1

Ar apelācijas sūdzību Casino, Guichard‑Perrachon SA (turpmāk tekstā – “Casino”) un Achats Marchandises Casino SAS (AMC) lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 5. oktobra spriedumu Casino, Guichard‑Perrachon un AMC/Komisija (T‑249/17, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:458), ar ko minētā tiesa daļēji noraidījusi to prasību, kas celta atbilstoši LESD 263. pantam, lūdzot atcelt Komisijas 2017. gada 9. februāra Lēmumu C(2017) 1054 final, ar ko Casino, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām uzdots pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 1. un 4. punktam (AT.40466 – Tute 1, turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) 25. apsvērumā ir teikts:

“Konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana kļūst arvien sarežģītāka, un, lai efektīvi aizsargātu konkurenci, jāpapildina Komisijas izmeklēšanas pilnvaras. Komisijai jo īpaši jāpiešķir pilnvaras iztaujāt jebkuras personas, kam var būt noderīga informācija, un fiksēt izdarītos paziņojumus. Pārbaudes laikā Komisijas pilnvarotiem ierēdņiem jāpiešķir pilnvaras veikt aizzīmogošanu uz laika posmu, kas vajadzīgs attiecīgajai pārbaudei. Aizzīmogošanai parasti nav jābūt ilgākai par 72 stundām. Komisijas pilnvarotajiem ierēdņiem jāpiešķir arī pilnvaras prasīt jebkādu informāciju, kas saistīta ar pārbaudes priekšmetu un mērķi.”

3

Šīs regulas V nodaļā “Izmeklēšanas pilnvaras” iekļautā 17. panta “Izmeklēšana attiecībā uz ekonomikas nozarēm un līgumu veidiem” 1. punktā ir noteikts:

“Ja tirdzniecības attīstība starp dalībvalstīm, cenu neelastība vai citi apstākļi liek domāt, ka konkurence kopējā tirgū ir iespējami ierobežota vai traucēta, Komisija var veikt savu izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu ekonomikas nozari vai atsevišķu līguma veidu dažādās nozarēs. Šīs izmeklēšanas gaitā Komisija var pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai īstenotu Līguma [101]. un [102]. pantu, un var veikt pārbaudes, kas vajadzīgas minētajā nolūkā.”

4

Minētās regulas 19. pantā “Pilnvaras pieņemt paziņojumus” ir paredzēts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu.

2.   Ja iztaujāšanu, ievērojot 1. punktu, veic uzņēmuma telpās, Komisija informē tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā notiek iztaujāšana. Ja to pieprasa minētās dalībvalsts konkurences iestāde, tās pārstāvji var palīdzēt amatpersonām un citām pavadošām personām, kuras pilnvarojusi Komisija, veikt iztaujāšanu.”

5

Tās pašas regulas 20. pantā “Komisijas pārbaudes pilnvaras” ir noteikts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

2.   Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, ir tiesīgas:

3.   Amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt pārbaudi, īsteno savas pilnvaras, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurš norāda pārbaudes priekšmetu un mērķi un sodus, kas paredzēti 23. pantā gadījumā, ja pieprasītie grāmatvedības dokumenti vai citi dokumenti, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību, ir nepilnīgi, vai ja atbildes uz jautājumiem, kuri uzdoti saskaņā ar šā panta 2. punktu, ir nepatiesas vai maldinošas. Komisija laikus pirms pārbaudes paziņo par pārbaudi tās dalībvalsts konkurences iestādei, kuras teritorijā to veiks.

4.   Uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jāpakļaujas pārbaudēm, kas pieprasītas ar Komisijas lēmumu. Lēmumā nosaka pārbaudes priekšmetu un mērķi, nozīmē datumu, kurā tā sāksies, norāda uz sodiem, kas paredzēti 23. un 24. pantā, un uz tiesībām lēmumu pārskatīt Eiropas [Savienības] Tiesā. Komisija šādus lēmumus pieņem pēc apspriešanās ar tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā jāveic pārbaude.

5.   Amatpersonas, kā arī personas, ko pilnvarojusi vai norīkojusi tās dalībvalsts konkurences iestāde, kuras teritorijā jāveic pārbaude, pēc šīs iestādes vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko pilnvarojusi Komisija. Šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras.

6.   Ja amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, atklāj, ka uzņēmums pretojas pārbaudēm, kas pieprasītas saskaņā ar šo pantu, attiecīgā dalībvalsts sniedz tām vajadzīgo palīdzību, attiecīgā gadījumā lūdzot policijas vai līdzīgas izpildiestādes palīdzību, lai ļautu tām veikt savu pārbaudi.

7.   Ja palīdzībai, kas sniegta saskaņā ar 6. punktu, vajag pilnvarojumu no tiesas iestādes atbilstoši valstu noteikumiem, šāda pilnvarošana tiek ierosināta. Šādu pilnvarojumu arī var ierosināt kā piesardzības pasākumu.

8.   Ja ierosina pilnvarojumu, kas minēts 7. punktā, valsts tiesību iestāde kontrolē, lai Komisijas lēmums ir autentisks, un lai paredzētie pasākumi nav patvaļīgi vai pārmērīgi, ņemot vērā pārbaudes priekšmetu. Veicot savu kontroli attiecībā uz piespiedu pasākumu proporcionalitāti, valsts tiesas iestāde var tieši vai ar dalībvalsts konkurences iestādes starpniecību prasīt Komisijai sīkus paskaidrojumus jo īpaši par pamatu, uz kāda Komisijai ir aizdomas par [LESD 101]. un [102]. panta pārkāpšanu, kā arī par tā pārkāpuma nopietnību, par kuru ir aizdomas, un par attiecīgā uzņēmuma iesaistīšanās veidu. Valsts tiesu iestāde tomēr nedrīkst apšaubīt pārbaudes vajadzību, kā arī nedrīkst pieprasīt, lai tai sniedz informāciju, kas ir Komisijas lietas materiālos. Komisijas lēmuma likumību var pārskatīt vienīgi Eiropas [Savienības] Tiesa.”

6

Regulas Nr. 1/2003 23. panta “Soda naudas” 1. punktā ir paredzēts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām soda naudas, kas nepārsniedz 1 % no kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, ja tīši vai nolaidības dēļ:

[..]

7

Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD] [101]. un [102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. panta “Lietas izskatīšanas ierosināšana” 3. punktā ir paredzēts:

“Komisija pirms lietas izskatīšanas ierosināšanas var izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] V nodaļai.”

8

Regulas Nr. 773/2004 III nodaļā “Komisijas veiktā izmeklēšana” iekļautajā 3. pantā “Pilnvaras pieņemt paziņojumus” ir noteikts:

“1.   Ja Komisija saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2003] 19. pantu iztaujā kādu personu ar šīs personas piekrišanu, tā iztaujāšanas sākumā norāda iztaujāšanas juridisko pamatu un mērķi, kā arī atgādina par tās brīvprātīgo raksturu. Komisija informē iztaujājamo personu arī par tās nodomu fiksēt iztaujāšanu.

2.   Iztaujāšanu var veikt jebkādā veidā, tai skaitā pa telefonu vai izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

3.   Komisija iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā. Jebkura ieraksta kopiju dara pieejamu iztaujātajai personai apstiprināšanai. Vajadzības gadījumā Komisija nosaka termiņu, līdz kuram iztaujātā persona var informēt Komisiju par labojumiem, kas jāizdara sniegtajā paziņojumā.”

9

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 2.–8. punktā ir rezumēta šādi:

“2. [Casino], pirmā prasītāja [..], ir Casino [koncerna] mātesuzņēmums, kas tostarp darbojas Francijā, galvenokārt pārtikas un nepārtikas izstrādājumu izplatīšanas nozarē. Tā meitasuzņēmums Achats Marchandises Casino SAS (AMC), agrāk – EMC Distribution, otrā prasītāja, ir iepirkumu centrs, kas ved sarunas par pirkuma nosacījumiem ar Casino [koncerna] izplatītāju piegādātājiem Francijā.

3. Saņēmusi informāciju par informācijas apmaiņu starp pirmo prasītāju un citiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, tostarp Intermarché, sabiedrību, kura arī veic savu darbību pārtikas un nepārtikas izstrādājumu izplatīšanas nozarē, Eiropas Komisija [..] pieņēma [strīdīgo lēmumu].

4. [Strīdīgā] lēmuma rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

“1. pants

Casino [..], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām ir jāpakļaujas pārbaudei attiecībā uz to iespējamo dalību saskaņotās darbībās, kas ir pretrunā [LESD] 101. pantam, plaša patēriņa preču piegādes tirgos, tirgū, kurā pakalpojumi tiek pārdoti pazīstamu zīmolu izstrādājumu ražotājiem, un plaša patēriņa preču pārdošanas tirgos patērētājiem. Šīs saskaņotās darbības veido:

Šī pārbaude var notikt jebkurās uzņēmuma telpās [..].

Casino ir jāļauj Komisijas amatpersonām un citām tās pilnvarotajām personām veikt pārbaudi, kā arī jāļauj attiecīgās dalībvalsts konkurences iestādes amatpersonām un citām personām, ko šī iestāde ir pilnvarojusi tiem palīdzēt vai izraudzījusi šim nolūkam, piekļūt visām šīm telpām un transportlīdzekļiem ierastajā darba laikā. Tai ir jāļauj arī pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus dokumentus, kuri saistīti ar uzņēmējdarbību, neatkarīgi no nesēja veida, ja amatpersonas un citas pilnvarotās personas to pieprasa, kā arī jāļauj tām uz vietas tos pārbaudīt un jebkurā formā iegūt šādu grāmatvedības vai citu dokumentu kopijas vai izrakstus. Tai ir jāļauj aizzīmogot jebkuras uzņēmējdarbības telpas un grāmatvedības dokumentus vai citus dokumentus uz pārbaudes laiku, ciktāl tas ir vajadzīgs pārbaudes mērķiem. Tai nekavējoties un uz vietas jāsniedz mutiski paskaidrojumi par pārbaudes priekšmetu un mērķi, ja šīs amatpersonas vai pilnvarotās personas to prasa, un jāļauj jebkuram pārstāvim vai darbiniekam sniegt šādus paskaidrojumus. Tai jāļauj veikt šādu paskaidrojumu reģistrēšanu jebkurā formā.

2. pants

Pārbaude var sākties 2017. gada 20. februārī vai neilgi pēc tam.

3. pants

Šis lēmums ir adresēts Casino, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētām sabiedrībām.

Šo lēmumu uzņēmumam, kas ir tā adresāts, paziņo tieši pirms pārbaudes veikšanas saskaņā ar [LESD] 297. panta 2. punktu.” [Neoficiāls tulkojums.]

5. Pēc tam, kad Komisija [bija informējusi Autorité de la concurrence française [(Konkurences iestāde, Francija)] par šo pārbaudi, tā vērsās attiecīgi pie Krēteijas [Créteil] (Francija) un Parīzes (Francija) tribun[al] de grande instance [(vispārējā pirmās instances tiesa)] izmeklēšanas tiesnešiem, lūdzot viņiem atļauju veikt pārmeklēšanu, apskati un konfiskāciju] prasītāju telpās. Ar 2017. gada 17. februāra rīkojumiem šie izmeklēšanas tiesneši atļāva veikt preventīvi [lūgto pārmeklēšanu, apskati un konfiskāciju]. Tā kā nevienam no pārbaudes laikā veiktajiem pasākumiem nebija nepieciešams izmantot “piespiedu pilnvaras” Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6.–8. punkta izpratnē, šie rīkojumi prasītājām netika paziņoti.

6. Pārbaude sākās 2017. gada 20. februārī – dienā, kad Komisijas inspektori [Konkurences iestādes pārstāvju pavadībā] ieradās Casino [koncerna] Parīzes mītnē, kā arī otrās prasītājas telpās [un informēja prasītājas par [strīdīgo] lēmumu].

7. Pārbaudē Komisija [citastarp ieradās biroju telpās, kur veica pārmeklēšanu, apskati un datortehnikas izņemšanu (portatīvie datori, mobilie tālruņi, planšetdatori, ārējie cietie diski), pārkopēja tajā ietverto informāciju un pieprasīja paskaidrojumus no vairākām personām].

8. Katra prasītāja 2017. gada 24. februārī nosūtīja Komisijai vēstuli, kurā tās izteica iebildumus par [strīdīgo] lēmumu un uz tā pamata veiktās pārbaudes norisi.”

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 28. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzējas, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla prasību, ar ko citastarp lūdza atcelt strīdīgos lēmumus. Prasības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzējas pēc būtības izvirzīja trīs pamatus. Pirmais pamats bija balstīts uz iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. pantu, ar otro pamatu tika apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu un ar trešo pamatu – ka nebija ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību.

11

Saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt tai prezumētos netiešos pierādījumus par pārkāpumiem, kas tās rīcībā bija strīdīgo lēmumu pieņemšanas dienā.

12

Atbildot uz šo aicinājumu, Komisija citastarp iesniedza protokolus par iztaujāšanu, ko tā 2016. un 2017. gadā veica ar trīspadsmit attiecīgo plaša patēriņa preču piegādātājiem, kuri regulāri slēdza līgumus ar Casino un Intermarché (Komisijas 2019. gada 10. janvāra atbildes pielikumi Q.1–Q.13; turpmāk tekstā – “piegādātāju iztaujāšana”).

13

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa, atzinusi, ka Komisijas rīcībā nav pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas radītu aizdomas, ka izdarīts pārkāpums, proti, informācijas apmaiņa starp Casino un Intermarché par to turpmāko tirdzniecības stratēģiju, atcēla strīdīgā lēmuma 1. panta b) punktu, bet prasību pārējā daļā noraidīja.

14

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

16

Eiropas Savienības Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

17

Apelācijas sūdzības pamatojumā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Komisijas pieņemtos mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus) nebija nepieciešams fiksēt, lai tie būtu izmantojami kā netieši pierādījumi, kas attaisnotu strīdīgā lēmuma pieņemšanu. Ar otro un trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, nospriezdama, ka pamattiesības uz domicila neaizskaramību nenozīmējot, ka ar strīdīgo lēmumu laika ziņā ir ierobežota Komisijas pārbaudes veikšanas pilnvaru izmantošana un ierobežots arī pārbaudāmo personu un telpu saraksts. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, nospriezdama, ka pamattiesības efektīvi vērsties tiesā nenozīmē, ka patstāvīgi un uzreiz būtu jāceļ prasība par pārbaužu norisi.

18

Tā kā ar ceturto pamatu ir apšaubīts strīdīgā lēmuma tiesiskais pamats, Tiesa uzskata par lietderīgu to aplūkot vispirms.

19

Apelācijas sūdzības iesniedzējas citastarp iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 51., 55. un 69. punktu.

20

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, ka tiesas sēdē Vispārējā tiesā tās apgalvoja, ka tiesību norma, uz kuras pamata pieņemts strīdīgais lēmums, proti, Regulas Nr. 1/2003 20. pants, nav saderīga ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu, jo tā neļāva izmantot iedarbīgu tiesību aizsardzības līdzekli pret pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi. Proti, tās apgalvo, ka, pretēji prasībām, kas citastarp izrietot no Eiropas Cilvēktiesību tiesas [(turpmāk tekstā – “ECT”)] spriedumiem, 2008. gada 21. februāris, Ravon u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2008:0221JUD001849703, 28. punkts), 2010. gada 21. decembris, Compagnie des gaz de pétrole Primagaz pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002961308, 36. un nākamie punkti), kā arī 2010. gada 21. decembris, Société Canal Plus u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002940808), 24. un nākamie punkti), Regulā Nr. 1/2003, kuras 20. panta 4. punktā ir minēta tikai prasība par lēmumu par pārbaudi, neesot paredzēts neviens patstāvīgs un uzreiz izmantojams tiesību aizsardzības līdzeklis pret šiem pasākumiem.

21

Ar pirmo iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka – pretēji tam, kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 51. un 55. punktā, – Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nav paredzēts, ka vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi varētu tikt novērtēti pilnā apjomā, lai izpildītu prasības par iedarbīgu tiesību aizsardzību tiesā.

22

Ar otro iebildumu apelācijas sūdzības iesniedzējas pakārtoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja bez tiesību kļūdas pieļaušanas atzīt, ka visi tās izvērtētie tiesību aizsardzības līdzekļi kopumā esot līdzvērtīgi iedarbīgam tiesību aizsardzības līdzeklim, jo tā neidentificē nevienu uzreiz izmantojamu tiesību aizsardzības līdzekli, kas dotu iespēju apstrīdēt tādu dokumentu izņemšanu, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā. Lai varētu apstrīdēt pasākumus, kas veikti pārbaužu norises gaitā, pārbaudītajam uzņēmumam, lai to varētu darīt, būtu jāsagaida lēmums, ar ko pabeigta LESD 101. panta piemērošanas procedūra. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa šādu tiesību aizsardzības līdzekli savos spriedumos, 2010. gada 21. decembris, Compagnie des gaz de pétrole Primagaz pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002961308, 28. punkts), kā arī 2010. gada 21. decembris, Société Canal Plus u.c. pret Franciju (CE:ECHR:2010:1221JUD002940808, 40. punkts) esot atzinusi par nepietiekamu.

23

Komisija un Padome apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijai nepiekrīt.

24

Vispirms ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 51., 55. un 69. punkts, pret kuriem ceturtajā pamatā iebilst apelācijas sūdzības iesniedzējas, ietilpst to iemeslu vidū, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta prettiesiskumu, ar ko tiek apgalvots, ka nav ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, jo trūkstot tiesību aizsardzības līdzekļa pret pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi.

25

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 46.–50. punktā Vispārējā tiesa vispirms ir atgādinājusi, ka tiesības efektīvi vērsties tiesā ir nostiprinātas Hartas 47. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 13. pantā. Atgādinājusi, ka, tā kā Savienība nav pievienojusies ECPAK, tā nav uzskatāma par juridisku instrumentu, kas būtu formāli integrēts Savienības tiesību sistēmā, un ka līdz ar to tiesiskuma pārbaude ir jāveic vienīgi attiecībā uz Hartā garantētajām pamattiesībām, tā ir uzsvērusi, ka gan no Hartas 52. panta, gan no skaidrojumiem par šo pantu izriet, ka, interpretējot un piemērojot Hartas normas konkrētā jomā, ir jāņem vērā ECPAK normas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attiecībā uz šīm normām.

26

Šajā ziņā tā ir atzinusi, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tas, vai dzīvesvietas pārmeklēšanas jomā ir ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, ir jāpārbauda, ievērojot četrus nosacījumus, proti, pirmkārt, ir jābūt faktiskai un tiesiskai iespējai tiesai iedarbīgi pārbaudīt, vai likumīgs ir lēmums veikt šādu pārmeklēšanu vai saistībā ar to veikti pasākumi, otrkārt, ir jābūt iespējai ar pieejamo vai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem pārkāpuma konstatējuma gadījumā vai nu novērst darbības uzsākšanu, vai arī – gadījumā, ja prettiesiskā darbība jau būtu notikusi, – radīt attiecīgajai personai iespējas panākt pienācīgu atlīdzinājumu, treškārt, attiecīgajam tiesību aizsardzības līdzeklim ir jābūt noteikti pieejamam un, ceturtkārt, pārbaude tiesā ir jāveic samērīgā termiņā.

27

Pēc tam – pārsūdzētā sprieduma 51. punktā – Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka no šīs judikatūras izriet arī tas, ka par pārbaudes darbības norisi vajadzēja veikt iedarbīgu pārbaudi tiesā un ka attiecīgās lietas konkrētajos apstākļos pārbaudei ir jābūt iedarbīgai, un tas nozīmē, ka ir jāņem vērā visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi un jāveic šo tiesību aizsardzības līdzekļu visaptverošs izvērtējums. Pārsūdzētā sprieduma 54. un 55. punktā Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka, lai pārliecinātos, vai ir ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā, ir jābalstās uz vispārēju izvērtējumu par tiesību aizsardzības iespējām veikt pārbaudi par pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi, nenozīmīgi bija tas, ka, skatot tās atsevišķi, katra no izvērtētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai tiktu atzīts, ka pastāv tiesības efektīvi vērsties tiesā.

28

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā ir arī norādījusi, ka papildus iespējai adresēt pieprasījumus Komisijas uzklausīšanas amatpersonai pastāvēja seši tiesību aizsardzības līdzekļi, kas dod iespēju pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā kādu pārbaudes darbību, proti, lēmuma par pārbaudi pārsūdzība; ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta c)–e) apakšpunktu pamatota prasība par Komisijas lēmumu, ar ko uzlikts sods par pārbaudes traucēšanu; prasība par jebkuru aktu, kas atbilst priekšnosacījumiem, kuri judikatūrā noteikti attiecībā uz apstrīdamu aktu, ko Komisija pieņemtu pēc lēmuma par pārbaudi un pārbaudes darbību norises gaitā, piemēram, lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par dokumentu aizsardzību, norādot uz advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti; prasība par lēmumu, ar ko izbeigta uz LESD 101. panta pamata sāktā procedūra; pieteikums par pagaidu noregulējumu un prasība sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību.

29

Pārsūdzētā sprieduma 58.–66. punktā Vispārējā tiesa ir precizējusi, kāpēc tā uzskata, ka šie tiesību aizsardzības līdzekļi deva iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar prasību attiecībā uz pārbaužu norisi.

30

Visbeidzot, balstoties uz pārsūdzētā sprieduma 67.–80. punktā izklāstīto izvērtējumu, Vispārējā tiesa ir nospriedusi: var uzskatīt, ka sistēmā, kurā var tikt pārbaudīta pārbaudes darbību norise un kura sastāv no visiem šā sprieduma 28. punktā uzskaitītajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ir izpildīti visi četri nosacījumi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

31

Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta prettiesiskumu, kura pamatota ar to, ka nav ievērotas tiesības efektīvi vērsties tiesā.

32

Attiecībā uz pirmo iebildumu, ar ko tiek apgalvots, ka Vispārējai tiesa esot bijis jāveic dažādo tiesību aizsardzības līdzekļu individuāla izvērtēšana, lai pārliecinātos, vai ir garantētas tiesības efektīvi vērsties tiesā pret pasākumiem, kas veikti saistībā ar pārbaudi, ir jāatgādina ka tiesības efektīvi vērsties tiesā ir nostiprinātas Hartas 47. pantā.

33

Turklāt jāatgādina, ka Hartas 52. panta 3. punktā ir precizēts, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā konvencijā noteiktajām tiesībām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 116. punkts).

34

Kā izriet no Hartas 47. panta skaidrojumiem, kas atbilstoši LES 6. panta 1. punkta trešajai daļai un Hartas 52. panta 7. punktam ir jāņem vērā tās interpretācijā, 47. panta pirmā un otrā daļa atbilst attiecīgi ECPAK 13. pantam un 6. panta 1. punktam (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 117. punkts). Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ECPAK 6. panta 1. punkts ir uzskatāms par lex specialis attiecībā pret šīs konvencijas 13. pantu, un otrā minētā noteikumi ir iekļauti arī pirmā minētā noteikumos, kas ir stingrāki (ECT spriedums, 2022. gada 15. marts, Grzęda pret Poliju, CE:ECHR:2022:0315JUD004357218, 352. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tai ir jānodrošina, ka tās veiktā Hartas 47. panta pirmās daļas interpretācija nodrošina aizsardzības līmeni, kas atbilst ECPAK 13. pantā garantētajam, ko ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (Apelācijas sūdzības apturošā iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 35. punkts).

36

Šajā ziņā ir jānorāda: no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka ECPAK 13. pantā garantētā aizsardzība neparedz nekādu konkrētu tiesību aizsardzības līdzekļa formu (ECT spriedums, 2008. gada 20. marts, Boudaïeva u.c. pret Krieviju, CE:ECHR:2008:0320JUD001533902, 190. punkts) un ka pat tad, ja neviens valsts tiesībās paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, aplūkots atsevišķi, pats par sevi neatbilst šā 13. panta prasībām, tas tā var būt, ja tiek aplūkots šo tiesību aizsardzības līdzekļu kopums (ECT spriedums, 2020. gada 10. jūlijs, Mugemangango pret Beļģiju, CE:ECHR:2020:0710JUD000031015, 131. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Turklāt gadījumā, ja nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību, kas nostiprinātas ECPAK 8. pantā, tiesību aizsardzības līdzeklis ir iedarbīgs ECPAK 13. panta izpratnē, ja prasītājam ir pieejama procedūra, kas tam dod iespēju apstrīdēt veikto pārmeklēšanas, apskates un izņemšanas darbību regularitāti un saņemt pienācīgu atlīdzinājumu, ja to veikšana bija uzdota vai izpildīta nelikumīgi (ECT spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Posevini pret Bulgāriju, CE:ECHR:2017:0119JUD006363814, 84. punkts).

38

Šajā ziņā no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punktu vai 8. pantu izriet, ka dzīvesvietas pārmeklēšanas jomā tas, ka tiesa, kas būtu varējusi ierobežot vai kontrolēt šīs pārbaudes norisi, nav devusi iepriekšēju atļauju pārbaudei, var tikt līdzsvarots ar tiesas veiktu ex post facto pārbaudi par šāda pasākuma tiesiskumu un šāda pierādījumu savākšanas pasākuma nepieciešamību ar nosacījumu, ka šī pārbaude ir iedarbīga izskatāmās lietas konkrētajos apstākļos. Tas nozīmē, ka attiecīgās personas var panākt iedarbīgu pārbaudi tiesā par strīdīgo pasākumu un tā norisi gan no faktu, gan tiesību skatpunkta. Ja par prettiesisku atzītā darbība jau ir notikusi, pieejamajam tiesību aizsardzības līdzeklim vai līdzekļiem ir jārada attiecīgajai personai iespēja saņemt pienācīgu atlīdzinājumu (ECT spriedums, 2014. gada 2. oktobris, Delta Pekárny a.s. pret Čehijas Republiku, CE:ECHR:2014:1002JUD000009711, 86. un 87. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

39

Tātad, tā kā pārbaudes a posteriori pārbaude tiesā konkrētos apstākļos var kompensēt iepriekš veiktas pārbaudes tiesā trūkumu un tā kā ar “pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem” ir jābūt sniegtam atbilstīgam līdzsvarojumam, ir uzskatāms, ka, lai konstatētu, vai ir izpildītas Hartas 47. panta prasības, principā ir jāņem vērā tiesību aizsardzības līdzekļu kopums.

40

Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildes veidā bija norādījušas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta prettiesiskumu, Vispārējai tiesai, kā norādīts 51. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), bija jālemj par šo iebildi un jāsniedz šīs sistēmas, kurā tiesā var tikt pārbaudīti pasākumi saistībā ar pārbaudēm, vispārējs izvērtējums, kas pārsniedz attiecīgās lietas konkrētos apstākļus.

41

Šādos apstākļos ir konstatējams: apelācijas sūdzības iesniedzējas nepareizi apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, veikdama vispārēju izvērtējumu par to pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu kopumu, ar kuriem var apstrīdēt pārbaužu norisi.

42

Tātad pirmais iebildums ir jānoraida.

43

Attiecībā uz otro iebildumu, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neidentificēdama nevienu tiesību aizsardzības līdzekli, kas dotu iespēju uzreiz apstrīdēt tādu dokumentu izņemšanu, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā, ir jāprecizē – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 69. punkta, pret ko iebilst apelācijas sūdzības iesniedzējas –, ka šī argumentācija attiecas uz situāciju, kurā aplūkojamā pārbaude, saistībā ar ko varētu tikt izņemti dokumenti, kuri neietilpst pārbaudes tvērumā, izraisītu nevis lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu un sodu, bet gan jaunas izmeklēšanas sākšanu un jauna lēmuma par pārbaudi pieņemšanu.

44

Šajā ziņā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Vispārējā tiesa ir minējusi dažādus tiesību aizsardzības līdzekļus, kurus tā ir izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 57.–66. punktā. Piemēram, minētā sprieduma 59. punktā tā ir konstatējusi, ka pārbaudītie uzņēmumi var celt atcelšanas prasību par jaunu lēmumu par pārbaudi un tātad apstrīdēt netiešo pierādījumu, uz kuriem tas balstīts, tiesiskumu tā iemesla dēļ, ka iepriekšējās pārbaudes gaitā tie tikuši iegūti nelikumīgi.

45

Turklāt attiecībā uz uzreiz izmantojamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas dotu iespēju apstrīdēt pasākumus, kas veikti, piemērojot lēmumu par pārbaudi, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā Vispārējā tiesa pēc būtības ir pamatoti atzinusi, ka šiem uzņēmumiem ir iespēja celt prasību par jebkuru aktu, ko Komisija pieņemtu pēc lēmuma par pārbaudi, tajā skaitā pārbaudes darbību norises gaitā, ja vien par šo aktu varētu celt šādu prasību, ņemot vērā judikatūrā noteiktos nosacījumus.

46

Tātad ir konstatējams, ka otrais iebildums ir balstīts uz pārsūdzētā sprieduma, it īpaši tā 55.–69. punkta, kļūdainu interpretāciju un līdz ar to ir jānoraida. Tāpēc ceturtais pamats kopumā ir jānoraida.

47

Ar pirmo pamatu, ar ko tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Hartas 7. pants, kā arī Regulas Nr. 1/2003 19. pants un Regulas Nr. 773/2004 3. pants, apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 183.–198. punktu.

48

Šis pamats sastāv no divām daļām.

49

Ar pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Hartas 7. pantā nostiprinātās pamattiesības uz domicila neaizskaramību, nospriezdama, ka mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) protokoli, kurus vienpusēji sagatavojusi Komisija, bija uzskatāmi par derīgu apliecinājumu tam, ka pastāv netieši pierādījumi, kas attaisno pārbaudes veikšanu.

50

Tās uzsver, ka Tiesas judikatūrā citastarp ir paredzēts, ka tad, ja Vispārējā tiesā tiek celta prasība par lēmumu par pārbaudi, tā šajā nolūkā pārliecinās, ka šis lēmums nav patvaļīgs un ka tas nav ticis pieņemts, lai gan nepastāv nekādi faktiskie apstākļi, kas varētu attaisnot pārbaudes veikšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā esot paredzēts arī tas, ka dzīvesvietas pārmeklēšanas attaisnojumam ir jābūt īpaši efektīvam un konkrētam, ja, kā šajā lietā, [konkurences] iestāde pati var lemt par šādu pasākumu. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa esot atteikusies no tiesas veiktas iedarbīgas pārbaudes par Komisijas patvaļīgas iejaukšanās risku un piekritusi, ka Komisija pati no tās rīcībā esošajiem netiešajiem pierādījumiem var iegūt pierādījumus.

51

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka vienīgi fiksēšana – jebkādā formātā – dotu iespēju apliecināt mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) saturu un to transkriptu ticamību un līdz ar to tai piemistu tādas īpašības kā pierādījumam, kuru tiesa var pārbaudīt, kā izrietot no Vispārējās tiesas judikatūras.

52

Pienākumu fiksēt mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus) nevar likt apšaubīt Vispārējās tiesas izmantotais nošķīrums starp netiešajiem pierādījumiem, kas nepieciešami lēmuma par pārbaudi stadijā, un pierādījumiem par pārkāpumu, kuri nepieciešami tāda lēmuma pieņemšanai, ar ko uzlikts sods. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šis nošķīrums, kas attiecas uz nepieciešamo pierādījuma līmeni, neietekmē kādai informācijai nepieciešamo formu, lai to faktiski var ņemt vērā kā netiešu pierādījumu vai kā pierādījumu par pārkāpumu.

53

Nospriezdama, ka lēmuma par pārbaudi attaisnošanai pietiek ar Komisijas protokoliem, kuru saturu nav nedz fiksējusi, nedz saskaņojusi neviena trešā persona, Vispārējā tiesa esot atļāvusi Komisijai pierādījumus saviem apgalvojumiem radīt pašai. Tādējādi Vispārējā tiesa esot faktiski atteikusies veikt jebkādu pārbaudi, un līdz ar to lietderīgo iedarbību ir zaudējusi judikatūra, kurā paredzēts, ka Komisija privātās darbības jomā var iejaukties vienīgi tad, ja tā ir ieguvusi pietiekoši nopietnus netiešos pierādījumus.

54

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, nospriezdama, ka Komisijai nebija pienākuma fiksēt piegādātāju mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus).

55

Apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms norāda, ka pati Komisija nekad nav noliegusi, ka tai ir pienākums, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, veikt aplūkojamo mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) fiksēšanu. Tā tiesas sēdē Vispārējā tiesā pati esot apgalvojusi, ka protokoli, kas tai bija iesniegti, bija uzskatāmi par šīm normām atbilstīgu fiksēšanu. Taču atbilstoši principam, saskaņā ar kuru neviens nevar apstrīdēt iepriekš atzīto, Komisijai neesot iespējams Tiesā apšaubīt minēto normu piemērojamību.

56

To precizējušas, apelācijas sūdzības iesniedzējas, pirmām kārtām, apgalvo, ka judikatūra, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, kurā runa ir par sākumpunktu, kas jāņem vērā, lai novērtētu administratīvā procesa ilguma samērīgumu, neietver nevienu norādi par izmeklēšanas sākumpunktu Regulas Nr. 1/2003 V nodaļas izpratnē.

57

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pirmkārt, netiešu pierādījumu, ar kuriem attaisnota pārbaudes veikšana, statusā iesniegtas tādas personas rakstveida sūdzības pieņemamība, kam nav konstatējamas Regulas Nr. 1/2003 7. panta 2. punktā minētās obligātās leģitīmās intereses, kuras Vispārējā tiesa minējusi pārsūdzētā sprieduma 188. punktā, neliek apšaubīt to argumentāciju. Proti, tā kā šāda sūdzība tiek iesniegta rakstveida formā, tās pierādījuma vērtība netieša pierādījuma statusā nav apšaubāma.

58

Otrkārt, 2006. gada Paziņojumā par iecietības programmu esot paredzēts, ka fiksēšanas pienākums, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā, ir piemērojams, tiklīdz Komisija ir pieņēmusi pirmos mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus). Tomēr šajā gadījumā Komisijas piegādātāju mutvārdu paskaidrojumi (paziņojumi) esot pieņemti tajā pašā procesa stadijā, kad tika pieņemts pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojums. Abos gadījumos runa esot par pirmo Komisijas iegūto informāciju, uz kuru balstoties, tā var, piemēram, nolemt uzdot veikt pārbaudes. Līdz ar to piegādātāju paskaidrojumus (paziņojumus) esot vajadzējis fiksēt tādā pašā kārtībā kā pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojumus.

59

Treškārt, Komisijas 2012. gada 12. marta iekšējo procesu rokasgrāmatai attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 194. punktā, neesot juridiska spēka.

60

Ceturtkārt, ģenerāladvokāta N. Vāla [Wahl] secinājumi lietā Intel Corporation/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2016:788) neatbalstot pārsūdzētajā spriedumā izklāstīto izvērtējumu.

61

Trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 197. un 202. punktā ietvertajiem apsvērumiem par Komisijas pilnvaru īstenošanas efektivitāti izmeklēšanas jomā nav iedarbības, un ar tiem nevar juridiski attaisnot Vispārējās tiesas veikto izvērtējumu.

62

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas citastarp apgalvo, ka protokola sagatavošana, lai fiksētu Komisijas pieņemtos paskaidrojumus (paziņojumus), neatturot no ziņošanas par pārkāpumiem vairāk nekā Komisijas vienpusēji izveidota protokola sagatavošana. Iztaujātās trešās personas gan varētu vēlēties palikt anonīmas. Tomēr šāda anonimitātes aizsardzība tiekot nodrošināta, radot konfidenciālas versijas. Turklāt Komisijai esot rīcības brīvība uzreiz veikt audio vai video ierakstu.

63

Ceturtām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka piegādātāju iztaujāšana acīmredzami ir notikusi izmeklēšanas gaitā.

64

Šīs izmeklēšanas “neformālā” būtība neesot nozīmīga. Proti, Tiesa esot kategoriski liegusi Komisijai iespēju veikt “neformālas” iztaujāšanas, kas tai dotu iespēju izvairīties no saviem procesuālajiem pienākumiem, kuri noteikti Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004 (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 88. punkts).

65

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka fiksējuma (ieraksta) trūkuma gadījumā, piegādātāju paskaidrojumiem (paziņojumiem) trūkst pierādījuma vērtības.

66

Tāpēc šo paskaidrojumu (paziņojumu) protokolus nevar kvalificēt kā pietiekoši nopietnus netiešos pierādījumus.

67

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, atzīdama, ka Komisijas veiktajai piegādātāju iztaujāšanai nav piemērojams Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu.

68

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver: tas, ka Tiesa izņēmuma kārtā nebija pārliecināta, vai juridiskā ziņā iekšējiem protokoliem netrūkst pierādījuma vērtības, ir pietiekami, lai izraisītu strīdīgā lēmuma atcelšanu kopumā, tai lieta esot jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā no jauna pārbaudītu faktus, neņemot vērā protokolus, kuriem trūkst pierādījuma vērtības.

69

Komisija šai argumentācijai nepiekrīt.

70

Vispirms Komisija precizē, ka izmeklēšanas sākšana atšķiras gan no lietas izveides, gan no procesa sākšanas Regulas Nr. 773/2004 2. panta izpratnē. Izmeklēšana sākas, tiklīdz Komisija pirmoreiz izmanto savas izmeklēšanas pilnvaras un veic pasākumus, kuri liecina, ka aizdomās turētās juridiskās personas tiek vainotas pārkāpuma izdarīšanā, un kuri ievērojami ietekmē to stāvokli. Lietas ierosināšana esot iekšējs akts, kas notiek dienā, kurā Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta kanceleja piešķir lietas numuru, un šī lieta attiecoties tikai uz dokumentu glabāšanu. Procesa sākšana notiekot datumā, kurā Komisija uz Regulas Nr. 773/2004 2. panta pamata nolemj sākt lēmuma pieņemšanu Regulas Nr. 1/2003 III nodaļas piemērošanas vajadzībām.

71

To atgādinājusi, Komisija, pirmām kārtām, apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apliecinājums, ar ko Komisijai atļauts vienpusēji izveidot mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) protokolus, kavētu Vispārējo tiesu veikt pārbaudi tiesā par Komisijas veiktās pārbaudes samērīgumu un likumību, un tas būtu pretrunā netiešo pierādījumu pārbaudei, kuru šajā gadījumā veikusi Vispārējā tiesa un kura izraisījusi strīdīgā lēmuma daļēju atcelšanu. Turklāt, pat ja kāda no mutvārdu liecībām nav fiksēta, Vispārējās tiesas rīcībā ir iespēja uzklausīt lieciniekus atbilstoši tās reglamenta 94. pantam.

72

Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 izklāstīto prasību par formu piemērošana pirms izmeklēšanas sākšanas apdraudētu konkurences tiesību normu īstenošanu, kas jāveic Komisijai, jo kavētu iegūt un izmantot netiešos pierādījumus, kas sniegti mutvārdos. Tas arī nozīmētu, ka netiešos pierādījumus nevar sniegt mutvārdos, bet mazinātu Komisijas veiktās izmeklēšanas efektivitāti, jo tiktu atlikta pārbaudes sākšana.

73

Turklāt, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēju minētā judikatūra vairs nebūtu nozīmīga, jo tā attiecas uz mutvārdu paskaidrojumiem (paziņojumiem), kuri tiek izmantoti kā pierādījumi, nevis kā netiešie pierādījumi.

74

Otrkārt, attiecībā uz gadījumiem, kad trūkst fiksējuma (ieraksta), Tiesa 2017. gada 6. septembra sprieduma Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) 99.–101. punktā ir atzinusi, ka Komisijas sagatavotas iekšējās piezīmes var ietvert ziņas par apspriežu saturu, kuras esot jāfiksē un kuras dod Tiesai iespēju veikt iedarbīgu pārbaudi tiesā.

75

Treškārt, netiešajiem pierādījumiem esot piemērojamas mazāk stingras prasības par formu nekā pierādījumiem. Proti, izmeklēšanas sākšana esot administratīvā procesa sākumpunkts, kas atbilstot dienai, kurā Komisija pirmoreiz izmantojusi savas pilnvaras izmeklēšanas jomā. Kā liecinot Regulas Nr. 1/2003 sagatavošanas darbi, šīs regulas 19. panta 1. punkts esot uzskatāms par tiesisko pamatu, kas ļauj “izmeklēšanas gaitā” fiksēt mutvārdu paskaidrojumus (paziņojumus), lai tos iesniegtu nevis tikai kā netiešos pierādījumus, bet kā “pierādīšanas līdzekli”.

76

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka tā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas vēl nebija sākusi izmeklēšanu. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru izmeklēšanas sākšanu esot administratīvā procesa sākumpunkts un atbilstot dienai, kurā Komisija pirmoreiz izmanto savas pilnvaras izmeklēšanas jomā.

77

Komisija piebilst, ka, pirmkārt, nav nozīmīgi tas, ka tiesas sēdē Vispārējā tiesā tā apgalvoja, ka piegādātāju iztaujāšanas protokoli bija uzskatāmi par fiksēšanu uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta un Regulas Nr. 773/2004 3. panta pamata, jo Vispārējā tiesa par šo argumentu nav lēmusi. Otrkārt, sūdzības, kurā nav ievērotas Regulas Nr. 773/2004 7. panta 2. punktā ietvertās prasības par formu, kā esošs netiešā pierādījuma spēks nozīmētu, ka ir atbalstāma fiksēšanas pienākuma nepiemērošana šajā lietā. Proti, tas liecinātu, ka būtiska informācija var būt uzskatāma par netiešu pierādījumu, pat ja tā neatbilst konkrētām prasībām par formu.

78

Treškārt, neesot nozīmīgi, ka Komisija savā 2006. gada Paziņojumā par iecietības programmu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, ir paredzējusi fiksēt mutvārdos paustu pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja paziņojumu, kas veikts, pirms tā pirmoreiz izmanto savas pilnvaras izmeklēšanas jomā.

79

Ceturtkārt, Vispārējās tiesas izdarītais nošķīrums starp stadiju, pirms pirmoreiz tiek izmantotas Komisijas pilnvaras izmeklēšanas jomā, un stadiju pēc šādas izmantošanas nebūtu salīdzināms ar nošķīrumu starp formālu iztaujāšanu un neformālu iztaujāšanu, ko Tiesa ir noraidījusi 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632).

80

Trešām kārtām, Komisija atgādina: Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 197. punktā ir secinājusi – lai gan tikai pilnības labad –, ka tad, ja Komisijai būtu pienākums fiksēt jebkuru mutvārdu paskaidrojumu (paziņojumu) pirms izmeklēšanas sākšanas, tiktu būtiski apdraudēta tās īstenotā pārkāpjošās prakses atklāšana un tās izmeklēšanas pilnvaru veikšana šajā ziņā.

81

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pēc būtības pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 186. punktā atzīdama, ka Komisijai nav pienākuma ievērot iztaujāšanas fiksēšanas pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 19. panta kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu, pirms izmeklēšanas formālas sākšanas un pilnvaru izmantošanas izmeklēšanas jomā, konkrētāk, pilnvaru, kuras tai piešķirtas ar Regulas Nr. 1/2003 18.–20. pantu.

82

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijā jāņem vērā nedz tikai tās teksts, bet arī konteksts, kurā tā iekļaujas, un mērķi un nolūks, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst (spriedums, 2022. gada 1. augusts, HOLD Alapkezelő, C‑352/20, EU:C:2022:606, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Pirmām kārtām, jau no Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta teksta izriet, ka tas ir piemērojams visām iztaujāšanām ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 84. punkts).

84

Regulas Nr. 773/2004 3. pants, kurā noteikts, ka, veicot iztaujāšanu uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta pamata, ir jāievēro konkrētas prasības par formu, neietver nekādu precizējumu par pēdējās minētās normas piemērošanas jomu.

85

Tomēr jāatgādina: Tiesa ir nospriedusi, ka no Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta un Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta izriet, ka tie Komisijai uzliek pienākumu tās izvēlētajā veidā fiksēt ikvienu iztaujāšanu, ko tā veic uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta pamata, lai savāktu informāciju attiecībā uz tās veiktās izmeklēšanas priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 90. un 91. punkts).

86

Tālab ir jāprecizē, ka ir jāizdara nošķīrums atkarībā no Komisijas veiktās iztaujāšanas priekšmeta un ka vienīgi tāda iztaujāšana, kurā paredzēts iegūt informāciju saistībā ar Komisijas veiktās izmeklēšanas priekšmetu, ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta piemērošanas jomā un – līdz ar to – ir jāfiksē.

87

Pēc šādas precizēšanas ne no viena Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta vai Regulas Nr. 773/2004 3. panta formulējuma fragmenta nav iespējams izsecināt, ka šā fiksēšanas pienākuma piemērošana būtu atkarīga no jautājuma, vai Komisijas veikta iztaujāšana ir notikusi pirms izmeklēšanas formālas sākšanas, lai iegūtu netiešus pierādījumus par pārkāpumu, vai pēc – lai iegūtu pierādījumus par pārkāpumu.

88

Proti, šajās normās nav paredzēts, ka fiksēšanas pienākumu piemērošana ir atkarīga no jautājuma, vai informācija, kas uzskatāma par tās priekšmetu, var tikt kvalificēta kā netiešs pierādījums vai pierādījums. Gluži pretēji: tā kā Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā ietvertais jēdziens “informācija” ir vispārīgs jeb ģenērisks, ir uzskatāms, ka šī norma bez nošķiršanas ir piemērojama ikvienai šai kategorijai.

89

Jēdzienus “netiešs pierādījums” un “pierādījums” gan nedrīkst sajaukt, jo netiešs pierādījums – atšķirībā no pierādījuma – pēc definīcijas nevar būt pietiekams, lai pierādītu konkrētu faktu.

90

Un tomēr netieša pierādījuma vai pierādījuma kvalifikācija ir atkarīga nevis no konkrētās procesa stadijas, bet gan no tā, kāda pierādījuma vērtība ir attiecīgajai informācijai – nopietniem un savstarpēji saskanīgiem netiešajiem pierādījumiem, kuri apvienoti vienā kopumā, kuri ir pietiekami, lai pierādītu pārkāpuma izdarīšanu un kuri var tikt izmantoti Komisijas galīgā lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 101. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 47. punkts).

91

Tāpēc, kā norādīts 141. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), pienākums fiksēt sniegtos paskaidrojumus nevar būt atkarīgs no iegūtās informācijas kvalificēšanas par netiešajiem pierādījumiem vai pierādījumiem, jo Komisija šīs informācijas kā pierādījuma vērtību var novērtēt tikai pēc tam, kad iztaujāšana jau ir notikusi, proti, procesa turpmākajās stadijās.

92

Turklāt Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā nav arī paredzēts, ka fiksēšanas pienākuma piemērošana būtu atkarīga no procesa stadijas, kurā šī iztaujāšana tiek veikta. Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktā gan ir paredzēts, ka ar iztaujāšanu, kas veikta, pamatojoties uz šo normu, ir paredzēts iegūt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu, un tas nozīmē, ka norisinās izmeklēšana. Gluži pretēji: no šīs normas neizriet, ka šai iztaujāšanai būtu jānotiek pēc izmeklēšanas formālas sākšanas, ko pārsūdzētā sprieduma 186. punktā Vispārējā tiesa definējusi kā brīdi, kurā Komisija veic pasākumu, kas saistīts ar pārmetumu, ka ir izdarīts pārkāpums.

93

Otrām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta kontekstu, ir jānorāda, ka, pirmkārt, šis pants ir iekļauts šīs regulas V nodaļā par Komisijas pilnvarām izmeklēšanas jomā. Tomēr nav tā, ka šīs nodaļas normu piemērošana katrā ziņā būtu atkarīga no tā, vai šī iestāde ir veikusi pasākumu, kas saistīts ar pārmetumu, ka ir izdarīts pārkāpums.

94

Saskaņā ar minētās regulas 17. pantu Komisija var veikt izmeklēšanas pasākumus saistībā ar konkrētu nozari, tomēr tie nerada nepieciešamību jau sākotnēji attiecībā uz uzņēmumiem noteikt šāda veida pasākumus.

95

Turklāt ir jāatgādina, otrkārt, ka Regulas Nr. 773/2004 2. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru “Komisija pirms lietas izskatīšanas ierosināšanas var izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras atbilstoši Regulas [Nr. 1/2003] V nodaļai”, atbalsta tādu interpretāciju, ka šajā nodaļā iekļautās normas par Komisijas pilnvarām izmeklēšanas jomā – tostarp 19. pants – var būt piemērojamas pirms kādas izmeklēšanas formālas sākšanas, pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 193. punkta.

96

Tik tiešām – lietās, kurās taisīts 2002. gada 15. oktobra spriedums Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 182. punkts), kā arī 2006. gada 21. septembra spriedums Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 38. punkts), kas minēti pārsūdzētā sprieduma 187. punktā, Tiesa kā konkurences jomā Komisijas veiktas sākotnējās izmeklēšanas sākumpunktu ir identificējusi datumu, kurā šī iestāde, izmantojot pilnvaras, ko tai piešķīris Savienības likumdevējs, veic pasākumu, kas liecina, ka aizdomās turētie uzņēmumi tiek vainoti pārkāpuma izdarīšanā, un ievērojami ietekmē to stāvokli.

97

Tomēr lietas, kurās taisīti šie spriedumi, attiecas uz administratīvā procesa sākumpunkta konstatēšanu, lai pārliecinātos, vai Komisija ir ievērojusi samērīga termiņa principu. Lai par to pārliecinātos, ir nepieciešams pārbaudīt, vai šī iestāde no dienas, kurā tā par notiekošu izmeklēšanu informējusi uzņēmumu, kas tiek turēts aizdomās par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir rīkojusies rūpīgi.

98

Gluži pretēji: šo datumu nevar ņemt vērā, lai konstatētu, no kura brīža Komisijai ir jāievēro pienākums fiksēt sniegtos paskaidrojumus, kā paredzēts Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu. Kā norādīts 150. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), par uzņēmumu var izteikties arī trešās personas, kas izsakās šādas iztaujāšanas gaitā, bet tas nenozīmē, ka uzņēmums par to tiktu informēts. Tātad, ja tiktu ņemts vērā minētais datums, tas būtu pielīdzināms fiksēšanas pienākuma un šajās normās paredzēto, ar to saistīto procesuālo garantiju par labu izjautātajām trešām personām un aizdomās turētajam uzņēmumam piemērošanas atlikšanai līdz brīdim, kad Komisija veiks pasākumu, ar ko tā šo uzņēmumu informē, ka tas tiek turēts aizdomās. Šīs atlikšanas dēļ trešo personu iztaujāšana, kas veikta pirms šāda pasākuma, esot izslēgta no sniegto paskaidrojumu fiksēšanas pienākuma piemērošanas jomas un tām piemērojamajām procesuālajām garantijām.

99

Visbeidzot trešām kārtām, runājot par Regulas Nr. 1/2003 mērķi, no šīs regulas 25. apsvēruma izriet, ka, tā kā konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana kļūst arvien sarežģītāka, ar Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu ir paredzēts papildināt Komisijas pilnvaras izmeklēšanas jomā, citastarp dodot nupat minētajai iespēju iztaujāt jebkuru personu, kuras rīcībā varētu būt noderīga informācija, un fiksēt tās sniegtos paskaidrojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 85. punkts). Taču minētajā apsvērumā iekļautā frāze “pārkāpumu atklāšana” atbalsta interpretāciju, saskaņā ar kuru iztaujāšana, ko Komisija veic sākotnējā stadijā, lai iegūtu netiešos pierādījumus attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu, ietilpst arī Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta tvērumā.

100

Turklāt jāprecizē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu Komisijai ir iespēja fiksēt sniegtos paskaidrojumus jebkurā formā. Tātad Komisijai nav iemesla apgalvot, ka tai uzliktais fiksēšanas pienākums tai liegtu iegūt un izmantot netiešos pierādījumus, ja tie var tikt sniegti tikai mutvārdu formā un, atliekot pārbaudes sākšanu, mazinātu izmeklēšanas pasākumu efektivitāti. Tāpat Komisija nevar apgalvot, ka šādam pienākumam būtu atturoša iedarbība, jo tai ir iespējams aizsargāt iztaujāto personu identitāti.

101

Šādos apstākļos ir konstatējams, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 193. punktā atzīdama, ka no Regulas Nr. 1/2003 piemērošanas jomas bija jāizslēdz iztaujāšana, kuras gaitā tika iegūti netiešie pierādījumi, uz kuriem pēc tam tika balstīts lēmums, ar ko uzdots veikt pārbaudi kādā uzņēmumā, tāda iemesla dēļ, ka vēl nebija sākta izmeklēšana šīs regulas V nodaļas izpratnē, jo Komisija vēl nebija veikusi pasākumu, kas liecinātu, ka šis uzņēmums tiek vainots pārkāpuma izdarīšanā. Lai konstatētu, vai šādas iztaujāšanas ietilpst šajā piemērošanas jomā, Vispārējai tiesai būtu vajadzējis pārbaudīt, vai ar tām, ņemot vērā to saturu un kontekstu, bija paredzēts iegūt informāciju par izmeklēšanas priekšmetu.

102

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 198. punkta, šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka netiešos pierādījumus, kas iegūti piegādātāju iztaujāšanā, nevar noraidīt kā formāli nepilnīgus tā iemesla dēļ, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētā fiksēšanas pienākuma neievērošana, it īpaši tāpēc, ka šī iztaujāšana ir notikusi pirms izmeklēšanas sākšanas uz Regulas Nr. 1/2003 pamata un ka tā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un a fortiori piegādātājiem neliecināja, ka tie tiktu vainoti pārkāpuma izdarīšanā.

103

Kā norādīts 155. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), šajā ziņā ir pietiekami norādīt: kad Komisija veic iztaujāšanas, kuru priekšmets ir noteikts iepriekš un kuru nepārprotamais mērķis ir iegūt informāciju par attiecīgā tirgus darbību un šā tirgus dalībnieku rīcību, lai konstatētu iespējamas pārkāpjošas darbības vai apstiprinātu aizdomas par šādas rīcības esamību, Komisija izmanto savas pilnvaras iegūt paskaidrojumus (paziņojumus) uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta pamata.

104

Līdz ar to piegādātāju iztaujāšana ietilpa Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta piemērošanas jomā, un Komisijai bija pienākums veikt šo sniegto paskaidrojumu fiksēšanu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 3. pantam.

105

No tā izriet ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 198. punktā pauzdama uzskatu, ka Regulas Nr. 1/2003 19. pantā un Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētais fiksēšanas pienākums neattiecās uz piegādātāju iztaujāšanu un ka šajā iztaujāšanā iegūtajiem netiešajiem pierādījumiem nebija formālu nepilnību.

106

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir pamatots un ka līdz ar to bez nepieciešamības izskatīt pārējos apelācijas sūdzības pamatus ir jāapmierina apelācijas sūdzība un jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts. Līdz ar to ir jāatceļ arī pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punkts attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem.

107

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

108

Šajā gadījumā tas tā ir.

109

Tātad ir jāizskata iebildums, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas Vispārējās tiesas sēdē saistībā ar savu pamatu, ar kuru apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz domicila neaizskaramību, ar to pēc būtības paužot, ka netiešie pierādījumi, kas iegūti piegādātāju iztaujāšanā, ir jānoraida, jo Komisija neesot ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 19. pantu un Regulas Nr. 773/2004 3. pantu.

110

Lai pamatotu šo iebildumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka piegādātāju iztaujāšanas protokoli nebija fiksēti atbilstoši šīm normām, jo Komisija tos bija sagatavojusi vienpusēji, un ka tie nav uzskatāmi par šādas iztaujāšanas fiksēšanu pilnā apjomā.

111

Komisija iebilst: tā esot izpildījusi savu fiksēšanas pienākumu, sagatavodama izsmeļošus protokolus, kas ticami atspoguļojot piegādātāju sniegto paskaidrojumu saturu, un tos pievienojusi lietas materiāliem ar oficiālu identifikācijas numuru. Šāda veida protokols, līdzās audioierakstiem, videoierakstiem un burtiskai transkripcijai, esot uzskatāms par vienu no fiksēšanas veidiem, kurus ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu Komisijai ir atļauts izmantot.

112

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta pirmais teikums, kurā precizēts, ka Komisija “iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā”, nozīmē, ka tad, ja Komisija nolemj ar iztaujājamās personas piekrišanu veikt iztaujāšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu, tai ir pienākums fiksēt šo iztaujāšanu pilnā apjomā, neskarot Komisijas brīvību šīs fiksēšanas veida izvēlē (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 90. punkts).

113

Turklāt no Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta otrā un trešā teikuma izriet, ka Komisijai jebkura ieraksta kopija ir jādara pieejama iztaujātajai personai apstiprināšanai un ka vajadzības gadījumā tā nosaka termiņu, līdz kuram iztaujātā persona var informēt Komisiju par labojumiem, kas jāizdara sniegtajā paziņojumā.

114

Šajā gadījumā Komisija nav nedz apgalvojusi, nedz a fortiori pierādījusi, ka tā apstiprināšanas vajadzībām būtu nodevusi piegādātājiem tās sagatavotos protokolus.

115

Taču ar Komisijai uzlikto pienākumu apstiprināšanas vajadzībām nodot iztaujātajai personai fiksējuma (ieraksta) kopiju, kas noteikts Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, citastarp ir paredzēts garantēt iztaujātās personas sniegto paskaidrojumu (paziņojumu) autentiskumu, nodrošinot, ka minētie paskaidrojumi (paziņojumi) tik tiešām attiecas uz šo personu un ka šādas kopijas saturs ticami un pilnā apjomā atspoguļo minētos paskaidrojumus (paziņojumus), nevis Komisijas interpretāciju par tiem.

116

Tāpēc netiešs pierādījums, kas izriet no Komisijas pieņemta paskaidrojuma (paziņojuma), ja vien nav ievērotas šīs prasības, kas noteiktas Regulas Nr. 1/2003 19. pantā kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, ir uzskatāms par nepieņemamu un līdz ar to ir jānoraida.

117

Tātad nevar uzskatīt, ka šie protokoli, kuri būtībā ir tikai iekšēji dokumenti, atbilstu Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkta prasībām, kuras ir piemērojamas iztaujāšanai, kas ietilpst Regulas Nr. 1/2003 19. panta piemērošanas jomā.

118

Šo konstatējumu nevar atspēkot ar 2018. gada 26. septembra sprieduma Infineon Technologies/Komisija (C‑99/17 P, EU:C:2018:773), uz kuru Komisija atsaucās tiesas sēdē, 65.–69. punktu.

119

Tiesa gan ir nospriedusi, ka Savienības tiesībās primārais ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kura izriet, ka vienīgais kritērijs, kas ir nozīmīgs likumīgi sniegtu pierādījumu vērtības novērtēšanai, ir to ticamība un ka kāda pierādījuma vērtība būtu jānovērtē vispārēji, tā ka nepamatotas šaubas vien attiecībā uz pierādījuma autentiskumu nav pietiekamas, lai atspēkotu tā ticamību (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 65.–69. punkts).

120

Tomēr lietā, kurā taisīts šis spriedums, pierādījums, kura autentiskums bija apšaubīts, bija uzņēmuma iekšējā sarakste, nevis Komisijas iegūto paskaidrojumu fiksēšana, kuras gaitā ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 19. pants kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu.

121

Tātad pierādījumu brīvas novērtēšanas principu nedrīkst izmantot, lai izvairītos no noteikumiem par formu, kas piemērojami tādu sniegto paskaidrojumu fiksēšanai, kurus Komisijas ieguvusi, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka konstatējums par nepilnībām netiešo pierādījumu iegūšanā, ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 19. pantu kopsakarā ar Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punktu, attiecas uz Komisijas neiespējamību šos netiešos pierādījumus izmantot procesa turpinājumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 18. jūnijs, Deutsche Bahn u.c./Komisija, C‑583/13 P, EU:C:2015:404, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

122

Kā norādīts 208. punktā ģenerāladvokāta secinājumos lietā Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija (C‑682/20 P, EU:C:2022:578), tā kā šajā gadījumā informācija, kas iegūta piegādātāju iztaujāšanā, bija būtiski netiešie pierādījumi, uz kuriem balstīti strīdīgie lēmumi, un tā kā tiem ir formālas nepilnības, jo nav izpildīts Regulas Nr. 773/2004 3. pantā paredzētais fiksēšanas pienākums, ir secināms, ka strīdīgo lēmumu pieņemšanas dienā Komisijai nebija pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kurus tā bija tiesīga izmantot un ar kuriem bija attaisnojamas šo lēmumu 1. panta a) punktā minētās prezumpcijas. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, minētie lēmumi kopumā ir jāatceļ.

123

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un ja Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj arī par tiesāšanās izdevumiem.

124

Šā reglamenta 138. panta 1. punktā, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu attiecas arī uz apelācijas tiesvedību, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas prasa piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums ir tai nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību. Turklāt, tā kā strīdīgais lēmums ir atcelts, ir jāpiespriež Komisijai atlīdzināt visus apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus saistībā ar pirmās instances tiesvedību.

125

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 4. punktu, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati. Tā kā Padome, kas ir persona, kura iestājusies lietā pirmajā instancē, ir piedalījusies Tiesas tiesvedības rakstveida daļā un mutvārdu daļā, ir jālemj, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un pirmās instances tiesvedību.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: