1.

Iekšējā tirgus atvieglota preču aprite nozīmē, ka nedrošas preces var viegli sasniegt patērētājus vairākās dalībvalstīs. Lai reaģētu uz šādām situācijām, Eiropas Savienība ir izveidojusi RAPEX sistēmu ( 2 ) – savu versiju “ziņošanai ar trim dūmu mutuļiem” ( 3 ).

2.

Īsumā – RAPEX ietvaros dalībvalsts, kas atklāj, ka tās tirgū ir laists bīstams produkts, ar Eiropas Komisijas starpniecību par to paziņo citām dalībvalstīm. Šī lieta attiecas uz šo sistēmu un, konkrētāk, uz ekonomikas dalībnieku tiesībām iejaukties šajā sistēmā, ja preces, ar kurām tie tirgojas, ir šāda paziņojuma priekšmets.

3.

Šajā lietā aplūkotās preces ir plaukšķenes, proti, trokšņainas petardes, ko no Ķīnas uz Eiropas Savienību importēja prasītāja pamatlietā Funke Sp. z o.o.. Tās tika pārdotas ar dažādu izplatītāju starpniecību vairākās dalībvalstīs, tostarp Austrijā.

4.

Šī lieta tika ierosināta, pamatojoties uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

5.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu Landespolizeidirektion Wien (Vīnes federālās zemes Policijas pārvalde, Austrija; turpmāk tekstā – “Policijas pārvalde”), veicot tirgus uzraudzību attiecībā uz kādu pirotehnisko izstrādājumu izplatītāju saskaņā ar piemērojamajiem Austrijas tiesību aktiem ( 4 ), konstatēja, ka dažu veidu šī izplatītāja uzglabātās petardes nav drošas lietotājiem. Policijas pārvalde ar administratīvu lēmumu noteica izplatītājam aizliegumu pārdot šos izstrādājumus un pieprasīja tos atsaukt no tirgus (turpmāk tekstā – “izplatītājam adresētie administratīvie pasākumi”).

6.

Pēc tam Policijas pārvalde kā kompetentā tirgus uzraudzības iestāde Austrijā attiecībā uz šāda veida precēm uzsāka RAPEX paziņošanas procedūru. Policijas pārvalde ar valsts RAPEX kontaktpunkta starpniecību iesniedza trīs atsevišķus paziņojumus (turpmāk tekstā – “RAPEX paziņojumi”). Pēc pārbaudes Komisija šos paziņojumus nosūtīja dalībvalstīm.

7.

Funke Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “Funke”), Polijā reģistrēta sabiedrība, ir RAPEX paziņojumos minēto petaržu importētājs.

8.

Funke uzskatīja, ka šajos paziņojumos, kas nosūtīti ar RAPEX starpniecību, nebija pienācīgi aprakstīti produkti, uz kuriem attiecās izplatītājam adresētie administratīvie pasākumi. Tāpēc Funke2020. gada 30. aprīļa vēstulē iesniedza Policijas pārvaldei pieteikumus papildināt RAPEX paziņojumus, pievienojot attiecīgo produktu partiju numurus. Kā tika paskaidrots tiesas sēdē, tādējādi tā faktiski lūdza norādīt strīdīgo petaržu ražošanas gadu (2017) ( 5 ). Funke papildus lūdza piekļuvi RAPEX paziņošanas procedūras dokumentiem, jo īpaši šajos paziņojumos ietvertajai produktu riska klasifikācijai.

9.

2020. gada 29. jūnijā Policijas pārvalde noraidīja Funke pieteikumus kā nepieņemamus, pamatojoties uz to, ka Funke nav uzskatāma par lietas dalībnieku. Funke iesniedza apelācijas sūdzību.

10.

Kā paskaidrots iesniedzējtiesas nolēmumā, Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa, Austrija) noraidīja Funke prasījumus. Minētā tiesa norāda, ka RAPEX paziņojumi nav administratīvi lēmumi, bet gan materiāltiesiski akti (vienkāršas administratīvās darbības). Saskaņā ar Austrijas tiesībām vienīgi personas, kas apgalvo, ka ar administratīvās iestādes lēmumu ir pārkāptas to tiesības, var iesniegt pārsūdzību administratīvajā tiesā, pamatojoties uz prettiesiskumu. Tomēr šī tiesa uzskatīja, ka Austrijas tiesību sistēmā tādiem ekonomikas dalībniekiem kā Funke nav piešķirtas tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu vai piekļuvi lietas materiāliem. Šī tiesa arī uzskatīja, ka attiecīgajos Savienības tiesību aktos nav nekā tāda, kas liecinātu, ka Funke ir šādas tiesības vai ka tai būtu RAPEX paziņošanas procedūras dalībnieka statuss.

11.

Apelācijas sūdzība, ko Funke par šo spriedumu iesniedza Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija), tika nodota Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

12.

Iesniedzējtiesa jautā, vai no attiecīgajām Savienības tiesībām attiecībā uz RAPEX tieši izriet ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu un tiesības uz atbilstošu tiesību aizsardzību tiesā pret nelabvēlīgām sekām, kas izriet no RAPEX paziņojuma. Šī tiesa paskaidro, ka – pēc tās domām – ekonomikas dalībniekam nav tiesību pieprasīt, lai tiktu papildināts tā ieskatā nepilnīgs RAPEX paziņojums, un ka RAPEX paziņošanas procedūra notiek vienīgi starp Komisiju un dalībvalstu iestādēm, un ekonomikas dalībniekiem šajā ziņā nav piešķirtas nekādas patstāvīgas tiesības.

13.

Tomēr, ja šādas tiesības būtu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, kura iestāde ir tiesīga atbildēt uz ekonomikas dalībnieka pieteikumu papildināt RAPEX paziņojumu. Tā uzskata, ka dažas Savienības tiesību normas norāda, ka par šādiem pieteikumiem kompetenta lemt ir dalībvalsts iestāde (ņemot vērā, ka šī iestāde ir atbildīga par sniegto informāciju), savukārt citas normas liecina par labu Komisijas pilnvarām (ņemot vērā, ka Komisija pārbauda, vai RAPEX paziņojumi ir pareizi un pilnīgi).

14.

Iesniedzējtiesa turklāt vēlas noskaidrot, vai izplatītājam (nevis Funke kā importētājam) adresētie administratīvie pasākumi ir jāuzskata par RAPEX paziņošanas procedūras sākumpunktu. Ja abas procedūras tiktu uzskatītas par vienu, tad izplatītājam varētu tikt atzītas tiesības rīkoties attiecībā uz paziņojumu. Tas tomēr joprojām nepiešķirtu nekādas tiesības importētājam, kāds ir Funke, kas nebija sākotnējā administratīvā lēmuma adresāts. Iesniedzējtiesa jautā, vai šāda tiesību aizsardzība tiesā saskaņā ar Savienības tiesībām ir pietiekama.

15.

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību pamatlietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai

16.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Funke, Austrijas valdība un Komisija. Tiesas sēde, kurā šie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus, notika 2022. gada 21. septembrī.

17.

Iesniedzējtiesa ir lūgusi interpretēt šādus ar RAPEX saistītus Savienības tiesību aktus, kurus turpmāk kopā saukšu par “RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām”:

Direktīva 2001/95/EK (turpmāk tekstā – “Direktīva par produktu vispārēju drošību”) ( 6 );

Regula (EK) Nr. 765/2008 (turpmāk tekstā – “Regula par tirgus uzraudzību”) ( 7 ), un

Īstenošanas lēmums 2019/417 (turpmāk tekstā – “RAPEX pamatnostādnes”) ( 8 ).

18.

Minētie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz šajā lietā aplūkotajām petardēm saskaņā ar Direktīvu 2013/29/ES par pirotehniskajiem izstrādājumiem ( 9 ).

19.

Kā būs redzams manā analīzē, šajā lietā nozīme ir arī Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti.

20.

Šajā lietā uzdotie jautājumi izriet no Austrijas administratīvo tiesību īpatnībām. Kā tiesas sēdē paskaidroja Austrijas valdība, tiek uzskatīts, ka atbilde uz personas pieteikumu administratīvai iestādei tiek sniegta ar “administratīvu aktu”, ja personai bija tiesības attiecībā uz šo iestādi. Šādā gadījumā šai personai ir arī tiesības celt prasību administratīvajā tiesā par lēmumu, ar kuru administratīvā iestāde ir atbildējusi uz tās pieteikumu. Turpretim, ja personai šādas tiesības nav bijušas, administratīvās iestādes atbilde nav uzskatāma par administratīvu aktu un nav pārskatāma tiesā.

21.

Tādējādi ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar piemērojamajām Savienības tiesībām tādam ekonomikas dalībniekam kā Funke ir tiesības lūgt RAPEX paziņojuma papildināšanu kā šīs procedūras dalībniekam. Ar otro un trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai par informācijas precizitāti atbildīgā iestāde ir dalībvalsts iestāde vai Komisija. Gadījumā, ja tiks konstatēts, ka ekonomikas dalībniekam ir tiesības lūgt dalībvalsts iestādei papildināt RAPEX paziņojumu, Policijas pārvaldes atteikums izskatīt Funke pieteikumu papildināt RAPEX paziņojumus ir pārskatāms Austrijas administratīvajās tiesās.

22.

Ceturtais uzdotais jautājums ir mazāk skaidrs. Ņemot vērā, ka šajā lietā RAPEX paziņošanas procedūra tika uzsākta ar izplatītājam adresētajiem administratīvajiem pasākumiem, iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu varētu būt izplatītājam, bet ne Funke. Tomēr tā šaubās, vai šāda tiesību aizsardzība tiesā būtu pietiekama saskaņā ar Savienības tiesībām, vai arī piekļuve tiesai būtu jānodrošina arī citiem ieinteresētajiem ekonomikas dalībniekiem, tostarp importētājiem. Lai uz šo jautājumu atbildētu tā, lai tas būtu noderīgi iesniedzējtiesai ( 10 ), aplūkošu to kā jautājumu, vai Savienības tiesībās ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina ieinteresēto ekonomikas dalībnieku, kāds ir Funke, piekļuve tiesai, lai apstrīdētu RAPEX paziņojumu ( 11 ).

23.

Šī ir pirmā reize, kad Tiesai ir lūgts interpretēt Savienības tiesību normas attiecībā uz RAPEX. Tādēļ vispirms sniegšu dažus ievada apsvērumus par RAPEX un tās paziņošanas procedūras darbību (A). Pēc tam atbildēšu uz otro un trešo uzdoto jautājumu, paskaidrojot, ka RAPEX piemērojamās Savienības tiesības atbildību par RAPEX paziņojumos sniegtās informācijas pareizību uzliek dalībvalsts iestādei (B). Tomēr šie paši tiesību akti neparedz, ka ekonomikas dalībnieki būtu RAPEX paziņošanas procedūras dalībnieki. Tāpēc, manuprāt, ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu nevar pamatot ar RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām (C). Tas nenozīmē, ka ekonomikas dalībniekam tādā situācijā kā izskatāmajā lietā saskaņā ar Savienības tiesībām nav nekādu tiesību aizsardzības līdzekļu pret nepilnīgu paziņošanu. Apgalvošu, ka nepilnīgs RAPEX paziņojums no ekonomikas dalībnieka viedokļa var radīt šķēršļus tirdzniecībai iekšējā tirgū. Šī iemesla dēļ tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu var atvasināt no Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti (D). Visbeidzot pievērsīšos sekām, kas no šāda secinājuma izriet iesniedzējtiesai (E).

24.

Vispārīgi runājot, RAPEX – kā norāda tās nosaukums – ir Savienības tiesībās izveidota sistēma ātrai informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm ( 12 ) un Komisiju attiecībā uz bīstamiem nepārtikas produktiem ( 13 ). Tās pamatā ir virkne Padomes lēmumu, kas pieņemti, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem ( 14 ). Pēc tam šī sistēma tika iekļauta Direktīvā 92/59/EK par produktu vispārēju drošību ( 15 ), kas bija Direktīvas par produktu vispārēju drošību priekštece.

25.

Ar RAPEX starpniecību nosūtīto paziņojumu skaits gadu gaitā ir pakāpeniski palielinājies ( 16 ). Ar RAPEX starpniecību 2021. gadā tika izplatīti 2142 paziņojumi un 4965 papildu paziņojumi ( 17 ).

26.

Kā jau tika minēts, RAPEX piemērojamās Savienības tiesības pašlaik ietver Direktīvu par produktu vispārēju drošību ( 18 ), Regulu par tirgus uzraudzību ( 19 ) un RAPEX pamatnostādnes ( 20 ). Visi šie akti ir pamatoti ar LESD 114. pantu.

27.

RAPEX galvenais mērķis ir informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju situācijās, kad nepieciešama ātra iejaukšanās tirgū saistībā ar kāda (nepārtikas) produkta drošību ( 21 ). Tās mērķis ir novērst nelaimes gadījumus, brīdinot citu dalībvalstu tiesību aizsardzības iestādes par potenciāli bīstamiem produktiem ( 22 ). RAPEX ir svarīga loma produktu drošības jomā, tā it īpaši novērš un ierobežo tādu bīstamu produktu piegādi, kas rada nopietnu risku patērētāju veselībai un drošībai, tādējādi palīdzot nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību un augstu patērētāju aizsardzības līmeni ( 23 ).

28.

Pati RAPEX sastāv no vairākiem elementiem, tostarp tiesiskā regulējuma, kas reglamentē sistēmas darbību (proti, Direktīva par produktu vispārēju drošību un RAPEX pamatnostādnes); RAPEX tiešsaistes lietojumprogrammas, kura ļauj dalībvalstīm un Komisijai ātri veikt informācijas apmaiņu; valsts RAPEX kontaktpunktiem, kas ir atbildīgi par RAPEX darbības nodrošināšanu dalībvalstīs, un RAPEX tīmekļvietnes ( 24 ), kurā sniegti RAPEX paziņojumu kopsavilkumi un iknedēļas atjauninājumi sabiedrībai ( 25 ).

29.

RAPEX darbojas šādos trīs posmos ( 26 ). Pirmais ir paziņošanas posms, kurā dalībvalsts kompetentās iestādes sagatavo paziņojumu, ko pēc tam ar valsts RAPEX kontaktpunkta starpniecību nosūta Komisijai. Otrais ir validācijas un izplatīšanas posms, kurā Komisija pārbauda visus paziņojumus, lai pārliecinātos par to pareizību un pilnīgumu, un pēc tam tos pārsūta dalībvalstīm – papildus to publicēšanai RAPEX tīmekļvietnē. Trešais ir kontroles posms, kurā dalībvalstis pēc RAPEX paziņojuma saņemšanas pārbauda sniegto informāciju un veic attiecīgus pasākumus, par kuriem tās arī informē Komisiju ( 27 ).

30.

Saskaņā ar Direktīvas par produktu vispārēju drošību 12. pantu un Regulas par tirgus uzraudzību 22. pantu dalībvalstīm ir pienākums nosūtīt Komisijai RAPEX paziņojumu, ja ir izpildīti šādi četri nosacījumi ( 28 ). Pirmkārt, produkts ietilpst Direktīvas par produktu vispārēju drošību vai Regulas par tirgus uzraudzību piemērošanas jomā. Otrkārt, produktam tiek piemēroti pasākumi, kas aizliedz, ierobežo vai paredz īpašus nosacījumus tā iespējamai tirdzniecībai vai lietošanai, kurus var veikt vai nu pēc ekonomikas dalībnieka iniciatīvas (brīvprātīgi pasākumi), vai arī pēc dalībvalsts kompetento iestāžu rīkojuma (obligāti pasākumi), kā tas ir šajā gadījumā ( 29 ). Treškārt, produkts rada nopietnu risku patērētāju veselībai un drošībai vai, Regulas par tirgus uzraudzību gadījumā – citām būtiskām sabiedrības interesēm. Ceturtkārt, nopietnais risks pārsniedz paziņotājas dalībvalsts teritoriju un tādējādi tam ir pārrobežu ietekme ( 30 ).

31.

Konkrētāk – un tas ir būtiski šīs lietas vajadzībām – ir iespējams izdalīt vairākus aspektus attiecībā uz RAPEX paziņošanas procedūru. Pirmkārt, ja tirgus uzraudzības kontekstā dalībvalsts kompetentās iestādes saskaras ar produktu, kas rada nopietnu risku, kurš prasa nekavējošu rīcību, šāds produkts ir jāatsauc, jāizņem no tirgus vai jāaizliedz to darīt pieejamu tirgū ( 31 ).

32.

Otrkārt, ja dalībvalsts veic šādu pasākumu vai ir paredzējusi to veikt, tai ir jāizvērtē, vai iemesli, kas izraisīja šo pasākumu vai šī pasākuma sekas, iziet ārpus tās teritorijas ( 32 ). Dalībvalstij ir arī jāizvērtē, vai produkts rada nopietnu risku, kas nozīmē, ka pirms dalībvalsts nolemj iesniegt RAPEX paziņojumu, tai ir jāveic riska novērtējums ( 33 ).

33.

Treškārt, ja ir izpildīti RAPEX paziņojuma nosacījumi, dalībvalstij ir pienākums “nekavējoties” nosūtīt paziņojumu Komisijai ( 34 ). Paziņotāja dalībvalsts sniedz visu pieejamo informāciju, tostarp jo īpaši informāciju, kas ļauj identificēt produktu ( 35 ). RAPEX paziņojumu, ko sagatavo attiecīgās dalībvalsts iestādes ( 36 ), iesniedz, izmantojot standartizētu paziņošanas veidlapu, kā izklāstīts RAPEX pamatnostādnēs ( 37 ). Katrai dalībvalstij ir jāizveido viens RAPEX kontaktpunkts, kas nodrošina RAPEX darbību valsts līmenī ( 38 ). Valsts RAPEX kontaktpunkts pirms RAPEX paziņojuma nosūtīšanas Komisijai pārbauda un apstiprina no kompetentajām iestādēm saņemtās informācijas pilnīgumu ( 39 ).

34.

Šajā ziņā RAPEX paziņojumos ir jāietver vairāku veidu dati, tostarp informācija, kas ļauj identificēt paziņoto produktu. Tas paredzēts šādam nolūkam: “produkta sīka un precīza identifikācija ir viens no galvenajiem elementiem, lai varētu veikt tirgus uzraudzību un izpildes darbības, jo tā ļauj valstu iestādēm identificēt paziņoto produktu, atšķirt to no citiem tāda paša vai līdzīga veida vai kategorijas produktiem, kas ir pieejami tirgū, un atklāt to tirgū, un veikt atbilstošos pasākumus vai vienoties par šādu pasākumu veikšanu” ( 40 ). Šajā nolūkā, kā uzsvērts RAPEX pamatnostādnēs, paziņojumiem vajadzētu būt pēc iespējas pilnīgiem, un visas paziņojuma veidnes ailes jāaizpilda, norādot vajadzīgos datus. Ja dati paziņojuma iesniegšanas brīdī nav pieejami, tas ir skaidri jānorāda un jāpaskaidro, un, tiklīdz informācija kļūst pieejama, paziņotājai dalībvalstij paziņojums ir jāatjaunina ( 41 ). Saskaņā ar RAPEX pamatnostādnēs sagatavoto paziņojuma veidni noteikta informācija par produktu, tostarp modeļa veids/numurs, [partijas] sērijas numurs/svītrkods un produkta un iepakojuma apraksts, ir norādītas kā obligāti aizpildāmas ailes, kas nozīmē, ka principā tās ir jāaizpilda ( 42 ).

35.

Saskaņā ar Direktīvu par produktu vispārēju drošību paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par sniegto informāciju ( 43 ). Šī iemesla dēļ RAPEX pamatnostādnēs ir paredzēts, ka “paziņotāja dalībvalsts un valsts atbildīgā iestāde nodrošina, ka visas ar RAPEX lietojumprogrammas starpniecību sniegtās ziņas ir precīzas, lai tādējādi šie produkti netiktu sajaukti ar līdzīgiem ES tirgū pieejamiem tās pašas kategorijas vai veida produktiem” ( 44 ).

36.

Ceturtkārt, RAPEX paziņošanas procedūrā Komisija būtībā ir “centrs” ( 45 ) vai “ziņojumu izplatītājs” ( 46 ) starp dalībvalstīm. Tai “visdrīzākajā iespējamā laikā” ir jāpārbauda visi RAPEX paziņojumi, lai pārliecinātos, ka tie ir pareizi un pilnīgi, pirms to nosūtīšanas citām dalībvalstīm ( 47 ). Attiecībā uz pilnīgumu īpaša uzmanība tiek pievērsta tām RAPEX paziņojuma daļām, kas attiecas uz produkta identifikāciju ( 48 ). Turklāt Komisija RAPEX paziņojumu kopsavilkumus publicē RAPEX tīmekļvietnē, lai informētu sabiedrību par produktiem, kas rada nopietnu risku ( 49 ). Tomēr RAPEX pamatnostādnēs ir noteikts, ka jebkāda Komisijas veikta rīcība, piemēram, RAPEX paziņojumu validācija un izplatīšana un to publicēšana RAPEX vietnē, nenozīmē, ka tā uzņemas atbildību par nosūtīto informāciju, par kuru arī turpmāk ir atbildīga paziņotāja dalībvalsts ( 50 ).

37.

Visbeidzot, saņemot RAPEX paziņojumu, pārējām dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstoši turpmākie pasākumi ( 51 ). Tām ir jāpārbauda RAPEX paziņojumā sniegtā informācija un atbilstoši jārīkojas, lai noteiktu, vai produkts ticis tirgots tās teritorijā, un novērtētu, kādi preventīvi vai ierobežojoši pasākumi nepieciešami, vajadzības gadījumā jāveic riska papildu novērtēšana un testēšana un jāapkopo jebkāda papildu informācija, kas var būt svarīga citām dalībvalstīm (piemēram, informācija par produkta izplatīšanas kanāliem) ( 52 ). Pēc tam dalībvalstis par saviem konstatējumiem un darbībām, kas izriet no šiem pasākumiem, paziņo Komisijai papildu paziņojumu veidā ( 53 ).

38.

Tieši šādā gaismā tiks izskatīti šajā lietā uzdotie jautājumi.

39.

Saskaņā ar RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par RAPEX paziņojumā sniegto informāciju un nodrošina tās precizitāti (skat. šo secinājumu 33.–36. punktu).

40.

Tajā pašā laikā Direktīvas par produktu vispārēju drošību II pielikuma 5. punkts uzliek zināmu atbildību Komisijai, pieprasot tai “visdrīzākajā iespējamā laikā” pārbaudīt visus RAPEX paziņojumus, lai nodrošinātu, ka tie ir pareizi un pilnīgi (skat. šo secinājumu 36. punktu). Tomēr, kā norādījusi Austrijas valdība un Komisija, ir acīmredzams, ka kopumā tā ir formāla pārbaude un ka tā neaizstāj paziņotājas dalībvalsts primāro atbildību par RAPEX paziņojuma pilnīguma nodrošināšanu ( 54 ).

41.

Paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par paziņotajiem datiem, kamēr RAPEX paziņojums, kas attiecas uz konkrētiem produktiem, ir sistēmā, un tai ir jāinformē Komisija par jebkādām izmaiņām, kuru dēļ ir jāveic izmaiņas RAPEX paziņojumā ( 55 ). Turklāt, tā kā paziņotāja dalībvalsts uzņemas pilnu atbildību par RAPEX sistēmā nosūtīto informāciju, RAPEX paziņojuma pastāvīga vai pagaidu atsaukšana var notikt tikai pēc šīs valsts pieprasījuma ( 56 ).

42.

Tas viss norāda, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis primāro atbildību par RAPEX sistēmā paziņotās informācijas precizitāti, tostarp atbildību par informācijas par attiecīgo produktu pilnīgumu, noteikt paziņotājai dalībvalstij. Tādējādi es ierosinu Tiesai uz prejudiciāla nolēmuma sniegšanai uzdoto otro un trešo jautājumu atbildēt šādā veidā.

43.

Ja paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par paziņotās informācijas precizitāti, rodas jautājums, vai ieinteresētajiem ekonomikas dalībniekiem ir tiesības RAPEX paziņošanas procedūras ietvaros pieprasīt no kompetentajām dalībvalsts iestādēm papildināt RAPEX paziņojumu.

44.

Atbilstoši Funke izvirzītajiem argumentiem šādas tiesības var izrietēt no RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām. Austrijas valdība un Komisija tam nepiekrīt.

45.

Ir vispārzināms, ka attiecībā uz RAPEX nav tādu Savienības tiesību normu, kas skaidri paredzētu šādas tiesības.

46.

Manuprāt, šādas tiesības piedalīties RAPEX paziņošanas procedūrā, kas ļautu ekonomikas dalībniekam pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu, nevar izsecināt no RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām, tostarp no noteikumiem, kurus iesniedzējtiesa piemin savos jautājumos.

47.

No RAPEX piemērojamajām Savienības tiesībām izriet – kā norāda Austrijas valdība un Komisija –, ka RAPEX paziņošanas procedūra ir paredzēta kā procedūra, kurā iesaistītas dalībvalstu kompetentās iestādes un Komisija. Direktīvā par produktu vispārēju drošību (saskaņā ar tās 12. pantu) un Regulā par tirgus uzraudzību (saskaņā ar tās 22. pantu) dalībvalstij ir pienākums nekavējoties ar RAPEX starpniecību paziņot Komisijai, ja tā pieņem vai nolemj pieņemt brīvprātīgus vai obligātus pasākumus, kas aizliedz, ierobežo vai paredz nosacījumus tādu produktu tirdzniecībai, kuri rada nopietnu risku (skat. šo secinājumu 30. un 33. punktu).

48.

Ir iespējams, ka informāciju par produktiem, kas rada risku, ekonomikas dalībnieki var iesniegt, izmantojot īpašu rīku (Produktu drošības Business Alert Gateway) RAPEX tīmekļvietnē. Tomēr ekonomikas dalībnieku veiktie riska novērtējumi nav saistoši valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par savu riska novērtējumu veikšanu un tādējādi var izdarīt atšķirīgus secinājumus ( 57 ). Šajā ziņā RAPEX pamatnostādnēs ir skaidri norādīts, ka ekonomikas dalībnieki nav tieši iesaistīti RAPEX paziņojumu iesniegšanā ( 58 ), kaut gan tie var būt zināmā mērā netieši iesaistīti. Ekonomikas dalībniekiem ir pienākums nekavējoties informēt kompetento iestādi visās dalībvalstīs, kuru tirgos produkts ir pieejams, ja tie atklāj, ka produkts rada risku. Tomēr ar RAPEX paziņojumu par šādu informāciju, kurš izraisa visu dalībvalstu pienākumu reaģēt, notiek apmaiņa starp dalībvalstīm un Komisiju.

49.

Tāpēc man šķiet, ka RAPEX piemērojamās Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, vai tās ir iekļautas Direktīvā par produktu vispārēju drošību, Regulā par tirgu uzraudzību vai RAPEX pamatnostādnēs (vai citur ( 59 )), nav izstrādātas ar mērķi piemērot ekonomikas dalībniekiem tādu personu statusu, kurām būtu noteiktas tiesības RAPEX paziņošanas procedūrā.

50.

Norādīšu, kā minēts zinātniskajā literatūrā, ka patiešām pastāv tādas Savienības informācijas apmaiņas sistēmas, kurām piemērojamajos tiesību aktos attiecīgajām personām ir skaidri noteiktas tiesības pieprasīt informācijas labošanu ( 60 ). Tomēr man šķiet, ka RAPEX pašlaik nav viena no tām.

51.

Tādēļ, atbildot uz pirmo uzdoto jautājumu, uzskatu, ka ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt kompetentajām dalībvalsts iestādēm papildināt RAPEX paziņojumu nevar izrietēt no RAPEX piemērojamām Savienības tiesībām.

52.

Lai gan tas tā ir, uzskatu, ka ekonomikas dalībnieki, kurus nelabvēlīgi ietekmē nepilnīgs RAPEX paziņojums, Savienības tiesību sistēmā nav atstāti bez tiesiskās aizsardzības. To tiesības pieprasīt papildināt RAPEX paziņojumu izriet no Līguma noteikumiem, kas aizliedz dalībvalstīm noteikt nesamērīgus šķēršļus tirdzniecībai.

53.

Manuprāt, no ekonomikas dalībnieka, kāds ir Funke, viedokļa nepilnīgs RAPEX paziņojums var būt pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību (turpmāk tekstā – “pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību”), ja tas kavē iespēju šim ekonomikas dalībniekam laist tirgū drošus produktus, ar kuriem šis uzņēmējs tirgojas citu dalībvalstu tirgos.

54.

Brīva preču aprite starp dalībvalstīm ir LESD pamatprincips, kas tostarp izpaužas LESD 34. pantā (un 35. pantā) noteiktajā kvantitatīvo importa (un eksporta) ierobežojumu starp dalībvalstīm un visu pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegumā ( 61 ).

55.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 34. un 35. pantam ir tieša iedarbība tādā nozīmē, ka tie piešķir ekonomikas dalībniekiem attiecībā pret dalībvalstīm tiesības, uz kurām var atsaukties tiesā ( 62 ).

56.

Tādējādi, ja nepilnīgu RAPEX paziņojumu var raksturot kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību, ekonomikas dalībniekam, kāds ir Funke, tieši no Līgumiem izrietētu tiesības, uz kurām var atsaukties tiesā, prasīt, lai šāds pasākums netiktu piemērots attiecībā uz tā tirdzniecību. Nepilnīgs RAPEX paziņojums var vairs nebūt pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību, ja tas tiek papildināts. Līdz ar to ekonomikas dalībnieks tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu varētu izsecināt tieši no Līgumiem.

57.

Tiesas sēdē, atbildot uz šajā ziņā uzdotu jautājumu, Austrijas valdība un Komisija pauda viedokli, ka RAPEX paziņojumu nevar kvalificēt kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību. Funke uzskatīja pretēji, apgalvojot, ka tieši RAPEX paziņojumi izraisīja to, ka tika tieši aizskartas šī uzņēmuma kā ekonomikas dalībnieka tiesības pārdot savus produktus citu dalībvalstu tirgos. Šajā ziņā Funke paskaidroja, ka tā nevar pārdot produktus, kas nepamatoti iekļauti RAPEX paziņojumos, un ka publikācijas RAPEX tīmekļvietnē dēļ patērētāji tiek ietekmēti nepirktu šos produktus.

58.

Jāatgādina, ka kopš Dassonville ( 63 ) saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegums attiecas uz visiem dalībvalstu pasākumiem, kas var tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli traucēt iekšējo tirdzniecību Savienībā.

59.

Līdz ar to par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta nozīmē tiek uzskatīti ne tikai tādi dalībvalsts īstenoti pasākumi, kuru mērķis ir vai kuru rezultātā rodas nelabvēlīgāka attieksme pret precēm no citām dalībvalstīm, bet arī visi citi pasākumi, kas traucē vienas dalībvalsts izcelsmes produktiem piekļūt citas dalībvalsts tirgum ( 64 ).

60.

Nepilnīgs RAPEX paziņojums var traucēt tirdzniecību ar drošiem produktiem, uz kuriem tas attiecas nepamatoti. Tieši tāpēc attiecīgajos Savienības tiesību aktos ir prasīts, lai paziņotie dati būtu pēc iespējas precīzāki un pilnīgāki (skat. šo secinājumu 33. un 34. punktu). Šis valsts iestādēm noteiktais pienākums ļauj citu dalībvalstu valsts iestādēm, kā arī ekonomikas dalībniekiem un patērētājiem identificēt produktu, ko uzskata par tādu, kas rada risku, un atšķirt to no citiem līdzīgiem produktiem tirgū, lai izvairītos no šķēršļiem tirdzniecībā ar drošiem produktiem.

61.

Šajā situācijā tas nozīmē, ka pati iespēja, ka ar RAPEX starpniecību nosūtīta nepilnīga Austrijas iestāžu paziņojuma dēļ ekonomikas dalībnieks citā dalībvalstī varētu tikt atturēts no RAPEX paziņojumos kļūdaini iekļauto produktu importa vai tirdzniecības, manuprāt, ir uzskatāma par preču brīvas aprites ierobežojumu tādam ekonomikas dalībniekam kā Funke ( 65 ).

62.

Ir taisnība, ka RAPEX paziņojums nav pasākums, kas ierasti tiek aplūkots lietās saistībā ar LESD 34. pantu. Parasti Tiesa saskaras ar importētājas dalībvalsts veiktajiem pasākumiem. Ņemot vērā šīs lietas faktus, šāds pasākums būtu, piemēram, pasākums, ko veiktu Vācijas iestādes, kuras, saņemot RAPEX paziņojumus, aizliegtu Vācijas tirgū pārdot visas Funke importētās petardes. Funke norādīja, ka Vācijas iestādes ir veikušas noteiktus pasākumus, bet sīkākus skaidrojumus nesniedza.

63.

Manuprāt, pat tad, ja Vācija nekādus pasākumus neveiktu (kā iepriekš minētajā piemērā), attiecīgie ekonomikas dalībnieki Vācijā (piemēram, izplatītāji, ar kuriem Funke uzturēja darījuma attiecības) varētu pieņemt lēmumu neimportēt tās produktus Vācijā vienīgi Austrijas iestāžu sniegto RAPEX paziņojumu dēļ. Tāpat, ņemot vērā to, ka RAPEX paziņojumi ir publiski pieejami RAPEX tīmekļvietnē, noteikts skaits patērētāju varētu izlemt nepirkt Funke importētos un dažādu dalībvalstu tirgos izplatītos produktus, kas savukārt varētu izraisīt importa samazināšanos.

64.

Tomēr Austrijas valdība un Komisija uzskata, ka tikai iespēja, ka nepilnīga RAPEX paziņojuma dēļ varētu tikt ietekmēts imports, vien ir pārāk maza, lai to varētu kvalificēt kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību.

65.

Šajā ziņā vēlos atgādināt iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru tikai ar iespēju vien, ka valsts pasākuma (vai darbības) rezultātā tiek pārdots mazāks produktu skaits, pietiek, lai to kvalificētu kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību. Kā klasisku piemēru var minēt spriedumu Komisija/Īrija (“Buy Irish” kampaņa) ( 66 ), kurā Tiesa nosprieda, ka Īrijas valdības sponsorēta mārketinga kampaņa, kas mudināja tās pilsoņus pirkt Īrijas preces, kavēja preču brīvu apriti, jo, ietekmējot tirgotāju un patērētāju rīcību šajā dalībvalstī, kampaņas potenciālā ietekme uz importu bija pielīdzināma tai, ko radīja saistoša rakstura pasākumi. Turklāt spriedumā AGM‑COS.MET ( 67 ) tika uzskatīts, ka dalībvalsts ierēdnim piedēvējami paziņojumi, ka konkrēti produkti ir bīstami un neatbilst piemērojamo Savienības saskaņošanas tiesību aktu prasībām, varēja vismaz netieši un potenciāli traucēt produktu laišanu tirgū un tādējādi bija šķērslis tirdzniecībai LESD 34. panta izpratnē.

66.

No tā izriet, ka nepilnīgs RAPEX paziņojumu varētu kvalificēt kā pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību.

67.

Ne visi šķēršļi tirdzniecībai ir aizliegti. Tie ir atļauti, ja pastāv leģitīms mērķis, kas attaisno šķērsli, un ja pasākums nav nesamērīgs attiecībā pret šādu mērķi.

68.

Lai gan patērētāju veselības un drošības aizsardzība neapšaubāmi ir likumīgs mērķis, kas attaisno RAPEX paziņojumus, tas ne vienmēr attaisno nepilnīgus paziņojumus. Precīzs RAPEX paziņojums novērš kaitējumu patērētāju veselībai un drošībai, savukārt neprecīzs RAPEX paziņojums var traucēt tādu produktu laišanu tirgū, kuri nerada nopietnu risku. Tāpēc, manuprāt, nepilnīgs RAPEX paziņojums var būt aizliegts pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību, ja tas rada nesamērīgu šķērsli paziņojumā kļūdaini ietvertu drošu produktu tirdzniecībai.

69.

Ņemot vērā šādu iespēju, ekonomikas dalībniekam ir jādod iespēja vērsties tiesā, kurai ir pilnvaras pārbaudīt, vai nepilnīgs RAPEX paziņojums ir pamatots.

70.

Austrijas RAPEX kontaktpunkta pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka ražošanas gads, kurš, kā apgalvo Funke, nav norādīts RAPEX paziņojumos, uz attiecīgajiem produktiem nav atrodams. Tādēļ to šajos paziņojumos nevarēja norādīt. Turklāt tas apgalvoja, ka šādai informācijai nav nozīmes, novērtējot aplūkoto petaržu radītā riska līmeni. Pēc tā domām, produkta defekts (konkrētajā gadījumā – pārāk īss deglis) liecina par nepietiekamām pārbaudēm ražotājvalstī, padarot šādus produktus vispārēji bīstamus, neraugoties uz to ražošanas gadu.

71.

Tā tas arī varētu būt. Tomēr šāda veida jautājumi ir jāizvērtē un jāizlemj attiecīgajās dalībvalstu instancēs, tostarp noteikti tiesā, kurai ir pilnvaras pārskatīt valsts administratīvo iestāžu lēmumus. Nevar uzskatīt, kā apgalvo Komisija, ka dalībvalstis vienmēr nosūta tikai precīzu un pilnīgu informāciju un ka ar RAPEX izveidotā sistēma to garantē.

72.

Piekļuve tiesai, kurai ir pietiekamas pilnvaras, lai lemtu par iespējamiem ekonomikas dalībnieku tiesību, kuru pamatā ir Savienības tiesības, pārkāpumiem, ir prasība, kas izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kurš šobrīd ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā. Tā ir tiesiskuma, kā tas tiek saprasts Savienības tiesību sistēmā, pamatā.

73.

Tomēr Komisija apgalvo, ka prasība, kas ļauj ekonomikas dalībniekam pieprasīt nepilnīga RAPEX paziņojuma papildināšanu, nav nepieciešama, lai izpildītu prasību par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Komisija uzskata – pietiek ar to, ka ekonomikas dalībnieks, kuram ir nodarīts kaitējums nepareiza RAPEX paziņojuma dēļ, var iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību pret paziņotāju dalībvalsti.

74.

Es tam nepiekrītu. Prasība par zaudējumu atlīdzību man nešķiet efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis Hartas 47. panta izpratnē šajā situācijā ( 68 ).

75.

Pirmkārt, tiesas lēmums, kā norādīja Funke, visticamāk, tiks pieņemts pēc vairākiem gadiem. Vēl svarīgāk ir tas, ka lēmumam par zaudējumu atlīdzības piešķiršanu nebūtu tiešas un konkrētas ietekmes uz aplūkoto kļūdaino RAPEX paziņojumu. Citiem vārdiem sakot, tas nenovērstu nepamatoto šķērsli tirdzniecībai. Ekonomikas dalībnieks pa to laiku varētu jau būt zaudējis savu uzņēmumu. Turklāt, tā kā šāda prasība par zaudējumu atlīdzību būtu balstīta uz iespējamu dalībvalsts pieļautu Savienības tiesību pārkāpumu (valsts atbildības princips), tā būtu saistīta ar stingru nosacījumu izpildi (proti, pietiekami būtiska Savienības tiesību normas, kas piešķir indivīdiem tiesības, pārkāpuma esamība un tieša cēloņsakarība ar nodarīto kaitējumu ( 69 )), kas faktiski, šķiet, liktu atgriezties atpakaļ pie jautājuma par piešķirtajām tiesībām.

76.

Tā kā Savienības tiesībās ir paredzēta tieša piekļuve tiesai, lai apstrīdētu dalībvalsts noteiktu pasākumu, kas, iespējams, rada nepamatotu šķērsli tirdzniecībai, prasību par zaudējumu atlīdzību šajā ziņā nevar uzskatīt par efektīvu aizvietotāju.

77.

Visbeidzot – pretēji Austrijas valdības izvirzītajiem argumentiem – atzīt ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu, manuprāt, nav pretrunā RAPEX mērķim nodrošināt ātru informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju par bīstamiem nepārtikas produktiem.

78.

Manis ierosinātais risinājums nedod iespēju ekonomikas dalībniekam piedalīties RAPEX paziņošanas procedūrā kā dalībniekam vai nepieļaut paziņojuma sniegšanu, lūdzot to papildināt. Ar to ir vienīgi atzītas visiem tirgus dalībniekiem, pamatojoties uz Līgumiem, pastāvošās tiesības, lai dalībvalstis nenoteiktu nepamatotus ierobežojumus to komercdarbībai. Šis pienākums ir konkretizēts tiesību aktos, kas attiecas uz RAPEX sistēmu, nosakot, ka informācijai, ko nosūta ar sistēmas starpniecību, ir jābūt pēc iespējas precīzai un pilnīgai. Ja tiek ņemta vērā ekonomikas dalībnieka sūdzība attiecībā uz nosūtītās informācijas nepilnīgumu, kompetentās iestādes var pieņemt lēmumu par paziņojuma papildināšanu vai atteikumu to darīt, kam ir jābūt racionāli pamatotam. Lēmums par paziņojuma papildināšanu joprojām ir dalībvalstu iestāžu prerogatīva.

79.

Prasības izvirzīšanu iestādēm ņemt vērā un atbildēt uz ekonomikas dalībnieka pieteikumu papildināt paziņojumu nevar uzskatīt par neatbilstošu tam, kas bija paredzēts RAPEX sistēmā. Gluži pretēji, man šķiet, ka atzīstot, ka ekonomikas dalībniekiem ir (post festum) tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu, varētu uzlabot šīs sistēmas efektivitāti. Tas palīdzētu nodrošināt, ka tiek identificēti pareizie produkti un ka tos var izsekot visās dalībvalstīs, kuras pēc tam var veikt attiecīgus pasākumus.

80.

Tādēļ, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem iemesliem, uzskatu, ka ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu var tikt izsecinātas no Līguma noteikumiem, kas aizliedz dalībvalstīm noteikt nepamatotus šķēršļus tirdzniecībai. Ekonomikas dalībniekam, kura pieprasījumu par papildināšanu kompetentā iestāde ir noraidījusi, ir jānodrošina iespēja vērsties tiesā, lai apstrīdētu šo atteikumu un apgalvotu, ka nepilnīgs paziņojums ir nepamatots šķērslis tirdzniecībai. Visefektīvākais veids, kā novērst šādu šķērsli, ir papildināt paziņojumu.

81.

Vēl jānoskaidro, kādas sekas iesniedzējtiesai šīs lietas apstākļos rada tas, ka, pamatojoties uz Savienības tiesībām, tiek atzītas ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu.

82.

No pastāvīgās judikatūras izriet – princips, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu to mērķim ( 70 ).

83.

Šajā ziņā Austrijas valdība norādīja, ka saskaņā ar Austrijas administratīvā procesa tiesībām, ja personai, pamatojoties uz tieši piemērojamu Savienības tiesību normu, ir tiesības lūgt administratīvo iestādi īstenot noteiktu rīcību, attiecīgajai iestādei, ja tā šo lūgumu neapmierina, ir pienākums pieņemt šajā sakarā lēmumu. No tā šķietami izriet – ja, pamatojoties uz Līgumiem, tiktu atzītas ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu, tas mainītu iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu novērtējumu Austrijas administratīvi procesuālajās tiesībās. Tāpēc kompetentās iestādes atteikumu ņemt vērā Funke pieteikumu varētu kvalificēt kā administratīvu aktu, un tas savukārt pieļautu tā pārskatīšanu tiesā saskaņā ar Austrijas tiesībām.

84.

Šādos apstākļos man šķiet iespējama interpretācija, kas atbilst Savienības tiesību prasībām. Tomēr, ņemot vērā uzdevumu sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

85.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību, it īpaši tās 12. pants un II pielikums, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93, it īpaši tās 20. un 22. pants, un Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2019/417 (2018. gada 8. novembris), ar ko nosaka pamatnostādnes par to, kā vadīt Eiropas Savienības ātrās ziņošanas sistēmu RAPEX, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību 12. pantu, un tās ziņošanas sistēmu,

ir jāinterpretē tādējādi, ka

galvenā atbildība par RAPEX paziņošanas procedūrā sniegtās informācijas precizitāti ir paziņotājai dalībvalstij, bet ka ekonomikas dalībnieka tiesības pieprasīt RAPEX paziņojuma papildināšanu no šīm tiesību normām tieši neizriet.

Tomēr šādas tiesības var izsecināt no LESD 34. pantā ietvertā pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību aizlieguma.

Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesību aizsardzību tiesā visiem ekonomikas dalībniekiem, kuri apgalvo, ka nepilnīgs RAPEX paziņojums attiecībā uz tiem ir nepamatots šķērslis tirdzniecībai.