–

Gräfendorfer Geflügel- und Tiefkühlfeinkost Produktions GmbH vārdā – M. Niestedt un K. Göcke, Rechtsanwälte,

–

pour F. Reyher Nchfg. GmbH & Co. KG vertr. d. d. Komplementärin Verwaltungsgesellschaft F. Reyher Nchfg. mbH vārdā – S. Pohl un J. Sparr, Rechtsanwälte,

–

pour Flexi Montagetechnik GmbH & Co. KG vārdā – H. Bleier, Rechtsanwalt,

–

Nīderlandes valdības vārdā – sākotnēji M. K. Bulterman un M. L. Noort, kā arī J. M. Hoogveld, vēlāk – M. K. Bulterman un J. M. Hoogveld, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Pethke un M. Salyková, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību principus, kas attiecas uz tādu naudas summu atmaksu, kuras dalībvalstis ir saņēmušas, pārkāpjot šīs tiesības, kā arī par atbilstošo procentu samaksu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti trīs tiesvedībās, pirmajā no kurām Gräfendorfer Geflügel- und Tiefkühlfeinkost Produktions GmbH (turpmāk tekstā – “Gräfendorfer”) vēršas pret Hauptzollamt Hamburg (Hamburgas Galvenā muitas pārvalde, Vācija), otrajā – F. Reyher Nchfg. GmbH & Co. KG vertr. d. d. Komplementärin Verwaltungsgesellschaft F. Reyher Nchfg. mbH (turpmāk tekstā – “Reyher”) vēršas pret šo pašu Galveno muitas pārvaldi un trešajā – Flexi Montagetechnik GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Flexi Montagetechnik”) vēršas pret Hauptzollamt Kiel (Ķīles Galvenā muitas pārvalde) saistībā ar prasībām par, pirmkārt, to naudas summu atmaksu, kuras šīs dažādās sabiedrības uz dažādiem pamatiem ir pārskaitījušas šīm divām galvenajām muitas pārvaldēm, un, otrkārt, atbilstošo procentu samaksu.

3

Padomes Regula (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas Muitas kodekss”) tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp., un labojums – OV 2013, L 287, 90. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”).

4

Kopienas Muitas kodeksa 236. panta 1. punktā tostarp bija paredzēts:

“Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama [..]

[..].”

5

Šī kodeksa 241. pantā bija noteikts:

“Kompetento dienestu izdarītā iekasēto ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summas vai kredīta procentu vai nokavējuma procentu[, kas saņemti saistībā ar to samaksu,] atmaksa nerada tām nekādus maksājuma procentus. Tomēr procentus maksā:

6

Savienības Muitas kodeksa 116. pants “Vispārēji noteikumi” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ievērojot šajā iedaļā ietvertos nosacījumus, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas atmaksā vai atbrīvo no tām jebkurā no šādiem gadījumiem:

[..]

[..].

6.   Atmaksāšana nerada attiecīgajiem muitas dienestiem pienākumu maksāt procentus.

Tomēr procentus maksā, ja lēmums par atmaksāšanu nav īstenots trīs mēnešos no lēmuma pieņemšanas dienas, izņemot gadījumus, kad šā termiņa neievērošanas cēloņi ir bijuši ārpus muitas dienestu kontroles.

Šādā gadījumā procentus maksā par laiku no dienas, kad beidzas trīs mēnešu laikposms, līdz atmaksāšanas dienai. [..]

[..]”

7

Komisijas Regula (EK) Nr. 800/1999 (1999. gada 15. aprīlis), ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV 1999, L 102, 11. lpp.), uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, tika atcelta un aizstāta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 612/2009 (2009. gada 7. jūlijs), ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV 2009, L 186, 1. lpp.).

8

Regulas Nr. 800/1999 51. panta 1. punktā tostarp bija paredzēts:

“Ja atklājas, ka eksportētājs, kas pretendē uz eksporta kompensāciju, ir iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, tad kompensācija par attiecīgo eksportu ir tā, kas piemērojama faktiski eksportētajiem produktiem un no kuras atskaitītas šādas summas:

[..]”

9

Regulas Nr. 612/2009 48. panta 1. punktā ir pārņemtas tiesību normas, kas iepriekš bija ietvertas Regulas Nr. 800/1999 51. panta 1. punktā.

10

Abgabenordnung (Nodokļu kodekss; BGBl. 2002 I, 3866. lpp.) pamatlietā piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”) 1. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Šis kodekss ir piemērojams visiem nodokļiem, ieskaitot ar nodokļiem saistītus prasījumus pret valsti, kurus reglamentē Vācijas Federatīvās Republikas tiesības vai Eiropas Savienības tiesības, ciktāl tos pārvalda federālās finanšu iestādes vai atsevišķu zemju finanšu iestādes. To piemēro, neskarot Eiropas Savienības tiesības.

[..]

3.   Šī likuma noteikumi mutatis mutandis ir piemērojami nodokļu papildmaksājumiem, neskarot Eiropas Savienības tiesības. [..]”

11

Šī kodeksa 3. pantā “Nodokļi un nodokļu papildmaksājumi” tostarp ir paredzēts:

“1.   Nodokļi ir maksājumi naudā, kas nav atlīdzinājums par kādu konkrētu pakalpojumu un ko publisko tiesību kopība nolūkā gūt ieņēmumus uzliek visām personām, kuras atbilst nosacījumiem, ar kuriem likums saista pienākumu veikt šos maksājumus. [..]

[..]

3.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 5. panta 20) un 21) punktam šī [Nodokļu] kodeksa izpratnē ir uzskatāmi par nodokļiem. [..]

4.   Nodokļu papildmaksājumi ir:

[..]

[..]

[..].”

12

Saskaņā ar minētā kodeksa 37. pantu “Prasījumi, kas izriet no nodokļa parāda saistībām”:

“1.   Prasījumi, kas izriet no nodokļa parāda saistībām, ir nodokļa iekasējamības prasījums, nodokļa atmaksas prasījums, [..] nodokļa papildmaksājumu prasījums, nodokļa atmaksas prasījums atbilstoši 2. punktam, kā arī atsevišķos nodokļu likumos reglamentētie nodokļa atmaksas prasījumi.

2.   Ja nodoklis, nodokļa atmaksas summa [..] vai nodokļa papildmaksājums ir samaksāts vai atmaksāts bez tiesiska pamata personai, kuras vārdā ir ticis veikts maksājums, pret maksājuma saņēmēju ir prasījums atlīdzināt samaksāto vai atmaksāto summu. [..]”

13

Saskaņā ar šī paša kodeksa 233. pantu “Princips”:

“Prasījumiem saistībā ar nodokļa parāda saistībām (37. pants) procenti ir aprēķināmi tikai tad, ja tas paredzēts likumā. [..]”

14

Nodokļu kodeksa 236. pants “Ar tiesvedību saistītie procenti par maksājamajām summām” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ja ar likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu vai, pamatojoties uz šādu nolēmumu, noteikts nodoklis ir samazināts vai ir nolemts nodokli atmaksāt, tad, neskarot 3. punktu, atmaksājamajai summai ir aprēķināmi procenti no tiesvedības uzsākšanas dienas līdz izmaksas dienai. Ja atmaksājamā summa ir samaksāta tikai pēc tiesvedības uzsākšanas, procentus aprēķina no samaksas dienas.

[..]”

15

2017. gada 7. novembraGesetz zur Durchführung der gemeinsamen Marktorganisationen und der Direktzahlungen (Marktorganisationsgesetz) (Likums, ar ko īsteno tirgu kopīgo organizāciju un tiešos maksājumus; BGBl. 2017 I, 3746. lpp.) pamatlietā C‑415/20 piemērojamā redakcijā (turpmāk tekstā – “Likums, ar ko īsteno tirgu kopīgo organizāciju un tiešos maksājumus”) 6. pantā “Priekšrocības” ir paredzēts:

“1.   Bundesministerium für Ernährung und Landwirtschaft [(Federālā Pārtikas un lauksaimniecības ministrija, Vācija)] [..] ar noteikumiem, kas nav jāapstiprina Bundesrat [(Federālā padome, Vācija)], ciktāl tas ir nepieciešams, lai īstenotu

[..]

ir pilnvarota pieņemt tiesību normas attiecībā uz procedūru, kā arī šo priekšrocību nosacījumiem un apmēru, ciktāl tās ir noteiktas, nosakāmas vai norobežojamas [..].

[..]”

16

Šī likuma 14. pantā “Procenti” ir noteikts:

“1.   Summām, kas ir maksājamas saistībā ar priekšrocības atmaksu vai jebkura cita pienākuma pārkāpumu, aprēķina procentus pēc pamata likmes, pieskaitot piecus procentpunktus, sākot no noteiktās šo summu samaksas dienas. [..]

2.   Summām, kas ir maksājamas saistībā ar kādu priekšrocību vai iejaukšanos, aprēķina procentus, sākot no tiesvedības uzsākšanas dienas, kā noteikts [Nodokļu kodeksa] 236., 238. un 239. pantā. Citos gadījumos par tām procentus neaprēķina.”

17

Gräfendorfer ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas eksportē mājputnu liemeņus uz trešām valstīm.

18

Hamburgas Galvenā muitas pārvalde atteica tai eksporta kompensāciju piešķiršanu par mājputnu liemeņiem, ko tā bija eksportējusi uz trešām valstīm laikposmā no 2012. gada janvāra līdz jūnijam, pamatojoties uz to, ka tie esot jāuzskata par tādiem, kuriem nav “pienācīgi labas tirdzniecības kvalitātes” Savienības tiesiskā regulējuma par lauksaimniecības produktu eksporta kompensācijām izpratnē, jo, no vienas puses, tie neesot bijuši pilnībā izplūkāti un, no otras puses, tajos esot bijis pārāk daudz iekšējo orgānu. Tā arī uzlika sabiedrībai naudas sodu, pamatojoties uz to, ka tā esot pieprasījusi eksporta kompensāciju, kas bijusi lielāka par piemērojamo kompensāciju. Gräfendorfer par šo atteikumu iesniedza iestādei sūdzību un vēlāk – otru sūdzību par naudas sodu.

19

Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa, Vācija) vēlāk saistībā ar divu citu sabiedrību, nevis Gräfendorfer, celtajām prasībām nosprieda, ka neliela skaita spalvu un zināma skaita iekšējo orgānu esamība mājputnu liemeņos, ņemot vērā 2011. gada 24. novembra spriedumu Gebr. Stolle un Doux Geflügel (no C‑323/10 līdz C‑326/10, EU:C:2011:774), ir jākvalificē kā apstākļi, kas neliedz piešķirt eksporta kompensācijas par šiem produktiem.

20

Ņemot vērā šo spriedumu, Hamburgas Galvenā muitas pārvalde nolēma piešķirt Gräfendorfer tās pieprasītās eksporta kompensācijas un atmaksāt tai uzlikto naudas sodu.

21

Ar 2015. gada 16. aprīļa vēstuli Gräfendorfer lūdza Galvenajai muitas pārvaldei samaksāt procentus gan par eksporta kompensācijām, gan par naudas sodu par visiem laikposmiem, kuros tai prettiesiski tika liegta iespēja rīkoties ar attiecīgajām naudas summām. Minētā Galvenā muitas pārvalde noraidīja šo lūgumu un pēc tam arī Gräfendorfer šai pašai iestādei iesniegto sūdzību par tā noraidīšanu.

22

2018. gada 23. maijāGräfendorfer cēla prasību iesniedzējtiesā, kuras pamatojumam tā būtībā norādīja, ka ar Savienības tiesībām ikvienai administrācijai pakļautai personai, kurai valsts iestāde, pārkāpjot šīs tiesības, ir atteikusi kādas naudas summas samaksu vai ir uzlikusi pienākumu veikt tās samaksu, ir piešķirtas tiesības papildus šīs naudas summas samaksai vai atmaksai saņemt procentu maksājumu par visu laikposmu, kurā minētā naudas summa nav bijusi pieejama.

23

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) norāda, pirmām kārtām, ka neviena Savienības tiesību norma vai pamatlietā piemērojamā valsts tiesību norma neļauj apmierināt Gräfendorfer izvirzīto prasījumu samaksāt procentus un ka šī strīda aspekta iznākums tādējādi ir atkarīgs no tā, vai šo prasījumu var izvērtēt, ņemot vērā principus, kurus Tiesa ir izsecinājusi savā judikatūrā par to naudas summu, kuru samaksa administrācijai pakļautajām personām tika uzlikta, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanu, ko veic valsts iestādes.

24

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka no šīs judikatūras izriet, ka ar Savienības tiesībām administrācijai pakļautajām personām ir piešķirtas tiesības no kompetentajām valsts iestādēm saņemt ne tikai jebkāda nodokļa, nodevas, iemaksas vai muitas nodevas, ko tās ir samaksājušas, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu, bet arī atlīdzību procentu maksājuma veidā par zaudējumiem, ko veido šī nodokļa, nodevas, iemaksas vai muitas nodevas summas nepieejamība, par visu laikposmu, kurā šī summa nav bijusi pieejama (spriedumi, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, kā arī 2013. gada 18. aprīlis, Irimie, C‑565/11, EU:C:2013:250). Tomēr šī tiesa norāda, ka vienu no pamatlietā aplūkotajām naudas summām veido nevis nodoklis, nodeva, iemaksa vai muitas nodeva, bet gan naudas sods (spriedums, 2002. gada 11. jūlijs, Käserei Champignon Hofmeister, C‑210/00, EU:C:2002:440).

25

Minētā tiesa uzskata, ka varētu rasties pamatotas šaubas par to, vai šāds naudas sods ir jāuzskata par tādu, kas ir samaksāts, pārkāpjot Savienības tiesības, minētās judikatūras izpratnē. Proti, attiecīgās summas atmaksa, ko ir veikusi konkrētā valsts iestāde, esot notikusi nevis pēc tam, kad valsts tiesa būtu atcēlusi vai Tiesa būtu atzinusi par spēkā neesošu attiecīgi valsts tiesību vai Savienības tiesību aktu vai aktus, uz kura vai kuru pamata būtu piemērots šis naudas sods, bet pēc tam, kad Tiesa ir pieņēmusi spriedumu, kurā tā prejudiciālā kārtībā ir interpretējusi Savienības tiesības veidā, kas neatbilst interpretācijai, kuru šī valsts iestāde bija noteikusi iepriekš un uz kuru šī pēdējā minētā iestāde bija balstījusies, lai uzliktu minēto naudas sodu. Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka par to ir jāuzdod jautājums Tiesai, vienlaikus paziņodama, ka tā sliecas uzskatīt, ka gadījumā, ja valsts iestāde administrācijai pakļautajai personai uzliek naudas sodu, pamatojoties uz Savienības tiesību kļūdainu interpretāciju, šis naudas sods ir jāuzskata par tādu, kas ir piemērots, pārkāpjot šīs tiesības, un līdz ar to atbilstošās summas atmaksa ir pamats procentu samaksai, kas attiecas uz visu laikposmu, kurā šī summa administrācijai pakļautajai personai nav bijusi pieejama.

26

Trešām kārtām, Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) norāda, ka, tā kā nav Savienības tiesību normas, kurā būtu precizēta kārtība, saskaņā ar kuru par novēlotu eksporta kompensāciju izmaksu un tāda naudas soda kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, atmaksu ir jāmaksā procenti, šis jautājums ir jāuzskata par tādu, uz kuru attiecas katras dalībvalsts iekšējās tiesības. Tomēr Vācijas tiesībās procentu samaksa neesot noteikta kā vispārējs princips, tā esot paredzēta tikai precīzi noteiktos gadījumos, kuri nav konstatējami pamatlietā. Proti, šajās tiesībās ietvertajās tiesību normās, it īpaši tajās, kas ir paredzētas Likumā, ar ko īsteno tirgu kopīgo organizāciju un tiešos maksājumus, esot paredzēts, no vienas puses, ka administrācijai pakļautajai personai ir tiesības saņemt procentu samaksu par eksporta kompensācijām gadījumā, ja tā ir cēlusi prasību tiesā par lēmumu, ar kuru kompetentā valsts iestāde ir prettiesiski atteikusies tās tai piešķirt, bet ne gadījumā, kurā šī persona ir vienīgi iesniegusi sūdzību pret šādu lēmumu iestādei, kas to ir pieņēmusi, kā to ir darījusi Gräfendorfer. Tāpat neesot paredzēti procenti nepamatota naudas soda atmaksas gadījumā. No otras puses, un katrā ziņā pat gadījumā, ja minētā administrācijai pakļautā persona ir cēlusi prasību tiesā, procentu samaksa esot paredzēta tikai no šīs prasības celšanas dienas, nevis no dienas, kurā ir pieņemts kompetentās iestādes lēmums.

27

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs tiesību normas, kuru rezultātā administrācijai pakļautajai personai, kurai eksporta kompensācijas ir tikušas piešķirtas ar nokavējumu pēc tam, kad tās tai ir bijušas prettiesiski atteiktas, un kurai ir kļūdaini uzlikts naudas sods, pilnībā vai daļēji tiek liegta kompensācija procentu samaksās veidā, uz kuru tā varētu pretendēt attiecīgo summu nepieejamības dēļ, atbilst efektivitātes prasībai, kas norobežo dalībvalstu procesuālo autonomiju.

28

Šajos apstākļos Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai divus šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Reyher ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas 2010. un 2011. gadā importēja Eiropas Savienībā savienotājelementus no sabiedrības, kura ir reģistrēta Indonēzijā un kura ir citas Ķīnā reģistrētas sabiedrības meitasuzņēmums.

30

Hamburgas Galvenā muitas pārvalde uzskatīja, ka šie savienotājelementi ir uzskatāmi par tādiem, kuru izcelsme ir Ķīnā un kuriem šajā sakarā importa Savienībā gadījumā ir jāpiemēro antidempinga maksājumi, kas ir ieviesti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 91/2009 (2009. gada 26. janvāris), ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu dažu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementu importam (OV 2009, L 29, 1. lpp.). Līdz ar to tā nolēma uzlikt Reyher pienākumu maksāt šos antidempinga maksājumus.

31

Samaksājusi minētos antidempinga maksājumus, Reyher par šo lēmumu cēla prasību Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa).

32

Ar 2019. gada 3. aprīļa nolēmumu šī tiesa uzskatīja, ka Reyher uzliktie antidempinga maksājumi atbilstoši likumam nebija jāmaksā, jo Hamburgas Galvenā muitas pārvalde nav pierādījusi, ka tās Savienībā importētajiem savienotājelementiem ir Ķīnas izcelsme.

33

2019. gada maijā Galvenā muitas pārvalde atlīdzināja attiecīgo antidempinga maksājumu summu Reyher. Turpretī tā atteica tai procentu par šo summu samaksu par laikposmu no šo maksājumu samaksas dienas līdz to atmaksas dienai; pēc tam tā noraidīja ieinteresētās personas par šo atteikumu šai pašai iestādei iesniegto sūdzību.

34

2020. gada 10. februārī Reyher cēla prasību Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa), kuras pamatojumam tā būtībā norādīja, ka no 2017. gada 18. janvāra sprieduma Wortmann (C‑365/15, EU:C:2017:19) izriet, ka administrācijai pakļautajai personai, kurai valsts iestāde ir uzlikusi antidempinga maksājumus, pārkāpjot Savienības tiesības, ir tiesības ne tikai uz šo antidempinga maksājumu summas atmaksu, bet arī uz procentu par šo summu samaksu par visu laikposmu no tās samaksas dienas līdz šīs summas atmaksas dienai. Turklāt Reyher norādīja, ka antidempinga maksājumu samaksa ir jāuzskata par tādu, kas ir veikta, pārkāpjot Savienības tiesības, ne tikai gadījumā, ja Tiesa atceļ regulu, ar kuru ir noteikti šie maksājumi, kā tā to ir darījusi minētajā spriedumā, bet arī gadījumā, ja valsts tiesa konstatē, ka valsts iestāde ir kļūdaini piemērojusi šo regulu, nepamatoti uzliekot administrācijai pakļautajai personai antidempinga maksājumus, balstoties uz to, kā tas ir noticis šajā gadījumā.

35

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, pirmām kārtām, Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) vispirms norāda, ka no Nodokļu kodeksa 236. panta 1. punkta izriet, ka administrācijai pakļautajai personai, kas ir cēlusi prasību tiesā par lēmumu, ar kuru tai ir uzlikts pienākums maksāt antidempinga maksājumus, gadījumā, ja tiek konstatēts, ka šis maksājums atbilstoši likumam nav bijis jāmaksā, ir tiesības saņemt procentu samaksu par attiecīgo maksājumu summu par laikposmu no prasības celšanas dienas līdz šīs summas atmaksas dienai. Turpinājumā tā norāda, ka Kopienas Muitas kodeksa 241. pants, kā Tiesa to ir interpretējusi 2017. gada 18. janvāra spriedumā Wortmann (C‑365/15, EU:C:2017:19), neliedz piemērot šo Nodokļu kodeksa normu. Visbeidzot tā uzskata, ka Savienības Muitas kodeksa 116. pants, ar kuru ir aizstāts Kopienas Muitas kodeksa 241. pants un kurš ir izteikts atšķirīgā redakcijā, pamatlietā nav piemērojams.

36

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka neviena šai lietai piemērojama Savienības tiesību norma vai valsts tiesību norma neļauj apmierināt Reyher iesniegto lūgumu samaksāt procentus par laikposmu no dienas, kad Hamburgas Galvenā muitas pārvalde nolēma tai uzlikt pienākumu maksāt antidempinga maksājumus, līdz dienai, kad tā cēla prasību tiesā par šo lēmumu.

37

Trešām kārtām un visbeidzot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Tiesas judikatūra ļauj apmierināt šo lūgumu par attiecīgo laikposmu. Šajā ziņā tā it īpaši norāda, ka no 2012. gada 19. jūlija sprieduma Littlewoods Retail u.c. (C‑591/10, EU:C:2012:478), šķiet, izriet, ka gadījumā, ja valsts iestāde ir uzlikusi administrācijai pakļautajai personai pienākumu samaksāt maksājumu, kļūdaini piemērojot Savienības tiesību aktu vai normu, un ja valsts tiesa ir konstatējusi šādu Savienības tiesību pārkāpumu, šai administrācijai pakļautajai personai ir tiesības saņemt ne tikai nepamatoti samaksātā maksājuma summas atmaksu, bet arī procentu samaksu par šo summu par visu laikposmu no tās samaksas dienas līdz tās atmaksas dienai. Turklāt tā norāda, ka šī sprieduma un judikatūras, kurā tas iekļaujas, esamības pamats, šķiet, ir atjaunot situāciju, kādā šāda administrācijai pakļautā persona būtu atradusies, ja Savienības tiesības nebūtu tikušas pārkāptas, ļaujot tai atgūt visu summu, kas tai būtu bijusi, ja šī nelikumība nebūtu notikusi.

38

Šajos apstākļos Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesību pārkāpums, kas izpaužas kā Savienības tiesību nosacījums Tiesas judikatūrā izstrādātajām tiesībām saņemt procentu maksājumus, ir noticis arī tad, ja dalībvalsts iestāde uzliek pienākumu veikt maksājumu saskaņā ar Savienības tiesībām, savukārt dalībvalsts tiesa vēlāk konstatē, ka nav izpildīti konkrēti šī maksājuma noteikšanas priekšnosacījumi?”

39

Flexi Montagetechnik ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas Savienībā importēja karabīnes, ko bija paredzēts izmantot suņu pavadu izgatavošanai.

40

Ķīles Galvenā muitas pārvalde uzskatīja, ka šīs karabīnes ietilpst Regulas Nr. 2658/87 I pielikumā ietilpstošās kombinētās nomenklatūras pozīcijā, kas atšķiras no Flexi Montagetechnik deklarētās pozīcijas, un ka tādēļ tām ir jāpiemēro ievedmuitas nodoklis, kura summa pārsniedz Flexi Montagetechnik samaksāto ievedmuitas nodokli. Līdz ar to tā nolēma šajā ziņā grozīt šī ievedmuitas nodokļa summu.

41

Lai gan Flexi Montagetechnik samaksāja starpību starp sākotnēji samaksāto ievedmuitas nodokļa summu un summu, kāda izriet no šiem grozījumiem, 2014. gada septembrī tā uzsāka tiesvedību, kuras noslēgumā Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) 2017. gada 20. jūnijā pasludināja spriedumu, kurā tā nosprieda, ka uz attiecīgajām karabīnēm attiecas tās deklarētā pozīcija, un tādējādi atcēla aktus, ar kuriem Ķīles galvenā muitas pārvalde bija grozījusi attiecīgo ievedmuitas nodokļa summu.

42

Galvenā muitas pārvalde līdz ar to atmaksāja Flexi Montagetechnik starpību starp tās sākotnēji samaksāto ievedmuitas nodokļa summu un vēlāk grozīto šī nodokļa summu. Turpretī tā atteicās tai samaksāt procentus par šo starpību par laikposmu no šī nodokļa samaksas dienas līdz tā daļējas atmaksas dienai un pēc tam noraidīja šai pašai iestādei par šo atteikumu iesniegto sūdzību.

43

Flexi Montagetechnik par minēto atteikumu cēla prasību tiesā, kā rezultātā minētā Galvenā muitas pārvalde tai samaksāja procentus par laikposmu no šī sprieduma 41. punktā minētās tiesvedības uzsākšanas dienas līdz dienai, kad tā tai atmaksāja starpību starp Flexi Montagetechnik sākotnēji samaksāto ievedmuitas nodokļa summu un vēlāk grozīto šī nodokļa summu.

44

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa), kurā ir celta šī prasība, vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz Flexi Montagetechnik, ja šajā ziņā nav Savienības atvasināto tiesību vai iekšējo tiesību normu, no Tiesas judikatūras var izrietēt tiesības uz procentu samaksu par summu, ko muitas administrācija tai ir pieprasījusi, pārkāpjot Savienības tiesības, par laikposmu no šīs summas samaksas dienas līdz dienai, kad attiecīgā persona ir cēlusi minēto prasību tiesā.

45

Šīs tiesas šajā ziņā izklāstītie apsvērumi būtībā atbilst apsvērumiem, kas ir pamatā tās lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑419/20 un kas ir apkopoti šī sprieduma 35.–37. punktā.

46

Šajos apstākļos Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesību pārkāpums, kas izpaužas kā Savienības tiesību nosacījums Tiesas judikatūrā izstrādātajām tiesībām saņemt procentu maksājumus, ir noticis arī tad, ja dalībvalsts iestāde uzliek pienākumu veikt maksājumu, pārkāpjot spēkā esošās Savienības tiesību normas, un dalībvalsts tiesa konstatē šo Savienības tiesību pārkāpumu?”

47

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 9. oktobra lēmumu lietas C‑415/20, C‑419/20 un C‑427/20 tika apvienotas rakstveida procesam.

48

Ar Tiesas 2021. gada 27. aprīļa lēmumu tās tika apvienotas arī mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

49

Kā izriet no trīs apvienoto lietu pamatā esošajos iesniedzējtiesas lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstītajiem apsvērumiem, kas apkopoti šī sprieduma 23.–27., 31.–37. un 41.–45. punktā, dažādie Tiesai uzdotie jautājumi vairākos aspektos pārklājas un šī iemesla dēļ tie ir jāizskata kopumā.

50

Ņemot vērā šo dažādo jautājumu attiecīgos formulējumus un to pamatā esošos jautājumu uzstādījumus, kas izriet no šiem punktiem, ir jāuzskata, ka ar minētajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesību principi attiecībā uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksu dalībvalsts tām ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procentu samaksu par šīm naudas summām, ir jāinterpretē šādi:

51

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras vispirms izriet, ka ikviena administrācijai pakļautā persona, kurai valsts iestāde ir uzlikusi pienākumu samaksāt nodevu, muitas nodevu, nodokli vai citu maksājumu, pārkāpjot Savienības tiesības, saskaņā ar pēdējām minētajām ir tiesīga saņemt no attiecīgās dalībvalsts atbilstošās naudas summas atmaksu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 9. novembris, San Giorgio, 199/82, EU:C:1983:318, 12. punkts; 2001. gada 8. marts, Metallgesellschaft u.c., C‑397/98 un C‑410/98, EU:C:2001:134, 84. punkts, kā arī 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīva nodokļu samazināšana), C‑100/20, EU:C:2021:716, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Turklāt šāda administrācijai pakļautā persona tāpat saskaņā ar Savienības tiesībām ir tiesīga saņemt no šīs dalībvalsts ne tikai nepamatoti iekasētās naudas summas atmaksu, bet arī procentu samaksu, lai kompensētu pēdējās minētās naudas summas nepieejamību (skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 24.–26. punkts, kā arī 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīva nodokļu samazināšana), C‑100/20, EU:C:2021:716, 26. un 27. punkts).

53

Šādas tiesības uz naudas summu, kuru samaksu dalībvalsts administrācijai pakļautajai personai ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu un procentu par šīm summām samaksu ir nepamatotu maksājumu atgūšanas vispārējā principa izpausme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 6. septembris, Lady & Kid u.c., C‑398/09, EU:C:2011:540, 18., 20. un 26. punkts).

54

Ņemot vērā principa, kurš ar šīm tiesībām tiek pausts, vispārējo raksturu, ir jāuzskata, pirmkārt, ka šie abi tiesību veidi ir piemērojami gadījumā, kad naudas summa, kuras samaksas pienākumu dalībvalsts ir uzlikusi administrācijai pakļautajai personai, ir naudas sods, kas ir nepamatoti uzlikts, piemērojot Savienības tiesību aktu vai šīs dalībvalsts šāda akta izpildei, transponēšanai vai tā ievērošanas nodrošināšanai pieņemtas valsts tiesību normas. Tāpat kā nodeva, muitas nodeva, nodoklis vai jebkurš cits maksājums, kas ir samaksāts, pārkāpjot Savienības tiesības, šāds naudas sods līdz ar to ir jāatlīdzina ieinteresētajai personai, un tai ir jāsamaksā arī procenti, kas ir paredzēti, lai kompensētu atbilstošas naudas summas nepieejamību.

55

No tā izriet, ka minētās tiesības ir piemērojamas tostarp tādam naudas sodam kā tas, kas tiek aplūkots lietā C‑415/20, kura mērķis ir ļaut dalībvalstīm nodrošināt Savienības tiesiskā regulējuma attiecībā uz eksporta kompensācijām lauksaimniecības produktiem ievērošanu; tas izriet no Tiesas judikatūras, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, Käserei Champignon Hofmeister, C‑210/00, EU:C:2002:440, 40., 60. un 66. punkts).

56

Otrkārt, attiecībā uz to, vai tiesības saņemt procentu samaksu ir piemērojamas arī gadījumā, ja šādas eksporta kompensācijas administrācijai pakļautajai personai, kura ir lūgusi tās piešķirt, ir izmaksātas ar nokavējumu pēc tam, kad kompetentā valsts iestāde, pārkāpjot Savienības tiesības, tai bija atteikusi tās piešķirt, ir jānorāda, ka šādu gadījumu raksturo apstāklis, ka attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai noteiktā laikposmā ir bijusi liegta naudas summa, kas atbilst šīm eksporta kompensācijām, un pamats tam ir no Savienības tiesību aktu pārkāpuma izrietošs kavējums.

57

Šī situācija ir salīdzināma ar tādas administrācijai pakļautās personas situāciju, kurai noteiktā laikposmā ir bijusi liegta naudas summa, kas atbilst nodevai, muitas nodevai, nodoklim vai citam maksājumam, kura samaksu dalībvalsts ir pieprasījusi, pārkāpjot Savienības tiesības, un kurai šajā sakarā ir tiesības uz procentu samaksu, lai kompensētu šīs naudas summas nepieejamību, atbilstoši šī sprieduma 52. punktā atgādinātajai judikatūrai.

58

Līdz ar to pēc analoģijas ir jāatzīst, ka gadījumā, kad eksporta kompensācijas administrācijai pakļautajai personai ir tikušas samaksātas ar nokavējumu, pārkāpjot Savienības tiesības, tai ir tiesības saņemt procentu samaksu, lai kompensētu atbilstošas naudas summas nepieejamību.

59

Tādējādi no šī sprieduma 51.–58. punkta izriet, ka Savienības tiesību principi attiecībā uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksas pienākumu dalībvalsts tiem ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī saņemt procentu samaksu par šo naudas summu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir piemērojami gadījumā, kad attiecīgās naudas summas atbilst, pirmkārt, eksporta kompensācijām, kas administrācijai pakļautajai personai ir tikušas piešķirtas ar nokavējumu un kas pirms tam, pārkāpjot šīs tiesības, ir bijušas atteiktas un, otrkārt, naudas sodam, kas šai personai ticis uzlikts šī pārkāpuma dēļ.

60

Otrām kārtām, no šī sprieduma 51. un 52. punktā atgādinātās Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka apstāklis, ka valsts iestāde ir uzlikusi nodevas, muitas nodevas, nodokļa vai cita maksājuma samaksas pienākumu, “pārkāpjot Savienības tiesības”, pamato un attaisno administrācijai pakļauto personu, kas ir nepamatoti samaksājušas atbilstošo naudas summu, tiesības saņemt šīs summas atmaksu no dalībvalsts, kura to ir iekasējusi, kā arī saņemt no tās procentu samaksu.

61

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka šāda pārkāpuma priekšmets var būt jebkura Savienības tiesību norma neatkarīgi no tā, vai runa ir par primāro tiesību vai atvasināto tiesību normu (skat. spriedumus, 1983. gada 9. novembris, San Giorgio, 199/82, EU:C:1983:318, 12. punkts, un 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīva nodokļu samazināšana), C‑100/20, EU:C:2021:716, 26. punkts), vai arī par Savienības tiesību vispārēju principu (skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīva nodokļu samazināšana), C‑100/20, EU:C:2021:716, 28. punkts).

62

Turpinājumā, attiecībā uz šī pārkāpuma raksturu, no šī sprieduma 53.–59. punkta izriet, ka tiesības uz atmaksu un uz procentu samaksu, kas administrācijai pakļautajām personām izriet no Savienības tiesībām, ir vispārējā principa izpausme, kura piemērošana nav ierobežota ar noteiktiem šo tiesību pārkāpumiem un nav izslēgta citu pārkāpumu gadījumā.

63

No tā izriet, ka uz šīm tiesībām var atsaukties ne tikai gadījumā, kad valsts iestāde administrācijai pakļautajai personai ir uzlikusi pienākumu samaksāt naudas summu iemaksas, nodokļa vai antidempinga maksājuma formā, pamatojoties uz Savienības tiesību aktu, kurš ir izrādījies prettiesisks (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 65. un 69. punkts, kā arī 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 34. un 37. punkts), bet arī citos gadījumos.

64

Uz tām var atsaukties arī gadījumā, kad pienākums maksāt nodevu vai nodokli administrācijai pakļautajai personai ir ticis uzlikts, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, kas ir izrādījies pretrunā Savienības primāro vai atvasināto tiesību normai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 8. marts, Metallgesellschaft u.c., C‑397/98 un C‑410/98, EU:C:2001:134, 82.–84. un 96. punkts, kā arī 2014. gada 15. oktobris, Nicula, C‑331/13, EU:C:2014:2285, 27.–31. punkts), vai arī gadījumā, kad ir izrādījies, ka valsts iestāde ir uzlikusi šai administrācijai pakļautajai personai pienākumu maksāt nodevu, kļūdaini – no Savienības tiesību viedokļa – piemērojot Savienības tiesību aktu vai valsts tiesisko regulējumu, ar kuru šāds tiesību akts tiek ieviests vai transponēts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 10., 11. un 34. punkts, kā arī 2021. gada 9. septembris, Hauptzollamt B (Fakultatīva nodokļu samazināšana), C‑100/20, EU:C:2021:716, 25–36. punkts).

65

No iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka uz trim juridiskajām un faktiskajām situācijām, par kurām tā uzdod jautājumus Tiesai, attiecas šis pēdējais minētais gadījums. Proti, šie paskaidrojumi parāda, ka lietā C‑415/20 attiecīgā valsts iestāde ir atteikusi piešķirt eksporta kompensācijas administrācijai pakļautajai personai un ir uzlikusi tai naudas sodu, nepareizi piemērojot Savienības tiesības, kā pamatā notikusi kļūdaina šo tiesību interpretācija. Līdzīgi lietās C‑419/20 un C‑427/20 attiecīgās valsts iestādes ir noteikušas administrācijai pakļautajām personām antidempinga maksājumus un ievedmuitas nodokli, veicot nepareizu Savienības tiesību piemērošanu, kā pamatā bijusi tiesību kļūda vai kļūda faktu vērtējumā.

66

Visbeidzot, no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pārkāpumu, kas dod tiesības uz atmaksu, kā arī procentu samaksu par labu attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai un attiecīgi liek konkrētajai dalībvalstij veikt šo atmaksu un šo procentu samaksu, var konstatēt ne tikai Savienības tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 37. punkts), kurai vienīgajai ir kompetence atcelt Savienības aktu vai konstatēt tā spēkā neesamību (spriedumi, 1987. gada 22. oktobris, Foto‑Frost, 314/85, EU:C:1987:452, 15.–20. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Schrems, C‑362/14, EU:C:2015:650, 62. punkts), bet arī valsts tiesa neatkarīgi no tā, vai tai ir jāizdara secinājumi no prettiesiskuma vai spēkā neesamības konstatējuma, ko iepriekš ir veikusi Savienības tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 38. punkts), vai arī jākonstatē, ka valsts iestādes pieņemts tiesību akts ir prettiesisks Savienības tiesību kļūdainas īstenošanas dēļ.

67

Šajā ziņā ir jāuzsver, kā secinājumu 83. un 82. punktā ir atgādinājusi ģenerāladvokāte, ka ar LES 19. pantu atbildība nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību piemērošanu visās dalībvalstīs un tiesību aizsardzību tiesā, kas administrācijai pakļautajām personām izriet no Savienības tiesībām, ir uzticēta ne tikai pašai Savienības tiesai, bet arī valstu tiesām, kuru uzdevums, sadarbojoties ar Savienības tiesu, ir nodrošināt tiesību ievērošanu, interpretējot un piemērojot Līgumus.

68

Turklāt šaubu gadījumā par Savienības tiesību interpretāciju konkrētā gadījumā šīm valstu tiesām ir iespēja vai pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu; ir jāatgādina, ka pēdējās minētās prejudiciālajā tiesvedībā taisītie spriedumi attiecībā uz interpretāciju vajadzības gadījumā izskaidro un precizē tās interpretējamo tiesību normu nozīmi un tvērumu, kā tās ir jāsaprot vai būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no to spēkā stāšanās brīža (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Hochtief, C‑300/17, EU:C:2018:635, 55. punkts).

69

Līdz ar to no šā sprieduma 59.–68. punkta izriet, ka Savienības tiesību principi, kas attiecas uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksas pienākumu dalībvalsts tām ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī saņemt procentu samaksu par šīm naudas summām, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie – vispārīgi un neskarot šo tiesību īstenošanas kārtību konkrētajā gadījumā – ir piemērojami, ja no Tiesas vai valsts tiesas nolēmuma izriet, ka eksporta kompensāciju, naudas soda, antidempinga maksājumu vai ievedmuitas nodokļu samaksu valsts iestāde – atkarībā no konkrētā gadījumā – ir noraidījusi vai ir uzlikusi, pamatojoties vai nu uz Savienības tiesību kļūdainu interpretāciju, vai uz šo tiesību kļūdainu piemērošanu.

70

Trešām kārtām un pēdējokārt, šī sprieduma 52. punktā minēto tiesību uz procentu samaksu mērķis, kā tas izriet no šajā punktā minētās judikatūras, ir kompensēt tās naudas summas nepieejamību, kura attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai ir tikusi nepamatoti liegta.

71

Šī kompensācija atkarībā no konkrētā gadījuma var tikt veikta piemērojamajā Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajā kārtībā vai – šāda regulējuma neesamības gadījumā – saskaņā ar kārtību, kas ir piemērojama atbilstoši valsts tiesību aktiem.

72

Konkrētajā gadījumā, kā norāda iesniedzējtiesa, pamatlietas C‑419/20 un C‑427/20 attiecas uz naudas summām, kuras atbilst muitas nodoklim, kas nav maksājams. Šo nodokļu atmaksu zināmā mērā reglamentē Savienības likumdevēja pieņemts tiesiskais regulējums, proti, regulējums, kas ir piemērojams muitas jomā, kā tas izriet no šī sprieduma 3.–6. punkta. Savukārt pamatlieta C‑415/20 attiecas uz naudas summām, kuras atbilst eksporta kompensācijām par lauksaimniecības produktiem, kas ir samaksātas novēloti, kā arī nepamatoti uzliktu naudas sodu. Taču attiecīgajā jomā piemērojamā Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajās normās, kas ir minētas šī sprieduma 7.–9. punktā, nav paredzēta kārtība, kura būtu salīdzināma ar to, kas ir ieviesta attiecībā uz muitas nodokli, kurš nav maksājams.

73

Ņemot vērā šo situāciju atšķirību, vispirms ir jānorāda, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka Kopienas Muitas kodeksa 236. panta 1. punktā, kas, kā norāda iesniedzējtiesa, ir piemērojams ratione temporis, paredzētā muitas nodokļa atmaksa ir pamats procentu samaksai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 36.–38. punkts). Turklāt šī kodeksa 241. pantā paredzētais vispārējā principa izņēmums nav piemērojams gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, iemesls, kādēļ šis nodoklis nav maksājams, ir tas, ka tas ir ticis iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Wortmann, C‑365/15, EU:C:2017:19, 25.–27. punkts). Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 103. un 109. punktā, tas pats attiecas uz Savienības Muitas kodeksa 116. panta 6. punktā, kurā tagad būtībā ir pārņemts Kopienas Muitas kodeksa 241. panta saturs, paredzēto izņēmumu.

74

Šādos apstākļos turpmāk gan attiecībā uz muitas nodokli, kas tiek aplūkots lietās C‑419/20 un C‑427/20, gan attiecībā uz naudas sodu, par kuru runa ir lietā C‑415/20, ir jānorāda, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ja nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz kārtība, saskaņā ar kuru tiek maksāti procenti gadījumā, ja tiek atmaksātas naudas summas, kas ir saņemtas, pārkāpjot Savienības tiesības. Tomēr šajā kārtībā ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi, kas ir prasība, kuras ievērošana tostarp nozīmē, ka šai kārtībai nav jābūt izstrādātai tādā veidā, kas padarītu pārmērīgi grūtu vai praktiski neiespējamu Savienības tiesībās garantēto tiesību uz procentu samaksu īstenošanu (skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 27. un 28. punkts, kā arī2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 26. un 27. punkts). Analoģiskas prasības ir piemērojamas arī tad, ja naudas summa, tāda kā tā, kas atbilst eksporta kompensācijām lietā C‑415/20, kura ir maksājama saskaņā ar Savienības tiesībām, tiek samaksāta ar nokavējumu.

75

Šāda procentu samaksas kārtība it īpaši nedrīkst radīt situāciju, kad attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai tiek liegta atbilstoša kompensācija par tai nodarītajiem zaudējumiem, kas tostarp nozīmē, ka tai samaksātajiem procentiem jāattiecas uz visu laikposmu, kas – atkarībā no konkrētā gadījumā – sākas ar dienu, kurā tā ir samaksājusi vai tai būtu bijis jāsaņem attiecīgā naudas summa, līdz dienai, kad šī summa tai tiek atmaksāta vai samaksāta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. aprīlis, Irimie, C‑565/11, EU:C:2013:250, 26.–28. punkts, kā arī 2020. gada 23. aprīlis, Sole‑Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági, C‑13/18 un C‑126/18, EU:C:2020:292, 43., 49. un 51. punkts).

76

No tā izriet, ka ar Savienības tiesībām netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kas neatbilst šai prasībai un līdz ar to neļauj efektīvi īstenot ar šīm tiesībām garantētās tiesības uz atmaksu un procentu samaksu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. aprīlis, Irimie, C‑565/11, EU:C:2013:250, 29. punkts, un 2014. gada 15. oktobris, Nicula, C‑331/13, EU:C:2014:2285, 38. un 39. punkts).

77

Līdz ar to ar minētajām tiesībām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas tiek aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru procenti par naudas summām, kuru samaksa – atkarībā no konkrētā gadījuma – administrācijai pakļautajai personai ir tikusi uzlikta vai atteikta, pārkāpjot Savienības tiesības, kā tas ir saistībā ar pamatlietā aplūkojamām summām, var tikt samaksāti tikai par laikposmu no prasības ar mērķi panākt šo naudas summu atmaksu vai piešķiršanu celšanas dienas līdz kompetentās tiesas sava nolēmuma pieņemšanas dienai, un agrākais laikposms ir izslēgts. Proti, attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai ir jāspēj pieprasīt un saņemt šādus procentus arī par laikposmu no dienas, kad attiecīgā naudas summa ir tikusi samaksāta attiecīgajai dalībvalstij vai šai summai būtu jābūt piešķirtai šai personai, līdz šādas prasības celšanas dienai.

78

Visbeidzot, ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumus par to, vai valsts likumdevējs var likumīgi paredzēt, ka procentu samaksu katrā ziņā var saņemt tikai administrācijai pakļautās personas, kuras ir cēlušas prasību tiesā, lai panāktu, ka tām tiek atmaksātas vai piešķirtas naudas summas, kuru samaksa tām ir tikusi uzlikta vai atteikta, pārkāpjot Savienības tiesības, un ir izslēgtas administrācijai pakļautās personas, kuras kompetentajai valsts iestādei ir iesniegušas tikai sūdzību, kas tiek adresēta tai pašai instancei, kas ir pieņēmusi lēmumu, vai iepriekšēju administratīvu sūdzību, un šī iestāde to ir noraidījusi ar tiešu vai netiešu lēmumu, ir jāprecizē, ka ar Savienības tiesībām garantēto tiesību efektīvai īstenošanai principā netiek prasīts, lai valsts iestādes pēc savas ierosmes veiktu šādu summu atmaksu vai samaksu un šādu procentu samaksu, ja administrācijai pakļautās personas neizrāda nekādas apstrīdēšanas iniciatīvas, lai panāktu savu tiesību ievērošanu.

79

Kā ir izklāstīts šī sprieduma 74. punktā, rīcības brīvība, kāda dalībvalstīm ir Savienības tiesiskā regulējuma neesamības gadījumā, lai precizētu procentu par naudas summām, kuras tām ir tikušas nepamatoti samaksātas vai kuras tās ir nepamatoti ieturējušas, samaksas kārtību, ir jāīsteno, ievērojot efektivitātes principu, un šajā ziņā ar šo rīcības brīvību privātpersonām Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu nedrīkst padarīt pārmērīgi grūtu vai praktiski neiespējamu.

80

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šis jautājums pats par sevi ikreiz, kad tas rodas, ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgās valsts tiesību normas vai normu vietu visā procesā, šī procesa norisi un šo normu īpatnības dažādās valsts instancēs (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Târşia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā perspektīvā ir jāņem vērā it īpaši valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pienācīga norise (spriedumi, 1995. gada 14. decembris, Peterbroeck, C‑312/93, EU:C:1995:437, 14. punkts, kā arī 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 63. punkts). Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 75. punkta, ir jānosaka, vai valsts tiesību normas attiecībā uz procentiem, par kurām ir runa konkrētajā gadījumā, var liegt attiecīgajai administrācijai pakļautajai personai atbilstošu kompensāciju par tai nodarītajiem zaudējumiem.

81

Ņemot vērā šos apsvērumus, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums pārmērīgi neapgrūtina to administrācijai pakļauto personu tiesību īstenošanu, kuras, lai gan tās nav cēlušas prasību tiesā, lai tām tiktu samaksāta naudas summa, kas tām tikusi atteikta, vai tiktu atmaksāta naudas summa, ko tās ir samaksājušas, tomēr ir izrādījušas iniciatīvu šajā ziņā iesniegt sūdzību tai pašai iestādei, kas ir pieņēmusi lēmumu, vai administratīvu sūdzību. Veicot šo analīzi, minētajai tiesai it īpaši ir jāņem vērā un vajadzības gadījumā jālīdzsvaro intereses, kas ir saistītas attiecīgi ar tiesību uz aizstāvību aizsardzību, tiesiskās drošības principu, procesa pienācīgu norisi, kā arī Savienības tiesību un to tiesību ievērošanu, kuras no tām izriet administrācijai pakļautajām personām.

82

Attiecībā uz lietā C‑415/20 pastāvošajiem apstākļiem tomēr vispārīgi un atbilstoši tam, ko ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 124. punktā, ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā un Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos nav ietverts neviens paskaidrojums, kas varētu pamatot to, ka pēc šādas līdzsvarošanas administrācijai pakļautajai personai varētu tikt liegtas tiesības uz procentu samaksu tikai tādēļ, ka tā nav cēlusi prasību tiesā, lai tai tiktu samaksāta naudas summa, kas tai tikusi atteikta, vai tiktu atmaksāta naudas summa, ko tā ir samaksājusi kā naudas sodu, pastāvot Savienības tiesību pārkāpumam.

83

Konkrētāk, attiecībā uz tiesiskās drošības principu ir jāņem vērā apstāklis, ka tādā situācijā kā tā, kas pastāv šajā lietā, kompetentā valsts iestāde, neietekmējot trešo personu tiesības, var pieņemt lēmumu, ar kuru tiek piešķirta naudas summa, kuras piešķiršana sākotnēji tikusi atteikta, vai tiek atmaksāta summa, kuras samaksa sākotnēji tikusi uzlikta, lai tādējādi procentu maksājums nebūtu pretrunā galīgam administratīvam lēmumam; šķiet, ka kompetentā iestāde šajā lietā šādi ir rīkojusies, pārskatīdama sākotnējos lēmumus, ar kuriem tā bija atteikusies piešķirt administrācijai pakļautās personas prasītās eksporta kompensācijas un pēc tam uzlikusi tai naudas sodu.

84

Tādējādi no šī sprieduma 70.–83. punkta izriet, ka Savienības tiesību principi attiecībā uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksu dalībvalsts tām ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procentu samaksu par šīm naudas summām, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja eksporta kompensāciju, naudas soda, antidempinga maksājumu vai ievedmuitas nodokļu samaksa – atkarībā no konkrētā gadījuma – ir tikusi atteikta vai uzlikta, pārkāpjot Savienības tiesības, procentu samaksa var tikt veikta tikai par laikposmu no dienas, kad tiesā ir celta prasība, lai panāktu naudas summas, kas tām tikusi atteikta, samaksu vai naudas summas, ko tās ir samaksājušas, atmaksu līdz dienai, kad kompetentā tiesa ir pasludinājusi nolēmumu, un agrākais laikposms ir izslēgts. Savukārt šie principi paši par sevi pieļauj, ka šādā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka minētā procentu samaksa ir jāveic tikai tad, ja šāda prasība ir celta, ja vien tas pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas administrācijai pakļautajām personām izriet no Savienības tiesībām.

85

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Savienības tiesību principi attiecībā uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksu dalībvalsts tām ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procentu samaksu par šīm naudas summām ir jāinterpretē šādi:

86

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Savienības tiesību principi attiecībā uz administrācijai pakļauto personu tiesībām saņemt to naudas summu atmaksu, kuru samaksu dalībvalsts tām ir uzlikusi, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī procentu samaksu par šīm naudas summām ir jāinterpretē šādi: