1.

Šajā prejudiciālajā tiesvedībā Tiesai būs jāinterpretē Regula (EK) Nr. 1685/2000 ( 2 ), lai izskaidrotu, kāds tvērums ir pienākumam iesniegt apmaksātus rēķinus vai, ja tas nav iespējams, grāmatvedības dokumentus ar līdzvērtīgu pierādījuma spēku, kas apliecina radušos izdevumu summu, ja no Savienības struktūrfondiem līdzfinansēta atbalsta saņēmējs ir uzbūvējis ēku ar saviem materiāliem, instrumentiem un darbiniekiem.

2.

Regulas 35. un 43. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..].”

3.

Tās 30. panta (“Tiesības uz fondu ieguldījumu”) 3. punktā ir noteikts:

“Prasībām atbilstīgiem izdevumiem piemēro attiecīgās valsts tiesību normas, ja vien Komisija, pēc vajadzības, nenosaka vispārējas normas par izdevumu piemērotību saskaņā ar 53. panta 2. punktā minēto procedūru.”

4.

Saskaņā ar 32. panta (“Maksājumi”) 1. punkta trešo daļu:

“Maksājumus var veikt kā avansa maksājumus, starpposma maksājumus vai kā galīgā saldo maksājumus. Starpposma maksājumi un saldo maksājumi ir saistīti ar faktiskajiem izdevumiem, kuriem jāatbilst galīgo saņēmēju veiktajiem maksājumiem, ko apstiprina kvitētie rēķini vai grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu [līdzvērtīgu] pierādījuma vērtību.”

5.

Regulas IV sadaļas II nodaļā (“Finanšu kontrole”) ietvertā 38. panta (“Vispārīgi noteikumi”) 1. punktā ir noteikts:

“1.   Neierobežojot Komisijas pienākumu izpildīt Eiropas Kopienu vispārējo budžetu, dalībvalstis pirmām kārtām uzņemas atbildību veikt palīdzības finanšu kontroli. Šim nolūkam to veiktie pasākumi ietver:

[..]

[..].”

6.

Regulas piektajā apsvērumā ir teikts:

“[..] lai visā Kopienā garantētu vienādu un objektīvu struktūrfondu īstenojumu, dažu veidu darbībām Komisija uzskata par vajadzīgu pieņemt vispārēju noteikumu kopumu par piemērotiem izdevumiem. Kādas normas pieņemšana attiecībā uz īpaša veida darbību neskar fondus, atbilstīgi kuriem šo darbību var līdzfinansēt. Šo normu pieņemšana nedrīkst liegt dalībvalstīm dažos gadījumos, kas ir jānorāda, piemērot stingrākus valsts noteikumus. [..].”

7.

Saskaņā ar pielikuma (“Piemērotības normas”) 1. normas (“faktiski veiktie izdevumi”) 2. punktu (“Izdevumu pamatojums”):

[..]”

8.

Ar šā likuma 4. panta 4. punkta c) apakšpunktu administratīvās funkcijas un uzdevumi reģionālo, strukturālo un ES kohēzijas politiku jomā tika deleģēti reģioniem.

9.

Likuma 31.quater pantā bija paredzēts, ka saistībā ar 2000.–2006. gada Reģionālo darbības programmu (RDP) Kalabrijas reģionam – programmu Eiropas Komisija apstiprinājusi ar 2000. gada 8. augusta Lēmumu C(2000) 2345 – Kalabrijas reģions veicinās mazo un vidējo uzņēmumu izveidi un attīstību rūpniecības, tirdzniecības, amatniecības, tūrisma un pakalpojumu nozarēs, ar atbalstu, kas piešķirts atbilstoši Regulai (EK) Nr. 70/2001 ( 6 ).

10.

Kalabrijas reģions ar reģionālās valdības 2002. gada 14. maija lēmumu Nr. 398 publicēja uzaicinājumu iesniegt pieteikumus atbalstam, kas paredzēts 2000.–2006. gada Reģionālajā darbības programmā (RDP) Kalabrijas reģionam un kas atbilst sadaļai “IV dimensija – 4.4.b pasākums”. Uz šo atbalstu varēja pretendēt mazie un vidējie uzņēmumi, kuri izvirzīja iniciatīvas tūrisma nozarē.

11.

Uzaicinājuma iesniegt pieteikumus 8. pantā bija atsauce uz Regulu Nr. 1685/2000 “attiecībā uz izdevumu atbilstību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās”. Par pieļaujamiem izdevumiem tika atzīti tie, kas saistīti ar: 1) zemes gabaliem, 2) ēkām un komunikācijām, 3) mēbelēm un aprīkojumu, 4) projektēšanu un izpēti.

12.

Saskaņā ar uzaicinājuma iesniegt pieteikumus 9. pantu:

13.

Ar 2004. gada 20. aprīļa Dekrētu Nr. 4457 uzņēmumam Eurocostruzioni Srl tika piešķirta subsīdija viesnīcas un ar to saistīto sporta objektu būvniecībai Rosāno [Rossano] pašvaldībā (Kalabrijas reģions, Itālija). Šis uzņēmums saņēma kapitāla finansējumu, vienādu ar 47 % no ieguldījuma, un tas nozīmēja, ka tas saņems kopējo summu 4918080 EUR.

14.

Dekrētā Nr. 4457 saskaņā ar iesniedzējtiesas minēto:

15.

Eurocostruzioni veica būvdarbus, iegādājās mēbeles un iesniedza Kalabrijas reģionam izmēru specifikācijas un grāmatvedības bilanci, ar ko pēc būvdarbu pārbaudes tika saņemts darbu pieņemšanas komisijas atbilstības sertifikāts.

16.

Kalabrijas reģions samaksāja Eurocostruzioni1661638 EUR, kas atbilst izdevumiem par mēbeļu un aprīkojuma iegādi, ko minētais uzņēmums bija pamatojis, iesniedzot apmaksātus rēķinus.

17.

Eurocostruzioni lūdza samaksāt atlikušo summu, kas sasniedza 1675762 EUR, jo pēc atbilstības novērtēšanas tā labā tika atzīta galīgā iemaksa 3337470 EUR neto apmērā pēc tam, kad bija atskaitīts avanss un summa, kas atbilda pirmajam būvdarbu pārraudzības ziņojumam.

18.

Kalabrijas reģions noraidīja pieprasīto 1675762 EUR samaksu, jo Eurocostruzioni nebija iesniedzis apmaksātus rēķinus vai grāmatvedības dokumentus, kam ir līdzvērtīgs pierādījuma spēks, atbilstoši Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmajai daļai, uz kuru bija atsauce 2002. gada 14. maija lēmumā par uzaicinājumu pieteikties atbalstam ( 10 ).

19.

Eurocostruzioni uzsāka maksājuma rīkojuma procedūru maksājuma pieprasīšanai Tribunale di Catanzaro (Katandzāro tiesa, Itālija], kas to apmierināja ar 2012. gada 4. aprīļa spriedumu.

20.

Kalabrijas reģions pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu Corte d’Appello di Catanzaro (Katandzāro apelācijas tiesa, Itālija).

21.

2014. gada 27. oktobra spriedumā apelācijas tiesa apmierināja Kalabrijas reģiona apelācijas sūdzību, uzskatot, ka:

22.

2015. gada 27. oktobrīEurocostruzioni iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot inter alia, ka ir pārkāpta Regula Nr. 1685/2000.

23.

Savā kasācijas sūdzībā Eurocostruzioni apgalvoja, ka:

24.

Šajos apstākļos Corte suprema de cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā reģistrēts 2021. gada 19. janvārī.

26.

Apsvērumus iesniedza Eurocostruzioni, Kalabrijas reģions (Regione Calabria), Itālijas valdība un Eiropas Komisija.

27.

Tiesa neuzskatīja par nepieciešamu rīkot tiesas sēdi, tomēr lūdza pusēm rakstiski paust savu viedokli – ko tās arī izdarīja – par Itālijas valdības apgalvojumiem attiecībā uz jēdzienu “grāmatvedības dokument[s], kam ir līdzvērtīgs pierādījuma spēks”.

28.

Diskusija ir par to, ka jānoskaidro, vai ekonomikas dalībnieks, kas uzbūvējis nekustamo īpašumu ar saviem līdzekļiem (materiāliem, aprīkojumu un darbaspēku), var attaisnot radušos izdevumus ar “grāmatvedības dokument[iem], kam ir [rēķinam] līdzvērtīgs pierādījuma spēks”, ja: a) pēdējie minētie sastāv no izmēru specifikācijām un grāmatvedības bilances; b) pēdējos minētos katrā lappusē ir pienācīgi parakstījis būvdarbu vadītājs un [atbalsta] saņēmējs uzņēmums; c) pēdējos minētajos ir ietverti izdevumi standarta vienību cenu robežās, kas palielināti par 15 %. Turklāt jāņem vērā, ka administrācijas dienesti pārbaudīja un verificēja uzņēmuma – atbalsta saņēmēja veiktos būvdarbus.

29.

Pirms pievērsties šī jautājuma risināšanai, ir nepieciešams sākotnējs precizējums. Ja būs pierādīta neatbilstība šeit piemērojamajās Savienības tiesību normās noteiktajām pamatošanas prasībām ( 11 ), nebūs jāveic Eurocostruzioni prasītās summas samaksa no Savienības struktūrfondiem (kuri pienākas Itālijai) Reģionālās darbības programmas ietvaros.

30.

Šis apstāklis, kā norāda Komisija, tomēr neliedz Eurocostruzioni tiesības uz prasītās summas samaksu, ja iesniedzējtiesa uzskatīs, ka Itālijas tiesiskais regulējums aizsargā minēto uzņēmumu, kurš papildus viesnīcas uzbūvēšanai ir ievērojis noteikumus grāmatvedības atskaišu jomā, kas noteikti ar klauzulām, kuras regulēja atbalsta piešķiršanu ( 12 ).

31.

Tādā gadījumā maksājums Eurocostruzioni tiktu uzlikts valsts budžetam, bet ne Savienības budžetam.

32.

Kalabrijas reģiona ieskatā, pirmais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo iesniedzējtiesā nav celta prasība par Regulas Nr. 1685/2000 piemērojamību, ne arī minētā tiesa var to skatīt pēc savas ierosmes, ievērojot tai skatāmās (kasācijas) sūdzības īpašības. Šajos apstākļos netiekot pamatota strīda saikne ar Regulu Nr. 1685/2000, neesot paskaidroti iemesli prejudiciālās tiesvedības ierosināšanai Tiesā.

33.

Iebildums nav pieņemams. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzsvērts, ka tas ir konkrēti par Eurocostruzioni – kas ir no Savienības struktūrfondiem līdzfinansēta atbalsta galīgais saņēmējs – izdevumu pamatošanas pienākumu. Tādējādi ir piemērojama Regula Nr. 1685/2000 – kā pats Kalabrijas reģions atzīst savos rakstveida apsvērumos (12. punkts). Iesniedzējtiesa minētajā lūgumā izklāsta, kāpēc tai ir vajadzīga minētās regulas interpretācija. Vai šo tiesvedības elementu var vai nevar izvirzīt kasācijas sūdzībā, var izlemt tikai tā.

34.

Kalabrijas reģions uzskata, ka arī trešais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo iesniedzējtiesa nav izskaidrojusi saikni starp Regulu Nr. 1685/2000 un “valsts tiesisko regulējumu” vai “reģionālo tiesisko regulējumu”, uz kuru tā norāda nepilnīgi. Kas attiecas uz šo pēdējo un uz Kalabrijas reģiona reģionālās valdības 2002. gada 14. maija lēmumu, to saturs pārsniedzot lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstīto.

35.

Arī šis iebildums ir noraidāms. Iesniedzējtiesai ir jānorāda nozīmīgo valsts tiesību normu tvērums un to attiecības ar Savienības tiesībām. Šajā lietā minētā tiesa ir kodolīgi, tomēr pietiekami aprakstījusi atbilstošās valsts un reģionālās tiesību normas un ir atsaukusies uz uzaicinājumu iesniegt pieteikumus atbalstam un uz Kalabrijas reģiona atbalsta piešķiršanas dekrētu. Šo tiesību normu attiecības ar Savienības tiesību normām ir aprakstītas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 13 ).

36.

Strīdīgā subsīdija tika piešķirta 2004. gada 20. aprīlī. Tāpēc izdevumu pamatošanai ir piemērojamas Regula Nr. 1260/1999 (pamatregula) ( 14 ) un Regula Nr. 1685/2000 (īstenošanas regula) ( 15 ), tās redakcijā, kas grozīta ar Regulu Nr. 448/2004, kura tika piemērota ar atpakaļejošu spēku no 2003. gada 5. jūlija un attiecībā uz dažiem noteikumiem – no 2000. gada 5. augusta.

37.

Abās regulās subsidiaritātes principa interesēs ir noteikts, ka “prasībām atbilstīgiem izdevumiem piemēro attiecīgās valsts tiesību normas, ja vien Komisija, pēc vajadzības, nenosaka vispārējas normas par izdevumu piemērotību [..]” ( 16 ).

38.

Izmantojot šo iespēju, Komisija pieņēma vispārējas normas par izdevumu atbilstību, izmantojot Regulu Nr. 1685/2000 ( 17 ). Saskaņā ar to dalībvalstīm ir jāievēro Regulā Nr. 1685/2000 atzītais kopējais pamatošanas režīms, ja vien tās nenolemj izņēmuma kārtā izmantot stingrāku nacionālo režīmu.

39.

Iesniedzējtiesa nenorāda, ka Itālijas valsts būtu noteikusi stingrāku nacionālo režīmu, un to apstiprina tās valsts valdība ( 18 ). Tāpēc Eurocostruzioni radušos izdevumu pamatošanu regulē Regula Nr. 1685/2000.

40.

Kā jau minēju, savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas zināt – īsumā – vai Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmā daļa:

41.

Regulas Nr. 1260/1999 32. pantā ir nošķirtas, no vienas puses, avansa maksājumu finansiālā vadība ( 19 ) un, no otras puses, starpposma maksājumu un galīgā saldo maksājumu finansiālā vadība. Attiecībā uz pēdējiem minētajiem [maksājumiem] 32. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka tie “ir saistīti ar faktiskajiem izdevumiem, kuriem jāatbilst galīgo saņēmēju veiktajiem maksājumiem, ko apstiprina kvitētie rēķini vai grāmatvedības dokumenti ar līdzīgu [līdzvērtīgu] pierādījuma vērtību”.

42.

Tādējādi galīgā saldo (proti, summu, ko šajā lietā pieprasa Eurocostruzioni) samaksa prasa to izdevumu pamatojumu, kas faktiski radušies atbalsta saņēmējam.

43.

Tā pati prasība ir atkārtota Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmajā daļā, kas piemērojama no struktūrfondiem līdzfinansētiem darījumiem, kuras formulējumu esmu jau pārrakstījis un šeit atgādinu: “Vispārējs noteikums ir, ka galīgo ieguvēju veiktos maksājumus, [kas deklarēti kā pagaidu maksājumi un atlikuma maksājumi], pamato ar kvitētiem rēķiniem. Kad to nevar izdarīt, maksājumus pamato ar grāmatvedības dokumentiem, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība.”

44.

Abu minēto noteikumu gramatiskais formulējums neļauj rasties šaubām:

45.

Konteksts, kurā iekļaujas abi šie noteikumi, norāda tajā pašā virzienā. Par to liecina Regulas Nr. 1260/1999 43. apsvērums ( 20 ), kas atbalsta Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas šauru interpretāciju.

46.

Pareizas finanšu vadības mērķis, kam jāatbilst struktūrfondu vadībai ( 21 ), apstiprina šo interpretācijas līniju. Ar Regulas Nr. 1260/1999 38. panta 1. punktu dalībvalstis pirmām kārtām uzņemas atbildību veikt palīdzības finanšu kontroli, un šim nolūkam to veiktie pasākumi ietver:

47.

Tiesa ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1260/1999 32. pantā noteiktā sistēma, tāpat kā Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normā noteiktā sistēma balstās uz izdevumu, kuri jāpamato un jāapliecina, atmaksas principu ( 22 ).

48.

Apstāklis, ka atbalsta saņēmējs ir uzbūvējis ēku ar saviem līdzekļiem, neatbrīvo viņu no Regulā Nr. 1260/1999 un Regulā Nr. 1685/2000 noteiktā pamatošanas režīma.

49.

Ja tā iemesla dēļ, ka atbalsta saņēmējs ir visu veicis ar saviem līdzekļiem, neizmantojot trešo personu pakalpojumus, viņš nespēj iesniegt rēķinus, kas pierādītu nekustamā īpašuma būvniecību – par šo neiespējamību ir jāspriež kompetentajai valsts tiesai –, viņam būs katrā ziņā jāapliecina radušies izdevumi ar grāmatvedības dokumentiem, kam ir apmaksātam rēķinam līdzvērtīga pierādījuma vērtība ( 23 ).

50.

Tāpēc vidusceļa nav. Regulas Nr. 1260/1999 32. pants un Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmā daļa nepieļauj citu izdevumu pamatošanas līdzekli kā vien apmaksātus rēķinus vai, ja tos nav iespējams iesniegt, grāmatvedības dokumentus, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība. Tas notiek arī tad, kad atbalsta saņēmējs ir uzbūvējis ēku ar saviem materiāliem, instrumentiem un darbiniekiem.

51.

Jautājums – vai šo grāmatvedības dokumentu ar līdzvērtīgu pierādījuma vērtību skaitā var ietilpt dokumenti, par kuriem konkrēti ir strīds šajā lietā. Uz tiem attiecas trešais prejudiciālais jautājums.

52.

Otrais jautājums ir par frāzes “grāmatvedības dokumenti, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība”, kas izmantota – taču nav definēta – Regulā Nr. 1260/1999 un Regulā Nr. 1685/2000, nozīmi. Tās nozīme nav arī izklāstīta regulās, kas aizstāja abas minētās regulas.

53.

Komisijas ieskatā, šī vārdkopa norāda uz samaksas pierādījumu, ko pati Komisija atzīst un pieņem, kad saskaņā ar kādas dalībvalsts nodokļu un grāmatvedības noteikumiem naudas izmaksai nav jāizdod rēķins ( 24 ).

54.

Tās ieskatā, runa esot par autentiskiem un uzticamiem pierādījuma dokumentiem, kas tāpat kā apmaksāti rēķini spēj pierādīt radušos izdevumu patiesumu ( 25 ).

55.

Piekrītu Komisijai tajā, ka izdevumu pamatošanu šādā veidā (proti, ja nav iespējams iesniegt apmaksātus rēķinus) var veikt ar grāmatvedības dokumentiem, ko pieļauj kādas dalībvalsts valsts tiesības, kad tie ir atbilstoši, lai patiesi atspoguļotu faktiski veiktās izmaksas.

56.

Šādi dokumenti var iekļaut, piemēram:

57.

Itālijas valdība tomēr ierosina plašāku strīdīgā jēdziena interpretāciju, kas ļautu aptvert gadījumu, kad kāds būvdarbs vai projekts tiek īstenots ar saviem līdzekļiem. Tās ieskatā:

58.

Tiesa lūdza strīda pusēm un Komisijai paust savu viedokli par Itālijas valdības ierosināto interpretāciju. Atbildot uz šo lūgumu,

59.

Savukārt es uzskatu, ka Itālijas valdības ierosinātā interpretācija padara pārmērīgi elastīgu Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmajā daļā paredzēto pamatojuma režīmu. Tāpat, lai piemērotu strīdīgo izņēmumu, tā izmanto nevis hermeneitiskus ierobežojošus kritērijus, bet gan paplašinošus.

60.

Kā jau norādīju, iespēja pamatot ar “grāmatvedības dokumentiem, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība” nozīmē izņēmumu, ko var izmantot tikai tad, ja nav iespējams iesniegt pienācīgi apmaksātus rēķinus. Tāda interpretācija, kādu ierosinājusi Itālijas valdība, neatbilst nedz Regulas Nr. 1260/1999 32. pantam, nedz Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmajai daļai.

61.

Iespēja pamatot to, ka būvdarbi veikti ar saviem līdzekļiem, izmantojot ieguldījuma vērtības apliecināšanu, ko veic neatkarīgs kvalificēts novērtētājs vai apstiprināta oficiāla iestāde, pavērtu iespējas izdevumu aprēķina dubultošanai vai iespējamai krāpšanai attiecībā uz pamatojumu, kas nepieciešams, lai saņemtu naudu no Eiropas struktūrfondiem.

62.

Turklāt, kā apgalvo Komisija, šī interpretācija nepamatoti ierobežotu iespēju iesniegt “grāmatvedības dokumentus, kam ir līdzvērtīga pierādījuma vērtība”, sašaurinot to līdz dokumentiem, ko izdevuši grāmatvedības pārbaudes profesionāļi vai oficiālas iestādes. Šāda prasība ir noteikta tikai Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 1. punkta 1.7. apakšpunkta d) punktā par zemes vai nekustamā īpašuma ieguldījumu un nav piemērojama citiem ieguldījumiem natūrā. Neredzu iemeslu šo ierobežojumu paplašināt un attiecināt arī uz no Savienības struktūrfondiem finansējamu būvdarbu attīstītāju ieguldījumiem no saviem līdzekļiem.

63.

Pareizas finanšu vadības un izdevumu atmaksas principi, kas ir spēkā Savienībā šajā jomā, liek noraidīt Itālijas valdības aizstāvēto interpretāciju.

64.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Regulai Nr. 1685/2000 ir pretrunā tāds valsts un reģionālais tiesiskais regulējums, kā arī izrietošie administratīvie akti, kuri gadījumā, kad finansējums ir piešķirts atbalsta saņēmējam ēkas būvēšanai ar saviem materiāliem, instrumentiem un darbiniekiem, paredz izdevumu kontroles sistēmu, ko veido:

65.

Skatīšu šādi formulēto jautājumu vispirms no vispārēja viedokļa, proti, neaplūkojot konkrētos notikumus saistībā ar Eurocostruzioni piešķirto subsīdiju, un pēc tam analizēšu šīs subsīdijas detaļas, lai sniegtu iesniedzējtiesai pēc iespējas lietderīgāku atbildi.

66.

Neskarot iesniedzējtiesas veikto vērtējumu, tās trešajā prejudiciālajā jautājumā aprakstītā izdevumu kontroles metode šķiet izrietam ne tik daudz tieši no kāda valsts vai reģionālā likuma, bet no piešķirtā atbalsta piešķiršanas dekrēta ( 29 ).

67.

Nosakot, vai šī sistēma atbilst Regulai Nr. 1685/2000, problēma ir precīzi zināt abu dokumentu (proti, “izmēru specifikācijas un grāmatvedības bilance”) ( 30 ), kas prasīti būvniecības izdevumu attaisnošanai, saturu, kad šis slogs tiek uzlikts atbalsta saņēmējam, kurš izmanto savus līdzekļus.

68.

No pirmā acu uzmetiena varu piekrist Komisijai un Kalabrijas reģionam, ka šiem abiem dokumentiem pašiem par sevi nav rēķinam līdzvērtīgas pierādījuma vērtības.

69.

Patiesi, ja izmēru specifikācijās un grāmatvedības bilancē ir tikai atspoguļota dažādo darba posmu virzības gaita ( 31 ) un tikai tālab tās “katrā lappusē ir [..] parakstījis” būvdarbu vadītājs un [atbalsta] saņēmējs uzņēmums, ar to nepietiktu, lai pienācīgi pierādītu visai viesnīcas būvei atbilstošās monetārās vērtības.

70.

Savukārt, ja uzņēmuma – atbalsta saņēmēja “grāmatvedības bilance” ļautu ticami un detalizēti uzzināt izdevumus, ko tas samaksājis algās saviem strādniekiem vai par būvmateriāliem – kā piemēru un starp citu analogu izmaksu posteņiem – domāju, ka nebūtu grūti kvalificēt šo grāmatvedības reģistru kā dokumentu, kam ir rēķinam līdzvērtīga pierādījuma vērtība.

71.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda šie aspekti un jālemj – atbilstoši savam novērtējumam – kādā mērā šie abi grāmatvedības dokumenti var piedāvāt izdevumu, kas radušies atbalsta saņēmējam, ticamu atspoguļojumu gadījumā, kad objektīvi nebija iespējams izdot apmaksātus rēķinus.

72.

Kas attiecas uz reģionālās administrācijas ieceltas darbu pieņemšanas komisijas veiktu paveikto darbu apstiprinājumu, vienkārši izmantojot iepriekš sagatavotu cenrādi, neuzskatu, ka tā ir atbilstoša metode, lai pārbaudītu, ka kādā konkrētā gadījumā faktiski radušies izdevumi atbilst tiem, kuri kā abstrakti aprēķina parametri norādīti minētajā cenrādī.

73.

Iesniedzējtiesa, šķiet, pieņem to, ka finansētos būvdarbus (viesnīca Rosāno pašvaldībā) faktiski veica Eurocostruzioni atbilstoši apstiprinātajam projektam un ka tika izpildītas kvantitatīvās un kvalitātes prasības. Tātad tā izslēdz iespēju, ka, īstenojot no struktūrfondiem līdzfinansētu projektu, būtu notikusi nekvalitatīva izpilde vai krāpšana.

74.

Saskaņā ar lietas materiālos iekļauto informāciju dotētie būvdarbi tika veikti, turklāt Eurocostruzioni saņēma mēbelēm paredzētos līdzekļus, jo iesniedza apmaksātos rēķinus par to iegādi, saskaņā ar 2002. gada 14. maija lēmumu par uzaicinājumu pieteikties atbalstam un 2004. gada 20. aprīļa atbalsta piešķiršanas dekrētu.

75.

Iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz būvdarbu attīstītāja citu izdevumu pamatošanu, un tās ir sekas tam, ka – kā jau sacīts – tas uzbūvēja ēku ar saviem materiāliem, instrumentiem un darbiniekiem. Par šiem izdevumiem Eurocostruzioni neiesniedza apmaksātus rēķinus.

76.

Uzskatu, ka pirmais, kas būtu jāpārbauda, ir tas, vai tiešām bija iespējams pamatot minētos izdevumus ar apmaksātiem rēķiniem, kā apgalvo Kalabrijas reģions.

77.

Ja pienācīgi apmaksātu rēķinu izdošana nebija iespējama, saskaņā ar Regulas Nr. 1260/1999 32. pantu un Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 1. normas 2. punkta pirmo daļu kā izņēmums ir pieļaujama izdevumu pamatošana ar dokumentiem, kam ir rēķiniem līdzvērtīga pierādījuma vērtība ( 32 ).

78.

It īpaši dokumenti, kas ietver darbu apliecinājumu un pārbaudi, ko veikusi reģionālās administrācijas iecelta darbu pieņemšanas komisija, kā jau iepriekš minēju, ticami un pietiekami nepamatotu radušos izdevumus, ja tie tikai piemērotu aplēses atbilstoši standarta skalai, kam nav tiešas un objektīvas saiknes ar minētajiem izdevumiem, bet tikai ar abstraktiem parametriem.

79.

Tāpēc šie dokumenti paši par sevi nesniedz faktiski veikto darījumu ticamu atspoguļojumu, ne arī atspoguļo pievienoto vērtību, ko uzņēmums devis projektam, kā arī neizslēdz dubultošanas iespēju.

80.

Visbeidzot – nebūs lieki atgādināt, ka 2002. gada 14. maija lēmuma par uzaicinājumu pieteikties atbalstam (uz ko norāda apelācijas tiesa sava 2014. gada 27. oktobra sprieduma beigu daļā) 8. pants izslēdza no subsīdijas izdevumus par iekšējiem (būv)procesa pasūtījumiem, kā arī nekapitalizētos izdevumus un maksājumus skaidrā naudā.

81.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) atbildēt šādi:

Padomes Regulas (EK) Nr. 1260/1999 (1999. gada 21. jūnijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem, 32. pants un Komisijas Regulas (EK) Nr. 1685/2000 (2000. gada 28. jūlijs), kas nosaka sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu piemērotību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās, pielikuma 1. normas 2. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka