1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 272. pantu, Eiropas Komisija būtībā lūdz noteikt tās prasījuma apmēru, kas atbilst to subsīdiju atmaksai, kuras izmaksātas atbilstoši finansēšanas līgumam, kas ar Centre d’étude et de valorisation des algues SA (Aļģu izpētes un reģenerācijas centrs; turpmāk tekstā – “CEVA”) noslēgts, lai īstenotu projektu īpašās pētniecības un attīstības programmā “Dzīves kvalitāte un dzīvo resursu pārvaldība”.

2

2001. gada 17. janvārī Komisija un CEVA noslēdza līgumu par projekta īstenošanu īpašajā pētniecības un attīstības programmā “Dzīves kvalitāte un dzīvo resursu pārvaldība” (turpmāk tekstā – “projekts Seapura”), kurā bija paredzēts izmaksāt subsīdiju 123735 EUR (turpmāk tekstā – “līgums Seapura”).

3

2006. gadā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) saistībā ar vairākiem projektiem, ko īstenojis CEVA, tostarp projektu, uz kuru attiecas līgums Seapura, sāka izmeklēšanu aizdomu par krāpšanu dēļ.

4

2007. gada 11. decembrīOLAF pieņēma galīgo ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”), kurā tas saistībā ar līguma Seapura izpildi bija konstatējis pārkāpumus, ko it īpaši veidoja CEVA darbinieku nostrādāto stundu viltošana.

5

Ar 2008. gada 29. oktobra vēstuli Komisija brīdināja CEVA, ka, ņemot vērā OLAF ziņojumā konstatētos smagos finanšu pārkāpumus, tai ir nodoms attiecībā uz CEVA izdot paziņojumus par parādu 123735 EUR apmērā, kam pieskaitīti procenti, lai atgūtu subsīdijas, kuras izmaksātas atbilstoši līgumam Seapura, un vienlaikus aicināja to iesniegt savus apsvērumus.

6

2009. gada 13. martā Komisija nosūtīja CEVA četrus paziņojumus par parādu par kopējo summu 168220,16 EUR (turpmāk tekstā – “paziņojumi par parādu”).

7

Tā kā 2009. gada 11. maijāCEVA nebija atbildējis uz paziņojumiem par parādu, Komisija tam nosūtīja četras atgādinājuma vēstules (turpmāk tekstā – “atgādinājuma vēstules”).

8

Tā kā CEVA nebija veicis maksājumus, 2009. gada 12. jūnijā Komisija tam nosūtīja četras brīdinājuma vēstules.

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 17. jūlijā, CEVA cēla prasību, kura reģistrēta ar numuru T‑285/09, lūdzot atcelt atgādinājuma vēstules.

10

Ar 2011. gada 15. septembra spriedumu CEVA/Komisija (T‑285/09, nav publicēts, EU:T:2011:479) Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu, jo atgādinājuma vēstules pēc sava rakstura nav administratīvi lēmumi, kuru atcelšanu var lūgt saskaņā ar LESD 263. pantu.

11

Ar tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa, Francija) 2011. gada 26. aprīļa spriedumu CEVA un tā bijušais vadītājs tika atzīti par vainīgiem krāpšanā, kā arī publisku līdzekļu piesavināšanās nodarījumā, un tiem attiecīgi tika piespriests naudas sods 80000 EUR un nosacīta brīvības atņemšana uz 18 mēnešiem.

12

Izskatot Komisijas iesniegto civilprasību, tribunal correctionnel de Rennes (Rennas Krimināllietu tiesa) apsūdzētajiem piesprieda daļēji solidāri samaksāt Komisijai 303631 EUR kā atlīdzību par nodarīto mantisko kaitējumu, it īpaši ņemot vērā līguma Seapura izpildē pieļautos finanšu pārkāpumus.

13

Ar 2014. gada 1. aprīļa spriedumu cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa, Francija) attaisnoja CEVA un tā bijušo direktoru visās apsūdzības daļās un Komisijas civilprasību noraidīja.

14

Ar 2015. gada 12. novembra spriedumu Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) krimināllietu palāta pēc cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) ģenerālprokurora lūguma atcēla minētās tiesas 2014. gada 1. aprīļa spriedumu tikai daļā, kurā apsūdzētie ir attaisnoti apsūdzībā par publisku līdzekļu piesavināšanos, un šajā daļā nosūtīja lietu atpakaļ cour d’appel de Caen (Kānas apelācijas tiesa, Francija).

15

Ar 2016. gada 22. jūnija spriedumu tribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa, Francija) attiecībā uz CEVA sāka tiesiskās aizsardzības procedūru un iecēla SELARL TCA par kreditoru interešu pārstāvi (turpmāk tekstā – “TCA”).

16

2016. gada 15. septembrī Komisija šīs procedūras ietvaros paziņoja, ka TCA ziņā ir prasījums, kas atbilst izdoto paziņojumu par parādu kopējai summai, lai atgūtu subsīdijas, kuras izmaksātas atbilstoši līgumam Seapura un kuru pamatsumma ir 289012,95 EUR, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, proti, kopumā 431002,18 EUR.

17

2016. gada 6. decembrīTCA apstrīdēja Komisijas prasījumu.

18

Ar 2017. gada 21. jūlija spriedumu tribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa) pieņēma CEVA tiesiskās aizsardzības plānu un iecēla SELARL AJIRE par tiesiskās aizsardzības plāna izpildes uzraudzības komisāru (turpmāk tekstā – “AJIRE”).

19

Ar 2017. gada 23. augusta spriedumu, kas kļuvis galīgs, cour d’appel de Caen (Kānas apelācijas tiesa), lemjot par atpakaļ nodoto lietu pēc kasācijas sūdzības izskatīšanas, attaisnoja CEVA apsūdzībā par publisku līdzekļu piesavināšanos un piesprieda tā bijušajam direktoram nosacītu brīvības atņemšanas sodu uz gadu un naudas sodu 20000 EUR par publisku līdzekļu piesavināšanos.

20

Ar 2017. gada 11. septembra rīkojumu tiesiskās aizsardzības procedūras bankrota lietu tiesnesis noraidīja Komisijas prasījumu kopumā (turpmāk tekstā – “bankrota lietu tiesneša rīkojums”).

21

Komisija par bankrota lietu tiesneša rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību.

22

Ar 2020. gada 24. novembra spriedumu cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) atcēla bankrota lietu tiesneša rīkojumu un konstatēja, ka pastāv divi būtiski protesti par noilgumu un paziņojumu par parādu pamatotību, uzskatīdama, ka šie protesti ir jāizskata kompetentajā tiesā, kurā ir jāvēršas Komisijai.

23

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

CEVA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Tā kā TCA un AJIRE iebildumu rakstu nav iesnieguši termiņā, kas noteikts Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantā, Komisija saskaņā ar minētā reglamenta 123. panta 1. punktu lūdza Vispārējo tiesu apmierināt tās prasījumus, ciktāl tās prasība bija vērsta pret TCA un AJIRE.

26

Pieteikumā par lietas ierosināšanu Komisija ir precizējusi, ka saskaņā ar Francijas Komerckodeksa L.622‑22. pantu un L.626‑25. panta otro daļu tai tiesvedībā ir jāiesaista kreditoru interešu pārstāvis un CEVA aizsardzības plāna izpildes uzraudzības komisārs, proti, TCA un AJIRE, tādēļ tā šīs sabiedrības ir norādījusi kā atbildētājas līdztekus CEVA.

27

2022. gada 11. novembra tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, norādīja, ka tā lūdz nevis notiesāt atbildētāju, bet noteikt tās prasījuma apmēru, kas ir dokumentēts tiesas sēdes protokolā. Tā arī precizēja, ka ar savu lūgumu tā nevēršas pret TCA un AJIRE un ka tādējādi tā nelūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka pēdējām minētajām ir pienākums atmaksāt summas, kas izmaksātas, izpildot līgumu Seapura.

28

Saskaņā ar LESD 272. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir pasludināt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām, kas ietvertas publisko tiesību vai privāttiesību līgumos, kurus noslēgusi Eiropas Savienība vai kuri noslēgti tās vārdā. LESD 256. panta 1. punktā ir noteikts, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas paredzētas LESD 272. pantā.

29

Šajā lietā jānorāda, ka līguma Seapura 5. panta 2. punktā ir ietverta šķīrējklauzula, saskaņā ar kuru visi strīdi par šo līgumu tiks nodoti izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesai. Tādējādi Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt šo prasību.

30

Iebildumu rakstā CEVA atsaucas uz prasības nepieņemamību, jo Komisijas celtajai prasībai esot iestājies noilgums gan saskaņā ar Beļģijas tiesībām, gan Savienības tiesībām.

31

Komisija norāda, pirmkārt, ka CEVA izvirzītais nepieņemamības pamats nav pieņemams, jo iebilde par noilgumu ir saistīta nevis ar pieņemamību, bet jautājumu pēc būtības un, otrkārt, ka noilguma termiņš vēl nav beidzies nedz saskaņā ar Beļģijas tiesībām, nedz Savienības tiesībām.

32

Šajā lietā līguma Seapura 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka “līgumam ir piemērojamas Beļģijas tiesības”.

33

Tomēr atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu Komisija apgalvo, ka tiesas sēdē tā apstiprinājusi, ka Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes 2006. gada 13. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1995/2006 (OV 2006, L 390, 1. lpp.), bija piemērojama paziņojumu par parādu izdošanas dienā, proti, 2009. gada 13. martā.

34

CEVA apgalvo, ka Komisijas norādītās Finanšu regulas nevar būt piemērojamas situācijai, kas pastāvējusi pirms to stāšanās spēkā.

35

CEVA paskaidro, ka līguma Seapura parakstīšanas dienā, proti, 2001. gada 17. janvārī, piemērojamā Finanšu regulas versija bija 1977. gada 21. decembra Finanšu regula, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 1977, L 356, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes 1998. gada 23. novembra Regulu (EK, EOTK, Euratom) Nr. 2548/98 (OV 1998, L 320, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula Nr. 2548/98”), un ka šajā Finanšu regulas versijā nebija noteikumu par noilgumu.

36

Runājot par Finanšu regulas versiju, kas piemērojama šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, jānorāda, ka līguma Seapura noslēgšanas dienā piemērojamā Finanšu regulas, proti, Finanšu regulas Nr. 2548/98, versijā nebija paredzēti īpaši noteikumi nedz par noilguma termiņu, nedz par noilguma pārtraukšanas kārtību.

37

Tādējādi šajā lietā piemērojamie noteikumi par noilgumu ir tie, kas paredzēti likumā, kurš reglamentē līgumu, proti, Beļģijas tiesības.

38

Beļģijas tiesībās Beļģijas Civilkodeksa 2262.bis panta 1. punktā, kas piemērojams līgumiskiem prasījumiem, ir noteikts, ka “visu personiska rakstura prasību noilguma termiņš ir desmit gadi”.

39

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar Beļģijas Civilkodeksa 2257. pantu personiska rakstura prasību noilgumu sāk skaitīt no dienas, kas seko tai, kurā prasījums kļūst maksājams.

40

Pirmkārt, ir skaidrs, ka šī lieta ir līgumiska rakstura. Jānorāda, ka līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka “pēc līguma izpildes beigu dienas vai līguma izbeigšanas, vai līgumslēdzēja dalības beigām Komisija attiecīgā gadījumā pēc revīzijā konstatētās krāpšanas vai smagiem finanšu pārkāpumiem var līgumslēdzējam prasīt vai prasa atmaksāt visu tam izmaksāto Kopienas ieguldījumu”.

41

No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka līguma Seapura puses ir vienojušās, ka visu CEVA izmaksāto Savienības maksājumu atmaksa pēc krāpšanas vai smagu finanšu pārkāpumu konstatēšanas revīzijā ir atkarīga no Komisijas iepriekšējas prasības par atmaksu.

42

Šajā ziņā Komisija 2009. gada 13. martā nosūtīja CEVA četrus paziņojumus par parādu, kuros bija paredzēta tās prasījuma atgūšana. Tādējādi jāuzskata, ka šajā dienā Komisija lūdza CEVA atmaksāt summas, ko pēdējais minētais bija saņēmis atbilstoši līgumam Seapura.

43

Šādos apstākļos saskaņā ar līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta noteikumiem Komisijas prasījums ir kļuvis maksājams no 2009. gada 13. marta.

44

Otrkārt, jākonstatē, ka CEVA nav izvirzījis īpašu argumentu, kas ļautu pierādīt, ka prasījums būtu kļuvis maksājams pirms 2009. gada 13. marta.

45

Tādējādi desmit gadu termiņš, kurā Komisija varēja celt savu prasību pret CEVA, sākās dienā, kas seko tai, kurā saskaņā ar šī sprieduma 39. punktā minētā Beļģijas Civilkodeksa 2257. pantu kļuva pieprasāma saistību izpilde, proti, 2009. gada 14. martā.

46

Līdz ar to ir jāuzskata, ka noilguma termiņš principā beidzās 2019. gada 14. martā.

47

Šajā lietā Komisija norāda, ka noilguma termiņš tika pārtraukts divas reizes, pirmkārt, 2011. gada 26. aprīlī, kad tā kļuva par civilprasītāju tribunal correctionnel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa), un, otrkārt, 2016. gada 15. septembrī, kad tā iesniedza labotu paziņojumu par prasījumu CEVA tiesiskās aizsardzības procedūrā.

48

Šajā ziņā ir jāpārbauda tikai tas, vai paziņojums par prasījumu, ko Komisija iesniegusi CEVA tiesiskās aizsardzības procedūrā, varēja likumīgi pārtraukt noilguma termiņu, nepārbaudot, kādas sekas bija tam, ka Komisija bija iesniegusi civilprasību tribunal correctionnel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa).

49

Komisija apgalvo, ka tās prasījums TCA tika paziņots 2016. gada 15. septembrī un ka saskaņā ar Cour de cassation belge (Beļģijas Kasācijas tiesa) judikatūru paziņojums par prasījumu pārtrauc noilgumu līdz maksātnespējas procesa beigām.

50

Komisija piebilst, ka tai ir pamats atsaukties uz Francijas procedūru piemērošanu, lai norādītu uz noilguma termiņa “apturēšanu”, pamatojoties uz Beļģijas tiesībām.

51

CEVA apstrīd Komisijas argumentāciju, norādīdama, ka Francijā sāktā tiesiskās aizsardzības procedūra nav atkarīga no attiecīgajām līgumattiecībām, jo Komisijas prasījums ir apstrīdēts un nav atzīts tiesā.

52

Šajā lietā jāatgādina, ka 2016. gada 22. jūnijātribunal de commerce de Saint‑Brieuc (Senbrijē komerclietu tiesa) sāka CEVA tiesiskās aizsardzības procedūru. 2016. gada 15. septembrī Komisija šīs procedūras ietvaros par savu prasījumu paziņoja TCA.

53

No Francijas Komerckodeksa L.622‑24. panta izriet, ka no sprieduma par tiesiskās aizsardzības procedūras sākšanu publicēšanas visi kreditori, kuru prasījumi ir radušies pirms sprieduma par procedūras sākšanu, izņemot darbiniekus, savu paziņojumu par prasījumu nosūta kreditoru interešu pārstāvim. Tādējādi, pamatojoties uz šo tiesību normu, Komisija attiecībā uz CEVA sāktās tiesiskās aizsardzības procedūras ietvaros par savu prasījumu paziņoja TCA.

54

Turklāt Francijas Komerckodeksa L.622‑25‑1. pantā ir noteikts: “Paziņojums par prasījumu pārtrauc noilgumu līdz procedūras beigām; tas atbrīvo no jebkādas brīdināšanas un ir līdzvērtīgs procesuālai darbībai.”

55

Šajā ziņā vispirms jākonstatē – kā Komisija to ir norādījusi atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdoto jautājumu –, ka tiesiskās aizsardzības procedūras sākšana Francijā izraisa tolaik spēkā esošās Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2000, L 160, 1. lpp.) tiešu piemērojamību un ka pēdējā minētajā Francijas tiesības ir noteiktas kā lex concursus.

56

Jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunktu “procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai” un it īpaši “maksātnespējas procedūru ietekmi uz procedūrām, ko uzsākuši individuāli kreditori”. Tāpat arī šīs pašas regulas 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī”. Turklāt šīs pašas regulas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nolēmumam, ar ko sāk 3. panta 1. punktā minēto procedūru, bez turpmākām formalitātēm ir tādas pašas sekas visās citās dalībvalstīs kā saskaņā ar tiesību aktiem procedūras sākšanas valstī, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi un ciktāl šajā citā dalībvalstī nav sākta 3. panta 2. punktā minētā procedūra”.

57

No tā, pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesību normām, izriet, ka ir jāuzskata – tas, ka Francijā attiecībā uz CEVA ir sākta tiesiskās aizsardzības procedūra un Komisija pēc tam šajā tiesiskās aizsardzības procedūrā ir iesniegusi paziņojumu, saskaņā ar Francijas tiesībām un it īpaši Francijas Komerckodeksa L.622‑25‑1. pantu ir radījis sekas Beļģijas tiesībās un konkrētāk – ir pārtraucis šajās tiesībās paredzēto desmit gadu noilguma termiņu. Sekas, kas saistītas ar tiesiskās aizsardzības procedūras sākšanu, kura sākta attiecībā uz CEVA, faktiski nebūtu ņemtas vērā, ja paziņojums par prasījumu, ko 2016. gada 15. septembrī Francijā sniegusi Komisija, nepārtrauktu noilgumu atbilstoši Beļģijas tiesībām.

58

Šādos apstākļos, tā kā šī prasība ir iesniegta 2020. gada 19. decembrī, jākonstatē, ka noilgums šajā gadījumā nav iestājies.

59

Tādējādi CEVA celtais iebildums par noilgumu ir jānoraida.

60

Prasības pamatojumam Komisija lūdz atmaksāt visas summas, kas izmaksātas CEVA atbilstoši līgumam Seapura un kam pieskaitīti nokavējuma procenti.

61

Šajā ziņā jāatgādina – ciktāl Vispārējā tiesā ir celta prasība saskaņā ar šķīrējklauzulu, pamatojoties uz LESD 272. pantu, tai strīds ir jāizskata, pamatojoties uz līgumam piemērojamajām materiālajām tiesībām (spriedums, 2017. gada 1. marts, Universiteit Antwerpen/REA, T‑208/15, nav publicēts, EU:T:2017:136, 53. punkts).

62

Šajā gadījumā jāatgādina, ka saskaņā ar līguma Seapura 5. panta 1. punktu minētajam līgumam piemērojamās materiālās tiesības ir Beļģijas tiesības.

63

Runājot par noteikumiem, kas reglamentē līgumu izpildi un interpretāciju Beļģijas tiesībās, tolaik spēkā esošajā Beļģijas Civilkodeksa 1134. panta trešajā daļā ir paredzēts, ka “[likumīgi noslēgti līgumi] ir jāpilda labā ticībā”.

64

Saskaņā ar tolaik spēkā esošo Beļģijas Civilkodeksa 1147. pantu parādniekam attiecīgā gadījumā piespriež atlīdzināt zaudējumus, kas radušies saistību neizpildes vai izpildes kavējuma dēļ, ja vien viņš nepierāda, ka neizpildi ir izraisījuši no viņa neatkarīgi apstākļi, kurus uz viņu nevar attiecināt, un ja viņš nav rīkojies ļaunprātīgi.

65

Ņemot vērā šos noteikumus, ir jāpārbauda, vai CEVA ir izdarījis pārkāpumus līguma Seapura izpildē, kā to apgalvo Komisija.

66

Komisija savu prasību ir pamatojusi ar tolaik spēkā esošajiem Beļģijas Civilkodeksa 1147. panta noteikumiem un šī sprieduma 40. punktā minētā līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta noteikumiem.

67

Tā norāda, ka OLAF ziņojumā ir konstatēts, ka pastāv smagi finanšu pārkāpumi, ko CEVA pieļāvusi līguma Seapura izpildē.

68

Tādējādi, pamatojoties uz līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktu, tai esot tiesības prasīt atmaksāt visas subsīdijas, ko tā ir izmaksājusi CEVA.

69

CEVA apstrīd šo argumentāciju un norāda, pirmkārt, ka OLAF izmeklēšana neattiecās uz projektu par līgumu Seapura un, otrkārt, ka OLAF ziņojumā identificētie pārkāpumi nav saistīti ar līgumu Seapura.

70

Šajā ziņā vispirms jānorāda, kā to pamatoti dara Komisija, ka OLAF izmeklēšanai saistībā ar CEVA bija divas daļas, no kurām pirmā attiecās uz tiešajiem izdevumiem un otrā – uz struktūrfondiem.

71

Vēl jāprecizē, ka OLAF izmeklēšana galvenokārt attiecās uz divu veidu rīcību, kas radīja aizdomas, proti, pirmām kārtām, par darbinieku nostrādāto stundu viltošanu un, otrām kārtām, par zinātnisko dokumentu plaģiātiem dažādos CEVA projektos.

72

Šajā gadījumā OLAF ziņojumā skaidri ir secināts, ka pastāv smagi finanšu pārkāpumi saistībā ar visiem CEVA projektiem, ieskaitot līgumu Seapura. Kā to pamatoti norāda Komisija, OLAF izmeklēšanas apjoma horizontālais raksturs noteikti ietvēra līgumu Seapura.

73

Tādējādi CEVA argumentam, ka OLAF izmeklēšana un ziņojums neattiecās uz projektu Seapura, nevar piekrist.

74

Visbeidzot, runājot par smagiem finanšu pārkāpumiem, kas konstatēti OLAF ziņojumā, ir jānorāda, kā to apgalvo CEVA, ka, tā kā iespējamie dokumentu plaģiāti nav norādīti, OLAF ziņojumā nav pierādīts apgalvojums par zinātnisko dokumentu plaģiātu saistībā ar projektu Seapura.

75

Turpretim saistībā ar apgalvojumu par darbinieku nostrādāto stundu skaita viltošanu OLAF ziņojumā ir pierādīts, ka saistībā ar projektiem, attiecībā uz kuriem tam bija pienākums pamatot izmaksas, CEVA bija izstrādājis vairākas darba laika uzskaites tabulu versijas, tādējādi tas liecina par manipulācijām ar darbinieku darba laiku, it īpaši saistībā ar Eiropas projektiem, lai piesaistītu maksimāli daudz katram projektam piešķirto līdzekļu.

76

Turklāt, kā apgalvo Komisija, OLAF ziņojumā ir norādīts uz anomālijām ne vien darba stundu uzskaites sistēmā, bet arī šo stundu sadalījumā dažādiem projektiem, tostarp projektam Seapura. No šī ziņojuma izriet, ka izmeklētāji ir veikuši ar dažādiem projektiem saistītu un vienam un tam pašam laikposmam atbilstošu dokumentu savstarpēju pētījumu, lai iegūtu visaptverošu vērtējumu, kas tiem ļāva noteikt darba laika uzskaites grafiku patiesumu saistībā ar visiem notiekošajiem projektiem. It īpaši šajā ziņā ir jānorāda, ka OLAF ziņojumā vairākkārt ir izdarīta atsauce uz projektu Seapura, lai pārbaudītu katra darbinieka nostrādāto stundu kopējo skaitu.

77

Šādos apstākļos izmeklētāji uzskatīja, ka visas personāla izmaksas, kas deklarētas par laikposmu no 2001. līdz 2005. gadam, nav uzticamas. Tāpēc tie uzskatīja, ka smagi finanšu pārkāpumi, kas pieļauti paziņojumā par CEVA darbinieku nostrādātajām stundām, attiecas uz visiem projektiem un it īpaši uz projektu Seapura.

78

Turklāt no OLAF ziņojumā ietvertajiem konstatējumiem un vērtējumiem izriet, ka CEVA cilvēkresursi nebija pietiekami, lai tas varētu izpildīt savas līgumsaistības saistībā ar visiem projektiem, ko tas bija ieguvis, un ka vienam un tam pašam darbiniekam par vienu un to pašu projektu attiecībā uz vienu un to pašu gadu pastāvēja pat astoņas dažādas darba laika uzskaites tabulu versijas, un tas apstiprināja, ka ir veiktas manipulācijas ar darba laika uzskaiti saistībā ar visiem projektiem un noteikti saistībā ar projektu Seapura. OLAF arī secināja, ka tā bijušā direktora darbības dēļ šādas viltošanas darbības bija veiktas apzināti un sistemātiski.

79

Tādējādi CEVA argumentam, ka konstatētie pārkāpumi neattiecas uz projektu Seapura, nevar piekrist.

80

Tā kā OLAF ziņojumā ir konstatēti smagi finanšu pārkāpumi līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta izpratnē, Komisija pamatoti lūdz CEVA atmaksāt visas summas, kas tam tikušas izmaksātas par līguma Seapura izpildi.

81

CEVA norāda, ka Komisija savu prasību nevar pamatot ar tam piešķirto subsīdiju pārvaldības iespējami krāpniecisko raksturu, jo Francijas krimināllietu tiesās tas galu galā ir attaisnots visās tam izvirzītajās apsūdzībās.

82

Turklāt ar 2014. gada 1. aprīļa spriedumu cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesa) esot uzsvērusi pārvaldības likumību un to, ka attiecīgo projektu izpilde nekad nav izraisījusi Savienības iestāžu zinātniskus iebildumus. Tādējādi CEVA apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevar apmierināt Komisijas prasījumus, pamatojoties uz veikto darbību iespējami krāpniecisko raksturu.

83

Komisija apstrīd CEVA argumentāciju un norāda, ka saskaņā ar principu par līguma spēku uzlikt saistības – kā noteikts tolaik spēkā esošajā Beļģijas Civilkodeksa 1134. pantā – līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkts ir saistošs līgumslēdzējām pusēm, līdz ar to izmaksāto summu atmaksa ir atkarīga nevis no tā, vai CEVA ir atzīts par vainīgu valsts krimināllietu tiesā, bet no pierādījumiem par krāpšanu vai smagiem finanšu pārkāpumiem, kas iegūti finanšu revīzijā.

84

Komisija piebilst, ka CEVA nevar līguma noteikumu papildināt ar nosacījumu, kas nav interpretējams.

85

Šajā ziņā jāuzskata, ka saistībā ar tādu līgumu kā šajā lietā aplūkotais ar konstatējumu vien, ka pastāv krāpšana vai smagi finanšu pārkāpumi, kas konstatēti revīzijā, pietiek, lai pamatotu Komisijas tiesības prasīt atmaksāt summas, kuras tā ir izmaksājusi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 3. maijs, Sigma Orionis/Komisija,T‑48/16, EU:T:2018:245, 121.–125. punkts).

86

Šajā gadījumā, kā norādīts šī sprieduma 78. un 80. punktā, darbinieku darba stundu tabulu viltošana ir vismaz smags finanšu pārkāpums līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta izpratnē.

87

Līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktā attiecīgo Kopienas līdzekļu atmaksa ir padarīta atkarīga tikai no tā, vai revīzijā ir konstatēts, ka pastāv krāpšana vai smagi finanšu pārkāpumi, šo atmaksu nepadarot atkarīgu no notiesājoša sprieduma vai attiecīgo faktu krimināltiesiskas kvalifikācijas.

88

Šādos apstākļos ir jāuzskata – tas, ka krimināllietu tiesa kādu ir attaisnojusi apsūdzībās par krāpšanu vai publisku līdzekļu piesavināšanos, neietekmē līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta piemērošanu.

89

CEVA norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā nostiprināto procesuālās autonomijas principu, ja tiesības nav saskaņotas Eiropas līmenī, dalībvalstu tiesības un procedūras ir saistītas tikai ar valsts tiesību sistēmām, līdz ar to indivīdi vienas dalībvalsts tiesā nevar atsaukties uz citas dalībvalsts tiesībām.

90

Šajā gadījumā CEVA uzskata, ka Komisija nevar atsaukties uz procedūrām, kas Francijā sāktas, pamatojoties uz Francijas tiesībām, jo līgumu Seapura reglamentē Beļģijas tiesības un kompetence izskatīt šo strīdu tajā ir piešķirta Vispārējai tiesai.

91

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

92

Jākonstatē, ka šajā lietā neatkarīgi no tā, vai pastāv Savienības tiesību normas, lai reglamentētu attiecīgo līgumu, Komisija ir vērsusies Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 272. pantu.

93

Jāatgādina, ka no šī sprieduma 61. punktā minētās judikatūras izriet, ka tad, ja Vispārējā tiesa ir saņēmusi prasību atbilstoši šķīrējklauzulai saskaņā ar LESD 272. pantu, tai strīds ir jāizskata, pamatojoties uz līgumam piemērojamām materiālajām tiesībām. No šī sprieduma 52.–57. punktā minētajiem iemesliem izriet – lai gan līgumam ir piemērojamas Beļģijas tiesības, tas neskar Regulas Nr. 1346/2000, saskaņā ar kuru daži Francijas Komerckodeksa noteikumi rada sekas Beļģijas tiesībās, tiešu piemērojamību. Pretēji tam, ko apgalvo CEVA, no tā izriet, ka Komisijai bija pamats, nevainojot to procesuālās autonomijas principa pārkāpumā, pamatojoties uz Regulu Nr. 1346/2000, atsaukties uz Francijā sākto procedūru sekām Beļģijas tiesībās.

94

Tādējādi CEVA argumentācija par procesuālās autonomijas principa pārkāpumu ir jānoraida.

95

Tātad Komisijas prasība ir jāapmierina un jākonstatē, ka Komisijas prasījuma pamatsumma attiecībā uz CEVA ir 168220,16 EUR, kam pieskaitīti procenti, kuri jāmaksā saskaņā ar līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punktu.

96

Savos apsvērumos par 2021. gada 14. jūnija procedūras turpinājumu Komisija ir lūgusi Vispārējo tiesu apmierināt tās prasījumus saistībā ar TCA un AJIRE saskaņā ar Reglamenta 123. panta 1. punktu.

97

Jānorāda, ka saskaņā ar prasījumiem, kas tiesas sēdē tika grozīti, Komisija vairs nevēršas pret TCA un AJIRE un tādējādi tā netieši, bet noteikti vairs nelūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka pēdējām minētajām ir pienākums atmaksāt summas, kas ir izmaksātas, izpildot līgumu Seapura.

98

No šī sprieduma 60.–95. punkta izriet – ciktāl OLAF ziņojumā ir konstatēti smagi finanšu pārkāpumi līguma Seapura II pielikuma 3. panta 5. punkta izpratnē, Komisija pamatoti lūdz CEVA atmaksāt visas summas, kas tai ir izmaksātas par līguma Seapura izpildi.

99

Tā kā ir apmierināti visi Komisijas prasījumi, kas attiecas tikai uz CEVA, nav jālemj par Komisijas prasību, lai Vispārējā tiesa apmierinātu tās prasījumus attiecībā uz TCA un AJIRE.

100

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

101

Tā kā CEVA spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež: