1.

Regulā (EK) Nr. 1223/2009 ( 2 ) vispārēji ir noteikts, ka dalībvalstis nedrīkst noraidīt, aizliegt vai ierobežot to, ka kosmētikas līdzekļi tiek darīti pieejami tirgū, ja tie atbilst šīs regulas prasībām.

2.

Tomēr šajā regulā ir ietverta “drošības klauzula”, saskaņā ar kuru dalībvalsts iestādes var noteikt pagaidu pasākumus (piemēram, to izņemšana no tirgus vai pieejamības ierobežošana) attiecībā uz vienu vai vairākiem kosmētikas līdzekļiem būtiska riska cilvēka veselībai gadījumā.

3.

Lai varētu piemērot drošības klauzulu, Komisijai iespējami ātri ir jānosaka, vai pagaidu pasākums ir pamatots vai nepamatots, attiecīgajā gadījumā apspriežoties ar Patērētāju drošības zinātnisko komiteju (turpmāk tekstā – “PDZK”) ( 3 ).

4.

Francijā Valsts zāļu un veselības produktu drošības aģentūra (turpmāk tekstā – “ANSM”) noteica pagaidu pasākumu, kas paredzēja konkrētas prasības fenoksietanolu saturošu kosmētikas līdzekļu marķējumā ( 4 ), ja tie ir paredzēti bērniem, kas jaunāki par trim gadiem. Šīs prasības atšķiras no Regulā Nr. 1223/2009 noteiktajām, kas savukārt atbilst ieteikumiem PDZK ziņojumā ( 5 ).

5.

Fédération des entreprises de la beauté (Skaistumkopšanas uzņēmumu federācija; turpmāk tekstā – “FEBEA”) par ANSM lēmuma atcelšanu cēla prasību Conseil d’État (Valsts padome, Francija), kas iesniedz Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 1223/2009 interpretāciju.

6.

Regulas 3. un 4. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]”

7.

Regulas 1. pantā (“Darbības joma un mērķis”) ir noteikts:

“Lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību un augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni, ikvienam kosmētikas līdzeklim, kuru dara pieejamu tirgū, jāatbilst noteikumiem, kas paredzēti šajā regulā.”

8.

Regulas 2. pantā (“Definīcijas”) ir noteikts:

“1.   Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

9.

Regulas 3. pantā (“Drošums”) ir paredzēts:

“Kosmētikas līdzeklis, kas darīts pieejams tirgū, parastos vai saprātīgi paredzamos lietošanas apstākļos ir drošs cilvēka veselībai [..].”

10.

Regulas 10. pantā (“Drošuma novērtējums”) ir noteikts:

“1.   Lai parādītu, ka kosmētikas līdzeklis atbilst 3. pantam, pirms kosmētikas līdzekli laiž tirgū, atbildīgā persona nodrošina, ka kosmētikas līdzeklim ir veikts drošuma novērtējums, pamatojoties uz attiecīgo informāciju, un ka kosmētikas līdzekļa drošuma ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar I pielikumu.

[..]”

11.

Regulas 11. pantā (“Kosmētikas līdzekļa lieta”) ir noteikts:

“[..]

2.   Kosmētikas līdzekļa lietā ir ietverta šāda informācija un dati, kurus vajadzības gadījumā atjaunina:

[..].”

12.

Regulas 13. pantā (“Paziņošana”) ir paredzēts:

“1.   Pirms kosmētikas līdzekli laiž tirgū, atbildīgā persona elektroniskā veidā iesniedz Komisijai šādu informāciju:

[..].”

13.

Regulas 22. pantā (“Tirgus iekšējā kontrole”) ir noteikts:

“Dalībvalstis uzrauga atbilstību šai regulai ar tirgū pieejamo kosmētikas līdzekļu tirgus iekšējās kontroles palīdzību. Dalībvalstis pienācīgi un atbilstošā mērogā veic kosmētikas līdzekļu un komersantu kontroli, pārbaudot kosmētikas līdzekļa lietu un attiecīgā gadījumā veicot fizikālas pārbaudes un laboratoriskas kontroles, kurās izmanto atbilstošus paraugus.

[..]”

14.

Regulas 23. pantā (“Paziņošana par būtisku nevēlamu ietekmi”) ir norādīts:

“1.   Būtiskas nevēlamas ietekmes gadījumā atbildīgā persona un izplatītāji nekavējoties paziņo tās dalībvalsts, kurā konstatēta būtiska nevēlama ietekme, kompetentajai iestādei šādu informāciju:

[..].”

15.

Regulas 24. pantā (“Informācija par vielām”) ir noteikts:

“Ja pastāv nopietnas šaubas par kādas vielas drošumu, kuru satur kosmētikas līdzekļi, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā kosmētikas līdzeklis, kas satur šo vielu, ir darīts pieejams tirgū, var ar pamatotu pieprasījumu lūgt atbildīgo personu iesniegt visu kosmētikas līdzekļu sarakstu, par kuriem tā ir atbildīga un kuros ir šī viela [..].”

16.

Regulas 25. pants (“Atbildīgās personas nenodrošināta atbilstība”) ir formulēts šādi:

“1.   [..] kompetentās iestādes pieprasa, lai atbildīgā persona veic visus atbilstīgos pasākumus [..], ja ir konstatēta neatbilstība kādai no turpmāk minētajām prasībām:

[..]

5.   Kompetentā iestāde veic visus atbilstīgos pasākumus, lai aizliegtu vai ierobežotu kosmētikas līdzekļa pieejamību tirgū vai izņemtu kosmētikas līdzekļus no tirgus vai atsauktu to šādos gadījumos:

[..]”

17.

Regulas 27. pantā (“Drošības klauzula”) ir norādīts:

“1.   Ja kosmētikas līdzekļi atbilst 25. panta 1. punkta prasībām, taču kompetentā iestāde konstatē vai tai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka kosmētikas līdzeklis vai kosmētikas līdzekļi, kas darīti pieejami tirgū, rada vai var radīt būtisku risku cilvēka veselībai, tā veic visus atbilstīgos pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgo kosmētikas līdzekli vai kosmētikas līdzekļus izņem vai atsauc no tirgus, vai citādi ierobežo to pieejamību tirgū.

2.   Kompetentā iestāde nekavējoties informē Komisiju un pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes par veiktajiem pasākumiem un nosūta apliecinošus datus.

Pirmās daļas vajadzībām izmanto Direktīvas 2001/95/EK 12. panta 1. punktā paredzēto informācijas apmaiņas sistēmu.

Piemēro Direktīvas 2001/95/EK 12. panta 2., 3. un 4. punktu.

3.   Komisija iespējami drīz nosaka, vai 1. punktā minētie pagaidu pasākumi ir pamatoti. Šajā nolūkā Komisija, kad vien iespējams, apspriežas ar ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un PDZK.

4.   Ja pagaidu pasākumi ir pamatoti, piemēro 31. panta 1. punktu.

5.   Ja pagaidu pasākumi nav pamatoti, Komisija informē dalībvalstis un attiecīgā kompetentā iestāde atceļ minētos pagaidu pasākumus.”

18.

Saskaņā ar 28. pantu (“Laba administratīvā prakse”):

“1.   Visos lēmumos, ko pieņem saskaņā ar 25. un 27. pantu, norāda konkrētus iemeslus, kas ir to pamatā. Par šādu lēmumu kompetentā iestāde nekavējoties paziņo atbildīgajai personai, ko vienlaikus informē arī par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas tai pieejami saskaņā ar konkrētajā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem un par termiņu, kurā šāda aizsardzība ir pieejama.

[..]”

19.

Regulas 31. pantā (“Pielikumu grozījumi”) ir noteikts:

“1.   Ja pastāv tāds potenciāls risks cilvēka veselībai, kuru rada vielu lietošana kosmētikas līdzekļos un kurš jārisina visā Kopienā, Komisija, apspriedusies ar PDZK, var attiecīgi grozīt II līdz VI pielikumu.

[..]”

20.

2012. gada septembrī Komisija saņēma riska novērtējumu no ANSM, saskaņā ar kuru fenoksietanola maksimālā pieļaujamā koncentrācija (1 %) izmantošanai kā konservantam būtu jāsamazina līdz 0,4 % kosmētikas līdzekļos, kas paredzēti bērniem, kuri ir jaunāki par trim gadiem, un fenoksietanolu nevajadzētu izmantot kosmētikas līdzekļos, kas ir paredzēti ādai autiņbiksīšu zonā ( 6 ).

21.

2016. gada 6. oktobrī PDZK izdeva ziņojumu, kurā atzina par drošu fenoksietanola kā konservanta izmantošana maksimālajā koncentrācijā 1,0 % apmērā visām patērētāju vecuma grupām.

22.

2017. gada decembrī ANSM izveidoja īpašu pagaidu zinātnisko komiteju, kas apstiprināja šīs iestādes 2012. gada septembra priekšlikumu.

23.

2019. gada 13. martāANSM piemēroja Regulas Nr. 1223/2009 27. panta drošības klauzulu, paredzot īpašus nosacījumus, lai fenoksietanolu saturošus kosmētikas līdzekļus, ko nenoskalo, darītu pieejamus Francijas tirgū.

24.

Apstrīdētajā lēmumā ANSM noteica pagaidu pienākumu fenoksietanolu saturošu “kosmētikas līdzekļu, ko nenoskalo” ( 7 ) marķējumā – izņemot dezodorantu, frizūru veidošanas līdzekļu, dekoratīvās kosmētikas līdzekļu marķējumu – norādīt, ka tos nedrīkst izmantot uz bērnu, kas ir jaunāki par trim gadiem, dibenu ādas ( 8 ).

25.

2019. gada 10. maijāANSM paziņoja apstrīdēto lēmumu Komisijai.

26.

2019. gada 27. novembrī Komisijas ierēdnis ( 9 ) nosūtīja ANSM ģenerāldirektoram elektroniskā pasta vēstuli (turpmāk tekstā – “nodaļas vadītāja vēstule”), tostarp norādot viņam ( 10 ), ka, tā kā pagaidu pasākums attiecas uz līdzekļu kategoriju, nevis konkrētu līdzekli vai līdzekļiem, tas neietilpst Regulas Nr. 1223/2009 27. panta piemērošanas jomā.

27.

2019. gada 6. decembrīANSM ģenerāldirektors nepiekrita nodaļas vadītāja vēstulē veiktajam vērtējumam un informēja viņu, ka pagaidām atstās spēkā apstrīdēto lēmumu līdz brīdim, kad Komisija noteiks pasākumu saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 27. pantu.

28.

2019. gada 8. aprīlīFEBEA cēla prasību Conseil d’État (Valsts padome), lūdzot atzīt apstrīdēto lēmumu par spēkā neesošu.

29.

FEBEA uzskata, ka ar pagaidu pasākumu tiek pārkāpta Regula Nr. 1223/2009, proti, lai gan nav izpildīti tās 27. pantā paredzētās drošības klauzulas piemērošanas nosacījumi, ar to ir noteikts marķēšanas pienākums, kas šajā regulā nav paredzēts. Tādējādi esot pārkāpts tās 9. pants par kosmētikas līdzekļu brīvu apriti.

30.

Lai izspriestu šo prasību, Conseil d’État (Valsts padome) uzskata, ka ir nepieciešams noskaidrot:

31.

Lai kliedētu savas šaubas, Conseil d’État (Valsts padome) uzdeva Tiesai sešus prejudiciālos jautājumus, no kuriem pēc Tiesas norādījumiem aplūkošu pirmos trīs:

32.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2021. gada 4. janvārī.

33.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas FEBEA, Francijas un Grieķijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tās visas, izņemot Grieķijas valdību, piedalījās 2022. gada 20. janvāra tiesas sēdē.

34.

Pirmais jautājums par nodaļas vadītāja vēstules tiesisko raksturu (sagatavojošs akts vai galīgs lēmums) ir jāsasaista ar Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punktu.

35.

No šī skatpunkta jautājums ir, vai šī panta izpratnē nodaļas vadītāja vēstule var tikt uzskatīta par Komisijas oficiālu reakciju vai atbildi uz ANSM pagaidu pasākumu.

36.

Visas personas, kas iestājušās šajā prejudiciālajā tiesvedībā (it īpaši divi galvenie lietas dalībnieki, proti, ANSM, ko pārstāv Francijas valdība, un Komisija), ir vienisprātis, ka nodaļas vadītāja vēstulei nav Komisijas lēmuma rakstura.

37.

Ja ANSM būtu uzskatījusi minēto vēstuli par Komisijas galīgu lēmumu, Francijas valdība būtu varējusi celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu. Tā ne tikai to neizdarīja, bet arī 2019. gada 6. decembrīANSM paziņoja Komisijai, ka paturēs spēkā pagaidu pasākumu līdz brīdim, kad Komisija pieņems lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punktam.

38.

Komisija, konkrēti, noliedz, ka šai vēstulei būtu lēmuma raksturs, un atzīst to par vienkāršu sagatavojošu aktu. Tā izmanto argumentus, kuriem es piekrītu:

39.

No šiem pierādījumiem skaidri izriet, ka nodaļas vadītāja vēstule nav pielīdzināma lēmumam, kas Komisijai ir jāpieņem atbilstoši Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punktam.

40.

Atgādinu, ka saskaņā ar šo normu Komisija informē valsts iestādi par to, vai tās pagaidu pasākums ir vai nav pamatots. Taču nodaļas vadītāja vēstulē nav tieši apgalvots, ka apstrīdētais lēmums būtu nepamatots. Tajā nav arī prasīts, lai valsts iestāde atceltu pagaidu pasākumu, kā ir noteikts Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 5. punktā attiecībā uz gadījumiem, kas nav pamatoti.

41.

Nodaļas vadītāja vēstulē, kā jau teicu, valsts iestādēm ir tikai ieteikts atkārtoti pārbaudīt pagaidu pasākumu un, ja uzskata to par lietderīgu, tad atsūtīt jaunus zinātniskos datus, kas ļautu pārskatīt PDZK atzinumu par fenoksietanolu.

42.

Turklāt, kā uzsver Francijas valdība, nodaļas vadītājam nav tiesību pieņemt lēmumus Komisijas vārdā un viņa vēstulē nav norādīts juridiskais pamats, un tas neatbilst tiesiskās drošības prasībai attiecībā uz aktiem, kuri rada tiesiskas sekas. Aktu saistošais spēks tieši izriet no Savienības tiesību normas, kas ir jānorāda kā juridiskais pamats ( 11 ).

43.

Īsumā: Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda vēstule kā nodaļas vadītāja vēstule, kurā ANSM nav formāli norādīts, vai saskaņā ar šīs pašas regulas 27. panta 1. punktu noteiktais pagaidu pasākums ir vai nav pamatots, nevar tikt uzskatīta par Komisijas galīgu lēmumu.

44.

Otrā jautājuma pamatā ir (pareizs) pieņēmums, ka nodaļas vadītāja vēstule nepauž Komisijas lēmumu. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz valsts tiesas, kurai ir jāpārbauda pagaidu pasākuma tiesiskums tajā celtajā prasībā, pilnvarām.

45.

Conseil d’État (Valsts padome) vēlas zināt, vai tā var izspriest šo lietu un ar kādiem nosacījumiem, gaidot, ka Komisija pieņems lēmumu par šo pagaidu pasākumu saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punktu.

46.

Atbildēt uz šī (dubultā) jautājuma pirmo daļu nav sarežģīti. Attiecīgo personu tiesiskās aizsardzības nodrošināšana valsts līmenī ir paredzēta Regulas Nr. 1223/2009 28. pantā. Saskaņā ar šo normu par visiem lēmumiem, ko pieņem saskaņā ar 25. un 27. pantu, ir nekavējoties jāpaziņo “atbildīgajai personai, ko vienlaikus informē arī par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas tai pieejami saskaņā ar konkrētajā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem un par termiņu, kurā šāda aizsardzība ir pieejama” ( 12 ).

47.

Regulas Nr. 1223/2009 28. panta jēdziens “tiesiskās aizsardzības līdzekļi” tādējādi norāda, ka valsts tiesai ir pilnvaras pārbaudīt attiecīgās valsts iestāžu lēmumu par pagaidu pasākumiem saskaņā ar šīs regulas 27. panta 1. punktu, ja tādas tiesības tai piešķir valsts tiesību akti.

48.

Prejudiciālā jautājuma otrā daļa ir vērsta uz valsts tiesas, kas izskata prasību par pagaidu pasākumiem, kompetences robežu noteikšanu.

49.

Tiesa jau ir lēmusi līdzīgās tiesvedībās, kurās Savienības tiesību norma piešķir valsts iestādēm kompetenci noteikt pagaidu pasākumus, un galīgo vērtējumu atstāja Savienības iestāžu ziņā.

50.

Spriedums Monsanto u.c. ( 13 ) tika pasludināts attiecībā uz Regulu (EK) Nr. 1829/2003 ( 14 ), kam ir līdzīgs modelis kā Regulai Nr. 1223/2009.

51.

Regulas Nr. 1829/2003 34. pants paredz ārkārtas pasākumu veikšanu, ja produkti, kas apstiprināti ar šo regulu, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi. Šajā situācijā (un ņemot vērā Regulas Nr. 178/2002/EK 54. panta 1. punktā noteiktos apstākļus) ( 15 ) dalībvalstis var noteikt pagaidu aizsargpasākumus, nekavējoties informējot pārējās dalībvalstis un Komisiju.

52.

Tiesa šajā ziņā spriedumā Monsanto u.c. atzina šādi:

53.

Uzskatu, ka šos apsvērumus var attiecināt uz Regulas Nr. 1223/2009 interpretāciju, kuras 27. panta 1. punkts ļauj dalībvalsts kompetentajai iestādei “konstatē[t], vai tai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka kosmētikas līdzeklis vai kosmētikas līdzekļi, kas darīti pieejami tirgū, rada vai var radīt būtisku risku cilvēka veselībai”. Šādā gadījumā attiecīgā iestāde var noteikt “pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgo kosmētikas līdzekli vai kosmētikas līdzekļus izņem vai atsauc no tirgus, vai citādi ierobežo to pieejamību tirgū”.

54.

Ja ir pieņemts šāds lēmums, valsts tiesa, kurā tas ir apstrīdēts, saglabā pilnīgu jurisdikciju izspriest prasību, kamēr Komisija nav pieņēmusi Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punktā paredzēto lēmumu.

55.

Ja savukārt Komisija būtu pieņēmusi šo lēmumu, kas ir saistošs visām dalībvalsts iestādēm, ja vien to neatceļ Tiesa, tiesvedībai valsts tiesā vairs nebūtu priekšmeta.

56.

Tādēļ, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kā iepriekš norādīts, valsts tiesai ir tiesības izvērtēt ( 20 ), vai iestāde, kas ir noteikusi pagaidu pasākumu, ir izpildījusi Regulas Nr. 1223/2009 27. panta gan materiālās prasības, gan procesuālās prasības, kas noteiktas gan minētajā regulā, gan, protams, valsts piemērojamajās tiesību normās:

57.

Izspriežot lietu vienā no diviem izklāstītajiem veidiem, gaidot, kamēr Komisija īstenos kompetenci, kas tai piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2007 27. panta 3. punktu ( 22 ), valsts tiesa neiejaucas šīs Komisijas ekskluzīvās kompetences īstenošanā:

58.

Komisijas galīgais lēmums, ka jau atgādināju, ir saistošs visām dalībvalsts iestādēm, ja vien Tiesa to neatceļ. Valsts tiesas iepriekšēja iesaiste tādējādi nav pretrunā tam, ka Komisija vēlāk iejaucas.

59.

Pretēji Komisijas apgalvotajam ( 23 ) valsts tiesas spriedums, ar kuru tiek atcelts lēmums par pagaidu pasākumiem, neliedz Komisijai rīkoties plašāk nekā šo pasākumu atsaukšana vai atcelšana, ko pēc savas ierosmes būtu veikusi dalībvalsts kompetentā iestāde.

60.

Ja valsts iestāde, pati vai izpildot tiesas spriedumu, atceļ savu lēmumu par pagaidu pasākuma noteikšanu, Komisijai nav jālemj par pasākuma pamatojumu (jo vairs nav pasākuma), bet tas nekādi neietekmē tās kompetenci novērtēt riskus, kas ir saistīti ar vielas izmantošanu kosmētikas līdzekļos, un attiecīgi rīkoties.

61.

Īsumā – kamēr Komisija nav īstenojusi kompetenci, ko tai piešķir Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punkts, valsts tiesa var atcelt vai paturēt spēkā valsts iestādes pagaidu pasākumus, saglabājot to aizsardzības raksturu.

62.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 1. punkts ļauj noteikt pagaidu pasākumus attiecībā uz to līdzekļu kategoriju, kuru sastāvā ir viena un tā pati viela.

63.

Komisija un FEBEA atbalsta noraidošu atbildi: šis pants ļaujot tikai pagaidu pasākumu noteikšanu attiecībā uz konkrēto kosmētikas līdzekli, kā tas ir darīts pieejams tirgū, proti, kā to piedāvā tirgū. Valsts iestāde varot rīkoties tikai attiecībā uz līdzekli, kas ir laists tirgū ar noteiktu preču zīmi vai komercnosaukumu.

64.

Francijas un Grieķijas valdības nepiekrīt šai interpretācijai ar argumentiem, kuriem es būtībā piekrītu. Tomēr atzīstu, ka abiem viedokļiem ir spēcīgi pamatojoši argumenti.

65.

Mana analīze balstīsies uz kosmētikas līdzekļa jēdzienu, pēc tam ņemot vērā Regulas Nr. 1223/2009 mērķi. Visbeidzot es pievērsīšos Komisijas apgalvojumiem par informācijas apmaiņas sistēmu ar valsts iestādēm.

66.

Regulas Nr. 1223/2009 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā kosmētikas līdzeklis ir definēts kā “jebkura viela vai maisījums, kas paredzēts saskarei ar cilvēka ķermeņa ārējām daļām [..], lai tos tikai vai galvenokārt tīrītu, smaržinātu, mainītu to izskatu, tos aizsargātu, uzturētu labā stāvoklī vai uzlabotu ķermeņa aromātu”.

67.

Tiesas vārdiem, šīs definīcijas “pamatā ir trīs kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, attiecīgā izstrādājuma raksturs (viela vai vielu maisījums), otrkārt, ķermeņa daļa, ar kuru šim izstrādājumam paredzēts nonākt saskarē, un, treškārt, minētā izstrādājuma lietošanas mērķis” ( 24 ).

68.

No šiem kritērijiem būtiskākais šajā tiesvedībā ir pirmais ( 25 ). Kosmētikas līdzeklis tieši sastāv no vielas ( 26 ) vai vielu maisījuma ( 27 ). Saistība starp kosmētikas līdzekli un to veidojošām vielām vai maisījumiem tādējādi ir nenoliedzama.

69.

Citādi tas ir tad, ja prece tiek laista tirgū, izmantojot ārējus elementus, kuri nav saistīti ar tās būtību, piemēram, zīmes (preču zīmes), kas to atšķir komercdarbībā, vai nosaukums, ko tai piešķīris tās ražotājs.

70.

Skaidrā saikne starp līdzekli un vielu tātad principā atbalsta viedokli, ko aizstāv Francijas un Grieķijas valdības.

71.

Tomēr ir taisnība, ka dažas Regulas Nr. 1223/2009 normas pirmšķietami veicina interpretāciju, ko atbalsta FEBEA un Komisija, jo norāda uz to, ka līdzekli identificē pēc tā nosaukuma:

72.

Uzskatu, ka šo normu interpretācija saistībā ar Regulas Nr. 1223/2009 27. pantu neizbēgami nenoved pie šī panta attiecināšanas uz atsevišķiem (proti, individuāliem) līdzekļiem, kā tie ir laisti tirgū ar savām atšķirības zīmēm vai savu komercnosaukumu. Mēģināšu izskaidrot, ka normas mērķis šīs regulas kontekstā atbalsta citu risinājumu, joprojām pamatojoties uz kosmētikas līdzekļa jēdziena gramatisko formulējumu.

73.

Kā ir atzinusi Tiesa, “lasot Regulas Nr. 1223/2009 noteikumus kopumā – it īpaši tās 1. pantu – kopsakarā ar tās 3. un 4. apsvērumu, ir skaidrs, ka šīs regulas mērķis ir pilnīgi saskaņot Savienībā spēkā esošās tiesību normas, lai izveidotu kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni” ( 29 ).

74.

Lai izpildītu šos mērķus, “dalībvalstis nedrīkst noraidīt, aizliegt vai ierobežot to, ka kosmētikas līdzekļi tiek darīti pieejami tirgū, ja tie atbilst šīs regulas prasībām” ( 30 ), bet var noteikt aizsardzības pasākumus, kādi tiek aplūkoti šajā lietā.

75.

Cilvēka veselības aizsardzība, kas darbojas kā kosmētikas līdzekļu brīvas aprites ierobežojums, caurauž visu Regulu Nr. 1223/2009 ( 31 ). Tajā var nošķirt divus rīcības līmeņus:

76.

Valsts iestāde īsteno tirgus uzraudzības funkcijas, tādēļ tās rīcībā ir jābūt attiecīgai informācijai. Atbildīgajām personām un izplatītājiem ir tai jāpaziņo tostarp par būtiskas nevēlamas ietekmes izpausmēm kosmētikas līdzekļos (Regulas Nr. 1223/2009 22. un 23. pants).

77.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 24. pantu, ja pastāv nopietnas šaubas par vielas, kas ir kosmētikas līdzekļa sastāvā, drošumu, dalībvalsts, kurā attiecīgais kosmētikas līdzeklis ir darīts pieejams tirgū, iestāde “var [..] lūgt atbildīgo personu iesniegt visu kosmētikas līdzekļu sarakstu, par kuriem tā ir atbildīga un kuros ir šī viela” ( 33 ).

78.

Protams, šis Regulas Nr. 1223/2009 noteikums izraisa to, ka valsts iestādes rīcībā ir informācija ne tikai par atsevišķu līdzekli, bet gan par to līdzekļu “sarakstu”, kas satur vienu un to pašu vielu.

79.

Tas, kādā mērā šis “saraksts” ir pielīdzināms līdzekļu “grupai” vai “kategorijai”, man šķiet vairāk semantisks nekā reāls jautājums. Būtiski ir tas, ka valsts iestādes pārbaude vai nu pēc savas ierosmes ( 34 ), vai pēc atbildīgo personu vai izplatītāju paziņojuma var atklāt zināmas šaubas par vielas, ko satur viens vai vairāki kosmētikas līdzekļi, drošumu.

80.

Tādējādi valsts iestāde varēs noteikt kosmētikas līdzekļu kopumu (vai to sauktu par sarakstu, grupu vai kategoriju), kas tādēļ, ka to sastāvā ir noteikta viela, varētu negatīvi ietekmēt cilvēka veselību. Ja tā tas ir attiecībā uz 24. pantu, ar tādu pašu pamatojumu tas būs attiecināms uz Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 1. punktu.

81.

Reaģēšanas mehānismi, ko Regula Nr. 1223/2009 nodod valsts iestāžu rīcībā, atbilst diviem dažādiem scenārijiem:

82.

Šajā otrajā scenārijā (kas ir svarīgs šajā lietā) valsts iestāde, kas konstatē viena vai vairāku kosmētikas līdzekļu būtisku risku veselībai, lai gan tie atbilst Regulas Nr. 1223/2009 noteikumiem, netieši uzsver iespējamu pašas regulas (konkrētāk, tās pielikumu) trūkumu. Šis apgalvotais trūkums tādējādi iegūst Savienības mērogu, un valsts iestāde lojāli sadarbojas ar Komisiju, ziņojot tai par trūkuma pastāvēšanu.

83.

Tādējādi valsts iestādes iesaistīšanās var būt tikai ar pagaidu raksturu, gaidot, ka Komisija apstiprina, ka Regulas Nr. 1223/2009 apgalvoti problemātiska norma tomēr ir pareiza (tādā gadījumā valsts iestādei ir jāatceļ tās pagaidu pasākums, kas nav pamatots) vai, tieši otrādi, tā ir jāgroza (tādā gadījumā Komisija apstiprina, ka pagaidu pasākums bija pamatots un ir jāievēro Regulas 31. panta formalitātes).

84.

Sadarbības starp valsts iestādi un Komisiju, kas ir raksturīga Regulai Nr. 1223/2009, loģika izskaidro, ka tad, ja pagaidu pasākumi ir pamatoti, 27. panta 4. punktā ir atsauce uz 31. panta 1. punktu, jo tas ir saistīts ar to, ka pastāv “potenciāls risks cilvēka veselībai, kuru rada vielu lietošana kosmētikas līdzekļos un kurš jārisina visā Kopienā” ( 38 ).

85.

Ja viss tā ir, tad tas, ko valsts iestāde var norādīt Komisijai, lai tā varētu pieņemt galīgu lēmumu, ir risks, kas cilvēka veselībai rodas, lietojot noteiktas vielas kosmētikas līdzekļos. Tādēļ saskaņotāks ar Regulas Nr. 1223/2009 mērķi ir tas, ka 27. panta 1. punktā atļautie pagaidu pasākumi var attiekties ne tikai uz atsevišķu līdzekli, kas ir identificējams pēc tā preču zīmes vai tā komercnosaukuma, bet arī uz vairākiem līdzekļiem ( 39 ), kas ir sagrupēti atkarībā no tajos ietvertās vielas. Ja šie līdzekļi rada risku veselībai, tad tas notiek tieši tādēļ, kas tie satur šo vielu.

86.

Šī interpretācija, kā jau teicu, atbilst pielikumu pārskatīšanas procedūrai, kas Komisijai ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 31. pantu, ja tā uzskata pagaidu pasākumu par pamatotu.

87.

Ja šo pārskatīšanas procedūru uzsāk pēc valsts iestādes rīcības, kas tiek uzskatīta par pamatotu un ir vērsta uz tādu risku novēršanu, kas izriet no “vielu lietošana[s] kosmētikas līdzekļos” (daudzskaitlī) ( 40 ), būtu saprātīgi, ja šī valsts iestāde varētu izvērtēt riskus, kuri ir saistīti ar tādu līdzekļu kategoriju, kas satur vienu un to pašu vielu, kura iespējami ir bīstama cilvēka veselībai.

88.

Regulas Nr. 1223/2009 27. un 31. pantā ir minēts kosmētikas līdzeklis, kas, kā jau atgādināju, 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir definēts kā viela vai vielu maisījums. Tādēļ nekas neliedz nodalīt kādu līdzekļu kategoriju atbilstoši to sastāvā esošai noteiktai vielai.

89.

Atkārtoti norādīšu, ka šis risinājums man šķiet visatbilstošākais regulas mērķu saskaņošanai un tās sistēmiskajai interpretācijai. Pagaidu pasākuma noteikšana vienai kosmētikas līdzekļu kategorijai, kam ir kopīgi elementi, veicina efektīvāku atbilstoša cilvēka veselības aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Regulas Nr. 1223/2009 tekstā pārstāvēto dažādo interešu pretnostatījumā prevalē šis mērķis.

90.

Manuprāt, šo viedokli apstiprina trīs papildu argumenti:

91.

Ir tiesa, ka aizsardzības pasākums, kas ir noteikts, pamatojoties uz kādas vielas ietilpšanu kādā kosmētikas līdzekļu kategorijā, varētu ietekmēt to brīvu apriti daudz vairāk nekā cits pasākums, kas attiecināms tikai uz konkrētu līdzekli. Tādējādi Komisijas bažas par iekšējā tirgus sadrumstalotības novēršanu un šīs jomas pilnīgas saskaņotības aizsardzību ir pamatotas.

92.

Tomēr manis aizstāvētā Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 3. punkta interpretācija neignorē saskaņošanas prasības, kuru ievērošanu nodrošina gan tās 28. pantā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, gan, konkrētāk, Komisijas kompetence attiecīgā gadījumā atzīt par nepamatotu valsts pasākumu.

93.

Visbeidzot, valsts iestāžu rīcībā esošie aizsardzības pasākumi ir saderīgi ar iespēju, kas palīdz Komisijai izmantot Regulas Nr. 1223/2009 31. panta 1. punkta trešo daļu, ja tiek konstatēti “nenovēršami steidzami iemesli” saistībā ar šīs regulas pielikumos atļautu vielu.

94.

Šī Komisijas iespēja, kā jau minēju, neizslēdz valsts iestāžu iniciatīvu, kas var ātrāk noteikt un reaģēt uz iespējamu būtisku risku cilvēka veselībai, ko izraisa līdzekļi, kuri ir darīti pieejami tirgū tās teritorijā. Regulas 27. pantā paredzētā mehānisma pievienotā vērtība, kas papildina 31. panta 1. punktu, ir tieši pagaidu efektīvu (nekavējoties izpildāmu) instrumentu sniegšana šīm iestādēm, vienlaikus aizsargājot kosmētikas līdzekļu iekšējā tirgus vienotību, pēdējo vārdu atstājot Komisijai.

95.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1223/2009 27. panta 2. punkta otro daļu “pirmās daļas vajadzībām izmanto Direktīvas 2001/95/EK [ ( 44 )] 12. panta 1. punktā paredzēto informācijas apmaiņas sistēmu”.

96.

Komisija uzsver, ka informācijas apmaiņa ar šīs sistēmas (kuru dēvē par “RAPEX”) starpniecību attiecas uz individuāliem pasākumiem konkrētam līdzeklim, nevis uz vispārējiem pasākumiem vienai vai vairākām līdzekļu kategorijām.

97.

Lai pamatotu savu viedokli, Komisija atsaucas uz Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/417 ( 45 ), konkrētāk, tā pielikuma I daļas 4.4. punktu, saskaņā ar kuru “par valsts līmenī pieņemtiem vispārpiemērojamiem tiesību aktiem, kuru mērķis ir novērst vai ierobežot vienas vai vairāku vispārīgi aprakstītu patēriņa produktu kategoriju tirdzniecību un izmantošanu [..], nav jāziņo Komisijai ar RAPEX programmatūras starpniecību”.

98.

Tomēr šajā pašā normā papildus ir norādīts, ka “par visiem šādiem valsts pasākumiem, kas attiecas tikai uz vispārīgi noteiktām produktu kategorijām, tādām kā visi produkti kopumā vai visi produkti, kuri kalpo vienam mērķim, nevis uz produktiem (vai to kategorijām), ko identificē pēc to zīmola, īpašā izskata, ražotāja, tirgotāja, modeļa nosaukuma vai numura utt., ziņo Komisijai saskaņā ar [..] Direktīvu (ES) 2015/1535 [ ( 46 )]”.

99.

Taču, kad ANSM pieņēma apstrīdēto lēmumu, ko paziņoja Komisijai ar RAPEX programmatūras starpniecību, tā nenoteica ierobežojumus, “kas attiecas tikai uz vispārīgi noteiktām produktu kategorijām”, bet gan uz identificēto līdzekļu precīzu klasifikāciju konkrēti tādēļ, ka tie satur fenoksietanolu.

100.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) pirmo līdz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: