1

Ar apelācijas sūdzību Christoph Klein lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 2. jūlija rīkojumu Klein/Komisija (T‑562/19, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:300), ar ko kā nepieņemamu tā noraidīja viņa prasību, kura pamatota ar LESD 265. pantu un ar kuru tika lūgts konstatēt, ka Eiropas Komisija ir prettiesiski atturējusies no rīcības saistībā ar noteikuma par drošību procedūru, ko 1998. gada 7. janvārī uzsāka Vācijas Federatīvā Republika, un nav pieņēmusi lēmumu atbilstoši Padomes Direktīvai 93/42/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par medicīnas ierīcēm (OV 1993, L 169, 1. lpp.) attiecībā uz viņa inhalācijas palīgierīci (turpmāk tekstā – “ierīce Inhaler”).

2

Direktīvas 93/42 8. pantā “Noteikums par drošību” ir noteikts:

“1.   Ja kāda dalībvalsts konstatē, ka 4. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā ievilkumā minētās ierīces, pat pareizi uzstādītas, uzturētas un lietotas tām paredzētajā nolūkā, var kaitēt slimnieku, lietotāju un attiecīgos gadījumos arī citu cilvēku veselībai un/vai drošībai, tā veic visus atbilstīgos pagaidu pasākumus, lai šādas ierīces izņemtu no apgrozības vai aizliegtu, vai arī ierobežotu to laišanu tirgū vai ieviešanu. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visiem šādiem pasākumiem, pamatojot savu lēmumu un jo īpaši norādot, vai neatbilstība šai direktīvai ir saistīta ar:

2.   Komisija apspriežas ar ieinteresētajām personām, tiklīdz tas iespējams. Ja pēc šādām apspriedēm Komisija konstatē, ka:

3.   Ja kādai prasībām neatbilstošai ierīcei ir CE zīme, kompetentā dalībvalsts attiecīgi vēršas pret marķētāju un informē par to Komisiju un pārējās dalībvalstis.

4.   Komisija nodrošina to, lai dalībvalstis tiktu informētas par šīs procedūras gaitu un iznākumu.”

3

Šīs direktīvas 18. pantā “Nepamatoti lietota CE zīme” ir paredzēts:

“Neskarot 8. pantu:

[..]”

4

Pārsūdzētā rīkojuma 1.–30. punktā tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta šādi:

Lēmums aizliegt ierīci “Inhaler”

Lēmums aizliegt ierīci “effecto”

Tiesvedības Vispārējā tiesā un Tiesā

Pasākumi, kas veikti pēc 2018. gada 6. septembra sprieduma Klein/Komisija (C‑346/17 P)

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. augustā, prasītājs cēla prasību, kas pamatota ar LESD 265. pantu un ar ko lūdz konstatēt, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies rīkoties Vācijas Federatīvās Republikas 1998. gada 7. janvārī uzsāktā noteikuma par drošību procedūrā un pieņemt lēmumu saskaņā ar Direktīvu 93/42 attiecībā uz ierīci Inhaler.

6

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 24. oktobrī, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas attiecas, pirmām kārtām, uz prasītāja locus standi daļēju neesamību, otrām kārtām, uz tā termiņa nesamērīgumu, kādā prasītājs tai nosūtīja savu aicinājumu rīkoties, un, trešām kārtām, uz prasības pirmajā instancē novēloto celšanu.

7

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka prasītāja celtā prasība sakarā ar bezdarbību ir jāatzīst par nepieņemamu, jo šī prasība ir celta, lai aizstāvētu “savas” tiesības. Vispārējā tiesa savukārt konstatēja, ka prasītājam ir locus standi, jo viņš bija cēlis minēto prasību kā Broncho‑Air Medizintechnik cesionārs.

8

Otrkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka, tā kā, pirmām kārtām, termiņš prasības celšanai saskaņā ar LESD 265. pantu pēc uzaicinājuma rīkoties, kuru prasītājs bija iesniedzis ar 2018. gada 28. septembra vēstuli, beidzās 2019. gada 13. februārī un, otrām kārtām, šī prasība tika celta 2019. gada 14. augustā, minētā prasība ir celta novēloti un tādēļ tā ir jānoraida kā nepieņemama.

9

Treškārt, attiecībā uz termiņa, kurā prasītājs bija nosūtījis Komisijai savu aicinājumu rīkoties saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu, nesaprātīgumu Vispārējā tiesa ad abundantiam arī apmierināja šīs iestādes izvirzīto iebildumu; līdz ar to Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasība pirmajā instancē šī iemesla dēļ katrā ziņā ir jānoraida kā nepieņemama.

10

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

11

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

12

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd pamatojumu, ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi viņa prasību kā nepieņemamu.

13

Pirmkārt, par to, ka prasītājam daļēji nav locus standi, viņš izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz pierādījumu un faktu sagrozīšanu, kā arī tiesību kļūdainu interpretāciju saistībā ar prasītāja prasījumu, otrais – uz pierādījumu un faktu sagrozīšanu par viņa kā pilnvarotā pārstāvja statusu un trešais – uz viņa tiesību kļūdainu juridisko kvalifikāciju un Savienības tiesību pārkāpumu.

14

Otrkārt, par to, ka prasība pirmajā instancē esot celta novēloti, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz LESD 265. pantā paredzētā termiņa prasības celšanai sākuma datuma kļūdainu noteikšanu un otrais – uz faktu sagrozīšanu un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

15

Treškārt, par laikposma, kas bija pagājis, līdz apelācijas sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju rīkoties, nesaprātīgumu viņš izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmām kārtām, uz pierādījumu un faktu sagrozīšanu, kā arī kļūdainu tiesību interpretāciju, otrām kārtām, uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, trešām kārtām, uz Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta, LESD 28. un nākamo pantu un 265. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta pārkāpumu.

16

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā ietverto secinājumu, ka prasība jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā celta, lai īstenotu “savas” tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šajā ziņā no šīs prasības, pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem un iesniegtajiem dokumentiem tieši izrietot, ka prasītājs nav cēlis prasību, lai īstenotu tiesības uz atlīdzību. No tā izrietot, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, kā arī faktus un ka tā ir juridiski kļūdaini interpretējusi prasītāja prasījumu.

17

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju.

18

Jākonstatē, ka pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā tiesvedības valodā ir pieļauta pārrakstīšanās kļūda, jo tajā ir minēts, ka prasītājs ir cēlis prasību, “lai īstenotu “savas” tiesības uz atlīdzību”. Tomēr no pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma, it īpaši no tā 41.–52. punkta, skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa nekādi nav uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā tiesvedībā būtu vēlējies atsaukties uz šādām tiesībām uz atlīdzību.

19

Pārsūdzētā rīkojuma 44. punktā Vispārējā tiesa gan ir atsaukusies uz dažiem konstatējumiem, kas izdarīti 2016. gada 28. septembra spriedumā Klein/Komisija (T‑309/10 RENV, EU:T:2016:570), saskaņā ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar atsaukties uz “savām” tiesībām uz “atlīdzību”. Tomēr Vispārējā tiesa šajā ziņā šī rīkojuma 45. punktā ir precizējusi, ka, lai gan šie apsvērumi ir ietverti prasībā par ārpuslīgumisko atbildību, kas balstīta uz LESD 268. pantu kopsakarā ar tā 340. pantu, šie apsvērumi ir atbilstoši attiecībā uz tiesību subjektiem, kuru juridiskā situācija jāuzskata par tādu, ko ietekmējis Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkts, un līdz ar to tie šajā lietā ir pilnībā piemērojami.

20

Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 50. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus un faktus par viņa kā pilnvarotā pārstāvja statusu. Tā, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs bija Broncho‑Air Medizintechnik pilnvarotais pārstāvis Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta izpratnē un ka Komisijas bezdarbība to šajā statusā skarot tieši un viņa tiesisko stāvokli ietekmējot personiski.

22

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju.

23

No pastāvīgās judikatūras izriet – ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāprecizē, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi. Turklāt tāpat saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus (spriedums, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Šajā lietā jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 40. punktā ir norādījusi – lai pierādītu, ka Komisijas bezdarbība apelācijas sūdzības iesniedzēju skar tieši un individuāli, viņš ir “tostarp norādījis uz savu ierīces Inhaler izgudrotāja statusu, kā arī licenciāra statusu attiecībā pret Broncho‑Air Medizintechnik un atmed galvenā akcionāra statusu” un šī bezdarbība uz viņu “attiecas vispirms jau ekonomiskā ziņā”.

25

Pirmām kārtām, nešķiet, ka šāds konstatējums būtu sagrozīts. Vispārējā tiesā iesniegtajā prasības pieteikumā prasītājs, pirmkārt, ir tikai apgalvojis, ka viņam ir locus standi saskaņā ar LESD 265. panta trešo daļu “atbilstoši pielikumā pievienotajām pilnvarām”, jo šīs pilnvaras nosakot viņa Broncho‑Air Medizintechnik pilnvarotā pārstāvja statusu. Otrkārt, apsvērumos par iebildi attiecībā uz šī prasības pieteikuma nepieņemamību prasītājs ir piebildis, ka “[Komisijas] bezdarbība viņu skar arī personiski un tieši”. Viņš esot “ne tikai ierīces Inhaler, par kuru ir runa šajā lietā, izgudrotājs, bet arī licenciārs attiecībā uz Broncho‑Air Medizintechnik [..], kā arī atmed AG (likvidācijas gadā) galvenais akcionārs”. Līdz ar to viņš “vispirms jau esot skarts ekonomiskā ziņā”, jo “[šis] ekonomiskais aspekts [esot] jāņem vērā”. Tādējādi nešķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs Vispārējā tiesā būtu konkrēti norādījis uz tiešu skārumu, kas izrietētu no viņa personiskā tiesiskā stāvokļa Broncho‑Air Medizintechnik pilnvarotās personas statusā.

26

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 47. punktā pamatoti ir atgādinājusi, ka no pastāvīgās judikatūras par LESD 263. panta ceturto daļu, kas mutatis mutandis ir piemērojama LESD 265. pantam, izriet, ka akts var tieši skart prasītāju, ja ir ietekmēts tā tiesiskais stāvoklis. Kā norāda Komisija: apelācijas sūdzības iesniedzēja kā pilnvarotā pārstāvja un līdz ar to – Broncho‑Air Medizintechnik pārstāvja personiskais tiesiskais stāvoklis atšķirībā no pārstāvētā ražotāja stāvokļa nav ietekmēts. Turklāt, kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi pārsūdzētā rīkojuma 49. punktā, ar to vien, ka tiesību akts var ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja ekonomisko stāvokli, nav pietiekami, lai varētu uzskatīt, ka šis akts viņu skar tieši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. februāris, Padome/Marquis Energy, C‑466/16 P, EU:C:2019:156, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

No tā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

28

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā rīkojuma 50. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini norādījusi, ka Komisijas nepieņemtais tiesību akts izriet vienīgi no Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta piemērošanas. Proti, Komisijas bezdarbība esot ne tikai minētā 8. panta, bet arī LESD 28. un nākamo pantu, kā arī Hartas pārkāpums. Turklāt Vispārējās tiesas secinājums, ka šī direktīva kā atvasināto tiesību akts neļauj piemērot Savienības primārās tiesības, esot kļūdains. Šajā ziņā Broncho‑Air Medizintechnik joprojām vēloties laist tirgū ierīci Inhaler, un šo laišanu tirgū kavējot tas, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu. No tā izrietot Broncho‑Air Medizintechnik profesionālās darbības brīvības aizskārums, diskriminācija salīdzinājumā ar potenciālajiem konkurentiem un šķērslis šai sabiedrībai laist tirgū tās ierīci.

29

Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju.

30

No pārsūdzētā rīkojuma 50. punktā izklāstītajiem Vispārējās tiesas konstatējumiem izriet:

“[..] Prasītājs apgalvo, ka Komisijai pārmestā bezdarbība ir balstīta ne tikai uz Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu, bet arī uz LESD 28. un nākamajiem pantiem, kā arī uz [Hartas] 15., 17., 20., 21. 41. un 47. pantu, kuri uz viņu attiecas personiski kā uz Savienības pilsoni. Tomēr papildus tam, ka šis apgalvojums nav pamatots un līdz ar to būtu jānoraida kā nepieņemams saskaņā ar [Vispārējas tiesas] Reglamenta 76. panta d) punktu [..], ir jākonstatē, ka tiesību akts, kuru Komisija neesot pieņēmusi, izriet tikai no Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta piemērošanas. [..]”

31

Šajā ziņā jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs neapstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, ka viņa apgalvojums nav nekādi pamatots un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemams. Turklāt Vispārējā tiesa tikai pilnības labad ir piebildusi, ka tiesību akts, ko Komisija esot atturējusies pieņemt, izrietot tikai no Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta piemērošanas.

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamati, kas vērsti pret pārsūdzētajā spriedumā ietverto pilnības labad norādīto pamatojumu, paši par sevi nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un līdz ar to ir neefektīvi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 10. marts, Komisija/Freistaat Bayern u.c., C‑167/19 P un C‑171/19 P, EU:C:2022:176, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No tā izriet, ka, ciktāl trešais pamats ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma ad abundantiam pamatojumu, šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

34

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, visi pamati, kas attiecas uz prasītāja locus standi daļēju neesamību, ir jānoraida.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd pārsūdzētā rīkojuma 79. punktā ietverto secinājumu, saskaņā ar kuru LESD 265. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai sācies 2018. gada 28. septembrī, dienā, kad prasītājs nosūtīja Komisijai vēstuli, un beidzies 2019. gada 13. februārī.

36

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, tos kļūdaini juridiski kvalificējusi un neesot ievērojusi LESD 265. pantu. Šajā ziņā tikai ar “draudiem celt prasību” esot iespējams īstenot spiedienu, un tādēļ tie noteikti būtu jānorāda uzaicinājumā rīkoties, lai tā datumu varētu uzskatīt par LESD 265. pantā paredzētā termiņa prasības celšanai sākumu. Uzskatīdama, ka 2018. gada 28. septembra vēstules, kuru prasītājs nosūtīja Komisijai, saistošais raksturs ir pierādīts, bet ka no šīs vēstules neizriet, ka gadījumā, ja šī iestāde nav reaģējusi divu mēnešu laikā, prasītājs būtu cēlis prasību sakarā ar bezdarbību, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi LESD 265. pantu. Turklāt šis saistošais raksturs esot jāizvērtē objektīvi, tādēļ pārsūdzētā rīkojuma 70. punktā minētais apstāklis, ka Komisija, iespējams, nevarēja izslēgt, ka prasītājs celtu prasību sakarā ar bezdarbību, nevar būt izšķirošs. Visbeidzot, Komisija esot izmantojusi to, ka, pamatojoties uz tai 2018. gada 21. novembra un 18. decembra vēstulēs sniegtajām norādēm, prasītājs atsakās celt prasību sakarā ar bezdarbību.

37

Pretēji Komisijas apgalvotajam pirmais pamats neesot nepieņemams. Minētā “saistošā rakstura” novērtēšana esot tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā apelācijas ietvaros.

38

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotās tiesību kļūdas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 265. pantā esot prezumēts, ka “brīdinājumam ir acīmredzami saistošs raksturs”. Ja, kā apgalvo prasītāja, būtu prasīts paust tiešus “draudus” celt prasību sakarā ar bezdarbību, šāds formālisms nepamatoti novilcinātu LESD 265. pantā paredzēto procedūru un būtu pretrunā tiesiskās drošības interesēm. Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd kvalifikāciju, kādu Vispārējā tiesa piešķīrusi 2018. gada 28. septembra vēstulei, viņa argumentācija esot nepieņemama, jo ar šo vēstuli viņš būtībā esot vēlējies apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu. Jāpiebilst, ka šī kvalifikācija šķiet pareiza, jo Vispārējā tiesa ir konstatējusi 2018. gada 28. septembra vēstules saistošo raksturu, pamatojoties uz tās saturu un kontekstu.

39

Pirmkārt, attiecībā uz pirmā pamata pieņemamību ir jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, pirmām kārtām, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrām kārtām, veikt šo faktu vērtējumu. Šis vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav jautājums, uz kuru pašu par sevi attiektos pārbaude Tiesā. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, atbilstoši LESD 256. pantam Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izdarītos juridiskos secinājumus (spriedumi, 2017. gada 23. novembris, Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 55. punkts, kā arī 2020. gada 4. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, EU:C:2020:73, 47. punkts).

40

Šajā lietā no apelācijas sūdzības izriet, ka ar pirmo pamatu, kas konkrēti attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 62., 68., 70. un 79. punktā ietverto vērtējumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd, pirmām kārtām, juridisko kritēriju, ko Vispārējā tiesa piemērojusi šajā 62. punktā, jo pārsūdzētajā rīkojumā minētā judikatūra, viņaprāt, nekādā ziņā neattiecoties uz situāciju, kas būtu salīdzināma ar šajā lietā aplūkoto situāciju, un uz vēstules “saistošo raksturu”, kas esot jāizvērtē objektīvi. Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka no 2018. gada 28. septembra vēstules šāds saistošs raksturs neizriet.

41

Šajā ziņā jāatgādina, ka Vispārējās tiesas veikta kāda fakta vai akta juridiskā kvalifikācija ir tiesību jautājums, ko var izvirzīt apelācijas sūdzībā (spriedums, 2017. gada 23. novembris, Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz jautājumu, vai tādai vēstulei kā tā, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai 2018. gada 28. septembrī, ir “saistošs raksturs” un tādēļ tā ir jāuzskata par aicinājumu rīkoties, ar ko sākas LESD 265. pantā paredzētais termiņš (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 90. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Tāpēc pirmais pamats ir pieņemams.

43

Otrkārt, attiecībā uz šī pamata pamatotību ir jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 61. un 66. punktā Vispārējā tiesa, atgādinājusi, ka prasību sakarā ar bezdarbību var celt tikai divu mēnešu laikā pēc tam, kad beidzies pirmais divu mēnešu termiņš, kas sākas no šāda uzaicinājuma rīkoties, ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja celtā prasība ir nepieņemama, jo, ņemot vērā gan tās nosaukumu, gan saturu, vēstule, ko viņš bija nosūtījis Komisijai 2018. gada 28. septembrī, būtu jāuzskata par “aicinājumu rīkoties” atbilstoši LESD 265. pantam, ko viņš izteicis gan personīgi, gan Broncho‑Air Medizintechnik vārdā.

44

Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmām kārtām, pārsūdzētā rīkojuma 67. punktā ir uzsvērusi, ka 2018. gada 28. septembra vēstule ir pietiekami skaidra un precīza, lai ļautu Komisijai konkrēti zināt, kāda satura lēmumu tai tiek lūgts pieņemt, proti, lēmumu, kas tai bija jāpieņem saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu, ņemot vērā Vācijas iestāžu noteikto pasākumu aizliegt ierīces Inhaler laišanu tirgū.

45

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā ir uzskatījusi, ka tādu formulējumu lietošana šajā vēstulē kā “nekavējoties” vai “Komisijas bezdarbības turpināšanos [prasītājs uztvers] kā papildu tīšu izvairīšanos no likumā paredzēto pienākumu pildīšanas” varēja likt šai iestādei apzināties prasītāja lūguma saistošo raksturu. Tā ir piebildusi, ka vēlāk prasītājam nosūtītajās vēstulēs, tostarp 2018. gada 21. novembra un 18. decembra vēstulēs, Komisija joprojām atsaucas uz 2018. gada 28. septembra vēstuli, norādot un konkrēti identificējot prasītāja “lūgumus”, un tas liecina, ka minētās iestādes uztverē šīm pēdējām minētajām ir saistošs raksturs. Vispārējā tiesa vēl ir precizējusi, ka 2018. gada 28. septembra vēstules saistošo raksturu Komisijai var izsecināt no fakta, ka šī iestāde 2018. gada 18. novembra vēstulē ir sniegusi galīgu atbildi uz prasītāja lūgumu sākt tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi pret Vācijas Federatīvo Republiku saskaņā ar LESD 258. pantu, to atsakot.

46

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējs neapstrīd 2018. gada 28. septembra vēstules pietiekami skaidro un precīzo raksturu, viņš apgalvo, ka Vispārējās tiesas vērtējumā, kurš ietverts pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā un izklāstīts šī sprieduma 45. punktā un saskaņā ar kuru šai vēstulei ir saistošs raksturs, ir pieļautas tiesību kļūdas.

47

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu prasība sakarā ar bezdarbību ir pieņemama tikai tad, ja attiecīgā iestāde vai struktūra vispirms ir aicināta pieņemt lēmumu. Ja divu mēnešu laikā pēc šī aicinājuma iestāde vai struktūra nav paudusi nostāju, prasību var celt nākamajos divos mēnešos. Tādējādi prasību sakarā ar bezdarbību var celt tikai tad, ja minētā iestāde vai struktūra ir bijusi “aicināta rīkoties” un ja vien tā pati iestāde vai struktūra noteiktā termiņā nav “paudusi nostāju”. Tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs iepriekš ir vērsies iestādē, struktūrā, birojā vai aģentūrā, ir būtiska formalitāte ne tikai tādēļ, ka tā ir ieinteresētajai personai noteikto termiņu sākumpunkts, bet arī tādēļ, ka, apstrīdot bezdarbību, tā ir iemesls šai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai noteiktā termiņā paust nostāju par savas bezdarbības tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1959. gada 4. februāris, De Gezamenlijke Steenkolmijnen in Limburg/Augstā iestāde, 17/57, EU:C:1959:3, 26. lpp.).

48

Attiecībā uz īpašībām, kādām ir jāatbilst pieteikumam, lai to varētu kvalificēt kā “aicinājumu rīkoties” LESD 265. panta izpratnē, no judikatūras izriet, ka, lai arī ar tiešu atsauci uz šo pantu pietiek, lai izteiktu aicinājuma rīkoties konkretizējošo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1985. gada 22. maijs, Parlaments/Padome, 13/83, EU:C:1985:220, 24. punkts), šāda atsauce nav nepieciešama, ja vien no šī lūguma izriet, ka tā mērķis ir likt šai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai paust nostāju (rīkojums, 1999. gada 18. novembris, Pescados Congelados Jogamar/Komisija, C‑249/99 P, EU:C:1999:571, 18. punkts; spriedums, 2017. gada 23. novembris,Bionorica un Diapharm/Komisija, C‑596/15 P un C‑597/15 P, EU:C:2017:886, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) vai saistošā termiņā pieņemt formālu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 10. jūnijs, Usinor/Komisija, 81/85 un 119/85, EU:C:1986:234, 16. punkts).

49

Minētajam lūgumam tātad, pirmām kārtām, ir jābūt “obligātam vai draudu” raksturam (spriedums, 1961. gada 13. jūlijs, Elz/Augstā iestāde, 22/60 un 23/60, EU:C:1961:17, 375. lpp.), un, otrām kārtām, tam ir skaidri jāpauž iespējamība ierosināt tiesvedību ilgstošas bezdarbības gadījumā. No tā izriet – ja no šī paša lūguma nav iespējams skaidri secināt tā autora nodomu celt prasību saskaņā ar LESD 265. pantu tad, ja viņa “lūgumi” netiks apmierināti, to nevar pielīdzināt brīdinājumam šīs tiesību normas izpratnē.

50

Šajā lietā jākonstatē, ka, lai gan 2018. gada 28. septembra vēstule bija pietiekami skaidra un precīza, lai ļautu Komisijai konkrēti apzināties lēmuma, kuru tai bija lūgts pieņemt, saturu, aspekti, kurus Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, lai šo vēstuli kvalificētu par “aicinājumu rīkoties”, neļauj uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs tajā būtu darījis zināmu savu nodomu celt prasību, ja viņa “lūgumi” netiktu apmierināti.

51

Pirmkārt, ir jāuzskata, ka aicinājuma rīkoties saistošais raksturs jāizvērtē objektīvi. Tādējādi šim raksturam jāizriet no paša ieinteresētās personas lūguma formulējuma vai, citiem vārdiem, no tā teksta (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1999. gada 18. novembris, Pescados Congelados Jogamar/Komisija, C‑249/99 P, EU:C:1999:571, 19. punkts).

52

Tomēr, pirmām kārtām, no pārsūdzētā rīkojuma 68. un 70. punkta izriet, ka, lai 2018. gada 28. septembra vēstuli kvalificētu par “aicinājumu rīkoties”, Vispārējā tiesa tostarp ir pamatojusies uz aspektiem, kuri neizriet nedz no šīs vēstules teksta, nedz arī no apelācijas sūdzības iesniedzēja attieksmes pret šo iestādi. Proti, šajos punktos Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka minētā vēstule “var rosināt Komisiju apzināties prasītāja lūguma saistošo raksturu” un “Komisija nekādā gadījumā nevarēja izslēgt, ka prasītājs izmantos prasību sakarā ar bezdarbību kā tā rīcībā esošu procesuālo instrumentu”. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa šīs vēstules saistošo raksturu ir izsecinājusi nevis no šīs vēstules formulējuma, bet gan no tās subjektīvas interpretācijas, ko attiecīgā iestāde varēja izdarīt, un tādējādi nav ievērojusi šī sprieduma 48., 49. un 51. punktā atgādināto judikatūru.

53

Otrām kārtām, pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā Vispārējā tiesa, lai pierādītu 2018. gada 28. septembra vēstules saistošo raksturu, ir balstījusies arī uz to vēstuļu saturu, kuras Komisija vēlāk bija nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējam un kurās šī iestāde esot atsaukusies uz 2018. gada 28. septembra vēstuli, konkrēti identificējot apelācijas sūdzības iesniedzēja “lūgumus”, un tas liecinot par to saistošo raksturu “minētās iestādes uztverē”. Tomēr papildus tam, ka lūguma saistošajam raksturam, kā atgādināts šī sprieduma 51. punktā, ir jāizriet no paša lūguma, katrā ziņā ir jākonstatē – apstāklis, ka Komisija šos “lūgumus” konkrēti ir identificējusi, ļauj vienīgi secināt, ka 2018. gada 28. septembra vēstule bija pietiekami skaidra un precīza, lai ļautu tai apzināties lēmuma, kuru tai lūgts pieņemt, saturu, bet ne to, ka tad, ja minētie “lūgumi” netiks apmierināti, apelācijas sūdzības iesniedzējs cels prasību.

54

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisijas 2018. gada 28. septembra vēstules saistošo raksturu varēja izsecināt no tā, ka šī iestāde 2018. gada 18. novembra vēstulē bija sniegusi galīgu atbildi uz prasītāja lūgumu sākt tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi pret Vācijas Federatīvo Republiku saskaņā ar LESD 258. pantu, to atsakot. Tomēr šādam apstāklim nav nozīmes, jo attiecīgās iestādes nostāja attiecībā uz pirmo prasītāja lūgumu neļauj pierādīt viņa otrā lūguma saistošo raksturu.

55

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka no šī sprieduma 52.–54. punktā atgādinātā pārsūdzētā rīkojuma pamatojuma objektīvi neizriet 2018. gada 28. septembra vēstules saistošais raksturs.

56

Otrkārt un neraugoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ir jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā Vispārējā tiesa, lai konstatētu 2018. gada 28. septembra vēstules saistošo raksturu, ir balstījusies uz “tādu formulējumu lietojumu kā “nekavējoties” vai “Komisijas bezdarbības turpināšanos [prasītājs uztvers] kā papildu tīšu izvairīšanos no likumā paredzēto pienākumu pildīšanas”.

57

Pirmām kārtām, pati Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 64. punktā ir norādījusi, ka Komisijai adresētais lūgums “nekavējoties” pieņemt lēmumu saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu iekļaujas 2015. gada 22. aprīļa sprieduma Klein/Komisija (C‑120/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:252, 79. punkts) un 2018. gada 6. septembra sprieduma Klein/Komisija (C‑346/17 P, EU:C:2018:679, 63. punkts) kontekstā; šajos spriedumos Tiesa ir konstatējusi, ka Komisijai bija jārīkojas, saņemot Vācijas iestāžu 1998. gada 7. janvāra vēstuli. Aicinājuma rīkoties saistošais raksturs līdz ar to neizrietot no tā, ka prasītājs Komisijai adresētajā lūgumā rīkoties ir izmantojis vārdus “nekavējoties”.

58

Otrām kārtām, termins “izvairīšanās no likumā paredzēto pienākumu pildīšanas” tā ierastajā nozīmē norāda uz ierēdņa būtisku amata pienākumu neizpildi. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja atsauci uz šādu pienākumu neizpildi nevar interpretēt kā norādi uz viņa nodomu celt prasību, ja viņa “lūgumi” netiks apmierināti.

59

Tātad nevar uzskatīt, ka šī sprieduma 56. punktā minētie formulējumi atklāj prasītāja nodomu celt prasību sakarā ar bezdarbību, ja viņa “lūgumi” netiks apmierināti, un tādēļ to lietojums pats par sevi neļauj tos kvalificēt par aicinājumu rīkoties LESD 265. panta izpratnē.

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka, pārsūdzētā rīkojuma 69. punktā nospriežot, ka Komisijai bija pamats apgalvot, ka termiņš prasības celšanai saskaņā ar LESD 265. pantu pēc apelācijas sūdzības iesniedzēja 2018. gada 28. septembra vēstulē ietvertā aicinājuma rīkoties saņemšanas beidzies 2019. gada 13. februārī, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

61

Līdz ar to pirmais pamats par faktu sagrozīšanu, faktu kļūdainu juridisko kvalifikāciju un LESD 265. panta neievērošanu ir jāpieņem, un nav jāizvērtē otrais pamats par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

62

Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 102. punktā ad abundantiam ir noraidījusi prasītāja prasību, pamatojoties uz to, ka viņš Komisijai bija nosūtījis aicinājumu rīkoties termiņā, kas nav saprātīgs, ir jāpārbauda arī šī pamatojuma tiesiskums.

63

Tā kā otrais pamats par laikposma, kas bija pagājis, līdz apelācijas sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju rīkoties, nesaprātīgo raksturu it īpaši attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma pamatojumu, šis pamats tiek izvērtēts vispirms.

64

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi LESD 265. pantu, pienākumu norādīt pamatojumu un viņa tiesības tikt uzklausītam, jo tā nekādi neesot ņēmusi vērā 2014. gada 21. janvāra sprieduma Klein/Komisija (T‑309/10, EU:T:2014:19) procedūras un saturu, nedz arī 2015. gada 22. aprīļa spriedumu Klein/Komisija (C‑120/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:252) un 2018. gada 6. septembra spriedumu Klein/Komisija (C‑346/17 P, EU:C:2018:679). It īpaši Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, pirmām kārtām, to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs šīs procedūras ir veicis ne tikai savā un atmed vārdā, bet arī sabiedrības Broncho‑Air Medizintechnik vārdā, kas ir sākotnējā ierīces Inhaler tirgū laišanas atļaujas turētāja, un, otrām kārtām, apstākli, ka, lai gan saskaņā ar Tiesas konstatējumiem Komisijai bija pienākums pieņemt lēmumu saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. pantu, tā joprojām to nebija izdarījusi. Vispārējā tiesa neesot arī ņēmusi vērā, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs jau 20 gadu mēģina tirgot savu ierīci un ka Komisija ir vienīgā, kas šo tirdzniecību var padarīt iespējamu, pieņemot lēmumu saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. pantu.

65

Komisija apstrīd prasītāja apgalvojumus. Šajā ziņā Vispārējā tiesa esot vairākkārt atsaukusies uz 2015. gada 22. aprīļa spriedumu Klein/Komisija (C‑120/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:252), un it īpaši uz konstatējumu, ka Komisijai pēc Vācijas iestāžu 1998. gada 7. janvāra vēstules saņemšanas bija pienākums pieņemt lēmumu atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam. Vispārējā tiesa arī neesot ignorējusi šāda pienākuma esamību, pārbaudot iebildi par nepieņemamību, kas bija balstīta uz to, ka laikposms, pirms ieinteresētā persona bija aicinājusi Komisiju rīkoties, nav uzskatāms par saprātīgu, bet drīzāk pārsūdzētā rīkojuma 94. un 95. punktā tā esot balstījusies uz šo aspektu, izvērtējot šo nesaprātīgo raksturu.

66

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apelācijas tiesvedībā Tiesas pārbaudes mērķis tostarp ir pārliecināties, ka Vispārējā tiesa ir juridiski pietiekami atbildējusi uz visiem prasītāja izvirzītajiem argumentiem. Šajā ziņā Tiesa neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti. Pietiek, ja Vispārējās tiesas pamatojums ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (rīkojums, 2020. gada 10. decembris, AL/Komisija, C‑356/20 P, nav publicēts, EU:C:2020:1021, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

67

Jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 99. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā, cik ilgi Komisijai netika nosūtīts formāls aicinājums rīkoties attiecībā uz ierīci Inhaler atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam, 2018. gada 28. septembra aicinājums nav uzskatāms par nosūtītu Komisijai saprātīgā termiņā.

68

Lai nonāktu pie šī secinājuma, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 94. un 95. punktā vispirms ir norādījusi, ka Vācijas iestādes sākušas noteikuma par drošību procedūru 1998. gada 7. janvārī un, lai gan Tiesa Komisijas pienākumu rīkoties ir konstatējusi tikai 2015. gada 22. aprīļa spriedumā Klein/Komisija (C‑120/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:252), šis pienākums ir pastāvējis jau 1998. gada 7. janvārī.

69

Tālāk šī rīkojuma 96. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka Broncho‑Air Medizintechnik kā sākotnējā ierīces Inhaler tirgū laišanas atļaujas turētāja nevienā brīdī nav vērsusies Komisijā, lai iegūtu informāciju par rīcību atbilstoši drošības klauzulai, kas attiecas uz šīs ierīces laišanas tirgū aizliegumu, vai pat lai formāli lūgtu pieņemt lēmumu saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu.

70

Visbeidzot pārsūdzētā rīkojuma 97. un 98. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka cesijas līgums starp prasītāju un Broncho‑Air Medizintechnik tika noslēgts aptuveni deviņus gadus pēc 1998. gada 7. janvāra paziņojuma, lai gan tie apzinājās, ka pēc tam, kad Vācijas iestādes bija paziņojušas par drošības klauzulu, Komisija nav rīkojusies, un tomēr netika veikti nekādi pasākumi, lai to oficiāli aicinātu rīkoties saskaņā ar LESD 265. pantu. Tikai pēc prasītāja celtās prasības par zaudējumu atlīdzību galīgas noraidīšanas, proti, vairāk nekā 20 gadu pēc minētā paziņojuma, prasītājs, rīkojoties tostarp sabiedrības Broncho‑Air Medizintechnik vārdā, aicināja Komisiju rīkoties.

71

Šajā kontekstā pārsūdzētā rīkojuma 100. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentāciju, kuru esot izvirzījis prasītājs un saskaņā ar kuru laikposms pirms 2007. gada 27. janvāra cesijas līguma nebija jāņem vērā, lai novērtētu termiņa, kurā Komisija tika aicināta rīkoties, saprātīgo raksturu, ņemot vērā apstākli, ka prasītājam tiesības celt prasību sakarā ar bezdarbību bija tikai kā Broncho‑Air Medizintechnik tiesību cesionāram. Šī rīkojuma 101. punktā Vispārējā tiesa ir piebildusi – pat ja prasītājs apgalvo, ka no 2007. gada ir mudinājis Komisiju “atdzīvināt” 1998. gadā uzsākto noteikuma par drošību procedūru, ir jākonstatē, ka ieinteresētās personas darbību mērķis ir bijis panākt, lai Komisija pieņemtu lēmumu par ierīces effecto, nevis ierīces Inhaler laišanas tirgū aizliegumu.

72

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru termiņa samērīgums izvērtējams saistībā ar katras lietas attiecīgajiem apstākļiem, jo īpaši to, cik lieta ir nozīmīga ieinteresētajai pusei, lietas sarežģītību un tās dažādiem procesuālajiem posmiem, ko ievērojusi Savienības iestāde, kā arī lietas dalībnieku attieksmi procedūras laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 99. un 100. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

73

Šajā ziņā savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību lietā T‑562/19 prasītājs konkrēti ir norādījis uz vairākiem apstākļiem, kas var raksturot Komisijas rīcību, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, tostarp to, ka Komisija pati 2007. gadā turpināja 1998. gadā uzsākto drošības klauzulas procedūru, apstākli, ka Tiesa kopš 2015. gada bija konstatējusi šīs iestādes pienākumu rīkoties, to, ka Komisija 2018. gada 16. novembra vēstulē pati bija tieši atsaukusies uz “Vācijas 1998. gada 7. janvāra paziņojumu”, vienlaikus uzdodot faktiskus un juridiskus jautājumus par pašu ierīci, Komisijas 2019. gada 26. jūlija vēstuli, kurā tā prasītājam norādīja, ka viņa sniegtā informācija ir bijusi noderīga, kā arī to, ka Komisija ir rīkojusies ar nodomu.

74

Jākonstatē, ka pamatojums, ko Vispārējā tiesa sniegusi pārsūdzētā rīkojuma 94.–98. punktā, nav pietiekams, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīto argumentāciju. It īpaši Vispārējai tiesai bija konkrēti jānorāda, cik lielā mērā šie apstākļi varēja ietekmēt termiņa, kurā prasītājs aicināja Komisiju rīkoties, saprātīgumu.

75

Šādos apstākļos otrais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, un līdz ar to pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, neizskatot pirmo un trešo pamatu.

76

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.

77

Šajā lietā Tiesas rīcībā ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgo spriedumu par prasītāja celtās prasības pieņemamību.

78

Vispārējā tiesā iesniegtajā iebildē par nepieņemamību Komisija ir izvirzījusi trīs prasības pirmajā instancē nepieņemamības pamatus, kurus Vispārējā tiesa apmierināja: pirmkārt, par prasītāja locus standi daļēju neesamību, otrkārt, par to, ka šī prasība celta novēloti, un, treškārt, par laikposma, kas bija pagājis, līdz prasītājs aicināja Komisiju rīkoties, nesaprātīgo raksturu.

79

Tā kā visi pamati, kas attiecas uz prasītāja locus standi daļēju neesamību, ir jānoraida, kā tas konstatēts šī sprieduma 34. punktā, ir jāizvērtē tikai, pirmām kārtām, nepieņemamības pamats saistībā ar to, ka prasība pirmajā instancē celta novēloti, un, otrām kārtām, pamats par laikposma, kas bija pagājis, līdz prasītājs aicināja Komisiju rīkoties, nesaprātīgo raksturu.

80

Pirmkārt, par Komisijas izvirzīto nepieņemamības pamatu, kas attiecas uz to, ka prasītājs nav ievērojis LESD 265. panta otrajā daļā paredzēto termiņu prasības sakarā ar bezdarbību celšanai, Komisija apgalvo, ka par tai adresēto brīdinājumu LESD 265. panta otrās daļas izpratnē ir jāuzskata nevis 2019. gada 4. aprīļa vēstule, bet gan 2018. gada 28. septembra vēstule, ņemot vērā šīs pēdējās minētās nosaukumu un saturu.

81

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 43.–61. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, 2018. gada 28. septembra vēstuli, ņemot vērā tās formulējumu, nevar uzskatīt par aicinājumu rīkoties, ar kuru sācies termiņš prasības celšanai, pamatojoties uz LESD 265. pantu.

82

Savukārt, kā izriet no pārsūdzētā rīkojuma 28. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējs 2019. gada 4. aprīļa vēstulē skaidri lūdza Komisiju viņam darīt zināmu, vai lēmums saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu tiks pieņemts attiecībā uz ierīci Inhaler, un norādīja, ka tad, ja šī iestāde neatbildēs līdz 2019. gada 12. aprīlim, viņš cels prasību Vispārējā tiesā. Tātad ir jākonstatē, ka šī vēstule bija pietiekami skaidra un precīza, ne tikai lai atbildētāja iestāde varētu konkrēti apzināties lēmuma, kuru tai bija lūgts pieņemt, saturu, bet arī lai no tās secinātu, ka šīs vēstules mērķis ir likt tai paust nostāju.

83

Šajā lietā prasība tika celta 2019. gada 14. augustā, proti, divu mēnešu laikā pēc pirmā divu mēnešu termiņa beigām, to skaitot no 2019. gada 4. aprīļa aicinājuma rīkoties, kam pieskaitīts Vispārējās tiesas Reglamenta 60. pantā paredzētais fiksētais desmit dienu termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.

84

Šajos apstākļos nepieņemamības pamats, kas balstīts uz to, ka pirmajā instancē prasība celta novēloti, ir jānoraida.

85

Otrkārt, par nepieņemamības pamatu, kas saistīts ar termiņa, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai savu aicinājumu rīkoties, nesaprātīgo raksturu, Komisija būtībā apgalvo, ka Vācijas iestādes 1998. gada 7. janvārī viņam nosūtījušas paziņojumu par noteikuma par drošību procedūru attiecībā uz ierīci Inhaler, līdz ar to, pat pieņemot, ka Tiesa to būtu konstatējusi tikai 2015. gadā, pienākums rīkoties Komisijai jau bijis 21 gadu, un tādēļ prasība pirmajā instancē katrā ziņā tika celta, pārsniedzot jebkādu saprātīgu termiņu.

86

Kā Vispārējā tiesa būtībā pamatoti atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 93. punktā, to, vai process ir saprātīgi ilgs, nevar noteikt, atsaucoties uz precīzu, abstrakti noteiktu maksimālo robežu. Tas ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas apstākļus un it īpaši lietas iznākuma nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un dažādos procesuālos posmus, kurus ir ievērojusi Savienības iestāde, kā arī lietas dalībnieku attieksmi tiesvedības laikā. Šajā ziņā atbilstošo kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un minētā termiņa saprātīguma izvērtēšanai nav vajadzīga Savienības tiesas veikta sistemātiska lietas apstākļu pārbaude, izskatot katru kritēriju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 85. un 86. punkts, kā arī 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C‑612/15, EU:C:2018:392, 72. punkts).

87

It īpaši attiecībā uz minētās iestādes rīcību jāatgādina, ka tai kompetence ir jāīsteno atbilstoši Savienības tiesību vispārējiem principiem, it īpaši labas pārvaldības principam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 10. marts, Agencja Wydawnicza Technopol/ITSB, C‑51/10 P, EU:C:2011:139, 73. punkts), kas tagad ir paredzēts Hartas 41. pantā; šā panta 1. punktā ir konkrēti noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un saprātīgā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

88

Kā Tiesai ir bijusi iespēja norādīt, šis princips paredz, ka administratīvajai iestādei ir jāveic rūpīga un objektīva visu tai iesniegto lūgumu būtisko aspektu pārbaude, lai nodrošinātu, ka lēmuma pieņemšanas laikā tās rīcībā ir iespējami pilnīgākā un uzticamākā informācija, lai to izdarītu. Turklāt šis rūpības pienākums, kas ir saistīts ar ikvienai personai piešķirtajām tiesībām uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu pārvaldes iestādēs, būtībā nozīmē, ka šīm iestādēm ir rūpīgi un objektīvi jāpārbauda visi apstākļi, kam ir nozīme konkrētajā lietā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1957. gada 10. decembris, Société des usines à tubes de la Sarre/Augstā iestāde, 1/57 un 14/57, EU:C:1957:13, 220. lpp.; 2017. gada 4. aprīlis, Ombuds/Staelen, C‑337/15 P, EU:C:2017:256, 34. punkts, kā arī 2020. gada 14. maijs, Agrobet CZ, C‑446/18, EU:C:2020:369, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Šajā kontekstā attiecīgajai pārvaldes iestādei it īpaši ir saprātīgā termiņā jāpauž nostāja, ja tai tas ir jādara, un jānoslēdz uzsāktā procedūra.

90

Šajā gadījumā apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka judikatūrai, uz kuru atsaukusies Komisija un kura izriet no 2003. gada 25. septembra sprieduma Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija (C‑170/02 P, EU:C:2003:501, 36. punkts), lai uzskatītu, ka aicinājums rīkoties tai tika nosūtīts pēc [saprātīga] termiņa, nav nozīmes, jo tā attiecas uz Padomes Regulas (EEK) Nr. 4064/89 (1989. gada 21. decembris) par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV 1989, L 395, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1310/97 (1997. gada 30. jūnijs) (OV 1997, L 180, 1. lpp.), piemērošanu un tajā bija iekļauts stingrs termiņš ar mērķi ierobežot attiecīgo procedūru ilgumu. Savukārt Direktīvā 93/42 neesot ietverti šādi stingri termiņi.

91

Šāda argumentācija ir jānoraida, jo no pastāvīgās judikatūras, kas ir pamatoti atgādināta pārsūdzētā rīkojuma 91. punktā, izriet, ka saprātīga termiņa ievērošana tiek prasīta visos gadījumos, kad – ja tiesību aktos nekas nav noteikts – tiesiskās drošības vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principi nepieļauj, ka Savienības iestādes un struktūras, kā arī fiziskās vai juridiskās personas rīkojas bez jebkāda laika ierobežojuma, tādējādi it īpaši riskējot apdraudēt radušos tiesisko situāciju stabilitāti (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Otrkārt, prasītājs atsaucas uz to, ka pati Komisija ir turpinājusi [noteikuma par drošību] procedūru. It īpaši šī iestāde pati 2007. gada 22. februāra vēstulē esot piedāvājusi prasītājam, kā arī Vācijas iestādēm novērtēt prasītāja ierīci “1998. gada noteikuma par drošību procedūras kontekstā un to izskatīt, pamatojoties uz jauno informāciju”, līdz ar to notikumiem pirms 2007. gada attiecībā uz šo noteikuma par drošību procedūru neesot nozīmes. Prasītājs apsvērumos arī uzsver, ka Komisija pati 2018. gada 16. novembra vēstulē ir tieši atsaukusies uz Vācijas iestāžu 1998. gada 7. janvāra paziņojumu, norādot, ka šī iestāde analizē prasītāja pirmo lūgumu. Turklāt 2018. gada 18. decembrī Komisija esot nosūtījusi prasītājam detalizētu anketu gan par faktiskajiem, gan juridiskajiem aspektiem saistībā ar ierīces Inhaler laišanas tirgū aizliegumu un Vācijas iestāžu uzsākto noteikuma par drošību procedūru.

93

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 86.–89. punktā, procesa ilguma saprātīgais raksturs ir jāvērtē, ņemot vērā katras lietas apstākļus un it īpaši strīda nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību un dažādos procesuālos posmus, kurus Savienības iestāde ir ievērojusi, kā arī lietas dalībnieku attieksmi tiesvedības laikā.

94

Vispirms par strīda nozīmi ieinteresētajai personai ir jānorāda, ka Vācijas iestādes attiecībā uz ierīci Inhaler pieņēma lēmumu par aizliegumu laist tirgū un sāka noteikuma par drošību procedūru atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam. Pēc šī Vācijas iestāžu paziņojuma saņemšanas Komisija līdz šim brīdim nav pieņēmusi lēmumu, tādējādi izslēdzot iespēju laist tirgū šo ierīci.

95

Turpinājumā attiecībā uz dažādajiem procesuālajiem posmiem, kurus Komisija ievērojusi, vispirms ir jānorāda, ka tieši pati iestāde 2007. gada 22. februārī ierosināja turpināt Vācijas iestāžu 1998. gadā uzsākto procedūru attiecībā uz ierīci Inhaler, tāpēc prasītājs pamatoti apgalvo, ka, lai novērtētu Komisijai adresētā aicinājuma rīkoties termiņa saprātīgumu, nav jāņem vērā laikposms pirms 2007. gada 22. februāra.

96

Tāpat arī Komisija 2018. gada 16. novembra vēstulē prasītājam tieši atsaucās uz Vācijas iestāžu 1998. gada 7. janvāra paziņojumu, norādot, ka šī iestāde analizē prasītāja pirmo lūgumu, šādi:

“Pašlaik analizējam Jūsu pirmo lūgumu. Līdz 2018. gada novembra beigām mēs Jūs informēsim, vai Komisija atsāks Vācijas iestāžu 1998. gada 7. janvāra paziņojuma pārbaudi un vai šajā nolūkā tā uzsāks apspriešanos ar ieinteresētajām personām.”

97

Turklāt 2018. gada 18. decembrī Komisija, atsaukdamās uz iepriekš minēto paziņojumu, jau atkal nosūtīja prasītājam detalizētu anketu gan par faktiskajiem, gan juridiskajiem aspektiem saistībā ar ierīces Inhaler laišanas tirgū aizliegumu un Vācijas iestāžu uzsākto noteikuma par drošību procedūru.

98

Visbeidzot attiecībā uz Komisijas rīcību procesa laikā papildus tam, ka šī iestāde, neievērojot šī sprieduma 87.–89. punktā atgādinātos principus, pēc Vācijas iestādes 1998. gada 7. janvāra paziņojuma nav pieņēmusi nekādu lēmumu, lai gan, pirmām kārtām, to darīt Komisiju ir aicinājis Parlaments Rezolūcijā P7_TA(2011)0017, kas minēta pārsūdzētā rīkojuma 17. punktā, un, otrām kārtām, Tiesa 2015. gada 22. aprīļa spriedumā Klein/Komisija (C‑120/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:252) konstatēja, ka Komisijai pēc šī paziņojuma saņemšanas bija jāpieņem lēmums atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam, ir īpaši jāņem vērā Komisijas prasītājam pēc 2018. gada 6. septembra sprieduma Klein/Komisija (C‑346/17 P, EU:C:2018:67) un pēc prasītāja 2018. gada 28. septembra vēstules sniegtie paziņojumi.

99

Tādējādi no Komisijas 2018. gada 16. novembra un 18. decembra vēstulēm, kuru saturs atgādināts šī sprieduma 96. un 97. punktā, izriet, ka šī iestāde nekādi nav izslēgusi iespēju pieņemt lūgto lēmumu, neraugoties uz laiku, kas pagājis kopš lūguma iesniegšanas, turklāt šajos dokumentos nav izteikta nekāda atruna par termiņa, kurā tā tika aicināta rīkoties, nesaprātīgo raksturu.

100

Šādos apstākļos ir jānoraida Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats, kas balstīts uz laikposma, kas bija pagājis, līdz prasītājs to bija aicinājis rīkoties, nesaprātīgo raksturu.

101

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība, ko prasītājs, pamatojoties uz LESD 265. pantu, cēlis Vispārējā tiesā, lūdzot konstatēt, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies no rīcības saistībā ar Vācijas Federatīvās Republikas 1998. gada 7. janvārī uzsākto noteikuma par drošību procedūru, kā arī no lēmuma pieņemšanas saskaņā ar Direktīvu 93/42 attiecībā uz ierīci Inhaler, ir pieņemama, ciktāl prasītājs ir cēlis šo prasību kā Broncho‑Air Medizintechnik tiesību cesionārs.

102

Tomēr, tā kā strīds pēc būtības nav izskatāmā stāvoklī, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

103

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: