1.

Ar šo prasību ( 2 ), kas celta saskaņā ar LESD 263. pantu, Polijas Republika lūdz Tiesu atcelt Regulu (ES, Euratom) 2020/2092 ( 3 ).

2.

Prasībā, kuras konstitucionālais nozīmīgums nav noliedzams, jautājums ir par to, vai Regula 2020/2092, ar kuru ir ieviests mehānisms Savienības budžeta aizsardzībai, ja dalībvalstīs tiek pārkāpti tiesiskuma principi saistībā ar budžeta izpildi, ir pieņemta, pamatojoties uz atbilstošu juridisko pamatu, un vai tā ir saderīga ar vairākām primāro tiesību normām, it īpaši ar LES 7. pantu.

3.

Tiesa nolēma lietas izskatīšanu nodot Tiesas plēnumam, kas ir vispiemērotākais Tiesas sastāvs, lai izskatītu lietas, kuras ir “ārkārtīgi svarīgas” (Tiesas statūtu 16. pants).

4.

Es atsaucos uz Līgumu un Savienības atvasināto tiesību normu transkripciju, ko es esmu izklāstījis secinājumos lietā C‑156/21.

5.

Polijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

6.

Parlaments un Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

7.

2021. gada 12. maijā Eiropas Parlaments lūdza izskatīt lietu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 133. pantu (paātrinātā tiesvedībā), Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja 2021. gada 9. jūnijā.

8.

2021. gada 12. maijā Padome saskaņā ar Reglamenta 151. panta 1. punktu lūdza Tiesu neņemt vērā atsevišķas Polijas Republikas prasības pieteikuma daļas, jo tajās ir citēts nepublicēts Padomes Juridiskā dienesta atzinums vai arī tajās ir iekļauta atsauce uz to. 2021. gada 29. jūnijā Tiesa, piemērojot šī panta 5. punktu, nolēma par šo jautājumu lemt spriedumā, izskatot lietu pēc būtības.

9.

Tiesas sēdē, kas Tiesas plēnuma sastāvā notika 2021. gada 11. un 12. oktobrī, piedalījās Polijas Republika, Eiropas Parlaments un Padome, kā arī Eiropas Komisija un Beļģijas Karalistes, Dānijas Karalistes, Vācijas Federatīvās Republikas, Ungārijas, Īrijas, Spānijas Karalistes, Francijas Republikas, Luksemburgas Lielhercogistes, Nīderlandes Karalistes, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes valdības.

10.

Šajos secinājumos es ievērošu lietā C‑156/21 izmantoto secību. Vispirms aplūkošu Padomes norādīto procesa jautājumu. Pēc tam izklāstīšu juridisko kontekstu, kādā iekļaujas Regulas 2020/2092 izstrāde un pieņemšana. Visbeidzot, es pievērsīšos vienpadsmit atcelšanas pamatiem, ko Polijas Republikas izvirzījusi, lūdzot atcelt Regulu 2020/2092.

11.

Lai izvairītos no atkārtošanās, cik vien iespējams, es atsaukšos uz secinājumiem lietā C‑156/21 (kas tika reģistrēta pirms šīs lietas). Līdz ar to šajos secinājumos es pievērsīšos vienīgi jautājumiem, kas nav vēl aplūkoti iepriekš minētajos secinājumos.

12.

Padome lūdz Tiesu “neņemt vērā prasības pieteikuma un tā pielikumu daļas, kurās ir citēts Padomes Juridiskā dienesta Padomes 2018. gada 25. oktobra atzinums (dokuments Nr. 13593/18) vai kurās ir atsauce uz to, vai atspoguļota tajā veiktā analīze, it īpaši [53., 75., 126., 133. un 139. punkta] daļas”.

13.

Polijas valdība lūdz Tiesu noraidīt Padomes pieteikumu, jo tās argumenti neesot pamatoti un tos nevarot apmierināt.

14.

Savos secinājumos lietā C‑156/21 es norādu iemeslus, kuri man liek ieteikt noraidīt Padomes pieteikumu lēmuma pieņemšanai par procesuālu jautājumu, kas ir identisks šajā lietā iesniegtajam, pēc tam, kad tiku izvērtējis: a) tiesību aktus par piekļuvi iestāžu dokumentiem un atsaukšanos uz tiem tiesā, b) judikatūru attiecībā uz piekļuvi iestāžu juridisko dienestu atzinumiem un atsaukšanos uz tiem tiesā un c) to piemērošanu šajā tiesvedībā.

15.

Šo pašu iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai arī šajā lietā noraidīt Padomes pieteikumu lēmuma pieņemšanai par procesuālu jautājumu.

16.

Atsaukšos uz argumentiem, kas izklāstīti secinājumos lietā C‑156/21 par likumdošanas procedūru, kura izmantota, pieņemot Regulu 2020/2092, un par Savienības tiesībās pastāvošajiem finanšu nosacītības mehānismiem.

17.

Polijas valdība apgalvo, ka regulā, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nevar definēt ne tiesiskuma jēdzienu, ne tā pārkāpumu veidojošos elementus. Tāpat ar to nevarot atļaut Komisijai un Padomei, piemērojot šo regulu, izskaidrot prasības, kas saistītas ar tiesiskuma principiem. Visbeidzot, likumdevējs nevarēja pilnvarot Padomi pamatoties uz Komisijas konstatējumiem par šo principu pārkāpumu, lai veiktu pret dalībvalsti vērstus Savienības budžeta aizsardzības pasākumus.

18.

Polijas valdība apgalvo, ka Regulā 2020/2092 ir piešķirtas tiesības noteikt sankcijas dalībvalstīm par tām Līgumos noteikto pienākumu neizpildi. Tātad Regula 2020/2092 neatbilstot prasībām, kas ir jāizpilda finanšu nosacītības mehānismam. Tādējādi juridiskais pamats nevar būt LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā Savienības iestādēm ir noteikti vienīgi budžeta uzdevumi.

19.

Šo argumentu analīze atbilstošajos secinājumu lietā C‑156/21 punktos man liek ierosināt noraidīt pirmo prasības pamatu.

20.

Polijas valdība apgalvo, ka gadījumā, ja Tiesa piekristu, ka Savienībai ir kompetence pieņemt Regulu 2020/2092, tās juridiskajam pamatam būtu jābūt LESD 311. panta trešajai daļai vai, alternatīvi, LESD 312. panta 2. punktam, nevis LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

21.

Polijas valdība uzskata, ka Regula 2020/2092 ir saistīta un attiecas uz jauno budžeta ciklu un finanšu saistību kopumu, kas noteikti daudzgadu finanšu shēmā (turpmāk tekstā – “DFS”) ( 4 ), un Eiropas Savienības atveseļošanas plāna Next Generation EU instrumentu ( 5 ), kā to pierādot tās izstrādes process.

22.

LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktā neesot sniegts pienācīgs juridiskais segums Regulai 2020/2092, jo tas ļaujot pieņemt tikai Savienības gada budžeta izpildes aktus.

23.

Šāda nepareiza juridiskā pamata izmantošana esot izraisījusi neatbilstoša likumdošanas procesa (parastā) un nepareizas balsošanas sistēmas (ar kvalificētu balsu vairākumu) piemērošanu. Tādējādi esot pieļauts būtisku procedūras noteikumu pārkāpums, jo LESD 311. panta trešajā daļā un 312. panta 2. punktā ir noteikts, ka ir jāizmanto īpaša likumdošanas procedūra un vienprātīgs lēmums.

24.

Parlaments un Padome šos argumentus apstrīd ( 6 ).

25.

Ar Regulu 2020/2092 ir izveidots pastāvīgs finanšu nosacītības mehānisms, kas nav saistīts ne ar vienu ikgadējo budžetu vai konkrētu DFS.

26.

Budžeta izpildes noteikumi, kuru pieņemšana ir pieļauta LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir piemērojami gan daudzgadu finanšu shēmām (un Next Generation EU instrumentam), gan ikgadējiem budžetiem. LESD 310. pantā ir nostiprināts gada princips, kas nozīmē, ka daudzgadu finanšu shēmā paredzētie ieņēmumi un izdevumi katru gadu tiek sadalīti un izpildīti katrā budžetā.

27.

No abiem pantiem, uz kuriem atsaucas Polijas valdība, pirmajā (LESD 311. panta trešā daļa) ir norādīts, ka “Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, vienprātīgi pieņem lēmumu, paredzot noteikumus attiecībā uz Savienības pašas resursu sistēmu. Šajā kontekstā tā var noteikt jaunas pašu resursu kategorijas vai likvidēt esošu kategoriju. Minētais lēmums nestājas spēkā, kamēr to nav pieņēmušas dalībvalstis saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām”.

28.

Tomēr Regulā 2020/2092 nav izveidots neviens jauns pašu resurss, nav atcelts neviens no pastāvošajiem pašu resursiem, tajā nav reglamentēta nedz pašu resursu iekasēšanas kārtība, nedz arī attiecības starp tiem. To ir paredzēts piemērot galvenokārt Savienības izdevumiem, nevis tās ieņēmumiem. Tādēļ LESD 311. panta trešā daļa nevar būt atbilstošs juridiskais pamats tās pieņemšanai.

29.

Tas pats attiecas uz otro, kā apgalvots, pārkāpto pantu (LESD 312. panta 2. punkts), saskaņā ar kuru “Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru pieņem regulu, kas nosaka daudzgadu finanšu shēmu. Padome pieņem vienprātīgu lēmumu pēc tam, kad ir saņēmusi Eiropas Parlamenta locekļu vairākuma piekrišanu [..]”.

30.

Daudzgadu finanšu shēma tiek noteikta vismaz uz pieciem gadiem, tās mērķis šajā laikposmā ir nodrošināt izdevumu atbilstošu attīstību, un šai nolūkā ar to tiek noteikti ikgadējo maksimālo apropriāciju apmēri katras izdevumu kategorijas saistībām un maksājumu maksimālais gada apmērs.

31.

Turpretī Regulā 2020/2092 nav ietverta nekāda Savienības saistību un maksājumu plānošana laikposmā (tā būs spēkā, kamēr to neatcels), un tā nevar tikt kvalificēta kā atbilstošs mehānisms ikgadējas budžeta procedūras veiksmīgai norisei LESD 312. panta 3. punkta izpratnē.

32.

Attiecībā uz apstākli, ka Regula 2020/2092 tika pieņemta vienlaicīgi ar sarunām par 2021.–2027. gada DFS un Next Generation EU instrumentu (vai ka tai ir politiska saikne ar tiem), šis laika faktors neietekmē nedz tās juridiskā pamata izvēli, nedz tās tiesiskuma pārbaudi.

33.

Šādos apstākļos otrais prasības pamats ir jānoraida.

34.

Polijas valdība pakārtoti norāda (gadījumā, ja Tiesa atzītu Savienības likumdevēja kompetenci regulu apstiprināt), ka Regula 2020/2092 tika pieņemta, pārkāpjot 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu.

35.

Polijas valdība uzskata, ka Savienības budžeta izpilde ietilpst nevis LESD 3. panta 1. punktā paredzētajā ekskluzīvajā kompetencē, bet gan LESD 4. panta 1. punktā paredzētajā dalītajā kompetencē, pat ja tā nav iekļauta tās sarakstā.

36.

Šo apgalvojumu apstiprinot LESD 325. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru “Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus [..]”.

37.

Atsaucoties uz Komisijas projektu par (topošo) Regulu 2020/2092 ( 7 ), Polijas valdība apgalvo – tā kā šis priekšlikums netika nosūtīts valstu parlamentiem, lai pārbaudītu tā atbilstību subsidiaritātes principam, ir pārkāpta 2. protokola 4. panta pirmā daļa, 6. panta pirmā daļa un 7. panta 1. punkts.

38.

Šāda bezdarbība esot būtisku procedūras noteikumu pārkāpums, kam esot jāizraisa Regulas 2020/2092 atcelšana. To tieši Tiesa esot lēmusi pienākuma apspriesties ar Eiropas Parlamentu likumdošanas procedūras ietvaros neizpildes gadījumā.

39.

Padome un Eiropas Parlaments šos argumentus apstrīd.

40.

Budžets ļauj Savienībai attīstīt savu politiku un nodrošināt tās iestāžu un struktūru darbību. Uz to neattiecas vertikālo kompetenču sadalījums starp Savienību un tās dalībvalstīm (LESD 3.–6. pants), jo tas ietilpst iekšējā kompetencē, kas ir saistīta ar Savienības un tās iestāžu darbību un kas ir līdzīga tai, kāda tām ir, pieņemot reglamentu, valodu režīmu vai tās ierēdņu un darbinieku nodarbināšanas kārtību. Tātad Savienības budžeta izpilde nav joma, uz kuru attiektos kompetenču sadales princips, bet šīs pilnvaras ir tikai un vienīgi Savienības kompetencē.

41.

Šie apgalvojumi nav pretrunā LESD 317. pantam, kurā Komisijai ir noteikts pienākums uzņemties atbildību par budžeta izpildi “atbilstīgi regulām, kas pieņemtas saskaņā ar [LESD] 322. pantu, [..] sadarbībā ar dalībvalstīm”.

42.

Tātad, izmantojot deleģējumu, ir iespējama dalībvalstu iejaukšanās Savienības budžeta pārvaldībā, to pakļaujot Komisijas kontrolei. Tas ir uzsvērts “dalītajā pārvaldībā”, kas paredzēta Finanšu regulas ( 8 ) 63. pantā ( 9 ). Tomēr šī dalītā pārvaldība starp Savienību un tās dalībvalstīm nenozīmē, ka tās var pieņemt noteikumus, ar kuriem tiek reglamentēts Savienības budžets ( 10 ). Tās budžeta izpilde ir tikai Savienības kompetencē, un tā var to deleģēt dalībvalstīm, ja tā uzskata, ka dalītā pārvaldība ir vislabākais veids, kā to īstenot. Loģiski, dalītajā pārvaldībā Komisija saglabā kontroli pār valsts iestāžu darbībām.

43.

Nevar atsaukties arī uz LESD 325. pantu nodaļā, kas veltīta “krāpšanas apkarošanai”, lai piešķirtu kompetenci dalībvalstīm attiecībā uz finanšu nosacītības mehānismu saistībā ar Savienības budžeta izpildi.

44.

Ieviešot minēto mehānismu, Regulas 2020/2092 tiešais mērķis nav krāpšanas apkarošana. Turklāt šis finanšu nosacītības mehānisms attiecas vienīgi uz dalībvalstīm, bet ne uz privātiem saimnieciskās darbības subjektiem, uz ko ir vērsts LESD 325. pants un atvasinātās tiesību normas, ar kurām tas tiek īstenots.

45.

Ņemot vērā šo premisu, tā kā subsidiaritātes princips ir piemērojams jomās, uz kurām attiecas dalībvalstu un Savienības dalītā kompetence (LES 5. panta 3. punkts), tas nav piemērojams Savienības budžeta izpildei. Tomēr, pat gadījumā, ja šis princips tiktu uzskatīts par piemērojamu, es uzskatu, ka nav noticis Polijas valdības norādītais būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

46.

Attiecībā uz apgalvoto 2. protokola 4. panta pirmās daļas, 6. panta pirmās daļas un 7. panta 1. punkta pārkāpumu ir jāatgādina, ka regulas tāpat kā citi normatīvie akti ir jāapstiprina Savienības iestādēm atbilstoši LESD 288. panta pirmās daļas noteikumiem. Ja Savienības iestāde neiesaistās tās pieņemšanā, lai gan tas saistošā veidā ir paredzēts Līgumos, ir loģiski, ka šis procedūras noteikumu pārkāpums ir kvalificējams kā būtisks un izraisa spēkā neesamību ( 11 ).

47.

Tomēr valstu parlamentu funkcijas ir ierobežotas ar tām, kas minētas LES 12. pantā, kas šajā gadījumā nozīmē, ka tie ir informēti un saņem paziņojumus par Savienības leģislatīvo aktu projektiem (a) apakšpunkts) un nodrošina subsidiaritātes principa ievērošanu saskaņā ar 2. protokola paredzēto (b) apakšpunkts). Saskaņā ar 2. protokola 7. pantu to iesaistīšanās nebloķē normatīvā akta pieņemšanu, bet uzliek Komisijai pienākumu pārskatīt priekšlikumu, lai to atsauktu, grozītu vai paturētu spēkā.

48.

Procedūras noteikumu pārkāpumu, uz ko norāda Polijas valdība, esot pieļāvusi Komisija, neizpildot savu pienākumu nodot valstu parlamentiem leģislatīvā akta projektu, kā tas ir paredzēts 2. protokola 4. panta pirmajā daļā.

49.

No šī sākotnējā pārkāpuma izrietot 2. protokola 6. panta pirmās daļas pārkāpums (iespēja, ka valsts parlaments sniedz pamatotu atzinumu, “kurā paskaidrots, kāpēc [tas] uzskata, ka attiecīgais projekts neatbilst subsidiaritātes principam”) un šī paša protokola 7. panta 1. punkta pārkāpums (Savienības iestādes, “ja kāda no tām ierosinājusi leģislatīvā akta projektu, ņem vērā pamatotos atzinumus, ko snieguši valstu parlamenti”).

50.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka:

51.

Tas, ka Polijas valdība skaidri atzīst, ka Komisijas projekts tika nodots valstu parlamentiem ( 14 ), netraucē šai pašai valdībai apgalvot, ka Komisijai bija jāveic vēl viena paziņošana, ņemot vērā, ka likumdošanas procedūras laikā šajā projektā tika izdarīti būtiski grozījumi.

52.

Sava pieņēmuma pamatojumam Polijas valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru ( 15 ), saskaņā ar kuru “pienākums apspriesties ar [Eiropas] Parlamentu likumdošanas procesa laikā Līgumā paredzētajos gadījumos nozīmē, ka ir jārīko atkārtota apspriede katru reizi, kad pieņemamā teksta galīgā redakcija kopumā būtiski atšķiras no redakcijas, par kuru Parlaments jau ir ticis uzklausīts”.

53.

Tomēr šī judikatūra nav piemērojama šajā lietā, ņemot vērā, ka 2. protokolā nav paredzēti otra (vai nākamā) leģislatīvo aktu projektu nosūtīšana valstu parlamentiem, ja to izskatīšanas laikā procedūrā Padomē un Parlamentā ir grozīts to saturs. Regulas 2020/2092 gadījumā Komisija nav grozījusi savu sākotnējo priekšlikumu, bet gan Padome un Parlaments to grozīja līdz pat galīgā teksta pieņemšanas brīdim.

54.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais prasības pamats ir jānoraida.

55.

Polijas valdība būtībā apgalvo, ka Komisijas priekšlikumā ietvertajā regulas pamatojumā nav ievērots LESD 296. panta otrajā daļā noteiktais pienākums, kā to ir interpretējusi Tiesa.

56.

Konkrētāk tā piebilst, ka šajā priekšlikumā neesot pamatota nedz nepieciešamība pieņemt Regulu 2020/2092, nedz LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunkta kā juridiskā pamata izvēle.

57.

Parlaments un Padome šo argumentāciju apstrīd.

58.

Pirmkārt, šis prasības pamats ir neefektīvs, jo tas attiecas vienīgi uz Komisijas sākotnējo priekšlikumu, nevis uz Regulas 2020/2092 galīgo saturu. Tiek apstrīdēts šis leģislatīvais akts, nevis minētais priekšlikums.

59.

Lai gan Savienības tiesību akta likumdošanas procesā apsvērtie teksti var tikt izvērtēti, lai analizētu tā pamatojumu, vienīgā nozīme ir tam pamatojumam, kurš ir ietverts normatīvajā aktā, kāds tas ir pieņemts un publicēts. Šī akta pamatojums, loģiski, būs tas, kas ietverts tā preambulas apsvērumos.

60.

Otrkārt, Tiesa uzskata, ka LESD 296. panta otrajā daļā prasītais pamatojums ( 16 ) ir jāpielāgo tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu veikt pārbaudi ( 17 ).

61.

Šajā lietā Savienības likumdevējs ir pietiekami pamatojis Regulas 2020/2092 pieņemšanu tās preambulas divdesmit deviņos apsvērumos. Pirmajā no šajā preambulā ietvertajām norādēm par “vērā ņemšanu” ir konkrēta atsauce uz LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

62.

Šajos apsvērumos ir norādīti iemesli, kuru dēļ ir ieviests finanšu nosacītības mehānisms Savienības budžeta aizsardzībai gadījumā, ja dalībvalstīs, iespējams, tiek pārkāpti tiesiskuma principi.

63.

Saikne “starp tiesiskuma ievērošanu un efektīvu Savienības budžeta izpildi saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principiem” kā Regulas 2020/2092 pamatelements ir identificēta tostarp tās 13. apsvērumā.

64.

Līdz ar to prasības ceturtais pamats ir jānoraida.

65.

Polijas valdība uzskata, ka ar Regulu 2020/2092 ir ieviests jauns mehānisms – kas nav paredzēts Līgumos –, lai kontrolētu tiesiskuma principu ievērošanu dalībvalstīs. Tādējādi tai ir tāda pati iedarbība kā Līgumu grozīšanai, kas nav īstenojama ar vienkāršu atvasināto tiesību normu.

66.

Turklāt, tā kā Regulas 2020/2092 mērķis sakrīt ar LES 7. pantā paredzētās procedūras mērķi, ar šo regulu notiek izvairīšanās no šī panta piemērošanas, kura nosacījumi ir stingrāki un ar tiem dalībvalstīm tiek sniegtas lielākas garantijas.

67.

Šo argumentu analīze atbilstošajos lietas C‑156/21 secinājumu punktos man liek ierosināt noraidīt piekto pamatu.

68.

Polijas valdība uzskata, ka Regulas 2020/2092 pieņemšana de facto rada LESD 269. panta pirmās daļas pārkāpumu, ciktāl ar to Tiesas kompetence (kura ar šo pantu ir ierobežota ar procesuālo noteikumu pārbaudi) tiek attiecināta uz jebkādu tiesiskuma principu pārkāpumu, kuru tvērums – arī bez jebkāda pamatojuma – ir noteikts Regulā 2020/2092.

69.

Šo argumentu pārbaude atbilstošajos lietas C‑156/21 secinājumu punktos man liek atbalstīt sestā prasības pamata noraidīšanu.

70.

Polijas valdība uzskata, ka, Regulā 2020/2092 ieviešot nosacītības mehānismu, kas saistīts ar tiesiskuma principu ievērošanu, Savienības likumdevējs:

71.

Parlaments un Padome šos argumentus apstrīd.

72.

Attiecībā uz iespējamo kompetences piešķiršanas principa pārkāpumu (LES 4. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkts) man ir jāatkārto, ka šāds pārkāpums nav noticis tāpēc, ka Savienība kā juridisko pamatu Regulas 2020/2092 pieņemšanai ir izmantojusi LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Es atsaucos uz pētījumu, kas veikts lietas C‑156/21 secinājumos.

73.

Attiecībā uz LES 4. panta 2. punktu Polijas valdība šajā pamatā ( 18 ) nenorāda uz tā pirmā teikuma (proti, tā, kas attiecas uz nacionālo identitāti) pārkāpumu ( 19 ), bet gan vienīgi uz otrā teikuma, kurā ir norādīts uz valsts galveno funkciju ievērošanu, pārkāpumu ( 20 ).

74.

Pretēji tam, ko apgalvo Polijas valdība, Regula 2020/2092 nepakļauj Komisijas kontrolei tādas būtiskas dalībvalstu suverenitātes jomas kā to teritoriālā integritāte, likumības un kārtības uzturēšana un valsts drošības aizsardzība.

75.

Taisnība, ka Regulas 2020/2092 mehānisms var tikt īstenots saistībā ar noteiktu valsts iestāžu darbību (piemēram, to, kas atbild par finanšu kontroli un publiskā iepirkuma koncesiju, kā arī izmeklēšanas darbībām, prokuratūras un tiesu iestāžu darbībām), tomēr tikai tiktāl, cik tā ietekmē Savienības budžeta izpildi vai tās finanšu intereses.

76.

LES 4. panta 2. punkta otrajā teikumā dalībvalstīm nav atļauts atkāpties no pienākumiem, kas tām noteikti Savienības tiesībās jomās, kuras ietilpst valsts kompetencē un ir saistītas ar valsts pamatfunkciju izpildi.

77.

Tiesa to ir apstiprinājusi arī attiecībā uz tik jutīgām jomām kā iekšējā un ārējā drošība ( 21 ), valsts tiesu organizācija ( 22 ) un bruņoto spēku organizācija ( 23 ), ja runa ir par jautājumiem, kurus regulē Savienības tiesības. “Pienākums tās ievērot” nozīmē, ka valsts iestāžu rīcība šajās jomās nav pasargāta no Savienības iestāžu aktiem, šīm pēdējām likumīgi īstenojot savas pilnvaras.

78.

Protams, kā apgalvo Polijas Republika, Regulā 2020/2092 norādīto valsts iestāžu organizācijas un darbības (it īpaši izmeklēšanas dienestu, prokuratūras vai tiesas) tiesiskais regulējums ietilpst valsts kompetencē atbilstoši LES 4. panta 2. punkta otrajam teikumam.

79.

Regulā 2020/2092 dalībvalstīm nav noteikts nekāds jauns pienākums attiecībā uz šo valsts struktūru organizāciju un darbību, kas varētu ietekmēt to būtisko funkciju izpildi. Minēto iestāžu un visu pārējo iestāžu pienākums savā darbībā ievērot tiesiskuma principus kā visām dalībvalstīm kopīgu vērtību acīmredzami ir senāks par Regulas 2020/2092 pieņemšanu un tieši izriet no Līgumiem.

80.

Ciktāl Savienības budžeta pārvaldību un tās finanšu interešu aizsardzību var ietekmēt to iestāžu rīcība, kurās tiek pārkāpti tiesiskuma principi, ar Regulu 2020/2092 atļautie korektīvie pasākumi atbilst pašas Savienības kompetences īstenošanai.

81.

Patiesībā Polijas valdība šajā pamatā atkārto argumentus, kas ir analogi tiem, kurus tā ir izvirzījusi citās tiesvedībās (neatkarīgi no tā, vai runa ir par tiešajām prasībām vai lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu) saistībā ar neiespējamību atsaukties uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu un Hartas 47. pantu, lai apstrīdētu Polijas Republikas noteikumus par valsts tiesnešu vai pašu tiesu statusu. Tiesa ir noraidījusi šos argumentus, kuros bija atsauce tostarp uz LES 4. pantu, LES 5. panta 1. un 2. punktu un LES 13. panta 2. punktu ( 24 ).

82.

Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais prasības pamats ir jānoraida.

83.

Polijas valdība apgalvo, ka Regulā 2020/2092 ne tikai ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes starp dalībvalstīm princips, bet tiek veicināta arī tā pārkāpšanas izpausmju turpināšanās.

84.

Tā uzskata, ka ar Regulu 2020/2092 netiekot garantēts, ka pirms paziņojuma par tiesiskuma principu pārkāpumu Komisija veic “rūpīgu kvalitatīvu novērtēšanu”, kas var tikt kvalificēta kā objektīva un taisnīga.

85.

Turklāt Savienības budžeta aizsardzības pasākumu pieņemšanas procedūrā tieši un nepārprotami tiekot diskriminētas mazās un vidējās dalībvalstis, salīdzinot ar lielajām dalībvalstīm, jo Padome savus lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu saskaņā ar sistēmu, kurā pēdējo minēto balsu aprēķināšana iegūstot “nesamērīgu svaru”.

86.

Parlaments un Padome šos argumentus apstrīd.

87.

Šī pamata izklāstā sajaucas neviendabīgi jautājumi, kas visi nav saistīti ar to, kam teorētiski būtu jābūt tā vienīgajam priekšmetam (proti, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums).

88.

Ja esmu pareizi sapratis Polijas valdības argumentāciju, tā apgalvo, pirmkārt, ka Komisija nevar veikt objektīvu un taisnīgu novērtējumu, jo viens no elementiem, kas ir jāizsver, ir Venēcijas komisijas ( 25 ) – konsultatīvas iestādes – atzinumi, kuros vienā gadījumā ( 26 ) tika nošķirtas vecās un jaunās demokrātijas, novērtējot tiesnešu iecelšanas atbilstību tiesiskuma prasībām.

89.

Saskaņā ar Regulas 2020/2092 16. apsvērumu Komisijai ir jāizsver “attiecīgā informācija no pieejamiem avotiem un atzītām iestādēm”. Šo avotu un iestāžu vidū ir arī tādas Eiropas Padomes struktūras kā, piemēram, Pretkorupcijas starpvalstu grupa (GRECO) un Venēcijas komisija.

90.

Tomēr šajā pašā apsvērumā ir noteikts, ka Komisijai ir jāveic izsmeļošs, “objektīvs un taisnīgs [..]” novērtējums. Komisijai tās vērtējumā nav saistoši Venēcijas komisijas dokumenti, un tai tie nebūtu jāņem vērā, ja no tiem izrietētu nevienlīdzīga attieksme pret dalībvalstīm, piemērojot Regulu 2020/2092 ( 27 ).

91.

Turklāt Regulas 2020/2092 26. apsvērumā ir norādīts, ka “procedūrā būtu jāievēro tādi principi kā objektivitāte, nediskriminācija un vienlīdzīga attieksme pret dalībvalstīm, un tā būtu jāveic saskaņā ar neitrālu un faktos balstītu pieeju”.

92.

Man šķiet loģiski, ka Komisija šai nolūkā var iegūt informāciju no visiem pieejamajiem avotiem, kā tas ir norādīts Regulas 2020/2092 6. panta 3. punktā. Ja valsts, kas ir izdarījusi pārkāpumu, uzskata, ka šī informācija nav pareiza, tā var izmantot divus apspriežu ciklus, lai to apstrīdētu Komisijā, pirms tā ierosina Padomei veikt pasākumus.

93.

Otrkārt, Polijas valdības argumentos attiecībā uz dalībvalstu vienlīdzības principa pārkāpumu nav konkrēti norādīts, kāpēc Regulā 2020/2092 vienas valstis būtu diskriminētas, salīdzinot ar citām valstīm. Šīs regulas 6. panta 6. un 9. punktā tām visām bez izšķirības ir dota iespēja iesniegt Komisijai apsvērumus par tās veikto novērtējumu, kā arī par pasākumiem, ko tā piedāvā veikt Padomei.

94.

Polijas valdība, šķiet, norāda uz diskriminējošu elementu apstāklī, ka mazajām un vidējām dalībvalstīm Padomē trūkst “svara, lai pieņemtu vai noraidītu lēmumus”, kāds tas ir lielajām valstīm saskaņā ar balsu skaitīšanas sistēmu kvalificēta vairākuma sasniegšanai ( 28 ).

95.

Šāda kritika loģiski nevar attiekties uz pašu balsošanas sistēmu, kas ir paredzēta Līgumos un ko Tiesa nevarētu atcelt. Ja pareizi saprotu Polijas valdības nostāju, tās kritika attiecas uz šīs balsošanas sistēmas izmantošanu, lai ar kvalificētu Padomes balsu vairākumu pieņemtu lēmumus par Regulas 2020/2092 piemērošanu (6. panta 10. un 11. punkts).

96.

Kā atgādina Padome, saskaņā ar LES 16. panta 3. punktu “Padome pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu, ja vien Līgumos nav paredzēts citādi”. Es neatrodu nevienu Savienības primāro tiesību normu, kas šajā gadījumā novestu pie atšķirīga rezultāta.

97.

Turklāt, ciktāl Polijas valdība šajā pamatā atkārto argumentus par Regulas 2020/20/92 pasākumu sankciju raksturu, kuru mērķis esot nevis Savienības budžeta aizsardzība, bet gan tieši tiesiskuma aizsardzība, es atsaucos uz secinājumiem lietā C‑156/21, kuros izskaidroju, kāpēc es šiem argumentiem nepiekrītu.

98.

Ņemot vērā iepriekš minēto, astotais prasības pamats ir jānoraida.

99.

Polijas valdība apgalvo, ka Regula 2020/2092, it īpaši tās 3. pants un 4. panta 2. punkts, neatbilst prasībām par skaidrību un precizitāti, kas raksturīgas tiesiskās drošības principam.

100.

Arī šeit šī apgalvojuma analīze atbilstošajos lietas C‑156/21 secinājumu punktos man liek atbalstīt tā noraidīšanu.

101.

Polijas valdība uzskata, ka ar Regulu 2020/2092 ir pārkāpts LES 5. panta 4. punktā paredzētais samērīguma princips, jo tajā nav pamatota saikne starp Savienības budžeta aizsardzību un tiesiskuma principu pārkāpumiem.

102.

Tā norāda, ka likumdevējs neesot pierādījis ar Regulu 2020/2092 ieviestā mehānisma pievienoto vērtību salīdzinājumā ar jau pastāvošajiem Savienības finanšu noteikumiem.

103.

Polijas valdība uzskata, ka “praksē ir neiespējami” ievērot Regulā 2020/2092 paredzēto pasākumu samērīgumu, ņemot vērā elementus, kas tajā ietverti šo pasākumu veikšanai.

104.

Parlaments un Padome šos argumentus apstrīd.

105.

Saskaņā ar LES 5. panta 4. punktā noteikto “Savienības rīcības saturs un veids ir samērīgs ar Līgumu mērķu sasniegšanai nepieciešamo”.

106.

Atbilstoši Parlamenta un Padomes norādītajam, es uzskatu, ka ar Regulu 2020/2092 šī tiesību norma nav pārkāpta, proti, nav aizskarts samērīguma princips ( 29 ). Šādi domāt man liek vairāki iemesli.

107.

Pirmkārt, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, īstenojot savas pilnvaras ( 30 ), un es neuzskatu, ka Regula 2020/2092 būtu acīmredzami nepiemērots noteikums, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi, proti, izveidot finanšu nosacītības mehānismu, lai risinātu tiesiskuma principu pārkāpumus, kas ir tieši saistīti ar Savienības budžeta izpildi.

108.

Otrkārt, Savienības likumdevējs, manuprāt, ir pietiekami pamatojis Regulas 2020/2092 nepieciešamību, kā arī pievienoto vērtību, kas tai ir saistībā ar jau pastāvošo Savienības finanšu tiesisko regulējumu. Vadīšos no pieņēmuma, ka saikne starp Savienības budžeta aizsardzību un tiesiskuma principu pārkāpumiem ir pierādīta, kā es to esmu izklāstījis citās šo secinājumu daļās un lietā C‑156/21.

109.

Šīs pievienotās vērtības skaidrojums ir ietverts Regulas 2020/2092 17. apsvērumā, kurā noteikts, ka tās pasākumi “ir vajadzīgi jo īpaši gadījumos, kad citas Savienības tiesību aktos izklāstītās procedūras nenodrošina efektīvāku Savienības budžeta aizsardzību”.

110.

Tātad Regulas 2020/2092 procedūra, kas ir piemērojama tiesiskuma principu, kuri ietekmē budžeta izpildi, pārkāpumu gadījumā, papildina agrākos Savienības finanšu noteikumus, kuros ir paredzēti nosacītības mehānismi saistībā ar pienākumiem, kas noteikti līdzekļu pārskaitīšanas uz dalībvalstīm programmās.

111.

Regulas 2020/2092 un tās horizontālā rakstura novitāte salīdzinājumā ar agrākajiem noteikumiem ir tāda, ka tā ļauj ņemt vērā tiesiskuma principu pārkāpumus, kuriem ir pietiekami tieša ietekme uz Savienības budžeta izpildi, ja šī ietekme izriet no valsts iestāžu rīcības.

112.

Tā kā šādas darbības, kas ir pretrunā tiesiskuma principiem, varētu ietekmēt pareizu Savienības budžeta pārvaldību, agrākajās finanšu normās nav konkrēti paredzēti tādas pašas intensitātes reaģēšanas mehānismi, kāda ir Regula 2020/2092.

113.

Tādējādi Regulā 2020/2092 ir ievērots samērīguma princips, jo likumdevējs ar to ieviesto nosacītības mehānismu var izmantot, “ja vien [..] citas [..] procedūras [neļauj] efektīvāk aizsargāt Savienības budžetu” (6. panta 1. punkts).

114.

Treškārt, nekas neliedz turpmāku korektīvu pasākumu Savienības budžeta aizsardzībai, kādi tie ir paredzēti Regulā 2020/2092, atbilsmi samērīguma principa prasībām. Vēl vairāk – tiem ir jāatbilst tām saskaņā ar regulas 5. panta 3. punktā un 18. apsvērumā noteikto.

115.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasības desmitais pamats ir jānoraida.

116.

Polijas valdība uzskata, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Regulu 2020/2092, ir nepareizi izmantojis pilnvaras. Tā šo apgalvojumu formulē no dubulta skatupunkta:

117.

Parlaments un Padome šos argumentus apstrīd.

118.

Polijas valdība šo pamatu izvērš atbilstoši iepriekšējos argumentos izklāstītajam. It īpaši, kā tā pati atzīst, tā jautājumus par Regulas 2020/2092 mērķi aplūko prasības pirmā pamata ietvaros ( 31 ).

119.

Patiešām, šajā argumentācijā nav nekā tāda, kas nebūtu norādīts jau izvērtētajā prasības pirmajā, otrajā, septītajā, astotajā un devītajā pamatā. Tā tas ir ne tikai attiecībā uz Regulas 2020/2092 mērķi, bet arī uz tajā paredzēto procedūru, to skatot kopsakarā ar LES 7. pantā minēto.

120.

Tiesa uzskata, ka “tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Līgumos īpaši paredzētas procedūras, kuras mērķis ir nodrošināties pret attiecīgā gadījuma apstākļiem” ( 32 ).

121.

Regulas 2020/2092 mērķis, kā jau esmu atkārtojis, ir izveidot finanšu nosacītības mehānismu, kas atvieglotu Savienības budžeta aizsardzības pasākumu noteikšanu tiesiskuma pārkāpumu gadījumos, kuri ir tieši saistīti ar šī budžeta izpildi.

122.

LESD 322. panta 1. punkta a) apakšpunktā Savienības likumdevējam ir piešķirtas pilnvaras ieviest šāda veida nosacītības mehānismus, kuru piemērs ir Regula 2020/2092, lai aizsargātu Savienības budžetu.

123.

Regulā 2020/2092 nav ieviesta LES 7. pantam analoga procedūra (kaut gan ar mazākiem ierobežojumiem), lai sodītu par tiesiskuma principu pārkāpumiem. Uzsveru, ka runa ir par atšķirīgiem juridiskiem instrumentiem.

124.

Šādos apstākļos prasības vienpadsmitais pamats ir jānoraida.

125.

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

126.

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam Eiropas Komisija, Beļģijas Karaliste, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Ungārija, Īrija, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

127.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai: