1.

Ar Direktīvu 91/477/EEK ( 2 ), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2008/51/EK ( 3 ), Savienības likumdevēja mērķis tostarp bija reglamentēt šaujamieroču dezaktivēšanas režīmu.

2.

Īstenošanas regulas (ES) 2015/2403 ( 4 ) mērķis ir nodrošināt, ka dezaktivēti šaujamieroči tiek padarīti neatgriezeniski neizmantojami, kā paredzēts Direktīvā 2008/51. Tādēļ nepieciešams, lai kompetentā iestāde verificētu, ka dezaktivēšana ir veikta saskaņā ar noteiktām tehniskajām specifikācijām (kas noteiktas minētās regulas I pielikumā) un ka ieroča īpašniekam tiek izsniegts to apliecinošs dokuments.

3.

Iesniedzējtiesai būtībā ir divu veidu šaubas par Direktīvas 91/477 un Īstenošanas regulas 2015/2403 interpretāciju:

4.

Saskaņā ar 1. pantu:

“1.   Šajā direktīvā “šaujamierocis” ir pārnēsājams ierocis ar stobru, kurš šaujampulvera iedarbības rezultātā raida, ir paredzēts vai var tikt pielāgots, lai raidītu šāviņu, lodi vai lādiņu, izņemot gadījumus, kad tas ir izslēgts kāda I pielikuma III daļā uzskaitītā iemesla dēļ. Šaujamieroči ir klasificēti I pielikuma II daļā.

Šajā direktīvā priekšmetu uzskata par tādu, ko iespējams pārveidot, lai tas šaujampulvera iedarbības rezultātā raidītu šāviņu, lodi vai lādiņu, ja:

1.a   Šajā direktīvā “detaļa” ir jebkurš elements vai tā aizstājējs, kas ir speciāli konstruēts kādam šaujamierocim un būtiski nepieciešams tā darbināšanai, tostarp stobrs, rāmis vai pastobrs, slīdnis vai cilindrs, sprūds vai aizslēgs, kā arī jebkura ierīce, kas konstruēta vai pielāgota šaujamieroča šāviena skaņas klusināšana.

1.b   Šajā direktīvā “būtiska daļa” ir aizslēga mehānisms, patronu nodalījums un šaujamieroča stobrs, kas, būdami atsevišķi objekti, ir ietverti šaujamieroču kategorijā, kurai tie ir uzliekami vai uzlikti.

[..]”

5.

4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, vai nu ka jebkurš šaujamierocis vai detaļa, ko laiž tirgū, ir marķēta un reģistrēta saskaņā ar šo direktīvu, vai arī ka tā ir dezaktivēta.

[..]”

6.

3. nodaļā (“Formalitātes ieroču pārvietošanai Kopienā”) ietvertajā 14. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem visus attiecīgos noteikumus, kas aizliedz iekļūt to teritorijā:

7.

Saskaņā ar I pielikumu:

“[..]

8.

2. pantā (“Personas un uzņēmumi, kas ir pilnvaroti dezaktivizēt šaujamieročus”) ir noteikts:

“Šaujamieroču dezaktivēšanu veic publiskas vai privātas struktūras vai personas, kam atļauts to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”

9.

3. pantā (“Šaujamieroču dezaktivēšanas verifikācija un apliecināšana”) ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis norīko kompetento iestādi, kura verificē, vai šaujamieroča dezaktivēšana ir veikta saskaņā ar tehniskajām specifikācijām, kas izklāstītas I pielikumā (“verificējošā iestāde”).

2.   Ja verificējošā iestāde ir arī tiesīga dezaktivēt šaujamieročus, dalībvalstis nodrošina skaidru nošķīrumu šiem uzdevumiem un personām, kuras tos veic minētajā iestādē.

3.   Komisija savā tīmekļa vietnē publicē to verificējošo iestāžu sarakstu, kuras dalībvalstis norīkojušas, ietverot sīku informāciju par verificējošo iestādi, tās simbolu, kā arī kontaktinformāciju.

4.   Ja šaujamieroča dezaktivēšana veikta saskaņā ar I pielikumā norādītajām tehniskajām specifikācijām, verificējošā iestāde šaujamieroča īpašniekam izsniedz dezaktivēšanas apliecinājumu saskaņā ar III pielikumā sniegto paraugu. Visai informācijai, kas ietverta dezaktivēšanas apliecinājumā, jābūt tās dalībvalsts valodā, kurā dezaktivēšanas apliecinājums izsniegts, kā arī angliski.

[..]”

10.

7. pantā (“Dezaktivētu šaujamieroču pārvietošana Savienības teritorijā”) ir norādīts:

“1.   Dezaktivētus šaujamieročus tikai tad var pārvietot uz citu dalībvalsti, ja tiem ir kopējais īpašais marķējums un tiem ir pievienots dezaktivēšanas apliecinājums saskaņā ar šo regulu.

2.   Dalībvalstis atzīst dezaktivēšanas apliecinājumus, kurus izsniegusi cita dalībvalsts, ja apliecinājums atbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Tomēr dalībvalstis, kuras ir ieviesušas papildu pasākumus saskaņā ar 6. pantu, var pieprasīt pierādījumu, ka dezaktivētais šaujamierocis, ko vēlas pārvietot uz to teritoriju, atbilst minētajiem papildu pasākumiem.”

11.

8. pantā (“Paziņošanas prasības”) ir noteikts:

“Dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem pasākumiem, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī regula [..].”

12.

I pielikumā (“Šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskās specifikācijas”) dezaktivēšanas darbības, lai šaujamieročus padarītu neatgriezeniski neizmantojamus, ir noteiktas, balstoties uz trim tabulām:

13.

III pielikumā ir “Dezaktivētu šaujamieroču apliecinājuma paraugs”.

14.

Saskaņā ar 112.a pantu (“Dezaktivētu šaujamieroču pārvietošana un ievešana Somijā”):

“Personai, kura pārvieto vai ieved Somijā dezaktivētus šaujamieročus, 30 dienu laikā pēc pārvietošanas vai ievešanas šie šaujamieroči ir jāuzrāda policijas pārvaldē vai Galvenajā policijas pārvaldē, lai tos varētu pārbaudīt.”

15.

Saskaņā ar 91. pantu:

“Ja beidzas vai tiek atsaukta atļauja ieroču jomā vai ieroča glabāšanas atļauja privātai lietošanai, policijai ir jāpieņem lēmums par šaujamieroču, ieroču daļu, patronu un īpaši bīstamas munīcijas izņemšanu, ja vien šie priekšmeti vēl nav nodoti likumīgas atļaujas turētājam.

Policijai ir jālemj par izņemšanu arī tad, ja neatļautu šaujamieroču vai ieroču daļu, neatļautu patronu vai īpaši bīstamas munīcijas glabātājs pēc savas iniciatīvas ziņo policijai par šādu priekšmetu un nodod to policijai. [..]”

16.

Saskaņā ar 112.b panta (“Šaujamieroču dezaktivēšana”) 2. punktu:

“Īstenošanas regulā 2015/2403 ir paredzēti noteikumi par personām un iestādēm, kam ir atļauts dezaktivēt šaujamieročus, par šaujamieroču dezaktivēšanas tehniskajām specifikācijām, par dezaktivētu šaujamieroču marķējumu, pārbaudi un verificēšanu, par palīdzības pieprasījumiem, lai veiktu dezaktivēšanu, par papildu dezaktivēšanas pasākumiem, kā arī par dezaktivēto šaujamieroču pārvietošanu Eiropas Savienībā.”

17.

A, kas profesionāli nodarbojas ar vēsturisku militāro kolekciju priekšmetu tirdzniecību, Austrijā iegādājās trīs triecienšautenes, kuras saskaņā ar sabiedrības B 2017. gada 9. oktobrī izsniegtiem apliecinājumiem bija dezaktivētas.

18.

Sabiedrību B Austrijas iestādes atzīst par verificējošo iestādi Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta izpratnē, pat ja tā nomināli nav norādīta šā panta 3. punktā ietvertajā sarakstā.

19.

2017. gada 17. oktobrī A pārveda triecienšautenes uz Somiju un 2017. gada 24. oktobrī saskaņā ar Likuma par šaujamieročiem 112.a pantu uzrādīja tās Helsinku policijai kopā ar attiecīgajiem dezaktivēšanas apliecinājumiem ( 6 ).

20.

2018. gada 15. februārī Helsinku policija pieņēma Lēmumu Nr. 2018/8575, kurā atzina, ka triecienšauteņu dezaktivēšana neatbilda Īstenošanas regulas 2015/2403 I pielikumā norādītajām tehniskajām prasībām. Tās ieskatā ieroču dezaktivēšanas darbības bija nepilnīgas ( 7 ).

21.

Helsinku policija pauda viedokli, ka triecienšautenes ir uzskatāmas par ieročiem, kuriem ir vajadzīga atļauja Likuma par šaujamieročiem izpratnē. Tā kā A nebija nekādas atļaujas, kas ļautu glabāt attiecīgos šaujamieročus, esot bijis nepieciešams šos ieročus izņemt.

22.

A par šo lēmumu cēla prasību Helsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa, Somija), apgalvojot, ka:

23.

Gan Helsinku policija, gan Poliisihallitus (Galvenā policijas pārvalde) iesniedza apsvērumus šajā lietā, argumentējot, ka ieročus nevar uzskatīt par dezaktivētiem, jo:

24.

A iesniedza atbildes rakstu, kam pievienoja elektroniskā pasta saraksti ar Austrijas Aizsardzības un sporta ministriju, kurā tā apstiprināja, ka sabiedrība B bija Austrijas norīkota verificējošā iestāde Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 1. punkta izpratnē. Tā arī norādīja, ka Austrija bija norīkojusi kopumā 16 verificējošās iestādes ( 8 ).

25.

2019. gada 26. jūnijāHelsingin hallinto‑oikeus (Helsinku Administratīvā tiesa) noraidīja A prasību, uzskatot, ka:

26.

A pārsūdzēja pirmās instances spriedumu Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija), lūdzot atcelt minēto spriedumu, kā arī Helsinku policijas lēmumu ( 9 ).

27.

Helsinku policija un Poliisihallitus (Galvenā policijas pārvalde) iebilda pret apelācijas sūdzību un uzsvēra, ka ir jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kam piekrita arī Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa), kas ir iesniegusi Tiesai šādus jautājumus:

“Saistībā ar dezaktivētu šaujamieroču pārvietošanu Savienībā un, ņemot vērā [..] Direktīvas 91/477/EEK [..] normas, kā arī [..] Īstenošanas regulas (ES) 2015/2403 [..] noteikumus, it īpaši šīs regulas 3. panta 1. punktu:

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2021. gada 7. maijā.

29.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši A, Poliisihallitus (Galvenā policijas pārvalde), Somijas valdība un Eiropas Komisija, kas piedalījās 2022. gada 18. maija tiesas sēdē.

30.

Austrijas valdība rakstveidā atbildēja uz jautājumiem, ko tai bija uzdevusi Tiesa.

31.

“Dezaktivēta ieroča” jēdziens ir piedzīvojis nozīmīgas izmaiņas tiesību aktos:

32.

Lai gan Direktīva 2017/853 nebūtu piemērojama šajā lietā ratione temporis, tā apstiprina likumdošanas tendenci pastiprināt precīzas garantijas, lai šaujamieroču dezaktivēšana būtu neatgriezeniska tādējādi, ka tos nevar reaktivēt ( 12 ).

33.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai šīs lietas pārrobežu kontekstā verificējošajai iestādei, kas izsniegusi dezaktivēšanas apliecinājumu, ir tādas pilnvaras, lai gan tā nav iekļauta Komisijas publicētajā sarakstā ( 13 ) saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 3. punktu un tai ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību statuss.

34.

Prejudiciālais jautājums, kas skar dezaktivētu ieroču pārvietošanas formālo pusi, tādējādi attiecas uz piemērojamā regulējuma diviem aspektiem:

35.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar Direktīvas 91/477 I pielikuma III daļas otro daļu, dalībvalstīm ir jānorīko “kompetentā iestāde”, lai verificētu, vai šaujamieroča dezaktivēšana ir notikusi saskaņā ar tehniskajām specifikācijām, kas izklāstītas I pielikumā.

36.

Šīs tiesību normas pēdējā daļā papildus ir norādīts, ka “kompetentā iestāde” tiek saukta arī par “verificējošo iestādi”. Šo divu terminu (parasta) pielīdzināšana rada dažas interpretācijas problēmas, kuras tūlīt aplūkošu.

37.

Lietas dalībnieku apsvērumi atklāj pretējus viedokļus par verificējošo iestāžu būtību:

38.

Vārda “iestāde” izmantošana Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 1. punktā principā liek domāt par verificējošās funkcijas veicēja “publisko” raksturu. Pēc definīcijas “iestādei” ir raksturīgi piedalīties imperium darbībās, kas piemīt publiskajai varai ( 14 ).

39.

Šī pieeja ir nostiprināta Īstenošanas regulas 2015/2403 3. apsvērumā: dalībvalstis rīkojas, “lai nodrošinātu, ka kompetentā iestāde pārbauda dezaktivēšanas pasākumus”.

40.

Tāpat un no sistēmiskā viedokļa Īstenošanas regulas 2015/2403 2. un 3. pantā ir nošķirta:

41.

Pēc šajā lietā piemērojamām normām turpmākās tiesību aktu izmaiņas ir vērstas šajā pašā virzienā. Īstenošanas regula (ES) 2018/337 ( 15 ) jaunā redakcijā izsaka Regulas 2015/2403 3. panta 1. punktu, norādot, ka “dalībvalstis norīko kompetento valsts iestādi, kura verificē, vai šaujamieroča dezaktivēšana ir veikta saskaņā ar tehniskajām specifikācijām, kas izklāstītas I pielikumā [..]”.

42.

Mērķis ir bijis izveidot publisku kontroles režīmu, lai pārbaudītu šaujamieroču dezaktivēšanu, un šī funkcija ir uzticēta valsts iestādēm.

43.

Taču Savienības tiesību akti nenonāk tiktāl, lai liktu dalībvalstīm savās administratīvajās struktūrās obligāti izveidot tehniskos dienestus, kas būtu spējīgi izpildīt šo verificēšanas darbību. Mēģināšu izskaidrot, kādēļ, manuprāt, var uzticēt šo uzdevumu iestādēm (tās var saukt šādi vai citos sinonīmos) ( 16 ), kam ir privāttiesiska forma, ar nosacījumu, ka tās sniedz konkrētas garantijas.

44.

Neviena šīs jomas Savienības atsauces norma nenosaka, kā konkrēti valsts iestādēm ir jānodrošina Īstenošanas regulas 2015/2403 I pielikuma kritēriju izpilde. Dalībvalstīm ir jānosaka, kuras iestādes veiks verificēšanas uzdevumu, un tās kārtību.

45.

Dalībvalstis, ja Savienības tiesībās nav paredzēts citādi, saglabā savu pašorganizācijas spēju. Vispārēji nekas neliedz tām piešķirt privātām struktūrām sabiedrisko interešu uzdevumu īstenošanu, arī tad, ja šo uzdevumu pamatā ir Savienības tiesiskais regulējums, kas neliedz šādu piešķiršanu ( 17 ).

46.

Tāpat dalībvalstis var pilnvarot tās iestādes deleģēt noteiktas tiesības privātām iestādēm ( 18 ) vai ieviest sadarbības mehānismus ar privātsektora uzņēmumiem, lai tiem uzticētu šo pilnvaru īstenošanu, īstenojot atbilstošu kontroli ( 19 ).

47.

Manuprāt, Īstenošanas regula 2015/2403 atļauj izmantot tādas pašas metodes. Organizatoriskās autonomijas vienīgais ierobežojums ir tas, ka dalībvalstis neatceļ modeli ar valsts iestādi kā galīgi atbildīgo par šaujamieroču dezaktivēšanas verificēšanas procesu.

48.

Citiem vārdiem sakot – sabiedrības interesēs uzticēt privātam uzņēmumam veikt verificējošas iestādes uzdevumu var, ja uz šo uzdevumu attiecināmie nosacījumi nesagroza Direktīvas 91/477 un Īstenošanas regulas 2015/2403 publisko tiesību sistēmu.

49.

Tādēļ uzskatu, ka privātas iestādes var verificēt ieroču dezaktivēšanu ar nosacījumu, ka tās ir pakļautas īstas valsts iestādes rīkojumiem un faktiskai kontrolei. Šai valsts iestādei ir kompetence uzraudzīt, kā ir veikta dezaktivēšana, bet tā var deleģēt tās izpildi privātām iestādēm.

50.

Austrijas valdība, 2022. gada 22. aprīlī atbildot uz Tiesas jautājumiem, pauda, ka valsts tiesību akti ļauj Iekšlietu ministrijai un Aizsardzības ministrijai pilnvarot noteiktus profesionāļus verificēt, ka ieroči ir tikuši dezaktivēti. Verificēšana nozīmē, ka pilnvarota privātpersona šo ministriju vadībā veic deleģētu uzdevumu, ko tai deleģējušas valsts iestādes ( 20 ).

51.

Tiesas sēdē gan Somijas iestādes, gan Komisija kritiski izteicās par Austrijas modeli, uzsverot atzīto privāto verificējošo iestāžu skaitu (16) ( 21 ), kā arī to, ka informācijas par tām nav Komisijai iesniegtajā sarakstā, kurā ir minēta tikai Iekšlietu ministrija.

52.

Lai kā šis modelis būtu vērtējams (tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka to izvērtē ( 22 ), lai izlemtu, vai veiks kādus pasākumus attiecībā uz to), pirmais prejudiciālais jautājums ir formulēts abstrakti un tādēļ nav nepieciešams, lai Tiesa izvērtētu konkrētajā dalībvalstī ieviesto sistēmu.

53.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 3. punktu “Komisija savā tīmekļa vietnē publicē to verificējošo iestāžu sarakstu, kuras dalībvalstis norīkojušas [..]”.

54.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ietveršana šajā sarakstā ir obligāts nosacījums, lai verificējošās iestādes par tādām uzskatītu, vai, neesot ne tuvu šai konstitutīvajai iedarbībai, šī saraksta funkcija ir tikai informatīva.

55.

Manuprāt, Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 1. un 3. punktā ir atbalstīts otrais no šiem viedokļiem: kompetence norīkot verificējošās iestādes ir dalībvalstīm, bet saraksts atspoguļo (vai tam būtu jāatspoguļo) to jau norīkotās iestādes tikai deklaratīvi un nevis ar konstitutīvu nozīmi ( 23 ).

56.

Kā uzsver Komisija tās rakstveida apsvērumos, ne Direktīvas 91/477 I pielikuma III daļa, ne Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 3. punkts nepiešķir tai kompetenci izlemt, kuras ir “verificējošās iestādes”. Nav arī prasīts, lai tās būtu vienīgi tās iestādes, kuras pēc tam, kad katra dalībvalsts tās norīkojusi, ir iekļautas sarakstā, kas publicēts Komisijas tīmekļvietnē ( 24 ).

57.

Ir tiesa, ka pārrobežu vidē tiesiskā drošība nosaka, ka verificējošo iestāžu noteikšanas pamatā ir sistēma, kuras publiskums ļauj droši uzzināt katras dalībvalsts norīkotās iestādes.

58.

Tādējādi “noteiktas pārvietošanās brīvības” nodrošināšana, kas minēta Direktīvas 2008/51 1. apsvērumā, ir labāk īstenojama ar mehānismu, kas mazina šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm. Uzņemošās valsts iestādei, kurai iesniedz dezaktivētu ieroci, ir vieglāk izvērtēšanu veikt, ja dezaktivēšanu izcelsmes valstī ir verificējusi un apliecinājusi iestāde, kuras statuss iekļaušanas sarakstā fakta dēļ netiek apstrīdēts.

59.

Tomēr šie apsvērumi nevar ietekmēt nedz to, kas izriet no normas teksta, nedz kontekstu, kurā tā iederas: ietveršana Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 3. punktā minētajā sarakstā nav spēkā esamības nosacījuma, lai iegūtu verificējošās iestādes statusu.

60.

Šo statusu iegūst nevis tāpēc, ka iestāde ir iekļauta sarakstā, bet gan tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts ir devusi pilnvarojumu. Spēja norīkot kompetentās iestādes, kas pārbaudītu un apliecinātu šaujamieroču dezaktivēšanu, ekskluzīvi piemīt dalībvalstij, un Komisijas uzdevums publicēt sarakstu ir tikai papildinošs.

61.

Kad dalībvalsts ir piešķīrusi šādu pilnvarojumu, saraksts, kā jau teicu, ir vēlamais, bet ne vienīgais apliecināšanas līdzeklis par to, ka dezaktivēšanas apliecinājumu ir izsniegusi pilnvarota verificējošā iestāde.

62.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ja iestāde nav iekļauta sarakstā, nekas neliedz ieroču importētājam iesniegt dezaktivēšanas apliecinājumu un ar citiem tiesiskiem līdzekļiem pierādīt, ka verificējošajai iestādei, kas to ir izsniegusi, šis statuss piemīt likumīgi (proti, ka to kā tādu ir norīkojusi dalībvalsts).

63.

Iepriekš teikto nevajadzētu uztvert kā Īstenošanas regulas 2015/2403 3. panta 3. punktā minētā saraksta vērtības trivializēšanu. Šai normai, tāpat kā citām šīs regulas normām nevajadzētu palikt tikai tukšiem vārdiem. Iepriekšēja droša zināšana, kuras ir katras dalībvalsts verificējošās iestādes, uzlabo uzticamību sistēmai kopumā.

64.

Turklāt Īstenošanas regulas 2015/2403 8. pants dalībvalstīm nosaka pienākumu lojāli sadarboties ar Komisiju un paziņot tai “par visiem pasākumiem, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī regula”. Tostarp ir pienākums paziņot “sīku informāciju par verificējošo iestādi, tās simbolu, kā arī kontaktinformāciju”, kas paredzēta 3. panta 3. punktā.

65.

Nepaziņošana nozīmē ne tikai papildu grūtības pierādīt, ka dezaktivēšanas apliecinājumu ir izsniegusi verificējošā iestāde, bet arī dalībvalsts tiesiska pienākuma neizpildi. Komisijai ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai novērstu šī pienākuma neizpildi.

66.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas zināt:

67.

Veidā, kādā to formulējusi iesniedzējtiesa, tās otrā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa lielā mērā pārklājas ar pirmo jautājumu.

68.

Ja, kā ierosinu, verificējošās iestādes iekļaušana Komisijas sarakstā nav būtisks nosacījums, lai varētu iegūt šo statusu, man šķiet loģiski pieņemt citus pierādīšanas līdzekļus, kas apliecina, ka šo iestādi ir norīkojusi dalībvalsts.

69.

Manuprāt, nekas neliedz šo faktu konstatēt ar oficiāliem izcelsmes valsts iestādes izsniegtiem dokumentiem, pat ja tādu vai citādu iemeslu dēļ norīkojums nav ticis atspoguļots Komisijas publicētajā sarakstā.

70.

Šī paša prejudiciālā jautājuma otrā daļa attiecas uz dalībvalsts atzīšanas pienākumu attiecībā uz dezaktivēšanas apliecinājumu, ko izsniegusi citas dalībvalsts verificējošā iestāde.

71.

Ir vispārējs noteikums, ka dezaktivētus šaujamieročus var pārvietot uz citu dalībvalsti tikai tad, ja tiem ir kopējs īpašs marķējums un tiem ir klāt dezaktivēšanas apliecinājums.

72.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 2015/2403 7. panta 2. punktu “dalībvalstis atzīst dezaktivēšanas apliecinājumus, kurus izsniegusi cita dalībvalsts, ja apliecinājums atbilst šajā regulā noteiktajām prasībām” ( 25 ).

73.

Protams, minētajam pantam ir preskriptīvs formulējums: “dalībvalstis atzīst [..]” (mans izcēlums). Tomēr šis uzdevums tiek tūlīt precizēts, izvirzot nosacījumu, ka apliecinājumi atbilst “šajā regulā noteiktajām prasībām”.

74.

Apliecinājuma atzīšana, ko veic cita dalībvalsts, kas nav izsniedzēja dalībvalsts, tādējādi nav ne automātiska, ne beznosacījuma. Gluži pretēji – tā notiek tikai tad, ja apliecinājums atbilst Īstenošanas regulā 2015/2403 noteiktajām prasībām, kas var būt gan formālas, gan materiālas:

75.

Pirmajā acu uzmetienā varētu domāt, ka dezaktivētu šaujamieroču aprite Savienības iekšienē iekļaujas klasiskajā savstarpējas atzīšanas shēmā, kas ir piemērojama analogiem dokumentiem preču aprites un pakalpojumu sniegšanas ietvaros.

76.

Tomēr uzskatu, ka šī iekļaušanās ir jāprecizē.

77.

Pirmkārt, Direktīvā 2008/51 ir uzsvērts, ka tā līdzsvaro “saistības nodrošināt noteiktu šaujamieroču pārvietošanas brīvību Kopienā, no vienas puses, un nepieciešamību kontrolēt šo brīvību ar drošības garantijām [..], no otras puses” ( 27 ).

78.

Direktīvas 91/477 12. panta 3. punkts tā sākotnējā redakcijā jau atspoguļoja, ka šaujamieroču pārvietošanas brīvības ierobežojumi bija apzināti un ka “saskaņā ar līgumiem par valstu dokumentu savstarpēju atzīšanu, divas vai vairāk dalībvalstis var paredzēt elastīgākus noteikumus šaujamieroču apritei savās teritorijās nekā šajā pantā noteiktie”.

79.

Otrkārt, tādu šaujamieroču pārvietošanas Kopienas teritorijā regulējums, attiecībā uz kuru “tiek izveidots minimāli saskaņots regulējums” ( 28 ), ir pretrunā citām pilnīgas saskaņošanas normām, kas reglamentē tādu preču pārrobežu apriti, kuru pārvietošana var būt saistīta ar risku.

80.

Šajos pēdējos gadījumos galvenais princips ir brīvas aprites princips, saskaņā ar kuru dalībvalstis nedrīkst tās teritorijā aizliegt, ierobežot vai likt šķēršļus laišanai tirgū vai nodošanai ekspluatācijā precēm, kuras atbilst attiecīgās normas prasībām.

81.

Pat pilnīgi saskaņotā regulējumā valsts iestādēm tiek piešķirtas noteiktas a posteriori kontroles tiesības, lai noteiktu sistēmas trūkumus un kļūdas. Šajā nolūkā ir izstrādātas vairākas drošības klauzulas, kas novērš vai labo nepilnības Savienības līmenī, aktivējot procesu, kurā iesaistās Komisija un visas dalībvalstis ( 29 ).

82.

Taču, ja Direktīva 91/477, kas grozīta ar Direktīvu 2008/51, un Īstenošanas regula 2015/2403 konkrēti nepiešķir šīs kontroles tiesības dalībvalstīm, attiecībā uz dezaktivētiem ieročiem tas skaidrojams ar to, ka tās nav būtiskas, ņemot vērā tieši ierobežojumus, kas attiecas uz šo ieroču parastu pārvietošanu.

83.

Kad notiek ieroču pārvietošana starp dalībvalstīm, saņemošās valsts iestāde īsteno pilnīgu iesaisti attiecībā uz ieročiem, pirms galīgi atļaut ievest tos valsts teritorijā. Pilnvarojums to darīt izriet no Direktīvas 91/477.

84.

Saskaņā ar Direktīvas 91/477 14. panta pirmo ievilkumu “dalībvalstis pieņem visus attiecīgos noteikumus, kas aizliedz iekļūt to teritorijā: šaujamierocim, izņemot 11. un 12. pantā noteiktos gadījumus, ar nosacījumu, ka tajos noteiktie nosacījumi ir izpildīti” ( 30 ).

85.

Šie divi panti reglamentē dažādu veidu šaujamieroču pārvietošanu Savienībā, uz ko attiecas sarežģīta procedūra (11. pants) ( 31 ), vai, ja tas attiecas uz šo ieroču glabāšanu ceļojuma laikā caur divām vai vairāk dalībvalstīm, nepieciešama šo dalībvalstu atļauja (12. pants).

86.

Kā tika pausts tiesas sēdē, formalitātes dezaktivētu šaujamieroču pārvietošanai Savienībā ietver šo ieroču un to dezaktivēšanas apliecinājumu iesniegšanu uzņemošās valsts iestādēm, kurām katrā ziņā ir jāpārbauda ieroči un apliecinājumi, lai izvērtētu apliecinājumu atbilstību ieročiem un noteikto prasību izpildi ( 32 ).

87.

Taču deklarēšanas un uzrādīšanas procesā (kas nav saderīgs ar relatīvu šaujamieroču pārvietošanas brīvību, kas ir ierobežota, ņemot vērā to acīmredzamo bīstamību) uzņemošās valsts iestādes nevar pievērt acis uz apliecinājumiem, kuru neatbilstība Īstenošanas regulā 2015/2403 noteiktajām prasībām atklājas pirmšķietami.

88.

Šajā gadījumā, ja šīm iestādēm ir nopietni iemesli aizdomām, ka izcelsmes valsts verificējošās iestādes izsniegtie apliecinājumi neatbilst minētajām prasībām, tās var veikt atbilstošas pārbaudes (tostarp iesniegt palīdzības pieprasījumu atbilstoši Īstenošanas regulas 2015/2403 4. pantam) un eventuāli neņemt tos vērā, ja konstatētie trūkumi ir būtiski ( 33 ).

89.

Varētu domāt, ka uz dezaktivētiem ieročiem, tā kā tie neiekļaujas šaujamieroču jēdzienā, neattiecas procedūras to pārvietošanai no vienas dalībvalsts uz citu. Tomēr neuzskatu, ka tā būtu, vairāku iemeslu dēļ:

90.

Īsumā – uzņemošajā valstī tās iestāžu veikta pārbaude par to, vai dezaktivētu ieroču pārbaudes apliecinājums atbilst noteiktajām formālajām un materiālajām prasībām, novērš risku un ļauj aizsargāt sabiedrības drošību: ieroči netiek ielaisti tās teritorijā kā dezaktivēti ieroči, kamēr netiek pārbaudīts, ka tie faktiski tādi arī ir.

91.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) šādi: