1.

Dizainparauga aizsardzībai nepieciešamie nosacījumi Savienības tiesībās ir tā novitāte un individuālā būtība. Tomēr situācija kļūst sarežģītāka, kad ražojums, kuram piemēro konkrēto dizainparaugu, ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa. Šādā gadījumā aizsardzību piešķir tikai ar nosacījumu, no vienas puses, ka šī sastāvdaļa iebūvētā stāvoklī paliek redzama kompleksā ražojuma, kura sastāvdaļa tā ir, izmantošanas laikā, un, no otras puses, ka tās redzamajām daļām ir nepieciešamā novitāte un individuālā būtība. Šie papildu nosacījumi ir ieviesti, lai izvairītos no monopolizācijas, izmantojot dizainparaugu, komplekso ražojumu detaļu ražošanas un tirdzniecības tiesības, tostarp automobiļu nozarē ( 2 ).

2.

Tomēr nepieciešamie nosacījumi, lai iegūtu komplekso ražojumu sastāvdaļās izmantoto dizainparaugu aizsardzību, attiecas uz visām nozarēm, un praksē izrādās grūti pareizi interpretēt jēdzienus produkta “redzamība” un “parastā izmantošana”. Šī interpretācija ir šīs lietas priekšmets.

3.

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/71/EK (1998. gada 13. oktobris) par dizainparaugu tiesisko aizsardzību 1. pantam ( 3 ):

“Šajā direktīvā:

4.

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 3. un 4. punktu:

“3.   Dizainparaugu, ko izmanto vai iekļauj ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, uzskata par jaunu un par tādu, kam ir individuāla būtība:

4.   “Parastā izmantošana” 3. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir gala lietotāja veikta izmantošana, ietverot[neietverot/izņemot] apkopi, apkalpošanu vai remontu.”

5.

Gesetz über den rechtlichen Schutz von Design (2014. gada 24. februāra Likums par dizaina tiesisko aizsardzību) ( 4 ) versijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā (“DesignG”), 1. panta 4. punktā un 4. pantā būtībā burtiski transponē Direktīvas 98/71 3. panta 3. un 4. punktu. Tomēr formulējums bestimmungsgemäße Verwendung, kas izmantots, lai apzīmētu “parasto izmantošanu” šīs direktīvas vācu valodas versijā, un tātad DesignG, šķiet, novedam pie šaurākas interpretācijas nekā tās, kura norādīta citās šīs direktīvas valodu versijās.

6.

Monz Handelsgesellschaft International mbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Monz”), saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināts uzņēmums, ir dizainparauga Nr. 40 2011 004 383‑0001 īpašnieks; šis dizainparaugs kopš 2011. gada 3. novembra ir reģistrēts Deutsches Patent- und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojā, turpmāk tekstā – DPMA”) attiecībā uz ražojumu “velosipēdiem un motocikliem paredzēti sēdekļi”. Dizainparaugs ir reģistrēts tikai ar vienu attēlu, kurā sēdekļa apakša parādīta šādi:

7.

Büchel GmbH & Co. Fahrzeugtechnik KG (turpmāk tekstā – “Büchel”), kas arī ir Vācijā reģistrēts uzņēmums, 2016. gada 27. jūlijā lūdza DPMA atzīt apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību, apgalvojot, ka tajā nav ievēroti nosacījumi, kas nepieciešami, lai saņemtu aizsardzību, proti, nav novitātes un individuālās būtības. Tas apgalvoja, ka šis dizainparaugs nevar būt aizsargāts saskaņā ar DesignG 4. pantu, pamatojot ar to, ka, būdams kompleksa ražojuma, kāds ir “velo” vai “moto”, sastāvdaļa, tas nebija redzams parastās izmantošanas laikā.

8.

Ar 2018. gada 10. augusta lēmumu DPMA noraidīja lūgumu par spēkā neesamību, uzskatot, ka saistībā ar apstrīdēto dizainparaugu nav nekāda pamata to saskaņā ar DesignG 4. pantu izslēgt no aizsardzības. Tas uzskata, ka, lai gan “velosipēdiem [vai] motocikliem paredzētiem sēdekļiem” lūgtais dizainparaugs neapšaubāmi ir ”kompleksa ražojuma sastāvdaļa”, tā tomēr ir redzama šī kompleksā ražojuma parastās izmantošanas gadījumā. DPMA uzskatīja, ka parastā izmantošana attiecas arī uz “tādu sēdekļa izjaukšanu un samontēšanu no jauna, kas netiek izmantota apkopei, apkalpošanai vai remontam”, jo vairāk tāpēc, ka DesignG 1. panta 4. punktā ir “pilnīgs tās izmantošanas, kas nav parastā izmantošana, saraksts DesignG 4. panta izpratnē, kas domāts kā izņēmums un tādējādi interpretējams šauri” ( 5 ). DPMA ir uzskatījis, ka no šī noteikuma izriet, ka “jebkura izmantošana, ko veic gala lietotājs, kas nav apkopes, apkalpošanas vai remonta pasākums [..] ir parastā izmantošana”.

9.

Pēc Büchel iesniegtās sūdzības par šo lēmumu Bundespatentgericht (Federālā patentu tiesa, Vācija) ar 2020. gada 27. februāra lēmumu pasludināja apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību, pamatojot ar to, ka tas neatbilst novitātes un individuālās būtības prasībām. Šī tiesa uzskata, ka saskaņā ar DesignG 4. pantu tikai tās sastāvdaļas, kuras “redzamas kā kompleksa ražojuma sastāvdaļas pēc to montāžas/iekļaušanas tajā”, var uzreiz izmantot dizainparaugu aizsardzību. Savukārt skats, kas redzams tikai sastāvdaļas atdalīšanā no kompleksā ražojuma vai saistībā ar to, nevar veidot redzamību, kas nepieļautu izslēgšanu no aizsardzības saskaņā ar DesignG 4. pantu. Minētā tiesa par parasto izmantošanu saskaņā ar DesignG 1. panta 4. punktu uzskatīja tikai braukšanu ar velosipēdu, kā arī uzkāpšanu uz velosipēda un nokāpšanu no tā. Tās viedoklis ir, ka saistībā ar šiem izmantošanas veidiem sēdekļa apakšējā daļa nav redzama ne gala lietotājam, ne trešajām personām. Monz iesniedza iesniedzējtiesā apelācijas sūdzību par šo lēmumu.

10.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

11.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2021. gada 2. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses un Eiropas Komisija. Tiesas sēde nenotika.

12.

Jāatgādina, ka pirmās instances tiesa pamatlietā atzina attiecīgā dizainparauga spēkā neesamību, uzskatot, ka velosipēda parastā izmantošana ir braukšana ar to, kā arī – papildus – uzkāpšana uz tā un nokāpšana no tā, kas ir situācijas, kurās sēdekļa apakša parasti nav redzama, pretēji prasībai, kas noteikta Vācijas tiesību normās, kurās transponēts Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkts.

13.

Šie prejudiciālie jautājumi jāskata, ņemot vērā šo novērtējumu. Iesniedzējtiesa vēlas pārbaudīt, pirmkārt, vai pirmās instances tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka ir jāņem vērā tikai kompleksa ražojuma sastāvdaļas redzamība šāda ražojuma izmantošanas situācijā (pirmais jautājums) un, otrkārt, ka būtiska ir tikai šī ražojuma izmantošana tā galvenajai funkcijai, proti, šajā gadījumā, lai pārvietotos, sēžot uz velosipēda (otrais jautājums).

14.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kādu ražojumam izmantotu vai ražojumā, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, iekļautu dizainparaugu varētu aizsargāt, pietiek ar to, ka šī sastāvdaļa ir redzama in abstracto, vai minētajai sastāvdaļai jābūt redzamai šī kompleksā ražojuma parastas izmantošanas situācijā.

15.

Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir prasīts arī, lai šīs sastāvdaļas redzamās iezīmes pašas par sevi atbilst novitātes un individuālas būtības prasībām. Lai gan prejudiciālajos jautājumos īpaši šis aspekts nav skaidri norādīts, tas tomēr ir netieši tā saprasts. Pamatlietā tiešām ir skaidrs, ka runa ir par sēdekļa apakšējās daļas, proti, vietas, kurai izmantots attiecīgais dizainparaugs, redzamību. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija. Taču šķiet, ka tā nav šajā gadījumā. Katrā ziņā šāds iebildums nav minēts attiecībā uz attiecīgo dizainparaugu pamatlietā.

16.

Vispirms jānorāda, līdzīgi kā to izdarīja iesniedzējtiesa, ka pirmās instances tiesa pareizi ir kvalificējusi velosipēdiem un motocikliem paredzētus sēdekļus kā “kompleksa ražojuma sastāvdaļas” Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta izpratnē.

17.

Turklāt šī tiesa pamatoti kritizēja DPMA lēmumu, ciktāl DPMA uzskatīja, ka pietiek ar to, ka sēdekļa apakša ir redzama, montējot sēdekli uz velosipēda un noņemot šo sēdekli no velosipēda. Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir skaidri norādīts, ka sastāvdaļai jāpaliek redzamai tad, “kad tā ir iekļauta kompleksajā ražojumā”. Tas izslēdz, ka tiek ņemta vērā sastāvdaļas redzamība, to montējot vai izjaucot, neatkarīgi no tā, vai šīs ir ierastas darbības saistībā ar ražojuma izmantošanu.

18.

Tagad saistībā ar prejudiciālo jautājumu Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta a) apakšpunkta formulējums nav tik skaidrs, kā varētu sākotnēji šķist. Kā savos apsvērumos uzsver Monz, šis noteikums ietver prasību, ka sastāvdaļa pēc tam, kad tā iekļauta kompleksajā ražojumā, “paliek” ( 6 ) redzama šī ražojuma parastās izmantošanas laikā. Šo formulējumu varētu interpretēt tādējādi, ka pietiek ar to, ka pēc attiecīgās sastāvdaļas iekļaušanas kompleksajā ražojumā šī sastāvdaļa netiek pilnībā nosegta, lai būtu iespējams to redzēt, kaut vai tikai teorētiski un neatkarīgi no eventuāli neparastas perspektīvas, kas šajā nolūkā būtu jāpieņem. Tādējādi atbilstoši šai direktīvai no aizsardzības tiktu izslēgti tikai dizainparaugi, kurus izmanto sastāvdaļām, kuru redzamībai nepieciešams veikt pasākumus, kuri neattiecas uz ražojuma parasto izmantošanu, proti, tas būtu jāizjauc.

19.

Šī interpretācija tomēr atduras pret Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta a) apakšpunkta otro daļu, saskaņā ar kuru attiecīgajai sastāvdaļai jābūt redzamai minētā ražojuma parastās izmantošanas “laikā” ( 7 ). Kā, manuprāt, pamatoti norāda gan iesniedzējtiesa, gan Komisija, šajā izteikumā tiek izslēgti gadījumi, kuros sastāvdaļa ir redzama tikai situācijās, kādas nerodas attiecīgā ražojuma parastās izmantošanas laikā.

20.

Turklāt, kā to būtībā norāda Komisija, saskaņā ar Direktīvas 98/71 1. panta a) punktu dizainparaugu aizsardzības objekts saskaņā ar šo direktīvu ir visa ražojuma vai tā daļas izskats. Lai gan sastāvdaļas, kuras domātas, lai tās iekļautu kompleksā ražojumā, pašas arī ir ražojumi atbilstoši šīs direktīvas 1. panta b) punktam, tās tiek aizsargātas tikai ar nosacījumu, ka tās pēc šīs iekļaušanas ir redzamas. Tātad aizsardzības objekts ir kompleksā ražojuma sastāvdaļas izskats. Manuprāt, ir grūti runāt par ražojuma izskatu, ja pēc tam, kad tas ir iekļauts kompleksā ražojumā, šis ražojums, pat ja tas nav pilnīgi nosegts un noslēpts skatam, redzams tikai retās un neparastās situācijās, ņemot vērā šī kompleksā ražojuma parasto izmantošanu.

21.

Ņemot vērā šos apsvērumus, iesaku uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai dizainparaugs, kurš izmantots kādam ražojumam vai iekļauts ražojumā, kas ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, varētu izmantot aizsardzību saskaņā ar šo direktīvu, attiecīgajai sastāvdaļai ir jābūt redzamai šī kompleksā ražojuma parastās izmantošanas situācijā.

22.

Tādējādi sevišķi svarīgs elements šajā lietā saistīts ar jēdzienu “parastā izmantošana” Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkta izpratnē, kas ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

23.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “parastā izmantošana” attiecas tikai uz kompleksa ražojuma izmantošanu tā galvenajā funkcijā ( 8 ), vai tas attiecas uz visām situācijām, kuras pamatoti var rasties tad, kad šādu ražojumu izmanto gala lietotājs ( 9 ).

24.

Šis jautājums sasaucas ar pirmās instances tiesas secinājumiem, kas kā “parasto izmantošanu” kvalificēja braukšanas ar velosipēdu faktu, kā arī papildus – uzkāpšanu uz velosipēda un nokāpšanu no tā. Pēc tiesas domām, velosipēda sēdekļa apakšējā daļa šajās situācijās nav redzama tā, ka nav redzams šajā vietā izmantotais dizainparaugs parastās izmantošanas laikā Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta izpratnē.

25.

Ir taisnība, ka šādu pieeju – un pat vēl ierobežojošāku – Vispārējā tiesa ir pieņēmusi savos spriedumus, kuri starp citu ir diezgan reti, par Regulas (EK) Nr. 6/2002 4. panta 2. punkta interpretāciju ( 10 ), kas Savienības dizainparaugu aizsardzības sistēmā ir ekvivalents Direktīvas 98/71 3. panta 3. punktam. Vispārējā tiesa uzskata, ka kompleksā ražojuma sastāvdaļas redzamības novērtēšanā ir jāraugās tikai no šī kompleksa ražojuma gala patērētāja perspektīvas tā galvenās funkcijas izmantošanas laikā ( 11 ).

26.

Šādas pieejas, kas piemērota velosipēdu sēdekļiem, nevēlamais rezultāts būtu, ka neviens sēdeklim izmantots dizainparaugs nebūtu aizsargāts tāpēc, ka velosipēda galvenās izmantošanas, proti, braukšanas laikā, sēdekli, kas domāts sēdēšanai, pilnībā nosedz lietotāja ķermeņa daļa, izņemot šī sēdekļa apakšējo daļu, kura tomēr jebkurā gadījumā paliek neredzama.

27.

Apzinoties šo rezultātu, pirmās instances tiesa pamatlietā jēdzienā “parastā izmantošana” iekļāva faktu, ka uz velosipēda uzkāpj un no tā nokāpj. Tomēr tā no šī jēdziena izslēdza velosipēda uzglabāšanu un transportēšanu kā darbības, kuras notiek pirms vai pēc tā izmantošanas. Šī argumentācija nav pārliecinoša, jo, ja par “parasto izmantošanu” uzskata tikai braukšanu ar velosipēdu, tad uzkāpšana uz velosipēda un nokāpšana no tā arī ir darbība pirms tās vai pēc tās, tāpat kā uzglabāšana un transportēšana. Šo darbību nodalīšana man šķiet nepamatota.

28.

Man tomēr šķiet, ka šī pieeja noved pie pārāk ierobežojošas “parastās izmantošanas” definīcijas Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkta izpratnē, nepamatoti ierobežojot to dizainparaugu aizsardzību, kuri izmantoti komplekso ražojumu sastāvdaļās.

29.

Parasti ir pieņemts, ka īpaša regulējuma Savienības tiesībās attiecībā uz kompleksu ražojumu sastāvdaļās izmantotu dizainparaugu aizsardzību pamatojums ir izvairīties no monopolizācijas, izmantojot dizainparaugu, tirgus un detaļu tiesības. Tomēr doktrīnas autori šo regulējumu ļoti kritizēja ( 12 ) tajā ziņā, ka tas ir nepamatots tās aizsardzības ierobežojums, kas piešķirta komplekso ražojumu sastāvdaļās izmantotajiem dizainparaugiem, salīdzinājumā ar to, kas piešķirta citos ražojumos izmantotajiem dizainparaugiem.

30.

Šai kritikai ir pamatojums. Dizainparaugi, kuri izmantoti ražojumos, kuru pielietojums nav iekļaušana kompleksos ražojumos, ir aizsargāti, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav redzami “parastās izmantošanas laikā”. Tā kā dizainparaugs ir definēts kā visa ražojuma “vai tā daļas” izskats ( 13 ), tam var būt tādu dizainparaugu aizsardzība, kurus izmanto ražojuma daļām, kas nav redzamas ražojuma galvenās funkcijas izmantošanas laikā, piemēram, kurpju zoles vai žaketes odere ( 14 ).

31.

Protams, kāda ražojuma tirgus monopolizācija, izmantojot dizainparaugu piešķirtās tiesības, ir ļaunprātība, no kuras, cik vien iespējams, ir jāizvairās. Šo rezultātu citastarp var sasniegt, pateicoties novitātes un individuālās būtības nosacījumiem, kuriem dizainparaugam ir jāatbilst, kādi ir paredzēti Direktīvas 98/71 3. panta 2. punktā. Savukārt, manuprāt, šīs direktīvas 3. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, lai pārāk neierobežotu detaļās izmantoto dizainparaugu aizsardzību. Tomēr tāda ierobežojuma apjoms, kas izriet no šī noteikuma, lielā mērā ir atkarīgs no jēdziena “parastā izmantošana” interpretācijas.

32.

Saskaņā ar Direktīvas 98/71 3. panta 4. punktu “parastā izmantošana” attiecas uz gala lietotāja veiktu izmantošanu, izņemot apkopi, apkalpošanu vai remontu. Tas, protams, vispirmām kārtām nozīmē izmantošanu. Ražojuma izjaukšana vai iznīcināšana nav tā izmantošana. Turpmāk tekstā minētie atzinumi jālasa, ņemot vērā šo nosacījumu.

33.

Pirmkārt, ja šajā lakoniskajā definīcijā ir atsauce uz gala lietotāju, manuprāt, ir kļūda no tā secināt – kā to dara Vispārējā tiesa šo secinājumu 25. punktā minētajos spriedumos –, ka kompleksa ražojuma sastāvdaļas redzamība jāvērtē tikai no šī ražojuma gala lietotāja perspektīvas. Izmantošana, ko veic “gala lietotājs”, apraksta tikai tās situācijas, kurās šī redzamība jāvērtē, izslēdzot tās situācijas, kuras nav saistītas ar gala patērētāju, piemēram, ražošana, komercializācija un, eventuāli, izjaukšana vai pārstrāde ražojuma dzīves beigās. Sekojot šai loģikai, Direktīvas 98/71 3. panta 4. punktā no jēdziena “parastā izmantošana” skaidri ir izslēgta apkope, apkalpošana un remonts – darbības, kuras tiek veiktas gala lietotāja veiktās ražojuma izmantošanas laikā, bet kuras bieži veic trešās personas.

34.

Tādējādi, lai gan Direktīvas 98/71 3. panta 3. punktā, skatot to kopā ar tās 3. panta 4. punktu, ir noteikta prasība, lai kompleksā ražojuma sastāvdaļa ir redzama tās izmantošanas laikā, ko veic gala lietotājs, šis noteikums tomēr nebūtu jāsaprot kā tāds, kurā noteikta prasība, lai šī sastāvdaļa būtu redzama gala lietotājam. Redzamība, kas domāta trešajiem novērotājiem, arī ir svarīga. Turklāt, ja design paredzēts tam, lai piesaistītu potenciālos šo ražojumu pircējus, tas notiek arī, izmantojot ražojuma spēju ļaut tā pircējiem atstāt iespaidu uz citiem ( 15 ).

35.

Turklāt, ja gala lietotāja perspektīvai vajadzēja būt noteicošajai, būtu precīzi jānosaka, kas ir šis gala lietotājs. Ja tas var būt salīdzinoši viegli tāda ražojuma kā velosipēds gadījumā, tas varētu izrādīties daudz sarežģītāk citās situācijās. Piemēram, kas ir autobusa gala lietotājs: šoferis, pasažieri, transportuzņēmuma darbinieki, kas izmanto autobusu? Katrai no minētajām personām ir atšķirīga perspektīva un katrai no tām ir atšķirīgas autobusa sastāvdaļas, kas var būt redzamas, tostarp šī autobusa izmantošanā tā galvenās funkcijas, t.i. brauciena, laikā.

36.

Tāpat arī nav jājauc jēdziens kompleksa ražojuma “gala lietotājs”, kas minēts Direktīvas 98/71 3. panta 4. punktā, ar jēdzienu “informēts lietotājs”, kas minēts šīs direktīvas 5. panta 1. punktā ( 16 ). Šis otrais jēdziens attiecas uz fiktīvu personu, kas kalpo par standartu, kad tiek novērtēta dizainparauga individuālā būtība, savukārt jēdziens “gala lietotājs” ir tikai hipotētiska figūra, kurai domāts kompleksais ražojums, kurā ir sastāvdaļa, kurai dizainparaugs tika izmantots. Šī gala lietotāja spējai atšķirt šī dizainparauga individuālo būtību un tātad viņa informētā lietotāja īpašībām šeit nav nekādas nozīmes.

37.

Visbeidzot, tikai gala lietotāja perspektīvas ņemšana vērā loģiski nozīmē saprast jēdzienu “parastā izmantošana” kā tādu, kas attiecas tikai uz ražojuma izmantošanu tā galvenajā funkcijā. Tik tiešām – citās ražojuma izmantošanas situācijās lietotājs nepieņem no trešajām personām atšķirīgu viedokli. Kā norādīšu turpmākajos apsvērumos, šāda jēdziena “parastā izmantošana” sašaurināta interpretācija ir tikpat nepamatota kā tikai gala lietotāja perspektīvas pieņemšana.

38.

Otrkārt, manuprāt, kā to norāda arī Komisija, pielīdzināt parasto ražojuma izmantošanu tā galvenajai funkcijai, kurai šis ražojums ir domāts, ir nepareizi. Praksē ražojuma izmantošanai tā galvenajā funkcijā bieži ir nepieciešamas dažādas darbības, kuras var veikt pirms vai pēc tam, kad ražojums ir izpildījis savu galveno funkciju, piemēram, ražojuma uzglabāšana vai pārvadāšana. Tad, kad ražojums ir transportlīdzeklis, pievienojas vēl tādas darbības kā iekāpšana un izkāpšana, bet arī bagāžas un preču iekraušana un izkraušana.

39.

Nekas Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkta formulējumā neuzliek par pienākumu izslēgt šādas darbības no jēdziena “parastā izmantošana”. Gluži pretēji, šī jēdziena definīcijā, kas norādīta šajā tiesību normā, ir minēta tikai “gala lietotāja veikta izmantošana”. Nav jāmeklē vēl kāda izmantošanas papildu īpašība, lai to kvalificētu kā “parasta”. Tādējādi, visām darbībām, kuras var veikt ražojuma gala lietotājs saistībā ar viņa veikto ražojuma izmantošanu, ir jāattiecas uz jēdzienu “parastā izmantošana”, izņemot tās darbības, kuras nepārprotami ir izslēgtas ( 17 ).

40.

Direktīvas 98/71 3. panta 3. punkta mērķis nav atbalstīt arī to, ka no jēdziena “parastā izmantošana” tiek izslēgtas darbības, kuras nav tās darbības, kas attiecas uz ražojuma galveno funkciju. Šis mērķis ir, izmantojot dizainparaugu aizsardzību, izvairīties no to detaļu tirgus monopolizācijas, kuras pēc tam, kad iekļautas kompleksajā ražojumā, nav redzamas, ciktāl dizainparaugs, kas eventuāli tiek izmantots šādai sastāvdaļai, neietekmē vai ļoti maz ietekmē šī kompleksā ražojuma izskatu. Ražojuma ārējais izskats izpaužas ne tikai, kad to izmanto tā galvenajā funkcijā, bet arī tad, kad tiek veiktas darbības pirms un pēc šīs izmantošanas, un ir ar to saistītas. Šo darbību iekļaušana jēdzienā “parastā izmantošana” neliek apšaubīt mērķi izvairīties no tirgus monopolizācijas.

41.

Visbeidzot, treškārt, ja Direktīvas 98/71 3. panta 4. punktā no jēdziena “parastā izmantošana” ir skaidri izslēgta apkope, apkalpošana, remonts, šī izslēgšana, manuprāt, tomēr nav jāinterpretē pārāk plaši. Dažas darbības, kuras attiecas citastarp uz apkopi, ir dažu ražojumu izmantošanas būtiska sastāvdaļa. Pirmām kārtām es šeit domāju mazgāšanu un tīrīšanu. Manā izpratnē mazgāšanas un tīrīšanas izslēgšana no jēdziena “parastā izmantošana” būtu pretrunā jebkādai loģikai arī tāpēc, ka attiecībā uz dažiem ražojumiem regulāra tīrīšana ir to izmantošanas nosacījums ( 18 ). Otrām kārtām, vēl seko tie ikdienas apkopes darbi, kurus parasti veic ražojuma gala lietotājs un kuri bieži nosaka lietošanu, piemēram, degvielas un izmantošanā lietoto šķidrumu aizstāšana, automašīnu riepu piepumpēšana vai arī degvielas rezerves bākas uzpilde ražojumiem, kuriem ir iekšdedzes dzinējs. Visbeidzot, trešām kārtām, arī nelielu darbības traucējumu, piemēram, papīra iesprūšana printerī, novēršana. Visas šīs darbības ir nepieciešamas saistībā ar ražojuma izmantošanu, ko veic gala lietotājs un tāpēc uz tām ir attiecināms jēdziens “parastā izmantošana”.

42.

Turpretī darbības, kuras šajā jēdzienā neietilpst, ir darbības, kuras veicamas papildus ražojuma izmantošanai, piemēram, tehniskā kontrole, regulārā apkope vai vēl arī tieši pati labošana ( 19 ). No vienas puses, šīs darbības veic nevis ražojuma tiešais lietotājs, bet specializētas personas, un, no otras puses, tas var arī nozīmēt kompleksa ražojuma daļēju izjaukšanu vai arī tā novērošanu no neierastas perspektīvas, kurā parādās sastāvdaļas, kas parasti nav redzamas ražojuma “parastās izmantošanas” laikā.

43.

Novērtējot kompleksa ražojuma sastāvdaļas redzamības īpašības, tas, ka tiek pieļauts citu personu, nevis tikai šī kompleksā ražojuma gala lietotāja perspektīva, kā arī tas, ka jēdzienā “parastā izmantošana” tiek iekļautas citas darbības, ne tikai ražojuma izmantošana tā galvenajā funkcijā, ļauj ņemt vērā perspektīvas, kas ir tikpat būtiskas, lai atklātu ražojuma izskatu, kā tā, ko pieņēmis ražojuma lietotājs ražojuma galvenajā funkcijā. Manuprāt, šis rezultāts ne vien nav pretrunā ne Direktīvas 98/71 3. panta 3. un 4. punkta formulējumam, ne mērķim, bet tas, manuprāt, ir pilnīgi pamatots. Ja dizainparaugs, ko izmanto kurpes zoles apakšdaļai, atbilstoši šai direktīvai ir aizsargājams ( 20 ), es neredzu iemeslu, kāpēc nav aizsargājama velosipēda sēdekļa apakšpuse, kā šajā gadījumā. Vienīgais pamatojums, lai attaisnotu šo atšķirību, ir tas, ka sēdekli var noņemt no velosipēda ( 21 ), turpretī zoles (tikpat viegli) nevar noņemt no apaviem.

44.

Protams, ka jēdziena “parastā izmantošana” plaša interpretācija iekļauj gandrīz visas ražojuma izmantošanas situācijas, izņemot tās, kurām nepieciešama ražojuma izjaukšana, ja tā nav parastās izmantošanas daļa. Varētu vēlēties uzzināt, vai nebūtu vienkāršāk uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegt atbildi, kurā sastāvdaļas, kam izmantots dizainparaugs, redzamība tiktu novērtēta in abstracto, nesaistot ar jebkādu konkrētu kāda attiecīgā ražojuma izmantošanu.

45.

Atzīstu, ka starpība galvenokārt ir konceptuāla. Tai tomēr ir praktiskas sekas, ciktāl viena vai otra interpretācija izmainītu pierādīšanas pienākumu, kas gulstas uz tās personas pleciem, kura vēlas izmantot kāda kompleksa ražojuma sastāvdaļai izmantota dizainparauga aizsardzību. Turklāt kompleksa ražojuma sastāvdaļa, lai arī pilnīgi redzama, jo nav nosegta, var arī nebūt redzama nevienā šī ražojuma parastās izmantošanas situācijā ( 22 ). Turklāt, kā jau es norādīju saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu, iepriekšējā punktā minētā interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 98/71 3. panta 3. punktam.

46.

Tādējādi iesaku uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 98/71 3. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka formulējums “parastā izmantošana” attiecas uz visām situācijām, kuras pamatoti var rasties kompleksa ražojuma gala lietotāja izmantošanas laikā.

47.

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, kurus uzdeva Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija):