1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par vairāku Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu ( 2 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai ( 3 ) tiesību normu, kā arī par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 4 ) 41. un 47. panta interpretāciju.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību, ko GM, Sīrijas valstspiederīgais, iesniedzis pret Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság (Migrācijas policijas iestādes Valsts galvenā pārvalde, Ungārija; turpmāk tekstā – “Galvenā pārvalde” vai “atbildīgā iestāde”) lēmumu, ar kuru viņam atņemts bēgļa statuss un atteikts piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu.

3.

Prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa jautā Tiesai par procedūru starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai piemērošanas nosacījumiem trešās valsts valstspiederīgajam, kurš, pamatojoties uz konfidenciālu informāciju, tiek uzskatīts par apdraudējumu tās dalībvalsts drošībai, kurā viņš atrodas. Šī tiesa it īpaši šaubās par Ungārijas tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām, ciktāl, pirmkārt, šis regulējums ierobežo attiecīgo personu vai viņu pārstāvju piekļuvi konfidenciālai informācijai, uz kuru pamatojoties ir pieņemti lēmumi par starptautiskās aizsardzības statusa atņemšanu vai atteikšanu valsts drošības apsvērumu dēļ, un, otrkārt, tas piešķir ievērojamu lomu specializētām valsts drošības iestādēm procedūrā, kurā tiek pieņemti šie lēmumi.

4.

Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kas man liek uzskatīt, ka šajā procedūrā nav ievērotas vairākas procesuālās garantijas, kas pienāktos starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar Direktīvām 2011/95 un 2013/32.

5.

Attiecībā uz Direktīvu 2011/95 tiesību normas, kas ir nozīmīgas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir šīs: 4. panta 3. punkts, 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 1. punkta b) un d) apakšpunkts.

6.

Attiecībā uz Direktīvu 2013/32 nozīmīgās tiesību normas ir šīs: 4. panta 1. un 2. punkts, 10. panta 2. un 3. punkts, 11. panta 2. punkts, 23. panta 1. punkts, 45. panta 1. un 3. punkts, kā arī 46. panta 1. punkts.

7.

2007. gada 29. jūnijaMenedékjogról szóló 2007. évi LXXX. törvény (2007. gada Likums Nr. LXXX par patvēruma tiesībām) ( 5 ), kurā grozījumi ir izdarīti ar 2018. évi CXXXIII. törvény az egyes migrációs tárgyú és kapcsolódó törvények módosításáról (2018. gada Likums Nr. CXXXIII, ar kuru tiek grozīti noteikti likumi, kas attiecas uz migrāciju, un noteikti papildu likumi) ( 6 ) un kas ir spēkā no 2019. gada 1. janvāra, 8. panta 4. un 5. punktā ir noteikts:

“4.   Par bēgli nevar atzīt ārvalstnieku, kura uzturēšanās Ungārijas teritorijā apdraud valsts drošību.

5.   Par bēgli nevar atzīt ārvalstnieku, kuram tiesa ar nolēmumu, kas ir ieguvis res judicata spēku,

8.

Likuma par patvēruma tiesībām 15. pantā ir paredzēts:

“Alternatīvo aizsardzību neatzīst ārvalstniekam,

[..]

9.

Likuma par patvēruma tiesībām 57. panta 1. un 3. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Šī likuma reglamentētajos procesos specializētā iestāde sniedz atzinumu par speciāliem jautājumiem, kuru vērtējums ietilpst tās kompetencē administratīvā procesā.

[..]

(3)   Patvēruma jautājumos kompetentā iestāde nevar atkāpties no valsts specializētās iestādes atzinuma, ja lēmums par tajā aplūkotajiem jautājumiem neietilpst tās kompetencē.”

10.

2009. gada 29. decembraMinősített adat védelméről szóló 2009. évi CLV. törvény (2009. gada Likums Nr. CLV par klasificētās informācijas aizsardzību) ( 7 ) 11. pantā ir paredzēts:

“(1)   Attiecīgajai personai ir tiesības piekļūt saviem personas datiem, kuriem ir valsts klasificētas informācijas statuss, pamatojoties uz klasificētāja izsniegtu piekļuves atļauju un bez nepieciešamības saņemt personīgo drošības pielaidi. Lai varētu piekļūt valsts klasificētajai informācijai, ieinteresētajai personai ir jāiesniedz rakstisks paziņojums par konfidencialitāti un jāievēro noteikumi par valsts klasificētas informācijas aizsardzību.

(2)   Pēc ieinteresētās personas pieteikuma klasificētājs 15 dienu laikā lemj par piekļuves atļaujas piešķiršanu. Klasificētājs atsaka piekļuves atļauju, ja piekļuve informācijai kaitē klasifikācijas pamatā esošajām sabiedrības interesēm. Klasificētājam ir jāpamato atteikums piešķirt piekļuves atļauju.

(3)   Ja piekļuves atļauja tiek atteikta, ieinteresētā persona var apstrīdēt šo lēmumu administratīvā tiesvedībā [..].”

11.

Likuma par klasificētās informācijas aizsardzību 12. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“(1)   Klasificētās informācijas pārzinis var liegt datu subjektam tiesības piekļūt saviem personas datiem, ja, īstenojot šīs tiesības, tiek apdraudētas klasifikācijas pamatā esošās sabiedrības intereses.

(2)   Ja uz datu subjekta tiesībām atsaucas tiesā, 11. panta 3. punktu mutatis mutandis piemēro tiesai, kas izskata lietu, kā arī attiecībā uz piekļuvi klasificētajai informācijai.”

12.

Likuma par klasificētās informācijas aizsardzību 13. pants par klasificētās informācijas aizsardzību ir formulēts šādi:

“1.   Klasificēto informāciju var izmantot vienīgi persona, kurai ir pamats to izmantot valsts vai civildienesta pienākumu izpildei un kurai, ievērojot likumā paredzētos izņēmumus, ir:

[..]

5.   Ja vien likumā nav noteikts citādi, tiesa var īstenot tiesību normās ietvertās pilnvaras, kas nepieciešamas, lai atrisinātu lietas, kuras piešķirtas saskaņā ar sadales kārtību, bez nepieciešamības veikt valsts drošības kontroli, saņemt personīgo drošības pielaidi, paziņojumu par konfidencialitāti vai lietošanas atļauju.”

13.

GM, Sīrijas pilsonis, lūdza tiesības uz patvērumu 2005. gadā, kad viņš izcieta brīvības atņemšanas sodu, kas viņam ar 2002. gadā pasludinātu galīgu notiesājošu spriedumu krimināllietā bija piespriests par nodarījumu, kas saistīts ar lielu daudzumu narkotisko vielu.

14.

Ungārijas iestādes viņam piešķīra “uzņemtās personas” statusu, taču atņēma to 2010. gadā pēc pārbaudes procedūras, kas tika apstiprināta ar tiesas lēmumu. 2011. gadā GM vēlreiz iesniedza pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, pēc kura iesniedzējtiesa ar 2012. gada 29. jūnija spriedumu viņu atzina par bēgli “sur place”.

15.

2019. gadā pēc iestādes ierosmes tika uzsākts administratīvs process nolūkā atņemt viņam bēgļa statusu, un tas noslēdzās ar šā statusa atņemšanu. Tieši iesniedzējtiesai ir jāpārbauda lēmuma, ar kuru GM tika atņemts bēgļa statuss, tiesiskums.

16.

Administratīvā procesa laikā otrs atbildētājs Alkotmányvédelmi Hivatal (Konstitūcijas aizsardzības birojs, Ungārija) un trešais atbildētājs Terrorelhárítási Központ (Terorisma apkarošanas centrs, Ungārija) atzinumā, ko tie sniedza kā valsts specializētās iestādes, secināja, ka GM uzturēšanās Ungārijā apdraud valsts drošību.

17.

Pamatojoties uz to, Galvenā pārvalde secināja, ka GM gadījumā pastāv izslēgšanas pamats no bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības saņēmēja atzīšanas.

18.

Tiesas procesā pret lēmumu atņemt bēgļa statusu un atteikumu piešķirt alternatīvās aizsardzības statusu GM pārstāvis apgalvoja, ka viņš nevar piekļūt pat būtiskajiem konfidenciālajiem datiem, ar kuriem tiek pamatots valsts drošības apdraudējums, un ka pat tad, ja viņš tiem varētu piekļūt, piemērojamais tiesiskais regulējums viņam tos neļautu izmantot tiesvedībā. Tāpat viņš uzsvēra, balstoties uz Tiesas judikatūru, ka atbildīgajai iestādei ir jāveic individuāls pieteikumu novērtējums un tā nevar pamatot savu lēmumu vienīgi ar secinājumiem, kas izriet no specializētās valsts drošības iestādes atzinuma. Turklāt viņš apgalvo, ka Ungārijas tiesību aktos izslēgšanas pamatiem, uz kuriem tiek balstīta minētā statusa atņemšana, ir pievienots izslēgšanas pamats, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

19.

Pirmkārt, runājot par tiesībām piekļūt informācijai, uz kuru pamatojoties Galvenā pārvalde ir pieņēmusi lēmumu, iesniedzējtiesa norāda, ka no Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) atbilstošās judikatūras izriet, ka tā uzskata ieinteresēto personu procesuālās tiesības par garantētām jau ar to vien, ka tiesa, kas pārbauda administratīvo lēmumu, kura pamatā ir klasificēta informācija, var iepazīties ar valsts specializēto iestāžu dokumentiem, kuros ietverta klasificētā informācija. Tādējādi netiek prasīts, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecīgo informāciju vai vismaz tās būtiskos elementus un tos izmantot.

20.

Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā lietā lēmums, ar kuru galvenā pārvalde atteica starptautisko aizsardzību, ir balstīts vienīgi uz to, ka abas valsts specializētās iestādes, kas ir pamatlietas dalībnieki, savos atzinumos secināja, ka GM uzturēšanās Ungārijā “apdraud valsts drošību”. Galvenā pārvalde pati nav iepazinusies ar pamatiem, uz kuriem balstīts šo iestāžu atzinums, tostarp klasificēto informāciju.

21.

Turklāt šīs tiesas ieskatā ne GM, ne viņa pārstāvis nav varējuši paust viedokli par valsts specializēto iestāžu atzinumu, kuram nav sniegts pamatojums un kurš saņemts administratīvā procesa laikā, un nav arī varējuši apstrīdēt tā pamatotību jau šajā procesa stadijā. Lai arī saskaņā ar Ungārijas tiesisko regulējumu GM ir iespēja iesniegt pieteikumu par piekļuvi klasificētajai informācijai, kas attiecas uz viņu, viņam jebkurā gadījumā, pat ja viņam tiktu piešķirta piekļuve šai informācijai, nebūtu iespējas to izmantot ne administratīvajā procesā, ne tiesvedībā.

22.

Šī pati iesniedzējtiesa arī norāda, ka Likums par klasificētās informācijas aizsardzību neļauj valsts specializētajai iestādei, kas lemj par piekļuves atļauju, daļēji apmierināt piekļuves pieteikumu, darot zināmus pamatu, uz kuriem balstīts tās atzinums, būtiskos elementus.

23.

Turklāt, lai gan tiesai, kas pārbauda uz šādiem pamatiem balstītā valsts specializētās iestādes atzinuma un lēmuma patvēruma jomā tiesiskumu, ir tiesības piekļūt konfidenciālai vai klasificētai informācijai, tā šo informāciju nekur nevar izmantot un nevar saistībā ar to veikt nekādu paziņojumu vai izdarīt secinājumus ne tiesvedībā, ne spriedumā.

24.

Tiesai, kurā iesniegta prasība, būtu jāpārbauda minētā lēmuma tiesiskums un pēdējā instancē jālemj par izslēgšanas pamata, kas balstīts uz konfidenciālu vai klasificētu informāciju, piemērojamību, taču prasītājam vai viņa pārstāvim nav iespējas iesniegt par šā lēmuma pamatiem savus iebildumus, kā arī argumentus un faktus, kas attiecīgajā gadījumā varētu atspēkot šāda izslēgšanas pamata piemērojamību viņa individuālajā gadījumā.

25.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts Ungārijas tiesībās nav transponēts, un tās ieskatā tas rada atkāpi, kas pārsniedz šajā tiesību normā skaidri atļauto izņēmumu no piekļuves tiesībām. Tādēļ šī tiesa šaubās par to, vai Ungārijas tiesības garantē procesuālās pamattiesības, kuras ietver arī GM tiesības uz efektīvu tiesību aizstāvību.

26.

Otrkārt, runājot par saikni starp valsts specializēto iestāžu atzinumu un atbildīgās iestādes lēmumu, iesniedzējtiesa uzsver, ka saskaņā ar Ungārijas tiesībām šīm specializētajām iestādēm ir jāsniedz saistošs, nevis pamatots atzinums par to, vai pastāv “valsts drošības apdraudējums”, un atbildīgā iestāde nevar no tā atkāpties. Pēdējā minētā iestāde savā lēmumā tātad var vienīgi atsaukties uz šo atzinumu un piemērojamām tiesību normām. Tas neļautu šai iestādei veikt padziļinātu pārbaudi par izslēgšanas pamata pastāvēšanu un piemērojamību katrā individuālā gadījumā, kā arī ņemt vērā individuālos apstākļus un ievērot nepieciešamības un samērīguma prasības.

27.

Iesniedzējtiesas ieskatā Ungārijas tiesību aktu sekas ir tādas, ka galu galā nevis atbildīgā iestāde veic starptautiskās aizsardzības [pieteikuma] izskatīšanu un pieņem lēmumu pēc būtības, bet gan divas valsts specializētās iestādes – pretēji Direktīvā 2013/32 paredzētajam, un tas varētu apdraudēt procesuālās garantijas, kas izriet no Savienības tiesībām, un būtu pretrunā arī Direktīvā 2011/95 paredzētajam.

28.

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka atbildīgā iestāde saskaņā ar Likuma par patvēruma tiesībām 15. panta ab) punktā paredzēto izslēgšanas pamatu konstatēja, ka GM nevar atzīt par alternatīvās aizsardzības saņēmēju. Šajā nolūkā tā pamatojās uz GM 2002. gada 6. jūnijā pasludināto notiesājošo spriedumu krimināllietā, kas kļuva galīgs pirms 18 gadiem, par noziedzīgu nodarījumu, kuru tā kvalificēja kā “smagu”.

29.

Šajā spriedumā piespriesto brīvības atņemšanas sodu prasītājs izcieta 2004. gadā, t.i., pirms 16 gadiem, un šis noziedzīgais nodarījums jau bija zināms brīdī, kad GM tika piešķirts bēgļa statuss. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka ne atbildīgā iestāde, ne tiesa, kas lēma par bēgļa statusa piešķiršanu, nav piemērojušas ar šo noziedzīgo nodarījumu saistītu izslēgšanas pamatu.

30.

Ņemot vērā visus šos elementus, Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza GM, Čehijas, Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Nīderlandes valdība pauda nostāju tikai par pirmajiem diviem jautājumiem.

32.

Šajā lietā iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi aicina Tiesu novērtēt procedūras, kurā trešās valsts valstspiederīgajam tika atņemts bēgļa statuss un atteikts atzīt viņu par alternatīvās aizsardzības saņēmēju, pamatojot ar to, ka viņš rada draudus valsts drošībai un ir izdarījis smagu noziegumu, saderību ar vairākām Direktīvas 2011/95 un 2013/32 tiesību normām.

33.

Attiecībā uz atbildīgās iestādes izmantoto pamatojumu Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var atcelt, izbeigt vai atteikt pagarināt bēgļa statusu, ko piešķīrusi valsts, administratīva, tiesu vai tiesām līdzīgu iestāžu struktūra, ja:

34.

Turklāt šīs direktīvas 17. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā ir noteikts:

“Trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

[..]

[..]

35.

Iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu vērtējumu, manuprāt, var iedalīt trīs daļās.

36.

Vispirms pirmais un otrais jautājums aicina pārbaudīt, kāds ir tiesību apmērs piekļuvei konfidenciālai vai klasificētai informācijai, kas ir pamatā atbildīgās iestādes pieņemtajam lēmumam atņemt vai atteikt starptautisko aizsardzību.

37.

Pēc tam trešais un ceturtais jautājums vedina pārbaudīt procedūras, atbilstoši kurai atbildīgajai iestādei, pirmkārt, ir saistošs valsts specializēto iestāžu izdotais atzinums, kurā ir secināts, ka attiecīgā persona rada draudus valsts drošībai, un, otrkārt, šai iestādei nav jāpamato savs lēmums nekā citādi, kā vien atsaucoties uz šiem draudiem, saderību ar Direktīvu 2011/95 un 2013/32.

38.

Visbeidzot, piektais jautājums aicina atbildēt, vai atbildīgā iestāde nolūkā atteikt alternatīvo aizsardzību var balstīties uz to, ka pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis smagu noziegumu, lai gan šī iestāde zināja par šo izslēgšanas pamatu, kad tā iepriekš bija piešķīrusi šai personai starptautisko aizsardzību.

39.

Pirmais jautājums aicina noteikt, vai personai, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikšanu, pamatojoties uz to, ka šī persona rada draudus valsts drošībai, ir tiesības piekļūt vismaz būtiskajiem konfidenciālās vai klasificētās informācijas elementiem, kas ir šā lēmuma pamatā, kā arī tiesības izmantot šo informāciju administratīvajā procesā un pēc tam vajadzības gadījumā tiesvedībā. Savukārt otrais jautājums aicina Tiesu precizēt, kas ietilpst informācijas būtiskajos elementos, kuriem vajadzētu piekļūt šai personai, piemērojot Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunktu, raugoties uz to no Hartas 41. un 47. panta viedokļa.

40.

Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta pirmo daļu “dalībvalstis nodrošina, ka juridiskais konsultants vai cits padomdevējs, kuru kā tādu [atzīst] vai atļauj valsts tiesību akti un kurš sniedz palīdzību vai pārstāv pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem, var piekļūt informācijai pieteikuma iesniedzēja lietā, uz kuras pamata ir pieņemts lēmums vai tiks pieņemts lēmums”. Šādi ir izveidots princips, ka attiecīgās puses konsultants var piekļūt informācijai, kas ir pamatā lēmuma par starptautisko aizsardzību pieņemšanai.

41.

Taču izņēmums no šīm tiesībām ir paredzēts šīs direktīvas 23. panta 1. punkta otrajā daļā, kurā ir noteikts:

“Dalībvalstis var izdarīt izņēmumu gadījumā, ja šādas informācijas vai avotu atklāšana varētu kaitēt valsts drošībai, to organizāciju vai personu drošībai, kas sniedz informāciju, vai to personu drošībai, uz ko informācija attiecas, vai ja varētu tikt kompromitētas izmeklēšanas intereses saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes, vai dalībvalstu starptautiskās attiecības. Šādos gadījumos dalībvalstis:

42.

Minētās direktīvas 23. panta 1. punkta pēdējā daļā ir precizēts, ka “attiecībā uz b) apakšpunktu piekļuvi šādai informācijai vai avotiem dalībvalstis var jo īpaši piešķirt juridiskajam konsultantam vai citam padomdevējam, kas ir izgājis drošības pārbaudi, ciktāl informācija ir saistīta ar pieteikuma izskatīšanu vai lēmuma pieņemšanu par starptautiskās aizsardzības atņemšanu”.

43.

No šīm tiesību normām es secinu, ka tiesību piekļūt informācijai, kas skar ieinteresēto personu, ierobežojums valsts drošības aizsardzības apsvērumu dēļ ir pakļauts diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, lai tiesām, kuru kompetencē ir lemt par lēmuma saistībā ar starptautisko aizsardzību tiesiskumu, būtu piekļuve konfidenciālai informācijai vai avotiem un, otrkārt, lai valsts tiesībās būtu paredzētas procedūras, kas garantē ieinteresētās personas tiesības uz aizstāvību.

44.

Pirmais nosacījums man principā šķiet izpildīts, ciktāl no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka kompetentajām tiesām patiešām ir pilna piekļuve konfidenciālajai informācijai, kas skar minēto personu. Neraugoties uz to, jāuzsver ierobežojumi, kuriem pakļautas šīs tiesas saistībā ar šīs informācijas izmantošanu.

45.

Iesniedzējtiesas pirmajā un otrajā jautājumā izvirzītā problēma drīzāk koncentrējas uz otrā nosacījuma vērtējumu.

46.

Attiecībā uz šo nosacījumu Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta imperatīvais formulējums norāda, ka dalībvalstīm ir to valsts tiesībās jāizveido procedūras, kas garantē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Šajā ziņā šīs direktīvas 23. panta 1. punkta pēdējā daļā paredzētā piekļuve konfidenciālai informācijai, kas piešķirta attiecīgās personas konsultantam, kurš ir izgājis drošības pārbaudi, ir tikai procesuālo noteikumu, ko var īstenot dalībvalstis, paraugs.

47.

Tātad no Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta pēdējās daļas un no vārda “jo īpaši” skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs ir izlēmis izsmeļoši nenoteikt procedūras, kas jāīsteno, lai garantētu attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kad lēmums par starptautisko aizsardzību tiek pieņemts, pamatojoties uz konfidenciālu informāciju, un likumdevējs, tieši pretēji, ir izvēlējies šajā jomā atstāt dalībvalstīm zināmu novērtējuma brīvību.

48.

Tā kā Direktīvā 2013/32 nav precizēts, kādā veidā dalībvalstīm ir jānodrošina attiecīgās personas tiesību uz aizstāvību ievērošana, ja tās piekļuve lietas dokumentiem ir ierobežota, piemērojot šīs direktīvas 23. panta 1. punkta otro daļu, tad konkrētie šajā nolūkā izveidotie procedūru noteikumi izriet no katras dalībvalsts tiesību sistēmas saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par tiem, kas regulē līdzīgas iekšēja rakstura situācijas (līdzvērtības princips) un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) ( 8 ).

49.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz labu pārvaldību, kas nostiprinātas Hartas 41. pantā, atspoguļo vispārēju Savienības tiesību principu, kurš ir piemērojams dalībvalstīm, kad tās īsteno šīs tiesības ( 9 ). Līdz ar to Tiesa var atbildēt uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem, raugoties no šā vispārējā Savienības tiesību principa viedokļa, saskaņā ar kuru tiesības uz labu pārvaldību ietver iestādes pienākumu pamatot savus lēmumus ( 10 ).

50.

Īstenojot Savienības tiesības, dalībvalstīm ir arī jānodrošina Hartas 47. panta pirmajā daļā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību ievērošana, kas ir efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa atkārtots apstiprinājums ( 11 ).

51.

No Tiesai pieejamiem elementiem neizriet, ka šajā gadījumā varētu būt pārkāpts līdzvērtības princips, taču, manuprāt, pavisam citādi ir ar efektivitātes principu, kā arī tiesībām uz labu pārvaldību un uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

52.

Šajā ziņā svarīgi uzsvērt, ka efektivitātes princips nozīmē, ka dalībvalstīm katrā atsevišķā gadījumā ir jānodrošina efektīva to tiesību aizsardzība, kuras ir piešķirtas ar Savienības tiesībām, un it īpaši jāgarantē, no vienas puses, ka tiek ievērots princips, saskaņā ar kuru tādu lēmumu adresātiem, ar kuriem būtiski tiek ietekmētas to intereses, ir jādod iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par informāciju, ar kuru iestāde ir iecerējusi pamatot savu lēmumu, un, no otras puses, ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā, kā noteikts Hartas 47. panta otrajā daļā ( 12 ).

53.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas ir neatņemama daļa no šajā tiesību normā nostiprinātā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kurš attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, ciktāl tas – tāpat kā tostarp sacīkstes princips – izriet no paša taisnīgas tiesas jēdziena, paredz pienākumu katrai pusei piedāvāt saprātīgu iespēju izklāstīt savu lietu, tostarp savus pierādījumus, apstākļos, kuros tā nav skaidri nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar savu pretinieku ( 13 ).

54.

Manuprāt, no iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka, lai attiecīgā persona varētu efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību, ko tai skaidri garantē Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts, tās rīcībā ir jābūt vismaz būtiskajiem informācijas elementiem, kur ir norādīts, ka šī persona rada draudus valsts drošībai, un kas veido lēmuma par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu pamatu. Runa šeit ir par veidu, kā salāgot tiesības uz labu pārvaldību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ar nepieciešamību nodrošināt informācijas un pierādījumu par draudiem valsts drošībai konfidencialitāti.

55.

Balstoties uz Tiesai sniegtajām norādēm, es uzskatu, ka Ungārijas tiesības pietiekami negarantē procesuālās tiesības, kādām jābūt personai, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu. Patiesībā man nešķiet, ka ar iepriekš minētajiem principiem ir saderīga sistēma, kurā šādas procesuālās tiesības tiek uzskatītas par nodrošinātām ar to vien, ka tiesa, kura veic administratīva lēmuma, kas balstīts uz konfidenciālu vai klasificētu informāciju, pārbaudi, var iepazīties ar valsts specializēto iestāžu dokumentāciju, kas ietver šādu informāciju, taču attiecīgajai personai vai tās konsultantam nav nodrošināta iespēja iepazīties ar minēto informāciju vai vismaz tās būtiskajiem elementiem un viņi to nevar izmantot administratīvajā procesā vai vajadzības gadījumā tiesvedībā.

56.

Lai arī, protams, ir taisnība, ka ieinteresētā persona var iesniegt pieteikumu valsts specializētajās iestādēs, lai saņemtu informāciju, kas liecina par draudiem valsts drošībai, Ungārijas tiesiskais regulējums nekādi negarantē, ka šā pieteikuma noraidīšanas gadījumā ( 14 ) attiecīgā persona vai tās pārstāvis varēs iepazīties vismaz ar būtiskajiem elementiem, kas pamato šādu draudu pastāvēšanu.

57.

Lai sabalansētu tiesības uz labu pārvaldību un uz efektīvu tiesību aizsardzību, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt valsts drošības aizsardzību, no otras puses, manuprāt, var lietderīgi izmantot informāciju, ko sniedz it īpaši 2013. gada 4. jūnija spriedums ZZ ( 15 ). No šā sprieduma izriet, ka, lai nodrošinātu sacīkstes principa ievērošanu un lai attiecīgā persona varētu apstrīdēt pamatojumu, uz kuru ir balstīts attiecīgais lēmums, un tādējādi lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus, šī persona katrā ziņā ir jāinformē par attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma pamatojuma būtību ( 16 ).

58.

Šajā spriedumā attiecībā uz pasākumu, kas ierobežo Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvību valsts drošības apsvērumu dēļ, Tiesa nosprieda, ka “[Direktīvas 2004/38/EK ( 17 )] 30. panta 2. punkts un 31. pants, skatot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tiem piekritīgajai valsts tiesai ir jānodrošina, lai kompetentā valsts iestāde varētu precīzi un plaši neizpaust attiecīgajai personai apsvērumus, ar kuriem ir pamatots atbilstoši šīs direktīvas 27. pantam pieņemtais lēmums, kā arī uz to attiecināmos pierādījumus tikai tad, ja tas patiešām ir nepieciešams, un lai attiecīgā persona katrā ziņā tiktu informēta par minētā pamatojuma būtību, pienācīgi ievērojot nepieciešamo pierādījumu konfidencialitāti” ( 18 ).

59.

Nepieciešamība salāgot likumiskos ar valsts drošību saistītos apsvērumus, no vienas puses, un nepieciešamību pietiekamā apmērā garantēt attiecīgās personas procesuālo tiesību, piemēram, tiesību tikt uzklausītai un sacīkstes principa, ievērošanu, no otras puses, manuprāt, nevar atšķirties atkarībā no personas, kurai tiek pārmests valsts drošības apdraudējums, juridiskā statusa ( 19 ). Tādēļ es ierosinu Tiesai nolemt, ka šādu prasību sabalansēšana ir jāveic lēmumā par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu un ka šai salāgošanai ir konkrēti jāizpaužas kā būtisko informācijas elementu, kas norāda, ka persona rada draudus valsts drošībai, un tātad ir šā lēmuma pamats, paziņošanai šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzējam.

60.

Ciktāl šo būtisko elementu paziņošanas nolūks ir ļaut attiecīgajai personai apstrīdēt starptautiskās aizsardzības atņemšanas vai atteikuma lēmuma pamatus, šai personai ir jāzina galvenie fakti un darbības, kas tai tiek pārmesti.

61.

Tomēr ir svarīgi norādīt, ka 2013. gada 4. jūnija spriedumā ZZ ( 20 ) Tiesa uzsvēra pierādījumu īpašo raksturu, kuru konfidencialitāti var būt nepieciešams saglabāt. Tiesas ieskatā “dažos gadījumos šādu pierādījumu izpaušana var tieši un konkrēti kaitēt valsts drošībai, jo tā it īpaši var apdraudēt personu dzīvību, veselību vai brīvību vai atklāt valsts drošības iestāžu specifiski izmantotās izmeklēšanas metodes un tādējādi traucēt vai pat kavēt šo iestāžu uzdevumu veikšanu nākotnē” ( 21 ).

62.

Noslēgumā uzsvēršu, ka Ungārijas tiesiskais regulējums man katrā ziņā šķiet nesaderīgs ar pienākumu garantēt attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību, kas izriet no Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkta, jo informāciju, kuru varētu uzzināt šī persona, nevarētu, piemērojot šo regulējumu, izmantot viņa aizstāvībai ne administratīvajā procesā, ne tiesvedībā.

63.

Ņemot vērā šos elementus, es ierosinu Tiesai uz pirmo un otro jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2011/95 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kā arī Direktīvas 2013/32 23. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu un raugoties no vispārējā Savienības tiesību principa saistībā ar tiesībām uz labu pārvaldību viedokļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas, pirmkārt, neļauj personai vai tās konsultantam, ja attiecībā uz šo personu ir pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu, kas balstīts uz to, ka šī persona rada draudus valsts drošībai, sistemātiski iepazīties vismaz ar būtiskajiem informācijas elementiem, kas ir šāda lēmuma pamatā, un, otrkārt un katrā ziņā, neļauj minētajai personai vai tās konsultantam izmantot šo informāciju administratīvajā procesā vai vajadzības gadījumā tiesvedībā.

64.

Būtiskajiem informācijas elementiem, kas jādara zināmi personai, attiecībā uz kuru pieņemts lēmums par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu, pamatojoties uz to, ka šī persona rada draudus valsts drošībai, ir jāļauj šai personai iepazīties ar galvenajiem tai pārmestajiem faktiem un darbībām, tajā pašā laikā pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt pierādījumu konfidencialitāti.

65.

Trešajā un ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2011/95 un 2013/32 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbildīgajai iestādei ir jānoraida starptautiskās aizsardzības pieteikums vai jāatņem iepriekš piešķirta aizsardzība, ja iestādes, kas veic specializētas funkcijas valsts drošības jomā un uz kurām neattiecas šajās direktīvās noteiktās normas, nemotivētā atzinumā ir secinājušas, ka attiecīgā persona rada draudus valsts drošībai.

66.

Šajā gadījumā no faktu izklāstījuma izriet, ka atbildīgā iestāde ar savu lēmumu atņēma GM piešķirto bēgļa statusu, pēc tam atteica viņam alternatīvās aizsardzības statusu, balstoties uz atzinumu, kuram nav sniegts pamatojums un ko izsniegušas iestādes, kas veic specializētas funkcijas valsts drošības jomā.

67.

Tā kā Ungārijas valdība apgalvo, ka šādām iestādēm piešķirtā loma ietilpst vienīgi dalībvalstu kompetencē saskaņā ar LESD 72. un 73. pantu, jāatgādina, ka šīs tiesību normas nevar interpretēt tādējādi, ka tās atļauj dalībvalstīm izvairīties no Savienības tiesību normu piemērošanas, vienkārši atsaucoties uz pienākumiem saistībā ar sabiedriskās kārtības saglabāšanu un valsts drošības aizsardzību ( 22 ).

68.

Kā pati Ungārijas valdība atzīst savos apsvērumos, specializētās iestādes, kas izvērtē valsts drošības apdraudējuma riskus, nepieņem lēmumus par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību. Šīs valdības ieskatā šo iestāžu uzdevums ir noteikt, vai attiecīgās personas uzturēšanās rada draudus minētās valsts drošībai. Savukārt šo apstākļu izvērtēšana, raugoties no starptautiskās aizsardzības piešķiršanas jomā piemēroto kritēriju skatpunkta, un to kā pierādījumu izmantošana ir atbildīgās iestādes pienākumi, piešķirot šādu aizsardzību.

69.

Taču šī nošķīruma starp patvēruma jautājumos kompetentās iestādes un valsts specializēto iestāžu kompetencēm atzīšana saskaras ar nopietnu ierobežojumu Ungārijas procedūrā attiecībā uz starptautiskās aizsardzības piešķiršanu vai atņemšanu. Faktiski šī iestāde nevar atteikties no specializēto iestāžu izsniegtā atzinuma par draudiem valsts drošībai un tai no šā atzinuma jāizdara automātisks secinājums par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu. Šajā situācijā minētā iestāde nevar iepazīties ar informāciju, uz kuru ir balstīts šis atzinums, un līdz ar to nevar pamatot savu lēmumu nekā citādi, kā vien minot šādu draudu esamību.

70.

Manuprāt, šāda procedūra ir pretrunā divām noteikumu virknēm, kas minētas Direktīvā 2011/95 un 2013/32. No vienas puses, atbildīgajai iestādei ir jābūt pilnīgai un neierobežotai kompetencei novērtēt nepieciešamību piešķirt vai atņemt starptautisko aizsardzību. No otras puses, un šie divi elementi ir saistīti, šai iestādei ir jāpamato savs lēmums faktiski un juridiski.

71.

Attiecībā uz atbildīgās iestādes lomu no Direktīvas 2013/32 4. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis visās procedūrās norāda atbildīgo iestādi, kurai būs atbilstīgi jāizvērtē pieteikumi saskaņā ar šo direktīvu. Tāpat dalībvalstīm ir dažādi pienākumi saistībā ar līdzekļiem, kam jābūt šīs iestādes rīcībā. Lai arī minētās direktīvas 4. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atbildīga var būt arī cita iestāde, tomēr jāsecina, ka šajā tiesību normā minētajiem gadījumiem nav sakara ar tādu lēmumu kā pamatlietā aplūkotais.

72.

Atbildīgās iestādes loma gan attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, gan uz iepriekš piešķirtas aizsardzības atņemšanu ir vairākkārt skaidri atgādināta, it īpaši Direktīvas 2013/32 10. un 45. pantā.

73.

Šīs direktīvas 10. pantā ir minēti nosacījumi, kam pakļauta pieteikumu izskatīšana. Saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 2. punktu, “izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, atbildīgā iestāde vispirms nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir kvalificējami kā bēgļi, un, ja nē, tad nosaka, vai pieteikuma iesniedzēji ir tiesīgi saņemt alternatīvo aizsardzību”. Saskaņā ar šā panta 3. punktu “dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās iestādes lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek pieņemti pēc atbilstīgas izskatīšanas”. Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka “pieteikumi tiek izskatīti un lēmumi tiek pieņemti individuāli, objektīvi un taisnīgi” (10. panta 3. punkta a) apakšpunkts) un ka “tiek iegūta precīza un aktualizēta informācija no dažādiem avotiem” (10. panta 3. punkta b) apakšpunkts). Tas sasaucas ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punktā minēto prasību, saskaņā ar kuru katra starptautiskās aizsardzības pieteikuma “novērtējums jāveic individuāli”, ņemot vērā tostarp katra pieteikuma iesniedzēja personiskos apstākļus.

74.

Turklāt attiecībā uz starptautiskās aizsardzības atņemšanas procedūrām Direktīvas 2013/32 45. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja kompetentā iestāde apsver iespēju atņemt starptautisko aizsardzību trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, attiecīgā persona saņem procesuālās garantijas, proti, “tikt informētai rakstiski, ka kompetentā iestāde atkārtoti izskata viņa kā starptautiskās aizsardzības saņēmēja atbilstību, kā arī par šādas atkārtotas izskatīšanas iemesliem” (45. panta 1. punkta a) apakšpunkts) un “saņemt iespēju sniegt pamatojumu par to, kāpēc viņa starptautisko aizsardzību nevajadzētu atņemt, personiskajā intervijā” (45. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

75.

Lai garantētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības uz aizstāvību, atbildīgās iestādes lēmumiem jābūt pamatotiem. Šāda prasība ir it īpaši pausta Direktīvas 2013/32 11. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru “dalībvalstis [..] nodrošina, ka, ja pieteikums tiek noraidīts attiecībā uz bēgļa statusu un/vai alternatīvās aizsardzības statusu, lēmumā tiek sniegts faktiskais un juridiskais pamatojums, un informācija, kā apstrīdēt negatīvu lēmumu, tiek sniegta rakstiski”. Tāda pati prasība ir minēta šīs direktīvas 45. panta 3. punktā, kurā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās iestādes lēmums atņemt starptautisko aizsardzību tiek sniegts rakstiski” un ka “lēmumā tiek norādīts juridiskais un faktiskais pamatojums”.

76.

Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, cik svarīga ir Savienības tiesībās atbildīgajai iestādei piešķirtā loma, norādot, ka no Direktīvas 2013/32 izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana administratīvā iestādē vai ar tiesvedību saistītā iestādē, kam ir īpaši līdzekļi un attiecīgajā jomā specializēts personāls, ir ar minēto direktīvu ieviesto kopējo procedūru būtisks posms ( 23 ).

77.

Tāpat Tiesa ir secinājusi, ka atbildīgajai iestādei ir jāveic atbilstoša pieteikumu pārbaude, kuras beigās tā pieņem savu lēmumu, un līdz ar to vienīgi šīm iestādēm – ko kontrolē tiesa – ir jāveic Direktīvas 2011/95 4. pantā paredzētā faktu un apstākļu novērtēšana, un šajā novērtējumā nevar vienkārši pārņemt ekspertīzes atzinuma secinājumus. No tā izriet, ka šī iestāde savu lēmumu nevar balstīt vienīgi uz šāda atzinuma secinājumiem un ka šie secinājumi tai nevar būt a fortiori saistoši, izvērtējot katru individuālo situāciju ( 24 ).

78.

Arī šā vērtējuma saturs, izvērtējot izslēgšanas pamatus, ir precizēts Tiesas judikatūrā, no kuras tostarp izriet, ka izslēgšanas pamata piemērošana prasa, lai atbildīgā iestāde katrā konkrētā gadījumā izvērtētu tai zināmos precīzos faktus, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz ieinteresēto personu attiecas šis izslēgšanas pamats ( 25 ).

79.

Tas, ka atbildīgajai iestādei ir obligāti un automātiski jāņem vērā valsts specializēto iestāžu izsniegtie nemotivētie atzinumi, manuprāt, nav saderīgi ar tikko izklāstītajām procesuālajām garantijām. Patiesībā, ciktāl, no vienas puses, šai iestādei nav zināma informācija – pat tikai tās būtiskie elementi –, kas pierāda draudus valsts drošībai, un, no otras puses, tā nevar neizmantot šo atzinumu, šai iestādei patiesībā nav pilnvaru individuāli un konkrēti izvērtēt attiecīgās personas situāciju, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz šo personu attiecas izslēgšanas pamats.

80.

Šī procesuālā shēma noved pie tā, ka atbildīgā iestāde pieņem lēmumu par starptautiskās aizsardzības atņemšanu vai atteikumu, nespējot pietiekami pamatot savu lēmumu. No tā izriet tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā, kuras starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem pienākas saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktu, pārkāpums.

81.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem es secinu, ka Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkts, 14. panta 4. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 1. punkta d) apakšpunkts, kā arī Direktīvas 2013/32 4. panta 1. un 2. punkts, 10. panta 2. un 3. punkts, 11. panta 2. punkts, 45. panta 1. un 3. punkts un 46. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu un raugoties no vispārējā Savienības tiesību principa saistībā ar tiesībām uz labu pārvaldību viedokļa, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atbildīgajai iestādei ir jānoraida starptautiskās aizsardzības pieteikums vai jāatņem iepriekš piešķirta aizsardzība, ja iestādes, kas veic specializētas funkcijas valsts drošības jomā un uz kurām neattiecas šajās direktīvās noteiktās normas, nemotivētā atzinumā ir secinājušas, ka attiecīgā persona rada draudus valsts drošībai.

82.

Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj izslēgt pieteikuma iesniedzēju no alternatīvās aizsardzības saņemšanas, pamatojoties uz notiesājošu spriedumu krimināllietā, kas jau bija zināms iestādēm, kurām iepriekš bija jāpieņem lēmums par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu ieinteresētajai personai.

83.

Atgādināšu, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, atsakot alternatīvās aizsardzības piešķiršanu GM, atbildīgā iestāde bija balstījusies uz 2002. gada 6. jūnijā attiecībā uz GM pasludināto notiesājošo spriedumu krimināllietā, kas kļuva galīgs pirms 18 gadiem, par noziedzīgu nodarījumu, kuru tā kvalificēja kā “smagu”. Piespriestais sods tika izciests 2004. gadā.

84.

Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgo izslēdz no to personu loka, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš izdarījis smagu noziegumu.

85.

Tiesa jau ir norādījusi, ka šajā tiesību normā paredzētā pamata izslēgšanai no alternatīvās aizsardzības statusa piemērošanas joma ir plašāka par piemērošanas jomu, kāda ir šīs direktīvas 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajam pamatam izslēgšanai no bēgļa statusa ( 26 ). Lai gan izslēgšanas no bēgļa statusa pamats, kas paredzēts šajā pēdējā minētajā tiesību normā, attiecas uz smagu nepolitisku noziegumu, kurš ir izdarīts ārpus patvēruma valsts, pirms ieinteresētā persona tika uzņemta kā bēglis, pamats izslēgšanai no alternatīvās aizsardzības, kas paredzēts minētās direktīvas 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vispārīgāk attiecas uz smagu noziegumu, un tātad tas nav ierobežots nedz ģeogrāfiski, nedz laika ziņā, nedz pēc attiecīgo noziegumu rakstura ( 27 ).

86.

Protams, šajā tiesību normā ir noteikts izslēgšanas pamats, kas veido izņēmumu no Direktīvas 2011/95 18. pantā paredzētā vispārīgā noteikuma un kas tādējādi ir jāinterpretē šauri ( 28 ). Ņemot to vērā, ne no minētās tiesību normas formulējuma, ne no šī izslēgšanas no alternatīvās aizsardzības pamata mērķa ( 29 ) nevar izdarīt secinājumus par ierobežojumiem attiecībā uz laikposmu, kurā ir jābūt pastrādātam smagajam noziegumam, uz kuru šī tiesību norma attiecas.

87.

Vispārīgāk, ne no Direktīvas 2011/95, ne Direktīvas 2013/32 neizriet, ka atbildīgajām iestādēm pēc bēgļa statusa atņemšanas būtu saistošs novērtējums, kas iepriekš veikts par izslēgšanas pamatu piemērojamību sākotnējā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrā.

88.

Tādēļ, manuprāt, nekas neliedz atbildīgajai iestādei, veicot alternatīvās aizsardzības pieteikuma novērtējumu – attiecīgā gadījumā balstoties uz jaunu informāciju –, ņemt vērā Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izslēgšanas pamatu, lai arī šis izslēgšanas pamats jau bija zināms tām iestādēm, kuras iepriekš pieņēma lēmumu par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu ieinteresētajai personai.

89.

Tāpat precizēšu, ka no Tiesas judikatūras var secināt, ka līdzīgi attiecīgās dalībvalsts krimināltiesībās paredzētā soda kritērijam ( 30 ) piespriestā soda kritērijam, bez šaubām, ir īpaša nozīme, lai novērtētu nozieguma, kas pamato izslēgšanu no alternatīvās aizsardzības saskaņā ar Direktīvas 2011/95 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu, smagumu. Ņemot to vērā, atgādināšu, ka no šīs pašas judikatūras izriet, ka atbildīgā iestāde var atsaukties uz šajā tiesību normā paredzēto izslēgšanas pamatu, kas attiecas uz apstākli, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir izdarījis “smagu noziegumu”, vienīgi pēc tam, kad tā katrā konkrētajā gadījumā ir izvērtējusi tai zināmos precīzos faktus, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka ieinteresētās personas, kura citādi atbilst kritērijiem, lai saņemtu lūgto statusu, izdarītie nodarījumi atbilst šim izslēgšanas pamatam, jo attiecīgā pārkāpuma smaguma novērtējums prasa veikt pilnīgu visu konkrētā gadījuma apstākļu pārbaudi ( 31 ).

90.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu atbildēt uz Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: