1.

Persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un taisnīgas lietas izskatīšanas rezultātā ir atzīta par vainīgu. Šīs vainas atzīšanas dēļ tai ir piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods. Pēc tam šī pati persona tiek apsūdzēta par otru noziedzīgo nodarījumu, kas izdarīts ar pirmo noziedzīgo nodarījumu saistītajā pārbaudes laikā. Otrā tiesvedība notiek in absentia. Tajā personu atzīst par vainīgu un tai tiek piespriests brīvības atņemšanas sods. Tādēļ nosacīta notiesāšana attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu par pirmo noziedzīgo nodarījumu tiek atcelta. Tā kā attiecīgā persona ir atstājusi valsti, tiek izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis (turpmāk tekstā – “EAO”), lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu par pirmo noziedzīgo nodarījumu.

2.

Rodas jautājums, vai izpildes iestāde nodošanu, pamatojoties uz EAO, lai izpildītu ar pirmo noziedzīgo nodarījumu saistīto sodu, var atteikt ar pamatojumu, ka otrā tiesvedība ir notikusi in absentia. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešama Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 2 ) 4.a panta 1. punkta interpretācija. Precīzāk – ir jāatbild uz jautājumu, vai šajā tiesību normā lietotais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” attiecas arī uz otro tiesvedību.

3.

Papildus Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta interpretācijai šie prejudiciālie jautājumi rada lielāku izaicinājumu EAO sistēmai. Tie izvirza jautājumu, vai izpildes iestāde drīkst (vai pat tai ir pienākums) ārpus Pamatlēmumā par EAO paredzētajiem gadījumiem atteikt nodošanu, ja tā konstatē, ka izsniegšanas valsts pārkāptu nododamās personas pamattiesības (vai vismaz šo tiesību būtību).

4.

Pamatlēmumā par EAO ir izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kad izpildes iestādei ir pienākums vai iespēja atteikt EAO izpildi ( 3 ). Līdzās šiem gadījumiem Tiesa ir interpretējusi vēl vienu iespēju Pamatlēmumā par EAO. Pamatojoties uz minēto judikatūru, izpildes iestāde var atteikt nodošanu arī tad, ja izsniegšanas valstī pastāv sistēmiskas un vispārīgas nepilnības, kas skar noteiktas personu grupas vai atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes ( 4 ), vai arī vispārīgas un sistēmiskas nepilnības tiesiskuma jomā ( 5 ). Pirms pieņemt lēmumu par nodošanas atteikumu tad, ja pastāv šādas sistēmiskas nepilnības, izpildes iestādei papildus ir jāpārliecinās, ka nododamajai personai ir radies patiess risks, ka izsniegšanas valstī tiks pārkāptas tās pamattiesības ( 6 ).

5.

Tomēr šajā lietā – un tas pats attiecas arī uz vairākām citām lietām, kuras Tiesā tiek izskatītas šo secinājumu sniegšanas brīdī ( 7 ), – nav norāžu par sistēmiskām nepilnībām izsniegšanas valstī. Tādēļ rodas jauns jautājums, proti, vai ar nododamās personas iespējamu atsevišķu pamattiesību pārkāpumu pietiek, lai izpildes iestāde varētu atteikt nodošanu? Līdz ar to (no jauna) rodas arī jautājums, vai izpildes iestādei vispār ir atļauts pārbaudīt, vai nododamās personas pamattiesības tiktu ievērotas izsniegšanas valstī. Visās minētajās lietās, tostarp šajos prejudiciālajos jautājumos, ir uzsvērtas problēmas, ar kurām saskaras izpildes iestādes, akceptējot automātisku savstarpēju atzīšanu, kas ir princips, uz kuru ir balstīta EAO sistēma ( 8 ).

6.

Uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem var atbildēt iesniedzējtiesai noderīgā veidā, neieņemot vispārēju nostāju par papildu iespējām atteikt EAO izpildi. Kā turpmāk tiks norādīts, tas tā ir tāpēc, ka prejudiciālie jautājumi ir radušies kontekstā, kurā iespējamais pamattiesību pārkāpums izriet no in absentia notiekošas tiesvedības. Šādā situācijā Savienības likumdevējs ir pieņēmis vienotu izpratni par to, kad visām valstu tiesām ir jāatzīst in absentia pieņemti tiesas nolēmumi ( 9 ). Tomēr sniegšu dažus argumentus, kāpēc papildu iemesli atteikumam par personas nodošanu ir jāsamazina līdz minimumam ( 10 ).

7.

Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punktā ir noteikts:

“Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”

8.

Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā ir paredzēts EAO fakultatīvas neizpildīšanas pamats ar šādiem nosacījumiem:

“1.   Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:

[..]”

9.

Ar Pamatlēmumu 2009/299 4.a pants Pamatlēmumā par EAO tika iekļauts kā papildu fakultatīvs pamats EAO neizpildīšanai. Šajā kontekstā ir būtiski šādi minētā pamatlēmuma apsvērumi:

[..]

10.

Abu apvienoto lietu saturs būtībā ir apkopots šo secinājumu ievada daļā. Vispirms sīkāk izklāstīšu abu apvienoto lietu faktus.

11.

Ungārijas tiesu iestāde pieprasa LU – sūdzības iesniedzējs pamatlietā – nodošanu, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, un šim nolūkam ir izsniegusi EAO. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa Court of Appeal (Īrija) ir izpildes tiesu iestāde ( 11 ).

12.

Apkopodama atbilstošo informāciju, High Court (Augstā tiesa, Īrija), lemjot pirmajā instancē par EAO izpildi, saskaņā ar Pamatlēmuma par EAO 15. panta 2. punktu nosūtīja izsniegšanas tiesu iestādei septiņus papildu informācijas pieprasījumus.

13.

2005. gada augustā LU izdarīja vairākus noziedzīgus nodarījumus, proti, notika vardarbība ģimenē, no kuras cieta viņa bijusī laulātā, viņu kopīgais bērns un viņa sievasmāte; tostarp arī uzbrukums viņa bijušajai laulātajai un nelikumīga viņas un viņu bērna brīvības atņemšana. Turpmāk šajos secinājumos tie tiek dēvēti par “pirmajiem nodarījumiem”.

14.

Par pirmajiem nodarījumiem LU tika notiesāts 2006. gada oktobrī, un 2007. gada aprīlī apelācijas kārtībā šis notiesājošais spriedums tika apstiprināts. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju izsniegšanas tiesu iestāde ir apstiprinājusi, ka abās tiesvedībās LU piedalījās vai nu klātienē, vai arī viņu pārstāvēja paša izvēlēts aizstāvības advokāts. Tādējādi par pirmajiem nodarījumiem LU tika piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu ar divu gadu pārbaudes laiku ( 12 ).

15.

2010. gada decembrī pirmās instances tiesa notiesāja LU par noziedzīgu nodarījumu – uzturlīdzekļu nemaksāšanu, kas turpmāk tiks saukts par “izraisošo nodarījumu”. LU piedalījās divās tiesas sēdēs, taču viņš nepiedalījās sēdē, kurā tika pasludināts nolēmums. Tādējādi pirmās instances tiesa viņam piesprieda naudas sodu, taču neko nenoteica saistībā ar viņam noteikto pārbaudes laiku par pirmajiem nodarījumiem ( 13 ).

16.

Šis notiesājošais spriedums tika pārsūdzēts, lai gan lietas materiālos nav nekādas informācijas par apelācijas sūdzības iesniedzēju ( 14 ). LU tika nosūtīta pavēste par ierašanos uz tiesas sēdi, taču pavēste netika izņemta, un atbilstoši Ungārijas tiesībām šo uzskatīja par pienācīgi izsniegtu pavēsti. Tā kā LU nepiedalījās šajā tiesas sēdē, apelācijas tiesa viņam nozīmēja aizstāvības advokātu, kurš viņu pārstāvēja tiesvedībā.

17.

2012. gada jūnijā apelācijas tiesa grozīja sākotnējo spriedumu (naudas sodu), piespriežot LU brīvības atņemšanu uz pieciem mēnešiem un liegumu vienu gadu piedalīties sabiedriskās lietās. Tajā pašā laikā apelācijas tiesa uzdeva izpildīt par pirmajiem nodarījumiem piespriesto sodu, atceļot pārbaudes laiku ( 15 ).

18.

Šajā laikā – 2012. gada septembrī – Ungārijas tiesu iestāde izdeva EAO, lai izpildītu gan par pirmajiem nodarījumiem, gan par izraisošo nodarījumu piespriestos sodus. LU iebilda pret savu nodošanu, vēršoties High Court, kura atteicās uzdot viņa nodošanu.

19.

Visbeidzot LU cēla prasību par atkārtotu lietas izskatīšanu attiecībā uz pirmajiem nodarījumiem, ko pirmās instances tiesa 2016. gada oktobrī noraidīja, un tas tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā 2017. gada martā. Abos šajos gadījumos LU nepiedalījās tiesas sēdēs klātienē, bet gan ar paša izraudzīta aizstāvības advokāta starpniecību. Pēc tam, kad prasība par lietas atkārtotu izskatīšanu tika galīgi noraidīta, par pirmajiem nodarījumiem piespriestais brīvības atņemšanas sods saskaņā ar Ungārijas tiesībām atkal kļuva izpildāms. Tādējādi Ungārijas tiesu iestāde 2017. gada jūlijā izdeva otru EAO vienīgi attiecībā uz sodu par pirmajiem nodarījumiem ( 16 ). Iesniedzējtiesa kā izpildes tiesu iestāde pašlaik izskata tieši šo otro EAO.

20.

Iesniedzējtiesa provizoriski uzskata, ka tiesvedība saistībā ar izraisošo nodarījumu nenotika atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantam. Tāpēc, ja šī tiesvedība tiktu uzskatīta par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”, būtu iespējams atteikties izpildīt EAO saskaņā ar Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktu.

21.

LU apgalvoja, ka brīvības atņemšanas sods par pirmajiem nodarījumiem esot izpildāms vienīgi tādēļ, ka ir notikusi tiesvedība saistībā ar izraisošo nodarījumu. No tā izriet, ka tiesvedība saistībā ar izraisošo nodarījumu ir uzskatāma par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”. Ņemot vērā, ka tiesvedība notika in absentia, tā neatbilstot nevienam Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, kas ļautu veikt nodošanu. LU piebilda, ka nepastāvot iespēja atkārtoti izskatīt lietu saistībā ar izraisošo nodarījumu, tāpēc viņa nodošana būtu ECPAK 6. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantā paredzēto tiesību “klajš pārkāpums”.

22.

Savukārt Minister for Justice and Equality, kurš ir atbildētājs pamatlietā, apgalvoja, ka tiesvedība saistībā ar izraisošo nodarījumu esot vienīgi “brīvības atņemšanas soda izpildes kārtība” un tāpēc, pamatojoties uz esošo Tiesas judikatūru, neietilpstot Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tādējādi, Minister for Justice and Equality ieskatā, EAO būtu jāizpilda un jebkuri iespējamie ECPAK 6. panta pārkāpumi esot jāizvērtē izsniedzošajai dalībvalstij.

23.

Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai tiesvedībā esošajā lietā var tieši piemērot Tiesas judikatūru.

24.

Ņemot vērā šos apstākļus, Court of Appeal uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Polijas tiesu iestāde pieprasa apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā PH nodošanu, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, un šim nolūkam ir izsniegusi EAO. Šajā kontekstā Court of Appeal, izskatot apelācijas sūdzību par High Court nolēmumu, ir izpildes tiesu iestāde.

26.

2015. gada maijā PH tika notiesāts par tā paša gada janvārī izdarītu noziedzīgu nodarījumu, proti, pakalpojumatteices uzbrukumu ( 17 ) komerciālam uzņēmumam, turklāt draudot turpināt minēto uzbrukumu, līdz viņam tiks samaksāta nauda. Tas turpmāk tiek dēvēts par “pirmo nodarījumu”.

27.

PH tika pienācīgi paziņots par šo tiesas procesu, un viņš tiesā piedalījās klātienē. Viņam tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu ar piecu gadu pārbaudes laiku. Ne notiesājošo spriedumu, ne sodu viņš nepārsūdzēja.

28.

2017. gada februārī tika pasludināts notiesājošais spriedums par noziedzīgu nodarījumu, kas turpmāk dēvēts par “izraisošo nodarījumu”. Proti, PH tika atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā – par ielaušanos autofurgonā un priekšmetu zādzību no tā –, par ko viņam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 14 mēnešiem. Viņš par tiesas sēdi nezināja un tādēļ tajā nepiedalījās – ne pats, ne ar juridiska pārstāvja starpniecību.

29.

2017. gada maijā, ņemot vērā, ka izraisošais nodarījums tika izdarīts saistībā ar pirmo nodarījumu noteiktajā pārbaudes laikā, tiesa, kura pasludināja notiesājošo spriedumu par pirmo nodarījumu, uzdeva izpildīt par to piespriesto brīvības atņemšanas sodu ( 18 ). PH par tiesas sēdi nezināja un tajā nepiedalījās ne klātienē, ne ar juridiska pārstāvja starpniecību. Līdz ar to tika izdots rīkojums par soda izpildi saistībā ar pirmo nodarījumu.

30.

2019. gada februārī tika izdots EAO, ar ko tika prasīta PH nodošana tikai attiecībā uz brīvības atņemšanas sodu, kas viņam piespriests par pirmo nodarījumu. Nav izdots neviens EAO saistībā ar brīvības atņemšanas sodu, kas PH ar notiesājošo spriedumu piespriests par izraisošo nodarījumu.

31.

Atbildot uz High Court (pirmās instances izpildes tiesu iestādes) pieprasījumu, Polijas tiesu iestāde paskaidroja, ka notiesājošā sprieduma par izraisošo nodarījumu pārsūdzības termiņš ir beidzies. Tā pati izsniegšanas iestāde piebilda, ka saskaņā ar Polijas tiesībām jebkura no pusēm var “izmantot ārkārtas tiesiskās aizsardzības līdzekli (atcelšana, lūgums atsākt tiesvedību)”. Tomēr tā nesniedza papildu informāciju par šo procedūru.

32.

PH pret nodošanu iebilda High Court, taču bez panākumiem. Iesniedzējtiesa izskata apelācijas sūdzību par High Court pieņemto nolēmumu izpildīt EAO.

33.

Minētajā tiesvedībā Court of Appeal uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

34.

Rakstveida apsvērumus iesniedza abās pamatlietās iesaistītās puses, proti, Īrija, Polijas valdība un Eiropas Komisija. 2022. gada 13. jūlijā notika tiesas sēde, kurā LU, PH, Īrija un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

35.

Izskatāmās apvienotās lietas attiecas uz vairākiem tiesvedību kopumiem, ko Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta izpratnē varētu kvalificēt kā “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”. Pirmajā tiesvedību kopumā par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem) tika piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods. Personas, kuru nodošana tika izvērtēta, tajos piedalījās. Otrajā tiesvedību kopumā tika pasludināts notiesājošais spriedums par izraisošo nodarījumu. Personas, kuru nodošana tika izvērtēta, tajos nepiedalījās. Visbeidzot – trešajā tiesvedību kopumā tika nospriests atcelt nosacītu notiesāšanu attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem). Lietā C‑514/21 nolēmumu par nosacītas notiesāšanas atcelšanu attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu pieņēma tā pati tiesa tajā pašā tiesvedībā, kurā LU atzīts par vainīgu un viņam piespriests sods par izraisošo nodarījumu. Savukārt lietā C‑515/21 nolēmumu par nosacītas notiesāšanas atcelšanu pieņēma cita tiesa citā tiesvedībā, nevis tiesvedībā par izraisošo nodarījumu.

36.

Iesniedzējtiesa uzskata par acīmredzamu, ka personu, kuru nodošana tiek prasīta tiesvedībā par izraisošo nodarījumu, nepiedalīšanās lietas izskatīšanā bija par pamatu viņu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumam. Tādējādi tā būtībā jautā, vai tā var atteikties izpildīt aplūkojamos EAO vai nu tieši, pamatojoties uz Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktu (pirmais prejudiciālais jautājums), vai arī – pamatojoties uz ECPAK 6. pantu un Hartas 47. un 48. pantu (otrais un trešais prejudiciālais jautājums).

37.

Lai ieteiktu Tiesai, kādu atbildi sniegt uz prejudiciālajiem jautājumiem, rīkošos šādi. A sadaļā paskaidrošu, kāpēc Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā lietotais jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver aplūkojamās tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem abās izskatāmajās lietās. Tas nozīmē, ka Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts ir piemērojams situācijām abās lietās un ka iesniedzējtiesai – ja nav izpildīts neviens no pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem – ir iespēja atteikt apelācijas sūdzību iesniedzēju nodošanu attiecīgi Polijai vai Ungārijai. Ņemot vērā, ka liela daļa viedokļu apmaiņu rakstveida apsvērumos, kā arī tiesas sēdē attiecās uz trim senākām lietām, proti, Tupikas ( 19 ), Zdziaszek ( 20 ) un Ardic ( 21 ), sniegšu savu viedokli par to nozīmi šajās lietās.

38.

B sadaļā pievērsīšos kopīgi otrajam un trešajam prejudiciālajam jautājumam abās lietās, kuri, manuprāt, izvirza svarīgus problēmjautājumus, kas ir būtiski visai Savienības likumdevēja izstrādātajai un Tiesas interpretētajai EAO sistēmai. Iesniedzējtiesa nav formulējusi šos jautājumus kā tādus, kas būtu atkarīgi no apstiprinošas vai noliedzošas atbildes uz pirmo jautājumu. Ņemot to vērā, sniegšu atbildes uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu abos iespējamos risinājumos, proti, tad, ja Tiesa nospriestu, ka apvienotās lietas ietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā – un ierosinu tā arī atbildēt –, un tad, ja Tiesa nospriestu, ka tās neietilpst šīs tiesības normas piemērošanas jomā.

39.

Pamatlēmumā par EAO ir izsmeļoši izklāstīti EAO obligātas (3. pants) un fakultatīvas (4. un 4.a pants) neizpildīšanas pamati. Pamatlēmuma par EAO 4.a pants, ko iesniedzējtiesa lūdz interpretēt, ir piemērojams vienīgi tad, ja nododamā persona nav piedalījusies klātienē “lietas izskatīšanā, kurā ir pieņemts nolēmums”, kura izpildes nolūkā tiek pieprasīta personas nodošana.

40.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz interpretēt jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, kas lietots Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta ievadteikumā. Konkrētāk – iesniedzējtiesa lūdz precizēt šī jēdziena piemērošanas jomu un to, vai tas attiecas uz tiesvedību par izraisošajiem nodarījumiem. Tāpat ir svarīgi noteikt, vai atsevišķā tiesvedība, ar ko atceļ nosacītu notiesāšanu un izpilda brīvības atņemšanas sodus par pirmajiem nodarījumiem, ietilpst jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”.

41.

Ja atbilde uz šiem jautājumiem būtu apstiprinoša, šie gadījumi abās lietās ietilptu Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta materiālajā piemērošanas jomā. Tādējādi no Tiesas atbildes būs atkarīgs tas, vai izpildes tiesu iestādei ir iespēja neizpildīt aplūkojamo EAO, ja tā konstatētu, ka nav piemērojams neviens no minētā pamatlēmuma 4a. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem gadījumiem.

42.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms sniegšu pārskatu par iepriekšējām lietām, kurās Tiesa ir interpretējusi jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Pēc tam ierosināšu vispārpiemērojamu šī jēdziena interpretāciju, kas atbilst tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā mērķim. Šāda interpretācija, kā turpmāk tiks pamatots, atbilst iepriekšējai judikatūrai. Aplūkojot lietā C‑514/21 uzdotā 1. prejudiciālā jautājuma b) punktu, pievērsīšos arī izsniegšanas valsts iestāžu rīcības brīvības nozīmei, izsniedzot izpildes rīkojumu. Visbeidzot pievērsīšos arī vairākiem papildu jautājumiem, kas radās tiesvedībās, proti, jautājumiem par EAO sistēmas efektivitāti un nesodāmības risku.

43.

Uzskatot, ka tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, Tiesa jau vairākkārt – jo īpaši lietās Tupikas ( 22 ), Zdziaszek ( 23 ) un Ardic ( 24 ) – ir interpretējusi Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā minēto jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”. Iesniedzējtiesa izvirzīja jautājumu par šo spriedumu ietekmi uz izskatāmajām lietām, un to apsprieda arī lietas dalībnieki šajās tiesvedībās.

44.

Tiesa atzina, ka gan apelācijas tiesvedība (lietā Tupikas), gan tiesvedība, kurā tiek pieņemts nolēmums par atsevišķu brīvības atņemšanas sodu apvienošanu (lietā Zdziaszek), ietilpst jēdziena “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” piemērošanas jomā. Tomēr, interpretējot šo jēdzienu, Tiesa nosprieda, ka tas neattiecas uz tiesvedību saistībā ar nolēmuma par provizorisku pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma atcelšanu (lietā Ardic).

45.

Izskatāmajās lietās aplūkotā situācija ir līdzīga iepriekš minētajiem trim spriedumiem tādējādi, ka sākotnējais brīvības atņemšanas sods pirmo reizi tika piespriests tiesvedībā, kurā tika izlemts par personas vainu nodarījuma izdarīšanā, un grozīts turpmākajās tiesvedībās, kuru ietvaros netika pārskatīta personas atzīšana par vainīgu, bet gan vienīgi brīvības atņemšanas soda ilgums. Tādējādi galīgais nolēmums par sodu, kā tas ir izskatāmajās lietās, bija vairāku tiesvedību rezultāts.

46.

Neraugoties uz šīm līdzībām, šie trīs spriedumi arī atšķiras no situācijas, no kuras izriet šie prejudiciālie jautājumi. Vissvarīgāk ir norādīt, ka nevienā no trim iepriekš minētajām lietām sākotnēji piespriestā brīvības atņemšanas soda grozīšana nebija atkarīga no personas atzīšanas par vainīgu un soda piespriešanas par citu nodarījumu. Turklāt minētajās lietās Tiesa ir lēmusi, vienīgi ņemot vērā šo lietu konkrētos apstākļos, un nav sniegusi skaidrus vai detalizētus vispārējus kritērijus par to, kas ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” Pamatlēmuma par EAO izpratnē ( 25 ). Tādēļ minētajās lietās izdarītos secinājumus nevar automātiski piemērot izskatāmajās lietās.

47.

Turpinājumā vispirms sniegšu jēdziena “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” vispārpiemērojamu interpretāciju un pēc tam pierādīšu, ka šī interpretācija, lai arī tā neizriet tieši no iepriekš minētajām lietām, nav pretrunā nevienai no tām.

48.

Lai interpretētu Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā lietoto jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, manuprāt, ir svarīgi koncentrēties uz to, kādēļ Savienības tiesību sistēma aizsargā personas tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kā pamattiesības.

49.

Lietā Tupikas Tiesa paskaidroja, ka “attiecīgajai personai ir pilnībā jāspēj izmantot savas tiesības uz aizstāvību, lai efektīvi paustu savu viedokli un tādējādi ietekmētu galīgo nolēmumu, kurš var ietvert tās individuālās brīvības atņemšanu” ( 26 ). Tiesa lietā Zdziaszek piebilda, ka attiecīgajai personai ir jābūt iespējai efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību gadījumos, kad tiek pieņemti nolēmumi, kuriem ir būtiskas sekas attiecībā ar soda, kas tai tiks piespriests, apmēru, ņemot vērā būtiskās sekas attiecīgajai personai ( 27 ).

50.

Manuprāt – un citētā judikatūra to apstiprina –, personas spēja ietekmēt tiesnesi, kura kompetencē ir noteikt personas vainu un piespriest tai sodu, ir personas tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā būtība. Tādēļ, jo īpaši gadījumos, kad nolēmums ir saistīts ar personas brīvības atņemšanu, personai ir jābūt iespējai ietekmēt galīgo nolēmumu, piedaloties klātienē lietas izskatīšanā. Ja galīgais nolēmums izriet no vairākām tiesvedībām, šai personai ir jābūt iespējai piedalīties visās šajās tiesvedībās.

51.

Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā gadījumos, kad attiecīgais tiesvedības process ir saistīts ar personas nodošanu, lai izpildītu tai piespriesto brīvības atņemšanas sodu. Līdz ar to jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver jebkuru tiesvedības posmu, kas ļāva pieņemt galīgo nolēmumu par brīvības atņemšanu izsniegšanas valstī.

52.

Nolēmums, ar kuru atceļ nosacītu notiesāšanu attiecībā uz sākotnēji piespriesto sodu, ir nolēmums, ar kuru attiecīgajai personai tiek atņemta brīvība. Manuprāt, ir ļoti būtiski, lai attiecīgā persona piedalītos visos tiesvedības posmos, kas ir izšķiroši šāda nolēmuma pieņemšanai.

53.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu interpretēt Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā lietoto jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” kā jebkuru tiesvedības posmu, kam ir izšķiroša nozīme, pieņemot galīgo nolēmumu par personas brīvības atņemšanu.

54.

No tā izriet – kā to ierosina Komisija –, ka visas šajās lietās ietilpstošās procedūras, proti, tiesvedība, kurā piespriests sākotnējais nosacītais brīvības atņemšanas sods, un tiesvedība, kurā tās pašas personas tiek notiesātas par izraisošajiem nodarījumiem, kā arī procedūras (ja tās ir atsevišķas), ar kurām groza sākotnēji piespriesto nosacīto brīvības atņemšanas sodu, ir uzskatāmas par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”. Tām visām ir izšķiroša nozīme, piespriežot brīvības atņemšanu, par ko tiek prasīta attiecīgo personu nodošana.

55.

Tiesas judikatūra saistībā ar jēdzienu “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” pieļauj un pat atbalsta ierosināto interpretāciju.

56.

Lietā Tupikas Tiesa nosprieda: “[..] gadījumā, kad tiesvedība ir notikusi vairākās instancēs, kurās ir pieņemti secīgi nolēmumi, no kuriem vismaz viens ir pieņemts aizmuguriski, ar “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums” [Pamatlēmuma par EAO] 4.a panta 1. punkta nozīmē ir jāsaprot instance, kurā ir pieņemts pēdējais no šiem lēmumiem [..]” ( 28 ).

57.

Šis teikums varētu likt domāt, ka tikai pēdējai tiesvedībai ir nozīme, lai noteiktu, vai ir piemērojams Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts.

58.

Tomēr Tiesa lietā Zdziaszek, kas izskatīta tajā pašā dienā, kurā izskatīta lieta Tupikas, paskaidroja: “[..] ir jāuzskata, ka tādā gadījumā kā pamatlietā, kad apelācijas instancē, kurā lieta tika izskatīta no jauna pēc būtības, ir pieņemts nolēmums, ar ko ir galīgi izlemts par attiecīgās personas vainu un tai šajā sakarā ir piespriests brīvības atņemšanas sods, kura apmērs tomēr ir grozīts ar turpmāku nolēmumu, ko pieņēmusi kompetentā iestāde pēc tam, kad tā īstenoja savu novērtējuma brīvību šajā jomā, un ar ko tiek galīgi noteikts sods, šie abi nolēmumi, gan viens, gan otrs, ir jāņem vērā, piemērojot [Pamatlēmuma par EAO] 4.a panta 1. punktu ( 29 )”.

59.

No tā var secināt, ka Tiesas nostāja ir, ka visiem procesuālajiem posmiem ir nozīme, lai izraisītu Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanu, ja tie ir noteicoši brīvības atņemšanas soda piespriešanā. Tādēļ spriedumā Tupikas citētais punkts ir jāinterpretē šīs lietas kontekstā: Tiesa atbildēja uz iesniedzējtiesas jautājumu, vai apelācijas tiesvedība ir uzskatāma par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”, ja persona piedalījās pirmās instances tiesvedībā, bet ne apelācijas tiesvedībā. Šis apgalvojums neliedz piemērot ierosināto interpretāciju, saskaņā ar kuru uz visiem tiesvedības procesiem, kuros tiek pieņemts nolēmums par personas brīvības atņemšanu ( 30 ), attiecas jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”.

60.

Izskatāmās lietas atšķiras no iepriekš minētajām ar to, ka tiesvedība par izraisošajiem nodarījumiem, kas norisinājās in absentia, neattiecās uz nosacīto brīvības atņemšanas sodu, par ko tika izdots EAO. Šo tiesvedību ietekmei uz galīgo nolēmumu, ar ko tika piespriests sods par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem), bija tikai gadījuma raksturs. Tajā pašā laikā tā arī bija izšķiroša.

61.

Lai gan iepriekšējā judikatūrā nav tieši atrisināts jautājums, vai šāda tiesvedība ir uzskatāma par tādu, kurā “ir pieņemts nolēmums”, tā pieļauj interpretāciju, saskaņā ar kuru šāda tiesvedība, ja tā ir izšķiroša, pieņemot galīgo nolēmumu par sodu, ietilpst šī jēdziena piemērošanas jomā.

62.

Nolēmumi par nosacītas notiesāšanas atcelšanu attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem) bija atkarīgi no personas atzīšanas par vainīgu izraisošā nodarījuma izdarīšanā otrajā tiesvedībā un no piespriestā soda veida un apmēra. Ņemot vērā, ka tiesvedībām saistībā ar izraisošajiem nodarījumiem bija izšķiroša nozīme, pieņemot nolēmumus, ar kuriem atcelta nosacīta notiesāšana attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem), tās Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta nozīmē veido daļu no “lietas izskatīšanas, kurā ir pieņemts nolēmums”.

63.

Lietā Zdziaszek ( 31 ), atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru ( 32 ), Tiesa nošķīra, no vienas puses, galīgo nolēmumu, ar ko nosaka piespriestā soda būtību un apmēru, un, no otras puses, piespriestā brīvības atņemšanas soda izpildes kārtību. Tā secināja, ka “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” attiecas uz pirmo procedūru grupu, bet ne uz otro ( 33 ).

64.

Šim konstatējumam bija izšķiroša nozīme lietā Ardic. Iesniedzējtiesa, tāpat kā visi Tiesā esošās tiesvedības dalībnieki, galvenokārt pievērsās šī sprieduma ietekmei uz abu izskatāmo apvienoto lietu atrisināšanu.

65.

Lietā Ardic strīds bija par nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no ieslodzījuma atcelšanu. S. Ardic, Vācijas pilsonim, ar diviem spriedumiem Vācijā tika piespriests brīvības atņemšanas sods. Pēc tam, kad viņš bija izcietis daļu no šā soda, tiesa pasludināja nosacītu notiesāšanu attiecībā uz tā atlikušās daļas izpildi. Precīzāk, saskaņā ar Vācijas tiesībām pēc tam, kad ir izciesta noteikta daļa no piespriestā brīvības atņemšanas soda, tā izpildes atlikušajai daļai var noteikt nosacītu notiesāšanu un nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu ( 34 ).

66.

Tomēr S. Ardic nebija ievērojis nosacījumus saistībā ar nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Tādēļ Vācijas tiesa atcēla nosacīto pirmstermiņa atbrīvošanu tiesvedībā, kurā S. Ardic nepiedalījās klātienē. Jautājums, kuru Tiesai lietā Ardic uzdeva Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), kura lēma par EAO izpildi, bija par to, vai tiesvedība par nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas atcelšanu bija uzskatāma par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”, lai piemērotu Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktu.

67.

Lietā Ardic Tiesa patiešām atkārtoti uzsvēra, ka saskaņā ar ECT judikatūru ECPAK 6. panta 1. punktu nepiemēro jautājumiem par šāda brīvības atņemšanas soda izpildes vai piemērošanas kārtību un tādējādi uz tiem neattiecas arī Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts ( 35 ). Piemērojot šo loģiku S. Ardic situācijai, Tiesa atzina, ka uz attiecīgo nolēmumu neattiecas Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts.

68.

Spriedums Ardic ir pelnījis zināmu kritiku. Proti, nebūt nav skaidrs, kāpēc ECT judikatūra, kurā ir interpretēts jēdziens “apsūdzība krimināllietā” (kam ir nozīme ECPAK 6. panta piemērošanā), būtu automātiski attiecināma uz Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta interpretāciju ( 36 ). Turklāt ir grūti atbalstīt arī to, ka Tiesa ir atsaukusies praktiski vienīgi uz lietu Boulois pret Luksemburgu ( 37 ), kas bija saistīta ar lūguma par pagaidu atbrīvošanu no cietuma uz vienu dienu noraidīšanu ( 38 ), lai pamatotu konstatējumu, ka nolēmums par nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas atcelšanu ir soda izpildes kārtība. Tomēr lietas Ardic sašaurināšana līdz formālai interpretācijai, saskaņā ar kuru nolēmumiem vienmēr ir jāattiecas vai nu uz “soda izpildes kārtību”, vai arī “soda veidu un apmēru”, neatbilst Tiesas argumentācijai.

69.

Vissvarīgākais Tiesas konstatējums lietā Ardic, manuprāt, ir šāds: “Ņemot vērā iepriekš minētos faktus, tātad ir jāuzskata, ka [Pamatlēmuma par EAO] 4.a panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām tajā minētais jēdziens “nolēmums” neattiecas uz nolēmumu par iepriekš pasludināta brīvības atņemšanas soda izpildi vai piemērošanu, izņemot gadījumus, ja šī nolēmuma mērķis vai sekas ir minētā soda veida vai apmēra grozīšana un ja iestādei, kas to pieņēmusi, šajā saistībā ir bijusi rīcības brīvība” ( 39 ).

70.

Tam, ka nolēmumi, kas attiecas uz sodu izpildi, tika formāli nošķirti no nolēmumiem, kas attiecas uz soda veidu un apmēru, šķiet, nebija izšķirošas nozīmes, lai noteiktu, vai attiecīgais nolēmums bija “nolēmums” Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta nozīmē. Svarīgi bija tas, ka nolēmuma mērķis vai sekas ir iepriekš piespriestā soda grozīšana. Svarīgi bija arī tas, ka soda grozīšana nav automātiska, bet gan ir atkarīga no nolēmumu pieņemošās iestādes rīcības brīvības, kam pievērsīšos turpmāk nākamajā sadaļā.

71.

Neatkarīgi no tā, vai piekrītam vai nepiekrītam šīs interpretācijas piemērošanai lietā Ardic aplūkotajai situācijai, šķiet, ka minētajā lietā Tiesu ietekmēja tas, ka S. Ardic atstāja Vācijas teritoriju, tādējādi nepārprotami pārkāpjot nosacījumus viņa nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai ( 40 ). Tādējādi nosacītas pirmstermiņa atbrīvošana atcelšanas pamatā bija nevis tiesas nolēmums, bet gan tas, ka S. Ardic nepārprotami bija pārkāpis nosacījumus nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai.

72.

Šis konstatējums konkrētajos apstākļos lietā Ardic nenozīmē, ka tiesvedības izskatāmajās lietās gan saistībā ar izraisošajiem nodarījumiem, gan nosacītas notiesāšanas atcelšanu attiecībā uz piespriestajiem brīvības atņemšanas sodiem par šiem nodarījumiem neietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā.

73.

Ar izraisošajiem nodarījumiem saistītās tiesvedības sekas bija tādas, ka pirmajās tiesvedībās piespriesto sodu grozīšana kļuva neizbēgama vai vismaz iespējama. Tādēļ attiecīgajām personām bija jādod iespēja aizstāvēties tiesvedībā par izraisošajiem nodarījumiem ( 41 ). Piedalīšanās šajās tiesvedībās klātienē, protams, bija svarīga, lai īstenotu tiesības uz aizstāvību saistībā ar izraisošajiem nodarījumiem. Tomēr tam nav nozīmes, ja to vērtē no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta aspekta. Svarīgi ir tas, ka viņu aizstāvība tiesvedībās saistībā ar izraisošajiem nodarījumiem būtu varējusi ietekmēt sprieduma grozīšanu attiecībā uz pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem), par kuriem tika izdoti EAO ( 42 ).

74.

Savukārt tiesvedību par nosacītas notiesāšanas atcelšanu – ja tās notiek atsevišķi no tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem – mērķis ir iespējama iepriekšējā nolēmuma par soda piespriešanu grozīšana. Tādēļ tad, ja nolēmumu pieņemošajai iestādei ir rīcības brīvība attiecībā uz nolēmumu atcelt nosacītu notiesāšanu, Tiesas arguments lietā Ardic, kā tas izklāstīts šo secinājumu 69. punktā, attiecas arī uz šīm tiesvedībām.

75.

Tādējādi iepriekšējā judikatūra neliedz, bet pat ļauj secināt, ka “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” attiecas uz ikvienu procedūru, kurai ir izšķiroša nozīme (ņemot vērā tās ietekmi vai mērķi), pieņemot galīgo nolēmumu, ar ko piespriež brīvības atņemšanas sodu, par ko ir izdots EAO.

76.

Tādēļ nevar piekrist Minister for Justice and Equality un Īrijas argumentiem, kuros ir norāde uz lietu Ardic, lai secinātu, ka šīs apvienotās lietas attiecas tikai uz soda izpildes kārtību un tādēļ neietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā.

77.

Tādējādi tas, ka LU un PH bija liegta iespēja aizstāvēties tiesvedībās, kurās tika izskatīti izraisošie nodarījumi, var būt par iemeslu tam, lai atteiktos izpildīt EAO, ja nav izpildīts neviens no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

78.

Ar 1. prejudiciālā jautājuma b) punktu lietā C‑514/21 iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, cik liela nozīme ir iespējamai tiesas rīcības brīvībai izsniegšanas valstī, lemjot par nosacītas notiesāšanas atcelšanu.

79.

Kā jau iepriekš paskaidrots saistībā ar lietas Ardic ietekmi uz izskatāmajām lietām, lēmējiestādes rīcības brīvība ir svarīga, lai kvalificētu nolēmumu kā tādu, kas ietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tomēr lēmējiestādes rīcības brīvība, tai lemjot par nosacītas notiesāšanas atcelšanu, kā tas, šķiet, ir lietā C‑514/21, neizslēdz tiesvedību par izraisošajiem nodarījumiem no Pamatlēmuma EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomas.

80.

Vēlos to precizēt.

81.

Nolēmumi par nosacītas notiesāšanas atcelšanu – neatkarīgi no tā, vai tie ir automātiski (kā tas ir lietā C‑515/21), vai arī atstāti lēmējiestādes rīcības brīvībā (kā tas ir lietā C‑514/21), – nevarētu tikt pieņemti, ja attiecīgās personas nebūtu tikušas atzītas par vainīgām un tām nebūtu piespriests brīvības atņemšanas sods par izraisošajiem nodarījumiem. Ja personas, kuru nodošana tiek prasīta, būtu klātienē piedalījušās tiesvedībās par izraisošajiem nodarījumiem, tās būtu varējušas atspēkot savu vainu vai ietekmēt sodu. Tas tā ir tāpēc, ka tiesai, kura lēma par izraisošajiem nodarījumiem, bija zināma rīcības brīvība saistībā ar soda veidu un apmēru ( 43 ).

82.

Ja personas nebūtu atzītas par vainīgām izraisošo nodarījumu izdarīšanā vai tiktu saglabāts naudas sods, tiesvedības par nosacītas notiesāšanas atcelšanu nemaz nebūtu notikušas. Tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem bija tās, kas izraisīja (un tādēļ šiem nodarījumiem ir šāds nosaukums) par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem) piespriesto sodu grozīšanu.

83.

Tā tas acīmredzami ir gadījumā, kad nosacītas notiesāšanas atcelšana ir automātiska. Tomēr tas pats attiecas uz gadījumu, kad lēmējiestādei ir rīcības brīvība nosacītas notiesāšanas atcelšanā. Pēdējā minētā rīcības brīvība nebūtu radusies, ja nebūtu piespriests sods par izraisošajiem nodarījumiem. Tādēļ, lai pienācīgi garantētu attiecīgo personu tiesības uz aizstāvību, tām bija jānodrošina iespēja piedalīties klātienē gan tiesvedībā par izraisošo nodarījumu, gan atsevišķajās tiesvedībās, kurās tika grozīts pirmais brīvības atņemšanas sods, ja iestādēm bija rīcības brīvība pēdējās minētajās tiesvedībās.

84.

Tādējādi iestādes, kas lemj par nosacītas notiesāšanas atcelšanu, rīcības brīvība neietekmē konstatējumu, ka tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem ietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tomēr tā ir būtiska, lai noteiktu, vai arī uz šādām tiesvedībām, ja tās notiek atsevišķi – kā tas, šķiet, ir lietā C‑515/21 – attiecas jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” ( 44 ).

85.

Personai, par kuras brīvību tiek lemts, jābūt iespējai klātienē piedalīties šajās tiesvedībās, ja lēmējiestādei ir rīcības brīvība neatcelt vai tikai daļēji atcelt nosacītu notiesāšanu attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu pēc tam, kad persona atzīta par vainīgu par izraisošo nodarījumu. Tādējādi šādas tiesvedības līdzās tiesvedībām par izraisošo nodarījumu arī ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, un nododamajai personai ir jādod iespēja klātienē piedalīties abos tiesvedību procesos.

86.

Savukārt tad, ja nolēmumam par nosacītas notiesāšanas atcelšanu attiecībā uz piespriesto brīvības atņemšanas sodu ir vienīgi deklaratīvs raksturs un tas automātiski izriet no personas atzīšanas par vainīgu un soda piespriešanas par izraisošajiem nodarījumiem, vienīgi pēdējā minētā tiesvedība (un ne tiesvedības par nosacītas notiesāšanas atcelšanu, ja tās notiek atsevišķi) Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta nozīmē ir uzskatāma par “lietas izskatīšanu, kurā ir pieņemts nolēmums”. Šķiet, ka tā tas ir lietā C‑515/21.

87.

Tiesa lietā Ardic ir brīdinājusi, ka jēdziena “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” plašāka interpretācija varētu apdraudēt EAO mehānisma efektivitāti ( 45 ).

88.

Jāpiekrīt, ka Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomu nevajadzētu interpretēt plaši, jo tas ir izņēmums no vispārējā noteikuma, ka izpildes iestādei būtu jāuzticas izsniegšanas iestādei un automātiski jāizpilda EAO ( 46 ). Tomēr 4.a panta iekļaušanas minētajā pamatlēmumā mērķis bija ne tikai padarīt EAO mehānismu efektīvāku, bet arī uzlabot tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā aizsardzības līmeni ( 47 ).

89.

Šajā ziņā jānorāda, ka 4.a panta 1. punkts nebija iekļauts Pamatlēmuma par EAO sākotnējā redakcijā, bet gan pievienots ar grozošo Pamatlēmumu 2009/299. Šī 2009. gadā veiktā grozījuma mērķis bija “noteikt skaidrus un kopīgus pamatojumus aizmugurisku nolēmumu neatzīšanai” ( 48 ), un tas attiecas uz dažādiem Savienības tiesību aktiem saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās ( 49 ).

90.

Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā, kas tika pievienots iepriekš minēto grozījumu dēļ, ir saskaņoti nosacījumi, saskaņā ar kuriem EAO izpildošajai iestādei jebkurā dalībvalstī ir atļauts neatzīt izsniegšanas valsts tiesas nolēmumu, kas pieņemts tiesvedībā, kas notikusi in absentia. Grozījumā ir ņemts vērā ne tikai tas, ka tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ir ECPAK 6. panta daļa, kā to interpretējusi ECT, bet arī tas, ka šīs tiesības nav absolūtas ( 50 ).

91.

Precīzāk, apsūdzētā persona drīkst, skaidri paužot savu brīvu gribu vai klusējot, nepārprotami atteikties no tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ( 51 ).

92.

Lai to konstatētu, Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts paredz gadījumus, kad izpildes iestādei ir jāsecina, ka persona, kuras nodošana tiek prasīta ar EAO, ir atteikusies no savām tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā (vai no tiesībām uz atkārtotu lietas izskatīšanu) izsniegšanas valstī (Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta a)–c) apakšpunkts). Ja pastāv kāds no šiem nosacījumiem vai iespēja atkārtoti izskatīt lietu izsniegšanas valstī pēc personas nodošanas (Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta d) apakšpunkts), izpildes iestādei ir jānodod ar EAO pieprasītā persona ( 52 ). Tas tā ir tāpēc, ka tad, ja ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem, personai bija (vai būs) iespēja piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā un ietekmēt galīgo nolēmumu. Savukārt tad, ja nav izpildīts neviens no šiem nosacījumiem – un tikai tad –, Pamatlēmums par EAO ļauj izpildes iestādei atteikt nodošanu.

93.

Tādējādi Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts paver iespēju veikt saskaņotu un vienkāršu nodošanu, vienlaikus ievērojot augstu aizsardzības līmeni, kas nodrošināts personām, kuras tiek apsūdzētas noziegumā un kurām ir iespēja aizstāvēties lietas izskatīšanā tiesā.

94.

Līdz ar to EAO mehānisma efektivitāti nevar panākt, kaitējot pamattiesībām, kas personām paredzētas Savienības konstitucionālajā kārtībā.

95.

Eiropas Savienības izpratne par tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā pieņemamajiem ierobežojumiem ir skaidri izklāstīta Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā. Šie ierobežojumi noteikti līmenī, kas ir augstāks par ECPAK 6. pantā paredzēto tiesību aizsardzības līmeni ( 53 ). Šī Savienības likumdevēja izvēle ir apstiprināta Direktīvā 2016/343 ( 54 ).

96.

Personai, kurai var tikt atņemta brīvība, ir jābūt reālai iespējai ietekmēt šādu nolēmumu. Šim nolūkam, kā paskaidrots iepriekš, ir nepieciešams, lai šai personai būtu iespēja piedalīties klātienē visos tiesvedības posmos, kuriem ir izšķiroša nozīme, pieņemot nolēmumu par personas brīvības atņemšanu.

97.

Tādējādi, pat ja varētu apgalvot, ka EAO sistēma būtu efektīvāka, ja tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem nebūtu daļa no “lietas izskatīšanas, kurā ir pieņemts nolēmums”, šāda interpretācija būtu pretrunā Savienības mērogā saskaņotajam tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā aizsardzības līmenim.

98.

Savienības likumdevēja izvēlēto aizsardzības līmeni, kas ir saistošs visās dalībvalstīs, nevar samazināt tikai tādēļ, ka ir radušās bažas par EAO mehānisma efektivitāti.

99.

Tādējādi nevar piekrist argumentam, ka interpretācija, saskaņā ar kuru jebkurš tiesvedības posms, kas var ietekmēt nolēmumu par personas brīvības atņemšanu, ir kvalificējams kā “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, apdraud EAO mehānismu.

100.

Rodas jautājums, vai pastāv nesodāmības risks. Vai LU un PH varētu izvairīties no brīvības atņemšanas soda, kas viņiem bija jāizcieš attiecīgajās izsniegšanas dalībvalstīs, ja tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem būtu jāiekļauj jēdzienā “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”? Domāju, ka ne.

101.

Sods, kas viņiem bija piespriests pēc tiesvedībām par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem), neizraisīja brīvības atņemšanu. Ja turpmākajās tiesvedībās, ar kurām tika aktivizēta brīvības atņemšana, būtu pieļautas kļūdas, tad arī pati brīvības atņemšana būtu kļūdaina. Šajā ziņā Komisija pamatoti uzsver, ka nebūtu bijis iespējams izdot EAO abās lietās, ja nebūtu notikušas tiesvedības par izraisošo nodarījumu. Tātad, izslēdzot turpmākās tiesvedības no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomas, brīvības atņemšana, iespējams, būtu pretlikumīga.

102.

Tāpēc uzskatu, ka jēdziens “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums” Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē kā jebkurš tiesvedības posms, kuram ir izšķiroša nozīme, pieņemot nolēmumu par personas brīvības atņemšanu. Tas tā ir tāpēc, ka attiecīgajai personai ir jādod iespēja ietekmēt galīgo lēmumu par tās brīvību.

103.

Tādēļ uzskatu, ka abas tiesvedības (par pirmo(‑ajiem) nodarījumu(‑iem) un izraisošajiem nodarījumiem) ietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā.

104.

Ar abās lietās uzdoto otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kurus aplūkošu kopā, iesniedzējtiesa jautā, vai tai ir tiesības (vai pat pienākums) pārbaudīt, vai ar tiesvedību par izraisošajiem nodarījumiem un turpmākajiem soda izpildes rīkojumiem izsniegšanas valstī ir pārkāptas ECPAK 6. pantā garantētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Pieņemot, ka šī panta pārkāpums tiek konstatēts – vai izpildes iestādei ir tiesības vai pat pienākums atteikties izpildīt EAO vai noteikt, ka personas nodošana izsniegšanas valstij ir veicama atbilstoši konkrētiem nosacījumiem? Vai šādas pārbaudes nolūkā ir jāizvērtē ECPAK 6. pantā paredzēto pamattiesību pārkāpuma būtība un kāda ir šo tiesību būtība gadījumā, kad tiesvedības notikušas in absentia?

105.

Šie jautājumi ir jāanalizē atšķirīgi atkarībā no atbildes uz pirmo jautājumu. Citiem vārdiem, atbildes ir atkarīgas no tā, vai tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem un no tām izrietošie soda izpildes rīkojumi ietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā. Lai pilnīgāk palīdzētu Tiesai, sniegšu secinājumus par katru no abām iespējām, ko Tiesa galu galā izvēlēsies.

106.

Vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka šie jautājumi izriet no kolīzijas starp, no vienas puses, valstu tiesu pienākumu pārbaudīt un garantēt ECPAK 6. panta ievērošanu un, no otras puses, savstarpējas uzticēšanās principu, uz kuru ir balstīts EAO mehānisms, saskaņā ar kuru izpildes iestādei principā ir automātiski jāizpilda EAO, neapšaubot procedūras izsniegšanas valstī.

107.

Ja Tiesa secinātu – kā esmu ierosinājusi –, ka abas tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem ir “lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums”, tad Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts būtu piemērojams. Šādā gadījumā pienākums nodot personu vai iespēja nenodot personu ir pilnībā atkarīga no šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem.

108.

Ja izpildes iestāde konstatē, ka ir izpildīts kāds no šiem nosacījumiem, piemēram, ka pastāv iespēja atkārtoti izskatīt lietu izsniegšanas valstī pēc personas nodošanas, kā paredzēts Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta d) apakšpunktā, izpildes iestādei ir jāizpilda EAO ( 55 ). Ja ir izpildīts viens no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, ECPAK 6. pants netiek pārkāpts. Tādēļ nav nepieciešams papildus pārbaudīt, vai nav, iespējams, pārkāpta šī tiesību norma.

109.

Šāds secinājums izriet no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta mērķa. Kā paskaidrots šo secinājumu 89. punktā, šī tiesību norma ieviesta, lai saskaņotu nosacījumus, ar kādiem var ierobežot personas tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā. Šie nosacījumi pilnībā atbilst ECPAK 6. pantā paredzētajām prasībām un tā interpretācijai ( 56 ), vai pat paredz augstāku šo pamattiesību aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar ECPAK ( 57 ).

110.

Tādēļ, izpildot Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā minēto pienākumu par personas nodošanu, izpildes iestāde noteikti izpilda arī pienākumus, kas tai noteikti ECPAK 6. pantā.

111.

Turpretim, ja nav izpildīts neviens no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, izpildes iestādei ir iespēja neizpildīt EAO. Tas nozīmē, ka izpildes iestāde var nolemt izpildīt EAO vai atteikties to izpildīt.

112.

Tātad papildu jautājums attiecas uz kārtību, kādā izpildes iestādei būtu jāīsteno šāda rīcības brīvība. Vai Savienības tiesības, tostarp pats Pamatlēmums par EAO, reglamentē šo rīcības brīvību?

113.

Manuprāt, attiecībā uz iespēju nenodot personu, no Savienības tiesību viedokļa nav nepieciešams nekas cits, kā vien konstatēt, ka nav izpildīts neviens no Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

114.

Tomēr tiesību aizsardzības līmenis, kas tiek nodrošināts saskaņā ar Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktu, noteiktos apstākļos var būt augstāks par ECPAK 6. pantā paredzēto tiesību aizsardzības līmeni ( 58 ). Tādējādi pastāv iespēja, ka nav noticis ECPAK 6. panta pārkāpums, lai gan personas tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, kā tās tiek traktētas Savienības tiesību sistēmā, iespējams, nav tikušas ievērotas. Rodas jautājums, vai izpildes iestādei šādā gadījumā pašai ir jāpārliecinās, ka nav noticis ECPAK 6. panta pārkāpums, pirms tā nolemj nodot personu. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

115.

Izpildes iestādei ir iespēja – bet tai nav pienākuma, pat pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, – ņemt vērā citus apstākļus, kas tai ļauj pārliecināties, ka attiecīgās personas nodošanas dēļ netiek pārkāptas ECPAK 6. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību, un pēc tam nodot personu izsniegšanas valstij ( 59 ).

116.

Sarežģītāks jautājums ir: vai izpildes iestāde var nolemt nodot personu pat tad, ja nav izpildīti Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktā paredzētie nosacījumi un personas nodošanas dēļ vienlaikus varētu tikt pārkāpts ECPAK 6. pants?

117.

Manuprāt, šādā gadījumā Pamatlēmums par EAO izpildes iestādei joprojām paredz iespēju un neliedz pieņemt nolēmumu par personas nodošanu. Acīmredzamais iebildums pret šo secinājumu ir tāds, ka tas paver iespēju attiecīgās personas pamattiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpšanai. Vai to pieļauj Harta vai pat Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punkts? Protams, ka ne! Tomēr šādā gadījumā atbildība par pamattiesību aizsardzību gulstas uz izsniegšanas valsti (kā detalizētāk paskaidrošu, izvērtējot hipotēzi, ka Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts izskatāmajās lietās nav piemērojams).

118.

No tā izriet, ka Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts ir izsmelts brīdī, kad izpildes iestādei rodas iespēja nenodot personu.

119.

Visbeidzot – ja izpildes tiesu iestāde, īstenodama tai ar Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punktu piešķirto rīcības brīvību, izvēlas izpildīt EAO, tā, manuprāt, nevar izvirzīt izsniegšanas tiesu iestādei nosacījumus. Tas būtu pretrunā EAO sistēmas ātrai darbībai un patiešām apdraudētu abu tiesu iestāžu savstarpējo uzticēšanos. Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts paver iespēju izpildīt vai neizpildīt EAO, taču nepiešķir izpildes tiesu iestādei pilnvaras izkropļot veidu, kādā to izpilda ( 60 ).

120.

Ja situācijai ir piemērojams Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts, izpildes iestādei ir tikai jāpārbauda, vai ir izpildīti šajā pantā minētie nosacījumi. Šādi rīkojoties, tā noteikti pilda arī savus pienākumus ievērot ECPAK 6. pantu.

121.

Otrais un trešais prejudiciālais jautājums abās lietās ir jēgpilnāks, ja Tiesa konstatē, ka tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem (vai tiesas sēde par soda izpildi) neveido daļu no “lietas izskatīšanas, kurā ir pieņemts nolēmums”. Šādā gadījumā izpildes iestādei saskaņā ar Pamatlēmumu par EAO nerodas iespēja atteikties izpildīt EAO.

122.

Ņemot vērā Pamatlēmuma par EAO pašreizējo interpretāciju, atbilde uz jautājumu, vai izpildes iestāde var pārbaudīt iespējamos ECPAK 6. panta pārkāpumus un pārkāpumu gadījumā nolemt neizpildīt EAO, ir vienkārša: nē, tā šādi nevar rīkoties. Pamatlēmumā par EAO ir izsmeļoši uzskaitīti iemesli EAO neizpildīšanai, turklāt dalībvalstis nevar pievienot pamatus līdzās jau uzskaitītajiem ( 61 ).

123.

Tomēr tas, šķiet, rada sarežģījumus arvien lielākam skaitam valstu tiesu, kam ir jāizpilda EAO un vienlaicīgi ir pienākums ievērot ECPAK 6. pantu ( 62 ). Iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka personas nodošana abās izskatāmajās lietās būtu “klaja taisnīguma liegšana” ( 63 ), un tādējādi šī tiesa nonāktu situācijā, kad tā pārkāptu pati savus pienākumus, kuri noteikti ECPAK. Šīs valsts izpildes iestāžu bažas nevajadzētu ignorēt.

124.

Tātad šajās lietās netieši rodas jautājums, vai Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punkts ļauj paredzēt papildu iemeslus personas nodošanas atteikumam, it īpaši tad, ja personas nodošana būtu “klaja taisnīguma liegšana” vai, kā tas ir formulēts iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos, pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtības pārkāpums.

125.

Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punktā ir skaidri noteikts, ka šī tiesību akta piemērošana nedrīkstētu radīt Savienības tiesību sistēmā atzīto pamattiesību un principu pārkāpumu. Tādēļ iesniedzējtiesas jautājumu var saprast kā vērstu uz to, lai noskaidrotu, vai pat tad, ja nav piemērojams neviens no Pamatlēmumā par EAO uzskaitītajiem gadījumiem, tai ir tiesības atteikt nodošanu, ja tā tomēr atzīst, ka pamattiesības uz taisnīgu tiesu pēc personas nodošanas izsniegšanas valstī var tikt pārkāptas.

126.

Tiesa līdz šim šādu iespējamību, pamatojoties uz Pamatlēmuma par EAO 1. panta 3. punktu, ir konstatējusi divos gadījumos. Pirmkārt, lietā Aranyosi un Căldăraru ( 64 ) Tiesa nosprieda, ka risks par necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos, kuras aizliegumam ir absolūts raksturs ( 65 ), ir iemesls atteikt personas nodošanu. Otrkārt, lietā LM ( 66 ) Tiesa nosprieda, ka arī tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums pamato personas nodošanas atteikumu ( 67 ).

127.

Tomēr abos gadījumos šaubas, ka varētu netikt ievērotas nododamās personas pamattiesības, ir radušās tāpēc, ka izpildes iestāde sākotnēji konstatēja, ka izsniegšanas valstī pastāv vispārīgas vai sistēmiskas nepilnības pamattiesību aizsardzībā. Lietā Aranyosi un Căldăraru ( 68 ) izpildes iestādes iespēja izvērtēt, vai pret nododamo personu tiktu izrādīta necilvēcīga vai pazemojoša attieksme, bija atkarīga no sākotnējā konstatējuma par tādu sistēmisku vai vispārīgu nepilnību esamību, kas skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes. Lietā LM ( 69 ) un vēlākajās lietās ( 70 ) pirms secināt, ka pastāv risks, ka nododamās personas tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt pārkāptas, izpildes iestādei vispirms bija jāpārbauda, vai izsniegšanas dalībvalstī pastāv sistēmiska vai vispārīga tiesu neatkarības neesamība.

128.

Tiesas secinājumi minētajās lietās ir argumentēti ar to, ka savstarpējas uzticēšanās – uz ko ir balstīta savstarpēja atzīšana – trūkuma pamatā ir sistēmiskas nepilnības. Tāpēc izpildes iestāde, zinot par šādām nepilnībām, var apšaubīt procedūras izsniegšanas valstī un pārbaudīt, vai pastāv nododamās personas tiesību pārkāpuma risks.

129.

Taču bez šādām sistēmiskām vai vispārīgām nepilnībām nesaskatu nevienu iemeslu, kādēļ izpildes iestādei būtu jāpārbauda, vai izsniegšanas valsts pārkāptu nododamās personas tiesības ārpus Pamatlēmumā par EAO paredzētajiem gadījumiem.

130.

Gluži pretēji – šādu pārbaužu pieļaušana būtu pretrunā savstarpējas uzticēšanās principam, kas ir EAO mehānisma pamatā. Šis mehānisms balstās uz ideju, ka katra dalībvalsts ciena kopējās pamatvērtības un cenšas nodrošināt to aizsardzību ( 71 ).

131.

EAO mehānisms tika ieviests, lai nodošana notiktu ātri, pamatojoties uz uzticēšanos citu valstu iestādēm. Atļaujot pārbaudīt, vai katrā atsevišķā gadījumā tiek ievērotas personas pamattiesības, EAO mehānisms drīzāk līdzinātos iepriekš pastāvošajām izdošanas procedūrām.

132.

Ja būtu nepieciešams, ar Pamatlēmumu par EAO ieviestais EAO mehānisms, manuprāt, būtu jāgroza nevis Tiesai, bet gan Savienības likumdevējam.

133.

Nevar izslēgt iespējamību, ka var rasties gadījumi, kad būtu nepieciešams pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā pastāv nododamās personas pamattiesību pārkāpuma risks, neraugoties uz sistēmisku nepilnību neesamību izsniegšanas valstī. Tomēr jomā, kurā notikusi saskaņošana Savienības līmenī, kā tas ir jautājumā par pieņemamiem ierobežojumiem attiecībā uz personas tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ( 72 ), nesaskatu iemeslu pievienot izņēmumus no EAO sistēmas, kāda tā izveidota atbilstoši Pamatlēmumam par EAO.

134.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka nododamā persona, lai iebilstu pret tās nodošanu izpildes valstij, nevar atsaukties uz to, ka izsniegšanas valsts nav transponējusi Direktīvu 2016/343, ar kuru citastarp tiek saskaņoti konkrēti aspekti attiecībā uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesa ietvaros. Tiesa ir arī precizējusi, ka nekādi netiek ietekmēts izsniegšanas dalībvalsts pienākums savā tiesību sistēmā ievērot visas Savienības tiesību normas, tostarp Direktīvu 2016/343 ( 73 ). Tieši izsniegšanas valstij ir jāgarantē tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kam ir jābūt pieejamam tās tiesās, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai.

135.

Tādējādi tas, ka izpildes iestādei ir noteikts pienākums nodot personu ārpus Pamatlēmumā par EAO paredzētajiem gadījumiem, nemaina LES 6. pantā paredzēto pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus ( 74 ). Pēc personas nodošanas, kā norādījusi Īrija, izsniegšanas dalībvalstij joprojām ir pienākums nodrošināt personas pamattiesības ( 75 ).

136.

Tāpēc tad, ja Tiesa uzskatītu, ka tiesvedības par izraisošajiem nodarījumiem neietilpst Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkta piemērošanas jomā, izpildes iestādei, manuprāt, būtu pienākums izpildīt EAO. Tā kā nav nekādu bažu par sistēmiskām nepilnībām izsniegšanas dalībvalstī, izpildes iestādei nebūtu jāatļauj pārbaudīt, vai minētajā dalībvalstī attiecībā uz nododamo personu tiek nodrošināta atbilstība ECPAK 6. pantam, taču tai ir pienākums izpildīt EAO.

137.

Visbeidzot – 3. prejudiciālā jautājuma b) punktā abās lietās iesniedzējtiesa jautā, vai vērtējumam par iespējamajiem pārkāpumiem, kas būtu par pamatu tam, lai izpildes iestāde varētu atteikt nodošanu, būtu jāattiecas vienīgi uz pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtības pārkāpumiem.

138.

Manuprāt, bez Pamatlēmumā par EAO paredzētajiem gadījumiem un nepastāvot sistēmiskām nepilnībām izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmā, EAO mehānisms neparedz izpildes iestādei iespēju pārbaudīt, vai nododamo personu pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtība ir vai tiktu pārkāpta.

139.

Ja situācijai nav piemērojams Pamatlēmuma par EAO 4.a panta 1. punkts un nepastāv sistēmiskas nepilnības izsniegšanas dalībvalsts tiesu sistēmā, izpildes iestāde nevar pārbaudīt, vai nododamo personu pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtība ir vai tiktu pārkāpta, bet tai ir jāizpilda EAO.

140.

Pēc EAO izpildes izsniegšanas valstij joprojām ir pienākums garantēt nododamās personas pamattiesības.

141.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (Īrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: