1.

“Jūsu privātums mums ir svarīgs. Mēs izmantojam sīkdatnes, lai uzlabotu lietotāja pieredzi. Lūdzam pārskatīt privātuma preferences. Pieņemt visas / Iestatījumi. Lūdzam iepazīties ar mūsu privātuma politiku un sīkdatņu lietošanas politiku.” ( 2 )

2.

Apmeklējot jebkuru tīmekļa vietni, uznirs līdzīga satura paziņojums.

3.

Tā tas ir Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) ( 3 ) dēļ, kura ir kļuvusi par galveno rīku personas datu aizsardzībai Eiropas Savienībā.

4.

Vai VDAR “uznirst” arī valsts tiesās? Proti, vai tā ir piemērojama izpaušanas pienākumiem valsts tiesā izskatītas civillietas tiesvedībā? Ja tā ir, kādus pienākumus tā rada šīm tiesām? Šādi ir jautājumi, kuros Tiesai tiek lūgts viest skaidrību šajā lietā.

5.

Šādi jautājumi radās lietā, ko skata iesniedzējtiesas statusā esošā Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija). Lietas faktiskos apstākļus īsumā var izklāstīt šādi: kasācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā – sabiedrība Norra Stockholm Bygg AB (turpmāk tekstā – “Fastec”) veica biroja ēkas būvdarbus atbildētājai pamatlietā – sabiedrībai Per Nycander AB (turpmāk tekstā – “Nycander”). Darbinieki, kuri saskaņā ar šo līgumu veica darbu, savu klātbūtni reģistrēja taksācijas nolūkiem paredzētā elektroniskā personāla reģistrā. Personāla reģistru nodrošināja sabiedrība Entral AB, kas rīkojās Fastec uzdevumā.

6.

Pamatlieta sākās ar strīdu par atlīdzību, kas pienākas par veikto darbu. Nycander apstrīdēja Fastec maksājuma prasījumu (par summu nedaudz virs 2000000 Zviedrijas kronām (SEK), kas atbilst aptuveni 190133 EUR), apgalvojot, ka darbu veikšanai Fastec esot veltījusi mazāk laika, nekā laika apjoms, par kuru Fastec prasa veikt maksājumu.

7.

Lai pierādītu, ka tas tā ir, Nycander pieprasīja, lai Entral iesniedz personāla reģistru, ko tā uztur Fastec uzdevumā. Fastec iebilst pret šo pieprasījumu, apgalvodama, ka šāda izpaušana būtu VDAR pārkāpums, jo prasītie dati esot vākti citam nolūkam un tos nedrīkstot izmantot kā pierādījumus pamatlietā.

8.

Tingsrätt (pirmās instances tiesa, Zviedrija) uzdeva Entral iesniegt šo reģistru, un šo nolēmumu negrozītu atstāja arī apelācijas instancē lietu izskatījusī Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa, Stokholma, Zviedrija).

9.

Savukārt Fastec šo Svea hovrätt (Svea apelācijas tiesa, Stokholma) nolēmumu pārsūdzēja Högsta domstolen (Augstākā tiesa) un lūdza šo tiesu noraidīt Nycander pieprasījumu izpaust datus vai pakārtoti – uzdot, lai tiktu iesniegta šā personāla reģistra anonimizētā versija. Minētās procedūras kontekstā Högsta domstolen (Augstākā tiesa) iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

10.

Tiesvedības gaitā Tiesai rakstveida apsvērumus iesniedza Fastec, Čehijas, Polijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde notika 2022. gada 27. jūnijā, kurā Nycander, Polijas un Zviedrijas valdības un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

11.

VDAR 5. pantā ir noteikts, kādi principi jāievēro, apstrādājot personas datus:

“1.   Personas dati:

2.   Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”

12.

VDAR 6. panta “Apstrādes likumīgums” 1., 3. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..]

[..]

[..].

3.   Šā panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā minēto apstrādes pamatu nosaka ar:

Apstrādes nolūku nosaka minētajā juridiskajā pamatā vai – attiecībā uz 1. punkta e) apakšpunktā minēto apstrādi – tas ir vajadzīgs, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras. Minētajā juridiskajā pamatā var būt ietverti konkrēti noteikumi, lai pielāgotu šīs regulas noteikumu piemērošanu, cita starpā vispārēji nosacījumi, kas reglamentē pārziņa īstenotu apstrādes likumību; apstrādājamo datu veidi; attiecīgie datu subjekti; vienības, kurām personas dati var tikt izpausti, un mērķi, kādiem tie var tikt izpausti; apstrādes nolūka ierobežojumi; glabāšanas termiņi; un apstrādes darbības un apstrādes procedūras, tostarp pasākumi, lai nodrošinātu likumīgu un godprātīgu apstrādi, piemēram, citās konkrētās datu apstrādes situācijās, kas paredzētas IX nodaļā. Savienības vai dalībvalsts tiesību akti atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

4.   Ja apstrāde citā nolūkā nekā tajā, kādā personas dati tika vākti, nav balstīta uz datu subjekta piekrišanu vai uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs un samērīgs pasākums, lai aizsargātu 23. panta 1. punktā minētos mērķus, pārzinis, lai pārliecinātos, vai apstrāde citā nolūkā ir savietojama ar nolūku, kādā personas dati sākotnēji tika vākti, cita starpā ņem vērā:

13.

Turklāt VDAR 23. panta 1. punktā ir reglamentēti VDAR noteikto tiesību un pienākumu ierobežojumi:

“1.   Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:

[..]

[..].”

14.

Rättegångsbalken (Tiesvedības kodekss, turpmāk tekstā – “RB”) 38. nodaļas 2. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras rīcībā ir rakstveida dokuments, kas uzskatāms par apveltītu ar pierādījuma spēku, šis dokuments ir jāiesniedz. Minētās tiesību normas otrajā daļā ir noteikti izņēmumi no šā pienākuma tostarp attiecībā uz advokātiem, ārstiem, psihologiem, mācītājiem un citām amatpersonām, kurām informācija uzticēta darba pienākumu izpildē vai līdzīgās situācijās. RB 38. nodaļas 4. pantā tiesai ir piešķirtas pilnvaras uzdot iesniegt rakstveida dokumentu kā pierādījumu.

15.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, izvērtējot, vai personai būtu pienākums iesniegt dokumentu, tiesai ir jāizsver šā pierādījuma attiecināmība un pretējās puses interese, lai šī informācija netiktu izpausta. Tomēr, kā paskaidro iesniedzējtiesa, šajā vērtējumā nav paredzēts ņemt vērā izpaužamās informācijas privātumu.

16.

VDAR ir galvenais Savienības tiesību akts, kas reglamentē fizisko personu aizsardzību saistībā ar viņu personas datu apstrādi. Atšķirībā no savas priekšteces, Direktīvas 95/46/EK ( 4 ), VDAR tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 16. pantu ( 5 ). Šis juridiskais pamats pilnvaroja Savienības likumdevēju aizsargāt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta 1. punktā noteiktās pamattiesības uz personas datu aizsardzību ( 6 ).

17.

Ja personas datus apstrādā, atbildību par šā tiesību akta ievērošanu VDAR uzliek “datu pārzinim” ( 7 ). Tāpēc visos personas datu apstrādes gadījumos ir svarīgi noteikt, kurš ir datu pārzinis.

18.

Saskaņā ar VDAR 4. panta 7. punktu datu “pārzinis” ir fiziska vai juridiska persona, publiska iestāde, aģentūra vai cita struktūra, kas nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus.

19.

Šajā lietā notika divi savrupi personas datu apstrādes gadījumi. Pirmā datu apstrāde attiecas uz personāla reģistru, ko Fastec uzdevumā uztur Entral, jo Fastec saskaņā ar Zviedrijas tiesību aktiem ir pienākums vākt datus par nostrādātajām stundām taksācijas nolūkiem. Šajā kontekstā Fastec ir pārzinis un Entral ir apstrādātājs ( 8 ).

20.

Nav strīda, ka pirmā minētā apstrāde ir veikta atbilstoši VDAR. Proti, saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir atļauts apstrādāt personas datus, ja apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini – šajā gadījumā Fastec – attiecināmu juridisku pienākumu ( 9 ). Protams, ja tiktu konstatēts, ka pirmā minētā apstrāde ir prettiesiska saskaņā ar VDAR, prettiesiska līdz ar to būtu arī šādu datu apstrāde, kas veikta citos nolūkos ( 10 ).

21.

Interese šajā lietā tomēr ir par sākotnēji taksācijas nolūkos vākto datu otro apstrādi (citos nolūkos). Jaunais nolūks ir tāds, lai Entral izpaustu personāla reģistru kā pierādījumu civillietā starp Fastec un Nycander. Šā reģistra iesniegšana izmantošanai civillietā noteikti ietvertu personas datu apstrādi.

22.

Šajā otrajā apstrādē VDAR noteiktās lomas mainās salīdzinājumā ar pirmo apstrādi. Svarīgākais ir tas, ka, izdodama rīkojumu Entral iesniegt personāla reģistru (turpmāk tekstā – “rīkojums par izpaušanu”), valsts tiesa kļūst par struktūru, kas nosaka datu apstrādes nolūkus un līdzekļus ( 11 ). Šī tiesa tādējādi kļūst par datu pārzini ( 12 ).

23.

Otrajā datu apstrādē varētu uzskatīt, ka Fastec vai nu joprojām ir pārzinis, vai arī ir mainījis lomu – tagad kopā ar Nycander kļūdams par datu saņēmēju ( 13 ). Tomēr, pat tad, ja Fastec joprojām ir pārzinis kopā ar valsts tiesu ( 14 ), šis apstāklis neietekmētu valsts tiesas kā pārziņa pienākumus ( 15 ). Visbeidzot – Entral loma nemainās. Tā joprojām ir apstrādātāja un turpina apstrādāt tos pašus personas datus, taču tagad jaunā pārziņa, proti, valsts tiesas uzdevumā.

24.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesa patiešām var kļūt par pārzini VDAR izpratnē un vai tādā gadījumā šī regula noteic kādas prasības attiecībā uz valsts procesuālajiem tiesību aktiem par tiesas pilnvarām un pienākumiem civilprocesā. Ja VDAR ir piemērojama un valsts tiesa ir pārzinis, otrajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, kā šādai tiesai būtu jālemj par personas datu izpaušanu, ja tie ir jāizmanto kā pierādījums civillietā.

25.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem, rīkošos sekojošā veidā. Vispirms paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka VDAR ir piemērojama dalībvalstu tiesās izskatītajām civillietām un kā tas ietekmē dalībvalstu spēkā esošos procesuālos tiesību aktus (B). Pēc tam pievērsīšos tam, kāda metodoloģija būtu jāizmanto valsts tiesām kā datu pārziņiem, lai izpildītu VDAR prasības (C).

26.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR piemēro civillietās un kā tas ietekmē piemērojamos procesuālos noteikumus. Konkrētāk – tā jautā, vai šī regula ietekmē tās valsts tiesību normas, kuras reglamentē tiesu pilnvaras un pienākumus, kad tās uzdod izpaust dokumentārus pierādījumus. Uz šo jautājumu atbildēšu trīs posmos.

27.

VDAR materiālā piemērošanas joma ir noteikta tās 2. panta 1. punktā, un tas drīzāk tiek darīts ar funkcionālu, nevis institucionālu pieeju. VDAR piemērojamība ir atkarīga no tā kas tiek darīts (personas datu apstrādes darbība), nevis kurš to dara ( 16 ).

28.

Gluži tāpat arī VDAR piemērošanas jomā neietilpstošās hipotēzes, kas uzskaitītas šīs regulas 2. panta 2. punktā, pēc būtības ir funkcionālas. Tā kā šīs hipotēzes ir izņēmumi no VDAR piemērošanas, Tiesa ir atzinusi, ka tās ir jāinterpretē šauri ( 17 ).

29.

Tādējādi publisko iestāžu darbība no VDAR piemērošanas jomas ir izslēgta nevis pati par sevi, bet gan tikai tad, ja tā ir saistīta ar šīs regulas 2. panta 2. punktā uzskaitītajām darbībām ( 18 ). Šajā ziņā minētajā tiesību normā no VDAR materiālās piemērošanas jomas nav izslēgtas tiesu darbības civillietās.

30.

Apstiprinājums tam, ka VDAR ir piemērojama tiesu darbībai, rodams arī VDAR 20. apsvērumā ( 19 ), kurā teikts, ka šis tiesību akts ir piemērojams tiesu un citu tiesu iestāžu darbībai ( 20 ).

31.

Šo secinājumu neatspēko apstāklis, ka uzraudzības iestāžu kompetencē – kā noteikts VDAR 55. panta 3. punktā – nav uzraudzīt apstrādes darbības, ko tiesas veic saistībā ar savu ar lietu izspriešanu saistīto uzdevumu izpildi. Gluži pretēji, manuprāt, šī tiesību norma tieši apstiprina, ka tiesām, pildot savus ar lietu izspriešanu saistītos uzdevumus, ir piemērojami VDAR noteiktie pienākumi. Šī regula aizsargā tiesu neatkarību un objektivitāti, aizliedzot uzraudzības iestādei pārraudzīt tiesu veiktās apstrādes darbības.

32.

Šī lieta ir par personas datu apstrādi, kas ietilpst VDAR materiālās piemērošanas jomā. Personāla elektroniskā reģistra izveidošana un uzturēšana ir saistīta ar personas datu apstrādi ( 21 ). Tāpat arī rīkojums par šādu personas datu izpaušanu civillietas kontekstā ir šādu datu apstrādes gadījums ( 22 ). Tāpēc pamatlietā aplūkotā situācija ietilpst VDAR materiālās piemērošanas jomā.

33.

Kā šis apstāklis ietekmē tādu valsts procesuālo tiesību normu kā, piemēram, RB piemērošanu?

34.

Juridiskais pamats rīkojumam par attiecīgo datu izpaušanu šajā lietā ir RB.

35.

VDAR tiešām tiek prasīts, lai juridiskais pamats datu apstrādei tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotā būtu rodams dalībvalsts (vai Savienības) tiesību aktā ( 23 ).

36.

Attiecīgie dati, kas sākotnēji vākti un apstrādāti taksācijas nolūkos, saskaņā ar rīkojumu par izpaušanu šajā lietā tagad ir jāapstrādā pierādījuma nolūkos tiesvedībā.

37.

Saskaņā ar VDAR 6. panta 4. punktu ir atļauts mainīt datu apstrādes nolūku, ja tas balstīts uz dalībvalsts tiesību aktiem, kas demokrātiskā sabiedrībā ir vajadzīgs pasākums, lai aizsargātu VDAR 23. panta 1. punktā minētos mērķus. Kā vienu no šiem mērķiem šīs regulas 23. panta 1. punkta f) apakšpunkts min “tiesu neatkarības un tiesvedības aizsardzību”.

38.

Visi šīs prejudiciālā nolēmuma procedūras dalībnieki piekrīt, ka VDAR 23. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir tā tiesību norma, uz kuru jāatsaucas, lai pamatotu datu apstrādes nolūka maiņu saskaņā ar RB ( 24 ).

39.

RB apvelta valsts tiesas ar tiesībām izdot rīkojumu par dokumentu izpaušanu, ja tiem ir pierādījuma spēks civillietā. Kā skaidrots, ja izpaužamais dokuments ietver personas datus, tiesa, kas uzdod tos izpaust, kļūst par datu pārzini saskaņā ar VDAR.

40.

Kā Tiesas sēdē norādīja Komisija, valsts tiesa ir parasts pārzinis tikai noteiktā apmērā. Proti, valsts tiesas drīkst apstrādāt datus tikai saistībā ar savu oficiālo pilnvaru īstenošanu.

41.

Ja datu apstrāde notiek, īstenojot likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras ( 25 ), VDAR 6. panta 3. punktā ir prasīts, lai šis pamats būtu noteikts Savienības vai dalībvalsts tiesību aktos.

42.

Tāpēc gan VDAR 6. panta 4. punktā (kas ļauj veikt datu apstrādi citā nolūkā), gan tās 6. panta 3. punktā (kas ļauj apstrādāt datus, īstenojot likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras) ir prasīts, lai apstrādes juridiskais pamats būtu noteikts valsts (vai Savienības) tiesību aktos ( 26 ).

43.

Tādējādi RB, kas tiesu apvelta ar tiesībām izdot rīkojumu par izpaušanu, ir datu apstrādes likumīguma priekšnosacījums.

44.

Vai VDAR prasības par likumīgu apstrādi ir izpildītas, ja ir šajā regulā prasītais juridiskais pamats un ja rīkojums par personas datu apstrādi ir pieņemts atbilstoši šādiem dalībvalsts tiesību aktiem?

45.

Manuprāt, lai arī juridiskā pamata esamība valsts tiesībās ir vajadzīga, ar to vien tomēr nav pietiekami, lai rīkojums par izpaušanu būtu atbilstīgs VDAR.

46.

Iesniedzējtiesa paskaidroja, ka saskaņā ar RB, pieņemot lēmumus par pierādījumu sniegšanu, principā netiek ņemts vērā informācijas privātums. Tiesām ir jāņem vērā abu pretējo pušu intereses, bet pašā tiesību aktā nav teikts, ka datu subjektu interesēm būtu kāda nozīme.

47.

Vai RB ir nesaderīgs ar VDAR tāpēc, ka tas skaidri neuzliek pienākumu tiesām, kad tās kļūst par datu pārziņiem, ņemt vērā datu subjektu intereses, pieņemot lēmumus, kas var ietekmēt šo subjektu personas datus?

48.

Manuprāt, tas tā nav. Jāņem vērā, ka dažādie valsts tiesību akti, kas kalpo par datu apstrādes juridisko pamatu, ir pieņemti nevis konkrēti tālab, lai īstenotu VDAR, bet gan saviem pašu mērķiem. Turklāt VDAR ir tieši piemērojama dalībvalstu tiesību sistēmās un nav jātransponē. Tāpēc svarīgi, lai situācijā, kad valsts procesuālie noteikumi sastopas ar VDAR, tie pavērtu iespēju vienlaikus piemērot arī šo regulu.

49.

Tiesas sēdē Zviedrijas valdība apstiprināja, ka RB netiek prasīts, bet netiek arī aizliegts tiesām ņemt vērā datu subjektu intereses. Tāpēc netiek liegts tieši piemērot VDAR tiesvedībai, kas reglamentēta šajā kodeksā.

50.

Valsts tiesām tāpēc ir līdztekus piemērojamas gan valsts procesuālo tiesību normas, gan VDAR, kas papildina valsts tiesību normas, ja tiesu procesuālās darbības ietver personas datu apstrādi.

51.

Noslēgumā jāsaka – valsts tiesību aktos nav skaidri jāatsaucas uz VDAR un nav jāuzliek pienākums tiesām ņemt vērā datu subjektu intereses. Pietiek, ja šādi tiesību akti ļauj papildus piemērot VDAR. Tikai tad, ja tas tā nav, valsts tiesību akts būtu pretrunā VDAR. Savukārt RB, šķiet, atļauj papildus piemērot arī VDAR ( 27 ).

52.

Tāpēc, atbildot uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, jāsecina, ka VDAR 6. panta 3. un 4. punkts noteic prasības attiecībā uz valsts procesuālo tiesību aktiem par izpaušanas pienākumu ikreiz, kad šī izpaušana ietver personas datu apstrādi. Valsts procesuālo tiesību akti šādā gadījumā nedrīkst liegt ņemt vērā datu subjektu intereses. Šīs intereses tiks aizsargātas, ja valsts tiesas ievēros VDAR noteikumus, lemjot par dokumentāru pierādījumu izpaušanu katrā konkrētajā gadījumā.

53.

Tā kā valstu tiesas ir VDAR piemērošanas subjekti, tām datu pārziņu statusā ir jāņem vērā datu subjektu intereses. Kā šīs intereses būtu jāņem vērā, pieņemot konkrētu lēmumu par izpaušanu? Par to iesniedzējtiesa būtībā vaicā otrajā jautājumā.

54.

Datu subjektu intereses būs aizsargātas, ja to personas datu apstrāde veiks atbilstoši VDAR 5. un 6. pantam ( 28 ). Atreferējot ģenerāladvokāta P. Pikamē [P. Pikamäe] teikto, atbilstība VDAR 5. un 6. pantam nodrošina, ka tiek aizsargātas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas attiecīgi Hartas 7. un 8. pantā ( 29 ).

55.

Apstrādes leģitīmie mērķi ir uzskaitīti VDAR 6. pantā ( 30 ). Kā izklāstīts šo secinājumu iepriekšējā iedaļā, šajā lietā apstrādei ir likumīgs nolūks, jo tiesa – izdodama rīkojumu par izpaušanu saskaņā ar valsts tiesību aktu, kas nodrošina tiesvedības pareizu norisi, – īstenoja likumīgi piešķirtas oficiālas pilnvaras. Tomēr gan VDAR 6. pantā, gan arī 5. pantā ir prasīts ne tikai leģitīms mērķis, bet arī tas, ka īpaša apstrāde ir vajadzīga šā mērķa sasniegšanai.

56.

Tāpēc VDAR ir prasīts, lai tiesa – izvērtējot, vai personas datu izpaušana konkrētajā situācijā ir tiesvedībā nepieciešama pierādīšanas nolūkos, – veiktu samērīguma analīzi ( 31 ).

57.

Šajā ziņā VDAR 6. panta 4. punktā ir prasīts, ka valsts tiesību aktam, pamatojoties uz kuru tiek mainīts apstrādes nolūks, ir jābūt vajadzīgam un samērīgam pasākumam, lai nodrošinātu kāda no 23. panta 1. punktā minētajiem mērķiem sasniegšanu, šajā gadījumā – aizsargāt tiesu neatkarību un tiesvedību. Turklāt VDAR 6. panta 3. punktā ir prasīts, ka apstrādei, ko veic, īstenojot likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras, ir jābūt vajadzīgai, lai īstenotu šādas pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras.

58.

Valsts tiesību normas, pamatojoties uz kurām tiek veikta apstrāde, in abstracto var būt atbilstīgas VDAR 6. panta 3. un 4. punkta prasībām. Tomēr katra konkrētā apstrādes gadījuma likumīgums (tostarp tiesas konkrēta rīkojuma par izpaušanu likumīgums) ir atkarīgs no visu iesaistīto interešu konkrētas samērošanas, paturot prātā, kādam leģitīmam mērķim tiek pieprasīta izpaušana ( 32 ). Tikai šādā veidā valsts tiesa var nolemt, vai un cik lielā mērā izpaušana ir vajadzīga.

59.

Tādējādi ir skaidrs, ka VDAR tiek prasīts veikt samērīguma analīzi. Vai VDAR ir rodamas vēl kādas norādes, kādi konkrēti pasākumi tiesai ir jāveic šādā analīzē?

60.

Kā jau paskaidroju, samērīguma analīze ir jāveic katrā konkrētajā gadījumā un tajā ir jāņem vērā visas skartās intereses. Tādā situācijā kā šī intereses saistībā ar datu izpaušanu ir jāizsver attiecībā pret iejaukšanos tiesībās uz personas datu aizsardzību ( 33 ).

61.

Intereses attiecībā uz izpaušanu izriet no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (Hartas 47. pants). Savukārt ar tām konfliktā esošās datu subjektu intereses izriet no tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (Hartas 7. pants) un tiesībām uz datu aizsardzību (Hartas 8. pants). Tieši šīs tiesības ir jāsamēro, lai izlemtu, vai personas datu izpaušana ir nepieciešama.

62.

Turpmākā izklāstā piedāvāšu dažus ieteikumus, kādus konkrētus pasākumus valsts tiesa varētu veikt.

63.

Vispirms – vienmēr var prezumēt, ka datu subjekti, kuri nav devuši piekrišanu datu apstrādei, ir ieinteresēti savu personas datu apstrādes ierobežošanā. Tādējādi tieši ar šādu automātisku sākumpieņēmumu valsts tiesai jāpamato, kāpēc šīs intereses būtu jāaizskar.

64.

Manuprāt, norādījumi par šāda vērtējuma veikšanu ir atrodami VDAR 5. pantā, kurā izklāstīti principi, kas datu pārzinim jāievēro, apstrādājot personas datus.

65.

Šajā ziņā izšķiroša nozīme ir VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajam minimizēšanas principam. Šī prasība, kā norādījusi Tiesa ( 34 ), ir samērīguma principa izpausme. Tā noteic, ka personas datiem jābūt adekvātiem, atbilstīgiem un jāietver tikai tas, kas nepieciešams, ņemot vērā šo datu apstrādes nolūkus.

66.

Tāpēc vispirms jāvaicā, vai Entral uzturētajā personāla reģistrā iekļautie dati ir adekvāti. Tie būs adekvāti izpaušanas nolūkam, ja tie patiešām parāda, cik darba stundu Fastec darbinieki ir pavadījuši būvobjektā.

67.

Pēc tam jānoskaidro, vai Entral uzturētajā personāla reģistrā iekļautie dati ir attiecināmi uz nolūku, kuram tie prasīti. Šķiet, ka nolūks ir Nycander interese pierādīt savu apgalvojumu, ka Fastec darbinieki ir strādājuši ne tik ilgi, kā norādīts rēķinā. Tāpēc personāla reģistrs lietā varētu būt nozīmīgs tad, ja ar to patiešām varētu pierādīt vai atspēkot šādu apgalvojumu. Valsts tiesai ir jānovērtē šā reģistra nozīmīgums, ņemot vērā citus lietas faktus (piemēram, Fastec apgalvojumu, ka personāla reģistrā attiecīgais darba laiks ietverts tikai daļēji – pārējais laiks ir pavadīts ārpus būvobjekta).

68.

Lai pārbaudītu atbilstību datu minimizēšanas trešajai prasībai, valsts tiesai ir jānoskaidro, vai visi reģistrā iekļautie dati vai tikai daļa datu ir pietiekami pierādīšanas nolūkos. Turklāt gadījumā, ja ir kādi citi līdzekļi, kā pierādīt to pašu faktu, datu minimizēšanas princips liek izmantot šos citus līdzekļus. Piemēram, valsts tiesai varētu būt vajadzība izvērtēt Fastec apgalvojumu, ka faktiski nostrādāto stundu skaitu esot iespējams pārbaudīt, atsaucoties uz dokumentiem, kuri jau ir iesniedzējtiesai iesniegtajos lietas materiālos. Ja valsts tiesa konstatē, ka šis apgalvojums ir patiess, tā nedrīkst izdot rīkojumu par personāla reģistrā iekļauto personas datu izpaušanu.

69.

Valsts tiesai ir jānoskaidro, kādu veidu reģistrā iekļautie personas dati ir pietiekami, lai pierādītu vai atspēkotu lietā nozīmīgos faktus. Šajā ziņā datu minimizēšanas princips noteic, ka izpaust drīkst tikai attiecīgajam nolūkam absolūti nepieciešamos datus. Tāpēc var gadīties, ka Entral kā datu apstrādātājam ir jāpārveido personāla reģistrs tā, lai personas datus tajā ierobežotu līdz nepieciešamajam minimumam, kas tomēr ļautu izdarīt secinājumu par faktiski nostrādātajām stundām.

70.

Šajā ziņā valsts tiesai ir jānoskaidro, vai – lai datu izpaušanai būtu pierādījuma spēks – ir nepieciešams, lai personas, kuru dati ir iekļauti reģistrā, būtu identificējamas (piemēram, vai ir nepieciešams nosaukt konkrētus darbiniekus vārdā, lai uzaicinātu viņus sniegt liecību). Pretējā gadījumā varbūt ir pietiekami iegūt informāciju par kopējo nostrādāto stundu skaitu būvobjektā un/vai šo darba laiku nostrādājušo darbinieku skaitu.

71.

Atkarībā no atbildēm uz šiem jautājumiem tiesa var nolemt lūgt izpaust pseidonimizētus vai anonimizētus datus ( 35 ).

72.

Saskaņā ar VDAR 26. apsvērumu pseidonimizēti dati joprojām ietilpst VDAR materiālās piemērošanas jomā. Tas tā ir tāpēc, ka joprojām ir iespējams atvedināt pseidonimizētās personas identitāti. Turpretim anonimizētie dati neietilpst tās piemērošanas jomā. Tāpēc tas, kāda veida datus galu galā valsts tiesa uzdos izpaust, arī ietekmēs VDAR turpmāko piemērojamību ( 36 ).

73.

Tikai un vienīgi valsts tiesas ziņā būs noteikt dažādu personāla reģistra versiju pierādījuma spēku, lai izlemtu, kāda veida datu minimizēšana – ja tā vispār ir vajadzīga – būtu nepieciešama, lai pienācīgi pabeigtu tiesvedību tajā izskatāmajā lietā.

74.

Valsts tiesai ir saistošs ne tikai VDAR 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais minimizēšanas princips, bet arī citi VDAR 5. pantā ietvertie principi, kuriem ir nozīme saistībā ar kārtību, kādā pieņemams rīkojums par izpaušanu.

75.

Piemēram, VDAR 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā bez likumīguma principa (kas sīkāk izklāstīts tās 6. pantā) ir minēts arī pārredzamības princips, Manuprāt, šis princips nozīmē, ka valsts tiesai ir skaidri jāizskaidro savs lēmums par rīkojumu izpaust personas datus, tostarp norādot, kā tā ir samērojusi lietas dalībnieku dažādās intereses un argumentus saistībā ar izpaušanu.

76.

Ar pienācīgu pamatojumu rīkojumā par izpaušanu tiek izpildīts arī VDAR 5. panta 2. punkts, kurā prasīts, ka datu pārzinim ir uzskatāmi jāparāda tās 5. panta 1. punktā norādīto principu izpilde.

77.

To, ka tieši ir jāievēro VDAR 5. pantā noteiktie principi, iespējams secināt arī no VDAR 31. apsvēruma. Tajā prasīts, ka “publisko iestāžu nosūtītiem informācijas pieprasījumiem vienmēr vajadzētu būt rakstiskiem, motivētiem un neregulāriem, un tiem nebūtu jāattiecas uz visu kartotēku kopumā vai jārada kartotēku savstarpēji savienojumi”.

78.

Polijas valdība pauda zināmas bažas par valsts tiesas veiktu samērīguma vērtējumu, proti, vai tik valsts tiesa – ja tai ir jāizvērtē personāla reģistram vai kādam citam pierādīšanas līdzeklim piemītošais pierādījuma spēks tās izskatāmajā lietā – pārmērīgi nenodarbojas ar to, kam būtu jāpaliek lietas dalībnieku ziņā, proti, cenšanos pārliecināt par šādam pierādīšanas līdzeklim piemītošo pierādījuma spēku kā tādu?

79.

Manuprāt, veicot pierādījuma spēka vērtējumu, kurā ņemtas vērā datu subjektu intereses, tiesa neiejaucas lietā vairāk nekā civillietā, kad vērtē jebkuriem citiem pierādīšanas līdzekļiem piemītošo pierādījumu spēku ( 37 ).

80.

Valsts tiesas iejaukšanās apmērs būs atkarīgs no tā, cik acīmredzams pierādījuma spēks piemīt pierādīšanas līdzeklim, kuru lūgts izpaust katrā konkrētajā gadījumā. Tas, kādā apmērā izpaušana varētu ietekmēt datu subjektu intereses, vienmēr būs atkarīgs no konkrētās lietas.

81.

Piemēram, dažos gadījumos var būt skarti sensitīvi dati, kuriem piemērojams īpašs aizsardzības režīms saskaņā ar VDAR 9. pantu, vai dati par kriminālsodamību, kuriem piemērojams VDAR 10. pantā paredzētais režīms. Šādās situācijās datu subjektu interesēm noteikti būs lielāks svars samērošanas procesā ( 38 ). Tāpat katrā konkrētajā gadījumā var atšķirties arī interese par informācijas izpaušanu. Dažkārt būs skaidrs, ka pieprasītais pierādījums ir maznozīmīgs, savukārt citās situācijās tam lietas izspriešanā būs izšķiroša nozīme. Šajā ziņā pamatots ir Komisijas viedoklis, ka valsts tiesai šajā vērtējumā būtu jābūt plašai novērtējuma brīvībai. Tomēr tiesa nekad nebūtu atbrīvojama no pienākuma ņemt vērā datu subjektu intereses.

82.

Savukārt Čehijas valdība ir norūpējusies vēl par ko citu, proti, uzliekot pienākumu valsts tiesām ņemt vērā datu subjektu intereses ikreiz, kad tās izdod rīkojumu izpaust dokumentārus pierādījumus, varētu tikt kavēta tiesvedību pienācīgā norise. VDAR patiešām ir ieviests papildu pienākums ( 39 ) tiesām pirms rīkojuma par personas datus saturošu dokumentāru pierādījumu izpaušanu veikt samērīguma pārbaudi. Tomēr nedz interešu samērošana ir kāds tiesām svešs intelektuāls uzdevums, nedz arī valsts tiesām uzliktais slogs ir citādāks nekā tas, kāds ar VDAR tiek uzlikts ikvienam datu pārzinim.

83.

Ja ir jānodrošina, ka Savienības pilsoņu personas dati tiek aizsargāti augstā līmenī atbilstīgi Savienības likumdevēja izvēlei, kas izteikta VDAR, datu subjektu interešu ņemšana vērā nav uzskatāma par dalībvalstu tiesām uzliktu pārmērīgu slogu.

84.

Tāpēc ierosinu Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto otro jautājumu šādi: civillietā lemjot par to, vai izdot rīkojumu par informācijas izpaušanu, kuras rezultātā notiks personas datu apstrāde, valsts tiesai ir jāveic samērīguma izvērtējums, kurā ņem vērā to datu subjektu intereses, kuru personas dati ir jāapstrādā, un jāsamēro šīs intereses ar tiesvedības dalībnieku interesi iegūt pierādījumu. Šis samērīguma izvērtējums ir veicams saskaņā ar VDAR 5. pantā noteiktajiem principiem, tostarp datu minimizēšanas principu.

85.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz abiem Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: