Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2022. gada 20. oktobrī (1)

Lieta C‑423/21

Grand Production d.o.o.

pret

GO4YU GmbH,

DH,

GO4YU d.o.o,

MTEL Austria GmbH

(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Direktīva 2001/29/EK – Autortiesības informācijas sabiedrībā – 3. panta 1. punkts – Izziņošana sabiedrībai – Straumēšanas platforma – Piekļuve aizsargātam saturam, izmantojot virtuālo privāto tīklu (VPN) – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 7. panta 2. punkts – Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu

 Ievads

1.        No tehniskā viedokļa raugoties, internets ir pasaules mēroga saziņas līdzeklis – no jebkuras vietas uz Zemes ir iespējams piekļūt jebkurai tīmekļa vietnei vai nosūtīt ziņu personai, kas atrodas jebkurā citā vietā. Tomēr no juridiskā viedokļa tas ir citādi. Internets, tāpat kā jebkura cita cilvēka darbība, ir pakļauts juridiskam regulējumam, un šis regulējums pēc būtības ir teritoriāls – tā piemērojamība ir atkarīga no iestādes, kas šo regulējumu ir noteikusi, teritoriālās kompetences tvēruma. Turklāt dažādas darbības izpausmes internetā var būt indivīdu īpašumtiesību vai personisko tiesību objekts, un arī šīs tiesības – vai to īstenošana – var būt teritoriāli ierobežotas.

2.        Tādējādi pastāv būtiska pretruna starp interneta pārrobežu un globālo raksturu, no vienas puses, un teritoriāli ierobežotajām tiesībām un pienākumiem, kas saistīti ar dažādām darbībām, kuras tiek veiktas, izmantojot internetu, no otras puses. Šo pretrunu var mēģināt atrisināt divējādi – vai nu “teritorializējot” internetu, izmantojot “ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu” (angliski geoblocking), vai arī attiecinot iestāžu teritoriālo kompetenci uz vairākām valstīm, tādējādi ļaujot tām globāli reglamentēt darbības internetā.

3.        Šajā lietā Tiesai būs jārisina jautājumi, kas saistīti ar abām iepriekš minētajām šīs pretrunas atrisināšanas metodēm.

 Atbilstošās tiesību normas

4.        Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

5.        Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu:

“Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, tad katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju [..] nosaka minētās dalībvalsts tiesību akti.”

6.        Visbeidzot Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

2)      lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu;

[..].”

7.        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3) 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”

 Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

8.        Grand Production d.o.o., saskaņā ar Serbijas tiesībām dibināta uzņēmējsabiedrība, ir to audiovizuālo izklaides raidījumu producente, kurus Serbijas teritorijā pārraida Serbijas televīzijas raidorganizācija Prva Srpska Televizija.

9.        GO4YU d.o.o Beograd, kas arī ir saskaņā ar Serbijas tiesībām dibināta uzņēmējsabiedrība, ir tiešsaistes straumēšanas platformas operatore, kurā, pamatojoties uz līgumiem ar Prva Srpska Televizija, tiek pārraidīta šīs televīzijas raidorganizācijas programma. Platforma ir pieejama gan Serbijas teritorijā, gan ārpus tās.

10.      GO4YU GmbH (turpmāk tekstā – “GO4YU (Austrija)”) un MTEL Austria GmbH, saskaņā ar Austrijas tiesībām dibinātas uzņēmējsabiedrības, Austrijas teritorijā sniedz pakalpojumus saistībā ar GO4YU Beograd piederošās straumēšanas platformas reklamēšanu, kā arī uztur attiecības ar klientiem, tostarp noslēdz līgumus un iekasē maksājumus. MTEL Austria ir GO4YU Beograd meitasuzņēmums. D. H. ir uzņēmuma GO4YU (Austrija) valdes priekšsēdētājs un vienīgais dalībnieks.

11.      GO4YU Beograd nav tiesību pārraidīt internetā ārpus Serbijas un Melnkalnes teritorijas izklaides raidījumus, ko producē Grand Production. Tāpēc tai ir pienākums bloķēt piekļuvi šiem raidījumiem interneta lietotājiem, kuri atrodas ārpus abu valstu teritorijas. Tomēr šie lietotāji bloķēšanu var apiet, izmantojot tā saukto “virtuālā privātā tīkla” (VPN) pakalpojumu. Šāds pakalpojums ļauj lietotājam pieslēgties internetam, izmantojot īpašu serveri (“VPN serveri”), kas slēpj IP adresi un tādējādi arī lietotāja fizisko atrašanās vietu (4). Izmantojot šo pakalpojumu, lietotāji, kuri atrodas ārpus Serbijas un Melnkalnes, var “radīt iespaidu”, ka atrodas šajās valstīs, tādējādi apejot GO4YU Beograd izmantoto piekļuves bloķēšanu.

12.      Atbilstoši Grand Production norādītajam GO4YU Beograd ir informēta par iespēju apiet tās ģeogrāfiskās piekļuves blokādi, izmantojot VPN pakalpojumu. Turklāt laikposmā no 2020. gada 30. aprīļa līdz 2020. gada 15. jūnijam prasītājas izklaides raidījumus bija iespējams skatīties Austrijā, izmantojot uzņēmuma GO4YU Beograd straumēšanas platformu bez piekļuves bloķēšanas.

13.      Pēc Grand Production pieprasījuma 2020. gada 28. septembrī Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija) pret GO4YU Beograd un MTEL Austria izdeva rīkojumu par pagaidu noregulējumu, ar ko tām aizliedza Austrijas teritorijā izziņot sabiedrībai Grand Production veidotos izklaides raidījumus. Tomēr šī tiesa noraidīja pieteikumu par līdzīgu pagaidu noregulējuma piemērošanu attiecībā uz šīm divām sabiedrībām, ciktāl tas attiecās uz teritoriju ārpus Austrijas, un to noraidīja pilnībā attiecībā uz pārējām divām atbildētājām (proti, D. H. un GO4YU (Austrija)).

14.      Šis rīkojums tika daļēji grozīts ar Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) 2021. gada 28. janvāra rīkojumu, ar kuru Grand Production pieteikums tika pilnībā noraidīts, ciktāl tas attiecās uz MTEL Austria. Tādējādi spēkā paliek tikai pagaidu noregulējums, kas piemērots GO4YU Beograd un attiecas tikai uz Austrijas teritoriju.

15.      Grand Production ir iesniegusi iesniedzējtiesā apelācijas sūdzību par pēdējo minēto rīkojumu, kurā tā lūdz piemērot pagaidu noregulējumu attiecībā uz visām atbildētājām, aizliedzot uzņēmējsabiedrības veidotos raidījumus izziņot sabiedrībai visā pasaulē.

16.      Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “izziņošana” Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka to veic (šajā lietā Savienībā nereģistrēts) straumēšanas platformas tiešais operators:

–        kurš viens lemj par tā izplatīto TV raidījumu saturu un aizēnojumu un to tehniski īsteno,

–        kuram vienīgajam ir straumēšanas platformas administratora tiesības,

–        kurš var ietekmēt, kādas TV programmas šajā pakalpojumā var uztvert galalietotājs, taču nevar ietekmēt programmu saturu,

–        un kurš ir vienīgais kontroles punkts attiecībā uz to, kādas programmas un saturs, kad un kādās teritorijās ir redzami,

ja

–        lietotājam tiek nodrošināta piekļuve ne tikai raidījumu saturam, kura tiešsaistes lietošanu ir atļāvuši attiecīgie tiesību īpašnieki, bet arī tādam aizsargātam saturam, uz kuru attiecīgās tiesības nav iegūtas, un

–        straumēšanas platformas tiešais operators zina, ka tā pakalpojums ļauj uztvert arī aizsargātu raidījumu saturu bez tiesību īpašnieku piekrišanas tādējādi, ka galalietotāji izmanto virtuālā privātā tīkla (VPN) pakalpojumus, radot iespaidu, ka galalietotāju IP adrese un ierīce atrodas teritorijās, attiecībā uz kurām ir saņemta tiesību īpašnieka piekrišana, tomēr

–        aizsargāta raidījumu satura uztveršana ar straumēšanas platformas starpniecību bez tiesību īpašnieku piekrišanas vairākas nedēļas faktiski bija iespējama arī bez VPN tunelēšanas?

2)      Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde:

vai Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punktā minētais jēdziens “izziņošana” ir jāinterpretē tādējādi, ka to veic arī trešās personas (šajā lietā ar juridisko adresi Savienībā), kas līgumiski un/vai saskaņā ar sabiedrību tiesībām ir saistītas ar pirmajā jautājumā raksturoto platformas operatoru un kas bez iespējas ietekmēt aizēnojumu, programmas un straumēšanas platformā pārsūtīto raidījumu saturu

–        reklamē operatora straumēšanas platformu un tā pakalpojumus, un/vai

–        ar klientiem noslēdz izmēģinājuma abonementus, kuri automātiski beidzas pēc 15 dienām, un/vai

–        kā klientu atbalsta dienests apkalpo straumēšanas platformas klientus, un/vai

–        savā tīmekļa vietnē piedāvā tiešā operatora straumēšanas platformas maksas abonementus un tad rīkojas kā klienta līgumpartneris un samaksas saņēmējs, turklāt maksas abonementi tiek noformēti tā, ka skaidra norāde uz to, ka noteiktas programmas nav pieejamas, tiek sniegta tikai tad, ja līguma noslēgšanas brīdī klients skaidri izsaka vēlmi skatīties šīs programmas, taču tad, ja klienti neizsaka šādu vēlmi vai konkrēti par to nepajautā, sākotnēji klientiem netiek sniegta attiecīgā norāde?

3)      Vai Direktīvas [2001/29] 2. panta a) un e) punkts, kā arī 3. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Regulas [Nr. 1215/2012] 7. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par tādu autortiesību un blakustiesību pārkāpumu, kuras garantē tās tiesas dalībvalsts, kurā celta prasība, šai tiesai – tā kā teritorialitātes princips nepieļauj valsts tiesu pilnvaras lemt par faktiem attiecībā uz ārvalstīs izdarītiem pārkāpumiem – ir tikai jurisdikcija lemt par kaitējumu, kas radies tiesas atrašanās dalībvalsts teritorijā, vai arī šī tiesa var lemt vai tai ir jālemj arī par pārkāpumiem, kuri saskaņā ar aizskartā autora apgalvojumiem izdarīti ārpus šīs teritorijas (visā pasaulē)?”

17.      Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa saņēma 2021. gada 12. jūlijā. Atbildē uz Tiesas lūgumu sniegt precizējumus, ko Tiesa saņēma 2022. gada 11. jūlijā, iesniedzējtiesa grozīja pirmo prejudiciālo jautājumu, aizstājot tā priekšpēdējā ievilkumā vārdu “tomēr” ar vārdu “vai”. Līdz ar to pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums galu galā ir šāds:

“Vai jēdziens “izziņošana” Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka to veic (šajā lietā Savienībā nereģistrēts) straumēšanas platformas tiešais operators:

–        kurš viens lemj par tā izplatīto TV raidījumu saturu un aizēnojumu un to tehniski īsteno,

–        kuram vienīgajam ir straumēšanas platformas administratora tiesības,

–        kurš var ietekmēt, kādas TV programmas šajā pakalpojumā var uztvert galalietotājs, taču nevar ietekmēt programmu saturu,

–        un kurš ir vienīgais kontroles punkts attiecībā uz to, kādas programmas un saturs, kad un kādās teritorijās ir redzami,

ja

–        lietotājam tiek nodrošināta piekļuve ne tikai raidījumu saturam, kura tiešsaistes lietošanu ir atļāvuši attiecīgie tiesību īpašnieki, bet arī tādam aizsargātam saturam, uz kuru attiecīgās tiesības nav iegūtas, un

–        straumēšanas platformas tiešais operators zina, ka tā pakalpojums ļauj uztvert arī aizsargātu raidījumu saturu bez tiesību īpašnieku piekrišanas tādējādi, ka galalietotāji izmanto virtuālā privātā tīkla (VPN) pakalpojumus, radot iespaidu, ka galalietotāju IP adrese un ierīce atrodas teritorijās, attiecībā uz kurām ir saņemta tiesību īpašnieka piekrišana, vai ^[(5)^]

–        aizsargāta raidījumu satura uztveršana ar straumēšanas platformas starpniecību bez tiesību īpašnieku piekrišanas vairākas nedēļas faktiski bija iespējama arī bez VPN tunelēšanas?”

18.      Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki arī rakstveidā atbildēja uz Tiesas jautājumiem. Tiesa nolēma lietu izskatīt, nerīkojot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

 Analīze

19.      Šajā lietā iesniedzējtiesa ir iesniegusi Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus. Pirmais attiecas uz straumēšanas platformas (6) operatora atbildības apmēru par to, ka ar autortiesībām aizsargāts saturs ir izziņots šajā platformā bez autortiesību subjektu piekrišanas. Otrais jautājums ir saistīts ar iespējamo atbildību, kura var rasties uzņēmumiem, kuri sadarbojas ar šo operatoru. Visbeidzot – trešais jautājums attiecas uz dalībvalstu tiesu jurisdikcijas tvērumu attiecībā uz autortiesību pārkāpumiem. Analizēšu šos jautājumus tādā secībā, kādā tie ir uzdoti.

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

20.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka straumēšanas platformas operators, kurš internetā pārraida televīzijas raidījumu, pārkāpj minētajā tiesību normā paredzētās ekskluzīvās tiesības uz izziņošanu, ja:

a)      lietotāji apiet ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu, izmantojot VPN pakalpojumu, tādā veidā, ka aizsargāti darbi kļūst pieejami Eiropas Savienības teritorijā, un attiecībā uz to minētās platformas operators nav saņēmis autortiesību īpašnieka piekrišanu, vai

b)      aizsargāti darbi bez autortiesību subjekta piekrišanas bija bez ierobežojumiem brīvi pieejami minētajā platformā Eiropas Savienības teritorijā.

21.      Šajā jautājumā ir izvirzīti divi galvenie problēmjautājumi, proti, pirmkārt, vai tādas straumēšanas platformas operators, kurā tiek pārraidīta televīzijas programma, veic izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, vai šādas platformas operators ir atbildīgs par to, ka lietotāji piekļūst aizsargātam saturam, apejot operatora piemērotos piekļuves ierobežojumus. Sākšu ar pirmo problēmjautājumu.

 Televīzijas apraides retranslēšana internetā kā izziņošana sabiedrībai

22.      Tiesai ir jau bijusi iespēja nospriest, ka “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tā aptver virszemes televīzijas apraidē raidītu darbu retranslāciju:

–        ko veic cita organizācija, nevis sākotnējā raidorganizācija,

–        izmantojot interneta datu plūsmu, kas darīta pieejama šīs organizācijas abonentiem, kuri var uztvert šo retranslāciju, pieslēdzoties šīs organizācijas serverim,

–        ņemot vērā, ka šie abonenti atrodas minētās virszemes televīzijas apraides aptveršanas zonā un var likumīgi to uztvert ar televīzijas uztvērēju” (7).

23.      Šajā kontekstā jāprecizē, ka 2013. gada 7. marta sprieduma lietā ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147) [rezolutīvās daļas 1)] punkta pēdējā ievilkumā ietvertā atruna par situāciju, kurā tiešsaistes retranslācijas pakalpojuma operatora abonenti atrodas virszemes televīzijas apraides aptveršanas zonā, nenozīmē, ka šis nolēmums ir piemērojams tikai šādām situācijām. Šī atruna bija nepieciešama, lai atspēkotu argumentu, kurš pamatojas uz tā sauktās jaunās auditorijas, proti, auditorijas, kas nav televīzijas apraides sākotnējā mērķauditorija, neesamību. Tiesa šo apstākli atzina par nebūtisku, jo retranslācija internetā tiek veikta, izmantojot citus tehniskos pasākumus nekā sākotnējā televīzijas apraide (8). Savukārt tad, ja retranslācija internetā ir pieejama arī ārpus sākotnējās televīzijas apraides aptveršanas zonas (9), tā nenovēršami ir paredzēta plašākai auditorijai nekā minētā televīzijas apraide. Tāpēc a fortiori šāda retranslācija ir uzskatāma par izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

24.      Nav nozīmes arī tam, vai retranslācija tiešsaistē notiek vienlaikus ar sākotnējo televīzijas apraidi (live streaming), kā tas bija lietā, kurā pasludināts 2013. gada 7. marta spriedums ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147), vai, piemēram, tā tiek atlikta. Kritērijs, lai šādu retranslāciju uzskatītu par izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ir tehniskais līdzeklis, ar kādu tā tiek veikta, kā arī fakts, ka to veic persona, kas nav sākotnējā televīzijas raidorganizācija.

25.      Visbeidzot ir jānorāda, ka, lai gan no tehniskā viedokļa sākotnējās televīzijas apraides retranslācija internetā ir sekundāra un pakārtota šai apraidei, no juridiskā viedokļa izziņošana sabiedrībai, ko veido šī retranslācija, ir atsevišķa un neatkarīga no šīs apraides. Tādēļ tas, ka sākotnējā televīzijas apraide ir paredzēta teritorijai ārpus Eiropas Savienības teritorijas un tādējādi ārpus Direktīvas 2001/29 teritoriālās piemērošanas jomas, neliedz šīs apraides retranslāciju internetā uzskatīt par izziņošanu sabiedrībai minētās direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl šī retranslācija ir pieejama teritorijā, kurā šī direktīva ir piemērojama.

26.      Iepriekš minētie apsvērumi ļauj secināt, ka situācijā, kas aprakstīta šo secinājumu 20. punkta b) apakšpunktā, proti, kad aizsargāti darbi, kuru sākotnējā televīzijas apraide ir ārpus Eiropas Savienības teritorijas, ir pieejami bez ierobežojumiem Eiropas Savienības teritorijā straumēšanas platformā, kurā šis raidījums tiek retranslēts, šīs platformas operators veic šo darbu izziņošanu sabiedrībai, uz ko attiecas ekskluzīvās tiesības, kas noteiktas Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā. Tāpēc šāda darbu izziņošana sabiedrībai, ja tā tiek veikta bez autortiesību subjekta piekrišanas, ir šo ekskluzīvo tiesību pārkāpums.

 Atbildība par to, ka lietotāji apiet ar autortiesībām aizsargātu darbu piekļuves ierobežojumus internetā

27.      Tagad pievēršos sarežģītāka jautājuma analīzei, proti, jautājumam par straumēšanas platformas operatora atbildību situācijā, kas aprakstīta šo secinājumu 20. punkta a) apakšpunktā. Šajā situācijā straumēšanas platformas operators, respektējot autortiesību subjekta tiesības, piemēro ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu teritorijā, kurā tam nav atļaujas sabiedrībai izziņot aizsargātus darbus, – šajā gadījumā visā Eiropas Savienības teritorijā – bet lietotāji šo bloķēšanu apiet, izmantojot VPN pakalpojumu, kas ļauj piekļūt darbiem tā, it kā viņi atrastos teritorijā, uz kuru attiecas atļauja izziņošanai sabiedrībai, proti, Serbijas vai Melnkalnes teritorijā.

28.      Ģeogrāfiskā piekļuves bloķēšana ir viens no tā sauktās digitālo tiesību pārvaldības (digital rights management) (10) instrumentiem. Runa ir par dažādiem aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti, lai novērstu digitālā (elektroniskā) formāta satura izmantošanu pretēji šī satura nodrošinātāja gribai. Šo aizsardzības pasākumu mērķis ir “koriģēt” digitālā datu formāta iezīmes, kas no satura nodrošinātāju viedokļa ir nevēlamas, proti, iespēju praktiski bez jebkādām izmaksām izgatavot jebkādu skaitu ideālu kopiju un pārsūtīt tās (jo īpaši internetā) jebkurā attālumā. Attiecībā uz internetā izplatīto saturu digitālo tiesību pārvaldības instrumenti, piemēram, ģeogrāfiskā piekļuves bloķēšana, var kalpot arī tam, lai novērstu šī informācijas nesēja globālo raksturu un ļautu to virtuāli sadalīt ģeogrāfiskās zonās, kā jau minēju šo secinājumu ievadā.

29.      Digitālo tiesību pārvaldības instrumentus parasti izmanto, lai aizsargātu autortiesības, novēršot digitāli izplatītu aizsargātu darbu izmantošanu nelikumīgā vai tādā veidā, ko nevēlas autortiesību subjekti. Tie tiek izmantoti arī kā instrumenti, lai pārvaldītu autortiesības uz šādiem darbiem, ļaujot iekasēt atsevišķu maksu par dažādiem viena un tā paša darba izplatīšanas veidiem, tirgus sadali un tā saukto cenu diskrimināciju dažādās tirgus daļās vai – visbeidzot – iekasēt maksu par tīmekļa vietnēs pieejamo saturu.

30.      Savukārt paši digitālo tiesību pārvaldības instrumenti, kas paredzēti autortiesību aizsardzībai un pārvaldībai, tiek aizsargāti ar Savienības tiesību aktiem. Direktīvas 2001/29 6. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums attiecināt tiesisko aizsardzību uz “efektīviem tehnoloģiskiem pasākumiem”, kas atbilstoši minētā panta 3. punktā sniegtajai definīcijai ietver digitālo tiesību pārvaldības instrumentus.

31.      Tāpat Tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka digitālo tiesību pārvaldības instrumentiem var būt tiesiskas sekas Savienības tiesībās, tostarp – un tas ir īpaši svarīgi no šīs lietas viedokļa – attiecībā uz jēdziena “izziņošana sabiedrībai” definīciju Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

32.      2014. gada 13. februāra spriedumā Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76) Tiesa nosprieda, ka “šajā pantā paredzētā izziņošana sabiedrībai nav interneta vietnē veikta saišu, uz kurām var uzklikšķināt, ievietošana, kuras aizved pie darbiem, kas ir brīvi pieejami citā interneta vietnē” (11). Tiesa precizēja, ka publiski pieejama tīmekļa vietne ir paredzēta plašam interneta lietotāju lokam, tāpēc atsauce uz darbu šajā interneta vietnē nenodrošina piekļuvi tam jaunai auditorijai (12).

33.      Turpretī interneta vietne, kas ir aizsargāta ar piekļuves ierobežojumu (13), ir paredzēta tikai tās klientiem, proti, personām, kuras likumīgi ir ieguvušas piekļuvi tai. Šī ierobežojuma apiešana un minētajā vietnē ietverto aizsargāto darbu publiskošana citām personām, pat ja tā notiek, izmantojot saiti no citas interneta vietnes, ir līdzvērtīga piekļuves nodrošināšanai jaunai sabiedrības daļai un ir uzskatāma par izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (14). Tādējādi, Tiesas ieskatā, digitālo tiesību pārvaldības instrumentu izmantošana internetā var noteikt to personu (sabiedrības) loku, kurām ir paredzēta izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (15).

34.      Lietā, kurā pasludināts 2016. gada 10. novembra spriedums Vereniging Openbare Bibliotheken (C‑174/15, EU:C:2016:856), Tiesa ir atzinusi, ka grāmatu elektronisko kopiju patapinājumam ir piemērojams Direktīvas 2006/115/EK (16) 6. panta 1. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz publiskām bibliotēkām. Šīs atļaujas nosacījums bija tādu digitālo tiesību pārvaldības instrumentu izmantošana, kas padarītu elektronisko kopiju patapināšanu līdzīgu fizisko kopiju patapināšanai (17).

35.      Visbeidzot – 2021. gada 9. marta spriedumā VG Bild‑Kunst (C‑392/19, EU:C:2021:181) Tiesa nosprieda, ka “izziņošana sabiedrībai [Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta] izpratnē ir tad, kad, izmantojot kadrēšanas tehniku, ar autortiesībām aizsargāti darbi, kas ar autortiesību īpašnieka atļauju ir publiskoti un brīvi pieejami citā tīmekļvietnē, tiek iegulti trešās personas tīmekļvietnē, ja šī iegulšana notiek, apejot aizsardzības pasākumus pret kadrēšanu, kurus ir veicis vai uzdevis veikt šis īpašnieks” (18). Tiesa tātad uzskatīja, ka, izmantojot tehnisku aizsardzību pret internetā izziņota aizsargāta darba kadrēšanu, autortiesību subjekts ierobežo to personu loku, kurām šis darbs tiek darīts pieejams, tādējādi, ka tas ir pieejams tikai tās interneta vietnes lietotājiem, kurā notika sākotnējā izziņošana (19).

36.      Manuprāt, līdzīgu argumentāciju var piemērot arī šajā lietā aplūkotajai ģeogrāfiskajai piekļuves bloķēšanai. Ja autortiesību subjekts (vai tā licences saņēmējs) ir piemērojis šādu bloķēšanu, apraide ir paredzēta tikai to personu lokam, kuras piekļūst aizsargātam saturam no šī subjekta noteiktās teritorijas (proti, teritorijas, kurā piekļuve nav bloķēta). Tādējādi tiesību subjekts neveic izziņošanu sabiedrībai pārējā teritorijā.

37.      Tādēļ tad, ja uz Grand Production veidotajiem izklaides raidījumiem, kas ir ievietoti GO4YU Beograd īpašumā esošajā straumēšanas platformā, attiecas ģeogrāfiskā piekļuves bloķēšana tā, ka tiem principā var piekļūt tikai no Serbijas un Melnkalnes teritorijas, GO4YU Beograd neveic izziņošanu sabiedrībai Eiropas Savienības teritorijā.

38.      Tomēr, kā zināms, ne virtuālajā, ne reālajā pasaulē nav tādu aizsardzības pasākumu, kurus nevarētu apiet vai uzlauzt. Tas var būt tikai sarežģīti vai ļoti sarežģīti. Tas attiecas arī uz ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu. Dažādi tehniski pasākumi, tostarp VPN pakalpojumi, ļauj apiet bloķēšanu, jo īpaši – virtuāli mainot lietotāja atrašanās vietu. Lai gan pastāv tehniski pasākumi šādu darbību apkarošanai, tie nav un, visticamāk, nekad nebūs pilnībā efektīvi – pārkāpumu metožu attīstība vienmēr ir soli priekšā aizsardzības metožu attīstībai.

39.      Tomēr tas nenozīmē, ka subjekts, kura aizsargātā darba ģeogrāfiskās piekļuves bloķēšanu lietotāji apiet, veic šī darba izziņošanu sabiedrībai tajā teritorijā, kurā piekļuve tam ir bloķēta. Šāds secinājums padarītu neiespējamu autortiesību teritoriālo pārvaldību internetā – jebkurai darba izziņošanai sabiedrībai principā būtu jābūt globālai.

40.      Manuprāt, šajā gadījumā būtu jārīkojas pēc analoģijas ar pieeju, ko Tiesa ir izmantojusi lietās par hipersaitēm. Ja hipersaite ļauj apiet ar autortiesībām aizsargāta satura piekļuves ierobežojumu, par šī satura izziņošanu jaunai sabiedrībai ir atbildīga tā persona, kura ievieto hipersaiti, nevis tās interneta vietnes operators, kurā notika sākotnējā izziņošana sabiedrībai un kuras piekļuves ierobežojumi tika pārkāpti.

41.      Šīs lietas īpašais elements ir tas, ka nav trešās personas, kas būtu izziņojusi lietotājiem Grand Production veidotos raidījumus, pārkāpjot GO4YU Beograd piemēroto ģeogrāfiskās piekļuves bloķēšanu. Bloķēšanu apiet paši lietotāji, piekļūstot attiecīgajiem raidījumiem bez starpniekiem (20).

42.      Tomēr nešķiet, ka tas ir pietiekams iemesls, lai GO4YU Beograd sauktu pie atbildības par šo situāciju. Grand Production, iespējams, ir taisnība, apgalvojot, ka GO4YU Beograd ir informēta par to, ka ģeogrāfiskās piekļuves bloķēšana tiek apieta, izmantojot VPN pakalpojumus. Grand Production to arī apzinās tādā pašā mērā. Dažādu aizsardzības pasākumu veidu apiešana, ko veic lietotāji, ir risks, kas ir nesaraujami saistīts ar autortiesību aizsargāto darbu izplatīšanu digitālā formātā un jo īpaši internetā. Ļaujot GO4YU Beograd izziņot sabiedrībai savus raidījumus straumēšanas platformā noteiktā teritorijā, Grand Production bija jāņem vērā, ka noteikts skaits lietotāju var piekļūt tiem ārpus šīs teritorijas.

43.      Tomēr tas nenozīmē, ka GO4YU Beograd ir atbildīga par šo raidījumu izziņošanu šiem lietotājiem. Saskaņā ar iepriekš aplūkoto Tiesas judikatūras loģiku tieši izziņotāja griba, kas izriet no piemērotajiem tehniskajiem aizsardzības pasākumiem, nosaka to personu loku, kurām izziņošana ir paredzēta.

44.      Citādi būtu tikai gadījumā, ja GO4YU Beograd apzināti izmantotu neefektīvu ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu, lai personām, kas atrodas ārpus teritorijas, kurā tai ir tiesības izziņot sabiedrībai Grand Production veidotos raidījumus, faktiski ļautu piekļūt šiem raidījumiem vieglākā veidā salīdzinājumā ar internetā objektīvi pastāvošajām iespējām, jo īpaši attiecībā pret publiski pieejamiem VPN pakalpojumiem. Šādā situācijā būtu jāuzskata, ka GO4YU Beograd veic pasākumus – pilnībā apzinoties to sekas –, lai nodrošinātu saviem klientiem piekļuvi aizsargātam darbam situācijā, kad tās klienti principā nevarētu izmantot šo darbu, ja šādi pasākumi netiktu veikti (21). Tas ir jānosaka iesniedzējtiesai. Savukārt licences līguma puses šajā līgumā var vienoties par plašākiem licences saņēmēja pienākumiem attiecībā uz ierobežojumiem piekļuvei saturam, kas ir līguma priekšmets.

 Atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu

45.      Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka straumēšanas platformas operators, kurš retranslē televīzijas raidījumu internetā, nepārkāpj minētajā tiesību normā noteiktās ekskluzīvās tiesības uz darbu izziņošanu sabiedrībai, ja lietotāji, izmantojot VPN pakalpojumu, apiet ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu tādā veidā, ka aizsargātie darbi kļūst pieejami Savienības teritorijā, attiecībā uz kuru šīs platformas operators nav saņēmis autortiesību subjekta piekrišanu. Tomēr šāds operators pārkāpj šos tiesību aktus, ja aizsargāti darbi bez autortiesību īpašnieka piekrišanas bez ierobežojumiem ir pieejami minētajā platformā Eiropas Savienības teritorijā.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

46.      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar straumēšanas platformas, kurā ir pieejami ar autortiesībām aizsargāti darbi, operatoru saistītais subjekts, kurš reklamē šo platformu, slēdz līgumus ar klientiem par šīs platformas operatora sniegtajiem pakalpojumiem un sniedz atbalstu šiem klientiem, bet neietekmē nedz šajā platformā pieejamo saturu, nedz arī tajā izmantotos piekļuves ierobežojumus, kas paredzēti trešo personu autortiesību aizsardzībai, veic arī izziņošanu sabiedrībai minētās tiesību normas izpratnē.

47.      Atbildi uz šo jautājumu, manuprāt, var izsecināt no Tiesas līdzšinējās judikatūras par tādu darbu izziņošanu sabiedrībai, kas aizsargāti ar autortiesībām, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

48.      Secinājumos lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4) man jau ir bijusi iespēja norādīt, ka, lai gan savā judikatūrā Tiesa ir konstatējusi izziņošanas esamību daudzos gadījumos, kas pārsniedz vienkāršu tiešu darba pārraidīšanu, visu šo situāciju kopīgā pazīme ir tieša sakarība starp lietotāja rīcību un ar autortiesībām aizsargātu objektu publiskošanas darbību. Šī kopīgā pazīme ir galvenais elements, bez kura nevar runāt par šādu darbu izziņošanu sabiedrībai (22). Piekrītot manis piedāvātajai atbildei uz prejudiciālo jautājumu minētajā lietā, Tiesa nolēma, ka it īpaši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomā neietilpst izziņošana sabiedrībai (23).

49.      Iepriekš minētos secinājumus nemaina Tiesas turpmākā judikatūra par tādu darbu izziņošanu sabiedrībai, kas aizsargāti ar autortiesībām, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. It īpaši 2021. gada 22. jūnija spriedumā YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503) Tiesa ir nospriedusi, ka tādas video kopīgošanas platformas vai datņu mitināšanas un kopīgošanas platformas pakalpojumu sniedzējs veic (pārkāpjot autortiesības) aizsargātu darbu izziņošanu sabiedrībai tikai tad, kad tam ir konkrēti zināms par aizsargāta satura nelikumīgu pieejamību platformā un tas atturas to izdzēst vai nekavējoties bloķēt piekļuvi vai ja minētais pakalpojumu sniedzējs, pat ja tas zina vai tam būtu jāzina, ka, aplūkojot vispārīgi, platformas lietotāji ar tās palīdzību nelikumīgi sniedz sabiedrībai piekļuvi aizsargātam saturam, atturas īstenot atbilstošus tehniskus pasākumus, kas būtu sagaidāmi no parasti rūpīga uzņēmēja šādā situācijā, lai ticamā un efektīvā veidā vērstos pret šajā platformā notiekošajiem autortiesību pārkāpumiem, vai arī, ja šis pakalpojumu sniedzējs piedalās tāda aizsargātā satura izvēlē, kurš tiek nelikumīgi izziņots sabiedrībai, ja šis pakalpojumu sniedzējs šajā platformā nodrošina rīkus, kas ir speciāli paredzēti šāda satura nelikumīgai kopīgošanai, vai ja tas apzināti veicina šādu kopīgošanu (24). Tomēr ar pašu pakalpojumu, nodrošinot internetā platformu, kas ļauj izplatīt aizsargātus darbus, nepietiek, lai konstatētu, ka šādas platformas operators izziņo sabiedrībai šos darbus Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, pat ja bez šādas platformas lietotāji nevarētu šos darbus izplatīt (25).

50.      Šajā lietā nepastāv šāda tieša sakarība starp otrajā prejudiciālajā jautājumā aplūkoto subjektu darbībām un darbiem, kuri tiek izziņoti sabiedrībai GO4YU Beograd straumēšanas platformā, tostarp Grand Production veidotajiem izklaides raidījumiem. Šie subjekti neapšaubāmi veicina šīs platformas darbību, nodrošinot starpniecību starp platformu un tās klientiem. Var pat uzskatīt, ka viņu darbība ir nepieciešama, lai klienti varētu piekļūt šajā platformā izplatītajam saturam, jo šim nolūkam ir nepieciešams noslēgt abonēšanas līgumu. Turpretī šiem subjektiem nav nekādas ietekmes uz saturu, kas tiek izplatīts šajā platformā, nedz arī iespējas novērst iespējamus autortiesību pārkāpumus.

51.      Iesniedzējtiesas otrajā jautājumā minētais apstāklis, ka klienti sākotnēji netiek informēti par to, ka platformā nav pieejams konkrēts saturs, tostarp Grand Production veidotie izklaides raidījumi, nekādā veidā nemaina šo secinājumu. Tas, ka klienti netiek informēti, ka konkrēts saturs platformā nav pieejams, nekādā veidā nemaina šādas nepieejamības faktu. Tāpat, manuprāt, nav acīmredzamas cēloņsakarības starp klientu neinformēšanu par satura nepieejamību un klientu tendenci apiet ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu, kas ir šīs nepieejamības cēlonis. Turklāt, kā jau norādīju iepriekš, manuprāt, straumēšanas platformas operators un jo īpaši citi ar to saistītie subjekti nav atbildīgi par to, ka lietotāji apiet tehniskos ierobežojumus, kas attiecas uz piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem.

52.      Ar šādas platformas operatoru saistītie subjekti var būt līdzatbildīgi par autortiesību pārkāpuma atvieglošanu vai atbalstīšanu, ja autortiesību pārkāpums tiek konstatēts. Tomēr šī atbildība nav saskaņota Savienības tiesību aktos, un uz to attiecas vienīgi dalībvalstu tiesību akti.

53.      Līdz ar minēto uz otro prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar straumēšanas platformas, kurā ir pieejami ar autortiesībām aizsargāti darbi, operatoru saistītais subjekts, kurš reklamē šo platformu, slēdz līgumus ar klientiem par šīs platformas operatora sniegtajiem pakalpojumiem un sniedz atbalstu šiem klientiem, bet neietekmē nedz šajā platformā pieejamo saturu, nedz arī tajā izmantotos piekļuves ierobežojumus, kas paredzēti trešo personu autortiesību aizsardzībai, neveic izziņošanu sabiedrībai minētās tiesību normas izpratnē.

 Par trešo prejudiciālo jautājumu

54.      Trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz dalībvalstu tiesu jurisdikcijas tvērumu lietās par deliktu vai kvazideliktu, kas attiecas uz autortiesību pārkāpumiem. Saskaņā ar šī iesniedzējtiesas jautājuma formulējumu runa ir par Direktīvas 2001/29 2. panta a) un e) punkta, kā arī 3. panta 1. punkta, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, interpretāciju.

55.      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka šis jautājums izriet no tās šaubām saistībā ar Tiesas judikatūru. No vienas puses, Tiesa ir nospriedusi, ka apgalvota tās dalībvalsts nodrošināto autortiesību pārkāpuma gadījumā, kuras tiesa izskata lietu, šīs dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija – atbilstoši kaitējuma rašanās vietai (vāciski – Erfolgsort) – izskatīt prasību par atbildību par šo tiesību aizskārumu saistībā ar aizsargātu darbu izvietošanu tiešsaistē interneta vietnē, kas ir pieejama tās teritorijā, bet tai ir jurisdikcija, tikai lai noteiktu kaitējumu, kas nodarīts šīs dalībvalsts teritorijā (26).

56.      No otras puses, Tiesa ir arī nospriedusi, ka persona, kuras personiskās tiesības ir aizskartas nepatiesas informācijas par šo personu publicēšanas internetā un attiecīgo komentāru neizdzēšanas dēļ, var celt prasību labot nepatieso informāciju, noteikt pienākumu dzēst komentārus un atlīdzināt visu nodarīto kaitējumu tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas tās interešu centrs. Tomēr šī persona nevar celt prasību labot nepatieso informāciju un dzēst šos komentārus ikvienas tādas dalībvalsts tiesā, kuras teritorijā ir vai bija pieejama internetā publicētā informācija (27).

57.      Šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, kas nav prasība par atlīdzību, bet gan lūgums piemērot pagaidu noregulējumu, proti, aizliegumu publiskot prasītājas darbus internetā, iesniedzējtiesas, kas izskata lietu, jurisdikcijas tvērums ir jānosaka vai nu atbilstoši pirmajam minētajam spriedumam, kas nozīmē, ka šī jurisdikcija ir ierobežota ar Austrijas teritoriju, vai arī atbilstoši otrajam spriedumam, kā rezultātā Austrijas tiesām būtu jurisdikcija piemērot aizsardzības pasākumus pasaules mērogā.

58.      Tomēr man ir šaubas par šī prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo, manuprāt, Tiesa nevar sniegt iesniedzējtiesai atbildi, kas būtu noderīga tās izskatāmā strīda atrisināšanai. Turklāt šķiet, ka šīs šaubas ir arī pamatlietas pusēm.

59.      Pirmkārt, iepriekš minētā Tiesas judikatūra tika izstrādāta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu (28), uz kuru savā jautājumā atsaucas arī iesniedzējtiesa. Šis noteikums deliktu un kvazideliktu lietās nosaka tās vietas tiesas jurisdikciju, kurā noticis notikums, kas izraisījis kaitējumu. Tieši šajā kontekstā Tiesa aplūkotajā judikatūrā ir definējusi dalībvalstu tiesu jurisdikcijas tvērumu. Turpretī pamatlietā šajā lietā šī tiesību norma nav piemērojama.

60.      GO4YU Beograd ir reģistrēta Serbijā, t. i., ārpus Savienības teritorijas, savukārt Regulas Nr. 1215/2012 7. panta piemērošanas joma attiecas tikai uz atbildētājiem, kuru domicils (vai juridiskā adrese) ir dalībvalstīs. Savukārt katras dalībvalsts tiesu jurisdikciju attiecībā uz prasībām pret personu, kuras domicils nav kādā dalībvalstī, saskaņā ar minētās regulas 6. panta 1. punktu nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

61.      Savukārt pārējie atbildētāji pamatlietā ir reģistrēti vai to domicils ir Austrijā, kas ir iesniedzējtiesas dalībvalsts. Austrijas tiesu jurisdikcija lietās pret šiem atbildētājiem ir noteikta nevis 7. panta 2. punktā, jo šī tiesību norma attiecas uz personām, pret kurām prasības celtas tiesās citā dalībvalstī, kas nav viņu domicila valsts, bet gan Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru jebkuru personu, kuras domicils ir dalībvalstī, var iesūdzēt šīs valsts tiesā. Šīs dalībvalsts tiesu jurisdikcija ir vispārēja un principā nav ierobežota, un katrā ziņā to neierobežo noteikumi par jurisdikciju (29). Tādēļ šajā gadījumā nevar piemērot šo secinājumu 55. un 56. punktā minēto Tiesas judikatūru.

62.      Tāpat šo judikatūru nevar piemērot, ja saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punktu Austrijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt prasību pret GO4YU Beograd, piemērojot Austrijas tiesību aktus, jo šī prasība ir saistīta ar prasību pret citiem atbildētājiem (30). Jurisdikcijas tvērumam šajā gadījumā vajadzētu būt analogam tam, kas izriet no šīs regulas 4. panta 1. punkta. Jebkurā gadījumā tas ir valsts tiesību aktu interpretācijas jautājums (31).

63.      Otrkārt, iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā Tiesas 2017. gada 17. oktobra spriedumā Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766) ietvertās argumentācijas piemērošana varētu novest pie Austrijas tiesu neierobežotas jurisdikcijas.

64.      No vienas puses, nekas neliecina par to, ka Grand Production interešu centrs būtu Austrijā, nevis Serbijā, kur atrodas uzņēmējsabiedrības juridiskā adrese. Turklāt paši lietas dalībnieki pamatlietā atbildē uz Tiesas jautājumu ir norādījuši, ka interešu centra doktrīna šajā lietā nav piemērojama.

65.      No otras puses, ja vēlamies pēc analoģijas piemērot Tiesas atzinumu, ka – tā kā interneta vietnē ievietotā informācija un saturs ir pieejami vienlaikus un to izplatīšanas apjoms principā ir universāls, prasība izlabot pirmo minēto un prasība dzēst otro minēto nav nodalāmas un tādējādi var tikt izvirzītas tikai tiesā, kuras kompetencē ir izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību kopumā (32), trešajam jautājumam šajā lietā nav priekšmeta. Proti, saskaņā ar šo apgalvojumu jebkurš prasījums izlabot vai dzēst internetā ievietotu saturu (33) ir jāiesniedz tiesā, kurai ir teritoriāli neierobežota jurisdikcija, kura vispirms ir jānosaka, pamatojoties uz attiecīgajiem tiesību aktiem, šajā gadījumā – Austrijas tiesību aktiem par jurisdikciju saistībā ar Regulas Nr. 1215/2012 6. panta 1. punktu. Tāpēc vairs nav nepieciešams apsvērt šīs tiesas jurisdikcijas tvērumu.

66.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu atzīt trešo prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu.

 Secinājumi

67.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

straumēšanas platformas operators, kurš retranslē televīzijas raidījumu internetā, nepārkāpj minētajā tiesību normā noteiktās ekskluzīvās tiesības uz darbu izziņošanu sabiedrībai, kad lietotāji, izmantojot virtuālā privātā tīkla (VPN) pakalpojumu, apiet ģeogrāfisko piekļuves bloķēšanu tādā veidā, ka aizsargāti darbi kļūst pieejami Eiropas Savienības teritorijā, attiecībā uz kuru šādas platformas operators nav saņēmis autortiesību subjekta piekrišanu; tomēr šāds operators pārkāpj šos tiesību aktus, ja aizsargāti darbi bez autortiesību subjekta piekrišanas bez ierobežojumiem ir pieejami minētajā platformā Eiropas Savienības teritorijā.

2)      Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts

ir arī jāinterpretē tādējādi, ka

ar straumēšanas platformas, kurā ir pieejami ar autortiesībām aizsargāti darbi, operatoru saistītais subjekts, kurš reklamē šo platformu, slēdz līgumus ar klientiem par šīs platformas operatora sniegtajiem pakalpojumiem un sniedz atbalstu šiem klientiem, bet neietekmē nedz šajā platformā pieejamo saturu, nedz arī tajā izmantotos piekļuves ierobežojumus, kas paredzēti trešo personu autortiesību aizsardzībai, neveic izziņošanu sabiedrībai minētās tiesību normas izpratnē.

1      Oriģinālvaloda: poļu.

2      OV 2012, L 351, 1. lpp.

3      OV 2001, L 167, 10. lpp.

4      Lietotājs darbojas internetā, izmantojot VPN servera IP adresi un atrašanās vietu.

5      Mans izcēlums. Oriģinālvalodā oder.

6      Šeit būtu jāpaskaidro, kā to pamatoti norāda arī Komisija, ka tā nav platforma, kurā lietotāji var publicēt saturu, bet gan tīmekļa vietne, kuras operators pilnībā lemj par tajā pieejamo saturu.

7      Spriedums, 2013. gada 7. marts, ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147, rezolutīvās daļas 1. punkts).

8      Spriedums, 2013. gada 7. marts, ITV Broadcasting u.c. (C‑607/11, EU:C:2013:147, 39. punkts).

9      Tāpat kā tas ir šajā lietā, kur televīzijas apraide, kas bija paredzēta Serbijas teritorijai, ir pieejama internetā arī ārpus šīs teritorijas, jo īpaši Eiropas Savienības teritorijā.

10      Vairāk par ģeogrāfiskās piekļuves bloķēšanu un tās apiešanas juridiskajām sekām skat.: Kra‑Oz, T., “Geoblocking and the Legality of Circumvention”, IDEA – The Journal of the Franklin Pierce Center for Intellectual Property, 57. sēj. (2017), 385.–430. lpp.; Trimble, M., “Copyright and Geoblocking: The Consequences of Eliminating Geoblocking”, Boston University Journal of Science & Technology Law, 25. sēj. (2019), 476.–502. lpp.

11      Rezolutīvās daļas 1. punkts. Mans izcēlums.

12      Spriedums, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76, 27. un 28. punkts).

13      Tas ir sava veida digitālo tiesību pārvaldības instruments.

14      Spriedums, 2014. gada 13. februāris, Svensson u.c. (C‑466/12, EU:C:2014:76, 27. un 31. punkts).

15      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke (C‑301/15, EU:C:2016:878, 36. punkts).

16      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV 2006, L 376, 28. lpp.).

17      Spriedums, 2016. gada 10. novembris, Vereniging Openbare Bibliotheken (C‑174/15, EU:C:2016:856, 51.–53. punkts un rezolutīvās daļas 1. punkts).

18      Rezolutīvā daļa. Mans izcēlums.

19      Spriedums, 2021. gada 9. marts, VG Bild‑Kunst (C‑392/19, EU:C:2021:181, 42. un 43. punkts).

20      Protams, ir starpnieki, proti, VPN pakalpojumu operatori. Tomēr tie ir starpnieki piekļuvei internetam, nevis tieši ar autortiesībām aizsargātu darbu pieejamības nodrošināšanai. Tie, šķiet, ir starpnieki, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.) 12. pantā.

21      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. aprīlis, Stichting Brein (C‑527/15, EU:C:2017:300, 31. punkts).

22      Skat. manus secinājumus lietā Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:4, 24.–35. punkts).

23      Spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI (C‑753/18, EU:C:2020:268, rezolutīvā daļa).

24      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, rezolutīvās daļas 1. punkts).

25      Spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando (C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 77.–79. punkts).

26      Spriedums, 2015. gada 22. janvāris, Hejduk (C‑441/13, EU:C:2015:28, rezolutīvā daļa).

27      Spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766, rezolutīvā daļa).

28      Vai, pamatojoties uz tam atbilstošo 5. pantu 3. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kura tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1215/2012.

29      Šajā nozīmē skat. manus secinājumus lietā Glawischnig‑Piesczek (C‑18/18, EU:C:2019:458, 85. un 86. punkts un 42. zemsvītras piezīme, kā arī tajā minēto literatūru).

30      Iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nepaskaidro, uz kāda pamata Austrijas tiesas atzina, ka tām ir jurisdikcija izskatīt prasību pret GO4YU Beograd. Tomēr šķiet, ka Austrijas tiesību aktos pastāv iespēja iesūdzēt tiesā personu, kas reģistrēta trešā valstī (skat. Petz, T., no: Toshiyuki, K., Intellectual Property and Private International Law: Comparative Perspectives, Bloomsbury Publishing (UK), 2012, 310. un nākamās lpp.).

31      Šajā lietā nav piemērojams Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 1. punkts, jo šis pants, tāpat kā minētās regulas 7. pants, ir piemērojams tikai atbildētājiem, kuru domicils (juridiskā adrese) ir kādā dalībvalstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, Sapir u.c., C‑645/11, EU:C:2013:228, rezolutīvās daļas 3. punkts).

32      Spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766, 48. punkts).

33      Tādējādi pēc analoģijas tas attiecas arī uz lūgumu noteikt aizliegumu publiskot internetā ar autortiesībām aizsargātus darbus.