Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 9. novembrī (1)

Apvienotās lietas C‑790/21 P un C‑791/21 P

Covestro Deutschland AG

pret

Eiropas Komisiju (C‑790/21 P)

un

Vācijas Federatīvā Republika

pret

Covestro Deutschland AG,

Eiropas Komisiju (C‑791/21 P)

Apelācija – Valsts atbalsts – Vācija – Valsts atbalsta shēma par labu noteiktiem lieliem elektroenerģijas patērētājiem – Atbrīvojums no tīkla maksas 2012. un 2013. gadā – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un nelikumīgu un uzdots atgūt piešķirto atbalstu – Atcelšanas prasība – Termiņš prasības celšanai – Pieņemamība – Atbalsta jēdziens – Valsts līdzekļi – Parafiskāls maksājums vai citas obligātās nodevas – Valsts kontrole pār līdzekļiem

1.        Šie secinājumi ir sniegti apvienotajās lietās C‑790/21 P un C‑791/21 P. Tie būtu jālasa kopā ar trim citiem maniem secinājumiem paralēlajās apelācijas lietās (2), kas arī ir sniegti šodien un visi attiecas uz vienu un to pašu valsts atbalsta shēmu. Ar apelācijas sūdzību lietā C‑790/21 P Covestro Deutschland AG (turpmāk tekstā – “Covestro”), materiālu ražošanas uzņēmums, lūdz atcelt 2021. gada 6. oktobra spriedumu Covestro Deutschland/Komisija (T‑745/18, EU:T:2021:644) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Ar minēto spriedumu ir noraidīta šī uzņēmuma prasība atcelt Eiropas Komisijas 2018. gada 28. maija lēmumu par atbalsta shēmu, ko Vācija saskaņā ar StromNEV (3) 19. punktu attiecībā uz 2012. un 2013. gadu īstenojusi par labu bāzes slodzes patērētājiem (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”). Ar apelācijas sūdzību lietā C‑791/21 P Vācijas Federatīvā Republika (vienkāršības labad Vācijas Federatīvā Republika turpmāk tekstā tiks saukta par “Vāciju”) lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu. Komisija abās iepriekš minētajās lietās ir iesniegusi pretapelācijas sūdzību, ar kuru tā arī lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2.        Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–22. punktā. Šajos secinājumos to var apkopot šādi.

A.      Par tīkla maksu sistēmu pirms strīdīgo pasākumu ieviešanas

3.        Energiewirtschaftsgesetz (Enerģētikas likums), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2011. gada 26. jūlija Gesetz zur Neuregelung energiewirtschaftlicher Vorschriften (Likums par enerģētikas nozares noteikumu pārskatīšanu) (4), bet pirms grozījumiem, kuri izdarīti ar 2016. gada 26. jūlija Gesetz zur Weiterentwicklung des Strommarktes (Likums par elektroenerģijas tirgus turpmāko attīstību) (5), 21. pantā tostarp ir noteikts, ka tīkla maksām ir jābūt samērīgām, nediskriminējošām, pārredzamām un balstītām uz energoapgādes sistēmas efektīvas darbības izmaksām.

4.        2005. gada 25. jūlija Stromnetzentgeltverordnung (Federālais rīkojums par elektroenerģijas tīkla maksu) (6) 17. punktā ir noteikta vispārējo maksu aprēķināšanas metode, kas jāizmanto sistēmas operatoriem un kas tostarp balstīta uz gada kopējām tīkla izmaksām.

5.        2005. gada StromNEV 19. punktā tām lietotāju kategorijām, kuru patēriņa un slodzes profils ļoti atšķiras no citu lietotāju profila (tā saucamajiem “netipiskajiem lietotājiem”), ir noteiktas arī individuālas maksas, kurās saskaņā ar principu par cenu noteikšanu atbilstoši izmaksām ir ņemts vērā tas, kā šie lietotāji veicina tīkla izmaksu mazināšanu vai to pieauguma novēršanu.

6.        Šajā ziņā 2005. gada StromNEV 19. punkta 2. apakšpunktā ir noteiktas individuālas maksas šādām divām netipisko lietotāju kategorijām: i) lietotājiem, kuru ieguldījums maksimumslodzes veidošanā var būtiski atšķirties no visu pārējo tajā pašā tīkla līmenī pieslēgto lietotāju vienlaicīgas ikgadējās maksimumslodzes, t.i., lietotājiem, kas sistemātiski patērē elektroenerģiju ārpus maksimumstundām (turpmāk tekstā – “pretcikliskie patērētāji”), un ii) lietotājiem, kuriem elektroenerģijas patēriņš gadā sasniedz vismaz 7000 izmantošanas stundas un vairāk nekā 10 gigavatstundas (turpmāk tekstā – “bāzes slodzes patērētāji”).

7.        Kamēr nebija stājies spēkā StromNEV, redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 2011. gada EnWG (turpmāk tekstā – “2011. gada StromNEV”), pretcikliskajiem patērētājiem un bāzes slodzes patērētājiem piemēroja individuālas maksas, kas tika aprēķinātas saskaņā ar “fiziskā maršruta metodiku”, kuru bija izstrādājusi Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, Vācija, turpmāk tekstā – “BNetzA”). Atbilstoši šai metodikai tika ņemtas vērā šo patērētāju radītās tīkla izmaksas, paredzot, ka minimālā maksa ir 20 % no publicētajām vispārējām tīkla maksām (turpmāk tekstā – “minimālā maksa”). Minimālā maksa garantēja atlīdzību par tīkla, kuram pieslēgti šie patērētāji, pārvaldību, ja individuālās maksas, kas aprēķinātas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku, būtu zemākas par to vai būtu tuvu nullei.

B.      Strīdīgie pasākumi (atbrīvojums un piemaksa)

8.        Ar 2011. gada StromNEV, kas stājās spēkā 2011. gada 4. augustā, 19. punkta 2. apakšpunkta otro un trešo teikumu no 2011. gada 1. janvāra (šīs tiesību normas piemērošanas ar atpakaļejošu spēku datums) individuālo tīkla maksu sistēma bāzes slodzes patērētājiem tika atcelta un aizstāta ar pilnīgu atbrīvojumu no pienākuma maksāt tīkla maksu (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbrīvojums”). Atbrīvojums tika piešķirts tikai tad, kad kompetentā regulatīvā iestāde (BNetzA vai attiecīgās federālās zemes regulatīvā iestāde) bija pārliecinājusies, ka ir izpildīti juridiskie nosacījumi. No minētā atbrīvojuma izrietošais slogs gūlās uz pārvades sistēmu operatoriem vai sadales sistēmu operatoriem atkarībā no tīkla līmeņa, kādam bija pieslēgti saņēmēji. Individuālās tīkla maksas pretcikliskajiem patērētājiem tika saglabātas, kā arī viņu pienākums maksāt vismaz 20 % no publicētās tīkla maksas.

9.        Saskaņā ar 2011. gada StromNEV 19. punkta 2. apakšpunkta sesto un septīto teikumu pārvades sistēmu operatoriem bija pienākums atlīdzināt lejupējiem elektroenerģijas sadales tīklu operatoriem (sadales sistēmu operatoriem) ieņēmumu zaudējumus, kuri radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ, kā arī savstarpēji kompensēt atbrīvojuma dēļ radītās izmaksas, izmantojot finansiālu kompensāciju atbilstoši 2002. gada 19. marta Kraft‑Wärme‑Kopplungsgesetz (Likums par kombinētu siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu) (7) 9. punktam, tādā veidā, ka katrs no tiem uzņemas vienādu finansiālo slogu, kas aprēķināts atbilstoši elektroenerģijas daudzumam, kuru tas piegādājis galapatērētājiem, kas pieslēgti tā tīklam.

10.      Kopš 2012. gada ar BNetzA 2011. gada 14. decembra lēmumu (BK8‑11‑024; turpmāk tekstā – “2011. gada BNetzA lēmums”) tika noteikts finansēšanas mehānisms. Saskaņā ar šo mehānismu sadales sistēmas operatori saņēma no galapatērētājiem piemaksu (turpmāk tekstā – “strīdīgā piemaksa”), kuras summa tika nodota pārvades sistēmas operatoriem, lai tiem kompensētu ieņēmumu zaudējumus, kas radušies strīdīgā atbrīvojuma dēļ.

11.      Piemaksas summu katru gadu iepriekš noteica pārvades sistēmu operatori, pamatojoties uz BNetzA izstrādāto metodiku. Summu par 2012. gadu, kas ir pirmais šīs sistēmas īstenošanas gads, noteica tieši BNetzA.

12.      Šīs tiesību normas nebija piemērojamas atbrīvojuma izmaksām par 2011. gadu, un tāpēc katram pārvades un sadales sistēmas operatoram bija pašam jāsedz zaudējumi saistībā ar atbrīvojumu par šo gadu.

C.      Par tīkla maksu sistēmu pēc strīdīgajiem pasākumiem

13.      Komisijas vadītā administratīvā procesa – kura noslēgumā tika pieņemts strīdīgais lēmums – laikā strīdīgais atbrīvojums vispirms tika atzīts par spēkā neesošu ar tiesas nolēmumiem, ko pieņēmušas Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) 2013. gada 8. maijā un Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) 2015. gada 6. oktobrī. Pēc tam šis atbrīvojums no 2014. gada 1. janvāra tika atcelts ar rīkojumu StromNEV, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2013. gada 14. augusta Verordnung zur Änderung von Verordnungen auf dem Gebiet des Energiewirtschaftsrechts (Rīkojums par rīkojumu grozīšanu enerģētikas jomā) (8). Ar pēdējo minēto rīkojumu no jauna tika ieviestas individuālās maksas, kas aprēķinātas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku, minimālās maksas vietā piemērojot standarta maksas 10 %, 15 % un 20 % apmērā no vispārējām maksām atkarībā no elektroenerģijas patēriņa (attiecīgi 7000, 7500 un 8000 tīkla izmantošanas stundu gadā) (turpmāk tekstā – “standarta maksas”).

14.      Ar 2013. gada StromNEV tika ieviests pārejas režīms, kas stājās spēkā 2013. gada 22. augustā un ar atpakaļejošu spēku bija piemērojams bāzes slodzes patērētājiem, kuri vēl nebija saņēmuši strīdīgo atbrīvojumu par 2012. un 2013. gadu (turpmāk tekstā – “pārejas režīms”). Atbilstoši šim režīmam vairs netika aprēķinātas individuālās maksas saskaņā ar fiziskā maršruta metodiku un minimālā maksa, bet tika piemērotas tikai standarta maksas.

II.    Juridiskā analīze

15.      Šajās divās identiskajās pretapelācijas sūdzībās lietās C‑790/21 P un C‑791/21 P Komisija izvirza trīs pretapelācijas sūdzības pamatus. Pirmie divi pretapelācijas sūdzības pamati būtībā ir identiski pirmajiem diviem pamatiem, kas izvirzīti pretapelācijas sūdzībās lietās no C‑792/21 P līdz C‑796/21 P un C‑800/21 P. Lietā C‑790/21 P Covestro balstās uz četriem apelācijas sūdzības pamatiem. Lietā C‑791/21 P Vācija izvirza vienu apelācijas sūdzības pamatu. Tomēr saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks aplūkots tikai pirmais Komisijas pretapelācijas sūdzību pamats (atcelšanas prasības pieņemamība) un trešais Covestro apelācijas sūdzības pamats, kas atbilst vienīgajam Vācijas apelācijas sūdzības pamatam (ciktāl tie attiecas uz nosacījumu par iejaukšanās esamību, izmantojot “valsts līdzekļus”).

A.      Par pirmo Komisijas pretapelācijas sūdzību pamatu: atcelšanas prasības pieņemamība

1.      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

16.      Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 37.–44. punktā plaši interpretējot jēdzienu “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē. Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas sniegtā interpretācija ir pretrunā Tiesas judikatūrai, kurā tā ir noteikusi paralēles starp LESD 263. panta sesto daļu un LESD 297. pantu. Pēc Komisijas domām, no minētās judikatūras skaidri izriet, ka publicēšana ir prasības celšanai paredzētā termiņa sākums tikai tad, ja tā ir priekšnosacījums, lai attiecīgais pasākums stātos spēkā, un ja tā ir paredzēta Līgumā. Otrkārt, runājot konkrētāk par Komisijas lēmuma, ar ko tiek pabeigta formālā izmeklēšanas procedūra, publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (turpmāk tekstā – “Oficiālais Vēstnesis”), tā neesot “publicēšana” LESD 297. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tāpēc tā neesot uzskatāma par prasības celšanai paredzētā termiņa sākumpunktu. Treškārt, Komisija izvirza virkni argumentu, kas, pēc tās domām, pamato tās sniegto LESD 263. panta sestās daļas interpretāciju un kas attiecas, piemēram, uz šīs tiesību normas struktūru, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu vai prasības celšanai noteikto termiņu obligāto raksturu.

17.      Vācija un Covestro būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot jēdzienu “publicēšana” LESD 263. panta sestās daļas izpratnē.

2.      Izvērtējums

18.      Ir taisnība, ka praksē – un kā tas ir arī aplūkojamajā gadījumā – Komisijas lēmuma, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un nelikumīgu un uzdots atgūt piešķirto atbalstu, saturs valsts atbalsta saņēmējiem bieži vien kļūst zināms, pirms šis lēmums ir publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Atbalsta saņēmējus skar šā lēmuma tiesiskās sekas saistībā ar atgūšanas procedūru, kurai ir jānotiek uzreiz pēc lēmuma pieņemšanas un paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij.

19.      Komisija apgalvo, ka šādos apstākļos un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētajā spriedumā, lai aprēķinātu atcelšanas prasības celšanai noteikto termiņu, ir jāņem vērā datums, kad strīdīgais lēmums ir kļuvis zināms valsts atbalsta saņēmējam, nevis datums, kad tas publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Tāpēc Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai bija jāatzīst Covestro prasība par nepieņemamu, jo tā bija novēlota.

20.      Ierosinu noraidīt Komisijas interpretāciju, jo to neapstiprina nedz LESD 263. panta sestās daļas formulējums, nedz Tiesas judikatūra, nedz arī minētās tiesību normas mērķis.

21.      Atbilstoši LESD 263. panta sestās daļas formulējumam “tiesvedība, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgajai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms”.

22.      Kā norādīja Vācija un kā izriet no Tiesas judikatūras, no minētās tiesību normas formulējuma var secināt, ka datums, kurā pasākums ir kļuvis zināms prasītājam, kā prasības celšanas termiņa sākuma noteikšanas kritērijs ir pakārtots publicēšanas un paziņošanas kritērijam.

23.      Attiecībā uz paziņošanu ir svarīgi paturēt prātā, ka valsts atbalsta pārbaudes procedūra ir strikti divpusēja procedūra starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Atbalsta saņēmējiem ir tikai “ieinteresēto personu” statuss Regulas (ES) 2015/1589 (9) 1. panta h) punkta izpratnē. Tas nozīmē, ka dalībvalsts ir Komisijas negatīvā lēmuma vienīgā adresāte un ka šā lēmuma spēkā stāšanās izriet no šīs divpusējās procedūras, proti, no Komisijas lēmuma paziņošanas dalībvalstij. Tā kā šāds lēmums jau ir stājies spēkā paziņošanas brīdī, saistībā ar personām, kurām paziņojums nav sniegts, prasības celšanas termiņa sākumpunkts būtu jānosaka, nevis sasaistot to ar pasākuma stāšanās spēkā nosacījumiem, bet gan jāizsecina, interpretējot LESD 263. panta sestās daļas formulējumu un mērķi.

24.      Saskaņā ar LESD 263. panta sestās daļas formulējumu attiecībā uz personām, kurām nav sniegts paziņojums, pasākuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī kļūst par galveno elementu, lai noskaidrotu sākumpunktu prasības celšanas termiņa aprēķināšanai. Tas nozīmē, ka brīdim, kad lēmums ir kļuvis zināms atbalsta saņēmējam, ņemot vērā, kas šis kritērijs ir pakārtots pārējiem kritērijiem, varētu būt nozīme tikai tad, ja lēmums netiek publicēts (pat ja tas ir prasīts).

25.      Manuprāt, Komisijai nav pamata atsaukties uz spriedumu Portugāle/Komisija (10). Minētajā spriedumā situācija atšķīrās no situācijas šajā lietā. Proti, minētajā lietā attiecīgais lēmums bija adresēts konkrēti Portugāles Republikai, savukārt Covestro kā atbalsta saņēmējs ir tikai ieinteresētā persona; tas nav attiecīgā lēmuma adresāts.

26.      Turklāt Komisija balstās uz kļūdainu minētā sprieduma teksta izpratni saistībā ar LESD 263. panta sestās daļas iespējamo paralēli ar LESD 297. panta 2. punkta otro un trešo daļu. Minētajā spriedumā Tiesa neinterpretēja jēdzienu “Bekanntgabe” (angļu valodā “notification”/“publication”) ar nozīmi “faktiska informētība”. Tiesa lēma tikai par to, kāda saikne pastāv starp abām LESD 263. panta sestajā daļā sniegtajām alternatīvām, un nosprieda, ka prasītājam adresētais lēmums stājas spēkā līdz ar tā paziņošanu un ka tajā pašā laikā šī paziņošana ir prasības celšanas termiņa sākumpunkts.

27.      Komisija runā par “paziņošanu”, apgalvojot, ka šajā lietā Vācijas iestādes bija informējušas konkrētos uzņēmumus. Tomēr, kad minētās iestādes, kas nav akta izdevēja iestāde, nosūta strīdīgā lēmuma kopiju atbalsta saņēmējiem, to nevar klasificēt kā Komisijas lēmuma oficiālu paziņošanu LESD 297. panta izpratnē. Šāda lēmuma nosūtīšana atbalsta saņēmējiem tādējādi nerada tādas pašas sekas, kādas ir paziņojumam minētā panta izpratnē. Katrā ziņā Komisijas lēmuma “paziņošana” (vācu valodā “Zustellung”) nav aktuāls jautājums šajā lietā.

28.      Arī citi Komisijas minētie precedenti neapstiprina tās aizstāvēto nostāju. Piemēram, rīkojumam Fryč/Komisija šajā ziņā nav nozīmes, jo tas attiecas uz prasību atcelt Oficiālajā Vēstnesī publicētas regulas. Līdzīgi arī rīkojums Iordăchescu/Parlaments u.c. (11) attiecās uz direktīvu, kas arī bija publicēta Oficiālajā Vēstnesī.

29.      Visbeidzot, prasības celšanas termiņu mērķis ir radīt objektīvus kritērijus, lai nodrošinātu tiesisko drošību. Tas nozīmē, ka šādam termiņam ir jābūt tādam, kas ir nepārprotams un ko ikviens var viegli identificēt, un tā nolūks ir novērst jebkādu diskrimināciju un patvaļību tiesas spriešanā (12).

30.      Tādējādi, kā norāda Vācija, tieši tiesiskās drošības nodrošināšanas nolūkā LESD 263. panta sestajā daļā pasākuma publicēšana ir identificēta kā galvenais notikums, lai noteiktu prasības celšanas termiņu. Proti, šo datumu vienmēr ir iespējams precīzi noteikt – atšķirībā no datuma, kurā pasākums ir kļuvis zināms atbalsta saņēmējam, ko pierādīt ir daudz grūtāk. Komisijas izvirzītā alternatīva būtu pretrunā šim tiesiski drošam aprēķinam. Ja piemērotu šādu alternatīvu, ikviens termiņš būtu jānosaka individuāli un Vispārējā tiesa būtu spiesta pielikt ievērojamas pūles un veikt padziļinātu izpēti, lai noskaidrotu, kurā datumā prasītājs faktiski – iespējams, nejauši – ir uzzinājis par attiecīgo pasākumu.

31.      Turklāt Komisijas piedāvātās interpretācijas sekas būtu tādas, ka tiktu ierobežota atbalsta saņēmēja efektīva tiesiskā aizsardzība, jo, piemēram, atbalsta saņēmējs varētu saņemt no attiecīgās dalībvalsts nepilnīgu vai rediģētu Komisijas lēmuma versiju. Šādu paziņošanu nereglamentē Savienības tiesības, un dalībvalsts apzināti vai nolaidības dēļ varētu neveikt paziņošanu kādam vai visiem atbalsta saņēmējiem; tas radītu acīmredzamas problēmas saistībā ar principu par vienlīdzīgu iespēju vērsties tiesā.

32.      Komisijas arguments, ka šajā lietā Covestro, kas saņēma strīdīgo lēmumu saistībā ar valsts atbalsta atgūšanas procedūru, cēla atcelšanas prasību pirms strīdīgā lēmuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, nemaina manu secinājumu.

33.      Proti, iepriekšējā judikatūrā Tiesa ir atgādinājusi, ka “EOTK līguma 33. panta trešās daļas noteikumi, kuros ir precizētas formalitātes – paziņošana vai publicēšana –, atbilstoši kurām sāk ritēt prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņš, neliedz prasītājam iesniegt savu prasības pieteikumu Tiesā, sākot jau no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīža, negaidot tā paziņošanu vai publicēšanu, kā dēļ viena no prasībām, kas bija minētā sprieduma pamatā, nevarēja tikt atzīta par nepieņemamu tā iemesla dēļ, ka tā bija iesniegta Tiesas kancelejā pirms šā lēmuma publicēšanas”. Tāpēc minētajā spriedumā Tiesa atzina, ka “nekas LESD 263. panta sestās daļas noteikumos, kas atbilst EOTK līguma 33. panta trešās daļas noteikumiem, neliedz piemērot šo judikatūru arī šobrīd izskatāmajā lietā” (13), un būtībā nosprieda – tas, ka atcelšanas prasība tika celta pirms attiecīgā lēmuma publicēšanas, nav iemesls, lai prasību atzītu par nepieņemamu.

34.      No šā vērtējuma izriet – tas, ka atcelšanas prasība tika celta agrīni (proti, pirms strīdīgā akta faktiskas publicēšanas), nekādi neietekmē prasības celšanas termiņa sākumpunktu un šī termiņa aprēķināšanu, kā noteikts LESD 263. panta sestajā daļā.

35.      Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumiem Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:120) nav nozīmes aplūkojamajās lietās, jo Tiesa minētajā lietā lēma par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, nevis par to, kad sākas periods, lai Vispārējā tiesā celtu prasību par Komisijas lēmuma atcelšanu.

36.      Tādēļ, manuprāt, Vispārējā tiesa pamatoti nolēma, ka Komisijas pirmajā instancē izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida, un Komisijas pretapelācijas sūdzības būtu noraidāmas kā nepamatotas.

B.      Par Covestro trešo apelācijas sūdzības pamatu un Vācijas vienīgo izvirzīto apelācijas sūdzības pamatu: LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums attiecībā uz valsts līdzekļiem

37.      Covestro trešais apelācijas sūdzības pamats (lieta C‑790/21 P) attiecībā uz jēdzienu “valsts līdzekļi” ir balstīts uz trim argumentiem: i) tiek apgalvots, ka nodokļa esamība un valsts kontrole nav alternatīvi kritēriji; ii) tiek apstrīdēta strīdīgās piemaksas klasificēšana par nodokli; un iii) tiek norādīts, ka no strīdīgās piemaksas iegūtie līdzekļi nebija valsts kontrolē. Vienīgais Vācijas apelācijas sūdzības pamats (lieta C‑791/21 P) ir iedalāms trīs daļās. Pirmā daļa, ar kuru apstrīdēta tēze, ka “nodokļa esamība un valsts kontrole ir divi alternatīvi kritēriji”, ir balstīta uz šādiem argumentiem: a) pārsūdzētajā spriedumā ir pretrunas; b) no Tiesas judikatūras neizriet, ka, lai secinātu, ka pasākumā ir iesaistīti valsts līdzekļi, pietiek ar to vien, ka piemaksu var klasificēt kā nodokli; c) Līgumu struktūra ir pretrunā Vispārējās tiesas interpretācijai; d) minētā interpretācija rada sekas, ko “neparedz Līgumi”; un e) pat ja ir nodoklis, būtu jānovērtē, vai pastāv valsts kontrole. Otrā daļa: “BNetzA uzliktā piemaksa nav nodoklis [Tiesas judikatūras izpratnē]” un ir pamatota ar šādiem argumentiem: a) nav “nodokļa”, ja nodokļa parādnieks nav galapatērētājs; un b) Vispārējai tiesai būtu bijis jāpārbauda ne tikai pienākums iekasēt nodokli, bet arī pienākums to samaksāt. Trešajā daļā Vācija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot – tas, ka iekasētās tīkla maksas ir paredzētas ekskluzīvam izmantojumam, neizslēdz to, ka valsts varētu rīkoties ar šiem līdzekļiem.

38.      Komisija apgalvo, ka Covestro trešais apelācijas sūdzības pamats un Vācijas vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

39.      Ņemot vērā to, ka dažādie argumenti par valsts līdzekļiem, ko izvirzījis Covestro trešajā apelācijas sūdzības pamatā (lieta C‑790/21 P) un Vācija vienīgajā apelācijas sūdzības pamatā (C‑792/21 P), būtiski pārklājas, ir lietderīgi tos izskatīt kopā, ievērojot pārsūdzētā sprieduma secību un struktūru. Tāpēc vispirms jāizvērtē kritēriju alternatīvais raksturs, pēc tam jāpārbauda strīdīgās piemaksas klasifikācija par “nodokli” un visbeidzot – tas, vai pastāv valsts kontrole pār līdzekļiem, kas gūti no strīdīgās piemaksas.

1.      Pirmā “Covestro” un Vācijas izvirzīto argumentu virkne (divi elementi, kas veido alternatīvu)

a)      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

40.      Covestro un Vācija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka nodokļa esamība un valsts kontrole pār līdzekļiem, kuri gūti no šī nodokļa (vai pār šo līdzekļu pārvaldītājiem), ir “divi elementi, kas veido alternatīvu”. Tikai ar apstākli, ka šāds nodoklis pastāv, nepietiekot, lai secinātu, ka šajā lietā ir runa par “valsts līdzekļiem”.

b)      Izvērtējums

41.      Vispārējā tiesa izvērtēja judikatūru par “valsts līdzekļu” kritēriju un secināja, ka “būtībā [..] Tiesas judikatūra ir balstīta uz diviem galvenajiem elementiem, lai novērtētu līdzekļu valsts raksturu: pirmkārt, uz obligātās maksas esamību, kas ir jāmaksā galapatērētājiem vai galalietotājiem un kas parasti ir klasificējama kā “nodoklis” vai konkrētāk – “parafiskāls maksājums”, un, otrkārt, uz valsts kontroli pār sistēmas pārvaldīšanu, tostarp izmantojot valsts kontroli pār līdzekļiem vai šo līdzekļu pārvaldītājiem (trešām personām). Būtībā runa ir par “diviem elementiem, kas kopā veido daļu no alternatīvas [veido alternatīvu]” (pārsūdzētā sprieduma 95. punkts, mans izcēlums).

42.      Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “tādēļ ir jānoskaidro, vai konkrētais [finansēšanas] mehānisms atbilst attiecīgajā judikatūrā paredzētajiem nosacījumiem par valsts līdzekļu izmantošanu [..] un tādējādi vai strīdīgā piemaksa faktiski ir obligāta maksa un tāpēc ir pielīdzināma parafiskālam maksājumam, vai arī, ja tas tā nav, vai valstij ir vismaz kontrole pār iekasētajiem līdzekļiem vai pār subjektiem, kas atbildīgi par šo līdzekļu pārvaldību” (pārsūdzētā sprieduma 109. punkts).

43.      Covestro un Vācija apgalvo, ka “nodokļa” un valsts kontroles kritēriji ir kumulatīvi, un šajā ziņā atsaucas uz spriedumiem FVE Holýšov I u.c./Komisija (14), Vācija/Komisija (15) un PreussenElektra (16). Tomēr šajos un citos (nesenākos) Tiesas spriedumos tā vietā ir argumentēts par labu alternatīviem kritērijiem, kā Vispārējā tiesa atzinusi pārsūdzētā sprieduma 90. un 95.–97. punktā (17).

44.      Uzskatu, ka Covestro un Vācijas argumenti ir nepamatoti, jo tos var noraidīt, pamatojoties uz Tiesas jaunāko judikatūru, kas kliedē jebkādas iespējamās šaubas par to, vai kritēriji ir alternatīvi vai kumulatīvi.

45.      Spriedumā “DOBELES HES” (18) Tiesas virspalāta izskatīja divus jautājumus, kuriem ir nozīme saistībā ar šīm apelācijas sūdzībām: i) nodokļa jēdziena definīciju un ii) nodokļa kritērija un valsts kontroles pār finansēšanas mehānismu kritērija savstarpējo saikni.

46.      Minētā sprieduma 39. punktā Tiesa ir paskaidrojusi, ka attiecīgie LESD 107. panta 1. punktā paredzētie kritēriji veido alternatīvu: “Šā sprieduma iepriekšējā punktā minētais kritērijs[, proti, maksas esamība,] nav vienīgais, kas ļauj identificēt “valsts līdzekļus” šīs tiesību normas izpratnē. Ar faktu, ka līdzekļus pastāvīgi kontrolē valsts un tie tādējādi ir kompetento valsts iestāžu rīcībā, pietiek, lai tos kvalificētu par “valsts līdzekļiem”.”

47.      Tas nozīmē, ka ir pietiekami izpildīt vienu no abiem kritērijiem, ko apstiprina sprieduma “DOBELES HES” 42. punkts, kurā Tiesa tieši atsaucas uz to, ka pastāv “divi alternatīvi kritēriji”.

48.      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, interpretējot LESD 107. panta 1. punktu, nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kā izriet no Tiesas iepriekšējās judikatūras, kad tā 95. punktā norādīja, ka minētie kritēriji “veido alternatīvu”, un šāda pieeja kopš tā laika vēlreiz ir apstiprināta spriedumā “DOBELES HES”. Tāpēc bija pietiekami, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā konstatēja vai nu nodokļa esamību, vai arī to, ka pastāv valsts kontrole pār finansēšanas mehānismu, jo katrs no šiem kritērijiem pats par sevi būtu bijis pietiekams, lai apstiprinātu, ka ir iesaistīti valsts līdzekļi. No tā izriet, ka Covestro un Vācijas izvirzītie argumenti, ka šie kritēriji esot kumulatīvi, manuprāt, ir noraidāmi kā acīmredzami nepamatoti.

49.      Lai gan ir taisnība, ka Vispārējā tiesa to nav skaidri norādījusi, taču uzskatu, ka, lasot pārsūdzēto spriedumu (it īpaši tā 109. punktu), ir skaidrs, ka otro kritēriju Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi tikai pilnīguma labad. Ņemot vērā to, ka lietas dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā bija būtiskas domstarpības par kritēriju alternatīvo raksturu, Vispārējā tiesa rīkojās saskaņā ar pareizas tiesvedības principu un pārbaudīja abus alternatīvos elementus.

50.      Tālāk, lai pamatotu savu argumentu, ka “nodokļa” kritērijam un valsts kontroles kritērijam jābūt kumulatīviem, Vācija arī apgalvo, ka LESD 107. panta 1. punkta interpretācija pārsūdzētajā spriedumā (ko apstiprina Tiesas judikatūra) katrā ziņā ir pretrunā Līgumu struktūrai un varētu radīt “Līgumos neparedzētas sekas”. Tā norāda, ka jebkurš valsts uzlikts nodoklis vai papildu maksa neizbēgami ietilptu jēdzienā “valsts līdzekļi” un tas būtu pretrunā dalībvalstu fiskālajai suverenitātei. Turklāt tā apgalvo, ka aizliegums sniegt nelikumīgu valsts atbalstu ir noteikts ar mērķi pasargāt no valsts īstenotiem brīvas konkurences pārkāpumiem, un tas nozīmē, ka runa var būt tikai par konkurences pārkāpumiem, kuri saistīti ar valsts budžetu vai kuros iesaistīti līdzekļi, uz ko attiecas valsts rīkošanās pilnvaras.

51.      Tomēr, kā norādīja Komisija, šie argumenti ir balstīti uz Līgumu nepareizu interpretāciju (19), kā arī uz to, ka ir sapludināta judikatūra, kas attiecas uz LESD 30. un 110. pantu, no vienas puses, un LESD 34. pantu, no otras puses. Pirmajos divos minētajos pantos noteiktais diskriminācijas aizliegums ir izskaidrojams ar to, ka gan muitas nodevas, gan nodokļi pēc būtības ir fiskāli (tie ir nodokļi, ko valsts izmanto politisku mērķu sasniegšanai). Turklāt pietiek norādīt, ka galvenais izšķirošais faktors attiecībā uz valsts līdzekļiem ir tas, ka konkurenci izkropļo valsts (nevis uzņēmums). Tomēr ir būtiski, ka pretēji tam, ko šķietami apgalvo Vācija, Līgumu struktūrā nav nekādas norādes, ka par valsts atbalstu būtu uzskatāms tikai atbalsts, kas “tiek finansēts no valsts budžeta”. Proti, Tiesa savā judikatūrā vienmēr ir skaidri norādījusi – ar to vien, ka līdzekļi plūst tikai ar privāttiesību subjektu starpniecību, nav pietiekami, lai atspēkotu valsts faktiskās kontroles esamību atbalsta jēdziena izpratnē (20).

52.      Pretēji argumentiem, ko izvirzījusi Vācija, sistēmiskām atšķirībām LESD 30. un 110. panta un LESD 107. panta novietojumā šajā Līgumā nav būtiskas ietekmes šajās lietās. Toties šīm trim tiesību normām ir kaut kas kopīgs, proti, tas, ka tās attiecas uz valsts fiskālo rīcību. Tiesa attiecībā uz abām tiesību normu kategorijām ir pieņēmusi plašu “valsts kontroles” interpretāciju, it īpaši lai izvairītos no tā, ka tiek apieti šajās tiesību normās ietvertie noteikumi (21).

53.      Turklāt ir nepareizi apgalvot, ka “jebkura ar likumu noteikta [aktīvu] nodošana starp privātām [juridiskām personām] [būtu pielīdzināma] valsts līdzekļu izmantošanai”. Piemēram, likumā noteiktā minimālā cena nav nodoklis. Pietiek atsaukties uz spriedumiem PreussenElektra un “2012. gada EEG”. Spriedums PreussenElektra attiecās uz likumā noteikto minimālo cenu, kas tika piemērota starp diviem privāttiesību subjektiem. Privāttiesību subjekts, kuram bija jāpiemēro minimālā cena, nevarēja izmaksas pārnest uz saviem klientiem. Tāpēc nodokļa nebija.

54.      Spriedumā “2012. gada EEG” Tiesa precizēja, ka tikai ar tādu seku iespējamību, kas ietekmēs klientus, nepietiek, lai uzskatītu, ka izmantotie līdzekļi ir valsts līdzekļi. To, ka tiek izmantoti valsts līdzekļi nodokļa veidā, var prezumēt tikai tad, ja privāttiesību subjektam, kuram ir uzlikts pienākums, ir arī pienākums papildu izmaksas pārnest uz trešo personu, iekasējot no tās nodokli.

55.      Manuprāt, no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka šie kritēriji veido alternatīvu. Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā šajā ziņā nav pieļauta tiesību kļūda un Vācijas un Covestro pirmā argumentu virkne ir noraidāma kā nepamatota.

2.      Otrā “Covestro” un Vācijas izvirzīto argumentu virkne (strīdīgās piemaksas kvalificēšana par “nodokli”)

56.      Saistībā ar pirmo no iepriekš aplūkotajiem alternatīvajiem kritērijiem Covestro un Vācija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot kļūdaini klasificējusi strīdīgo piemaksu kā “nodokli”. Tās apgalvo, ka šī kvalifikācija ir balstīta uz nepareizu jēdziena “nodoklis” interpretāciju un valsts tiesību sagrozīšanu.

a)      Pirmā argumentu grupa (strīdīgās piemaksas galīgais parādnieks)

57.      Pirmajā argumentu grupā Covestro un Vācija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “galapatērētājs” valsts tiesību izpratnē, jo ne valsts tiesību akti, ne Vācijas valsts iestādes neuzliek maksāšanas pienākumu patērētājiem vai sistēmas operatoriem. Šāds pienākums bija iespējams tikai saskaņā ar regulatīvo iestāžu izstrādātu tīkla izmantošanas līgumu, kas 2012. un 2013. gadā nepastāvēja. Covestro uzskata, ka piemaksas pārnešana uz galapatērētāju bija elektroenerģijas piegādātāja – kā tīkla lietotāja – ziņā. Pat ja visi piegādātāji būtu sistemātiski pārnesuši šo piemaksu uz galapatērētāju, šāda prakse nebūtu pietiekama, lai secinātu, ka pastāv juridisks pienākums.

58.      Uzskatu, ka jāizvērtē, vai jautājumam, kas ir bijuši strīdīgās piemaksas galīgie parādnieki, ir izšķirīga nozīme.

59.      Covestro pirmajā instancē apgalvoja, ka piemaksa tika iekasēta tikai no tīkla lietotājiem un ka tā netika obligāti pārnesta uz elektroenerģijas galapatērētājiem, tāpēc tā bija jāsaprot kā tīkla nodeva, nevis kā nodoklis. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 119. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka šim argumentam nav nozīmes, ņemot vērā, ka šīs piemaksas galīgie parādnieki ir tīkla lietotāji (paši piegādātāji, kā arī tīklam tieši pieslēgtie galapatērētāji), nevis pārējie galapatērētāji.

60.      Pārsūdzētā sprieduma 120. punktā Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka strīdīgajā lēmumā ir identificēts pienākums iekasēt un pārnest strīdīgo piemaksu uz “galapatērētājiem”. Manuprāt, ir būtiski, ka šī interpretācija tika apstiprināta Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) 2015. gada 6. oktobra sprieduma 20. punktā, ar kuru tika noraidīts Covestro arguments, ka strīdīgā piemaksa ir tīkla nodeva. Minētā tiesa apstiprināja, ka piemaksa nebija līgumā paredzēta kompensācija, bet gan ārēja maksājumu iekasēšana, kas bija jāveic operatoriem.

61.      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet – lai pasākums būtu “maksājums” LESD 30. un 110. panta izpratnē, pietiek ar to, ka tas ir uzlikts attiecībā uz starpproduktiem vai starppakalpojumiem, un tas nav obligāti jāpārnes uz lejupēju preču vai pakalpojumu galapatērētājiem. Tajā pašā Tiesas judikatūrā (22) nav atrodams pamatojums uzskatam, ka nodoklis nozīmē valsts līdzekļu esamību tikai tad, ja šis nodoklis tiek piemērots galapatērētājiem. Proti, uzskatu, ka LESD 30. un 110. pantā minētais nodokļa jēdziens ir jāinterpretē plaši, pamatojoties uz teleoloģisko interpretāciju.

62.      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 121. punktā pamatoti ir balstījusies uz to pašu judikatūru.

63.      Uzskatu, ka Vispārējā tiesa savu pieeju ir pareizi balstījusi uz jautājumu, vai privāttiesību vai publisko tiesību subjektiem, kam ir uzdots īstenot shēmu, ir jāsedz izdevumi no saviem finanšu līdzekļiem (situācija, kurā nav valsts atbalsta), vai arī tie var iekasēt šos līdzekļus no trešām personām (situācija, kurā ir valsts atbalsts). Nav nozīmes tam, vai šīs trešās personas ir galapatērētāji vai arī starpposms vērtības veidošanas ķēdē. Vienīgais izšķirošais faktors ir nodokļa pārdales efekts, proti, tas, ka valsts vai privāttiesību subjekts iekasē šo nodokli no uzņēmumiem un izmanto to, lai finansētu priekšrocību, kas piešķirta citai uzņēmumu kategorijai.

64.      No teleoloģiskās interpretācijas un Tiesas judikatūras par jēdzienu “nodoklis” LESD 30. un 110. panta izpratnē izriet, ka nav nozīmes, kas ir par nodokļa samaksu atbildīgā persona katrā konkrētajā gadījumā. Izšķirošais faktors ir tas, vai nodoklis attiecas uz konkrēto produktu vai uz darbību, kas nepieciešama saistībā ar šo produktu (23).

65.      Manuprāt, no tā izriet, ka pirmā argumentu grupa ir noraidāma kā nepamatota.

b)      Otrā argumentu grupa (strīdīgais nodoklis nebija obligāts)

1)      2011. gada BNetzA lēmumu valsts tiesas atzina par prettiesisku

66.      Covestro apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini ir balstījusies tikai uz 2011. gada BNetzA lēmumu, lai gan Vācijas tiesas šo lēmumu ar atpakaļejošu spēku ir atzinušas par prettiesisku.

67.      Rodas jautājums, vai Vispārējā tiesa, atsaucoties uz šo BNetzA lēmumu, bija tiesīga secināt, ka strīdīgā piemaksa bija obligāta, lai gan vēlāk Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) un apelācijas tiesvedībā Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) to atcēla un atzina par spēkā neesošu.

68.      Jāatgādina, ka no spriedumiem Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity (24) un Heiser (25) izriet, ka valsts shēmas iespējamais prettiesiskums nenozīmē, ka tā nav raksturojama kā valsts atbalsta shēma.

69.      Saskaņā ar spriedumu Heiser – “pat ja pieņem, ka tiesiskais regulējums, kas paredz atskaitījumu koriģēšanu [..], ir prettiesisks, šis tiesiskais regulējums tik un tā var radīt sekas tik ilgi, kamēr tas netiek atcelts vai vismaz kamēr tas netiek atzīts par prettiesisku” (mans izcēlums).

70.      Tāpat saskaņā ar spriedumu Komisija/Aer Lingus un Ryanair Designated Activity “tas, ka nodokļu pasākums ir pretrunā citām Savienības tiesību normām, nevis LESD 107. un 108. pantam, neļauj no kvalifikācijas par “valsts atbalstu” izslēgt izņēmumu no šī pasākuma, kas tiek piemērots dažiem nodokļa maksātājiem, ciktāl attiecīgais pasākums rada sekas citiem nodokļa maksātājiem un nav ticis ne atcelts, ne atzīts par prettiesisku un tādējādi par nepiemērojamu” (mans izcēlums).

71.      Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, Vācijas likumdevējs situāciju ir risinājis, nodrošinot, ka strīdīgās piemaksas iekasēšana pēc Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) piespriestās atcelšanas tika labota ar atpakaļejošu spēku un turpināja radīt tiesiskas sekas un tādējādi tika saglabāts strīdīgās piemaksas pienākums.

72.      Domāju, ka Savienības tiesībās valsts atbalsta jomā pasākums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā sekas.

73.      Manuprāt, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi (pārsūdzētā sprieduma 107. un 125. punktā), ka valsts atbalsta pārbaudes vajadzībām izšķiroša nozīme ir bijusi faktam, ka 2011. gada BNetzA lēmums tika faktiski piemērots un radīja tiesiskas sekas attiecīgajā laikposmā.

74.      Minētais lēmums bija juridiski saistošs attiecīgajā laikposmā un noteica pienākumu tīkla operatoriem iekasēt no tīkla lietotājiem strīdīgo piemaksu.

75.      Saskaņā ar 2011. gada BNetzA lēmuma 3. punkta formulējumu pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu bija noteikts sadales sistēmas operatoriem, kuriem tādējādi bija jāiekasē šī piemaksa no saviem klientiem. Ņemot vērā, ka šis lēmums bija daļa no attiecīgajā laikposmā spēkā esošās shēmas un tam bija saistoša iedarbība, vēl jo vairāk – šī iedarbība faktiski netika izbeigta pēc tam, kad valsts tiesas bija uzdevušas atcelt lēmumu (pieņemot noteikumus, ar kuriem vēlāk šī shēma tika atcelta), Vispārējā tiesa pareizi atzina, ka shēma, kas bija balstīta uz strīdīgo piemaksu, radīja juridiski saistošas sekas (pārsūdzētā sprieduma 125. punkts).

76.      Mans vērtējums šajos secinājumos ir pamatots arī ar Tiesas spriedumu Deutsche Post/Komisija (26), kurā atzīts, ka atceltais lēmums joprojām var radīt tiesiskas sekas. Tā kā atcelšanas prasība minētajā lietā tika celta pirms Vispārējās tiesas sprieduma, ar kuru atcelts strīdīgais lēmums (un tādējādi ar atpakaļejošu spēku tas tika izslēgts no tiesību sistēmas), šīs prasības pieņemamība bija jāizvērtē, ņemot vērā laiku, kad tā tika celta, jo 2002. gada negatīvais lēmums joprojām bija spēkā un turpināja būt Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa.

77.      Visbeidzot, šajā ziņā jānorāda, ka Vācijas likumdevēja izvirzītais mērķis turklāt bija radīt tiesiskas sekas (27).

78.      Tāpēc, manuprāt, argumenti, kuros mēģināts atsaukties uz to, ka valsts tiesas 2011. gada BNetzA lēmumu ir atzinušas par prettiesisku, ir noraidāmi kā nepamatoti.

2)      LESD 30. un 110. pants (jēdziens “nodoklis”) un judikatūra “Essent Netwerk Noord” (maksas obligātums)

i)      LESD 30. un 110. pants (jēdziens “nodoklis”)

79.      Covestro un Vācija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 121. punktā ir kļūdaini interpretējusi jēdzienu “nodoklis” LESD 30. un 110. panta izpratnē, secinot, ka strīdīgā piemaksa atbilst šim jēdzienam. Ir taisnība, ka, lai pamatotu, ka pienākums iekasēt piemaksu, kas saistīta ar tīkla izmantošanu, arī var būt nodoklis, Vispārējā tiesa atsaucas uz nodokļa jēdzienu LESD 30. un 110. panta izpratnē.

80.      Kā paskaidrots šo secinājumu 61. punktā, LESD 30. un 110. pantā minētais nodokļa jēdziens ir jāinterpretē plaši.

81.      Spriedumā Essent Netwerk Noord (40. punkts) Tiesa nosprieda, ka “[LESD 30. un 110.] pantā [..] papildus [– savstarpēji papildinot –] paredzēts mērķis aizliegt visus valsts nodokļu noteikumus, kas var diskriminēt preces no citām dalībvalstīm vai uz tām, liekot šķēršļus to brīvai apritei [Eiropas Savienībā] parastajos konkurences apstākļos” (mans izcēlums).

82.      Kā norādīts šo secinājumu 64. punktā, no jēdziena “nodoklis” LESD 30. un 110. panta izpratnē izriet, ka nav nozīmes, kas ir par nodokļa samaksu atbildīgā persona katrā konkrētajā gadījumā. Izšķirošais faktors ir tas, vai šāds nodoklis attiecas uz konkrēto produktu vai uz darbību, kas nepieciešama saistībā ar šo produktu.

83.      Šajās lietās strīdīgā piemaksa tiek iekasēta saistībā ar tīkla izmantošanu. Vispārējā tiesa ir pareizi novērtējusi – lai piemaksu klasificētu kā nodokli, izšķiroša nozīme ir apstāklim, ka tā nav atlīdzība par tīkla izmantošanu, bet gan obligāta maksa.

84.      Covestro cenšas atsaukties uz argumentu, ka iepriekšējās lietās, ko Tiesa bija skatījusi, attiecīgais produkts bija nevis tīkla izmantošana, bet gan piegādātā elektroenerģija. Tātad nozīme esot bijusi tikai tam, vai elektroenerģijas piegādes attiecībās tika iekasēta tarifa piemaksa, kas bija jākvalificē kā nodoklis.

85.      Tomēr Covestro arguments ir nelietderīgs, jo šajās lietās ir jāuzskata, ka tīkla izmantošana ir starpprodukts vai – konkrētāk – starppakalpojums LESD 30. un 110. panta piemērošanas mērķiem saskaņā ar iepriekš aplūkoto Tiesas judikatūru. Tādējādi Vispārējā tiesa, manuprāt, nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā definēja nodokli kā maksu attiecībā uz produktu vai sniegto pakalpojumu, pamatojoties uz LESD 30. un 110. pantu.

ii)    Spriedums “Essent Netwerk Noord” un turpmāka Tiesas judikatūra (maksas obligātums)

86.      Turklāt jautājuma par maksas obligātumu – kā nosacījumu, lai noteiktu valsts līdzekļu esamību, – risinājumu var izsecināt no Tiesas pastāvošās judikatūras, jo šīs lietas ir līdzīgas faktiskajai situācijai, attiecībā uz kuru tika pasludināts spriedums Essent Netwerk Noord.

87.      Spriedums Essent Netwerk Noord attiecās uz nodokli Nīderlandē. Tīkla operators (kuru pilnībā kontrolē valsts iestādes) no iekšzemes elektroenerģijas pircējiem iekasēja nodokli (papildmaksu) par sava elektroenerģijas tīkla izmantošanu. Līdzīgi kā izskatāmajās lietās, arī spriedumā Essent Netwerk Noord šis nodoklis bija paredzēts valsts tiesību aktos un tīkla operators iekasēja naudu no patērētājiem un šādā veidā finansēja valsts atbalstu.

88.      Vispārējā tiesa pareizi atsaucās uz spriedumu minētajā lietā un pārsūdzētā sprieduma 91. punktā norādīja – “Tiesa secināja, ka piemaksa par pārvadīto elektroenerģiju, kas noteikta saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas ar tiesību aktiem uzlikta elektroenerģijas patērētājiem un ko iekasē sistēmas operatori, ir “maksa”, kuras avots ir valsts līdzekļi”.

89.      Spriedumā Essent Netwerk Noord Tiesa ir sniegusi vairākus svarīgus apsvērumus, kas ir būtiski šo apelācijas sūdzību izskatīšanas vajadzībām.

90.      Pirmkārt, Tiesa norāda, ka nav nozīmes, vai nodoklis ir uzliekams attiecībā uz produktu kā tādu, piemēram, elektroenerģiju, vai arī nodoklis uzliekams attiecībā uz nepieciešamo darbību, kas saistīta ar šo produktu, piemēram, elektroenerģijas pārvadi (spriedums Essent Netwerk Noord, 44. punkts). Šajās lietās nodoklis ir uzliekams attiecībā uz elektroenerģijas pārvadi.

91.      Otrkārt, Tiesa atgādina – tas, ka papildmaksa ir vienpusēji noteikts maksājums, ir izšķirošs faktors, lai konstatētu nodokļa esamību (spriedums Essent Netwerk Noord, 45. punkts). Šajās lietās ar 2011. gada BNetzA lēmumu sadales sistēmas operatoriem juridiski saistošā veidā tika noteikts pienākums iekasēt strīdīgo piemaksu no galapatērētājiem kā tīkla lietotājiem (pārsūdzētā sprieduma 132. punkts).

92.      Treškārt, Tiesa nosprieda – “nav svarīgi, ka finanšu nastu neiekasē valsts” (spriedums Essent Netwerk Noord, 46. punkts). Šajās lietās par strīdīgās piemaksas iekasēšanu bija atbildīgi sadales sistēmas operatori.

93.      Visbeidzot, līdzīgi kā situācijā, kas bija pamatā spriedumam Essent Netwerk Noord, arī šajās lietās strīdīgā piemaksa bija paredzēta, lai segtu tīkla izmantošanas izmaksas, kuras Vācijas bāzes slodzes patērētājiem parasti būtu jāsedz pašiem.

94.      Tādējādi par labu bāzes slodzes patērētājiem piešķirtais atbrīvojums no tīkla maksas ir uzlabojis to konkurētspēju. Tā kā šajās lietās strīdīgajai piemaksai ir nodokļa statuss, būtu atbilstoši atzīt, ka šie līdzekļi ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt tas atbilstu judikatūrai, saskaņā ar kuru priekšrocības finansēšana no nodokļa ieņēmumiem nozīmē, ka šī priekšrocība ir radusies no valsts līdzekļiem (28).

95.      Uzskatu, ka īpaši būtiska nozīme ir ne tikai spriedumam Essent Netwerk Noord, bet arī spriedumam FVE Holýšov I.  Abās minētajās lietās ir līdzīgi faktiskie apstākļi kā šajās lietās, un tas liecina, ka Tiesa faktiski jau ir aplūkojusi šajās apelācijas sūdzībās izvirzītos jautājumus.

96.      Spriedumā FVE Holýšov I (46. punkts) Tiesa paskaidroja, ka nav nozīmes, vai attiecīgais finansēšanas mehānisms saskaņā ar valsts tiesību normām ir klasificēts kā nodoklis vai parafiskāls maksājums. No Savienības tiesību valsts atbalsta jomā skatpunkta ir svarīgi tikai noskaidrot, ka šāda maksa ir iekasēta un ka šī maksa ir noteikta vienpusēji un ar valsts aktu.

97.      Abos šajos spriedumos Tiesa norāda, ka runa ir par pienākumu vienpusēji iekasēt naudas līdzekļus un ka tādējādi tie ir valsts līdzekļi. Šis jautājums mūs aizved pie nesen pasludinātā sprieduma “DOBELES HES” (34. punkts), kurā sīkāk izskaidrots spriedums Essent Netwerk Noord. Uzskatu, ka tas ir svarīgi šo apelācijas sūdzību iznākumam.

98.      Tiesa minētajā 34. punktā norāda, ka, “otrkārt, attiecībā uz nosacījumu par to, ka priekšrocība tiek piešķirta “no valsts līdzekļiem”, par ko tieši jautā iesniedzējtiesa, Tiesa ir nospriedusi, ka summas, kas izriet no papildmaksas, ko valsts ir noteikusi elektroenerģijas pircējiem, ir pielīdzināmas nodoklim, kas tiek piemērots elektroenerģijai, un to izcelsme ir “valsts līdzekļi” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē” (29).

99.      Vēlos norādīt, ka sprieduma “DOBELES HES” 36. un 37. punktā papildus spriedumam Essent Netwerk Noord ir sniegti skaidrojumi arī par citu pastāvošo judikatūru (it īpaši spriedumu “2012. gada EEG”, 70. un 71. punkts).

100. Tiesa uzsver atšķirības starp spriedumiem “2012. gada EEG” un “DOBELES HES”. Tā paskaidro, ka pirmajā minētajā lietā nebija obligātas iemaksas, jo EEG maksas iekasēšana nebija juridiski saistoša un bija tikai brīvprātīga. Tādējādi Tiesa paskaidro, ka, nosakot, vai attiecīgais maksājums ir obligāta maksa, izšķirošais faktors ir tā obligātums. Tas vien, ka nauda tiek vai var tikt pārskaitīta, nav pietiekami. Taču šajās lietās tieši bija pienākums iekasēt nodokli (vai maksu), turpretī spriedums “2012. gada EEG” neattiecās uz nodokli.

101. Atšķirībā no situācijas spriedumā “2012. gada EEG” šajā lietā strīdīgās piemaksas iekasēšana nav tīkla operatoru komerciāls lēmums, bet gan tā tiek veikta, pamatojoties uz tiesību normām (konkrēti, pamatojoties uz BNetzA lēmumu).

102. Tāpēc ir jānošķir šajās lietās aplūkotais finansēšanas mehānisms un spriedumā “2012. gada EEG” aplūkotais mehānisms. Šajās lietās pietiek ar to, ka pastāv pati piemaksa, lai to klasificētu kā valsts līdzekļus.

103. Attiecībā uz otru no spriedumā “2012. gada EEG”  minētajiem diviem kritērijiem, proti, valsts kontroli (pilnvarām rīkoties) pār pašiem līdzekļiem vai pār subjektu, kas pārvalda šos līdzekļus, kā redzams iepriekš, abi kritēriji ir alternatīvi, nevis kumulatīvi.

104. Ja spriedumā “2012. gada EEG” būtu konstatēta obligātas piemaksas esamība, Tiesai nebūtu jāsāk analīze minētā sprieduma 72. punktā.

105. Proti, tieši tāpēc, ka 71. punktā minētie nosacījumi nebija īstenojušies, Tiesa uzskatīja, ka tai ir nepieciešams turpināt argumentāciju 72. punktā.

106. Minētā sprieduma 71. punktā Tiesa nosprieda, ka “Vispārējās tiesas konstatētais fakts, ka [..] finansiālais slogs “praksē” tiek pārnests uz galalietotājiem un līdz ar to “seku ziņā ir pielīdzināms nodoklim, ar ko tiek aplikts elektroenerģijas patēriņš”, nav pietiekams, lai secinātu, ka EEG piemaksai piemīt tādas pašas raksturiezīmes kā elektroenerģijas uzcenojumam, kas aplūkots Tiesas [..] spriedumā [Essent Netwerk Noord]”.

107. Tāpēc 72. punktu Tiesa sāk ar vārdkopu “līdz ar to”: “Līdz ar to ir jāpārbauda, vai abi pārējie faktori, [..] kuri ir atgādināti [..] šā sprieduma 62. punktā, [Vispārējai tiesai] ļāva secināt, ka ar EEG piemaksu radītie naudas līdzekļi ir valsts līdzekļi tāpēc, ka tie pastāvīgi atradās valsts kontrolē un tātad – valsts iestāžu rīcībā [..]. Tādā gadījumā nav svarīgi, vai EEG piemaksa var vai nevar tikt kvalificēta par “nodevu”.”

108. Citiem vārdiem, situācija spriedumā “2012. gada EEG” bija pilnīgi atšķirīga no situācijas šajās lietās.

109. Spriedumā “2012. gada EEG” Vācijas likumdevējs ļāva elektroenerģijas uzņēmumiem iekasēt noteiktas maksas, taču tā bija tikai iespēja, nevis pienākums. Valsts deva operatoriem izvēli – ja tie izmantoja šo iespēju, iekasētā nauda bija jānovirza konkrētam valsts noteiktam mērķim (proti, lai kompensētu papildu izmaksas, kas saistītas ar atjaunojamiem energoresursiem). Tāpēc minētajā lietā Tiesa secināja – tā kā nepastāv pienākums iekasēt šīs maksas, valsts nekontrolē šos līdzekļus.

110. No iepriekš minētajiem apsvērumiem un judikatūras izriet, ka strīdīgā piemaksa, kā Komisija konstatējusi strīdīgajā lēmumā, bija nodokļa juridiski obligāta iekasēšana, kā atzinusi arī Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), un tas, kā pavisam nesen apstiprināts spriedumā “DOBELES HES”, ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka ir iesaistīti valsts līdzekļi.

111. Tādēļ uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā šajā ziņā nav pieļauta tiesību kļūda.

112. Manuprāt, argumenti, kas balstīti uz LESD 30. un 110. pantu (jēdziens “nodoklis”) un spriedumu Essent Netwerk Noord un turpmāko judikatūru (maksas obligātums), ir noraidāmi kā nepamatoti.

3)      Valsts tiesību normu sagrozīšana un piemaksas iekasēšanas vai maksāšanas pienākuma neesamība

113. Covestro un Vācija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi valsts tiesību normas, jo nav bijis pienākuma iekasēt strīdīgo piemaksu.

114. Uzskatu, ka strīdīgās piemaksas kvalificēšana par nodokli nav balstīta uz valsts tiesību sagrozīšanu.

115. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 120. un 122.–124. punktā, pamatojoties uz valsts tiesību normām (it īpaši uz 2011. gada BNetzA lēmumu), konstatēja, ka strīdīgā maksa tika iekasēta no galapatērētājiem. Tādējādi arguments, ka “maksa”, kā tā definēta spriedumā Essent Netwerk Noord, pastāv tikai tad, ja par tās samaksu atbildīgā persona ir galapatērētājs, nav iedarbīgs. Proti, Vācija nevar apstrīdēt minēto Vispārējās tiesas konstatējumu attiecībā uz valsts tiesību normām, kas ir faktu konstatējums, iesniedzot apelācijas sūdzību Tiesā, un šī dalībvalsts faktiski ir atturējusies to darīt tieši.

116. Kā paskaidrots šo secinājumu 59.–64. punktā, no judikatūras izriet, ka nav nozīmes, kas ir par nodokļa samaksu atbildīgā persona katrā konkrētajā gadījumā. Turpretim izšķirošais faktors ir tas, vai nodoklis attiecas uz konkrēto produktu vai uz darbību, kas nepieciešama saistībā ar šo produktu.

117. Turklāt piekrītu Komisijai, ka iekasēšanas pienākums un maksāšanas pienākums ir vienas monētas divas puses (30), tādējādi nav nekādas nozīmes arī noteikt, vai tīkla lietotājiem uzliktais maksāšanas pienākums izriet no valsts tiesiskā regulējuma vai no 2011. gada BNetzA lēmuma.

118. Saistībā ar šo – pretēji Covestro izvirzītajiem argumentiem – apstāklim, ka 2011. gada BNetzA lēmumā nav paredzētas sankcijas par strīdīgās piemaksas neiekasēšanu, nav izšķirīgas nozīmes. BNetzA īstenoja parastas pārvades sistēmas operatoru uzraudzības pilnvaras un varēja pieņemt saistošus lēmumus attiecībā uz šiem operatoriem, ja tie neizpildītu savus pienākumus (31).

119. No tā izriet, ka argumenti, kas pamatoti ar valsts tiesību sagrozīšanu un ar to, ka nebija pienākuma iekasēt strīdīgo piemaksu un nebija pienākuma to maksāt, manuprāt, ir noraidāmi kā nepamatoti.

4)      Ieņēmumu zaudēšanas un izmaksu nekompensēšana pilnā apmērā

120. Covestro norāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 126.–130. punktā, valsts iestādes nav piešķīrušas tīkla operatoriem pilnīgu kompensāciju par ieņēmumu zaudēšanu un izmaksām, kuras radušās atbrīvojuma no maksas dēļ. Tā pārsūdzētā sprieduma 127. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka pastāv nodoklis.

121. Pretēji Covestro argumentiem Vispārējā tiesa pamatoti secināja, ka strīdīgā piemaksa ļāva pilnībā kompensēt zaudējumus, kas tīklu operatoriem radušies atbrīvojumu no tīkla maksas dēļ. Tas izrietēja no 2011. gada StromNEV 19. punkta 2. apakšpunkta sestā un septītā teikuma un no 2011. gada BNetzA lēmuma. Lai novērtētu piemaksu no Savienības tiesību valsts atbalsta jomā skatpunkta, svarīgi bija tas, ka bāzes slodzes patērētāju atbrīvojums no tīkla maksas un no tā izrietošā priekšrocība tika pilnībā finansēta ar piemaksu.

122. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 130. punktā Vispārējā tiesa pamatoti noraidīja argumentu, ka nav bijis nekāda juridiska mehānisma, lai nodrošinātu zaudējumu pilnīgu kompensēšanu (it īpaši ņemot vērā neiespējamību pārnest no strīdīgās piemaksas izrietošās izmaksas neatgūstamu parādu gadījumā). Proti, strīdīgās piemaksas kvalifikācija par parafiskālu maksājumu ir pietiekama, lai ieņēmumus no šī nodokļa uzskatītu par valsts līdzekļiem, un nav nepieciešams, lai valsts uzņemtos kompensēt zaudējumus, ko rada minētās piemaksas nemaksāšana, it īpaši neatgūstamu parādu gadījumā.

123. No tā izriet, ka argumenti, kas pamatoti ar to, ka neesot pilnībā atlīdzināti zaudētie ieņēmumi un izmaksas, manuprāt, ir noraidāmi kā nepamatoti.

124. Pēc manām domām, no visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Covestro un Vācijas otrā argumentu virkne ir noraidāma vai nu kā neiedarbīga, vai arī nepamatota.

3.      Trešā “Covestro” un Vācijas izvirzīto argumentu virkne (valsts kontroles esamība pār līdzekļiem, kas gūti no strīdīgās piemaksas)

a)      Lietas dalībnieku galvenie argumenti

125. Vācija būtībā apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 95.–97. un 109. punkts ir pretrunā minētā sprieduma 133. un 134. punktam. Attiecībā uz Tiesas judikatūru izšķirošais faktors ir attiecīgo līdzekļu kontrole un tiesības ar tiem rīkoties. Tā arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka attiecībām starp elektroenerģijas piegādātāju un galapatērētāju nav izšķirošas nozīmes, lai konkrētajā gadījumā secinātu, ka pastāv obligāta maksa, jo strīdīgā piemaksa netiek iekasēta par elektroenerģijas patēriņu, bet gan par tīkla izmantošanu.

126. Covestro būtībā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo Vispārējā tiesa, pamatojoties uz nepareizu valsts tiesību normu aprakstu, ir uzskatījusi, ka valsts kontrolē līdzekļus, kas gūti no strīdīgās piemaksas. Turklāt tas atsaucas arī uz šādiem argumentiem: i) konstatējums, ka no strīdīgās piemaksas gūtie ieņēmumi tika iedalīti izmantojumam strīdīgajā shēmā, liecina par to, ka tie nav valsts līdzekļi; ii) pat ja strīdīgās piemaksas iekasēšanai būtu bijis tiesību aktos noteiktais pamats, tas nebūtu pietiekami, lai secinātu, ka šie līdzekļi ir valsts līdzekļi; iii) faktori, kas attiecas, piemēram, uz tīkla operatoru pilnvarojumu vai uz to, ka valsts iestādes uzrauga sistēmas pareizu īstenošanu, nepierāda, ka valsts kontrolē līdzekļus; un iv) attiecīgais finansēšanas mehānisms neatbilst Tiesas noteiktajiem valsts kontroles vērtēšanas kritērijiem, it īpaši tiem, kas izriet no sprieduma “2012. gada EEG”.

b)      Izvērtējums

127. Ņemot vērā, ka abi iepriekš manā vērtējumā minētie kritēriji ir alternatīvi, ar faktu, ka pastāv nodoklis, jau ir pietiekami, lai atzītu, ka līdzekļi ir valsts līdzekļi. Tā kā “nodokļu” kritērijs šajās lietās ir izpildīts un Vispārējās tiesas izvērtējums šajā ziņā ir pareizs, apelācijas sūdzību trešā argumentu virkne ir neiedarbīga un to vairs nav vajadzības izskatīt.

128. Tāpēc tikai pilnīguma labad sniegšu šādas piezīmes.

129. Lai gan “nodokļu” kritērijs ir izpildīts un vērtējumam, ko sniegusi Vispārējā tiesa un tagad apelācijas sūdzības kārtībā arī Tiesa, šajā vietā varētu pielikt punktu, Vispārējās tiesas kritērija “valsts kontrole” izvērtējums tomēr būtu jāapstiprina arī šajā lietā.

130. Papildu izmaksas, kas radās tāpēc, ka atsevišķi patērētāji tika atbrīvoti no tīkla maksas, tika pārnestas uz galapatērētājiem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību saistošajiem noteikumiem (32). Turklāt strīdīgās piemaksas mehānisms nodrošināja, ka tīkla operatoriem tika pilnībā kompensēti ieņēmumu zaudējumi, jo minētās piemaksas summa bija pielāgota to līdzekļu summai, kas bija nepieciešami strīdīgā atbrīvojuma dēļ (33).

131. Attiecībā uz Covestro argumentu, ka valsts nebija noteikusi šīs piemaksas apmēru, pietiek norādīt, ka pārvades sistēmas operatoriem nebija nekādas rīcības brīvības, nosakot šo maksu, un, kā Vispārējā tiesa pamatoti norādīja pārsūdzētā sprieduma 134. punktā, pastāvēja valsts kontrole pār līdzekļiem, proti, pār visu strīdīgās piemaksas iekasēšanas un sadalīšanas mehānismu.

132. Covestro un Vācija, mēģinot atsaukties uz spriedumu “2012. gada EEG”, apgalvo – tā kā ar strīdīgo piemaksu gūtie līdzekļi tiek novirzīti ekskluzīvam izmantojumam, tas liedz valstij tos kontrolēt. Tomēr, kā Vispārējā tiesa pamatoti paskaidro pārsūdzētā sprieduma 144. un 145. punktā, Tiesa minētajā spriedumā nav mainījusi savu pastāvīgo judikatūru, kas turklāt ir apstiprināta ar nesenāku judikatūru, (34) bet aprobežojās ar tēzi, ka, nepastāvot citiem faktoriem, šis faktors pats par sevi nav izšķirošs, lai pierādītu šādas kontroles esamību. Proti, šajās lietās Vispārējā tiesa bija konstatējusi citu šādu faktoru – nodokļa esamību.

133. Argumentu, ka valsts nekontrolē visu strīdīgās piemaksas iekasēšanas mehānismu, atspēko fakts, ka pastāv obligāta izmantojuma saikne starp strīdīgo piemaksu (kā parafiskālu maksājumu), no vienas puses, un atbalstu, kas piešķirts kā atbrīvojums no tīkla maksas, no otras puses. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja ir šāda saikne starp atbalsta pasākumu un tā finansēšanu, tas, ka pastāv nodoklis, kas kalpo atbalsta finansēšanai precīzi noteiktā proporcijā, automātiski nozīmē, ka atbalsts ir piešķirts no valsts līdzekļiem (proti, no nodokļa ieņēmumiem) (35).

134. Visbeidzot, Covestro argumenti, ka noteikumi attiecībā uz strīdīgo nodevu lietā, kurā pasludināts spriedums “2012. gada EEG”, ir stingrāki nekā noteikumi, kas reglamentē strīdīgo piemaksu šajās lietās, ir nepamatoti. Tieši pretēji – uzskatu, ka noteikumi, kas reglamentē šajās lietās aplūkojamo strīdīgo piemaksu, šķiet, ir stingrāki nekā spriedumā “2012. gada EEG” aplūkotā nodeva, jo šī piemaksa ir noteikta, pamatojoties uz saistošiem tiesību aktiem, nevis uz tīkla operatoru komerciālu/brīvprātīgu lēmumu, kā tas bija minētajā lietā.

135. No tā izriet, ka Covestro un Vācijas izvirzītā trešā argumentu virkne, manuprāt, ir noraidāma kā neiedarbīga un katrā ziņā kā nepamatota.

136. Tādēļ Covestro trešais apelācijas sūdzības pamats, kā arī vienīgais Vācijas izvirzītais apelācijas sūdzības pamats, ciktāl tie attiecas uz nosacījumu, ka pastāv iejaukšanās, izmantojot valsts līdzekļus, ir noraidāmi kā nepamatoti.

III. Secinājumi

137. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai: i) noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību pirmo pamatu un ii) noraidīt Covestro trešo apelācijas sūdzības pamatu, kā arī vienīgo Vācijas Federatīvās Republikas izvirzīto apelācijas sūdzības pamatu, ciktāl tie attiecas uz nosacījumu, ka pastāv iejaukšanās, izmantojot valsts līdzekļus.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Šie ir šādi trīs apvienoto lietu kopumi: i) C‑792/21 P un C‑793/21 P; ii) C‑795/21 P un C‑796/21 P; un iii) C‑794/21 P un C‑800/21 P. Proti, Vispārējā tiesā līdzīgas prasības atcelt strīdīgo lēmumu iesniedza 37 elektroenerģijas patērētāji – tādi kā šajā apelācijas lietā aplūkojamie. Lietas, kurās pasludināti četri Vispārējās tiesas spriedumi, kas ir pārsūdzēti paralēlajās lietās, Vispārējā tiesa ir apzīmējusi kā “pilotlietas”.

3      Lēmums (ES) 2019/56 (2018. gada 28. maijs) par atbalsta shēmu SA.34045 (2013/c) (ex 2012/NN) (izziņots ar dokumenta numuru C(2018) 3166) (OV 2019, L 14, 1. lpp.). Ar “StromNEV” šā lēmuma nosaukumā ir apzīmēts Stromnetzentgeltverordnung (Federālais rīkojums par elektroenerģijas tīkla maksu).

4      2011. gada BGBl. I, 1554. lpp.

5      2016. gada BGBl. I, 1786. lpp. (turpmāk tekstā – “2011. gada EnWG”).

6      2005. gada BGBl. I, 2225. lpp. (turpmāk tekstā – “2005. gada StromNEV”).

7      2002. gada BGBl. I, 1092. lpp.

8      2013. gada BGBl. I, 3250. lpp. (turpmāk tekstā – “2013. gada StromNEV”).

9      Padomes Regula (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.).

10      Spriedums, 2017. gada 17. maijs (C‑339/16 P, EU:C:2017:384).

11      Attiecīgi rīkojumi, 2019. gada 5. septembris (C‑230/19 P, EU:C:2019:685) un 2019. gada 31. janvāris (C‑426/18 P, EU:C:2019:89).

12      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija (C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 50. punkts).

13      Spriedums, 2013. gada 26. septembris, PPG un SNF/ECHA (C‑626/11 P, EU:C:2013:595, 35. un 36. punkts).

14      Spriedums, 2021. gada 16. septembris (C‑850/19 P, EU:C:2021:740, turpmāk tekstā – “spriedums FVE Holýšov I”).

15      Spriedums, 2019. gada 28. marts (C‑405/16 P, EU:C:2019:268, turpmāk tekstā – “spriedums “2012. gada EEG””).

16      Spriedums, 2001. gada 13. marts (C‑379/98, EU:C:2001:160, turpmāk tekstā – “spriedums PreussenElektra”).

17      Šajā ziņā skat. spriedumus, “2012. gada EEG”, 72. punkts; 2019. gada 15. maijs, Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407, 64.–66. punkts); 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c. (C‑206/06, EU:C:2008:413, turpmāk tekstā – “spriedums Essent Netwerk Noord”, 66. punkts); 2017. gada 13. septembris, ENEA (C‑329/15, EU:C:2017:671, 30. punkts) (Tiesa noraida pirmo kritēriju, t.i., nodokļa esamību, bet turpina izskatīt otro kritēriju, proti, līdzekļu izmantošanas pārvaldību no valsts puses (31. punkts), un trešo kritēriju – valsts kontroli pār subjektiem, kas pārvalda līdzekļus (34. un 35. punkts)), un FVE Holýšov I (46. punkts).

18      Spriedums, 2023. gada 12. janvāris, “DOBELES HES” (C‑702/20 un C‑17/21, EU:C:2023:1, turpmāk tekstā – “spriedums “DOBELES HES””).

19      Vācija neņem vērā Līgumu precīzu struktūru. LESD 30. pants ir ietverts II sadaļas 1. nodaļā “Muitas savienība” un LESD 110. pants ir ietverts VII sadaļas 2. nodaļā “Noteikumi par nodokļiem”. Tajos ir paredzēts absolūts diskriminācijas aizliegums. Šajā ziņā tie atšķiras no LESD 34. panta, kas ietilpst II sadaļas 3. nodaļā “Kvantitatīvo ierobežojumu aizliegums starp dalībvalstīm”, kurā ir reglamentēta preču brīva aprite un kurā vienlaikus, atšķirībā no LESD 30. un 110. panta, ir paredzēta iespēja, ka preču brīvas aprites ierobežojumi var būt attaisnoti.

20      Skat. rīkojumu, 2014. gada 22. oktobris, Elcogás (C‑275/13, EU:C:2014:2314, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Komisija/TV2/Danmark (C‑656/15 P, EU:C:2017:836, 48. punkts).

21      Skat. šo secinājumu 51. punktu un 20. zemsvītras piezīmi.

22      It īpaši spriedums Essent Netwerk Noord (49. punkts).

23      Turpat.

24      Spriedums, 2016. gada 21. decembris (C‑164/15 P un C‑165/15 P, EU:C:2016:990, 69. punkts).

25      Spriedums, 2005. gada 3. marts (C‑172/03, EU:C:2005:130, 38. punkts).

26      Spriedums, 2013. gada 24. oktobris (C‑77/12 P, EU:C:2013:695, 65. un 66. punkts).

27      Saskaņā ar Bundestāga (Vācijas Federālais parlaments) 2016. gada 22. jūnija dokumentu Nr. 18/8915, 39. lpp., “EnWG jaunā 24. punkta pirmā teikuma 3. apakšpunkta un otrā teikuma 5. apakšpunkta noteikumi stājas spēkā ar atpakaļejošu spēku no 2012. gada 1. janvāra, pamatojoties uz jaunā 9. punkta pirmo teikumu. Tādējādi arī grozījumi ar atpakaļejošu spēku attiecas uz pagātnē notikušu fait accompli, proti, uz [strīdīgās] piemaksas iekasēšanu saistībā ar elektroenerģijas galīgo patēriņu. [..] Jaunajā 9. punktā paredzētais atpakaļejošais spēks ir nepieciešams arī tāpēc, lai precizētu neskaidru juridisko situāciju. [..] Atcelšana izraisītu sarežģītas savstarpējo maksājumu kompensācijas, lai gan bijušajiem piemaksas parādniekiem šajā ziņā nav tiesiskas paļāvības”.

28      Spriedums Essent Netwerk Noord (66. punkts).

29      Tiesa šajā nozīmē atsaucas uz spriedumu Essent Netwerk Noord (47. un 66. punkts).

30      Ja regulatīvā iestāde prasa regulētajam subjektam iekasēt nodokli, tā vienlaikus arī paredz prasību, ka nodokļa parādniekam tas ir jāmaksā. Pretējā gadījumā šis subjekts nevarētu izpildīt iestādes noteikto pienākumu.

31      2011. gada EnWG 29. un 54. punkts. Skat. strīdīgā lēmuma 123. apsvērumu.

32      Kā Vispārējā tiesa pamatoti atzina pārsūdzētā sprieduma 122.–125. punktā.

33      Kā Vispārējā tiesa pamatoti atzina pārsūdzētā sprieduma 126. un 127. punktā.

34      Skat. spriedumus, Essent Netwerk Noord (69. punkts); 2019. gada 15. maijs, Achema u.c. (C‑706/17, EU:C:2019:407, 66. punkts); un “2012. gada EEG (76. punkts). Skat. arī spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Austrija/Komisija, T‑251/11 (EU:T:2014:1060, 70. punkts).

35      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 13. janvāris, Streekgewest (C‑174/02, EU:C:2005:10, 26. punkts); 2005. gada 27. oktobris, Distribution Casino France u.c. (no C‑266/04 līdz C‑270/04, C‑276/04 un no C‑321/04 līdz C‑325/04, EU:C:2005:657, 40. punkts); un Essent Netwerk Noord (90. punkts).