1.

Kā tiesvedībā, kuru preču zīmes īpašnieks ir sācis, lai bloķētu neatļautu preču izplatīšanu, atrast līdzsvaru starp preču zīmes īpašnieka aizsardzību un preču izplatītāja, kas tiesvedībā atsaucas uz preču zīmes tiesību izsmelšanu, aizsardzību? Vai preču zīmes īpašnieka piekrišana preču laišanai EEZ tirgū var būt netieša? Vai vispārīgs sprieduma rezolutīvās daļas formulējums un EEZ tirgū laisto preču identificēšanas atlikšana uz izpildes posmu atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam? Kā tiek sadalīts pierādīšanas pienākums?

2.

Saskaņā ar Regulas 2017/1001 9. pantu ( 2 ):

“1.   ES preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības.

[..]

3.   [..] jo īpaši var aizliegt:

[..]

[..].”

3.

Saskaņā ar Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktu:

“ES preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi tirgū Eiropas Ekonomikas zonā ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu.”

4.

Regulas 2017/1001 129. panta “Piemērojamie tiesību akti” 3. punktā ir paredzēts:

“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādāk, ES preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur attiecīgā tiesa atrodas.”

5.

Direktīvas 2004/48 ( 3 ) 3. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

6.

Ustawa z dnia 17 listopada 1964 r. – Kodeks postępowania cywilnego (1964. gada 17. septembra Civilprocesa kodeksa likuma, turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), konsolidēts teksts ar grozījumiem (2019. gada Dz. U. [Likumu vēstnesis], 1460. pozīcija), 325. pantā ir noteikts:

“Sprieduma rezolutīvajā daļā jāietver tiesas nosaukums, tiesnešu, sekretāra un prokurora, ja tas ir iesaistījies lietā, vārdi, tiesas sēdes un sprieduma pasludināšanas datums un vieta, pušu vārdi un lietas priekšmets, kā arī tiesas lēmums par pušu prasījumiem.”

7.

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 758. pantu, izpildes jurisdikcija ir Sądy Rejonowe (rajona tiesām), kā arī šīm tiesām piesaistītajiem tiesu izpildītājiem.

8.

Saskaņā ar šī kodeksa 767. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Ja likumā nav noteikts citādi, tiesu izpildītāja aktus var pārsūdzēt Sąd Rejonowy (rajona tiesā). Pārsūdzēt ir iespējams arī tiesu izpildītāja izdarīto dokumenta noklusējumu. Prasību izskata tiesa, kurai ir piesaistīts tiesu izpildītāja birojs.

[..]

2.   Prasību var celt puse vai cita persona, kuras tiesības ir tikušas pārkāptas vai apdraudētas ar tiesu izpildītāja darbību vai bezdarbību.

[..].”

9.

Minētā kodeksa 843. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Prasībā prasītājam ir jānorāda visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šajā posmā, citādi tas zaudē tiesības izvirzīt tos turpmākā tiesvedībā.”

10.

Šī paša kodeksa 1050. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja parādniekam ir jāveic darbība, kuru nevar veikt cita persona un kuras izpilde ir atkarīga tikai no viņa gribas, tiesa, kuras jurisdikcijā šī darbība jāveic, pēc kreditora lūguma un pēc pušu uzklausīšanas nosaka termiņu, kurā parādniekam darbība ir jāveic, piemērojot naudas sodu, ja noteiktā termiņā viņš to neizdara.

[..]

3.   Ja parādniekam noteiktais darbības veikšanas termiņš ir beidzies un parādnieks darbību nav veicis, tiesa pēc kreditora lūguma uzliek parādniekam naudas sodu un vienlaikus nosaka jaunu darbības izpildes termiņu, neizpildes gadījumā piemērojot palielinātu naudas sodu.”

11.

Civilprocesa kodeksa 1051. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja parādnieku saista pienākums neveikt vai kavēt kreditora darbības, tiesa, kuras jurisdikcijā parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, pamatojoties uz kreditora lūgumu un pēc pušu uzklausīšanas, un konstatējuma, ka parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, piespriež viņam samaksāt naudas sodu. Ja kreditors iesniedz jaunu prasījumu, tiesa rīkojas tādā pašā veidā.”

12.

Harman International Industries, Inc. (turpmāk tekstā – “prasītāja”), ar juridisko adresi Stemfordā [Stamford] (Amerikas Savienotās Valstis), ir ekskluzīvas tiesības uz Eiropas Savienības preču zīmēm, kas reģistrētas ar numuriem 001830967, 005336755, 015577621, 003191004, 003860665, 0150221652, 001782523, 005133251 un 009097494.

13.

Prasītājas preces (audiovizuālas ierīces, tostarp skaļruņi, austiņas un audio sistēmas), kas apzīmētas ar minētajām preču zīmēm, Polijas teritorijā izplata viens uzņēmums, ar ko prasītāja ir noslēgusi izplatīšanas līgumu un ar šī subjekta starpniecību tās preces tiek pārdotas galalietotājiem elektronisko preču veikalos.

14.

Prasītāja izmanto savu preču marķēšanas sistēmas, kuras iesniedzējtiesas skatījumā ne vienmēr ļauj noteikt, vai prasītāja konkrēto preci ir paredzējusi Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) tirgum vai ārpus tā. Marķējumos, kas norādīti uz daļas no vienībām, kuras ir apzīmētas ar prasītājas preču zīmēm, faktiski nav norādīti teritoriālā apzīmējuma saīsinājumi, un tādējādi nav norādes uz vietu, kurā precēm būtu jābūt laistām tirgū pirmo reizi ar tās piekrišanu. Tas nozīmē, ka atsevišķi marķējumi uz iepakojumiem atrodas gan uz to preču vienību iepakojumiem, kas paredzētas laišanai tirgū EEZ teritorijā, gan uz to preču vienību iepakojumiem, kas paredzētas laišanai tirgū ārpus EEZ. Attiecībā uz šīm vienībām, lai identificētu tirgu, kuram tās ir paredzētas, ir jāizmanto prasītājas rīcībā esošais IT rīks, kas ietver datubāzi par precēm ar norādi uz tirgu, kuram ir paredzēta konkrēta preces vienība.

15.

AB SA ar juridisko adresi Magnicē [Magnice] (Polija), kas ir atbildētāja sabiedrība pamatlietā (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), veic saimniecisko darbību, kas saistīta ar elektronisko preču izplatīšanu. Atbildētāja laida Polijas tirgū prasītājas ražotās preces, ko prasītāja bija apzīmējusi ar savām Eiropas Savienības preču zīmēm. Attiecīgās preces atbildētāja iegādājās no cita pārdevēja, kas nav tas preču izplatītājs Polijas tirgū, ar kuru prasītāja ir noslēgusi līgumu. Atbildētāja apgalvo, ka no šī pārdevēja ir saņēmusi apliecinājumu, ka minēto preču laišana Polijas tirgū nepārkāpj prasītājas ekskluzīvās tiesības uz Eiropas Savienības preču zīmēm, jo šīs tiesības tika izsmeltas tādējādi, ka preces, kas apzīmētas ar Eiropas Savienības preču zīmēm, EEZ teritorijā tirgū iepriekš ir laidusi vai piekritusi laist prasītāja.

16.

Prasītāja cēla prasību Sad Okregowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesā) kā pirmās instances tiesā, lūdzot aizliegt atbildētājai pārkāpt prasītājas tiesības, ko tai piešķir Eiropas Savienības preču zīmes, aizliedzot ievest, laist tirgū, importēt, piedāvāt, reklamēt un uzglabāt skaļruņus un austiņas, kā arī to iepakojumus, kas apzīmēti ar kaut vienu no tās Eiropas Savienības preču zīmēm, ja šīs preces EEZ tirgū iepriekš nav laidusi vai piekritusi laist prasītāja. Turklāt prasītāja lūdza tiesu uzdot atbildētājai izņemt no tirgus vai iznīcināt šos skaļruņus un austiņas, kā arī to iepakojumus.

17.

Atbildētāja iebilda pret prasītājas prasījumiem ar Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanas principu, koncentrējot savu aizstāvību uz no pārdevēja saņemto apliecinājumu, ka attiecīgās preces jau ir laistas EEZ tirgū.

18.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājas preču marķēšanas sistēmas neļauj noteikt, vai preces ir paredzētas EEZ tirgum vai nav. Šī iemesla dēļ atbildētāja nevarot pierādīt, ka konkrētu ar prasītājas Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētu preces vienību EEZ tirgū ir laidusi vai piekritusi laist prasītāja. Protams, atbildētāja varētu vērsties pie sava pārdevēja; tomēr, turpina iesniedzējtiesa, ir maz ticami, ka tā saņemtu noderīgu informāciju par tā subjekta identitāti, no kā piegādātājs iegādājās attiecīgās vienības, vai par subjektiem, kuri veido vienu izplatīšanas ķēdi Polijas teritorijā, jo piegādātāji parasti nevēlas atklāt savus piegādes avotus, lai nezaudētu pircējus.

19.

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka Polijas tiesu prakse spriedumu par šādu prasību apmierināšanu rezolutīvajā daļā izmantot vispārīgu formulējumu “preces, kas apzīmētas ar prasītāja (Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka) preču zīmi un kuras iepriekš prasītājs nav laidis vai piekritis laist tirgū [EEZ] teritorijā” izraisa nopietnas grūtības izmantot tiesības uz aizstāvību un neskaidrības tiesību piemērošanā. Iesniedzējtiesas skatījumā šāda nolēmumu rezolutīvās daļas formulējuma veida tiešās sekas ir neiespējamība izpildīt to praksē, pamatojoties uz ietverto informāciju.

20.

Faktiski gan tad, ja nolēmums tiek izpildīts brīvprātīgi, gan tad, ja to izpilda kompetentā izpildes iestāde, lai tas būtu praktiski izpildāms, no īpašnieka vai no atbildētāja ir jāiegūst papildu informācija, lai identificētu konkrētas preču vienības, kas ir apzīmētas ar Eiropas Savienības preču zīmi.

21.

It īpaši ir nepieciešama zināma sadarbība no prasītāja, kas ir preču zīmes īpašnieks, lai piekļūtu datubāzei, kurā ir ietverta preču identifikācijai vajadzīgā informācija.

22.

Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas izriet, ka spriedumu, kuru rezolutīvā daļa ir formulēta vispārīgā veidā, izpilde praksē ir nevienveidīga un atšķiras atkarībā no izpildāmā sprieduma rakstura un daudzos gadījumos var tikt arestētas arī apritē esošās preces, pat bez preču zīmes ekskluzīvo tiesību pārkāpuma. Būtībā praksē var gadīties, ka Eiropas Savienības preču zīmes ekskluzīvo tiesību aizsardzība tiek attiecināta uz precēm, kurām šīs tiesības ir izsmeltas.

23.

Turklāt attiecīgā prakse izraisa papildu neskaidrības saistībā ar pušu procesuālajām garantijām gadījumos, kuri attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto ekskluzīvo tiesību aizsardzību. Faktiski no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formulējuma izriet, ka strīdā notiekošajā tiesvedībā atbildētājai ir ļoti grūti pierādīt, ka konkrētu preces vienību EEZ tirgū ir laidusi vai piekritusi laist prasītāja.

24.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Polijas tiesību normām parādnieka rīcībā esošie tiesību aizsardzības līdzekļi nodrošinājuma un izpildes procedūrās, proti, prasība par tiesu izpildītāja darbību un iebildumi pret izpildi, neļautu efektīvi apstrīdēt paņēmienu, ar kādu izpildes iestāde ir izpildījusi spriedumu, proti, efektīvi identificēt preču vienības, kuras ir izslēdzamas no piespiedu izpildes.

25.

Visu šo iemeslu dēļ iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par šīs Polijas tiesu prakses saderību ar preču brīvas aprites principu, Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanas principu, kā arī ar dalībvalstu pienākumu paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus, kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

26.

Tādējādi Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 36. panta otrais teikums, lasot to kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 15. panta 1. punktu, kā arī Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta [otro daļu], ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalstu tiesu praksi, saskaņā ar kuru tiesas:

nolēmumos atsaucas uz “precēm, ko preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū Eiropas Ekonomikas zonā” – kā rezultātā konstatējums par to, uz kurām ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētajām precēm attiecas iepriekšminētie rīkojumi vai aizliegumi (t.i., konstatējums par to, kuras preces preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū Eiropas Ekonomikas zonā), ņemot vērā sprieduma vispārīgo formulējumu, ir jāveic izpildes institūcijai, kura, veicot iepriekš minētos konstatējumus, balstās uz preču zīmes īpašnieka paziņojumiem vai tā sniegtajiem rīkiem (tostarp informācijas tehnoloģijas rīkiem un datubāzēm), savukārt iepriekšminēto izpildes institūcijas konstatējumu apstrīdēšana parastajā tiesvedībā ir izslēgta vai ierobežota, ņemot vērā to tiesiskās aizsardzības līdzekļu raksturu, kas ir pieejami atbildētājai nodrošinājuma procedūrā un izpildes procedūrā?”

27.

Ar vienīgo prejudiciālo jautājumu par precizitātes pakāpi, kas tiek prasīta rezolutīvās daļas formulējumam spriedumā, kas attiecas uz preču zīmes tiesību izsmelšanu Regulas Nr. 2017/1001 15. panta 1. punkta izpratnē, iesniedzējtiesa izraisa šaubas gan saistībā ar preču brīvas aprites garantiju, gan saistībā ar izplatītāja – pret kuru Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks ir cēlis prasību tiesā par preču, kas aizsargātas ar preču zīmes tiesībām, apgalvoti nelikumīgu laišanu EEZ tirgū – efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

28.

Precīzāk, iesniedzējtiesas skatījumā sprieduma, kuru tiesu iestāde pieņem, izskatot lietu pēc būtības, rezolutīvās daļas vispārīgs formulējums pārmērīgi apgrūtina preču izplatītāja aizstāvību tiesvedībā, kurā tam ir atbildētāja statuss. Tas izraisot problēmu saistībā ar pierādīšanas pienākuma sadalījumu tiesvedībā, it īpaši izpildes posmā, ņemot vērā arī dalībvalsts īpašo procesuālo sistēmu, kurā atbildētājam ir paredzēti ierobežojoši nosacījumi iebildumu celšanai tiesas procesā, kas, iesniedzējtiesas skatījumā, nenodrošina efektīvu atbildētāja aizsardzību.

29.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja, atbildētāja, Polijas valdība un Eiropas Komisija.

30.

Prasītāja uzskata, ka uz prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild noliedzoši, jo jebkurš atšķirīgs risinājums būtu pretrunā preču zīmes tiesību izsmelšanas noteikumam. It īpaši tā ne tikai apstrīd iesniedzējtiesas sniegto faktisko apstākļu aprakstu un Polijas tiesiskā regulējuma interpretāciju, bet arī uzskata, ka, ja tiks atbalstīti iesniedzējtiesas ieteiktie risinājumi – it īpaši pienākuma precīzi norādīt uz precēm “preču zīmes vai sērijas numurus” uzlikšana preču zīmes īpašniekam – tiktu diskriminēti saimnieciskās darbības subjekti, kuru preču zīme tika pārkāpta, jo šāds pienākums nav paredzēts ne Savienības tiesībās, ne valsts tiesībās.

31.

Prasītāja apstrīd arī apstākli, ka Polijas tirgū Harman ir tikai viens tās preču izplatītājs, un tādējādi tā neuzskata, ka varētu būt pieļaujama pierādīšanas pienākuma pāreja, kā ir paredzēts spriedumā Van Doren +Q ( 4 ), jo – izņemot ekskluzīvas izplatīšanas gadījumus – pienākums pierādīt piekrišanas esamību preču laišanai tirgū ārpus EEZ ir atbildētājam.

32.

Turpretī atbildētāja, Polijas valdība un Komisija uzskata, ka uz prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši.

33.

Atbildētāja un Polijas valdība piekrīt iesniedzējtiesas sniegtajam faktisko apstākļu izklāstam. It īpaši atbildētāja uzskata, ka jebkādam tiesas pieņemtajam spriedumam būtu jāļauj atbildētājai izpildīt to brīvprātīgi, neizmantojot prasītājas datubāzēs glabāto informāciju, kas atbildētājai nav pieejama. Tās skatījumā šī praktiskā problēma varētu būt atrisināta, izveidojot vienotu marķēšanas sistēmu, kas paredz pienākumu uz preču vienībām norādīt galamērķa tirgu.

34.

Polijas valdība uzskata, ka, tā kā tradicionālie noteikumi par pierādīšanas pienākuma sadalījumu tiesvedībā par preču zīmes ekskluzīvo tiesību pārkāpumu dažos gadījumos varētu izraisīt faktiskā preču brīvas aprites ierobežojumu, varētu būt attaisnojama tā pielāgošana, piemērojot principus, kas norādīti [spriedumā] Van Doren +Q. It īpaši Polijas valdība uzskata, ka minēto principu ievērošana esot iespējama vienīgi tad, ja pierādījumu sniegšanas un pārbaudes procedūra pilnībā norisinātos tiesā, kas izskata lietu pēc būtības.

35.

Turpretī Komisija – piekrītot iespējai pārnest uz preču zīmes īpašnieku pienākumu pierādīt piekrišanu preču laišanai tirgū ārpus EEZ – uzskata, ka Savienības tiesības principā neliedz iespēju atstāt izpildes iestādes ziņā uzdevumu noteikt, uz kādām ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētajām preces vienībām attiecas tiesas izdotie rīkojumi un aizliegumi. Tomēr tā piebilst, ka šāds risinājums, atbilstoši efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principam, paredz, ka atbildētājam nodrošinājuma un izpildes procedūrās ir pieejami visi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir nepieciešami tā tiesību aizsardzībai tiesā.

36.

No lietas materiālos norādītā ir saprotams, ka pamatlietas priekšmets it īpaši ir saistīts ar “jaukto” preču – proti, preču, kurām to īpašnieka ekskluzīvas tiesības ir izsmeltas un kuru aprite EEZ var būt brīva, un preču, kuras ir paredzētas tirdzniecībai ārpus EEZ un kuru tirdzniecība EEZ pārkāpj īpašnieka tiesības, – paralēlo importu.

37.

Konkrētāk, iesniedzējtiesa apgalvo, ka aresta brīdī ir ļoti grūti atšķirt šīs divas preču grupas un šī iemesla dēļ bieži vien vienīgā uzticamā informācija, lai noteiktu vietu, kurā preces ir laistas tirgū, ir informācija, ko sniedzis preču zīmes īpašnieks.

38.

Sprieduma rezolutīvās daļas vispārīgais formulējums, kurā ir tikai atveidota Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā ietvertā tiesību norma, tās vietas noteikšanu, kurā preces ir laistas tirgū, faktiski liek atlikt uz izpildes brīdi. Atlikšana uz izpildes posmu esot problemātiska, jo, kā ir saprotams no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar Polijas tiesībām piespiedu izpildes posmā atbildētāja procesuālas tiesības esot ļoti ierobežotas; jo īpaši tāpēc, ka ir nepieciešama Eiropas Savienības preču zīmes tiesību īpašnieka iesaiste. Nepieciešamība pēc prasītāja – preču zīmes īpašnieka – sadarbības neļaujot atbildētājam – preču izplatītājam – efektīvi un patstāvīgi aizstāvēt savu nostāju tiesā.

39.

Savā analīzē es koncentrēšos uz diviem jautājumiem, kuri man šķiet būtiski atbildei uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu: preču zīmes tiesību izsmelšanas principu saistībā ar tiesisko regulējumu, kas attiecas uz preču brīvu apriti, un atbildētāja – preču izplatītāja – tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti šajā tiesas procesā, gan saistībā ar sprieduma rezolutīvās daļas vispārīgu formulējumu, gan saistībā ar pierādīšanas pienākumu sadalījumu.

40.

Kā zināms, Regulas (ES) 2017/1001 15. panta 1. punktā ietvertajā tiesību normā ir kodificēts ( 5 ) preču zīmes tiesību izsmelšanas princips, saskaņā ar kuru pēc tam, kad aizsardzības tiesību uz apzīmējumu īpašnieks ir pats tirgojis preci, kas apzīmēta ar tā preču zīmi, vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu, tas vairs nevar atsaukties uz tiesībām, kas saistītas ar preču zīmi, lai aizliegtu šādu preču turpmāku pārdošanu.

41.

Minētajā tiesību normā ar būtībā identisku formulējumu ir pārņemts Direktīvas 89/104/EEK ( 6 ) 7. pants, ar kuru ir kodificēta judikatūra par izsmelšanas principu preču zīmju jomā, tāpat kā ar Regulas (EK) Nr. 40/94 ( 7 ) 13. pantu ir kodificēta judikatūra par Kopienas preču zīmi. Direktīva 89/104/EEK tika atcelta ar Direktīvu 2008/95/EK, kura savukārt tika atcelta ar Direktīvu (ES) 2015/2436 ( 8 ). Turpretī Regula (EK) Nr. 40/94 tika atcelta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par [Kopienas] preču zīmi ( 9 ), kas savukārt tika atcelta ar Regulu (ES) 2017/1001. Lai gan Regulas 2017/1001 15. pants – tāpat kā Direktīvas 2015/2436 15. pants – ir formulēts daļēji atšķirīgi no laika gaitā atceltajām tiesību normām, tiek uzskatīts, ka par iepriekšējiem tekstiem sniegtās Tiesas interpretācijas joprojām var būt aktuālas, ņemot vērā apstākli, ka abām tiesību normām ir viens un tas pats mērķis – līdzsvarot preču zīmes tiesības ar preču brīvas aprites iekšējā tirgū aizsardzību.

42.

Jēdziens pamatojas uz to, ka īpašniekam ir kompetence kontrolēt vienīgi ar preču zīmi apzīmēto preču pirmreizējo laišanu atsauces tirgū, neradot aizsargāto preču tālākai apritei šķēršļus vai ierobežojumus, kuri būtu pretrunā brīvas tirdzniecības principam ( 10 ).

43.

Faktiski minētā tiesību norma ir jālasa un jāinterpretē, ievērojot LESD 36. pantu ( 11 ) un ņemot vērā arī, ka ar to ir nodrošināta tiesību normu preču zīmes tiesību izsmelšanas jomā pilnīga saskaņošana ( 12 ), kodificējot lielu daļu Tiesas judikatūras preču brīvas aprites jomā ( 13 ).

44.

Tādējādi Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā paredzētās tiesību normas piemērošana nekādā veidā nevar leģitimēt vai attaisnot šķēršļus preču brīvai apritei un faktiski atjaunot starpvalstu barjeras un muitas robežas, kuras tika likvidētas ar kopējo tirgu ( 14 ), vai samazināt pušu procesuālās garantijas gadījumos, kuri ir saistīti ar Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto ekskluzīvo tiesību aizsardzību.

45.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, kā to ierosina iesniedzējtiesa, vai Polijas tiesu prakse formulēt sprieduma rezolutīvo daļu vispārīgā veidā, kā arī apstāklis, ka preču kategoriju atšķiršana šķiet iespējama, vienīgi pamatojoties uz prasītāja rīcībā esošo informāciju un datu bāzēm, dalībvalstu tirdzniecībā var būt diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzeklis LESD 36. panta izpratnē.

46.

Faktiski iesniedzējtiesas aprakstītajā kontekstā šāda prakse varētu, lai arī netiešā veidā, saglabāt šādus ierobežojumus un attiecināt Eiropas Savienības preču zīmes ekskluzīvo tiesību aizsardzību uz precēm, kurām šīs tiesības ir izsmeltas.

47.

Tiesa ir vairākkārt noteikusi, ka LESD 36. pantam ( 15 ) un tātad importa ierobežojumu un pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegumam ir pieļaujamas atkāpes, lai aizsargātu intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesības; tomēr, ņemot vērā, ka aizliegums ietekmē tiesību īstenošanu, nevis to esamību, atkāpes ir pieļaujamas tikai tādā apmērā, “kādā tās ir attaisnotas ar mērķi aizsargāt tiesības, kas nosaka [..] īpašo priekšmetu” ( 16 ) īpašumtiesībām ( 17 ).

48.

Preču zīmes īpašniekam ir pašam jālaiž tirgū ( 18 ) vai jāpiekrīt katras preces, kas ir apzīmēta ar tā preču zīmi, laišanai tirgū ( 19 ). Abu gadījumu – ja īpašnieks laiž tirgū ar preču zīmi apzīmētās preces vai ja tas tiek darīts ar viņa piekrišanu – līdzvērtība ir bijusi apstiprināta vienmēr, jau kopš pirmajiem spriedumiem, kuros tika izteikts izsmelšanas princips ( 20 ).

49.

Tātad piekrišanas esamība ir atšķirība, kas nosaka, kad intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai ir jāpiekāpjas preču brīvas aprites principam.

50.

Runājot par piekrišanas definīciju, būtiskas norādes ir sniegtas spriedumā Ideal Standard, kurā ir precizēts, ka tā nekad nevar būt netieša ( 21 ).

51.

Spriedumā Sebago Tiesa, ar atsauci uz Direktīvu 89/104/EEK par preču zīmēm, ir precizējusi, ka, “lai konstatētu piekrišanu [..] 7. panta 1. punkta izpratnē, tai ir jābūt dotai katrai preces vienībai, attiecībā uz kuru tiek apgalvota tiesību izsmelšana” ( 22 ).

52.

Apvienotajās lietās Davidoff un Levi Strauss ( 23 ), kuru priekšmets bija Direktīva 89/104, Tiesa ir apstiprinājusi, ka piekrišanas laišanai EEZ tirgū Direktīvas 89/104 7. panta 1. punkta izpratnē raksturelementu definēšanu nevar atstāa dalībvalstu tiesību sistēmām, jo pretējā gadījumā aizsardzība atšķirtos atkarībā no piemērojamā likuma.

53.

Runājot par “netieši izteiktas piekrišanas” iespējamību, Tiesa ir precizējusi, ka būtu jānosaka iespējamie preču zīmes īpašnieka piekrišanas laišanai EEZ tirgū izteikšanas veidi, un tā ir jāpauž tādā veidā, kas skaidri norāda uz īpašnieka gribu atteikties no šīm tiesībām, bet neizslēdza, ka tā var “izrietēt no tieši neizteiktiem faktiem un apstākļiem pirms laišanas tirgū ārpus EEZ, tās laikā vai pēc tam” ( 24 ).

54.

Proti, klusējot izteiktu piekrišanu laišanai tirgū nevar izsecināt tikai no preču zīmes īpašnieka klusēšanas vien vai no apstākļa, ka īpašnieks nav informējis visus nākamos preču pircējus par saviem iebildumiem pret importēšanu EEZ, nav norādījis uz preču aizliegumu vai nav noteicis līgumiskos ierobežojumus preču pārdošanas brīdī ( 25 ).

55.

Tādēļ noteiktos īpašos apstākļos piekrišana izņēmuma kārtā var izrietēt arī no preču zīmes tiesību īpašnieka konkludentām darbībām, pat ja, atkārtoju, noteikums ir tieši izteikta piekrišana.

56.

Kam ir jāsniedz šādas piekrišanas – tieši vai klusējot izteiktās – pierādījumi iespējamajā tiesas procesā? Kāda veida pārbaudes ir jāveic tiesai, lai noteiktu, uz kurām tirgū laistajām precēm joprojām attiecas preču zīmju aizsardzība un uz kurām ne; vai šīs pārbaudes ir obligāti jāveic lietas izskatīšanas pēc būtības posmā vai tās var tikt veiktas arī izpildes posmā?

57.

Šie ir divi prejudiciālajā jautājumā izceltie aspekti, kuriem, neraugoties uz to konceptuālo autonomiju, ir kopīga izcelsme Polijas tiesu praksē vispārīgi formulēt sprieduma rezolutīvo daļu un kuri izraisa kopīgu juridisko jautājumu, proti, jautājumu par atbildētāja – preču izplatītāja –, kurš tiesas procesā par preču zīmes aizsardzību atsaucas uz tiesību izsmelšanu, efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

58.

Proti, iesniedzējtiesa lūdz Tiesai izvērtēt, vai Polijas tiesu prakse izmantot vispārīgu rezolutīvās daļas formulējumu spriedumos, kuri attiecas uz preču zīmes tiesību pārkāpumu paralēla importa rezultātā, varētu būt uzskatāma par atbilstošu preču brīvas aprites un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā pamatprincipiem. Konkrēti, iesniedzējtiesa norāda, ka atsauce sprieduma motīvu un rezolutīvajā daļā uz “precēm, ko īpašnieks nav laidis vai piekritis laist tirgū EEZ teritorijā”, atkarībā no apstākļiem var nebūt piemērota un pietiekami precīza.

59.

Iesniedzējtiesas skatījumā šādas spriedumu rezolutīvās daļas formulēšanas prakses rezultātā praksē tos ir neiespējami izpildīt, jo tajos trūkst izpildei vajadzīgās informācijas. Proti, neatkarīgi no tā, vai nolēmums tiek izpildīts brīvprātīgi vai to izpilda kompetentā izpildes iestāde, katrā ziņā ir nepieciešama papildu informācija, lai identificētu preces, uz kurām attiecas spriedums.

60.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka tikai preču zīmes īpašnieks varot norādīt tiesvedības priekšmetu veidojošo preču galamērķi un tāpēc atbildētājam esot neiespējami apstrīdēt šādus konstatējumus gan nodrošinājuma posmā, gan izpildes posmā, jo tam nav pieejama atbilstoša informācija.

61.

Iepriekš aprakstītajā kontekstā rodas problēma saistībā ar Polijas tiesību atbilstību principiem, kas ir noteikti LES 19. panta 1. punktā un ES Pamattiesību hartas 47. pantā: vai dalībvalstī atbildētājai – izplatītājai – ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā?

62.

Saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, dalībvalstīm ir jānodrošina pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai indivīdiem ( 26 ).

63.

Efektīvas tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce minētajā tiesību normā, “ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas tika atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un tagad ir apstiprināts Hartas 47. pantā” ( 27 ).

64.

Kā zināms, Hartas 47. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Šīm tiesībām atbilst LES 19. panta 1. punktā dalībvalstīm paredzētais pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

65.

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, Hartas 47. pants ir pietiekams pamats, lai atsauktos uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tā saturs nav jāprecizē ar citām Savienības tiesību normām vai dalībvalstu iekšējo tiesību normām ( 28 ).

66.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka viena no Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtības sastāvdaļām ir prasība, ka šo tiesību īpašniekam ir jābūt piekļuves iespējai tiesai, kuras kompetencē ir nodrošināt tiesību, ko tam garantē Savienības tiesības, ievērošanu un šim mērķim izvērtēt visus tiesību un faktiskos apstākļus, kuriem ir nozīme tajā izskatāmā strīda risinājumam ( 29 ).

67.

Tomēr saskaņā ar procesuālās autonomijas principu dalībvalstij ir kompetence paredzēt procesuālos noteikumus attiecībā uz indivīdiem pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ar nosacījumu, ka šie noteikumi Savienības tiesību aktos noteiktajās situācijās “nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips)” ( 30 ).

68.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru līdzvērtības princips “nozīmē, ka attiecīgā valsts tiesību norma ir vienādi piemērojama prasībām, kas pamatotas ar tiesībām, kuras tiesājamajiem [indivīdiem] izriet no Savienības tiesībām, un prasībām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību neievērošanu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi” ( 31 ). Tādējādi šī principa ievērošana nozīmē, ka prasības, kas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, un tām līdzīgas prasības, kas ir balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, ir izskatāmas līdzvērtīgā veidā ( 32 ).

69.

Savukārt efektivitātes princips prasa, lai, pat piemērojot procesuālās autonomijas principu, procesuālie noteikumi nepadarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu to tiesību īstenošanu, kuras ir piešķirtas Savienības tiesībās ( 33 ).

70.

Tomēr “Savienības tiesības neprasa dalībvalstīm paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus kā vien tos, kas noteikti valsts tiesībās, ja vien no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu būt spiestiem izdarīt tiesību pārkāpumu” ( 34 ).

71.

Līdzsvarojot efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu un dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir jārada norādes, lai izvērtētu, vai iesniedzējtiesas aprakstītā interpretācija neļauj ievērot iepriekš aprakstītos Savienības tiesību principus.

72.

Principā jautājums par rezolutīvās daļas pareizo formulējumu un par tiesvedībā par preču zīmes aizsardzību nodrošinātām aizsardzībām ir regulēts valsts procesuālajās tiesībās. Proti, saskaņā ar Regulas 2017/1001 129. panta 3. punktu preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas piemērojami tā paša veida procesos saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur attiecīgā tiesa atrodas, ar nosacījumu, ka katrā ziņā tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, un garantētas pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta izpratnē ( 35 ).

73.

Kā ir norādījusi Komisija ( 36 ), precīzs sprieduma rezolutīvās daļas formulējums un atbilstoša motivācija ir nepieciešami, lai garantētu Savienības tiesību sistēmā garantēto tiesību efektīvu aizsardzību, lai gan tas neizslēdz iespēju, ka izpildes iestāde var būt subjekts, kas nosaka, uz kurām ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētajām vienībām attiecas rīkojumi un aizliegumi, ar nosacījumu, ka valsts tiesībās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi šādus lēmumus ļauj apstrīdēt tiesā.

74.

No iesniedzējtiesas sniegtā izklāsta šķiet, ka atbildētājam nav iespējas brīvprātīgi izpildīt rīkojumus un aizliegumus, kas ietverti spriedumā ar vispārīgu formulējumu, un ka tātad tam ir automātiski piemērojamas izpildes procedūras, un turklāt tā rīcībā esošie tiesību aizsardzības līdzekļi ir ierobežoti.

75.

Tādā kontekstā iespējamais risinājums varētu būt, kā, šķiet, iesaka valsts tiesa, uzlikt pienākumu iepriekš norādīt uz precēm galamērķa tirgu.

76.

Tomēr manā skatījumā vienkāršs izklāstītais konstatējums, ka atbildētājam ir grūtības iegūt informāciju, kas attiecas uz sākotnējo izplatītāju, nevar būt juridiskais pamats, kas leģitimētu šāda pienākuma uzlikšanu īpašniekam. Proti, Savienības tiesībās nav konstatējami tekstuāli, teleoloģiskas interpretācijas vai konteksta elementi, kuri varētu izraisīt šādu risinājumu.

77.

Tāpēc es neuzskatu, ka pastāvētu iespēja uzlikt pienākumu norādīt uz precēm to galamērķa lietojumu, jo tas ne tikai izraisītu īpašniekam papildu izdevumus, bet faktiski varētu būt tikai daļējs risinājums. Proti, nevar izslēgt, ka preces faktiskais galamērķis praksē atšķiras no norādītā un ka tātad šāds pienākums noteiktas preces izplatīšanas pārnešanu no viena tirgus uz citu varētu padarīt sarežģītāku, būtībā ierobežojot LESD 36. pantā paredzēto preču aprites brīvību. Turklāt šāda pienākuma, kas izraisa preču zīmes tiesību īpašniekam arī papildu finansiālus izdevumus, iespējamās sekas varētu būt nelegāla importa izplatība.

78.

Tomēr, lai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tiktu ievērotas, ir jānodrošina, ka tiesa var izskatīt jautājumu par to, kuras preces ir laistas iekšējā tirgū un kuras nav.

79.

Ieteicamāks risinājums būtu, lai šī pārbaude tiktu veikta tiesā, kas izskata lietu pēc būtības, jo tad pārbaudes rezultāts būtu atspoguļots sprieduma rezolutīvajā daļā.

80.

Preču identifikācija tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, spriedumā būtu Savienības tiesībām atbilstīgas interpretācijas rezultāts un līdz ar to piemērota, lai pilnībā ievērotu iepriekš atgādinātos principus un nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

81.

Ja tas nav iespējams, kā, šķiet, izriet no iesniedzējtiesas izklāsta, jo tas nozīmētu, ka preču zīmes īpašniekam ir iepriekš jānorāda preču galamērķis, šādu konstatējumu varētu atlikt arī uz izpildes brīdi, ar nosacījumu, ka tajā posmā atbildētājs var izmantot procesuālus līdzekļus, kuri ir piemēroti, lai saņemtu “tiesas” nolēmumu par tajā izskatāmā strīda atrisināšanai būtisko faktu jautājumu, proti, par EEK tirgū laisto un ar preču zīmi aizsargāto preču precīzu identifikāciju.

82.

Visbeidzot, veicot valsts procesuālās sistēmas atbilstības vispārējo novērtējumu, ir lietderīgi neaizmirst par iespējamo civiltiesiskās atbildības sistēmas esamību nepamatotu konfiskāciju gadījumā, kas, lai gan ir ex post tiesību aizsardzības līdzeklis, varētu, pirmkārt, būt uzskatāma par apmierinošu prettiesiskas konfiskācijas gadījumā nodarītā kaitējuma atlīdzību un, otrkārt, tai varētu būt atturoša iedarbība uz tiesību īpašnieku, kas tādējādi tiktu mudināts iesniegt pagaidu nodrošinājuma pasākumu lūgumus vienīgi situācijās, kad preču nelegāla izcelsme ir acīmredzama. Proti, kā prasītāja atgādina savos apsvērumos ( 37 ), jau pastāv piemēri Eiropas valstu tiesiskajiem regulējumiem, kuros ir paredzēta iekšējā procedūra, kas izmanto iepriekš minēto shēmu, lai līdzsvarotu preču brīvas aprites mērķi un cīņu pret pārkāpumiem.

83.

Protams, valsts tiesai ir jurisdikcija veikt visus konkrētā gadījuma vērtējumus un tātad tai būs jāpārbauda, vai, ņemot vērā iepriekšējos apsvērumos izklāstītos Savienības tiesību principus, praksē valsts procesuālajā sistēmā atbildētājam tiesvedībā Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzības jomā ir atzītas tiesības uz pilnīgu tiesību aizsardzību tiesā.

84.

Vispārējs noteikums ir, ka pienākums pierādīt preču zīmes tiesību īpašnieka piekrišanu ir pusei, kura apgalvo piekrišanu. Tiesa ir vairākkārt apstiprinājusi, ka pienākums pierādīt preču zīmes īpašnieka piekrišanu ir pusei, kura apgalvo šādu piekrišanu ( 38 ).

85.

Tomēr var rasties situācijas, kad šis noteikums ir jāpielāgo. Proti, kā noteikts spriedumā Van Doren +Q, īpašniekam ir jāpierāda preču zīmes tiesību izsmelšanas nosacījumu izpilde, ja vispārēja noteikuma – proti, atbildētājam uzliktā pierādīšanas pienākuma – piemērošana var ļaut īpašniekam sadalīt valstu tirgus ( 39 ), un tas ir risks, kas pastāv, kā Tiesa ir norādījusi minētajā spriedumā, “kad [..] preču zīmes īpašnieks tirgo savas preces EEZ teritorijā, izmantojot ekskluzīvas izplatīšanas sistēmu” ( 40 ).

86.

Proti, ja atbildētājs nespētu iegūt informāciju, kas ir nepieciešama, lai noteiktu, vai attiecīgo preci Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks bija paredzējis laist EEZ tirgū, varētu rasties tādas negatīvas sekas kā iekšējā tirgus sadrumstalotība. Tātad šādos gadījumos pierādīšanas pienākums varētu tikt pārnests tādējādi, ka “preču zīmes īpašniekam būs jāpierāda, ka viņš pats sākotnēji ir laidis preces tirgū ārpus EEZ, vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu. Ja šāds pierādījums ir sniegts, pēc tam trešajai personai būs pienākums pierādīt īpašnieka piekrišanas esamību preču sekojošai tirdzniecībai EEZ teritorijā” ( 41 ).

87.

Tāpēc pierādīšana, ka preču zīmes īpašnieks izmanto ekskluzīvas izplatīšanas sistēmu, ir pietiekams nosacījums pierādīšanas pienākuma pārejai iepriekš minētajos apstākļos.

88.

Tomēr no iesniedzējtiesas sniegtajiem elementiem nav skaidrs, vai aplūkojamajā gadījumā šis kritērijs ir izpildīts: tieši pretēji, prasītāja noliedz ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas izmantošanu, lai gan apgalvo, ka Polijas teritorijā tikai vienam operatoram ir pilnvarotā izplatītāja statuss un ka papildus izplatīšanas tīklam, kas ir izveidots kopīgi ar Harman, ir daudzi citi operatori, kuri izplata Harman preces Polijā, un ka pati atbildētāja esot pildījusi šo lomu ( 42 ).

89.

Tāpēc valsts tiesai būs jāpārbauda, vai strīdīgajā gadījumā prasītājas izmantotā izplatīšana varētu būt uzskatāma par ekskluzīvu. Apstiprinošā gadījumā, piemērojot spriedumu Van Doren +Q, pierādīšanas pienākums varētu tikt pārnests, tādējādi uzliekot prasītājai, kas ir preču zīmes īpašniece, pienākumu pierādīt, ka tiesības nav izsmeltas.

90.

Ja ekskluzīvas izplatīšanas esamība netiek konstatēta, varētu tikt pieļauta tradicionālo pierādīšanas noteikumu tiesvedībās par preču zīmes ekskluzīvo tiesību pārkāpumu pielāgošana, ņemot vērā konkrētus ar preču tirdzniecību saistītos apstākļus. Ja uz attiecīgajām precēm nav nekādu norāžu uz tirgu, kurā preces ir laistas pirmo reizi, tiesa, konstatējot, ka minētās pierādīšanas grūtības novēršanai piemēroto tiesību aizsardzības līdzekļu praksē nav, pielāgos pierādīšanas pienākumu, ievērojot iepriekš minēto efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

91.

Valsts tiesai būs jāveic pārbaude par to, ka atbildētājam nav jāsniedz probatio diabolica [neiespējamais pierādījums], jo faktiskie elementi, ar kuriem var pierādīt preču zīmes tiesību izsmelšanu, ir pilnībā ārpus tā ietekmes un zināšanu jomas.

92.

Tomēr jānorāda, ka tikai konstatējums, ka atbildētājam ir grūtības iegūt informāciju no sava piegādātāja, nevar būt vienīgais elements, kas leģitimizē pierādīšanas pienākumu pielāgošanu.

93.

Ja netiek konstatēts, ka preču zīmes īpašnieks izmanto ekskluzīvu izplatīšanu, pierādīšanas pienākumu saistībā ar preču zīmes tiesību izsmelšanu pielāgošana var būt uzskatāma par iespējamu vienīgi tad, ja tiek konstatēts, ka praksē atbildētājam ir neiespējami sniegt pierādījumu apstāklim, kas pamato tā pieprasīto tiesību.

94.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar LESD 36. panta otro teikumu, kā arī LES 19. panta 1. punktu un Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības tiesības neliedz praksi, saskaņā ar kuru tiesvedībā Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzības jomā tiesa izmanto vispārīgu sprieduma rezolutīvās daļas formulējumu, tādējādi ar nolēmumu aptverto preču noteikšanu atstājot izpildes iestādes ziņā. Tas tā ir ar nosacījumu, ka izpildes posmā atbildētājam ir atļauts apstrīdēt tirgū laisto preču noteikšanu, un tiesa var pārbaudīt un izlemt, kuras preces faktiski ir laistas EEZ tirgū ar preču zīmes īpašnieka piekrišanu. Ja tiesvedībā Eiropas Savienības preču zīmes aizsardzības jomā atbildētājs atsaucas uz tiesību izsmelšanu, bet tam nav piekļuves nepieciešamajai informācijai, valsts tiesai ir jāizvērtē iespēja mainīt pierādīšanas pienākuma sadalījumu gan gadījumā, ja ir konstatēta ekskluzīva izplatīšana, gan gadījumā, ja praksē atbildētājam nav iespējams pierādīt faktiskos apstākļus, kuri pamato tā iebildumus.