. aprīlis) par robežvērtību noteikšanu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, makrodaļiņu un svina koncentrācijai apkārtējā gaisā 4. panta 1. punkts un 5. panta 1. punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai 13. panta 1. punkts un 23. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

ar tiem netiek radītas individuālas tiesības privātpersonām, kuras varētu tām piešķirt tiesības uz zaudējumu atlīdzību attiecībā pret dalībvalsti, pamatojoties uz principu par valsts atbildību par zaudējumiem, kas ir nodarīti privātpersonām ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros tā ir vainojama.