1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību ( 2 ) 18. pantu kopsakarā ar šīs direktīvas 3. pantu.

2.

Šī prasība tika iesniegta par strīdiem starp sešiem transportlīdzekļu īpašniekiem un to personu civiltiesiskās atbildības apdrošinātājiem, kuras ir atbildīgas par viņu transportlīdzekļiem nodarītajiem zaudējumiem.

3.

Šī lieta dod Tiesai iespēju pirmo reizi precizēt tiesību izvirzīt tiešu prasījumu pret apdrošināšanas sabiedrību – kas ir cietušajai personai, kura prasa atlīdzināt visus zaudējumus, ko izraisījis mehāniskais transportlīdzeklis, – piemērojamību.

4.

Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka apdrošināšanas sabiedrība izmaksā atlīdzību tikai naudā un ka Direktīvas 2009/103 lietderīgā iedarbība tiktu apdraudēta, ja cietušās personas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu būtu jāierobežo vai jāizslēdz tāpēc, ka bojātais transportlīdzeklis faktiski nav ticis remontēts.

5.

Direktīvas 2009/103 30. apsvērumā ir teikts:

6.

Šīs direktīvas 3. pantā “Transportlīdzekļu obligātā apdrošināšana” ir noteikts:

“Katra dalībvalsts, ievērojot 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.

Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem pasākumiem.

Katra dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka apdrošināšanas līgums attiecas arī uz:

Pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”

7.

Saskaņā ar minētās direktīvas 18. pantu “Tiesības izvirzīt tiešu prasījumu”:

“Dalībvalstis nodrošina, ka pusēm, kas cietušas 3. pantā minētā apdrošināta transportlīdzekļa izraisītā negadījumā, ir tiesības izvirzīt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz atbildīgās personas civiltiesisko atbildību.”

8.

Kodeks cywilny (Civilkodekss) 363. panta 1. punktā ir noteikts:

“Zaudējumi ir jāsedz pēc cietušās puses izvēles, atjaunojot lietu iepriekšējo stāvokli vai samaksājot attiecīgu naudas summu. Tomēr, ja iepriekšējā stāvokļa atjaunošana nav iespējama vai tā radītu pārmērīgas grūtības vai izmaksas atbildīgajai pusei, cietušajai pusei ir tiesības tikai uz atlīdzību naudā.”

9.

Civilkodeksa 822. panta 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumā apdrošinātājs apņemas izmaksāt līgumā paredzēto atlīdzību par zaudējumiem, kas nodarīti trešajām personām, attiecībā uz kurām apdrošinājuma ņēmējs vai apdrošinātais ir uzņēmies atbildību.

[..]

4.   Persona, kurai ir tiesības uz atlīdzinājumu saistībā ar apdrošināšanas gadījumu, uz kuru attiecas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgums, var iesniegt prasību tieši apdrošinātājam.”

10.

Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) tiek izskatīti seši strīdi. Piecu no šiem sešiem strīdiem priekšmets ir to apdrošināšanas sabiedrību, kuras ir atbildētājas pamatlietā un kuras sedz par satiksmes negadījumu, kas izraisījis kaitējumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, atbildīgās personas civiltiesisko atbildību, atteikums cietušajām personām, kuras ir prasītājas pamatlietā un kuras izmantoja savas Direktīvas 2009/103 18. pantā paredzētās tiesības izvirzīt tiešu prasījumu, segt mehānisko transportlīdzekļu remonta izmaksas, kas faktiski nav radušās. Iesniedzējtiesa šīs izmaksas dēvē par “hipotētiskām remonta izmaksām”.

11.

Sestais strīds no iepriekšējiem atšķiras tikai ar to, ka bojājumu izraisīja krītošas garāžas durvis, kuras krītot sasita prasītāja pamatlietā mehānisko transportlīdzekli.

12.

Šie strīdi rodas tāpēc, ka cietušās personas pieprasa finansiālu atlīdzību par viņu transportlīdzekļa bojājumiem, pamatojoties uz augstu remonta izmaksu (rezerves daļu un darbaspēka) aplēsi, nevis uz pierādījumiem par remonta izmaksām, t.i., faktiski radītajām izmaksām. Apdrošināšanas sabiedrības apgalvo, ka šī atlīdzība nedrīkst pārsniegt faktiski nodarīto zaudējumu apmēru, kas aprēķināts saskaņā ar tā dēvēto “diferenciālo” metodi. Tam jāatbilst starpībai starp bojātā transportlīdzekļa vērtību, kāda tam būtu bijusi, ja negadījums nebūtu noticis, un transportlīdzekļa pašreizējo vērtību tā bojātajā vai, kaut vai daļēji, saremontētajā stāvoklī.

13.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts tiesībām zaudējumu atlīdzības mērķis ir atjaunot cietušās personas īpašumam tādu vērtību, kāda tam būtu bijusi, ja zaudējumi nebūtu radušies, vienlaikus neļaujot šai personai iedzīvoties.

14.

Tomēr saskaņā ar Polijas judikatūru tiesas piešķir atlīdzību par transportlīdzekļiem nodarītajiem zaudējumiem hipotētisko remonta izmaksu līmenī, kas ievērojami pārsniegtu cietušās personas mantai nodarīto zaudējumu apmēru, kas noteikts, izmantojot diferenciālo metodi. Tas pats attiecas uz bojātā transportlīdzekļa, kuram cietušās personas nekad nākotnē nevarēs veikt remontu, pārdošanu.

15.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šo judikatūru, kas ir kritizējama tajā ziņā, ka tā atsevišķos gadījumos ļauj cietušajai pusei iedzīvoties, varētu pamatot ar Savienības tiesībās paredzēto īpašo ceļu satiksmes negadījumos cietušo aizsardzību. Tādējādi tā uzskata par nepieciešamu noskaidrot to cietušās personas tiesību tvērumu, kas izriet no tiesībām uz tiešu prasījumu, ko tā var izvirzīt pret apdrošināšanas sabiedrību.

16.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka ir konflikts starp, no vienas puses, šīm tiesībām uz tiešu prasījumu, kas saistītas ar faktu, ka saskaņā ar Polijas tiesībām cietusī persona var izvirzīt divas atšķirīgas prasības pret nelaimes gadījuma izraisītāju, proti, izvirzīt prasību par zaudējumu atlīdzību un prasību natūrā, lai atjaunotu stāvokli, kāds bija pirms zaudējumu rašanās, un, no otras puses, principu, kas izriet no Polijas saistību tiesībām, atbilstoši kurām civiltiesiskās atbildības apdrošinātāja sniegtais pakalpojums ir “maksājums”, proti, finansiāls izpildījums.

17.

Iesniedzējtiesa tādējādi vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības pieļauj tās valsts tiesību normas, kuru rezultātā cietušajai personai, kas vēlas izvirzīt tiešu prasījumu pret apdrošināšanas sabiedrību, tiek liegts viens no valsts tiesībās paredzētajiem atlīdzinājuma veidiem, kuram būtu atturoša iedarbība.

18.

Šī tiesa vēlas arī noskaidrot, vai, lai garantētu cietušās puses prasību efektivitāti atbilstoši Direktīvas 2009/103 18. pantam, tai ir jāiesniedz prasība pret negadījuma izraisītāja civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju, lai saņemtu atlīdzību, kas līdzvērtīga izmaksām, kuras nepieciešamas, lai tā pati veiktu bojātā transportlīdzekļa remontu, bez iespējas no tā atbrīvoties. Tādējādi atlīdzību varētu saistīt ar faktisku remontu.

19.

Pēdējais iesniedzējtiesas jautājums attiecas uz situāciju, kurā bojāto transportlīdzekli vairs nevar saremontēt, piemēram, lai to pārdotu. Tā sliecas uzskatīt, ka atlīdzībai cietušajai personai ir jāatbilst vienīgi starpībai starp cenu, ko tā saņēmusi par bojāto transportlīdzekli, un to cenu, ko tā būtu varējusi saņemt, ja tā būtu pārdevusi nebojātu transportlīdzekli.

20.

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza KP un RD Sp. z o.o., divas prasītājas pamatlietā, SI SA, viena no atbildētājām pamatlietā, Polijas, Čehijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

22.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir iesniedzējtiesas konstatējums, ka “valsts tiesību akti par atlīdzību [..] uzliek apdrošināšanas sabiedrībām pienākumu cietušajām personām izmaksāt tā sauktās hipotētiskās bojātā transportlīdzekļa remonta izmaksas bez jebkādas saistības ar tā veikšanu (nākotnē), tādējādi ļaujot cietušajām personām, kuras nevēlas veikt transportlīdzekļa remontu radušos bojājumu dēļ, palielināt savu īpašumu vērtību par starpību starp bojātā transportlīdzekļa remonta izmaksām un viņu īpašuma vērtības zudumu pēc bojājumiem, uz apdrošināšanas sabiedrību rēķina un turklāt uz visu to transportlīdzekļu īpašnieku rēķina, kuri maksā obligātās apdrošināšanas prēmijas”.

23.

Tādējādi iesniedzējtiesa cenšas rast risinājumu, lai nodrošinātu atlīdzību, kas būtu pēc iespējas tuvāka faktiskajām izmaksām, kuras būtu radušās cietušajām personām. Šī tiesa norāda, ka cietušās personas nevar celt prasību pret apdrošinātāju par transportlīdzekļa remontu natūrā, kā tās to varētu darīt pret zaudējumu nodarītāju.

24.

Šis konstatējums par to, ka Polijas tiesībās ir paredzēti atšķirīgi režīmi šīm divām prasībām, kas ir pieejamas personām, kurām ir tiesības uz transportlīdzeklim nodarīta kaitējuma atlīdzību, lika valsts tiesai noskaidrot Direktīvas 2009/103 18. pantā paredzēto cietušās personas tiesību uz tiešo prasījumu apjomu un apmēru, lai nodrošinātu šī prasījuma efektivitāti. Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

25.

Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar attiekties uz zaudējumu atlīdzības apmēru, ko galvenokārt regulē valsts tiesības ( 3 ).

26.

Turklāt jāatgādina, ka no LESD 267. panta formulējuma izriet, ka prasītajam prejudiciālajam nolēmumam jābūt iesniedzējtiesai “vajadzīgam”, lai tā varētu sniegt spriedumu lietā, ko tā izskata ( 4 ).

27.

Šajā gadījumā vienas no sešām lietām, kas jāizskata iesniedzējtiesai, priekšmets ir tāda bojājuma remonta izmaksas, ko transportlīdzeklim nodarīja garāžas durvis.

28.

Direktīvas 2009/103 priekšmets nepārprotami nav nodrošināt civiltiesisko atbildību, ja kaitējuma nodarītājs nav transportlīdzeklis ( 5 ). Proti, tās mērķis ir ieviest cietušo personu īpašu aizsardzību saistībā ar materiālo kaitējumu vai miesas bojājumiem, kas tiem var rasties mehāniskajam transportlīdzeklim raksturīgo bīstamo īpašību dēļ, kuras piemīt tā konstrukcijai un funkcijai.

29.

Turklāt Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka katra dalībvalsts, ievērojot šīs direktīvas 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai civiltiesiskā atbildība saistībā ar tādu transportlīdzekļu lietošanu, kuri parasti tiek novietoti tās teritorijā, būtu apdrošināta.

30.

Protams, jēdzienu “transportlīdzekļu lietošana”, kas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, Tiesa ir interpretējusi saistībā tostarp ar 3. panta pirmās daļas kontekstu ( 6 ), ņemot vērā to, ka šo transportlīdzekļu izraisīto nelaimes gadījumu upuru aizsardzība ir mērķis, kuru Savienības likumdevējs pastāvīgi ir izvirzījis un stiprinājis ( 7 ).

31.

Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tajā ietvertais jēdziens “transportlīdzekļu lietošana” ir attiecināms ne tikai uz ceļu satiksmi, proti, uz braukšanu pa koplietošanas ceļiem, bet ka šajā jēdzienā ietilpst transportlīdzekļa jebkāda veida izmantošana atbilstoši tā parastajai funkcijai ( 8 ).

32.

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka transportlīdzeklis tiek izmantots atbilstoši tā pārvietošanās līdzekļa funkcijai, ja tas kustas, bet principā arī tā stāvēšanas laikā starp divām pārvietošanās reizēm ( 9 ).

33.

Tiesa no tā ir secinājusi, ka jēdziens “transportlīdzekļu lietošana”, kas minēts Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajā daļā, attiecas uz tādu situāciju, kurā savai pārvietošanās funkcijai atbilstoši izmantojamais transportlīdzeklis, kas bijis novietots dzīvojamās mājas privātā garāžā, ir uzliesmojis, izraisot aizdegšanos šī transportlīdzekļa elektrosistēmā ( 10 ). Tāpat ir arī tad, kad nelaimes gadījumu izraisa eļļas noplūde, ko izraisa attiecīgā novietotā transportlīdzekļa mehāniskais stāvoklis ( 11 ).

34.

Tāpēc no jēdziena “transportlīdzekļu lietošana” Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas izpratnē ir skaidri izslēgtas situācijas, kurās nelaimes gadījuma cēlonis nav transportlīdzekļa stāvoklis vai tehniski bojājumi.

35.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka, lai transportlīdzekli izslēgtu no apdrošināšanas pienākuma, kas paredzēts šajā tiesību normā, tvēruma, nepieciešams, lai tas būtu oficiāli izņemts no aprites, atbilstoši piemērojamajam valsts tiesiskajam regulējumam ( 12 ).

36.

Nav šaubu, ka Direktīvas 2009/103 piemērošanas joma, kā to interpretējusi Tiesa, ir tikai pienākums apdrošināt civiltiesisko atbildību pret kaitējumiem, ko var izraisīt transportlīdzeklis.

37.

Šaubas par šo interpretāciju nevar radīt iesniedzējtiesas arguments, ka pēc būtības tai ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kas pamatotu vēršanos Tiesā par strīdu saistībā ar zaudējumu atlīdzību par transportlīdzeklim ar garāžas vārtiem nodarītajiem bojājumiem.

38.

Tāpēc iesaku Tiesai uzskatīt, ka šajā punktā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

39.

Attiecībā uz uzdoto jautājumu pieņemamību man nešķiet pamatoti uzskatīt, kā apgalvo Polijas valdība, ka pirmie divi jautājumi, no kuriem ir atkarīgi pārējie divi jautājumi, ir hipotētiski. Šī valdība apgalvo, ka prasītāji pamatlietās prasa tikai finansiālas atlīdzības samaksu. Iesniedzējtiesa tieši vaicā par šo ceļu satiksmes negadījumos nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas veidu ierobežošanu. Ja Savienības tiesībās tas nav paredzēts, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir pamatoti noraidīt prasījumus, kas iesniegti, pamatojoties uz izmaksu novērtējumu.

40.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai izskatīt visus prejudiciālos jautājumus kopumā, uzskatot, ka iesniedzējtiesa būtībā prasa, vai Direktīvas 2009/103 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas paredz tikai naudas atlīdzības izmaksu cietušajām personām, ja tās izmanto savas tiesības celt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz transportlīdzekļa izraisītā negadījumā vainīgās personas civiltiesisko atbildību, ar iespēju nepierādīt faktiskās remonta izmaksas bojājuma citam transportlīdzeklim gadījumā.

41.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu liek Tiesai definēt Direktīvas 2009/103 18. pantā paredzētā tiešā prasījuma priekšmetu.

42.

Konkrēti – iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs tiešās prasības mērķis ir piespriest apdrošinātājam (nevis par kaitējumu atbildīgajai personai) izmaksāt cietušajai personai kā zaudējumu atlīdzību summu, kuru ir parādā persona, kura ir atbildīga par šo kaitējumu, vai arī tās mērķis ir piespriest apdrošinātājam izmaksāt apdrošināšanas līgumā paredzēto atlīdzību tieši cietušajai personai.

43.

Pirmkārt, manuprāt, jāatgādina, ka cietušās personas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu ir ieviestas ar Direktīvu 2000/26/EK ( 13 ), kas ir viena no četrām ar Direktīvu 2009/103 ( 14 ) kodificētajām direktīvām.

44.

Šīs tiesības iekļāvās šādā kontekstā, kuru Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi:

45.

Tieši saistībā ar aizvien pieaugošo ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu aizsardzību Direktīvā 2000/26 ir paredzētas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu par labu šādām personām pret atbildīgās personas apdrošināšanas sabiedrību vai tās pārstāvi cietušās personas dzīvesvietas valstī ( 16 ). Mērķis bija uzlabot negadījumā, kas noticis citā valstī, kur nav cietušās personas dzīvesvieta, cietušo personu tiesības ( 17 ) un saskaņot dalībvalstu tiesības, no kurām dažās nav zināmas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu pret atbildīgās personas apdrošinātāju ( 18 ).

46.

Direktīvā 2005/14/EK ( 19 ) tiesības izvirzīt tiešu prasījumu ir paplašinātas, attiecinot uz visiem mehānisko transportlīdzekļu negadījumos cietušajiem, lai veicinātu efektīvu un ātru prasījumu nokārtošanu un lai pēc iespējas izvairītos no dārgiem juridiskiem procesiem ( 20 ).

47.

Šis mērķis no jauna tika norādīts Direktīvā 2009/103, kurā ir atgādināts, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījumi notikuši ( 21 ). Šīs direktīvas 30. apsvērumā ir pārņemta tieša prasījuma pret to apdrošināšanas sabiedrību definīcija, kas sedz tās personas civiltiesisko atbildību, kura ir atbildīga par nelaimes gadījumu, kurā iesaistīts Direktīvas 2005/14 21. apsvērumā minētais mehāniskais transportlīdzeklis.

48.

Tādējādi, otrkārt, jāuzsver, ka šīs tiesības šī apsvēruma redakcijā definētas kā “tiesības atsaukties uz apdrošināšanas līgumu un izvirzīt tiešu prasījumu pret apdrošināšanas sabiedrību”.

49.

Tāpēc, ja obligātās apdrošināšanas segumu īsteno tieši cietusī persona, kas izmanto tiesības, kuras tai piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 2009/103 18. pantu, apdrošināšanas sabiedrība garantē tās personas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ar to noslēgtā līguma robežās ( 22 ). Šā iemesla dēļ civiltiesiskās atbildības finansiālās sekas tiek segtas arī tad, ja apdrošinātais personīgi segtu remonta izmaksas, kā arī izmaksas miesas bojājumu gadījumā ( 23 ).

50.

Tā kā cietušās personas tiesības izriet tikai no apdrošināšanas līguma ( 24 ) vai, citiem vārdiem, tās ir veidotas, par pamatu ņemot apdrošinātās personas līgumu, to vienīgās sekas var būt tikai cietušajai personai piešķirtā atlīdzība, proti, tā atlīdzība, kuru apdrošinātajai personai būtu tiesības pieprasīt no apdrošināšanas sabiedrības, ja šī persona pati būtu apmierinājusi cietušās personas prasījumus tā līguma robežās, kas abas saista. Šis rezultāts, kā uzsver Vācijas valdība, atbilst apdrošināšanas sabiedrību darbībai.

51.

Vairāki citi elementi apstiprina šādu interpretāciju. Pirmkārt, cietušās personas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu atbilst mērķim ātri izmaksāt atlīdzības un atbilst transportlīdzekļu apdrošināšanai, kuras īpašo nozīmi Eiropas pilsoņiem, kuri pārvietojas Savienībā, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām ir uzsvēris likumdevējs ( 25 ). Šo jautājuma aspektu pārrobežu situācijās, manuprāt, pamatoti ir uzsvērusi Komisija, kā arī Vācijas valdība un tas ir par to, lai netiktu uzspiesta atlīdzība natūrā.

52.

Otrkārt, finansiālas atlīdzības princips izriet no Direktīvas 2009/103 22. panta “Kompensācijas [Atlīdzības] prasība”, kurā definēti tās apdrošināšanas sabiedrības pienākumi, kam cietusī persona ir iesniegusi atlīdzības prasību. Šo principu var izsecināt arī no tā, ka Savienības likumdevējs ir noteicis minimālo apdrošināšanas summu ( 26 ), kas ir cietušo personu aizsardzības galvenā garantija ( 27 ).

53.

Treškārt, apdrošināšanas sabiedrībām ir jāizmaksā atlīdzība cietušajai personai, lai nodrošinātu kaitējuma atlīdzības tiesību efektivitāti, kā arī lai šo personu citstarp aizsargātu pret personas, kura ir atbildīga par kaitējumu, maksātnespējas risku ( 28 ).

54.

Ceturtkārt, apdrošināšanas sabiedrības, pret kuru cietusī persona izmantos savas tiesības celt tiešu prasību tiesā, saistību analīzei būtu jāatbilst Savienības tiesību aktu noteikumiem par tiesu jurisdikciju ( 29 ) un tiesību aktiem, kas piemērojami ( 30 ) pārrobežu situācijā, kā arī subrogācijas prasības režīmam, ko var izmantot apdrošinātājs ( 31 ).

55.

Šajā kontekstā man nešķiet pieņemami Direktīvas 2009/103 18. pantu interpretēt tādējādi, ka atlīdzinājumu natūrā, ko cietusī persona saskaņā ar valsts tiesībām varētu saņemt no negadījuma izraisītāja, varētu pieprasīt no apdrošinātāja. Runa ir tieši par to, lai netiktu jauktas tiešās attiecības starp cietušo un apdrošinātāju ar attiecībām starp cietušo personu un atbildīgo personu.

56.

Tāpēc uzskatu, ka 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas paredz tikai naudas atlīdzības izmaksu cietušajām personām, ja tās izmanto savas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz atbildīgās personas civiltiesisko atbildību par transportlīdzekļa izraisītu negadījumu, neatkarīgi no tā, kāda veida zaudējumi ir atlīdzināmi.

57.

Turklāt ir jāpievieno citi apsvērumi, lai pilnībā atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem, kura vēlas, lai atlīdzība, kas izmaksāta cietušajai personai, kura ir izmantojusi savas tiesības uz tiešu prasījumu, pēc iespējas vairāk atbilstu faktiskajām izmaksām ( 32 ).

58.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru zaudējumu atlīdzības apmēru būtībā reglamentē valsts tiesības ( 33 ).

59.

Tādējādi kompetentajām iestādēm valsts tiesībās ir jāgarantē cietušās personas tiesību izvirzīt tiešu prasījumu efektivitāte.

60.

Šajā ziņā KP un SI rakstveida apsvērumos aprakstītā sistēma, saskaņā ar ko apdrošināšanas sabiedrības var ieviest trešo personu maksājumu sistēmu transportlīdzekļu remontdarbnīcām, kurām tiek izmaksāta tā atlīdzība, kas pienākas cietušajai personai ( 34 ), manuprāt, atbilst cietušās puses aizsardzības prasībai, kura izriet no Direktīvas 2009/103, ja šī sistēma tiek īstenota saskaņā ar cietušās puses izvēli.

61.

Tādējādi, manuprāt, ir veltīgi, interpretējot Direktīvas 2009/103 18. panta piemērošanas jomu, censties rast jebkādu risinājumu iesniedzējtiesas norādītajām procesa organizācijas problēmām ( 35 ), papildus netaisnībai, uz kuru tā atsaucas tādēļ, ka cietušais ir iedzīvojies ( 36 ).

62.

Tomēr valsts tiesību akti nedrīkst atņemt lietderīgo iedarbību cietušās personas tiesībām uz tiešu prasījumu saskaņā ar Direktīvas 2009/103 18. pantu ( 37 ). Tas, manuprāt, būtu gadījums, ja atlīdzība cietušajai personai, kura izmanto savas tiesības izvirzīt tiešu prasījumu, vai nu nav iespējama, vai ir ierobežota bojātā transportlīdzekļa nenotikuša remonta vai tā pārdošanas dēļ, vai arī pienākuma dēļ, kādu tai nosaka apdrošināšanas sabiedrība – prasīt transportlīdzekļa remontu no apdrošinātās personas.

63.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 18. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka