1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18. un 21. panta interpretāciju. Lūgums tika iesniegts saistībā ar Bosnijas un Hercegovinas iestāžu izdošanas lūgumu, kas tika nosūtīts Vācijas Federatīvās Republikas iestādēm saistībā ar Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, kā arī Horvātijas pilsoni S. M. brīvības atņemšanas soda izpildei.

2.

Šis lūgums attiecas uz judikatūru, ko aizsāka 2016. gada 6. septembra spriedums Petruhhin ( 2 ) par to Eiropas Savienības pilsoņu izdošanu trešām valstīm, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties Savienības dalībvalstīs, kas nav to pilsonības dalībvalstis, ja šajās dalībvalstīs pastāv noteikums, kurš aizliedz savu pilsoņu izdošanu ārpus Savienības. Starp Tiesai iesniegtajām lietām ir jānošķir lietas par lūgumu izdot kriminālvajāšanai, kurās tika pasludināts spriedums Petruhhin un 2018. gada 10. aprīļa spriedums Pisciotti ( 3 ), 2020. gada 2. aprīļa spriedums Ruska Federacija ( 4 ), 2020. gada 17. decembra spriedums Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai) ( 5 ), kā arī2017. gada 6. septembra rīkojums Peter Schotthöfer & Florian Steiner ( 6 ), no vienas puses, un lietas par izdošanas lūgumu soda izpildei, kurā tika pasludināts 2018. gada 13. novembra spriedums Raugevicius ( 7 ), no otras puses.

3.

Šajā judikatūrā Tiesa izdošanas jomā piemēroja nostāju, ko tā jau bija paudusi savā 2001. gada 20. septembra spriedumā Grzelczyk ( 8 ), proti, ka “Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas Savienības pilsoņiem, kuri ir vienādā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības un neskarot šajā ziņā skaidri noteiktos izņēmumus, dod tiesības uz vienādu tiesisko režīmu” ( 9 ). Tas ir licis Tiesai pieprasīt no dalībvalsts, kas neļauj savu pilsoņu izdošanu, pārbaudīt izdošanai alternatīvu pasākumu esamību gadījumos, kad trešā valsts tai ir nosūtījusi izdošanas lūgumu attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

4.

Iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa vēlas saņemt no Tiesas skaidrojumu par to, kā jāinterpretē spriedums Raugevicius, kā arī par to, kā šī sprieduma ietekmi saskaņot ar pienākumiem, kuri dalībvalstīm izriet no 1957. gada 13. decembrī Parīzē parakstītās Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu ( 10 ).

5.

Pēdējā minētajā spriedumā Tiesa nolēma, ka LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja trešā valsts – nevis lai veiktu kriminālvajāšanu, bet gan lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, – ir iesniegusi lūgumu izdot Savienības pilsoni, kurš ir īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, atbilstoši kuras valsts tiesībām ir aizliegts izdot tās pilsoņus soda izpildei ārpus Savienības un ir paredzēta iespēja, ka šāds ārvalstīs piemērots sods var tikt izciests tās teritorijā, attiecībā pret šo Savienības pilsoni, ja viņš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā, izdošanas jomā ir jānodrošina tāda pati attieksme kā pret tās pašas pilsoņiem ( 11 ).

6.

Jāprecizē, ka lietā, kurā tika pasludināts spriedums Raugevicius, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, proti, Somija bija iesniegusi deklarāciju saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu, kas tai ļāva atteikties izdot ne tikai savus pilsoņus, bet arī citu valstu pilsoņus, kas pastāvīgi uzturas tās teritorijā. Atšķirībā no Somijas Republikas Vācijas Federatīvā Republika ir iesniegusi deklarāciju, kurā jēdziens “pilsoņi” minētās konvencijas nozīmē attiecas tikai uz šīs dalībvalsts pilsoņiem. Tieši šī konteksta atšķirība izraisa iesniedzējtiesas jautājumu, vai šajā lietā ir piemērojams Tiesas risinājums spriedumā Raugevicius, ciktāl, ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu sniegtās deklarācijas ierobežoto piemērošanas jomu, šīs dalībvalsts atteikums izdot citas dalībvalsts pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā, varētu būt pretrunā šai konvencijai.

7.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, šajos secinājumos paskaidrošu iemeslus, kāpēc uzskatu, ka spriedums Raugevicius nav jāsaprot kā tāds, kas pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij liek automātiski un absolūti atteikties izdot soda izpildei citas dalībvalsts pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā, pretēji tam, kas tai ir noteikts Eiropas Konvencijā par izdošanu. Manuprāt, Tiesas nospriestais šajā spriedumā drīzāk nozīmē, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu ir aktīvi jācenšas noskaidrot, vai izdošanai ir alternatīvs pasākums, kas mazāk kaitē Savienības pilsoņa, attiecībā uz kuru iesniegts izdošanas lūgums, brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību īstenošanai. Ja, neraugoties uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts veiktajiem pasākumiem attiecībā pret pieprasītāju trešo valsti, nav iespējams atrast alternatīvu izdošanai, šos pašus pantus, manuprāt, nevar interpretēt tādējādi, ka tie liegtu pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij izdot šo Savienības pilsoni.

8.

Eiropas Konvencijas par izdošanu 1. pantā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar šajā Konvencijā izklāstītajiem noteikumiem un nosacījumiem apņemas nodot cita citai visas personas, attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt sodu vai aresta orderi.”

9.

Šīs konvencijas 6. pantā “Pilsoņu izdošana” ir paredzēts:

“1.   

[..]”

10.

1976. gada 2. oktobrī iesniedzot ratifikācijas dokumentu, Vācijas Federatīvā Republika ir sniegusi šādu paziņojumu saistībā ar minētās konvencijas 6. pantu:

“Saskaņā ar [1949. gada 23. maijaGrundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Konstitucionālais likums)] ( 12 ) 16. panta 2. punkta pirmo teikumu nav atļauta Vācijas pilsoņu izdošana no Vācijas Federatīvās Republikas uz citām valstīm un tāpēc tā ir jāatsaka visos gadījumos.

Termins “pilsonis” Eiropas [..] Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir attiecināms uz visiem Vācijas pilsoņiem Vācijas Federatīvās Republikas Konstitucionālā likuma 116. panta 1. punkta izpratnē.”

11.

Vācijas Federatīvās Republikas Konstitucionālā likuma 16. panta 2. punktā ir noteikts:

“Nevienu Vācijas pilsoni nevar izdot citai valstij. Ar likumu var noteikt atkāpes, paredzot izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstij vai starptautiskai tiesai, ja vien ir nodrošināta tiesiskuma principu ievērošana.”

12.

Vācijas Federatīvās Republikas Konstitucionālā likuma 116. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien šajā Konstitucionālajā likumā nav paredzēts citādi, Vācijas pilsonis šī Konstitucionālā likuma izpratnē, ir persona, kurai ir Vācijas pilsonība vai kura ir tikusi uzņemta Vācijas Reiha teritorijā, kāda tā bija pēc 1937. gada 31. decembra, kā Vācijas tautai piederīgs bēglis vai pārvietota persona vai kā tā laulātais vai pēctecis”.

13.

1982. gada 23. decembraGesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likumā par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās) ( 13 ), redakcijā, kas piemērojama faktiskajiem apstākļiem ( 14 ), ir ietverti noteikumi par savstarpējo tiesisko palīdzību ārvalstu spriedumu izpildē Vācijā.

14.

IRG 48. pantā ir noteikts:

“Savstarpējo tiesisko palīdzību var sniegt kriminālprocesā, izpildot ārvalstīs ar galīgu spriedumu piespriesto sodu vai jebkādu citu sodu [..].”

15.

Saskaņā ar IRG 57. panta 1. punktu ārvalstu spriedumā piespriesto sodu Vācijā var izpildīt tikai tad, ja un ciktāl tam piekrīt sprieduma pasludināšanas valsts.

16.

2020. gada 5. novembrī Bosnijas un Hercegovinas iestādes, pamatojoties uz Eiropas Konvenciju par izdošanu, lūdza Vācijas Federatīvo Republiku izdot S. M. Bosanskas Krupas (Bosnija un Hercegovina) rajona tiesas 2017. gada 24. marta spriedumā par korupciju piespriestā brīvības atņemšanas soda uz sešiem mēnešiem izpildei. Iesniedzējtiesa norāda, ka Vācijas iestādes par šo lūgumu informēja Horvātijas iestādes.

17.

S.M. ir Serbijas, Bosnijas un Hercegovinas, kā arī Horvātijas pilsonis, kurš kopš 2017. gada kopā ar sievu dzīvo Vācijā. Viņš tur strādā kopš 2020. gada 22. maija un tika atbrīvots pēc tam, kad viņam tika piemērots apcietinājums izdošanas nolūkā.

18.

Generalstaatsanwaltschaft München (Minhenes Ģenerālprokuratūra, Vācija), atsaucoties uz spriedumu Raugevicius, lūdza S. M. izdošanu atzīt par nepieņemamu.

19.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī Minhenes Ģenerālprokuratūras pieprasījuma pamatotība ir atkarīga no tā, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj Savienības pilsoņa izdošanu pat tad, ja saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir pienākums viņu izdot.

20.

Šī tiesa uzskata, ka spriedumā Raugevicius uz šo jautājumu netika sniegta atbilde, jo lietā, kurā tika pasludināts minētais spriedums, pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, proti, Somijas Republikai, bija tiesības trešai valstij – šajā gadījumā Krievijas Federācijai – neizdot pieprasīto personu. Saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto Somijas Republika bija tiesīga atteikties izdot savus pilsoņus. Atbilstoši šīs konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajai iespējai šī dalībvalsts 1971. gada 12. maija pievienošanās deklarācijā bija izvēlējusies jēdzienu “pilsoņi” minētās konvencijas nozīmē definēt kā tādu, ar kuru tiek apzīmēti “Somijas, Dānijas, Islandes, Norvēģijas un Zviedrijas pilsoņi, kā arī ārvalstnieki, kuru domicils ir šajās valstīs”. Tā kā pieprasītā persona atbilda šai definīcijai, Somijas Republika varēja atteikties izdot šo personu, nepārkāpjot savas starptautiskajos līgumos noteiktās saistības pret trešo valsti, kas bija iesniegusi izdošanas lūgumu.

21.

Šajā lietā iesniedzējtiesai nākas saskarties ar atšķirīgu situāciju no starptautisko tiesību viedokļa. Saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto iespēju Vācijas Federatīvā Republika, 1976. gada 2. oktobrī iesniedzot tās ratifikācijas instrumentu, iesniedza deklarāciju, jēdzienu “pilsoņi” ierobežodama tikai ar personām, kurām ir Vācijas pilsonība, nepaplašinot to uz personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijas teritorijā.

22.

Šī tiesa piebilst, ka Eiropas Konvencijā par izdošanu paredzētie nosacījumi S. M. izdošanai tiktu izpildīti un ka viņa izdošanai nebūtu šķēršļu. It īpaši minētā izdošana un akti, uz kuriem tā ir balstīta, atbilstot Vācijas Federatīvajā Republikā piemērojamo starptautisko tiesību minimālajiem standartiem un nepārkāpjot obligātos konstitucionālos principus vai pamattiesību aizsardzības līmeni, no kura nevar pieļaut atkāpes.

23.

Tomēr minētajai tiesai ir šaubas, vai LESD 18. un 21. pants uzliek par pienākumu neizdot S. M. Bosnijai un Hercegovinai, jo šai personai nav piemērojams jēdziens “pilsoņi” Eiropas Konvencijas par izdošanu izpratnē, un tādēļ Vācijas Federatīvā Republika nevarētu piemērot Tiesas spriedumā Raugevicius izklāstīto risinājumu, nepārkāpjot savas no šīs konvencijas izrietošās saistības pret Bosniju un Hercegovinu.

24.

Iesniedzējtiesa arī precizē, ka Bosanskas Krupas (Bosnija un Hercegovina) rajona tiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde Vācijā būtu iespējama. Tā kā S. M. jau atrodas Vācijas teritorijā, nebūtu piemērojama Konvencija par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai ( 15 ), kuru ir ratificējusi gan Vācijas Federatīvā Republika, gan Bosnija un Hercegovina. Tādējādi šo izpildi regulētu IRG 48. un turpmākie panti, un nebūtu nepieciešams nedz tas, lai attiecīgajai personai būtu Vācijas pilsonība, nedz arī, lai tā sniegtu savu piekrišanu.

25.

Tomēr saskaņā ar IRG 57. panta 1. punktu Bosanskas Krupas (Bosnija un Hercegovina) rajona tiesas piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde Vācijā būtu iespējama tikai tad un tikai tiktāl, ciktāl tam piekrīt sprieduma pasludināšanas trešā valsts. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka vismaz šobrīd šādas piekrišanas nav, jo Bosnijas un Hercegovinas iestādes ir lūgušas S. M. izdošanu, nevis to, lai Vācijas iestādes pārņemtu viņam piespriestā soda izpildi.

26.

Šādos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai atbilstoši principiem, kas izriet no [sprieduma Raugevicius] saistībā ar LESD 18. un 21. panta piemērošanu, uz [Eiropas Konvencijas par izdošanu] balstīts trešās valsts lūgums izdot Savienības pilsoni soda izpildes nolūkā ir jānoraida arī tad, ja dalībvalstij, kurai tiek lūgta izdošana, saskaņā ar šo konvenciju atbilstoši starptautiskajiem nolīgumiem ir pienākums izdot Savienības pilsoni, jo tā jēdzienu “pilsonis” atbilstoši [minētās] konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam ir definējusi tādējādi, ka tajā ietilpst tikai tās pilsoņi un nevis arī citi Savienības pilsoņi?”

27.

Spānijas, Horvātijas, Lietuvas un Polijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēde notika 2022. gada 26. aprīlī, un tajā tika uzklausīta Minhenes Ģenerālprokuratūra, Vācijas, Čehijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija.

28.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt sprieduma Raugevicius piemērojamību situācijā, kurā pieprasītās personas neizdošana šīs tiesas ieskatā būtu pretrunā Eiropas Konvencijā par izdošanu paredzētajam pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts pienākumam izdot šo personu.

29.

Šis jautājums lielā mērā ir saistīts ar konteksta atšķirībām lietā, kurā tika pasludināts spriedums Raugevicius, un šajā lietā attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no Eiropas Konvencijas par izdošanu. Kā jau norādīju iepriekš, šī atšķirība attiecas uz jēdziena “pilsoņi” definīciju šīs konvencijas izpratnē, kas šīs lietas kontekstā ir šaurāka, jo attiecas tikai uz personām, kurām ir Vācijas pilsonība saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas deklarāciju, kas sniegta saskaņā ar minētās konvencijas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. No tā izriet, ka atšķirībā no lietas, kurā tika pasludināts spriedums Raugevicius, Vācijas Federatīvās Republikas atteikums izdot S. M. Bosnijai un Hercegovinai varētu būt pretrunā šīs dalībvalsts saistībām saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu.

30.

Līdz ar to iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izpildītu trešās valsts izdošanas lūgumu, kas izdots, lai izpildītu šajā valstī piespriesto sodu, citas dalībvalsts, kas nav pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, pilsoņiem ir jāpiemēro noteikums, kas aizliedz pēdējai minētajai dalībvalstij izdot savus pilsoņus, neraugoties uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts izdošanas pienākumu saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu.

31.

Lai gan šīs tiesas jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka varētu būt nesaderība starp Tiesas judikatūru par to Savienības pilsoņu izdošanu, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstī, kas nav viņu pilsonības dalībvalsts, un Vācijas Federatīvās Republikas deklarāciju, kura iesniegta saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar ko tikai Vācijas pilsoņi bauda aizsardzību pret izdošanu, pierādīšu pretējo – ka šajā ziņā nav nekādu pretrunu.

32.

Šajā ziņā atgādināšu, kā Tiesa, ļaujot Savienības pilsonim, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, būt aizsargātam pret izdošanu trešai valstij, tomēr nav saglabājusi automātiskas un absolūtas tiesības šim pilsonim netikt izdotam ārpus Savienības teritorijas, bet gan drīzāk ir noteikusi pienākumu pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij aktīvi meklēt izdošanai alternatīvu pasākumu, kas mazāk kaitētu minētā pilsoņa tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanai, ja attiecībā uz viņu ir izdots izdošanas lūgums. No tā secināšu, ka konvencijās paredzēto tiesību īpatnības, kas izriet no pamatlietas apstākļiem, nenostāda pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti pretrunīgā stāvoklī ne pret pienākumu izdot notiesāto personu saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu, ne pret tās pienākumiem saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu, kā tos interpretējusi Tiesa.

33.

Vispirms jāatgādina, ka spriedumā Petruhhin, kas, tāpat kā šajā lietā, attiecās uz izdošanas lūgumu no trešās valsts, ar kuru Savienība nav noslēgusi izdošanas nolīgumu, Tiesa ir nolēmusi, ka, lai gan noteikumi izdošanas jomā šāda nolīguma neesamības gadījumā ir dalībvalstu kompetencē, situācijas, uz kurām attiecas LESD 18. panta –aplūkojot to kopsakarā ar LESD normām par Savienības pilsonību – piemērošanas joma, aptver it īpaši tās situācijas, uz kurām attiecas ar LESD 21. pantu piešķirtās brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošana ( 16 ).

34.

No Tiesas judikatūras izriet, ka uz dalībvalsts pilsoni, kuram ir Savienības pilsoņa statuss un kurš izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un likumīgi uzturas citas dalībvalsts teritorijā, attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma ( 17 ). Līdz ar to Savienības pilsoņa statusa dēļ dalībvalsts pilsonim, kurš uzturas citā dalībvalstī, ir tiesības atsaukties uz LESD 21. panta 1. punktu un uz viņu attiecas Līgumu piemērošanas joma LESD 18. panta – kurā ir ietverts diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ princips – izpratnē ( 18 ).

35.

Šo konstatējumu nekādi neietekmē tas, ka pieprasītā persona ir arī tās trešās valsts pilsonis, kura pieprasa tās izdošanu ( 19 ).

36.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts noteikumi par izdošanu, ar kuriem ir ieviesta atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai pieprasītā persona ir šīs dalībvalsts pilsonis vai citas dalībvalsts pilsonis, ar to, ka tie izraisa aizsardzības pret izdošanu, kāda ir pirmās minētās dalībvalsts pilsoņiem, liegšanu citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kam lūdz izdošanu, var ietekmēt pirmo minēto brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ( 20 ). No tā izriet, ka nevienlīdzīgā attieksme, kura izpaužas tādējādi, ka tiek pieļauts izdot Savienības pilsoni, kas ir citas dalībvalsts, nevis tās, kurai lūdz izdošanu, pilsonis, ir jāinterpretē kā brīvības pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā LESD 21. panta izpratnē ierobežojums ( 21 ).

37.

Tiesa uzskata, ka šāds ierobežojums var būt attaisnots tikai tad, ja tas ir balstīts uz objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās leģitīmi izvirzīto mērķi ( 22 ).

38.

Šajā ziņā Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka mērķis novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku saskaņā ar Savienības tiesībām ir uzskatāms par leģitīmu un var pamatot tādu pamatbrīvību ierobežojošu pasākumu, kāds paredzēts LESD 21. pantā, ar nosacījumu, ka šis pasākums ir nepieciešams, lai aizsargātu intereses, kuras ar to ir paredzēts garantēt, un tikai tad, ja šos mērķus nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem ( 23 ).

39.

Lai gan Tiesā iesniegtās lietas ir iespējams nošķirt – tās, kas attiecas uz izdošanas lūgumu kriminālvajāšanai, no tām, kas attiecas uz izdošanas lūgumu soda izpildei, visiem Tiesas spriedumiem tomēr ir kopīga iezīme, proti, pienākuma noteikšana pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij pārbaudīt, vai pastāv izdošanai alternatīvs pasākums, kas mazāk ierobežo pieprasītā Savienības pilsoņa brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību īstenošanu, pirms tā var veikt šīs personas izdošanu, ja šāda pasākuma nav.

40.

Tādējādi attiecībā uz izdošanas lūgumu kriminālvajāšanai Tiesa uzsvēra, ka atbilstoši Savienības tiesībām krimināltiesību jomā pastāvošo sadarbības un savstarpējās palīdzības mehānismu izmantošana katrā ziņā ir alternatīvs pasākums, kas mazākā mērā aizskar tiesības uz brīvu pārvietošanos nekā izdošana trešajai valstij, ar kuru Savienība nav noslēgusi līgumu par izdošanu, un kas tikpat efektīvi ļauj sasniegt mērķi novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas nesodāmību ( 24 ).

41.

Tādēļ Tiesa ir nospriedusi, ka jādod priekšroka informācijas apmaiņai ar dalībvalsti, kuras pilsonība ir attiecīgajai personai, lai vajadzības gadījumā sniegtu šīs dalībvalsts iestādēm iespēju izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai. Runa ir par tā saukto “Petruhina mehānismu”. Tādējādi, ja cita dalībvalsts, kurā šī persona likumīgi uzturas, saņem izdošanas lūgumu no trešās valsts, tai ir pienākums informēt dalībvalsti, kuras pilsonis ir minētā persona, un attiecīgā gadījumā pēc šīs valsts pieprasījuma nodot tai šo personu saskaņā ar Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 25 ), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) ( 26 ), noteikumiem.

42.

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka iespēja, ka “Petruhina mehānisms” radītu šķērsli izdošanas pieprasījumam uz trešo valsti, sniedzot priekšroku Eiropas apcietināšanas orderim, nav automātiska ( 27 ). Tiesa faktiski šim mehānismam ir noteikusi vairākus nosacījumus un ierobežojumus, lai nodrošinātu, ka tā īstenošana neapdraud mērķi novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku.

43.

No tā tostarp izriet, ka, lai aizsargātu šo mērķi, “Petruhina mehānisma” īstenošanai ir nepieciešams, lai dalībvalsts, kuras pilsonis ir Savienības pilsonis, uz kuru attiecas izdošanas lūgums, atbilstoši savām valsts tiesībām būtu kompetenta veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ( 28 ). Turklāt Eiropas apcietināšanas orderim, ko, iespējams, ir izsniegusi dalībvalsts, kuras pilsonība ir pieprasītajai personai, ir jāattiecas vismaz uz tiem pašiem nodarījumiem, kuros minētā persona tiek vainota izdošanas lūgumā ( 29 ). Papildus minētajam – ar nosacījumu, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts ir informējusi dalībvalsti, kuras pilsonība ir pieprasītajai personai, par visiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, ko saistībā ar izdošanas lūgumu ir paziņojusi pieprasītāja trešā valsts, gadījumā, ja pirmā no šīm dalībvalstīm neizsniedz Eiropas apcietināšanas orderi saprātīgā termiņā, otrā dalībvalsts varētu izdot šo personu ( 30 ).

44.

Tādējādi LESD 18. un 21. pantam nav pretrunā tas, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts uz konstitucionālo tiesību normas pamata nošķir savus pilsoņus un citu dalībvalstu pilsoņus un atļauj pēdējo minēto pilsoņu izdošanu kriminālvajāšanai, kaut arī tā neatļauj savu pilsoņu izdošanu, ja tā iepriekš tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras pilsonis ir Savienības pilsonis, ir sniegusi iespēju viņu pieprasīt uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata un šī dalībvalsts šajā ziņā nav veikusi nekādus pasākumus ( 31 ). Tādējādi Tiesa nav izveidojusi mehānismu, kas ļautu pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij visos apstākļos atteikties kriminālvajāšanai izdot trešai valstij Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, bet ir izstrādājusi prasību, ka šai dalībvalstij ir efektīvi jāsadarbojas ar šī pilsoņa izcelsmes dalībvalsti, lai tā varētu izdot Eiropas apcietināšanas orderi.

45.

Kopumā, kā norādīja ģenerāladvokāts J. Tančevs [E. Tanchev], Tiesa jau kopš tās sprieduma Petruhhin ir likusi uzsvaru uz “alternatīvas pieejamību, kas garantē nesodāmības novēršanu tādā pašā vai līdzīgā mērā kā izdošana” ( 32 ). Tāpēc aizsardzība pret izdošanu, ko Savienības pilsonim, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, var nodrošināt LESD 18. un 21. pants, ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl šī dalībvalsts spēj pierādīt, ka pastāv izdošanai alternatīvs pasākums, kas tikpat efektīvi kā izdošana spēj sasniegt mērķi novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku. Ja šāda pasākuma nav, Savienības tiesības vairs neaizliedz pieprasītā Savienības pilsoņa izdošanu.

46.

Loģikai, saskaņā ar kuru pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij jācenšas noskaidrot, vai pastāv izdošanai alternatīvs pasākums, kas tikpat efektīvi kā izdošana spēj sasniegt mērķi novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku, manuprāt, ir jābūt tādai pašai, ja izdošanas lūgums ir saistīts nevis ar kriminālvajāšanu, bet gan ar brīvības atņemšanas soda izpildi. Tas, manuprāt, liek Tiesai precizēt tās sprieduma Raugevicius piemērošanas jomu, kas līdz šim ir vienīgais spriedums, kurš attiecas uz izdošanas lūgumu pēdējā minētajā kategorijā.

47.

No šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iespējamo pretrunu starp Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām esamība ir balstīta uz sprieduma Raugevicius interpretāciju, no kuras izrietētu, ka Savienības pilsonim, kas pastāvīgi dzīvo pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, automātiski un absolūti būtu jābauda tāda pati aizsardzība pret izdošanu kā šīs dalībvalsts pilsoņiem. Tomēr man šķiet, ka šāda sprieduma Raugevicius interpretācija ir nepareiza, ciktāl Tiesa aizsardzību pret izdošanu kriminālvajāšanai, kas jāpiešķir Savienības pilsonim, kurš pastāvīgi dzīvo pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, ir pakļāvusi nosacījumam, ka šim pilsonim ir jābūt iespējai izciest sodu šīs dalībvalsts teritorijā, lai izvairītos no tā, ka tiek apdraudēts mērķis novērst pieprasītās personas nesodāmības risku.

48.

Šajā spriedumā Tiesa faktiski ir pamatojusies uz konstatējumu – pieņemot, ka Denis Raugevicius var tikt uzskatīts par Somijā pastāvīgi dzīvojošu ārvalsts pilsoni Somijas tiesiskā regulējuma par starptautisko sadarbību noteiktu kriminālsodu izpildē izpratnē ( 33 ), no šī tiesiskā regulējuma izriet, ka D. Raugevicius var Somijā izciest sodu, kas viņam piespriests Krievijā, ja šī valsts un pats D. Raugevicius tam piekrīt ( 34 ). Tiesa arī ir norādījusi, ka, ņemot vērā mērķi novērst nesodāmības risku, Somijas pilsoņi, no vienas puses, un citu dalībvalstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Somijā un tādējādi ir pierādījuši zināmu integrācijas šīs valsts sabiedrībā līmeni, no otras puses, ir salīdzināmā situācijā ( 35 ).

49.

Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Tiesa vēlāk ir nospriedusi, ka LESD 18. un 21. pantā tiek prasīts, lai noteikums, kas aizliedz izdošanu un kas ir piemērojams Somijas pilsoņiem, būtu attiecināms arī uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Somijā un attiecībā uz kuriem trešā valsts ir izsniegusi izdošanas lūgumu brīvības atņemšanas soda izpildei, un tie varētu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Somijas pilsoņi izciest sodu Somijas teritorijā ( 36 ). Citiem vārdiem – Tiesa uzskatīja, ka citu dalībvalstu pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo Somijā, ir tik labi integrējušies uzņemošajā dalībvalstī, ka viņiem tajā ir tiesības, tāpat kā šīs dalībvalsts pilsoņiem, izmantot noteikumu, kas ļauj viņiem izciest trešās valsts teritorijā piespriesto sodu minētās dalībvalsts teritorijā ( 37 ).

50.

Turklāt no sprieduma Raugevicius izriet, ka gadījumā, ja tiek izskatīts trešās valsts izdošanas lūgums, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, izdošanai alternatīvs pasākums, kas mazāk ierobežo Savienības pilsoņa, kurš pastāvīgi dzīvo pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanu, ir iespēja izpildīt sodu šīs dalībvalsts teritorijā. Šādā veidā mērķis veicināt notiesāto personu sociālo reintegrāciju pēc soda izciešanas saskan ar mērķi novērst nesodāmības risku attiecībā uz to dalībvalstu pilsoņiem, kuras nav pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts. Šajā ziņā norādīšu, ka sprieduma Raugevicius rezolutīvajā daļā Tiesa norāda, ka pieprasītājai dalībvalstij saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu ir pienākums nodrošināt, ka pret Savienības pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā, izdošanas jomā ir tāda pati attieksme kā pret tās pašas pilsoņiem, ar nosacījumu, ka šī dalībvalsts paredz iespēju, ka brīvības atņemšanas sods, kas piespriests trešā valstī, tiek izciests tās teritorijā ( 38 ).

51.

Tā kā – tāpat kā Somijas tiesību gadījumā – pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesības paredz, ka pieprasītājā trešā valstī piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde tās teritorijā ir atkarīga no šīs trešās valsts piekrišanas, izdošanai alternatīva pasākuma, kas tikpat efektīvi kā izdošana ļauj sasniegt mērķi novērst noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmības risku, esamību var konstatēt tikai ar nosacījumu, ka minētā trešā valsts faktiski dod šādu piekrišanu. Tāpēc Tiesas spriedumā Raugevicius pieņemtais risinājums, manuprāt, ir jāsaprot kā tāds, kas pēc būtības un obligāti ietver šādu nosacījumu, lai varētu reāli un efektīvi sasniegt mērķi izvairīties no pieprasītās personas nesodāmības riska.

52.

Šajā ziņā jāprecizē, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, kas aizsargā savus pilsoņus pret izdošanu, nevar saglabāt pasīvu nostāju, ja tā saņem izdošanas lūgumu, lai izpildītu sodu attiecībā uz Savienības pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā. Tā kā šīs dalībvalsts tiesībās ir paredzēta iespēja, ka brīvības atņemšanas sodu, ko piespriedusi trešā valsts, var izciest tās teritorijā, ja šī trešā valsts tam piekrīt, LESD 18. un 21. pantā ir noteikts, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir aktīvi jālūdz minētās trešās valsts piekrišana, šim nolūkam izmantojot visus attiecībās ar šo pašu trešo valsti pieejamos sadarbības un palīdzības mehānismus krimināllietās.

53.

Ja, neraugoties uz šo mehānismu īstenošanu, pieprasītāja trešā valsts nepiekrīt tam, ka attiecīgais brīvības atņemšanas sods tiek izciests pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, LESD 18. un 21. pants neliedz šai dalībvalstij izdot pieprasīto personu saskaņā ar pienākumiem, kas tai izriet no Eiropas Konvencijas par izdošanu piemērošanas ( 39 ).

54.

Tādējādi pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij LESD 18. un 21. pantā noteiktais pienākums nodrošināt, ka pret Savienības pilsoni, kurš pastāvīgi dzīvo tās teritorijā, attiecībā uz aizsardzību pret izdošanu tiek nodrošināta tāda pati attieksme kā pret tās pilsoņiem, ir ierobežots, ja, nepastāvot pieprasītājas trešās valsts piekrišanai, šajā trešā valstī piespriesto brīvības atņemšanas sodu nevar izpildīt pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā. No tā izrietošā atšķirīgā attieksme pret šīm divām pilsoņu kategorijām šādā gadījumā ir pamatota ar mērķi apkarot noziedzīgu nodarījumu izdarījušu personu nesodāmību.

55.

Šāds risinājums, visticamāk, novērsīs to, ka pienākumi, kas pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir noteikti saskaņā ar Savienības tiesībām, nonāk pretrunā pienākumiem, kas tai pašai dalībvalstij ir noteikti saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu. Gadījumā, ja pieprasītāja trešā valsts piekrīt attiecīgā brīvības atņemšanas soda izpildei pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, tās izdošanas lūgums zaudē spēku. Pretējā gadījumā Savienības tiesības neliedz pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij izdot pieprasīto personu pēc tam, kad tā ir aktīvi lūgusi pieprasītājas trešās valsts piekrišanu ( 40 ). Tādējādi šis risinājums palīdz nodrošināt efektīvu un uz uzticību balstītu starptautisko sadarbību ar trešām valstīm sodu piemērošanas par nodarījumiem jomā.

56.

Ņemot vērā šo analīzi, ir jānoskaidro, vai tādos apstākļos kā pamatlietā Vācijas Federatīvajai Republikai saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums atteikties izdot S. M. Bosnijai un Hercegovinai, lai gan saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punktu tā nevar piemērot šādu atteikumu šai trešajai valstij.

57.

Šajā ziņā jāprecizē, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām, šķiet, ir iespējama S. M. Bosnijā un Hercegovinā piespriestā soda izpilde Vācijā ( 41 ). No IRG 48. panta un 57. panta 1. punkta izriet, ka ārvalstīs piespriestu sodu var izpildīt Vācijas teritorijā, ja tam piekrīt trešā valsts, kurā šis sods ir ticis piemērots. Tādējādi S. M. viņam Bosnijā un Hercegovinā piespriesto sodu varētu izciest Vācijas teritorijā, ja Bosnija un Hercegovina tam piekristu.

58.

Tādēļ šādos apstākļos izdošanai alternatīva pasākuma piemērošana, kas mazāk ierobežotu S. M. tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanu, ir atkarīga no Bosnijas un Hercegovinas piekrišanas saņemšanas.

59.

LESD 18. un 21. pants Vācijas kompetentajām iestādēm liek izmantot visus sadarbības un palīdzības mehānismus krimināllietās, kas tām ir pieejami attiecībās ar šo trešo valsti, lai iegūtu šīs trešās valsts piekrišanu, ka minētajā trešā valstī piespriestais brīvības atņemšanas sods tiek izpildīts Vācijas teritorijā. Tādējādi šīs iestādes rīkosies tā, lai mazāk kaitētu S. M. tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanai, vienlaikus, cik vien iespējams, novēršot risku, ka, neizpildot šo sodu, noziedzīgais nodarījums, par kuru ir pieņemts attiecīgais notiesājošais spriedums, paliktu nesodīts ( 42 ). Vienlaicīgi minētās iestādes veicinās notiesātās personas reintegrāciju sabiedrībā pēc soda izciešanas ( 43 ).

60.

No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja Bosnija un Hercegovina piekrīt S. M. piespriestā soda izpildei Vācijas teritorijā, sākotnējais izdošanas lūgums zaudē spēku un tiek aizstāts ar lūgumu pārņemt minētā soda izpildi Vācijas teritorijā. Tad Vācijas Federatīvajai Republikai saskaņā ar Eiropas Konvenciju par izdošanu vairs nebūtu pienākuma izdot S. M. Bosnijai un Hercegovinai.

61.

Turpretī, ja Bosnija un Hercegovina nepiekrīt, ka S. M. piespriestais sods tiek izpildīts Vācijas teritorijā, Vācijas iestādēm nav nekāda izdošanai alternatīva pasākuma, kas tikpat efektīvi kā izdošana ļautu sasniegt mērķi novērst šī Savienības pilsoņa nesodāmības risku. Tādējādi LESD 18. un 21. pants neliedz izdot S. M. šai trešai valstij, kā to paredz Eiropas Konvencija par izdošanu ( 44 ).

62.

Visbeidzot – precizēšu, ka LESD 18. un 21. pants, manuprāt, nebūtu jāinterpretē tā, ka pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts veiktajai izdošanai alternatīvā pasākuma, kas mazāk kaitētu Savienības pilsoņa tiesību uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos īstenošanai, meklēšanai būtu jāsniedzas tik tālu, ka šai dalībvalstij būtu pienākums grozīt savu deklarāciju saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai nodrošinātu, ka citu dalībvalstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo minētajā dalībvalstī, visos gadījumos tiek nodrošināta tāda pati aizsardzība, kāda tiek nodrošināta tās pilsoņiem. Tiesā notikušās debates par šo jautājumu turklāt ir apliecinājušas, ka šādu izmaiņu iespējamība šķiet juridiski apšaubāma ( 45 ). Turklāt, kā jau norādīju iepriekš, man nešķiet, ka Tiesa interpretētu LESD 18. un 21. pantu tādējādi, ka pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij, kas aizsargā savus pilsoņus pret izdošanu, būtu automātiski un absolūti jāgarantē šāda aizsardzība citu dalībvalstu pilsoņiem. Tiesa šos pantus drīzāk interpretē tādējādi, ka tie uzliek pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij pienākumu izmantot tai attiecīgajā gadījumā pieejamos sadarbības un palīdzības mehānismus krimināllietās – atkarībā no tā, vai runa ir par izraidīšanas lūgumu kriminālvajāšanas veikšanai vai soda izpildei, – ar dalībvalsti, kuras pilsonis ir pieprasītā persona, vai ar pieprasītāju trešo valsti, lai aktīvi mēģinātu noskaidrot, vai pastāv izdošanai alternatīvs pasākums, kas tikpat efektīvi kā izdošana ļauj nodrošināt mērķi novērst pieprasītās personas nesodāmību.

63.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) uzdoto jautājumu atbildēt sekojošā veidā.

LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka gadījumā, ja tiek lūgta Savienības pilsoņa, kurš pastāvīgi dzīvo pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, izdošana, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, šī dalībvalsts, kuras valsts tiesības aizliedz izdot savus pilsoņus ārpus Savienības soda izpildei un paredz iespēju, ka šāds ārvalstīs piespriests sods var tikt izciests tās teritorijā, ja tam piekrīt pieprasītāja trešā valsts, var izdot šo Savienības pilsoni saskaņā ar starptautiskajā konvencijā tai paredzētajiem pienākumiem, ja tā nevar efektīvi pārņemt šī soda izpildi.

Tādējādi pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var veikt šādu izdošanu vienīgi tad, ja pēc tam, kad tā ir izpildījusi LESD 18. un 21. pantā paredzēto pienākumu aktīvi lūgt šīs trešās valsts piekrišanu, šim nolūkam izmantojot visus tai pieejamos sadarbības un palīdzības mehānismus krimināllietās attiecībās ar šo trešo valsti, šī trešā valsts nepiekrīt, ka attiecīgais sods tiek izciests pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts teritorijā.