1.

Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) ir jāizlemj strīds attiecībā uz preču zīmi, kas ir vairāku pie vienas ģimenes piederīgu personu kopīpašumā. Kopīpašnieki noteiktā brīdī vienojās nodot šīs preču zīmes lietošanas tiesības komercsabiedrībai, tomēr vēlāk viens no kopīpašniekiem vēlējas izbeigt šo nodošanu, pret ko iebilda pārējie kopīpašnieki.

2.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par tiesību normām attiecībā uz preču zīmes lietošanas tiesību nodošanu, ko veic tās īpašnieks, kopīpašuma gadījumā. Lai kliedētu šīs šaubas, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt Direktīvas (ES) 2015/2436 ( 2 ) 10. panta un Regulas (ES) 2017/1001 9. panta interpretāciju ( 3 ).

3.

Konkrētāk Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām ( 4 ) tiek regulēta kārtība, kādā veidojas kopīgā piekrišana gan tam, lai piešķirtu trešai personai preču zīmes lietošanas licenci, gan tam, lai šo licenci atsauktu.

4.

Šīs direktīvas 5. pantā (“Tiesības, ko piešķir preču zīme”) ir noteikts:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas [izņēmuma] tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā [..]

[..].”

5.

Minētās direktīvas 8. pantā (“Licencēšana”) ir paredzēts:

«1.   Preču zīmi var licencēt dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, kam tā ir reģistrēta, un attiecībā uz visu attiecīgo dalībvalsti vai tās daļu. Licence var būt izņēmuma licence vai vienkārša.

[..].”

6.

Šīs regulas 9. pantā (“Tiesības, ko piešķir Kopienas preču zīme”) ir paredzēts:

“1.   Kopienas preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas [izņēmuma] tiesības. [..]

[..]”

7.

Saskaņā ar tās 16. pantu (“Kopienas preču zīmes pielīdzināšana valsts preču zīmei”):

“1.   Ja vien 17. un 24. pantā nav noteikts citādi, ar Kopienas preču zīmi kā īpašumtiesību objektu rīkojas visā tās kopumā un visā Kopienas teritorijā kā ar valsts preču zīmi, kas reģistrēta dalībvalstī, kurā saskaņā ar Kopienas Preču zīmju reģistru:

2.   Šā panta 1. punktā neminētos gadījumos attiecīgā dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kurā ir Biroja administrācijas mītnes vieta.

3.   Ja Kopienas Preču zīmju reģistrā kā kopīpašnieki ir minētas divas vai vairāk personas, 1. punktu piemēro attiecībā uz pirmo minēto kopīpašnieku; ja tā nenotiek, to piemēro attiecībā uz nākamajiem kopīpašniekiem tādā kārtībā, kādā tie minēti. Ja 1. punktu neattiecina uz nevienu kopīpašnieku, piemēro 2. punktu.”

8.

Atbilstoši minētās regulas 19. pantam (“Tiesības in rem”):

“1.   Kopienas preču zīmi neatkarīgi no saistībām var sniegt kā galvojumu un tā var būt tiesību in rem subjekts [objekts].

[..].”

9.

Saskaņā ar tās 21. pantu (“Maksātnespējas procedūras”):

“1.   Kopienas preču zīmes var iesaistīt tikai tajās maksātnespējas procedūrās, ko uzsāk dalībvalstī, kuras teritorijā ir debitora galvenā darbība [galveno interešu centrs].

[..]

2.   Ja Kopienas preču zīmei ir līdzīpašnieki, 1. punktu piemēro līdzīpašnieka daļai.

[..]”

10.

Šīs regulas 22. pantā (“Licencēšana”) ir noteikts:

“1.   Kopienas preču zīmi var licencēt attiecībā uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem tā ir reģistrēta, un visā Kopienā vai kādā tās daļā. Licence var būt izņēmuma vai vienkārša.

[..]”

11.

Tās 97. pantā (“Piemērojamie tiesību akti”) ir paredzēts:

“1.   Kopienas preču zīmju tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.

2.   Attiecībā uz visiem jautājumiem, ko šī regula neaptver, Kopienas preču zīmju tiesa piemēro savas valsts tiesību aktus, tostarp tai saistošos starptautisko privāttiesību aktus.

[..]”

12.

Šī dekrēta 6. pantā (“Kopīpašums”) ir noteikts:

“1.   Ja rūpnieciskā īpašuma tiesības pieder vairākām personām, attiecīgās tiesības, ja vien nepastāv citāda vienošanās, regulē Civilkodeksa noteikumi par kopīpašumu, ciktāl tie ir saderīgi.

[..]”

13.

Šī dekrēta 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka reģistrētās preču zīmes īpašniekam ir preču zīmes lietošanas izņēmuma tiesības, un no tā izriet īpašnieka tiesības aizliegt trešām personām lietot preču zīmi savā saimnieciskajā darbībā, ja vien tās nav saņēmušas viņa piekrišanu.

14.

Minētā dekrēta 23. pantā ir atļauts, ka īpašnieks var nodot preču zīmi attiecībā uz visām vai dažām precēm vai pakalpojumiem, kam tā ir reģistrēta, un pieļauj arī preču zīmes izņēmuma licenci.

15.

Civilkodeksa 1108. pantā “Jauninājumi un citas darbības, kas pārsniedz parasto pārvaldību” ir noteikts:

“Ar kopīpašnieku vairākuma, kas atbilst vismaz divām trešdaļām no kopīgās lietas kopējās vērtības, lēmumu var tikt ieviesti jebkādi jauninājumi, kuru mērķis ir uzlabot lietu vai padarīt tās lietošanu ērtāku vai izdevīgāku, ar nosacījumu, ka tie netraucē lietas lietošanu kādam no kopīpašniekiem un nerada pārmērīgi lielus izdevumus.

Tādā pašā veidā var veikt arī citas darbības, kas pārsniedz parasto pārvaldību, ar nosacījumu, ka tās nekaitē neviena kopīpašnieka interesēm.

Kopīpašumā esošā objekta atsavināšanai vai lietu tiesību nodibināšanai uz šo objektu, kā arī nomas līgumu slēgšanai uz vairāk nekā deviņiem gadiem ir nepieciešama visu kopīpašnieku piekrišana [..].”

16.

1990. gadā VW, SW, CQ un ET nodibināja pilnsabiedrību, kas 1992. gada 29. jūlijā iesniedza valsts preču zīmes “Legea” reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz sporta precēm. Reģistrācija tika piešķirta 1995. gada 11. maijā ar numuru 650850.

17.

1993. gadā preču zīmes “Legea” kopīpašnieki vienbalsīgi piešķīra sabiedrībai Legea Srl (turpmāk tekstā – “sabiedrība Legea”) šīs preču zīmes lietošanas licenci uz nenoteiktu laiku un bez maksas ( 7 ).

18.

2006. gada decembrī VW izteica savu nepiekrišanu licences uzturēšanai spēkā ( 8 ).

19.

2009. gadā sabiedrība Legea uzsāka tiesvedību Tribunale di Napoli (Neapoles tiesa, Itālija), lai – citu prasījumu starpā – par spēkā neesošām tiktu atzītas dažas VW reģistrētas preču zīmes, kas ietvēra nosaukumu “Legea”. VW savukārt cēla pretprasību šajā pašā tiesvedībā.

20.

Šajā tiesvedībā tika aplūkoti šādi jautājumi:

21.

Tribunale di Napoli (Neapoles tiesa) 2014. gada 11. jūnija spriedumā nosprieda, ka sabiedrība Legea veiktā preču zīmes lietošana bija: a) likumīga līdz 2006. gada 31. decembrim, jo tā notika ar visu kopīpašnieku vienbalsīgu piekrišanu; un b) prettiesiska pēc 2006. gada 31. decembra, ņemot vērā VW izteikto nepiekrišanu.

22.

Pēc šī sprieduma pārsūdzēšanas Corte d’appello di Napoli (Neapoles apelācijas tiesa, Itālija), minētā tiesa šo spriedumu daļēji atcēla ar savu 2016. gada 11. aprīļa spriedumu.

23.

Atbilstoši apelācijas tiesas norādītajam sabiedrības Legea veiktā preču zīmes lietošana bija atbilstoša tiesību normām arī pēc 2006. gada 31. decembra, jo kopīpašnieki bija likumīgi, ar trīs ceturtdaļu balsu vairākumu, nolēmuši atļaut šai sabiedrībai turpināt lietot preču zīmi pēc šī datuma. Kopīpašuma gadījumā neesot bijis nepieciešams kopīpašnieku vienbalsīgs lēmums, lai trešām personām nodotu preču zīmes lietošanas tiesības uz izņēmuma licences pamata.

24.

VW apelācijas instancē taisīto spriedumu pārsūdzēja Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa). Šīs tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā norādītais kopsavilkuma veidā var tikt izklāstīts šādi:

25.

Šajos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2021. gada 15. novembrī.

27.

Rakstveida apsvērumus iesniedza sabiedrība Legea, SW, CQ, ET, VW, Polijas valdība un Eiropas Komisija.

28.

Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par nepieciešamu.

29.

Šīs tiesvedības priekšmets ir Savienības tiesību interpretācija preču zīmju jomā. Tajā ir jānoskaidro, kā var īstenot izņēmuma tiesības saistībā ar īpašumu uz preču zīmi, ja tā pieder vairākiem kopīpašniekiem (jeb līdzīpašniekiem) ( 9 ).

30.

Iesniedzējtiesa norāda, ka “dažas no aplūkotajām preču zīmēm ir Eiropas Savienības preču zīmes”, tomēr tā neprecizē, vai preču zīme “Legea”, uz ko attiecas šī tiesvedība, ir šāda veida preču zīme ( 10 ).

31.

No lietas dalībnieku apsvērumiem var secināt, ka strīds attiecās uz dažādām apzīmējuma “Legea” ( 11 ) reģistrācijām (valsts, Savienības un starptautiskām reģistrācijām), tomēr atkārtošu, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav viennozīmīgi saprotams, vai EUIPO reģistrētā preču zīme ir šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības priekšmets ( 12 ).

32.

Šādos apstākļos, lai aptvertu visus iespējamos gadījumus, ir lietderīgi veikt analīzi gan par Savienības preču zīmju regulējumu, gan valsts preču zīmju regulējumu.

33.

Iesniedzējtiesa ir uzdevusi prejudiciālos jautājumus saistībā ar Regulas 2017/1001 un Direktīvas 2015/2436 interpretāciju. Tomēr, kā jau minēts, manuprāt, šo tiesību aktu normas nav piemērojamas strīdus faktiem, kas norisinājās 1993. gadā un 2006. gada decembrī.

34.

Proti:

35.

Katrā ziņā, tā kā abu leģislatīvo bloku (Direktīva 89/104 un Regula Nr. 40/94, no vienas puses, un Direktīva 2015/2436 un Regula 2017/1001, no otras puses) saturs šajā jomā ir līdzīgs, argumentus attiecībā uz vienu bloku var attiecināt arī uz otru bloku. Lai pierādītu šo paralēlismu, es norādīšu uz pastāvošajām atbilsmēm.

36.

SW, CQ un ET apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums nav nepieciešams, lai atrisinātu strīdu pamatlietas ( 14 ). Viņi argumentē – tā kā pastāvēja kopīpašnieku vienprātība par licences piešķiršanu, ( 15 ) nav nozīmes tam, vai šī lēmuma pieņemšanai pietiktu ar balsu vairākumu.

37.

Ir iespējams, ka SW, CQ un ET savā pieejā ir taisnība, tomēr nevar izslēgt, ka iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam būtu nozīme, ja šī tiesa vēlētos paredzēt noteiktas juridiskās sekas faktam, ka savulaik pieņemtais kopīpašnieku vienprātīgais lēmums būtu varējis tikt pieņemts ar balsu vairākumu.

38.

No šādas perspektīvas raugoties, apstāklis, ka preču zīme, kas pieder pro indiviso vairākiem īpašniekiem, varēja tikt atsavināta trešām personām ar kopīpašnieku vairākuma lēmumu un tam ne obligāti bija jānotiek vienprātīgi, varētu attiecīgā gadījumā radīt vēlākas sekas attiecībā uz preču zīmes lietošanas licenci (konkrēti attiecībā uz tās atsaukšanu) ( 16 ).

39.

Sabiedrība Legea, izvirzot iebildi par nepieņemamību, norāda uz apstākli, ka nav Savienības tiesiskā regulējuma par nosacījumiem, ar kādiem ir jāveidojas preču zīmes kopīpašnieku gribai, – gan attiecībā uz lietošanas licences piešķiršanu trešai personai, gan tās atsaukšanu.

40.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu var noprast, ka Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) ieskatā nav acīmredzams, ka ar Savienības tiesisko regulējumu var panākt atrisinājumu šajā lietā. Tas ir tieši šaubu dēļ par šo lietas aspektu, kādēļ iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus.

41.

Šādos apstākļos prejudiciālajiem jautājumiem ir piemērojams ne tikai nozīmīguma pieņēmums, ( 17 ) bet – vēl jo vairāk – tie ir piemēroti, lai Tiesa veiktu konkrētu Savienības tiesību normu interpretāciju, lai noskaidrotu, vai tās ir piemērojamas pamatlietā.

42.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesību normas šajā jomā pieļauj, ka tad, ja preču zīme pieder vairākiem kopīpašniekiem, par tās nodošanu lietošanā – bez maksas un uz nenoteiktu laiku – var nolemt ar balsu vairākumu, vai arī, tieši otrādi, tam ir nepieciešama vienprātība.

43.

Šī jautājuma dziļākā būtība atduras pret jautājumiem, kas nodarbina juristu prātus jau kopš romiešu tiesībām. Mantas kopīpašums, tā vienotais vai solidārais raksturs; vairākums, kādu prasa lēmuma pieņemšana atkarībā no tā, cik liela ir šo lēmumu nozīme attiecībā uz kopīgo mantu, vai atkarībā no šī lēmuma darbības termiņa; vai kāds vairākums nepieciešams, lai apstiprinātu pārvaldības aktus un kopīgās mantas atsavināšanu, ir daudzi citi jautājumi, uz kuriem ne vienmēr ir tikušas sniegtas vienas un tās pašas atbildes ( 18 ).

44.

Savienības tiesības preču zīmju jomā ir saglabājušas zīmīgu (un piesardzīgu) klusēšanu par režīmu, kas būtu piemērojams kopīpašumā esošajām preču zīmēm, tātad šo režīmu nosaka atbilstošās valsts tiesību normas. Šo tēzi centīšos izskaidrot turpmākajā argumentācijā gan attiecībā uz Savienības, gan valsts preču zīmēm, attiecībā uz kurām veikta saskaņošana. Iesākumā analizēšu iespēju kā tādu, vai Savienības un valsts preču zīmes var atrasties vairāku personu īpašumā pro indiviso.

45.

Savienības preču zīmes ir viens no rūpnieciskā īpašuma veidiem. Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 5. pantu “[Savienības] preču zīmju īpašnieki var būt [..] fiziskas vai juridiskas personas, tostarp atbilstoši publisko tiesību aktiem izveidotas iestādes” ( 19 ).

46.

Regulā Nr. 40/94 ir paredzēts, ka Savienības preču zīme var būt vairāku kopīpašnieku īpašumā. Šī iespēja ir konkretizēta tiešā veidā vairākās tās normās:

47.

Atšķirībā no Savienības preču zīmēm Direktīvā 89/104 nav tiešu norāžu par preču zīmes kopīpašumu. Tomēr tas nenozīmē, ka tas būtu izslēgts.

48.

Valsts likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt parametrus īpašuma tiesībām uz preču zīmi. Direktīvā 89/104 nav paredzēti nosacījumi šādai rīcībai, līdz ar to nav ne aizliegts, ne arī prasīts, lai valsts tiesību normās tiktu atzīts, ka valsts preču zīme var būt kopīpašuma objekts.

49.

Pieņemot iespēju, ka kopīpašniekiem ir pro indiviso īpašuma tiesības uz preču zīmi, rodas šaubas par to, kā tiem ir jāveido kopīgā griba, lai trešām personām nodotu preču zīmes lietošanas tiesības, piešķirot licenci (vai attiecīgā gadījumā, lai atsauktu šo licenci).

50.

Es vēlreiz atsevišķi aplūkošu Savienības un valsts preču zīmju regulējumu.

51.

Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 22. panta 1. punktu ( 23 )“[Savienības] preču zīmi var licencēt attiecībā uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem tā ir reģistrēta, un visā [Savienībā] vai kādā tās daļā. [Šāda] licence var būt izņēmuma vai vienkārša” ( 24 ).

52.

Atbilstoši tās 97. panta 2. punktam ( 25 )“attiecībā uz visiem jautājumiem, ko [Regula Nr. 40/94] neaptver, [Savienības] preču zīmju tiesa piemēro savas valsts tiesību aktus, tostarp tai saistošos starptautisko privāttiesību aktus”.

53.

Regulā Nr. 40/94 nav precizēti nosacījumi nedz licences līgumu noslēgšanai, nedz arī to izbeigšanai. No šī roba ir secināms, ka tās ir valsts tiesības, ar ko regulē šos nosacījumus gan tad, ja Savienības preču zīmei ir viens vienīgs īpašnieks, gan arī tad, ja tā ir vairāku personu kopīpašumā ( 26 ).

54.

Proti, kā uz to norāda Komisija, ( 27 ) visus aspektus, kas nav tiešā veidā regulēti Savienības līmenī saistība ar režīmu, kurš piemērojams Savienības preču zīmei kā “īpašumtiesību objektam”, regulē atbilstošās valsts tiesības.

55.

Ja iepriekš izklāstītais ir attiecināms uz tiesību normu, kas nosaka Savienības preču zīmes statusu, tas vēl jo vairāk ir attiecināms uz normām ar zemāku regulējošo intensitāti, tādām kā Direktīvā 89/104 ietvertās normas par valsts preču zīmju saskaņošanu.

56.

Papildus noteikumiem par izņēmuma tiesību piešķiršanu īpašniekam (5. pants) un licenču piešķiršanas iespēju (8. pants) Direktīva 89/104 neparedz regulējumu aspektiem, kas ir saistīti ar kopīpašumu pār preču zīmi, ne arī attiecībā uz lēmumu piešķirt šādas licences ( 28 ).

57.

Šādos apstākļos, lai noskaidrotu, kā ir jāveidojas kopīgajai gribai, lai kopīpašumā esošo preču zīmi nodotu lietošanā, ir jāsāk ar valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto. Šis valsts tiesiskais regulējums savukārt var norādīt uz kopīpašnieku līgumiem. Pakārtoti ir jāpiemēro katras dalībvalsts vispārējās civiltiesību normas ( 29 ).

58.

Lojālas sadarbības, Savienības tiesību pārākuma un efektivitātes principi prasa, lai valsts tiesību normas, tostarp regulējums par preču zīmju kopīpašumu, nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu iedarbīgumu ( 30 ).

59.

Šajā lietā neviens no elementiem, kas sniegti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vai Tiesā iesniegtajos apsvērumos, neliek domāt, ka Itālijas regulējums par preču zīmju kopīpašumu padarītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu ar Savienības tiesību normām piešķirto tiesību īstenošanu.

60.

Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības:

61.

Šādi formulētajā jautājumā nav identificēta piemērojamā Savienības tiesību norma, un tajā ir vienīgi atsauce uz “Savienības tiesību principiem” (tos neprecizējot). Tā kā gadījumā, ja šādi principi pastāv, tie ir ietverti Regulas Nr. 40/94 un Direktīvas 89/104 normās (vai attiecīgi Regulas 2017/1001 un Direktīvas 2015/2436 normās), atbildei uz šo jautājumu ir jābalstās uz šīm tiesību normām.

62.

Saistībā ar Direktīvu 89/104 Tiesa ir atzinusi iespēju, ka preču zīmes īpašnieks, kas ir piešķīris licenci preču zīmes lietošanai, atsauc šo piekrišanu ( 31 ). Šāda atziņa ir bez grūtībām attiecināma uz preču zīmes kopīpašumu (proti, pro indiviso īpašnieku kopumu).

63.

Tomēr tāpat kā attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem preču zīmes lietošanas tiesības var tikt nodotas trešai personai, Savienības tiesības klusē par kārtību, kādā ir jāpieņem lēmums atsaukt vai atcelt lietošanas licenci kopīpašumā esošo preču zīmju gadījumā. Šis lēmums ir juridisks akts, attiecībā uz kuru, kā es uzsveru, Savienības tiesībās nav paredzēti nosacījumi, ar kādiem īpašnieku kopums var to pieņemt.

64.

Tādējādi speciālie jautājumi par lēmumiem atsaukt vai atcelt kopīpašumā esošas preču zīmes lietošanas licenci ir jānoregulē valsts tiesībās. Šai atsaukšanai vai atcelšanai mutatis mutandis ir piemērojama iepriekš izklāstītā argumentācija par kopīgās gribas piešķirt licenci veidošanos, neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsts vai Savienības preču zīmi.

65.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai atbildēt Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) šādi:

Padomes Pirmās direktīvas 89/104/EEK (1988. gada 21. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. pants un Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi 9. panta 1. punkts, kā arī attiecīgā gadījumā atbilstošās tiesību normas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi

ir jāinterpretē tādējādi, ka

kopīpašumā esošas preču zīmes gadījumā kopīpašnieku kopīgās gribas veidošanās, lai trešai personu piešķirtu preču zīmes lietošanas licenci – neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsts vai Eiropas Savienības preču zīmi, – vai arī lai izbeigtu šādu licenci, tiek regulēta ar piemērojamajām dalībvalsts tiesību normām.