1.

Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējams Regulas (ES) Nr. 1215/2012 ( 2 ) 8. panta 1. punkts, kas ir skatāms kopsakarā ar Regulas (ES) 2017/1001 ( 3 ) 122. pantu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieku, kas ir reģistrēts Amerikas Savienotajās Valstīs, un kādu izplatītāju un tā preču piegādātāju, kuru domicils ir attiecīgi Vācijā un Polijā, par šīs preču zīmes iespējamo pārkāpumu no šo pēdējo puses.

3.

Šīs prasības, uz kuru attiecas tiesu jurisdikcijas raksturīgie kritēriji, īpašajā kontekstā Tiesa tiek aicināta papildināt savu judikatūru par Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktā paredzētās speciālās tiesību normas piemērošanas nosacījumiem, kas ļauj pret vairākiem atbildētājiem, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, vērsties tikai vienā viņu domicila tiesā, savukārt iesniedzējtiesā iesniegtās prasības ir vērstas pret dažādām sabiedrībām un to vadītājiem, pret kuriem prasības ir celtas ne tikai kā pret šo sabiedrību likumīgajiem pārstāvjiem, bet arī personiski.

4.

Es izklāstīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, kurš uzskata sevi par cietušo no pārkāpuma darbībām, var celt prasību vienā vienīgā tiesā, kuras kompetencē būs izlemt visus prasījumus, kas attiecas uz darbībām, kuras attiecībā uz vienām un tām pašām precēm veikuši dažādi pārkāpēji, jo īpaši ekskluzīvas piegādes līguma kontekstā, ar nosacījumu, ka prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī tiek pamatota primārā atbildētāja loma pārkāpuma ķēdē.

5.

Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

6.

ESPZ regulas 1. panta “Eiropas Savienības preču zīme” 2. punktā ir noteikts:

“ES preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Savienībā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

7.

ESPZ regulas 17. pantā “Valsts tiesību aktu papildu piemērošana attiecībā uz pārkāpumiem” ir izklāstīts:

“1.   ES preču zīmju spēkā esamību nosaka tikai un vienīgi šīs regulas noteikumi. Attiecībā uz citiem jautājumiem ES preču zīmes pārkāpumus reglamentē valsts tiesību akti, kas attiecas uz attiecīgās valsts preču zīmes pārkāpumiem saskaņā ar X nodaļas [tostarp 129. un 130. panta] noteikumiem.

2.   Šī regula neizslēdz prasības attiecībā uz ES preču zīmēm, kas celtas atbilstīgi dalībvalstu tiesību aktiem, jo īpaši saistībā ar civiltiesisko atbildību un negodīgu konkurenci.

3.   Piemērojamos procesuālos noteikumus nosaka saskaņā ar X nodaļas noteikumiem.”

8.

ESPZ regulas X nodaļā “Prasību piekritība un procesa noteikumi attiecībā uz ES preču zīmēm” ir ietverti 122.–135. pants. Saskaņā ar 125. pantā “Starptautiska piekritība” noteikto:

“1.   Atbilstīgi šīs regulas, kā arī [Regulas Nr. 1215/2012] noteikumiem, kas piemērojami, ievērojot 122. pantu, lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz 124. pantā minētajām prasībām [tostarp prasībām par pārkāpumiem] ceļ tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta vai, ja atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas nevienā dalībvalstī, tajā dalībvalstī, kur atrodas tā uzņēmums.

[..]

5.   Lietas izskatīšanas procesus attiecībā uz 124. pantā minētajām prasībām, izņemot prasības par paziņošanu, ka ES preču zīmes pārkāpuma nav, var uzsākt arī tās dalībvalsts tiesās, kurā pārkāpums noticis vai draudējis notikt vai kurā notikusi 11. panta 2. punktā minētā darbība.”

9.

Advance Magazine Publishers Inc. ir vairāku Eiropas Savienības preču zīmju, kas satur vārdisku elementu “Vogue”, īpašniece, un tā apgalvo, ka šīs ir plaši pazīstamas preču zīmes.

10.

Beverage City Polska sp. z o.o. ir saskaņā ar Polijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Krakovā (Polija) un kuras vadītāja FE dzīvesvieta ir šajā pašā pilsētā. Tā ražo enerģijas dzērienu ar nosaukumu “Diamant Vogue” un gādā par tā reklamēšanu, kā arī izplatīšanu.

11.

Beverage City & Lifestyle GmbH ir saskaņā ar Vācijas tiesībām reģistrēta sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Šorfheidē [Schorfheide], Brandenburgas federālajā zemē (Vācija). Tās vadītāja MJ dzīvesvieta ir Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālajā zemē (Vācija). Šī sabiedrība bija saistīta ar Beverage City Polska ar ekskluzīvu izplatīšanas līgumu Vācijā, un tā no viņa pirka šādi Polijā marķēto enerģijas dzērienu. Abas šīs sabiedrības nav saistītas ar piederību vienai un tai pašai grupai, neraugoties uz to nosaukumu līdzību.

12.

Prasītāja, uzskatot, ka ir cietusi no tās preču zīmju pārkāpumiem, vērsās ( 4 ) pret šīm sabiedrībām un to vadītājiem Eiropas Savienības preču zīmju piekritīgajā tiesā Ziemeļreinas‑Vestfālenes federālās zemes teritorijā, Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa), ar prasību izbeigt attiecīgā nosaukuma izmantošanu visā Savienības teritorijā, kā arī sniegt informāciju, finanšu pārskatus un noteikt pienākumu atlīdzināt kaitējumu. Pēc tam šie papildu prasījumi tika attiecināti vienīgi uz darbībām Vācijā.

13.

Beverage City Polska un tās vadītājs FE apelācijas sūdzībā Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) apstrīd ( 5 )Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) nolēmumu, ar kuru tā, pirms apmierināt prasītājas prasījumus, savu starptautisko jurisdikciju attiecībā uz tiem ir pamatojusi ar Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktu, atsaucoties uz 2017. gada 27. septembra spriedumā Nintendo ( 6 ) iedibinātajiem principiem.

14.

Tie iesniedzējtiesā apgalvo, ka ir darbojušies un piegādājuši preces saviem klientiem tikai un vienīgi Polijā. Spriedumu Nintendo nevarot piemērot to situācijā, jo starp tiem un Beverage City & Lifestyle, kā arī tās vadītāju neesot pastāvējusi attiecīga saikne.

15.

Iesniedzējtiesa uzsver, pirmkārt, ka Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) starptautiskā jurisdikcija saskaņā ar ESPZ regulas 125. panta 1. punktu ir pamatota ar Vācijas sabiedrības vadītāja, kuru tā raksturo kā primāro atbildētāju ( 7 ), dzīvesvietu.

16.

Otrkārt, runājot par līdzatbildētājiem, kuru domicils ir Polijā, risinājums spriedumā Nintendo esot ticis balstīts uz to, ka lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, atbildētājus saistīja piederība vienai un tai pašai uzņēmumu grupai, kas šajā lietā nav konstatējams. Proti, starp Beverage City & Lifestyle un Beverage City Polska pastāv tikai piegādes attiecības. Tā kā prasības pret šo sabiedrību vadītājiem ir celtas tikai kā pret šo juridisko personu attiecīgajiem pārstāvjiem, nepastāv nekāda saikne starp primāro atbildētāju un atbildētājiem, kuru domicils ir Polijā. Tātad rodas jautājums, vai ir pietiekami ar materiālo saikni piegādes ķēdes formā.

17.

Iesniedzējtiesa arī secina, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka strīds attiecas uz vienām un tām pašām preču zīmēm un pārkāpuma precēm, tādējādi pastāv nesavienojamu risinājumu risks gadījumā, ja sakarā ar vēršanos dažādās tiesās izplatīšana kā pārkāpuma darbība tiek novērtēta atšķirīgi. Tā arī uzskata, ka tāds risks būtu konstatējams, ja tādas pašas preces, ko tirgo Savienībā, būtu iegādātas no kādas trešās personas. Tāpat šī tiesa uzsver, ka Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi nedrīkst padarīt bezjēdzīgu ESPZ regulas 125. pantā nostiprināto noteikumu par jurisdikciju.

18.

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai var konstatēt, ka prasības ir “tik cieši saistītas”, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkta izpratnē, ja prasībā par pārkāpumu, kas celta par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, saistība ir tāda, ka atbildētāji, kuri ir vienas dalībvalsts (šeit – Polija) rezidenti, ir piegādājuši preces, ar kurām tiek pārkāptas Eiropas Savienības preču zīmes tiesības, atbildētājai, kura ir citas dalībvalsts (šeit – Vācija) rezidente un kuras likumīgais pārstāvis, pret kuru arī ir celta prasība, ir primārais atbildētājs, ja lietas dalībniekus saista tikai piegādes attiecības un nedz juridiski, nedz faktiski nepastāv plašāka saistība?”

19.

Prasītāja, Beverage City Polska un FE, Polijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēdē, kas notika 2023. gada 12. janvārī, Beverage City & Lifestyle, Beverage City Polska, prasītāja un Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

20.

Ar savu vienīgo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar ESPZ regulas 122. pantu, var tikt interpretēts tādējādi, ka prasības par pārkāpumu ietvaros Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks var vērsties ar prasībām pret vairākiem atbildētājiem, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, viena viņu domicila valsts tiesā, ja atbildētājiem tiek inkriminēts, ka tie, veicot katru no savām darbībām piegādes ķēdē, ir materiāltiesiski identiski pārkāpuši šo preču zīmi.

21.

Tiesas judikatūrā jau ir rodamas noderīgas ievirzes attiecībā uz pārkāpuma prasībām intelektuālā īpašuma tiesību jomā. Šajā jautājumā jāatgādina, ka Tiesas sniegtā Regulas (EK) Nr. 44/2001 ( 8 ) noteikumu interpretācija ir izmantojama arī attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 noteikumiem, kurus var raksturot kā “līdzvērtīgus” ( 9 ). Tas pats attiecas arī uz Regulu (EK) Nr. 207/2009 ( 10 ), kas kopā ar tās grozījumiem ir kodificēta ESPZ regulā ( 11 ).

22.

Pamatlietā iesniedzējtiesā kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesā ir iesniegta prasība par tādu preču zīmju pārkāpumu, kas vērsta pret preču, ar kurām tiekot izdarīts pārkāpums, pārdevēju Vācijā, Vācijā reģistrēto sabiedrību Beverage City & Lifestyle, un pret to ražotāju, Polijā reģistrēto sabiedrību Beverage City Polska, kā arī pret to attiecīgajiem vadītājiem.

23.

Līdz ar to jautājumu par šīs tiesas starptautisko jurisdikciju attiecībā uz šo pēdējo atbildētāju un tās vadītāju reglamentē ESPZ regulas 122., 124., 125. un 126. pants.

24.

Šie noteikumi ir uzskatāmi par lex specialis attiecībā pret Regulā Nr. 1215/2012 izklāstītajiem noteikumiem ( 12 ).

25.

Tā, saskaņā ar ESPZ regulas 124. panta a) punktu pārkāpumu lietās Eiropas Savienības preču zīmju tiesām ir izņēmuma piekritība.

26.

Prasību par pārkāpumu gadījumā ESPZ regulas 125. panta 1. punktā ir paredzēta tās dalībvalsts tiesas starptautiskā jurisdikcija, kuras teritorijā atrodas atbildētāja domicils ( 13 ).

27.

Šeit nav runa par vienīgo ESPZ regulā paredzēto jurisdikcijas noteikšanu. Saskaņā ar ESPZ regulas 125. panta 5. punktu jurisdikcija var būt arī tās dalībvalsts tiesai, kuras teritorijā pārkāpums ir noticis ( 14 ).

28.

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka šā īpašā noteikuma dēļ ESPZ regulas 122. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir skaidri izslēgta Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta piemērošana, kurā ir paredzēts īpašās jurisdikcijas kritērijs lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu ( 15 ).

29.

Turpretim neviena speciāla ESPZ regulas norma neaizliedz piemērot Regulas Nr. 1215/2012 8. pantu ( 16 ), kura 1. punktā ir paredzēts atvasinātās jurisdikcijas noteikums gadījumā, ja vairāku atbildētāju domicils ir dažādās dalībvalstīs. Saskaņā ar šo normu tos var iesūdzēt tās vietas tiesās, kurā kādam no atbildētājiem ir domicils ( 17 ). Dažkārt, tāpat kā pamatlietā, šo pēdējo var apzīmēt kā primāro atbildētāju ( 18 ).

30.

Tāpat kā jebkurā citā dalībvalsts tiesā, šī prasītājam piedāvātā iespēja ir pakārtota Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktā paredzētajam nosacījumam, proti, ka “prasības ir tik cieši saistītas, ka ir lietderīgi tās izskatīt un izlemt kopā, lai izvairītos no riska, ka atsevišķā tiesvedībā tiek pieņemti nesavienojami spriedumi”.

31.

Šīs prasības, kas pirmo reizi tika ieviesta Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktā, pamatā ir Tiesas pieņemtais nolēmums 1988. gada 27. septembra spriedumā Kalfelis ( 19 ). Tā palīdz īstenot vienu no šīs regulas galvenajiem mērķiem, kas papildus nostiprināts Regulā Nr. 1215/2012 ( 20 ), proti, nodrošināt tiesu nolēmumu pareizu apriti Savienībā. Lai sasniegtu šo mērķi, ir jāizvairās no konkurējošām tiesvedībām ( 21 ).

32.

Tā kā ar šo jurisdikcijas noteikumu notiek atkāpšanās no vispārējā noteikuma, kura pamatā ir atbildētāja domicils, Tiesa ir nospriedusi, ka tā interpretācija nedrīkst pārsniegt šajās regulās skaidri paredzētos gadījumus ( 22 ).

33.

Tiesa ir uzsvērusi, ka tas ir iesniedzējtiesas uzdevums – izvērtēt, vai pastāv saikne starp prasībām, ņemot vērā sasniedzamo mērķi – izvairīties no nesavienojamiem nolēmumiem ( 23 ). Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka par nesavienojamiem būtu uzskatāmi nolēmumi “vienas un tās pašas faktiskās un juridiskās situācijas” ietvaros ( 24 ).

34.

Atzīmējams, ka šajā jautājumā iesniedzējtiesa neizsaka šaubas. Tomēr tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu manā ieskatā sniedz iespēju precizēt sprieduma Nintendo piemērojamību ( 25 ), kuru lietas dalībnieki ir apsprieduši savos rakstveida apsvērumos.

35.

Tā, spriedumā Nintendo, kurā bija runa par prasību par Kopienas dizainparauga pārkāpumu, Tiesa kā kritēriju vienas un tās pašas juridiskās situācijas esamībai ir norādījusi, ka Regulā Nr. 6/2002 ir atzītas ekskluzīvas tiesības izmantot šādus dizainparaugus. Tā kā šīs ekskluzīvās tiesības rada tādas pašas sekas visā Savienības teritorijā, apstāklim, ka valsts tiesa, pieņemot konkrētus nolēmumus, piemēro valsts tiesību aktus, nav nozīmes ( 26 ).

36.

Spriedumā Nintendo Tiesa arī ir uzsvērusi atšķirīgo pieeju no tās, kas tika izvēlēta patentu jomā tās 2006. gada 13. jūlija spriedumā Roche Nederland u.c. ( 27 ), kurā tā bija nospriedusi, ka prasību atšķirīgie juridiskie pamati nekā neietekmē pretrunīgu lēmumu riska novērtējumu ( 28 ).

37.

Līdz ar to, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, es uzskatu, ka Tiesai būtu lietderīgi precizēt, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 6/2002 19. panta noteikumu, uz kuriem ir balstīts spriedums Nintendo, un ESPZ regulas 9. panta noteikumu, kuri attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesībām, saskaņotību, ir veicama analīze pēc analoģijas.

38.

Konkrētāk, kompetentās tiesas pienākums piemērot valsts tiesības, kas ir paredzēts kā ESPZ regulas 129. un 130. pantā ( 29 ), tā arī Regulas Nr. 6/2002 88. un 89. pantā, neliedz konstatēt vienu un to pašu juridisko situāciju šādu iemeslu dēļ:

39.

Iesniedzējtiesa uzsver to, ka starp Beverage City & Lifestyle un Beverage City Polska pastāv tikai piegādes attiecības un ka atšķirībā no sabiedrībām lietā, kurā tika taisīts spriedums Nintendo, šīs abas atbildētājas sabiedrības neietilpst vienā grupā.

40.

Lai gan sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā šī tiesa turklāt uzsver, ka starp atbildētājiem, kuru domicils ir Polijā, un primāro atbildētāju (Beverage City & Lifestyle vadītājs ar dzīvesvietu Vācijā) nepastāv nekāda saistība, tomēr savā jautājumā tā precizē, ka šis vadītājs tiek kvalificēts kā pārkāpējs, “pret kuru arī ir celta prasība”.

41.

Tā kā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šajos apstākļos piegādes ķēdes esamība ir pietiekams kritērijs, lai liktu piemērot Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktu, Tiesa tiek aicināta papildināt savu jēdziena “viena un tā pati faktiskā situācija” interpretāciju.

42.

Manā ieskatā no Tiesas judikatūras var izsecināt dažus vērtējuma elementus.

43.

Proti, autortiesību jomā 2011. gada 1. decembra spriedumā Painer ( 30 ) Tiesa nosprieda, ka, novērtējot nesavienojamu nolēmumu risku, ja prasības tiek izskatītas atsevišķi, “nozīme var būt tam, vai atbildētāji, kuriem autortiesību īpašnieks pārmet materiāli identiskus savu tiesību aizskārumus, ir vai nav rīkojušies patstāvīgi” ( 31 ).

44.

Patentu jomā spriedumā Solvay ( 32 ) Tiesa nosprieda ka, lai novērtētu, vai tajā celtās dažādās prasības ir savā starpā saistītas, valsts tiesai tostarp ir jāņem vērā, ka vairākas sabiedrības, kas reģistrētas dažādās dalībvalstīs, tiek apsūdzētas katra atsevišķi par vienām un tām pašām pārkāpuma darbībām attiecībā uz vienām un tām pašām precēm.

45.

Kopienas dizainparaugu jomā spriedumā Nintendo Tiesa vispirms norādīja, ka “prasītāja pamatlietā piedēvē līdzīgas vai pat identiskas pārkāpuma darbības, kas apdraud tos pašus aizsargātos dizainparaugus un kas attiecas uz identiskām precēm, ar kurām, iespējams, tiek izdarīts pārkāpums, kuras mātesuzņēmums ražo un uz sava rēķina pārdod noteiktās dalībvalstīs, pārdodams tās arī savam meitasuzņēmumam, lai tas tās tirgotu citās dalībvalstīs” ( 33 ).

46.

Turpinot Tiesa atgādināja, ka tā “jau ir uzskatījusi, ka gadījums, kad sabiedrības, kas ir atbildētājas, ietilpst vienā uzņēmumu grupā un rīkojas identiski vai līdzīgi atbilstoši kopējai nostājai, kuru būtu izstrādājusi tikai viena no tām, ir uzskatāms par tādu, kas veido vienu un to pašu faktisko situāciju (skat. tostarp spriedumu, 2006. gada 13. jūlijs, Roche Nederland u.c.,C‑539/03, EU:C:2006:458, 34. punkts)” ( 34 ).

47.

Visbeidzot no minētā tā secināja, ka “vienas un tās pašas faktiskās situācijas esamība šādos apstākļos [..] ietver visas dažādu atbildētāju darbības, tostarp mātesuzņēmuma uz sava rēķina veiktās piegādes, un nav ierobežota ar atsevišķiem darbību aspektiem vai elementiem” ( 35 ).

48.

Manā ieskatā, it īpaši ņemot vērā šā pamatojuma vispārīgo formulējumu, salīdzinot to ar šā paša sprieduma ( 36 ) 67. punkta formulējumu, no minētā izriet, ka valsts tiesas veicamajās pārbaudēs galvenokārt ir jākoncentrējas uz pastāvošo saikni starp visām izdarītajām pārkāpuma darbībām, nevis uz organizatoriskajām vai kapitāla saiknēm starp attiecīgajām sabiedrībām, ko Polijas valdība un atbildētāji, kuru domicils ir Polijā, uzskata par būtiskām.

49.

Proti, lai sasniegtu Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktā izvirzīto mērķi izvairīties no tā, ka tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi, un it īpaši situācijā ar Eiropas Savienības preču zīmi, kurai ir vienāds spēks visā Savienībā, man šķiet pamatoti, ka par pirmo kritēriju tiek izvēlēta apzīmējuma, kas ir identisks vai līdzīgs šai aizsargātajai preču zīmei, kopīga izmantošana ( 37 ). Tādējādi tiek uzsvērta senāko tiesību pārkāpuma izcelsme, ko ar dažādām darbībām ir veicinājušas atbildētājas.

50.

Šajā ziņā ir maznozīmīgi, vai šīs darbības ir identiskas, piemēram, ka viens no atbildētājiem pārdevis tādas pašas pārkāpuma preces otram, kurš tās pārdevis tālāk ( 38 ). Tāpat kā Komisija un Portugāles valdība es uzskatu, ka, lai pierādītu tādu pašu faktisko situāciju, var tikt piesaukta arī pārkāpuma ķēdes esamība, kas ietver dažādus faktus, sākot no pārkāpuma preču ražošanas līdz to realizācijai, ar vai bez starpnieka palīdzības.

51.

Turklāt manā ieskatā no sprieduma Nintendo var izsecināt vēl divus citus argumentus par labu viedoklim, ka organizatorisko saikņu neesamība starp atbildētājām sabiedrībām nevar būt par šķērsli prasību apvienošanai vienā tiesā.

52.

Pirmkārt, manā ieskatā ir jāatzīmē, ka šajā spriedumā Tiesai bija jāatbild uz jautājumu, vai iesniedzējtiesas jurisdikcija var attiekties uz piegādēm, kuras ir veikusi tikai viena vienīga sabiedrība ( 39 ).

53.

Otrkārt, runājot par koordinētas rīcības kritēriju, kas būtu piemērojams Polijas valdības ieskatā, lai gan Tiesa uz to ir norādījusi, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tas nešķiet esam izvēlēts kā kāds īpašs nosacījums.

54.

Pretēja risinājuma rezultātā, pirmām kārtām, tiktu ierobežota ESPZ regulas mērķu ievērošana, proti:

55.

Otrām kārtām, šāds risinājums ļautu apiet speciālās un obligātās ESPZ regulas normas. Tā, pirmkārt, norādāms, ka šīs regulas 33. apsvērumā Savienības likumdevējs ir paredzējis prasības, kurās ir iesaistītas vienas un tās pašas puses un kuras ir celtas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Tajā ir precizēts, ka “tad, kad prasības ceļ dažādās dalībvalstīs, vajadzētu piemērot noteikumus, kas atvasināti no lis pendens noteikumiem un līdzīgi kvalificētas darbības [Regulā Nr. 1215/2012]” ( 41 ).

56.

Otrkārt, Tiesa jau ir apsvērusi ar preču zīmju tiesvedībām saistīto specifiku, interpretējot jēdzienu “tās dalībvalsts tiesās, kurā pārkāpums noticis vai draudējis notikt” ( 42 ).

57.

Tāpat 2017. gada 18. maija spriedumā Hummel Holding ( 43 ) Tiesa pamatoti ir atzinusi, ka Regulā Nr. 207/2009 lietotais jēdziens “uzņēmums” nav obligāti identisks Regulā Nr. 44/2001 lietotajam jēdzienam, pamatojoties uz to, ka identiski nav ar šīm regulām sasniedzamie mērķi. Tāda analīzes metode man šķiet esam transponējama attiecībā uz Regulu Nr. 1215/2012 un ESPZ regulu.

58.

Treškārt, autonomas interpretācijas izvēli, kuras mērķis ir efektīvi aizsargāt Eiropas Savienības preču zīmes vienoto raksturu pārkāpuma gadījumā, kas atbilst Tiesas judikatūras attīstībai no 1988. gada 27. septembra sprieduma Kalfelis ( 44 ) līdz spriedumam Nintendo ( 45 ), varētu pielīdzināt tai interpretācijai, kas ir vedinājusi Tiesu paredzēt atsevišķiem apstākļiem pielāgotus risinājumus konkurences darbību jomā ( 46 ). Proti, šī izvēle atbilst tai pašai loģikai, kas ir vērsta uz to, lai veicinātu sodīšanu par negodīgu komercpraksi un kaitējuma atlīdzināšanu no tās cietušiem tirgus dalībniekiem, garantējot pareizu tiesvedību ( 47 ).

59.

Tomēr šajā kontekstā man šķiet vienlīdz svarīgi līdzsvarot šo jurisdikcijas noteikumu specifiku ar parastajām starptautiskās jurisdikcijas prasībām, uz kurām pamatoti atsaucas Polijas valdība, kā arī atbildētāji, kuru domicils ir Polijā, proti, ar tiesību uz aizstāvību atvieglotu īstenošanu un jurisdikcijas noteikumu paredzamību ( 48 ).

60.

Tāpēc, kā to iesaka Komisija, īpaša uzmanība būtu jāpievērš starp klientu un piegādātāju pastāvošo līgumisko attiecību raksturam. Šīs attiecības var ne tikai liecināt par labu savstarpējas saiknes esamībai starp prasītāja prasībām pārkāpuma jomā, bet arī atklāt pienākuma atbildēt uz apgalvojumiem par vienas izcelsmes pārkāpumu viegli paredzamo raksturu ( 49 ).

61.

Manā ieskatā tas tā neapšaubāmi ir gadījumā, kad situācijā ar ekskluzīvu piegādes līgumu citas dalībvalsts tirgū tiek izmantota identiska vai līdzīga ( 50 ) Eiropas Savienības preču zīme ar iedarbību visā Savienībā.

62.

Šajā lietā es, tāpat kā Komisija, norādu, ka iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka atbildētājas sabiedrības, kas ir reģistrētas attiecīgi Vācijā un Polijā, bija saistītas caur piegādes ekskluzivitāti šajā pirmajā dalībvalstī. Risku, ka šāda faktiskā situācija varētu tikt atzīta par identisku, lai pamatotu tikai vienas tiesas kompetenci izlemt prasības pret visiem apgalvotā pārkāpuma dalībniekiem, šīs sabiedrības nevarēja ignorēt.

63.

Turklāt gan no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, gan no pamatlietas dalībnieku atbildēm uz tās jautājumiem tiesas sēdē izriet, ka bija iespējams uzskatīt, ka ciešā sadarbība starp šīm sabiedrībām izpaudās arī divu interneta vietņu ( 51 ), kuru domēni pieder tikai vienai no līdzatbildētājām, darbībā, ar kuru starpniecību, izmantojot savstarpējas saites starp šīm vietnēm, tika tirgotas strīdīgās preces.

64.

Tāpēc es ierosinu Tiesai uzskatīt, ka ar kādas tiesas konstatēto, ka tajā celtās prasības ir vērstas pret dažādiem tirgus dalībniekiem, kuri katrs pārkāpuma darbību virknē ir piedalījušies vienā un tajā pašā Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumā, var būt pietiekami, lai pamatotu tās jurisdikciju attiecībā uz līdzatbildētājiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktu.

65.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas līdz ar to būs iesniedzējtiesas uzdevums izvērtēt dažādos prasītājas sabiedrības apgalvotos faktiskos apstākļus ( 52 ). Šajā gadījumā būtu jāuzsver, pirmkārt, ka jurisdikcijas pārbaudes posmā tai nav jāattiecas uz lietas būtību, vai arī ir jāattiecas ļoti ierobežotā veidā.

66.

Otrkārt, tiesai, kurā iesniegta prasība, ir jāgādā par to, lai Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkta piemērošana neļautu prasītājam celt prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tādēļ, lai kādu no šiem atbildētājiem nepakļautu tās valsts tiesas, kurā ir viņa domicils, jurisdikcijai ( 53 ).

67.

Šajā ziņā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums atbilstoši tā formulējumam ( 54 ) manā ieskatā piedāvā Tiesai iespēju papildināt savu atbildi ar precizējumiem attiecībā uz primāro atbildētāju.

68.

Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punktā paredzētās tiesas, kurā iesniegta prasība, jurisdikcijas attiecināšanas uz citiem atbildētājiem sekas liek man uzsvērt, ka pārbaudēm attiecībā uz ciešo saikni starp prasībām, ciktāl tās kalpo jurisdikcijas noteikšanas vietas ļaunprātīgas izmantošanas riska ierobežošanai, obligāti vispirms ir jākoncentrējas uz prasībām, kas vērstas pret primāro atbildētāju.

69.

Ir taisnība, ka, iztrūkstot šajā regulā paredzētiem nosacījumiem attiecībā uz primārā atbildētāja izvēli ( 55 ), Tiesa ir nospriedusi, ka, lai izslēgtu iespēju, ka prasītājs ceļ prasību pret vairākiem atbildētājiem tikai tādēļ, lai kādu no tiem nepakļautu tās valsts tiesas jurisdikcijai, kurā ir viņa domicils, pietiek ar to, ka starp prasībām, kas celtas pret katru no atbildētājiem, ir cieša saikne ( 56 ).

70.

Tomēr Tiesa ir arī nospriedusi, ka, neraugoties uz prasītāja prasības atsaukšanu attiecībā uz vienīgo līdzatbildētāju, kura domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kurā celta prasība, tai joprojām ir kompetence attiecībā uz citiem līdzatbildētājiem, ja vien netiek pierādīts, ka starp prasītāju un minēto līdzatbildētāju pastāv slepena vienošanās nolūkā prasības celšanas brīdī mākslīgi radīt vai saglabāt Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumus ( 57 ).

71.

Neatkarīgi no šiem īpašajiem apstākļiem pamatlietas apstākļi manā ieskatā atspoguļo interesi rūpīgi izvērtēt prasības, kas celtas pret primāro atbildētāju, un prasības, kas celtas pret līdzatbildētājiem, ņemot vērā to, ka pēdējiem vienas pašas prasītāja izvēles dēļ ( 58 ) ir liegta starptautiskas jurisdikcijas norma, kas principā ir piesaistīta to domicilam, un to, ka viņi apstrīd pašu saiknes esamību starp viņiem un primāro atbildētāju ( 59 ).

72.

Šajā lietā, lai gan iesniedzējtiesas Vācijā starptautiskā jurisdikcija nerada nekādas grūtības, ņemot vērā gan Vācijas sabiedrības, kas šajā dalībvalstī izplata preces, juridiskās adreses atrašanās vietu vienā federālajā zemē, gan tās vadītāja, kas ir primārais atbildētājs, dzīvesvietu citā federālajā zemē ( 60 ), tieši apstāklim, ka šī persona tiesā ir iesūdzēta personiski un nevis kā šīs sabiedrības likumīgais pārstāvis, ir jāpievērš īpaša uzmanība. Proti, tikai un vienīgi šī izvēle ir pamats iesniedzējtiesas starptautiskajai un teritoriālajai jurisdikcijai.

73.

Protams, šeit nav runa par to noteikumu piemērošanu, ar kuriem tiek organizēta teritoriālā jurisdikcija, vai par tādu strīdu koncentrēšanu ( 61 ), uz kuriem neattiecas nedz ESPZ regula ( 62 ), nedz Regula Nr. 1215/2012, bet gan ir jāuzsver, ka tiesai, kurā celta prasība, tomēr būtu jāpārliecinās, ka prasības, kas celtas pret primāro atbildētāju, ir balstītas uz ticamiem apsvērumiem ( 63 ).

74.

Ilustrācijai ( 64 ) varētu norādīt, ka pamatlietā attiecībā uz Vācijā reģistrētās sabiedrības likumīgo pārstāvi, kura domicils ir iesniedzējtiesas darbības teritorijā, tā tikai savā prejudiciālajā jautājumā ir precizējusi, ka viņš ir persona, “pret kuru arī ir celta prasība”.

75.

Šis būtiskais informācijas elements manā ieskatā pamato to, ka jau prasības iesniegšanas brīdī tajā ir jābūt pietiekami pamatotam tam, kāda ir tiesā iesūdzētās sabiedrības likumīgā pārstāvja loma, jo ir neparasti, ka saistībā ar prasību gan par attiecīgo tiesību pārkāpuma pārtraukšanu un aizliegšanu, gan par kaitējuma atlīdzināšanu trešā persona pieprasa tieši šā likumīgā pārstāvja personisko atbildību ( 65 ).

76.

Iztrūkstot šādiem precizējumiem, manā ieskatā ir pamatoti apsvērt nosacījumus, pie kādiem pareiza tiesvedība attaisno to, ka dalībvalsts tiesas jurisdikcija, kas balstīta uz sabiedrības vadītāja personisko dzīvesvietu, tiek paplašināta, attiecinot to arī uz prasībām pret citu sabiedrību un tās vadītāju, pret kuru celta prasība gan kā pret tās likumīgo pārstāvi, gan personiski, kuru domicils ir kādā citā dalībvalstī.

77.

Šādās tiesvedībās par Eiropas Savienības vienotas preču zīmes pārkāpumu manā ieskatā praksē ir iespējams, ka tiesa, kurā iesniegta prasība, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī pārliecinās, lai tajā būtu ietverti pierādījumi par to, ka tiesas izvēle ir pamatota ar sabiedrības likumīgā pārstāvja personisku iesaistību pārkāpuma darbībās, sniedzot pierādījumus vai nu par apzīmējuma, kas ir identisks vai līdzīgs šai preču zīmei, izmantošanu komerciālā kontekstā (vai par bezdarbību pārkāpuma novēršanai ( 66 ) vai pārtraukšanai), vai arī par to, ka primārais atbildētājs ir iesaistījies kādās pārkāpuma darbībās, saprātīgi apzinoties to ( 67 ).

78.

Turpretim pieprasīt no prasītāja, lai tas savu jurisdikcijas izvēli izdara, pētot, kurš ir aizsargātās Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesību pārkāpuma iniciators, man šķiet pārsniedzam vienkāršu pārbaudi ab initio par to, vai Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi ir tikuši radīti mākslīgi.

79.

Protams, šādu iespēju pēc analoģijas preču zīmju tiesībās varētu balstīt uz Tiesas lemto spriedumā Nintendo attiecībā uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 864/2007 8. panta 2. punktu ( 68 ); šāda noteikšana izrādās nepieciešama gadījumā, kad prasītāja rīcība ietver dažādas pārkāpuma darbības, kas veiktas dažādās dalībvalstīs ( 69 ). Tiesa ir nospriedusi, ka tiesai, kurā celta prasība, ir visaptveroši jānovērtē atbildētāja rīcība, lai noteiktu vietu, kurā ir veikta sākotnējā pārkāpuma darbība, kas ir rīcības, pret kuru tiek izvirzīti iebildumi, pamatā, vai kurā pastāv šādas darbības veikšanas risks ( 70 ).

80.

Tomēr Tiesa ir arī secinājusi, ka noteikumu par tiesu jurisdikciju interpretācija nav saistāma ar to noteikumu interpretāciju, kuri attiecas uz kaitējuma atlīdzināšanas prasībām piemērojamajiem tiesību aktiem ( 71 ).

81.

Turklāt prasības iesniegšanas stadijā uzliekot prasītājam pienākumu izpētīt, kurš ir pārkāpuma darbību ķēdes aizsācējs, viņam tiktu uzlikts pārāk grūti īstenojams pierādīšanas pienākums, kas radītu risku apdraudēt ESPZ regulas mērķa sasniegšanu, kas ir aizsargāt Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka tiesības ietvarā, kas var būt ļoti plašs atkarībā no šā īpašnieka procesuālās izvēles ( 72 ).

82.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai savā atbildē iesniedzējtiesai piebilst, ka tai būtu jāpārbauda arī elementi, kas prasību iesniegšanas brīdī ir ļāvuši konstatēt Vācijas sabiedrības vadītāja piedalīšanos pārkāpuma darbībās, kas pamato viņa personiskās atbildības iestāšanos.

83.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu Tiesai atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 8. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 122. pantu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

pret vairākiem atbildētājiem, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, prasības par pārkāpumu ietvaros Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks var vērsties ar prasībām pret viņiem viena viņu domicila valsts tiesā, ja atbildētājiem tiek inkriminēts, ka viņi, veicot katru no savām darbībām piegādes ķēdē, ir materiāltiesiski identiski pārkāpuši šo preču zīmi. Tiesai, kas izskata lietu, ir jāizvērtē, vai pastāv tādu risinājumu risks, kas varētu būt nesavienojami, ja lietas tiktu izskatītas atsevišķi, ņemot vērā visus būtiskos lietas materiālos esošos elementus.