1.

Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegusi Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych Sądu Nawyższego (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta, Polija; turpmāk tekstā – “Ārkārtas kontroles palāta”) saistībā ar sūdzību, ko iesniedzis L.G. (turpmāk tekstā – “prasītājs”), kurš ir Sąd Okręgowy w K. (K. apgabaltiesa, Polija) tiesnesis, par Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) rezolūciju izbeigt procesu par piekrišanu tam, lai L.G. turpinātu pildīt tiesneša amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, pamatojoties uz to, ka beidzies termiņš, kas noteikts paziņojuma iesniegšanai par šādu vēlmi.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu vispirms jau ir saistīts ar sensitīvo jautājumu par to, vai Ārkārtas kontroles palātai ir “tiesas” statuss LESD 267. panta izpratnē. Pēc būtības lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tiesnešu neatceļamības un neatkarības principa – kurš izriet no LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktā “efektīvas tiesiskās aizsardzības [efektīvas tiesību aizsardzības tiesā]” principa – interpretāciju attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kurā, no vienas puses, tiesneša paziņojuma par vēlmi turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas iedarbīgums ir atkarīgs no KRS piekrišanas un, no otras puses, šim paziņojumam ir noteikts galīgs noilguma termiņš.

3.

Šī lieta ir saistīta ar nesenajām Polijas tiesu sistēmas reformām ( 2 ) un ar tām saistīto plašo Tiesas judikatūru, jo īpaši pēc Eiropas Komisijas celtajām prasībām par pienākumu neizpildi ( 3 ) vai Polijas tiesu iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 4 ).

4.

2017. gada 8. decembraustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu) ( 5 ), ar kuru tostarp tika izveidota Ārkārtas kontroles palāta, 26. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Ārkārtas kontroles palātas] kompetencē ir izskatīt ārkārtas pārsūdzības, strīdus vēlēšanu jomā un valsts mēroga tautas nobalsošanas vai konstitucionālā referenduma spēkā esamības apstrīdēšanu, konstatēt vēlēšanu un tautas nobalsošanas spēkā esamību, izskatīt citas publisko tiesību tvērumā ietilpstošas lietas, tostarp strīdus par konkurences aizsardzību, enerģētikas regulēšanas, telekomunikāciju un dzelzceļa transporta jomā, kā arī prasības par lēmumiem, ko pieņēmis Przewodniczy Krajowej Rady Radiofonii i Telewizji [(Valsts radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs, Polija)] vai ar ko tiek apstrīdēts vispārējās jurisdikcijas un kara tiesās, kā arī [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)] noritošo tiesvedību pārmērīgais ilgums.”

5.

2001. gada 27. jūlijaustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju), redakcijā ar grozījumiem ( 6 ), 69. panta 1. un 1.b punktā ir paredzēts:

“1.   Tiesneši pensionējas 65 gadu vecumā, ja vien ne vēlāk kā sešus mēnešus un ne agrāk kā 12 mēnešus pirms šī vecuma sasniegšanas viņi nav iesnieguši [KRS] paziņojumu par savu vēlmi turpināt pildīt savus pienākumus un uzrādījuši izziņu, kas izsniegta atbilstoši tiesneša amata kandidātiem piemērojamiem nosacījumiem un kas apliecina, ka attiecīgā kandidāta veselība nav šķērslis tiesneša pienākumu pildīšanai.

[..]

1.b   [KRS] var atļaut tiesnesim turpināt pildīt amata pienākumus, ja viņa saglabāšana amatā atbilst tieslietu sistēmas leģitīmām interesēm vai svarīgām sociālām interesēm, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas tiesu personāla racionālu izmantošanu un vajadzības, kas izriet no dažādu tiesu darba slodzes. [KRS] rezolūcija ir galīga. Ja brīdī, kad tiesnesis ir sasniedzis 1. punktā minēto vecumu, amata pienākumu pildīšanas pagarināšanas procedūra nav pabeigta, tiesnesis turpina ieņemt amatu līdz šīs procedūras pabeigšanas brīdim.

[..]”

6.

Saskaņā ar 2011. gada 12. maijaustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tiesu padomi; turpmāk tekstā – “Likums par KRS”), redakcijā ar grozījumiem ( 7 ), 42. pantu:

“1.   Individuālās lietās Valsts tiesu padomes pieņemtās rezolūcijas ir jāpamato.

2.   Rezolūcijas pamatojumu sagatavo viena mēneša laikā pēc tās pieņemšanas.

3.   Rezolūcijas individuālās lietās izsniedz procesa dalībniekiem, pievienojot to pamatojumu un norādījumus par to, kā tās var apstrīdēt Augstākajā tiesā.”

7.

Likuma par KRS 44. panta 1. punktā ir noteikts:

“Procesa dalībnieks var celt prasību [Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa)], pamatojoties uz [KRS] rezolūcijas prettiesiskumu, ja vien īpašajos noteikumos nav paredzēts citādi. [..]”

8.

Ar 2020. gada 30. decembra vēstuli prasītājs saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju ( 8 ) 69. pantu paziņoja KRS par savu vēlmi turpināt pildīt tiesneša pienākumus pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas – to viņš sasniegšot 2021. gada 12. jūnijā. Tāpat ar 2020. gada 31. decembra vēstuli prasītājs, lai iesniegtu šo paziņojumu, lūdza KRS viņu atbrīvot no minētajā noteikumā paredzētā noilguma termiņa, jo bija pārsniedzis sešu mēnešu termiņu pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas ( 9 ).

9.

Ar 2022. gada 18. februāra rezolūciju KRS šo paziņojumu pasludināja par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka tas iesniegts pēc minētajā noteikumā paredzētā termiņa, kas ir seši mēneši pirms pensionēšanās vecuma sasniegšanas, un pieņēma rezolūciju par procesa izbeigšanu, tādējādi beidzot procesu par piekrišanu tiesneša amata pienākumu pildīšanas turpināšanai ( 10 ).

10.

Izskatot prasītāja iesniegto pārsūdzību par šo rezolūciju ( 11 ), Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), kura to skata kā Ārkārtas kontroles palāta un ir iesniedzējtiesa, ir radies jautājums: vai ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. pantu tiek pārkāpts tiesnešu neatceļamības un neatkarības princips, kas noteikts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ciktāl, no vienas puses, šī tiesību norma paredz, ka tiesneša amata pienākumu veikšanai pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas ir vajadzīga citas iestādes piekrišana, kas varētu ietekmēt attiecīgā tiesneša pasludināto spriedumu saturu, un ka, no otras puses, ar minēto tiesību normu ir paredzēts noilgums lūgumam pildīt tiesneša amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ja tiek pārsniegts tā iesniegšanas termiņš, neatkarīgi no tā, kādas sekas konkrētajos apstākļos rada pensionēšanās, jo īpaši attiecībā uz tiesvedības interesēm vai iespējamu svarīgu sociālo interešu esamību.

11.

Šādos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Ārkārtas kontroles palāta nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza KRS, Polijas, Dānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. KRS, Polijas, Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2022. gada 8. novembrī. Prasītājs, KRS, Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija iesniedza arī rakstveida apsvērumus par iesniedzējtiesas 2022. gada 3. novembra rīkojumu, ar kuru tā Tiesai iesniedza papildu apsvērumus par tās lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, it īpaši attiecībā uz savu “tiesas” statusu LESD 267. panta izpratnē.

13.

Komisija, kā arī Beļģijas un Nīderlandes valdības pauž šaubas par to, vai iesniedzējtiesa ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē.

14.

Proti, ar Augstākās tiesas likumu izveidotās Ārkārtas kontroles palātas locekļi par Augstākās tiesas (Sąd Najwyższy) tiesnešiem tika iecelti, pamatojoties uz KRS priekšlikumu, ar 2018. gada 28. augusta Rezolūciju Nr. 331/2018 (turpmāk tekstā – “Rezolūcija Nr. 331/2018”) šādos apstākļos:

15.

Šādos apstākļos man šķiet lietderīgi pirms atbildes sniegšanas uz prejudiciālajiem jautājumiem noskaidrot, vai Ārkārtas kontroles palāta triju tiesnešu sastāvā ir “tiesa” LESD 267. panta izpratnē un vai līdz ar to Tiesai ir kompetence atbildēt uz tās uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

16.

Saskaņā Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai izvērtētu, vai attiecīgajai iesniedzējinstitūcijai ir “tiesas” raksturiezīmes LESD 267. panta izpratnē – un tas ir jautājums, uz kuru attiecas vienīgi Savienības tiesības –, un tātad lai izvērtētu, vai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, Tiesa ņem vērā virkni aspektu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai procedūra tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga ( 15 ). Šajā lietā tiek apšaubīts tikai šis pēdējais elements, t.i., Ārkārtas kontroles palātas neatkarība, jo tiek uzskatīts par prima facie acīmredzamu faktu – un katrā ziņā nav apstrīdēts –, ka šī iestāde atbilst pārējiem iepriekš minētajiem kritērijiem.

17.

Tāpat arī saskaņā ar Tiesas judikatūru prasība par tiesu neatkarību, kas dalībvalstīm ir jānodrošina saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ( 16 ) attiecībā uz valsts tiesām, kurām ir jālemj par Savienības tiesību interpretācijas un piemērošanas jautājumiem, ietver divus aspektus: pirmo – ārējo aspektu, kas attiecas uz tiesas autonomiju ( 17 ), un otru – iekšējo aspektu, kas attiecas uz tās objektivitāti ( 18 ). Šīs autonomijas un objektivitātes garantijas, kas veido divas “neatkarības” jēdziena daļas, paredz, ka pastāv tādi noteikumi – it īpaši attiecībā uz iztiesāšanas sastāvu, iecelšanu amatā, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem –, kuri ļauj kliedēt jebkādas privātpersonu pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz tajā izvērtējamajām interesēm ( 19 ).

18.

Konkrētāk, attiecībā uz neatkarības prasību, kas raksturīga jēdzienam “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, spriedumā Getin Noble Bank Tiesa būtībā ir noteikusi prezumpciju, saskaņā ar kuru tāda valsts tiesa kā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) atbilst prasībām, kādām ir jāatbilst tiesu iestādei, lai tā tiktu kvalificēta par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, neatkarīgi no tās konkrētās sastāva ( 20 ), precizējot, ka LESD 267. pantā paredzētajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā tai nav jāpārbauda, vai lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemts saskaņā ar valsts tiesiskās organizācijas un procedūras noteikumiem ( 21 ). Tajā pašā laikā Tiesa ir precizējusi, ka šo prezumpciju var atspēkot, ja, pirmkārt, valsts vai starptautiskas tiesas pieņemts galīgs tiesas nolēmums liktu uzskatīt, ka tiesnesis, kas ir iesniedzējtiesa, nav neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu ( 22 ), vai, otrkārt, ja neatkarīgi no tiesnešu, kuri oficiāli iesniedz lūgumu saskaņā ar LESD 267. pantu, personiskās situācijas arī citi elementi ietekmētu iesniedzējtiesas, kurā šie tiesneši ietilpst, darbību un tādējādi apdraudētu minētās tiesas neatkarību un objektivitāti ( 23 ).

19.

Ņemot to vērā, uzskatu, ka ir svarīgi uzsvērt, ka, manuprāt, neatkarības principa interpretācija LESD 267. panta kontekstā prasa atšķirīgu pārbaudi no tās, kas nepieciešama attiecīgi LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta kontekstā, ņemot vērā šo normu dažādos mērķus un funkcijas. Šo pieeju, ko lielākoties ir izstrādājuši daži ģenerāladvokāti ( 24 ), cik man ir zināms, Tiesa nav pilnībā apstiprinājusi, jo tā savos spriedumos par neatkarības prasību, kas raksturīga jēdzienam “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, turpina atsaukties uz to, ka attiecīgajai tiesai ir jābūt ar likumu izveidotai neatkarīgai un objektīvai tiesai “LES 19. panta 1. punkta otrās daļas nozīmē, ko interpretē, ņemot vērā Hartas 47. pantu” ( 25 ).

20.

Šī pieeja galvenokārt paredz nošķirt šādus trīs attiecīgo noteikumu piemērošanas nosacījumus:

21.

Turklāt nav mazsvarīgi precizēt, ka ļoti specifiskā “neatkarības” jēdziena novērtējums saistībā ar LESD 267. pantu ir pēdējais no vairāku elementu kopuma, kas nav kumulatīvi stricto sensu, bet ir daļa no vispārējas pārbaudes un kas kopumā ļauj secināt, ka pastāv “tiesa” šīs tiesību normas izpratnē ( 32 ). Tādējādi tiesas neatkarības pārbaude tiek veikta, ņemot vērā citus elementus, un tāpēc, manuprāt, tās novērtējums ir vēl stingrāks, ja atsevišķu citu elementu esamība ir apšaubāma, un otrādi ( 33 ). Turklāt man šķiet, ka Tiesa šādu “neatkarības pārbaudi” visbiežāk veic attiecībā uz struktūrām, kuras darbojas ārpus tradicionālās valsts tiesu sistēmas vai kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem netiek uzskatītas par “tiesu” ( 34 ), lai gan tā ne vienmēr ir bijusi gatava apšaubīt struktūras, kas ir formāli integrēta attiecīgās dalībvalsts tiesu sistēmā, neatkarību ( 35 ), kā to turklāt apstiprina prezumpcija, kas noteikta spriedumā Getin Noble Bank ( 36 ).

22.

Šādas “minimālistiskas” jēdziena “neatkarība” interpretācijas saistībā ar LESD 267. pantu priekšrocība, manuprāt, ir tajā, ka, pirmkārt, tā pārmērīgi neierobežo sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā principu, ņemot vērā šā mehānisma nozīmību Savienības tiesību vienotas un konsekventas interpretācijas nodrošināšanā ( 37 ), un, otrkārt, tā ļauj saglabāt prejudiciālu nolēmumu lūgumu būtisko lomu lietas dalībnieku tiesību aizsardzībā. Proti, tikai Tiesas kompetence sniegt prejudiciālus nolēmumus saskaņā ar LESD 267. pantu ļauj tiem noteiktās situācijās izmantot Savienības tiesībās paredzēto efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 38 ). Tas vēl jo vairāk attiecas uz šīs lietas apstākļiem, ņemot vērā Polijas likumdevēja daudzās iniciatīvas, kuru mērķis citastarp bija novērst iespēju vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājumā par tiesu neatkarību Polijā ( 39 ).

23.

No tā izriet, ka “tiesas” neatkarības jēdziena interpretācija LESD 267. panta izpratnē, ņemot vērā tās īpašo funkciju, neskar šī jēdziena interpretāciju saistībā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu vai Hartas 47. pantu. Citiem vārdiem, nevar izslēgt, ka iestāde principā var būt “tiesa” LESD 267. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai lietas sistēmiska vai ad hoc rakstura elementi var likt secināt, ka šī tiesa nav neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas vai Hartas 47. panta izpratnē ( 40 ).

24.

Protams, labi apzinos, ka principā tiesvedības pamatsistēma nepieļauj “gradāciju”, savukārt iepriekš minētā pieeja, kas balstās uz spriedumā Getin Noble Bank iedibināto prezumpciju, precizējot piemērojamību, ir vērsta uz to, lai, elastīgāk interpretējot jēdzienu “neatkarība” LESD 267. panta izpratnē, ļautu valsts tiesai, pat ja pastāv šaubas par tās neatkarību, pildīt savas būtiskās funkcijas, garantējot tai iespēju, pirmkārt, ar Tiesas palīdzību pārbaudīt savu neatkarību un, otrkārt, nodrošināt Savienības pilsoņiem pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja tiek pārkāptas Savienības tiesību aktos garantētās tiesības.

25.

Tomēr vai nebūtu lietderīgāk pieņemt citādu pieeju, ar kuru šajā gadījumā tiktu ierobežoti līdz šim pieciestie likumdevējvaras un izpildvaras centieni ļaunprātīgi izmantot tiesu varu Polijā un tādējādi tiktu atbalstīti Polijas tiesnešu, kas iecelti amatā saskaņā ar veco sistēmu, centieni tiesu varas neatkarības principa vārdā izstumt no Savienības tiesu sistēmas “jaunos tiesnešus”, kas iecelti neseno reformu rezultātā, neievērojot šo principu? Nav vienkāršas atbildes. Katrā ziņā šī stingrākā pieeja nepaliktu bez sekām. Kā izriet no tiesas sēdes, aptuveni katrs ceturtais Polijā ieceltais vispārējās jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu tiesnesis tagad ir iecelts saskaņā ar jauno sistēmu. Šāda pieeja ievērojami samazinātu piekļuvi prejudiciālā nolēmuma mehānismam lielākajai daļai Polijas tiesu, atstājot to pieejamu tikai tām tiesām, kurās ir tikai tie tiesneši, kas iecelti saskaņā ar veco sistēmu. Tas nozīmētu, ka Polijas tiesu sistēma faktiski tiek izslēgta no Savienības tiesu sistēmas, un tā pat, manuprāt, būtu iejaukšanās LES 7. pantā paredzētajā procedūrā ( 41 ).

26.

Noslēgumā vēlos atzīmēt: līdzīgi kā saskaņā ar slaveno teicienu parasti tiek apgalvots – “neskati vīru pēc cepures”, tā arī, ar zināmu pietuvinājumu formālā un ierobežotā kontekstā ņemot vērā jēdzienu “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, var secināt, ka “mantija cilvēku padara par tiesnesi” ( 42 ).

27.

Tagad, kad ir sniegtas atsauces uz judikatūru, kas attiecas uz jēdziena “neatkarīga tiesa” interpretāciju saistībā ar LESD 267. pantu, un precizēts tās konteksts, ir jāatgādina, ka šajā lietā šaubas par iesniedzējtiesas neatkarību ir saistītas ar tās sastāvā esošo tiesnešu iecelšanas noteikumiem. Tāpēc iepriekšējā iedaļā izklāstītie principi ir jāpiemēro īpašā kontekstā, ņemot vērā noteikumus par tiesnešu iecelšanu amatā un, konkrētāk, noteikumus par to, kā šīs iecelšanas kontekstā tiek iesaistītas struktūras, kas nav tiesu iestādes, šajā gadījumā – KRS.

28.

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi: apstāklis, ka dalībvalstis, īstenojot savu kompetenci, kas saistīta ar tiesu sistēmas organizāciju, lēmumu pieņemšanu uztic citai struktūrai, kas nav tiesu iestāde, piemēram, administratīvajai iestādei, jo īpaši attiecībā uz tiesnešu iecelšanu vai atstāšanu amatā, pats par sevi nav pietiekams, lai secinātu, ka ir noticis šādi iecelto tiesnešu neatkarības principa pārkāpums ( 43 ). Pēc Tiesas domām, tas vien, ka likumdevējvara un izpildvara iesaistās tiesneša iecelšanas procesā, nevar radīt nedz viņa atkarību no šīm varām, nedz arī šaubas par viņa objektivitāti, ja pēc iecelšanas attiecīgā persona nav pakļauta nekādam spiedienam un nesaņem norādes savu uzdevumu veikšanā ( 44 ).

29.

Manuprāt, no tā izriet, ka jebkādi pārkāpumi iztiesāšanas sastāva locekļu iecelšanā atņemt iestādei “neatkarīgas tiesas” statusu LESD 267. panta izpratnē var tikai tad, ja tie apdraud pašu šādas iestādes spēju lemt neatkarīgi ( 45 ). Līdz ar to, ja iztiesāšanas sastāva locekļiem, kuri ir iecelti amatā, ir vajadzīgās zināšanas amata pienākumu pildīšanai un tiek uzskatīts (atbilstoši piemērojamiem noteikumiem), ka viņi var pieņemt lēmumus pilnīgi neatkarīgi, tam būtu jābūt pietiekamam, lai tiktu izpildīts “neatkarīgas tiesas” statusa LESD 267. panta izpratnē nosacījums.

30.

Ārkārtas kontroles palāta ir īpašs iztiesāšanas sastāvs Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) iekšienē. Lai gan Tiesa ir nospriedusi, ka šī palāta principā atbilst LESD 267. panta prasībām ( 46 ), tā par ārkārtas kontroles palātu tika izveidota saistībā ar nesenajām Polijas tiesu sistēmas reformām, un tās tiesneši tika iecelti Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu amatā ļoti pretrunīgos apstākļos, kas atgādināti šo secinājumu 14. punktā.

31.

Būtībā šaubas par iesniedzējtiesas neatkarības nosacījumu ir saistītas ar izpildvaras netiešu iejaukšanos tās sastāvā esošo tiesnešu iecelšanā, un tas noticis, iesaistoties KRS, kura pēc nesenajām Polijas tiesu sistēmas reformām esot kļuvusi par izpildvaras kontrolētu “atkarīgu iestādi”.

32.

Nebūt nevēloties attaisnot šādu likumdošanas attīstību, kas ietilpst nevēlamā Polijas tiesu sistēmas regresa kontekstā, vēlos atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas minēta šo secinājumu 28. punktā, ar apstākli, ka tiesnešu iecelšanā ir iesaistīta struktūra, kas nav tiesu iestāde, vien nepietiek, lai secinātu, ka ir noticis tiesu neatkarības principa pārkāpums. Turklāt nekas lietas materiālos neliecina par to, ka tiesneši, kas pēc reformas iecelti iesniedzējtiesā, nav piemēroti savu pienākumu veikšanai, kā arī par to, ka piemērojamais tiesiskais regulējums vai viņu statuss neļauj viņiem neatkarīgi veikt amata pienākumus ( 47 ).

33.

Jāatzīmē arī, ka saskaņā ar Tiesas spriedumā Getin Noble Bank ieviestajiem vērtēšanas kritērijiem Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) ir “neatkarības prezumpcija”, ko var atspēkot vai nu ar galīgu tiesas nolēmumu, kurā konstatēts, ka tiesnesim, kas ir iesniedzējtiesa, nav neatkarīgas, objektīvas un tiesību aktos noteiktas tiesas statusa, vai arī ar citiem elementiem, kas apdraud minētās tiesas neatkarību un objektivitāti ( 48 ).

34.

Tomēr, neatgriežoties pie mana priekšlikuma niansēti kvalificēt šo principu ( 49 ), man šķiet, ka šoreiz runa nav par vienu no šiem gadījumiem.

35.

Protams, ECT ar 2021. gada 8. novembra spriedumu Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju ( 50 ), kas vairākkārt minēts tiesvedības laikā, atzina, ka iztiesāšanas sastāvs, kurā ietilpst tiesneši no vienas un tās pašas Ārkārtas kontroles palātas ( 51 ), neatbilst prasībai par likumā noteiktu tiesu ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi es šaubos, vai atbilstoši spriedumam Getin Noble Bank ( 52 ) runa ir par galīgu tiesas nolēmums, kurš apliecina, ka iesniedzējtiesa būtībā nav neatkarīga tiesa LESD 267. panta izpratnē. Man šķiet, ka šis lēmums drīzāk attiecas uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanas pārbaudi, kura ietilpst ECPAK 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā un kurai līdz ar to varētu būt nozīme Hartas 47. panta piemērošanā, bet ne obligāti LESD 267. panta piemērošanā ( 53 ).

36.

Tāpēc uzskatu, ka, pamatojoties uz lietas materiālos pieejamo informāciju, iesniedzējtiesa ir kvalificējama par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, jo, par spīti pretrunām saistībā ar tās locekļu iecelšanu, tai principā ir jāizlemj pamatlieta, ievērojot pilnīgu autonomiju no izpildvaras, kura (netieši) ir iesaistīta šajā iecelšanā ( 54 ), un pilnīgu objektivitāti attiecībā uz lietas dalībnieku interesēm.

37.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka šīs tiesvedības vajadzībām Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), kuras sastāvā ir trīs tiesneši, kas veido Ārkārtas kontroles palātu, var tikt uzskatīta par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē un ka līdz ar to Tiesas kompetencē ir atbildēt uz šīs tiesas uzdotajiem jautājumiem.

38.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. pants, saskaņā ar kuru praktizējošam tiesnesim, lai tas varētu turpināt pildīt amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ir nepieciešama citas iestādes, šajā gadījumā – KRS, piekrišana.

39.

Vispirms atgādināšu, ka Tiesa vairākkārt ir lēmusi par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas piemērojamību un darbības jomu saistībā ar valsts (jo īpaši Polijas) tiesību aktiem, kas reglamentē tiesu sistēmu, tostarp noteikumiem par tiesnešu pienākumu pildīšanas turpināšanu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas ( 55 ).

40.

Nākamajos punktos, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, apskatīšu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas darbības jomu (1. punkts) un judikatūras precedentus attiecībā uz tiesnešu amata pienākumu pildīšanas turpināšanu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas (2. punkts) un tad piedāvāšu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu (3. punkts).

41.

LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, un tādējādi dalībvalstīm ir jāparedz tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas šajās jomās nodrošina efektīvu pārbaudi tiesā ( 56 ). Turklāt, ciktāl šajā tiesību normā ir atsauce uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasību, tā ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 47. pantu, neatkarīgi no tā, vai pēdējā minētā tiesību norma pati par sevi ir piemērojama šajā lietā ( 57 ).

42.

Tā kā ar šo tiesību normu valstu tiesām un Tiesai ir uzticēts uzdevums nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu piemērošanu visās dalībvalstīs un tiesību aizsardzību, kas attiecīgajām personām izriet no šīm tiesībām ( 58 ), secināms, ka tā ir vērsta uz “jomām, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē ( 59 ).

43.

Šajā gadījumā nevar noliegt, ka Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas var tikt aicinātas lemt par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju, un ka tādējādi uz tām attiecas Polijas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un tādējādi šīm tiesām ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām ( 60 ).

44.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai garantētu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu, ir būtiski saglabāt iestādes neatkarību, kā to apstiprina Hartas 47. panta otrā daļa, kurā piekļuve “neatkarīgai” tiesai ir minēta kā viena no pamattiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību prasībām ( 61 ).

45.

Kā atgādināts šo secinājumu 17. un 18. punktā, Tiesa nolēma, ka valsts tiesu neatkarības prasībā pirmais ir ārējais aspekts, kas attiecas uz iestādes autonomiju, un otrais – iekšējais aspekts, kas attiecas uz tās objektivitāti, un ka šādām autonomijas un objektivitātes garantijām ir nepieciešami noteikumi – it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem –, kuri ļauj kliedēt jebkādas privātpersonu pamatotas šaubas par minētās struktūras ārēju neietekmējamību un tās neitralitāti ( 62 ).

46.

Attiecībā uz tiesu “ārējo” neatkarību (autonomiju) Tiesa ir precizējusi, ka obligātā tiesnešu brīvība no jebkādas iejaukšanās vai ārēja spiediena prasa noteiktas garantijas, ka persona, kurai ir uzdevums spriest tiesu, tostarp tās neatceļamība, tiks aizsargāta ( 63 ).

47.

Atbilstoši neatceļamības principam tiesnešiem tostarp ir jāvar palikt amatā līdz brīdim, kad viņi sasniedz obligāto pensionēšanās vecumu, vai līdz savu pilnvaru termiņa beigām, ja tās ir piešķirtas uz noteiktu laiku. No minētā principa, lai gan tam nav absolūta rakstura, izņēmumi var būt tikai ar nosacījumu, ka tas ir pamatots ar attaisnojošiem un primāriem iemesliem, ievērojot samērīguma principu. Tā parasti tiek pieņemts, ka tiesneši, ievērojot atbilstošas procedūras, var tikt atcelti, ja tie nevar turpināt pildīt savas funkcijas nespējas vai būtiska pārkāpuma dēļ ( 64 ).

48.

Tas pats, manuprāt, attiecas arī uz noteikumiem par iespēju saglabāt amatā tiesnešus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, uz kuriem tātad attiecas tiesnešu neatceļamības principa prasības.

49.

Vispirms vēlētos atgādināt, ka attiecībā uz Polijas tiesību normām par tiesnešu saglabāšanu amatā pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas Tiesa nesen ir pasludinājusi divus spriedumus:

50.

Minētajos spriedumos Tiesa ir precizējusi, ka tikai dalībvalstu ziņā ir lemt par to, vai atļaut šādu tiesnešu funkciju pildīšanas termiņa pagarināšanu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, un apstāklis, ka tādām institūcijām kā Republikas prezidents (Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu pilnvaru termiņa pagarināšanas gadījumā) un tieslietu ministrs (vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu pilnvaru termiņa pagarināšanas gadījumā) ir piešķirtas pilnvaras lemt par šāda termiņa pagarinājuma piešķiršanu vai nepiešķiršanu, pats par sevi nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka ir pārkāpts tiesnešu neatkarības princips ( 69 ). Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumos, kad dalībvalstis izvēlas šādus mehānismus, tām ir pienākums nodrošināt, lai materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kas attiecas uz šādu pagarinājumu, neapdraudētu tiesu neatkarības principu ( 70 ).

51.

Konkrētāk, attiecībā uz šiem materiāltiesiskajiem nosacījumiem un šo procesuālo kārtību Tiesa uzskatīja, ka attiecīgi Republikas prezidentam un tieslietu ministram piešķirtās pilnvaras atļaut vai neatļaut turpināt tiesneša pienākumu pildīšanu ir tādas, kas varēja radīt pamatotas šaubas, it īpaši tiesvedības dalībniekiem, par attiecīgo tiesnešu neuzņēmību pret ārējo ietekmi un viņu neitralitāti attiecībā uz interesēm, kuras tie izvērtē ( 71 ).

52.

Šo secinājumu Tiesa būtībā pamatoja ar to, ka lēmumi atļaut vai neatļaut tiesneša amata pienākumu iespējamo turpināšanu tika pieņemti, pamatojoties uz pārāk neskaidriem un nepārbaudāmiem kritērijiem, ka tie turklāt nebija pamatoti un par tiem arī nevarēja celt prasību tiesā ( 72 ), un attiecībā uz tieslietu ministra lēmumu pieņemšanas pilnvarām – ka uz viņu neattiecas nekāds termiņš, kurā pieņemt lēmumu par pilnvaru pagarināšanas pieteikumu ( 73 ). Tiesa arī uzskatīja, ka tieslietu ministram piešķirtās pilnvaras atļaut vai neatļaut vispārējās tiesas tiesnešiem turpināt pildīt savus amata pienākumus it īpaši ir pretrunā tiesnešu neatceļamības principam, jo tās tika piešķirtas plašākā reformas kontekstā, kuras rezultātā tika samazināts attiecīgo tiesnešu parastais pensionēšanās vecums ( 74 ).

53.

Šajā lietā ir nepieciešams gandrīz identisks vērtējums kā spriedumā “Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība”, jo pēc minētā sprieduma Polijas Republika grozīja savus tiesību aktus attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu saglabāšanu amatā pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, tostarp atjaunojot iepriekš spēkā esošo tiesnešu vecumu un piešķirot KRS, nevis Tieslietu ministrijai pilnvaras ar zināmiem nosacījumiem dot piekrišanu tiesnešu saglabāšanai amatā pēc minētā vecuma sasniegšanas.

54.

Šajā gadījumā atgādināšu, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. panta 1.b punktā, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ir noteikts, ka KRS var atļaut tiesnesim, kurš to vēlas, turpināt pildīt savus pienākumus arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, ja viņa saglabāšana amatā ir tieslietu sistēmas likumīgās interesēs vai svarīgās sabiedrības interesēs, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas tiesu personāla racionālas izmantošanas prasības un dažādu tiesu noslodzes radītās vajadzības ( 75 ).

55.

Nākamajos punktos, ņemot vērā šo secinājumu 50. punktā minēto judikatūru, sniegšu norādes par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju šīs lietas apstākļos, ņemot vērā, pirmkārt, KRS būtību (a) un, otrkārt, materiāltiesiskos nosacījumus un procesuālo kārtību, kas reglamentē tās lēmumu pieņemšanu par tiesnešu saglabāšanu amatā (b).

56.

Attiecībā uz KRS būtību vispirms jāatgādina, ka Tiesas nesenajā judikatūrā ir vairākkārt konstatēts, ka pēc nesenajām Polijas tiesu sistēmas reformām šī iestāde nav neatkarīga no likumdevējvaras un izpildvaras ( 76 ).

57.

Šo secinājumu apstiprina arī ECT judikatūra saistībā ar ECPAK 6. panta 1. punktu. Patiešām, 2021. gada 8. novembra spriedumā Dolińska‑Ficek un Ozimek pret Poliju ( 77 ) ECT konstatēja, ka Ārkārtas kontroles palāta nav “ar likumu izveidota tiesa” un ka Polijas Republika tādējādi ar šādu rīcību ir pārkāpusi ECPAK 6. panta 1. punktu, jo Ārkārtas kontroles palātas locekļi iecelti, pamatojoties uz priekšlikumu, kuru ierosinājusi KRS, kas nebija neatkarīga no likumdevējvaras un izpildvaras ( 78 ).

58.

Šim secinājumam vairākkārt ir piekritušas arī Polijas augstākā līmeņa tiesas. Pirmkārt, Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa) 2021. gada 6. un 13. maija spriedumos konstatēja, ka KRS nesniedz pietiekamas neatkarības garantijas un ka tās atkarības līmenis no likumdevējvaras un izpildvaras ir tik augsts, ka tas nevar būt nesvarīgi, vērtējot, vai tās ieceltie tiesneši atbilst Hartas 47. pantā noteiktajām objektīvajām neatkarības un objektivitātes prasībām. Otrkārt, Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) 2020. gada 23. janvāra rezolūcijā arī norādīja, ka KRS nav neatkarīga iestāde, jo ir tieši pakļauta politiskajām iestādēm ( 79 ).

59.

Ņemot vērā minēto, šķiet, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru fakts – lai arī cik nevēlams tas būtu –, ka tādai iestādei kā KRS ir piešķirtas pilnvaras lemt par to, vai atļaut tiesneša amata pienākumu pildīšanas turpināšanu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas vai ne, pats par sevi nav pietiekams, lai secinātu, ka ir pārkāpts tiesnešu neatkarības princips ( 80 ). Tiesa, atzīstot, ka principā dalībvalstu kompetencē ir tiesu sistēmas organizācija, pieņem to, ka, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstis var uzticēt ārpus tiesu sistēmas esošai struktūrai (vai nu neatkarīgai, vai pie likumdevējvaras vai izpildvaras piederošai) pieņemt lēmumus, kas it īpaši attiecas uz tiesnešu iecelšanu vai saglabāšanu amatā ( 81 ).

60.

Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāpārliecinās, ka materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība, kas nosaka šādu lēmumu pieņemšanu, ir tādi, kas nevar radīt indivīdiem pamatotas šaubas par attiecīgo tiesnešu ārēju neietekmējamību un to neitralitāti attiecībā uz tiesā izvērtējamajām interesēm ( 82 ), un to es izvērtēšu turpmāk.

61.

Attiecībā uz materiāltiesiskajiem nosacījumiem un procesuālo kārtību lēmumu pieņemšanai par tiesneša amata pienākumu pildīšanas turpināšanu pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas atgādināšu, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. panta 1.b punkta redakciju, par kuru pasludināts spriedums “Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība” ( 83 ), tieslietu ministrs varētu atļaut tiesnesim turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus, “ņemot vērā nepieciešamību racionāli izmantot vispārējās jurisdikcijas tiesu personālu un vajadzības, kas izriet no dažādu tiesu darba slodzes”. Tiesa, pirmām kārtām, atzina, ka šie kritēriji ir pārāk neskaidri un nepārbaudāmi, un arī pārmeta, ka nav noteikts pienākums norādīt pamatojumu un paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret šādu lēmumu, kā arī, otrām kārtām, pārmeta to, ka nav noteikts termiņš, kurā tieslietu ministram jāpieņem lēmums ( 84 ).

62.

Pirmkārt, par materiāltiesiskajiem nosacījumiem vēlos norādīt, ka Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. panta 1.b punkta redakcijā, kas ir pamatlietas priekšmets, ir paredzēts, ka KRS var atļaut tiesnesim turpināt pildīt amata pienākumus, “ja viņa saglabāšana amatā ir tieslietu sistēmas likumīgās interesēs vai svarīgās sabiedrības interesēs, ņemot vērā vispārējās jurisdikcijas tiesu personāla racionālas izmantošanas prasības un dažādu tiesu noslodzes radītās vajadzības”. Salīdzinājumā ar iepriekšējo redakciju minētajā noteikumā ir iekļauts nosacījums, ka tiesneša saglabāšanai amatā ir “jāatbilst likumīgām tieslietu sistēmas interesēm vai svarīgām sociālām interesēm”.

63.

Tomēr šaubos, vai šis jaunais precizējums KRS rezolūcijas pamatā esošajiem kritērijiem sniedz precizējumus, kas ierobežo Tiesas pārmesto rīcības brīvību ( 85 ).

64.

Otrkārt, attiecībā uz procesuālo kārtību vispirms jau šķiet, ka jaunajā regulā – tāpat kā iepriekšējā regulējumā, pret kuru Tiesa izteica iebildumus, – nav noteikts termiņš, kurā KRS ir jāpieņem rezolūcija, un Polijas valdība rakstiskajos apsvērumos un tiesas sēdē vien precizē, ka saskaņā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. panta 1.b punkta pēdējo teikumu: ja tiesnesis sasniedz pensionēšanās vecumu pirms amata pilnvaru termiņa pagarināšanas procedūras beigām, viņš paliek amatā līdz šīs procedūras beigām.

65.

Turklāt, tā kā šādām rezolūcijām ir piemērojams Likuma par KRS 42. panta 1. un 2. punkts, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, šķiet, ka tām jānorāda pamatojums viena mēneša laikā pēc to pieņemšanas, un tam principā būtu jāatsver Tiesas šajā ziņā paustā kritika attiecībā uz iepriekšējo tiesisko regulējumu.

66.

Visbeidzot, kā par to liecina pamatlieta: atšķirībā no iepriekšējā tiesiskā regulējuma par KRS rezolūciju var iesniegt apelācijas sūdzību Ārkārtas kontroles palātā ( 86 ), kuras neatkarība vienlaikus ir tikusi vairākkārt apšaubīta ( 87 ).

67.

Visbeidzot, neskarot pārbaudes, kas, pamatojoties uz iepriekš minētajām norādēm, ir jāveic iesniedzējtiesai, šaubos, vai KRS atļauju mehānisms tālab, lai tiesneši varētu turpināt pildīt amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, sniedz pietiekamas neatkarības no likumdevējvaras un izpildvaras garantijas, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos un juridiskos elementus, kas attiecas gan uz šīs iestādes locekļu iecelšanas nosacījumiem, gan uz to, kā tā faktiski pilda savu lomu.

68.

Tātad uz pirmo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesneša paziņojuma par vēlmi turpināt pildīt amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas iedarbīgums ir atkarīgs no tā, vai to atļauj iestāde, kura, kā ir pierādīts, nav neatkarīga no likumdevējvaras vai izpildvaras un kura savus lēmumus pieņem, pamatojoties uz neskaidriem un grūti pārbaudāmiem kritērijiem.

69.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. pants, kas interpretēts tādējādi, ka tas paredz noilguma termiņu novēlotai paziņojuma par vēlmi turpināt pildīt tiesneša pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas iesniegšanai neatkarīgi no attiecīgā termiņa neievērošanas apstākļiem un sekām.

70.

Jāatgādina, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums, ciktāl tas ietekmē vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu pilnvaru termiņu, ietilpst tiesnešu neatceļamības principa piemērošanas jomā, kas ir neatņemama tiesu varas neatkarības principa daļa LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē ( 88 ).

71.

Turklāt, tā kā Savienības līmenī nav sīki izstrādātu noteikumu, šīs tiesību normas saderība ar neatkarības principu ir jāpārbauda, ņemot vērā procesuālās autonomijas un efektivitātes principus ( 89 ).

72.

Vispirms vēlos norādīt, ka šajā lietā Komisija nav kritizējusi līdzīgu noteikumu lietās, kurās pasludināti spriedumi “Augstākās tiesas neatkarība” ( 90 ) un “Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība” ( 91 ).

73.

Tomēr, kā Komisija norāda rakstiskajos apsvērumos, skaidri un paredzami termiņi attiecīgā tiesneša paziņojuma iesniegšanai par vēlmi turpināt pildīt amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas ir objektīvas procesuālās prasības, kas var veicināt tiesisko drošību un objektivitāti visā procesā par atļaujas sniegšanu turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus. Šajā gadījumā jānorāda, ka attiecīgais termiņš, kas sākas no brīža, kad tiesnesis sasniedz 64 gadu vecumu, un beidzas sešus mēnešus pirms 65 gadu vecuma sasniegšanas, pirmām kārtām, ir noteikts attiecībā uz notikumu, kas konkrētajam tiesnesim ir pilnībā zināms, proti, viņa 65. dzimšanas dienas datumu, un, otrām kārtām, attiecīgais laikposms ir pietiekami ilgs, lai dotu iespēju tiesnesim pieņemt pamatotu lēmumu par to, vai viņš vēlas turpināt pildīt amata pienākumus.

74.

Tāpēc, pirmām kārtām, uzskatu, ka šī termiņa noilguma iedarbība ir skaidra procesuāla prasība, kas var veicināt procedūras objektivitāti un tiesisko drošību, sekmējot tiesu sistēmas labu organizāciju.

75.

Otrām kārtām, attiecībā uz neiespējamību atcelt šī termiņa noilgumu, kas nozīmē, ka nepieņemami ir visi paziņojumi, kas sniegti pēc šā termiņa beigām, vēlos norādīt, ka principā tas nepakļauj tiesnešus nekādam ārējam un personīgam spiedienam vai ietekmei un turklāt liedz KRS iespēju īstenot rīcības brīvību.

76.

Vienīgās šaubas, kas, manuprāt, varētu rasties saistībā ar Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 69. pantu, attiecas uz galīgā noilguma termiņa samērīgumu, saistībā ar kuru citastarp nav ņemts vērā nepieciešamības vai nepārvaramas varas princips, ar nosacījumu, ka to apstiprina iesniedzējtiesa.

77.

Tomēr man šķiet, ka, pirmām kārtām, šīs lietas apstākļos šāda situācija ir hipotētiska, jo lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu nav minēts neviens nepārvaramas varas gadījums vai kāds ārkārtējs apstāklis, kas varētu liegt attiecīgajam tiesnesim laikus iesniegt paziņojumu ( 92 ), un ka, otrām kārtām, šādas no attiecīgā tiesneša neatkarīgas situācijas iespējama rašanās, kas viņam liegtu ievērot noilguma termiņu, jebkurā gadījumā ir jāizvērtē, ņemot vērā tiesu sistēmas organizācijas prasības ( 93 ).

78.

Tāpēc, neskarot iepriekš minētās pārbaudes, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, nešķiet, ka šīs lietas apstākļos ar attiecīgo valsts tiesību normu tiek aizskarts tiesnešu neatkarības princips.

79.

Noslēgumā ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai principā nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas interpretēts tādējādi, ka novēloti iesniegts tiesneša paziņojums par vēlmi turpināt pildīt tiesneša amata pienākumus pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas ir neiedarbīgs neatkarīgi no termiņa nokavēšanas iemesliem un no termiņa nokavēšanas nozīmes procesā, kas attiecas uz atļaujas izsniegšanu tam, lai tiesnesis turpinātu pildīt amata pienākumus, ar nosacījumu, ka šāds tiesiskais regulējums atbilst samērīguma principam.

80.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: