1.

Šis Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar personas – telekomunikāciju pakalpojumu abonenta – pieprasījumu, lai tā kontaktinformācija vairs nebūtu redzama publiski pieejamos telefona abonentu sarakstos vai telefona uzziņu dienestos. Rodas būtiski jautājumi par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) ( 2 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ( 3 ) interpretāciju un attiecībām starp abiem minētajiem tiesību aktiem.

2.

VDAR ir noteikta vispārīga prasība – katram pārzinim jāsaņem datu subjekta piekrišana, lai apstrādātu tā datus. Ar Direktīvu 2002/58 tiek grozīta šī prasība saistībā ar datu apstrādi, ko veic elektronisko telefona abonentu sarakstu un telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzēji, nosakot, ka pietiek ar abonenta vienreizēju piekrišanu savu datu izmantošanai, lai atļautu tos apstrādāt šim pašam nolūkam. Tādējādi abonents sniedz vienreizēju piekrišanu, lai atļautu apstrādāt savu kontaktinformāciju, kas pieejama abonentu sarakstos, savukārt citi abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji var atsaukties uz šo pašu piekrišanu, lai iekļautu šo kontaktinformāciju savos abonentu sarakstos. Kas notiek, ja abonents vēlas, lai viņa kontaktinformācija tiktu izņemta no visiem šiem abonentu sarakstiem? Rodas vismaz divi jautājumi. Pirmkārt, vai abonentam jāvēršas ar pieprasījumu pie telekomunikāciju operatora, ar kuru viņš ir noslēdzis līgumu, vai pie abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēja(‑iem), vai arī pie katra atsevišķi? Otrkārt, vai abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nodot pieprasījumu par kontaktinformācijas izņemšanu trešām personām, piemēram, abonenta telekomunikāciju operatoram, citam(‑iem) abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam(‑iem) vai meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem?

3.

Proximus sniedz telekomunikāciju pakalpojumus. Tas ietver no tā abonentiem un citiem telekomunikāciju operatoriem saņemto kontaktinformāciju divos Beļģijas elektroniskajos abonentu sarakstos, proti, www.1207.be un www.1307.be, kā arī divos telefona uzziņu dienestos, proti, 1207 un 1307, kuru pakalpojumus tas arī sniedz. Tas nodod šo kontaktinformāciju citam abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam.

4.

Proximus paskaidro, ka tā datubāzēs un trešo personu datubāzēs tiek nošķirti abonenti, kuru kontaktinformācija jāiekļauj abonentu sarakstos, un abonenti, kas jādzēš no šiem sarakstiem. Ja kontaktinformācija jāiekļauj abonentu sarakstos, attiecīgais parametrs abonenta reģistrā ir “NNNNN”. Savukārt, ja kontaktinformācija i jādzēš, attiecīgais parametrs ir “XXXXX”.

5.

Sūdzības iesniedzējs ir abonents, kurš izmanto telefona pakalpojumus, ko sniedz Telenet, telekomunikāciju operators, kas darbojas Beļģijas tirgū. Telenet nesniedz abonentu sarakstu pakalpojumus. Tas sniedz savu abonentu kontaktinformāciju citastarp Proximus.

6.

2019. gada 13. janvārī sūdzības iesniedzējs, izmantojot vietnē www.1207.be pieejamo veidlapu, vērsās pie Proximus ar šādu pieprasījumu: “Lūdzu neiekļaut šo numuru vietnē 1207.be pieejamajā Witte Gids, [..].”

7.

Pamatojoties uz šo pieprasījumu, 2019. gada 28. janvārīProximus mainīja sūdzības iesniedzēja attiecīgo parametru no “NNNNN” uz “XXXXX”. Tajā pašā dienā kāds Proximus darbinieks sniedza sūdzības iesniedzējam šādu atbildi: “Telefona numurs [x] pašlaik nav iekļauts Gids izdevumā. Informācija nav pieejama arī telefona uzziņu dienestā (1207) un vietnē (1207.be). Visu publicēto ierakstu aktuālā versija pieejama mūsu vietnē www.1207.be.”

8.

2019. gada 31. janvārīProximus saņēma no Telenet abonentu datu sistemātisko atjauninājumu. Šajā atjauninājumā bija iekļauta jauna sūdzības iesniedzēja kontaktinformācija. Tajā arī bija norādīts, ka sūdzības iesniedzēja kontaktinformāciju bija paredzēts iekļaut abonentu sarakstos (“NNNNN”). Proximus automātiski apstrādāja šo atjauninājumu. Tā rezultātā sūdzības iesniedzēja kontaktinformācija kļuva publiski pieejama.

9.

Tiklīdz sūdzības iesniedzējam tapa zināms, ka viņa tālruņa numurs ir publicēts elektroniskajos telefona abonentu sarakstos www.1207.be un www.1307.be, kā arī vairākos citos elektroniskajos telefona abonentu sarakstos, 2019. gada 14. augustā viņš sazinājās ar Proximus, izmantojot vietnē www.1207.be pieejamo veidlapu, un lūdza Proximus“nenorādīt” viņa tālruņa numuru “jūsu vietnē(‑ēs) http://www.1207.be”.

10.

Tajā pašā dienā kāds Proximus darbinieks sniedza šādu atbildi: “Pēc jūsu pieprasījuma mēs esam dzēsuši jūsu ierakstu, kā rezultātā jūsu kontaktinformācija (tālruņa numurs, vārds, uzvārds, un adrese) vairs netiks iekļauta telefona abonentu sarakstā vai telefoniskajās uzziņās. Pēc dažām dienām jūsu kontaktinformācija vairs nebūs pieejama ne www.1207.be – www.1307.be, ne telefona uzziņu dienestos (1207–1307). Mēs arī sazināsimies ar Google, lai dzēstu attiecīgās saites uz mūsu vietni. Saskaņā ar attiecīgajām tiesību normām jūsu dati tika pārsūtīti arī citiem telefona abonentu sarakstu vai telefona uzziņu dienestu pakalpojumu sniedzējiem, kuri pieprasīja [Proximus] sniegt abonentu datus, proti, www.wittegids.be, www.infobel.com, www.de1212.be un www.opendi.be. Saņemot ikmēneša atjauninājumus, viņi vienlaikus tiks informēti par jūsu pieprasījumu pārtraukt jūsu datu izmantošanu.”

11.

Sūdzības iesniedzējs vienlaikus iesniedza sūdzību Gegevensbeschermingsautoriteit (Datu aizsardzības iestāde, Beļģija; turpmāk tekstā – “DAI”). Tajā bija ietverts šāds teksts: “Neraugoties uz manu skaidri pausto rakstveida pieprasījumu [..] neiekļaut manu (pilnīgi jauno) tālruņa numuru [..] un datus Witte Gids, kas pieejams 1207.be, [..] šodien pēc tālruņa zvana no kāda uzņēmuma, kuram nav mana tālruņa numura, izrādījās [es pamanīju], ka mans tālruņa numurs tomēr ir iekļauts vietnēs www.1207.be, www.1307.be, www.wittegids.be, www.infobel.be, ww.de1212.be un, visticamāk, arī attiecīgajos telefona uzziņu dienestos 1207, 1307, papīra formātā izdotajā Witte Gids(en) un vietnē www.opendi.be.”

12.

2019. gada 27. augustā DAI klientu apkalpošanas dienests atzina sūdzību par pieņemamu un to nodeva izskatīšanai Geschillenkamer van de Gegevensbeschermingsautoriteit (Datu aizsardzības iestādes Strīdu izšķiršanas palāta, Beļģija; turpmāk tekstā – “DAI Strīdu izšķiršanas palāta”).

13.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 8. panta “Personas datu aizsardzība” pirmajiem diviem punktiem:

“1.   Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

2.   Šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts likumā. Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos.”

14.

Piekrišanas jēdzienam VDAR piemērošanā ir būtiska nozīme. Saskaņā ar VDAR 4. panta 11. punktu piekrišana ir jebkura brīva, konkrēta, apzināta un nepārprotama datu subjekta gribas izpausme, ar kuru datu subjekts – vai nu ar paziņojumu, vai ar nepārprotami apstiprinošu rīcību – izsaka piekrišanu savu personas datu apstrādei.

15.

VDAR 5. panta “Personas datu apstrādes principi” 1. punkta attiecīgajā daļā ir noteikts:

“Personas dati:

16.

VDAR 5. panta 2. punktā ir noteikts:

“Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”

17.

VDAR 6. pants “Apstrādes likumīgums” nosaka:

“1.   Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..].”

18.

Savukārt VDAR 7. panta “Nosacījumi piekrišanai” attiecīgajos punktos ir paredzēts:

“1.   Ja apstrāde pamatojas uz piekrišanu, pārzinim ir jāspēj uzskatāmi parādīt, ka datu subjekts ir piekritis savu personas datu apstrādei.

[..].

3.   Datu subjektam ir tiesības atsaukt savu piekrišanu jebkurā laikā. Piekrišanas atsaukums neietekmē apstrādes likumību, kas pamatojas uz piekrišanu pirms atsaukuma. Datu subjektam jābūt par to informētam, pirms viņš dod savu piekrišanu. Atsaukt piekrišanu ir tikpat viegli, kā to dot.

[..]”

19.

VDAR 17. pants “Tiesības uz dzēšanu (“tiesības tikt aizmirstam”)”, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, nosaka:

“1.   Datu subjektam ir tiesības panākt, lai pārzinis bez nepamatotas kavēšanās dzēstu datu subjekta personas datus, un pārziņa pienākums ir bez nepamatotas kavēšanās dzēst personas datus, ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem:

[..]

[..].

2.   Ja pārzinis ir publiskojis personas datus un tā pienākums saskaņā ar 1. punktu ir minētos personas datus dzēst, pārzinis, ņemot vērā pieejamo tehnoloģiju un tās piemērošanas izmaksas, veic saprātīgus pasākumus, tostarp tehniskus pasākumus, lai informētu pārziņus, kas veic personas datu apstrādi, ka datu subjekts ir pieprasījis, lai minētie pārziņi dzēstu visas saites uz minētajiem personas datiem vai minēto personas datu kopijas vai atveidojumus.

[..]”

20.

VDAR 19. pants “Pienākums ziņot par personas datu labošanu vai dzēšanu, vai apstrādes ierobežošanu” nosaka:

“Pārzinis katram saņēmējam, kuram personas dati ir izpausti, ziņo par jebkuru personas datu labojumu vai dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu, kas veikta saskaņā ar 16. pantu, 17. panta 1. punktu un 18. pantu, izņemot, ja izrādās, ka tas nav iespējams, vai ja tas ir saistīts ar nesamērīgi lielām pūlēm. Pārzinis informē datu subjektu par minētajiem saņēmējiem, ja datu subjekts to pieprasa.”

21.

Saskaņā ar VDAR 24. panta “Pārziņa atbildība” 1. punktu:

“Ņemot vērā apstrādes raksturu, apmēru, kontekstu un nolūkus, kā arī dažādas iespējamības un nopietnības pakāpes riskus attiecībā uz fizisku personu tiesībām un brīvībām, pārzinis īsteno atbilstošus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai nodrošinātu un spētu uzskatāmi parādīt, ka apstrāde notiek saskaņā ar šo regulu. Ja nepieciešams, minētos pasākumus pārskata un atjaunina.”

22.

VDAR 95. pants “Saistība ar Direktīvu 2002/58/EK” nosaka:

“Šī regula neuzliek papildu pienākumus fiziskām vai juridiskām personām attiecībā uz apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publiskos komunikāciju tīklos Savienībā jautājumos, saistībā ar kuriem tām ir piemērojami [Direktīvas 2002/58] īpašie noteikumi ar to pašu mērķi.”

23.

Direktīvas 2002/58 17. apsvērumā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā jēdzienam lietotāja vai abonenta piekrišana neatkarīgi no tā, vai tas ir fiziska vai juridiska persona, jābūt tādai pašai nozīmei, kāda tā ir jēdzienam informācijas objekta piekrišana, kā noteikts un precizēts [Direktīvā 95/46]. Piekrišanu var sniegt ar jebkuru pienācīgu metodi, kas ļauj lietotājam brīvi sniegt konkrētu un informētu norādi par savu vēlmi, tostarp atzīmēšanu ar ķeksīti interneta tīmekļa vietnē.”

24.

Ja vien nav noteikts citādi, Direktīvā 2002/58 piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā 95/46 ( 4 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) ( 5 ). Direktīvas 2002/58 2. panta f) punktā lietotāja vai abonenta “piekrišana” ir definēta, atsaucoties uz datu subjekta piekrišanu, kas definēta Direktīvā 95/46/EK. No tā izriet, ka Direktīvā 2002/58 jēdziena “piekrišana” definīcija ir tāda pati kā VDAR 4. panta 11. punktā minētā definīcija, kuras teksts ir ietverts šo secinājumu 14. punktā.

25.

Direktīvas 2002/58 12. panta 2. un 3. punkts nosaka:

“2.   Dalībvalstis nodrošina, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami abonentu sarakstā, un, ja tā, tad kādi dati līdz līmenim, kad šādi dati ir atbilstoši sarakstam, kā noteicis saraksta pakalpojumu sniedzējs, un pārbaudīt, labot vai atsaukt šādus datus. Personas datu neiekļaušana publiski pieejamā abonentu sarakstā, to pārbaude, labošana un atsaukšana ir bez maksas.

3.   Dalībvalstis var pieprasīt, ka, izmantojot publiski pieejam[u] abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem un nepieciešamības gadījumā uz citu minimālo identifikācijas informāciju, ir jāsaņem papildu piekrišana no abonentiem.”

26.

Ar Wet van 13 juni 2005 betreffende de elektronische communicatie (2005. gada 13. jūnija Elektronisko sakaru likums) citastarp Direktīva 2002/58 tiek transponēta Beļģijas tiesībās ( 6 ). Ar tā 133. panta 1. punktu tiek ieviests Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punkts. Šādas citas WEC tiesību normas, kas attiecas uz ierosinātajām atbildēm uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir minētas turpinājumā.

27.

Ciktāl tas šķiet būtiski saistībā ar vēršanos Tiesā, 2020. gada 30. jūlijā DAI Strīdu izšķiršanas palāta uzdeva Proximus: i) veikt tūlītējus atbilstošus pasākumus, lai atspoguļotu sūdzības iesniedzēja piekrišanas atsaukšanu un tādējādi izpildītu VDAR noteiktās prasības attiecībā uz personas datu apstrādi; ii) apmierināt sūdzības iesniedzēja pieprasījumu izmantot savas “tiesības tikt aizmirstam”; un iii) izbeigt nelikumīgu datu apstrādi, kam par pamatu bija personas datu nosūtīšana abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, kas ir trešās personas. Tā arī izteica Proximus brīdinājumu par VDAR 24. pantā minēto prasību nepildīšanu. DAI Strīdu izšķiršanas palāta piemēroja Proximus naudas sodu 20000 EUR par VDAR 6., 7. un 12. panta pārkāpumiem (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

28.

Proximus pārsūdzēja apstrīdēto lēmumu Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija), kura uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Proximus, DAI, Itālijas, Latvijas, Portugāles un Rumānijas valstu valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

30.

2022. gada 9. februāra tiesas sēdē Proximus, DAI un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

31.

Vispirms Proximus norāda, ka pirmā prejudiciālā jautājuma daļa par telekomunikāciju operatoru pienākumiem atšķirībā no pienākumiem, kas uzlikti abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, kā arī otrais un ceturtais prejudiciālais jautājums esot hipotētiski un/vai neattiecoties uz jautājumiem, kas ir jāizskata iesniedzējtiesai, un tādējādi tie esot nepieņemami.

32.

Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu vienīgi valsts tiesai, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par turpmāko tiesas nolēmumu, ir jānosaka, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, gan prejudiciāla nolēmuma nepieciešamība, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan Tiesai iesniegto jautājumu būtiskums. Tādējādi, ja uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir par tiem jālemj ( 7 ).

33.

Tomēr Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ( 8 ).

34.

Lai atbildētu uz Proximus apgalvojumiem par nepieņemamību, ierosinu izklāstīt lietas dalībnieku galvenos argumentus Tiesai, lai izvērtētu, vai četri prejudiciālie jautājumi ir tik ļoti attālināti no iesniedzējtiesā izskatāmā strīda priekšmeta, ka tiem nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai tās priekšmetu, kā rezultātā visi vai daļa no tiem būtu nepieņemami.

35.

Proximus uzskata, ka tam nav pienākuma nedz saņemt sūdzības iesniedzēja piekrišanu, lai iekļautu viņa kontaktinformāciju savos abonentu sarakstos, nedz arī sniegt viņam iespēju noteikt, vai viņa personas datiem tajos ir jābūt iekļautiem. Proximus ieskatā par šiem jautājumiem ir atbildīgs telekomunikāciju operators (šajā gadījumā Telenet). No tā izriet, ka sūdzības iesniedzējam bija jāvēršas pie Telenet ar savu pieprasījumu dzēst viņa kontaktinformāciju no Proximus abonentu sarakstiem. Pakārtoti Proximus uzskata, ka VDAR noteikumi saistībā ar “tiesībām tikt aizmirstam” neesot būtiski, jo kontaktinformācija tiekot izņemta, mainot attiecīgā reģistra parametru no “NNNNN” uz “XXXXX”. Runa esot par datu labošanu, nevis dzēšanu. Turklāt neesot pamatoti pieprasīt, lai Proximus informētu meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, jo neesot skaidrs, vai tie ir saņēmuši viņa kontaktinformāciju no Proximus vai kāda cita abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēja.

36.

DAI ieskatā sūdzības iesniedzēja kontaktinformācijas iekļaušanai abonentu sarakstos bija nepieciešama viņa iepriekšēja piekrišana. Pēc tam, kad viņš bija norādījis Proximus, ka viņš vairs nevēlas, lai viņa dati tiktu iekļauti, šo datu turpmāka iekļaušana visos šādos abonentu sarakstos kļuva prettiesiska. Sūdzības iesniedzēja pieprasījums bija viņa piekrišanas atsaukšana un viņa “tiesību tikt aizmirstam” VDAR 17. panta izpratnē izmantošana. Saskaņā ar VDAR 17. panta 2. punktu Proximus bija pienākums informēt meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par šo pieprasījumu. Saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu DAI var pieprasīt, lai Proximus informē telekomunikāciju operatoru un citus abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējus par šādu pieprasījumu.

37.

Itālijas valdības un Komisijas apsvērumi kopumā atbilst DAI izvirzītajiem apsvērumiem. Lai gan Latvijas, Portugāles un Rumānijas valdību apsvērumos bija izmantota līdzīga pieeja, tie ietver arī turpmāk minētos iebildumus. Latvijas valdība norāda, ka nav juridiska pamata, kas ļautu pieprasīt, lai katrs abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējs saņemtu atsevišķu piekrišanu, jo dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, kas izmanto datus vienam un tam pašam nolūkam, ir jābūt iespējai atsaukties uz datu subjekta vienreizēju piekrišanu. Rumānijas valdība uzskata, ka uz VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu nevar atsaukties tādā veidā, kā to apgalvo DAI, jo šīs tiesību normas neuzliek pārziņiem par pienākumu sākt dialogu ar citiem pārziņiem. Savukārt Portugāles valdība uzskata, ka pārziņu pienākums informēt trešās personas, tostarp meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus, par pieprasījumu dzēst datus izriet no VDAR 19. panta, nevis no tās 17. panta 2. punkta.

38.

Ņemot vērā šo īso pārskatu par lietas dalībnieku galvenajiem argumentiem Tiesā, var apgalvot, ka visi četri iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz tajā izskatāmā strīda priekšmetu un ir tik cieši saistīti, ka nevienu to daļu nevar uzskatīt par nepieņemamu. Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt Proximus iebildumus pret prejudiciālo jautājumu pieļaujamību.

39.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai saskaņā ar Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punktu, skatītu kopā ar šīs direktīvas 2. panta f) punktu un VDAR 95. pantu, ir nepieciešama abonenta piekrišana, kā noteikts VDAR, lai iekļautu tā kontaktinformāciju telekomunikāciju operatora un/vai citu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēju publicētajos abonentu sarakstos.

40.

Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punktā ir paredzēts, ka abonentiem ir iespēja noteikt, vai to personas dati iekļaujami publiski pieejamā abonentu sarakstā. Šajā prasībā ir netieši ietverts atbilstošs pienākums sniegt abonentiem iespēju skaidri izvēlēties, vai viņi vēlas, lai viņu dati tiktu iekļauti šādos abonentu sarakstos. Turklāt Direktīvas 2002/58 12. panta 3. punktā ir ietverta atsauce uz to, ka, izmantojot publiski pieejamu abonentu sarakstu tādam nolūkam, kas nav personu kontaktinformācijas meklēšana, pamatojoties uz to vārdiem vai nosaukumiem, ir jāsaņem “papildu piekrišana” no abonentiem ( 9 ). Direktīvas 12. panta 3. punktā minētā atsauce uz “papildu piekrišanu” nozīmē arī to, ka saskaņā ar 12. panta 2. punktu vispirms jāsaņem piekrišana šādai datu publicēšanai.

41.

Kā norādīts šo secinājumu 23. un 24. punktā, Direktīvas 2002/58 2. panta f) punkta izpratnē “piekrišana” ir jebkura brīvi sniegta, konkrēta, apzināta un viennozīmīga norāde uz datu subjekta vēlmēm, ar kuru viņš paziņojuma vai skaidri apstiprinošas darbības veidā sniedz piekrišanu savu personas datu apstrādei.

42.

Atsauce uz “apstiprinošu darbību” piekrišanas definīcijā Direktīvas 2002/58 piemērošanas nolūkiem ir papildu norāde uz to, ka abonentiem jābūt iespējai “piekrist” (“opt‑in”) viņu personas datu iekļaušanai publiski pieejamā abonentu sarakstā. Pretēji Proximus apgalvojumam abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji nevar pieņemt, ka abonents automātiski piekrīt savas kontaktinformācijas iekļaušanai publiski pieejamā abonentu sarakstā vai tam, ko varētu raksturot kā “atteikuma” (“opt‑out”) pieeju.

43.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka no Direktīvas 2002/58 12. panta kontekstuālās un sistēmiskās interpretācijas izriet, ka tās 12. panta 2. punktā paredzētā piekrišana attiecas uz nolūku publicēt personas datus publiski pieejamā abonentu sarakstā, nevis uz kāda konkrēta pakalpojumu sniedzēja identitāti. Tādējādi piekrišana, kas tiek sniegta saskaņā ar Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punktu, attiecas uz jebkuru turpmāku datu apstrādi, ko veic trešo personu uzņēmumi, kuri darbojas publiski pieejamo telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu tirgū, ar priekšnosacījumu, ka šādai datu apstrādei ir tas pats nolūks ( 10 ).

44.

Tas nozīmē, ka abonenta piekrišana, kā noteikts VDAR 4. panta 11. punktā, ir nepieciešama, lai viņa personas dati tiktu iekļauti abonentu sarakstos, ko publicējis telekomunikāciju operators un/vai trešās personas–abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji. Ja publicēšanai ir tas pats nolūks, telekomunikāciju operators un/vai trešās personas–abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējs(‑i) var atsaukties uz šo pašu piekrišanu.

45.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar VDAR 7. panta 1. punktu tad, ja apstrāde ir pamatota ar piekrišanu, pārzinim jāspēj uzskatāmi parādīt, ka datu subjekts ir piekritis savu personas datu apstrādei. Tāds abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējs kā Proximus nevar pieņemt, ka abonents ir sniedzis savu piekrišanu, pat tad, ja tas var atsaukties uz piekrišanu, ko abonents sniedzis kādam citam pārzinim.

46.

Proximus atsaucas uz Direktīvas 2002/58 38. un 39. apsvērumu, lai pamatotu priekšlikumu, ka jebkurš pienākums: i) informēt abonentus par to abonentu sarakstu nolūku, kuros to personas dati tiek iekļauti; un ii) sniegt iespēju noteikt, vai to personas dati tiek publicēti abonentu sarakstā, gulstas vienīgi uz telekomunikāciju operatoru, ar kuru abonents parakstījis līgumu. Minēto apsvērumu formulējums nepamato šo apgalvojumu. Direktīvas 38. apsvērums attiecas uz “publisko abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēju” pienākumu “informēt šādos sarakstos iekļaujamos abonentus par saraksta nolūku [..]”. Tās 39. apsvērumā ir noteikts, ka “pienākums informēt abonentus par to publisko abonentu sarakstu nolūku, kuros tā personas dati tiek iekļauti, jāuzliek personai, kas ievāc datus šādiem sarakstiem”.

47.

Tā kā Telenet nepublicē abonentu sarakstus, uz to neattiecas neviens no minētajiem apsvērumiem. Lai arī telekomunikāciju operators var saņemt abonentu piekrišanu viņu datu iekļaušanai trešo personu abonentu sarakstos un šīs trešās personas līdz ar to var atsaukties uz šādu telekomunikāciju operatoram sniegto piekrišanu un uzskatāmi parādīt, ka tāda ir sniegta, no Direktīvas 2002/58 38. un 39. apsvēruma neizriet, ka vienīgi telekomunikāciju operatoriem ir pienākums saņemt piekrišanu, tādējādi atbrīvojot trešās personas–abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējus no to atbildības un pārskatabildības šajā ziņā.

48.

Visbeidzot, tā kā Direktīvā 2002/58 ir skaidri pārņemta VDAR ietvertā jēdziena “piekrišana” definīcija, nav būtiska ne Proximus iesāktā diskusija par VDAR 95. panta interpretāciju, ne VDAR un Direktīvas 2002/58 savstarpējās attiecības, ko tas ir raksturojis kā “lex generalis/lex specialis”.

49.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punktu, skatot to kopā ar tās 2. panta f) punktu un VDAR 95. pantu, lai iekļautu abonenta kontaktinformāciju telekomunikāciju operatora un/vai citu abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēju publicētajos abonentu sarakstos, ir nepieciešama šī abonenta “piekrišana”, kā noteikts VDAR 4. panta 11. punktā.

50.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai abonenta pieprasījums par viņa datu izņemšanu no abonentu sarakstiem uzskatāms par VDAR 17. pantā paredzēto “tiesību uz dzēšanu” izmantošanu.

51.

Proximus apgalvo, ka trešai personai–abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam neesot pienākuma izpildīt abonenta pieprasījumu par datu izņemšanu no abonentu sarakstiem, jo VDAR 17. pants šai trešai personai neesot piemērojams. Abonentam ar savu pieteikumu esot bijis jāvēršas pie telekomunikāciju operatora, ar kuru viņš bija noslēdzis līgumu. Proximus vēlreiz uzsver, ka attiecības starp VDAR un Direktīvu 2002/58 ir lex generalis/lex specialis.

52.

Pakārtoti Proximus apgalvo, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums “neiekļaut tālruņa numuru [..] 1207.be” ir pieprasījums labot datus VDAR 16. panta izpratnē, nevis pieprasījums dzēst datus VDAR 17. panta izpratnē, jo attiecīgais parametrs abonenta reģistrā tiek vienkārši mainīts no “NNNNN” uz “XXXXX”.

53.

Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punkts noteic, ka abonentiem ir jāsniedz iespēja “labot vai atsaukt” personas datus, kuru iekļaušanai abonentu sarakstos viņi ir snieguši savu piekrišanu. Direktīvā 2002/58 nav definēti jēdzieni “labot un atsaukt”. Tāpēc kontekstā, kurā šie jēdzieni tiek skatīti, proti, saistībā ar abonentu kontaktinformācijas iekļaušanu abonentu sarakstos, jāņem vērā šo jēdzienu ierastā nozīme. Jēdziens “labot” skaidri attiecas uz situācijām, kad abonenti vēlas mainīt veidu, kādā viņu kontaktinformācija ir norādīta abonentu sarakstā, piemēram, labojot vārda vai nosaukuma rakstību vai neprecizitāti adresē. Tomēr šī situācija atšķiras no situācijas, kas tiek izvērtēta šajā lietā, kad sūdzības iesniedzējs vēlas, lai viņa kontaktinformācija vairs netiktu norādīta publiski pieejamos abonentu sarakstos. Jēdziens “atsaukt” saprotams arī ar nozīmi “izņemt”, “atcelt” vai “anulēt”. Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs vairs nepiekrīt viņa datu apstrādei – to iekļaušanai abonentu sarakstos –, var apgalvot, ka sūdzības iesniedzējs ir pieprasījis atsaukt savus personas datus Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punkta izpratnē.

54.

Latvijas valdība norāda, ka Direktīvā 2002/58 nav citu norāžu par prasību “atsaukt” personas datus kārtību, izpildi un sekām. Tādējādi VDAR tiesību normas ir piemērojamas tieši, un rezultātā Proximus arguments par lex generalis/lex specialis attiecībām starp abiem tiesību aktiem ir noraidāms. Saskaņā ar VDAR 7. panta 3. punktu abonentam ir tiesības jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu. VDAR 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka, tiklīdz šāda piekrišana ir atsaukta, abonentu sarakstos iekļaujamo abonenta datu apstrāde konkrētajam nolūkam vairs nav likumīga. Tas savukārt ir par pamatu VDAR 17. panta piemērošanai.

55.

Proximus apgalvo, ka šī interpretācija nevarot būt pareiza, jo tas nozīmētu, ka gan Proximus, gan Telenet būtu pienākums dzēst sūdzības iesniedzēja datus no visām to datubāzēm. DAI un citi lietas dalībnieki, kuri iesnieguši Tiesai apsvērumus, uzskata, ka sūdzības iesniedzēja pieprasījums attiecas vienīgi uz viņa datu atsaukšanu no abonentu sarakstiem, nevis to dzēšanu no Telenet abonentu datubāzes.

56.

Sūdzības iesniedzējs lūdz nepieļaut viņa datu apstrādi ar abonentu sarakstiem saistītiem nolūkiem. Viņa vēlmi pamato VDAR 17. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas ļauj atsaukt piekrišanu, uz kuras pamata veikta apstrāde. Piekrišana, kas no abonenta jāsaņem saskaņā ar Direktīvas 2002/58 12. panta 2. punktu, attiecas uz datu apstrādi noteiktā veidā, proti, ar nolūku tos publicēt abonentu sarakstos. Tiklīdz šāda piekrišana ir atsaukta, šāds īpašs abonenta datu apstrādes veids kļūst nelikumīgs. Pretējā gadījumā abonents nevarētu atsaukt savu piekrišanu datu publicēšanai abonentu sarakstos, vienlaikus neizbeidzot noslēgto līgumu par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu.

57.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka abonenta pieprasījums izņemt viņa datus no abonentu sarakstiem uzskatāms par VDAR 17. pantā paredzēto “tiesību uz dzēšanu” izmantošanu.

58.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu valsts uzraudzības iestāde var secināt, ka pārzinim ir jāīsteno atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi, lai par datu subjekta piekrišanas atsaukšanu atbilstoši VDAR 6. pantam, skatītam kopā ar tās 7. pantu, informētu citus pārziņus, proti, telekomunikāciju operatoru un trešās personas–abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējus, kas datus saņēmuši no pirmā minētā pārziņa.

59.

Šī jautājuma kontekstā “pārzinis” ir Proximus, savukārt “pārzinis–trešā persona” ir: i) telekomunikāciju operators Telenet, kura telefona abonenta pakalpojumus izmanto sūdzības iesniedzējs; un ii) abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējs(‑i), kuram(-iem) Proximus sniedz abonentu datus, tostarp no Telenet saņemtos datus.

60.

Tā kā telekomunikāciju operators nenodrošina abonentu sarakstus un ir jāsaņem abonenta piekrišana, lai iekļautu kontaktinformāciju abonentu sarakstos, rodas jautājums par to, kādēļ būtu svarīgi informēt telekomunikāciju operatoru par to, ka abonents ir atsaucis savu piekrišana viņa datu izmantošanai šādam nolūkam.

61.

Saskaņā ar WEC telekomunikāciju operatoriem ir pienākums nodot abonentu kontaktinformāciju abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem ( 11 ). Tomēr tiem “jāveic atsevišķa uzskaite” par to abonentu kontaktinformāciju, kuri ir norādījuši, ka viņi nevēlas, lai viņu dati tiktu iekļauti abonentu sarakstā, tādējādi ļaujot viņiem saņemt šī abonentu saraksta kopiju ( 12 ). Kā norādīts šo secinājumu 4. punktā, piekrišanas atsaukšana tiek īstenota, mainot parametrus abonenta ierakstā. Proximus atjaunina savu datubāzi pēc piekrišanas atsaukuma saņemšanas. Tomēr šis atjauninājums tiek aizstāts, ja Proximus no telekomunikāciju operatora ir saņēmis citu datu kopu, ko paredzēts iekļaut abonentu sarakstos, un telekomunikāciju operators nav informēts par abonenta pieprasījumu neiekļaut viņa datus publiski pieejamā abonentu sarakstā. Tādējādi Proximus ir ne tikai jāatjaunina sava datubāze, tādējādi pierādot, ka ir ņemta vērā abonenta piekrišanas atsaukšana, bet arī jāinformē telekomunikāciju operators par šādu piekrišanas atsaukšanu.

62.

Tomēr Proximus apgalvo, ka VDAR 19. panta izpratnē tas ir tikai “saņēmējs, kuram personas dati ir izpausti”. Tādēļ uz to neattiecoties pārziņu pienākums veikt atbilstīgus pasākumus, lai informētu citus pārziņus par pieprasījumiem dzēst datus, kā norādīts VDAR 17. panta 2. punktā. Proximus ieskatā no tā izrietot, ka VDAR 5. panta 2. punkts un 24. pants neesot interpretējami tādējādi, ka tam tiek uzlikts par pienākumu informēt telekomunikāciju operatoru un citus abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējus par tā saņemtajiem pieprasījumiem dzēst datus.

63.

Ir grūti pieņemt, ka Proximus ir vienīgi saņēmējs, kuram personas dati ir izpausti. Lai arī tas, iespējams, ir saņēmis sūdzības iesniedzēja kontaktinformāciju no Telenet, šo datu publicēšana abonentu sarakstos VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē ir uzskatāma par datu apstrādi. Šajā kontekstā, ņemot vērā VDAR 4. panta 7. punktu, Proximus rīkojas kā pārzinis ( 13 ). Saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu pārziņiem ir uzlikts pienākums nodrošināt pārskatatbildību un veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka datu apstrāde tiek veikta saskaņā ar VDAR.

64.

VDAR 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteic, ka personas dati tiek apstrādāti likumīgi. Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka sūdzības iesniedzējs VDAR 7. panta izpratnē bija atsaucis piekrišanu savu personas datu apstrādei, kas tika veikta ar nolūku publicēt šos datus abonentu sarakstos. Šāda apstrāde, tostarp apstrāde, ko šādā pašā nolūkā veic citi abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji, neatbilst VDAR noteikumiem. Tādējādi šāda apstrāde ir nelikumīga.

65.

Minētais kopā ar VDAR 17. panta 2. punktā un 19. pantā noteiktajām informācijas prasībām atbilst šai atziņai, ka valsts uzraudzības iestāde no VDAR 5. panta 2. punktā noteiktā pienākuma nodrošināt pārskatatbildību un VDAR 24. pantā noteiktā pienākuma nodrošināt un uzskatāmi pierādīt, ka datu apstrāde tiek veikta atbilstoši šim regulējumam, var secināt, ka pārzinim, īstenojot atbilstošus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, ir jāinformē citi pārziņi, proti, telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji un citi abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji, kuri ir saņēmuši datus no šā pirmā pārziņa, par datu subjekta piekrišanas atsaukšanu saskaņā ar VDAR 6. pantu, skatītu kopā ar VDAR 7. pantu.

66.

Rumānijas valdība norāda, ka VDAR 17. panta 2. punktā ir ietvertas informācijas prasības, kas jāievēro meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, kad tiek iesniegti pieprasījumi dzēst datus. Tādējādi valsts uzraudzības iestāde nepamatoti atsauktos uz VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu, jo īpaši tāpēc, ka šajos noteikumos nav ietverti specifiski pienākumi, kas reglamentē informācijas nodošanu trešām personām.

67.

Manuprāt, VDAR 5. panta 2. punkts un 24. pants uzliek pārziņiem vispārēju pienākumu nodrošināt pārskatatbildību un atbilstību. Šo tiesību normu plašais formulējums un darbības joma atvieglo darbu valsts uzraudzības iestādei, kura vēlas noteikt pārziņiem informācijas prasības pret trešām personām. Protams, VDAR 17. panta 2. punktā un 19. pantā ir noteikti īpaši informēšanas pienākumi, kas paredzēti “pārziņiem” (saistībā ar datiem, kuri publicēti un kuru dzēšana ir pieprasīta) un “saņēmējiem”. Taču šīs tiesību normas neattiecas uz izvērtējamo faktisko situāciju, kad dažādu iesaistīto personu datubāzu mijiedarbības rezultātā rodas nepieciešamība informēt telekomunikāciju operatorus par faktu, ka ir atsaukta piekrišana, bez kuras datu apstrāde, ko veic Proximus un citi pakalpojumu sniedzēji, kuri izmanto no Proximus saņemtos abonentu datus, kļūst nelikumīga.

68.

Šāda VDAR interpretācija rada situāciju, kad abonents var paziņot par savas piekrišanas atsaukšanu (šajā gadījumā pieprasījumu neiekļaut viņa kontaktinformāciju abonentu sarakstos) jebkurai vienībai, kura iekļauj šādus datus abonentu sarakstos, vai jebkurai vienībai (tostarp telekomunikāciju operatoram), kura šo kontaktinformāciju dara zināmu citiem šim pašam nolūkam. Vienība, pie kuras abonents izvēlas vērsties, kļūst par to, kura ir atbildīga par abonenta pieprasījuma dzēst datus nodošanu citiem pārziņiem, ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka dati netiek apstrādāti nelikumīgi. Šāda interpretācija atbilst VDAR 12. panta 2. punktā noteiktajam pārziņu pienākumam atvieglot VDAR 15.–22. pantā paredzēto datu subjektu tiesību īstenošanu. Tā arī ietver VDAR 7. panta 3. punkta pēdējā teikumā noteikto prasību par to, ka atsaukt piekrišanu personas datu apstrādei jābūt tikpat vienkārši kā to dot. Tā kā abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējs var atsaukties uz piekrišanu datu apstrādei šim nolūkam, ko abonents ir sniedzis kādam citam pakalpojumu sniedzējam, var secināt – lai atsauktu šādu piekrišanu, abonentam jābūt iespējai sazināties ar jebkuru no abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem vai ar telekomunikāciju operatoru saistībā ar abonenta kontaktinformācijas atsaukšanu no abonentu sarakstiem, kurus ir publicējuši visi tie, kas atsaucas uz šo vienreizējo piekrišanu.

69.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu un 24. pantu valsts uzraudzības iestāde var secināt, ka pārzinim ir jāīsteno atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi, lai par datu subjekta piekrišanas atsaukšanu atbilstoši VDAR 6. pantam, skatītam kopā ar tās 7. pantu, informētu pārziņus–trešās personas, proti, telekomunikāciju operatoru un citus abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējus, kas datus saņēmuši no pirmā minētā pārziņa.

70.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai VDAR 17. panta 2. punkts liedz valsts uzraudzības iestādei pieprasīt no abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēja, lai tas informētu meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par tā saņemtajiem pieprasījumiem dzēst datus.

71.

Šajā jautājumā ir netieši ietverts iesniedzējtiesas uzskats, ka sūdzības iesniedzējs vairs nav vēlējies, lai viņa kontaktinformācija būtu publiski pieejama internetā ar meklētājprogrammu starpniecību.

72.

Kā norādīts šo secinājumu 62. punktā, Proximus ieskatā VDAR 17. panta 2. punkts neesot piemērojams, jo tas esot vienīgi personas datu saņēmējs. Pakārtoti Proximus norāda, ka saskaņā ar VDAR 17. panta 2. punktu tam esot pienākums veikt saprātīgus pasākumus vienīgi, lai informētu pārziņus par to, ka datu subjekts ir pieprasījis dzēst viņa datus ( 14 ). Tā kā Proximus neizpauž meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem datus tieši, tam nav “pilnīgas pārliecības”, ka šie pakalpojumu sniedzēji ir ieguvuši sūdzības iesniedzēja kontaktinformāciju no Proximus, turklāt iespējams, ka tie šos datus ir ieguvuši no kāda cita abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēja. Šādos apstākļos būtu nepamatoti pieprasīt, lai Proximus pēc sūdzības iesniedzēja pieprasījuma saņemšanas tieši sazinātos ar meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem.

73.

No manas ierosinātās atbildes uz otro prejudiciālo jautājumu izriet, ka abonenta pieprasījums izņemt viņa datus no abonentu sarakstiem ir par pamatu tam, lai uzliktu pārzinim VDAR 17. panta 2. punktā noteikto pienākumu veikt saprātīgus pasākumus vienīgi, lai informētu pārziņus, kas veic personas datu apstrādi, ka datu subjekts ir pieprasījis, lai šie pārziņi dzēstu visas saites uz minētajiem personas datiem vai šo personas datu kopijas vai atveidojumus.

74.

Tādējādi rodas jautājums, vai meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji ir pārziņi. Personas datu indeksēšana un to pieejamības nodrošināšana interneta lietotājiem meklēšanas rezultātu sarakstā ir uzskatāma par personas datu apstrādi VDAR 4. panta 2. punkta izpratnē. Tā kā meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji lemj, kā indeksēt šos datus, un tiem ir jāizstrādā algoritms, kas nosaka secību, kādā tiek parādīti meklēšanas rezultāti, tie nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus, līdz ar to VDAR 4. panta 7. punkta izpratnē rīkojoties kā pārziņi ( 15 ).

75.

Spēkā paliek prasība, kas noteic, ka Proximus jāīsteno saprātīgi pasākumi, tostarp tehniski pasākumi, vienīgi, lai informētu meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par pieprasījumu dzēst datus.

76.

Lai izvērtētu, cik saprātīgi ir īstenotie pasākumi, VDAR 17. panta 2. punkts noteic, ka ir jāņem vērā pieejamās tehnoloģijas un to izmantošanas izmaksas, turklāt šis uzdevums pirmām kārtām jāveic šajā jomā kompetentajai iestādei, tiesai īstenojot kontroli. Šo secinājumu 10. punktā ir minēts, ka Proximus bija norādījis sūdzības iesniedzējam, ka tas informēs Google par viņa pieprasījumu dzēst datus. DAI Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir norādījusi, ka kopš 2020. gada otrā ceturkšņa Beļģijā darbojas ierobežots skaits meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēju ar Google priekšgalā, kura tirgus daļa veidoja no 90 % (meklējumi, izmantojot personālo datoru) līdz 99 % (meklējumi, izmantojot viedtālruni un planšetdatoru) ( 16 ). Pamatojoties tikai uz to vien, šķiet nepamatoti secināt, ka nebūtu saprātīgi pieprasīt Proximus informēt meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par šādiem pieprasījumiem dzēst datus, ko tie ir saņēmuši.

77.

Jebkurā gadījumā es nesliecos uzskatīt, ka, izvērtējot, vai Proximus veicamie pasākumi meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēju informēšanai ir “saprātīgi” VDAR 17. panta 2. punkta izpratnē, ir jāņem vērā, vai bija “pilnīga pārliecība” par to, ka attiecīgais meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējs bija ieguvis dzēšamos datus no Proximus. Tāpat man neimponē arguments, ka nebūtu saprātīgi pieprasīt Proximus veikt jebkādus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību VDAR 17. panta 2. punktam, jo tam neesot “pilnīgas pārliecības” par to, ka meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji sūdzības iesniedzēja kontaktinformāciju bija ieguvuši no Proximus.

78.

Ļaujot pārziņiem izvairīties no atbildības par personas datu apstrādi, pamatojoties uz iespējamību, ka attiecīgie dati no tiem nav iegūti, jebkādi pienākumi daudzos apstākļos, kad dati tiek sasaistīti vai kopēti internetā, šajā ziņā kļūtu neefektīvi. Šāda pieeja pat varētu radīt nevēlamu stimulu izplatīt datus, lai izvairītos no šāda pienākuma izpildes. Turklāt, izdarot loģiskus secinājumus par Proximus sniegto argumentu, nevienam abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējam nebūtu pienākuma nodrošināt atbilstību VDAR 17. panta 2. punktam, informējot meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par sūdzības iesniedzēja pieprasījumu, jo visi šie pakalpojumu sniedzēji varētu atsaukties uz jebkuru neskaidrību par datu izcelsmi. Tāpat, ņemot vērā, ka Telenet nepublicē abonentu sarakstus, meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji nevarēja iegūt datus no telekomunikāciju operatora. Tas nozīmē, ka abonentam būtu bijis jānoskaidro, kur viņa kontaktinformācija ir pieejama, un jānosūta pieprasījumi datu dzēšanai ikvienai vienībai, kura tos publicē. Šāda pieeja acīmredzami būtu pretrunā VDAR 7. panta 3. punktam, kas noteic, ka atsaukt piekrišanu jābūt tikpat vienkārši kā to dot.

79.

Tāpēc ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka VDAR 17. panta 2. punkts neliedz valsts uzraudzības iestādei pieprasīt no abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēja, lai tas informētu meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējus par tā saņemtajiem pieprasījumiem dzēst datus.

80.

Tādējādi ierosinu Tiesai sniegt šādas atbildes uz Hof van beroep te Brussel (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu: