1.

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) lūdz Tiesu interpretēt Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 2 ) 4. panta 6. punktu, kura transponēšanas Itālijas tiesībās veids varētu būt pretrunā Itālijas konstitūcijai.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju padziļināt tās jau bagātīgo judikatūru par apcietināšanas un nodošanas orderiem (turpmāk tekstā – “EAO”). Konkrētāk, tai ir jānoskaidro, vai rīcības brīvība, kādu dalībvalstīm paredz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts, ļauj tām izmantot EAO fakultatīvas neizpildes pamatu, kas netiek piemērots trešo valstu valstspiederīgajiem.

3.

Šā pamatlēmuma 12. apsvērumā ir noteikts:

“Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [ ( 3 )], īpaši tās VI nodaļā. Neko šajā pamatlēmumā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt tādas personas nodošanu, par kuru izsniegts [EAO], ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka minētais [EAO] ir izsniegts, lai veiktu personas vajāšanu vai sodīšanu tās dzimuma, rases, reliģijas, nacionālās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvokli varētu pasliktināt kāda no šiem iemesliem dēļ. Šis pamatlēmums dalībvalstīm neliedz piemērot to konstitucionālos noteikumus attiecībā uz taisnīgu tiesu, biedrošanās tiesībām, preses brīvību un vārda brīvību citos masu informācijas līdzekļos.”

4.

Šā pamatlēmuma 1. pantā (“[EAO] definīcija un pienākums to izpildīt”) ir noteikts:

“1.   [EAO] ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu [EAO], pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5.

Šā pamatlēmuma 4. pantā (“Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats”) ir paredzēts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt [EAO] izpildīšanu:

[..]

[..]”

6.

Šā pamatlēmuma 5. pantā (“Garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos”) ir paredzēts:

“Izpildes dalībvalsts tiesībās var noteikt, ka izpildes tiesu iestāde izpilda [EAO] ar šādiem nosacījumiem:

[..]

7.

Šā pamatlēmuma 9. apsvērumā ir noteikts:

“Soda izpildei izpildes valstī vajadzētu palielināt nosodītās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. Lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes.”

8.

Saskaņā ar 12. apsvērumu:

“Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro mutatis mutandis arī sodu izpildei lietās, uz ko attiecas 4. panta 6. punkts un 5. panta 3. punkts [Pamatlēmumā 2002/584]. Tas inter alia nozīmē, ka, neskarot minēto pamatlēmumu, izpildes valsts varētu pārbaudīt neatzīšanas un neizpildes pamata esamību, kā noteikts šā pamatlēmuma 9. pantā, tostarp – pārbaudot abpusējo sodāmību tiktāl, ciktāl izpildes valsts ir deklarējusi abpusējās sodāmības pārbaudes saglabāšanu saskaņā ar šā pamatlēmuma 7. panta 4. punktu, veicot šo pārbaudi kā nosacījumu sprieduma atzīšanai un izpildei, lai apsvērtu, vai nodot personu vai izpildīt sodu gadījumos, kuri atbilst Pamatlēmuma [2002/584] 4. panta 6. punktam.”

9.

Šā pamatlēmuma 16. apsvērumā ir noteikts:

“Šis pamatlēmums būtu jāpiemēro saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši ietverot [..] Direktīvu 2003/86/EK ( 5 ) [un] [..] Direktīvu 2003/109/EK ( 6 ) [..].”

10.

Šā pamatlēmuma 3. pantā (“Mērķis un darbības joma”) ir norādīts:

“1.   Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

2.   Šo pamatlēmumu piemēro, ja notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī.

3.   Šis pamatlēmums attiecas tikai uz spriedumu atzīšanu un sodu izpildi šā pamatlēmuma izpratnē [..].”

11.

Šā pamatlēmuma 25. pantā (“Sodu izpilde saskaņā ar [EAO]”) ir norādīts:

“Neskarot Pamatlēmumu [2002/584], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis tiktāl, ciktāl tie atbilst noteikumiem minētajā pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā vai ja, rīkojoties saskaņā ar 5. panta 3. punktu minētajā pamatlēmumā, tā ir izvirzījusi nosacījumu, ka persona jānodod soda izciešanai attiecīgajā dalībvalstī, lai novērstu to, ka attiecīgā persona paliek nesodīta.”

12.

Saskaņā ar 18.bis panta 1. punkta c) apakšpunktu:

var atteikties nodot personu, “ja EAO ir izsniegts, lai izpildītu piespriesto brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja pieprasītā persona ir Itālijas valstspiederīgais vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgais, kas likumīgi un faktiski uzturas vai dzīvo Itālijas teritorijā, ar nosacījumu, ka apelācijas tiesa paredz brīvības atņemšanas soda vai drošības līdzekļa izpildi Itālijā saskaņā ar tās tiesībām”.

13.

Saskaņā ar 19. panta 1. punktu:

“EAO izpilde, ko veic Itālijas tiesu iestāde, [..] ir pakārtota šādiem nosacījumiem:

[..]

14.

O. G., Moldāvijas pilsonim, Rumānijā ar galīgu tiesas spriedumu tika piespriests piecu gadu cietumsods ( 9 ). Iesniedzējtiesa atzīmē, ka tiesa, kas tai uzdeva jautājumu par atbilstību konstitūcijai, uzskata, ka O. G. ir “stabili integrējies Itālijā no ģimenes un darba saikņu viedokļa” ( 10 ).

15.

2012. gada 13. februārī Judecătoria Brașov (Brašovas pirmās instances tiesa, Rumānija) izsniedza pret O. G. EAO, kura mērķis ir soda izpilde.

16.

2020. gada 7. jūlijāCorte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija) pieņēma lēmumu par pieprasītās personas nodošanu izsniegšanas tiesu iestādei.

17.

Pēc O. G. iesniegtās kasācijas sūdzības 2020. gada 16. septembrīCorte di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) atcēla apelācijas tiesas spriedumu, nosūtot lietu atkārtotai izskatīšanai un aicinot izvērtēt iespēju uzdot jautājumu par atbilstību konstitūcijai Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa).

18.

Apelācijas tiesa uzdeva jautājumu Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa), vaicājot, vai 2005. gada Likuma Nr. 69 18.bis panta 1. punkta c) apakšpunkts atbilst Itālijas konstitūcijas 2., 3. un 11. pantam, 27. panta 3. punktam un 117. panta 1. punktam.

19.

Apelācijas instances tiesas šaubas, īsumā, balstījās uz to, ka saskaņā ar normu, ar ko Itālijas tiesībās tiek ietverts Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēts fakultatīvas neizpildes pamats:

20.

Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa), norādot, ka par šo Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta aspektu Tiesa vēl nav lēmusi ( 11 ), uzdod tai šādus jautājumus:

21.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2021. gada 22. novembrī. Tika lemts šo lūgumu izskatīt prioritārā kārtībā.

22.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Austrijas, Ungārijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

23.

2022. gada 11. oktobra tiesas sēdē piedalījās tikai Itālijas valdība un Komisija.

24.

Īsumā – pirmā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam kontekstā ar Hartas 1. panta 3. punktu un 7. pantu atbilst Itālijas likums, saskaņā ar kuru tiek izslēgts, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas ir notiesāts EAO izsniegšanas valstī (Rumānija) ar brīvības atņemšanas sodu, sodu izciestu izpildes valstī (Itālija), kurā, kā šķiet ( 12 ), viņš dzīvo likumīgi un stabili.

25.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu tiesu iestāde var atteikt izpildīt EAO, kas ir izsniegts brīvības atņemšanas soda vai drošības līdzekļa izpildei, ja vien ir izpildīti šie divi kumulatīvie nosacījumi:

26.

Itālijas likumdevējs, valsts tiesību sistēmā ietverot šādu fakultatīvas neizpildes pamatu, ir ieviesis divas atšķirības:

27.

Lai atbildētu uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmo jautājumu, man šķiet lietderīgi analizēt: a) valstu rīcības brīvību, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 4. pantu; b) šī paša panta interpretāciju no tiesību uz vienlīdzību viedokļa; un c) to, kā atbildi varētu ietekmēt citas Hartas aizsargātās pamattiesības.

28.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 4. pantu, konkrētāk – tā 6. punktu, ir “zināma rīcības brīvība” ( 14 ). Tomēr šī rīcības brīvība neietver tiesības paplašināt neizpildes gadījumus, kas izsmeļoši ( 15 ) noteikti Pamatlēmumā 2002/584 ( 16 ).

29.

Saskaņā ar šo pašu judikatūru EAO izpilde ir princips, bet izpildīšanas atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 17 ).

30.

Nekas neliedz dalībvalstīm ierobežot vai neizmantot Pamatlēmuma 2002/584 4. pantā tām piešķirto iespēju. Tā kā tie ir fakultatīvas neizpildes pamati, katrai dalībvalstij ir tiesības izlemt, kad tos nepiemērot: tādā gadījumā to izpildes tiesu iestādes nevarēs atteikt nodot saskaņā ar EAO pieprasītu personu ( 18 ).

31.

Faktiski, kā ir norādījusi Tiesa, dalībvalstu lēmums saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584 neizmantot šo neizpildes pamatu “[..] tikai pastiprina nodošanas sistēmu, kura ieviesta ar šo pamatlēmumu, lai nodrošinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu” ( 19 ).

32.

Tā tas ir tādēļ, ka, “ierobežojot situācijas, kurās izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt [EAO], šādi tiesību akti tikai atvieglo pieprasītās personas nodošanu saskaņā ar divpusējās atzīšanas principu, kurš ir noteikts Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktā, kas ir būtiska ar šo lēmumu ieviesta norma” ( 20 ).

33.

Tomēr valsts likumdevēja izvēles brīvība nav neierobežota. Tam ir vairāki iemesli.

34.

Pirmkārt, Pamatlēmums 2002/584 negroza “pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā” ( 21 ). Tāpēc, un ciktāl tas attiecas uz šo lietu, tā 4. panta 6. punkts nepieļauj dalībvalstīm veikt transponēšanu tādā veidā, ka rezultātā tiek pārkāptas pamattiesības vai LES 6. panta principi.

35.

Otrkārt, dalībvalstu rīcības brīvību, transponējot minēto 4. panta 6. punktu, papildus normas noteikumiem ierobežo mērķis, kādam tas kalpo Pamatlēmumā 2002/584, un vispārējais konteksts, kurā tas ir ietverts, proti, Savienības tiesību akti kopumā.

36.

No šī viedokļa piekrītu Komisijai, ka ne Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta formulējums, ne tā mērķis, ne konteksts, kurā tas ir ietverts, neatbalsta Itālijas likumdevēja pieņemto risinājumu ( 22 ).

37.

Attiecībā uz tā formulējumu Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts nepiešķir nozīmi citām pilsonībām, kas nav izpildes dalībvalsts pilsonība. Tajā ir paredzēts tikai tas, ka pieprasītajai personai ir jābūt šīs valsts pilsonim.

38.

Citām pilsonībām, kas nav izpildes dalībvalsts pilsonība, tādējādi nav nozīmes, un tās tiek aizvietotas ar kategoriju “ir rezidents” (vai paliek valstī). Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta piemērošanas joma attiecībā uz jebkuras valsts, kas nav izpildes valsts, pilsoņiem ir definēta, pamatojoties uz rezidēšanas (vai palikšanas valstī) jēdzienu.

39.

Attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta mērķi Tiesa ir atzinusi, ka tas ir “inter alia [..] ļaut izpildes tiesu iestādei piešķirt īpašu nozīmi iespējai palielināt pieprasītās personas iespējas reintegrēties sabiedrībā pēc uzliktā soda beigām” ( 23 ).

40.

Lai sasniegtu sociālās rehabilitācijas [reintegrācijas] mērķi, pieprasītās personas pilsonība pati par sevi nav svarīga: normas mērķis ir tāds, ka jebkurš, kas ir rezidents vai paliek ( 24 ) izpildes dalībvalstī, var izmantot šo iespēju.

41.

Attiecībā uz regulējuma kontekstu, kurā jāinterpretē Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts, ir lietderīgi minēt Pamatlēmumu 2008/909 par savstarpēju spriedumu atzīšanu krimināllietās. Tā iekļaujošais mērķis ietver jebkuras pilsonības ārvalstniekus, uz kuriem, ja tie ir noteiktā mērā integrējušies izpildes valstī ( 25 ), attiecas brīvības atņemšanas sodu sociālās rehabilitācijas mērķis.

42.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 25. pantu to piemēro – mutatis mutandis un ciktāl tas atbilst Pamatlēmumam 2002/584 – sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punktam ( 26 ).

43.

Tādējādi viss vedina domāt, ka Savienības likumdevējs, ņemot vērā soda izciešanas reintegrācijas mērķi ( 27 ), Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu ir paredzējis kā līdzekli šā mērķa sasniegšanai, ja ir izpildīti iepriekš uzskaitītie konkrētie apstākļi, neesot pilsonības (izņemot pašas izpildes valsts pilsonības) faktora ietekmei.

44.

Tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, pret izpildes dalībvalsts pilsoņiem un pret citu dalībvalstu pilsoņiem, kas ir rezidenti vai paliek tajā un ir integrēti tās sabiedrībā, principā nevajadzētu attiekties atšķirīgi ( 28 ).

45.

Jautājums ir par to, vai noteikums, kas attiecas uz dalībvalstu pilsoņiem, būtu jāpiemēro arī trešo valstu valstspiederīgajiem, ciktāl tas attiecas uz EAO neizpildi.

46.

Manuprāt, nav iemeslu, lai tā nebūtu.

47.

Protams, trešo valstu valstspiederīgo tiesiskais statuss vispārēji nav jāpielīdzina dalībvalstu pilsoņu statusam ( 29 ). Tomēr atšķirīga attieksme pret pirmajiem salīdzinājumā ar otrajiem nevar turpināties, ja Savienības sekundārie tiesību akti tieši vai netieši paredz vienotu regulējumu abām kategorijām. Tādā gadījumā ir attiecināms vienlīdzības likuma priekšā princips, kas paredzēts Hartas 20. pantā.

48.

Ņemot vērā pienākuma ievērot pamattiesības un LES 6. pantā ietvertos principus nemainīgumu, Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts izslēdz, ka šā pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ļautu dalībvalstīm veikt transponēšanu tādā veidā, ka rezultātā tiek pārkāpta Harta vai Savienības pamatprincipi.

49.

Viens no šiem principiem ir vienlīdzības princips, ko garantē LES 2. pants un Hartas 20. pants. Šajā lietā tie abi sniedz pietiekami stingrus izvērtējuma kritērijus, lai apgalvotu, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta transponēšana Itālijas tiesībās nav ar tiem saderīga.

50.

Konkrētāk, vienlīdzības likuma priekšā principam jādarbojas manis izklāstītajā nozīmē, ņemot vērā to, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā nav piešķirta nozīme pilsonības kritērijam, kas ir aizstāts ar rezidenta (vai palikšanas valstī) kritēriju, izņemot tikai attiecībā uz izpildes dalībvalsts pilsoņiem.

51.

Tādējādi Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta ratione personae piemērošanas joma ir personas, kas, ja tās nav izpildes dalībvalsts pilsoņi, paliek vai ir rezidenti tajā ( 30 ). Tiesību akts, attiecībā pret kuru trešo valstu valstspiederīgajiem ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, tādējādi nesniedz pamatu attiekties pret tiem atšķirīgi salīdzinājumā ar Savienības dalībvalstu pilsoņiem.

52.

Tādēļ rīcības brīvība, transponējot šo Savienības normu, nevar izpausties kā tiesiskais regulējums, kas attiecas pret trešo valstu valstspiederīgajiem sliktāk nekā pret dalībvalsts pilsoņiem. Kā ir uzsvērusi Komisija, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta mērķi, to trešās valsts valstspiederīgo situācija, kuri ir faktiski rezidenti izpildes valstī, ir salīdzināma ar dalībvalsts pilsoņu situāciju.

53.

Šajā ziņā trešās valsts valstspiederīgā stabila un faktiska dzīvošana principā nozīmē integrācijas pakāpi valstī, kurā tas uzturas tāpat kā šīs valsts pilsoņi. Šāda saikne ar izpildes dalībvalsti atvieglo pieprasītās personas sociālo rehabilitāciju, kad tā ir izcietusi tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu ( 31 ).

54.

Manuprāt, iepriekš minētais ir pietiekams, lai konstatētu attiecīgās valsts tiesību normas neatbilstību Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam. Tādēļ nedomāju, ka ir būtiski analizēt citu Hartas pamattiesību (papildu) ietekmi šī panta interpretācijā.

55.

Starp šīm tiesībām ir Hartas 7. pantā ietvertās tiesības (privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība), uz kurām atsaucas iesniedzējtiesa, un Hartas 24. panta 3. punktā ietvertās tiesības (bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem), uz kurām atsaucas Komisija ( 32 ).

56.

Loģiski, ka šīs tiesības nevar prevalēt pār brīvības atņemšanas soda izciešanu. Taču tās var pamatot iespēju izvēlēties izciest sodu dalībvalstī (EAO izpildes valsts), nevis citā dalībvalstī (EAO izsniegšanas valsts), ja persona ir dalībvalsts rezidents vai paliek tajā un saglabā tajā ģimenes saiknes.

57.

Tādējādi tiek veicinātas pieprasītās personas tiesības saglabāt ģimenes attiecību minimumu, kas ir savienojams ar personas atrašanos ieslodzījuma vietā. Šīs attiecības būs iespējamākas tur, kur atrodas tās vitālo interešu centrs, proti, valstī, kurā persona faktiski dzīvo.

58.

Gadījumā, ja – kā iesaku – Tiesa uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildētu apstiprinoši, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) vēlas zināt, “uz kādiem kritērijiem un nosacījumiem pamatojoties šādas [trešās valsts valstspiederīgā] saiknes [ar izpildes valsti] ir jāuzskata par tik būtiskām, lai tās liktu izpildes tiesu iestādei atteikt nodošanu”.

59.

Manuprāt, otrā prejudiciālā jautājuma formulējumam nepieciešami divi ievada apsvērumi, kas attiecas uz nosacījumiem, lai neizpildītu EAO, un uz iespējamu “pienākumu” atteikt nodošanu.

60.

Jautājums attiecas tikai uz vienu no diviem nosacījumiem, kas Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā ir paredzēti iespējamam pieprasītās personas nodošanas atteikumam.

61.

Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts attiecas galvenokārt uz nosacījumiem (izpildes valsts pilsonība, rezidēšana vai palikšana tajā), kas pierāda pieprasītās personas saikni ar izpildes dalībvalsti. Šīm saiknēm ir jābūt pietiekamām, lai veicinātu personas eventuālu sociālo rehabilitāciju, kad būs izciests piespriestais sods ( 33 ).

62.

Tomēr attiecīgā norma nosaka arī citu obligātu nosacījumu: izpildes dalībvalsts apņemšanos ( 34 ), ka EAO paredzētais brīvības atņemšanas sods tiks izciests tajā. Šajā lietā iesniedzējtiesa to apņemas, stingri ievērojot prasību par pieprasītās personas saikni ar izpildes dalībvalsti.

63.

Lai gan iesniedzējtiesa atsaucas uz “pienākumu” atteikt nodošanu, ja konstatētās saiknes ir pietiekami būtiskas, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā katrā ziņā nav paredzēts šāds pienākums. Tajā ir tikai noteikts, ka tiesa “var” atteikt EAO izpildīšanu, ja ir izpildīti normā paredzētie nosacījumi.

64.

Tāpat kā savstarpējās atzīšanas princips, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 sistēmas pamatā, nenozīmē absolūtu EAO izpildes pienākumu ( 35 ), arī pēc tam, kad valsts tiesībās ir pieņemts šajā lietā aplūkotais fakultatīvas neizpildes pamats, izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai lemt, vai atteikties vai neatteikties EAO izpildīt ( 36 ).

65.

Tiesas vārdiem:

66.

Tādēļ nepietiek ar to, ka izpildes tiesu iestāde konstatē, ka ir izpildīti abi nosacījumi, kas paredzēti Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā. Tai jānovērtē, vai pastāv likumīgas intereses, kas pamato to, ka izsniegšanas dalībvalstī uzliktais sods tiktu izpildīts izpildes dalībvalsts teritorijā ( 39 ).

67.

Atbildē uz otro prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz kritērijiem, lai noteiktu pieprasītās personas saikni ar izpildes dalībvalsti, ir jānorāda iesniedzējtiesai, ka:

68.

Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētā fakultatīvas neizpildes pamata mērķis ir iespēja palielināt pieprasītās personas sociālās rehabilitācijas iespējas pēc piespriestā soda izciešanas. Tātad izpildes dalībvalstij ir atļauts ievērot šo mērķi tikai attiecībā uz tām personām, kuras ir pierādījušas konkrētu integrācijas pakāpi minētās dalībvalsts sabiedrībā ( 40 ).

69.

Tāpēc kritērijiem, par kuriem jautā iesniedzējtiesa, jāļauj pierādīt pietiekamu integrācijas pakāpi, lai pieprasītās personas sociālās rehabilitācijas iespējas būtu būtiski labvēlīgākas izpildes dalībvalstī nekā izsniegšanas valstī.

70.

Tādējādi ir labāk saprotams, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts, no vienas puses, attiecas uz izpildes dalībvalsts pilsonību un, no otras puses, bez izšķirības izmanto terminus “ir rezidents” un “paliek” šajā valstī:

71.

Proti, “lai noteiktu, vai konkrētajā situācijā starp pieprasīto personu un izpildes dalībvalsti pastāv saikne, kas ļauj atzīt, ka uz šo personu attiecas termins “paliek” Pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē, ir vispārīgi jāizvērtē vairāki objektīvi fakti, kas raksturo šīs pieprasītās personas situāciju, tostarp tās uzturēšanās ilgums, būtība un apstākļi, kā arī šīs personas ģimenes un ekonomiskās saiknes ar izpildes dalībvalsti” ( 43 ).

72.

Šie paši objektīvie faktori noder a fortiori, kad pieprasītā persona ne tikai paliek, bet gan ir rezidents izpildes dalībvalstī.

73.

Šajā ziņā piekrītu Komisijai, ka Pamatlēmuma 2008/909 9. apsvērumā par to spriedumu savstarpēju atzīšanu, kuri nosaka brīvības atņemšanas sodus, uzskaitītie apstākļi var būt ilustratīvi: “izpildes valst[s] [kā] viet[a], ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes”.

74.

Kā pareizi ir uzsvērusi iesniedzējtiesa ( 44 ), Tiesas judikatūrā var atrast nolēmumus, kuros pieprasītās personas integrācijas pakāpe izpildes dalībvalstī ir saistīta ar reālu un faktisku saikni ar šīs dalībvalsts sabiedrību.

75.

Protams, šī judikatūra ir izstrādāta gadījumiem, kuros pieprasītajai personai bija dalībvalsts pilsonība. Tomēr atbilstoši manis piedāvātajai atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu kritēriji, lai izvērtētu dalībvalstu pilsoņu integrāciju izpildes dalībvalstī, var tikt izmantoti arī trešo valstu valstspiederīgajiem.

76.

Tādējādi izpildes tiesu iestādei ir vispārīgi jāizvērtē vairāki objektīvi faktori, kas tai ļauj noteikt, vai pieprasītā persona neatkarīgi no tās pilsonības uztur ar izpildes dalībvalsts sabiedrību pietiekamu saikni, lai paredzētu, ka, izciešot sodu šīs dalībvalsts teritorijā, tai ir lielākas sociālās rehabilitācijas iespējas, un tādējādi sasniegt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta mērķi.

77.

Starp šiem faktoriem ir iepriekšējas uzturēšanās laiks ( 45 ), pieprasītās personas ģimenes saikņu veids un pastāvīgums izpildes dalībvalstī (attiecīgā gadījumā apvienojumā ar šo pašu saikņu neesamību izcelsmes valstī), tās integrācijas pakāpe un valodas, kultūras, darba, sociālās un ekonomiskās saiknes, ko tā ir nodibinājusi šajā dalībvalstī.

78.

Šis uzskaitījums katrā ziņā nav izsmeļošs, jo konkrētā gadījumā var tikt konstatēti citi īpaši apstākļi, kas ir jāizvērtē tiesai, lemjot par pieprasītās personas nodošanu.

79.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) šādi:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, 4. panta 6. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas pēc tam, kad ir izdarīta izvēle izmantot attiecīgo Eiropas apcietināšanas ordera, kurš izsniegts brīvības atņemšanas soda vai drošības līdzekļa izpildei, fakultatīvas neizpildes pamatu, absolūti liedz izpildes tiesu iestādēm atteikt trešo valstu valstspiederīgo pilsoņu, kas dzīvo vai uzturas šīs valsts teritorijā, nodošanu neatkarīgi no to saiknēm ar šo valsti.

Būtiski kritēriji, lai konstatētu pieprasītās personas pietiekamu saikni ar izpildes dalībvalsti, ir visi tie kritēriji, kas pēc kopumā veikta izvērtējuma ļauj prezumēt, ka pēc soda izciešanas šajā valstī attiecīgās personas – lai kāda būtu tās pilsonība – sociālās rehabilitācijas iespējas ir lielākas nekā izsniegšanas dalībvalstī.

Pieprasītās personas līdzšinējās uzturēšanās ilgums, veids un apstākļi, kā arī tās ģimenes, valodas, kultūras, darba, sociālās un ekonomiskās saiknes ar izpildes dalībvalsti ir faktori, kas šajā ziņā citastarp ir jāizvērtē izpildes tiesu iestādei.