–

EL un TP vārdā – P. Gabeiras Vázquez, abogada,

–

Caixabank SA vārdā – J. Gutiérrez de Cabiedes Hidalgo de Caviedes, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – J. Rodríguez de la Rúa Puig, kā arī S. Centeno Huerta, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García un J. Baquero Cruz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā, kurā EL un TP vēršas pret Caixabank SA par tiesāšanās izdevumiem, kas ir atlīdzināmi kā advokāta honorāri, kuri ir maksājami saistībā ar tiesvedību attiecībā uz līguma noteikuma negodīgā rakstura konstatēšanu.

3

Direktīvas 93/13 24. apsvērumā ir noteikts, ka “dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos”.

4

Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.

2.   Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

5

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu [lai tiktu izbeigta negodīgu noteikumu izmantošana] pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7

Šīs direktīvas 8. pantā ir precizēts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni.”

8

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu, 2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.; turpmāk tekstā – “LEC”) 243. panta 1. punktā ir noteikts, ka tiesāšanās izdevumus aprēķina tostarp par sprieduma izpildi atbildīgais tiesas sekretārs. Tam ir jāsamazina to tiesāšanās izdevumu apmērs, kas tiek prasīti kā advokātu un citu profesionāļu honorāri, attiecībā uz kuriem nav noteikts īpašs tarifs, ja šie honorāri pārsniedz 394. panta 3. punktā paredzēto maksimālo apmēru.

9

LEC 251. panta 1. un 8. punktā ir paredzēts:

“Strīda vērtību nosaka atbilstoši strīda ekonomiskajām interesēm, ko aprēķina saskaņā ar šādiem noteikumiem:

1.   Ja tiek prasīta konkrēta naudas summa, strīda vērtība ir minētā summa; ja summa nav noteikta, kaut vai relatīvā izteiksmē, strīda vērtība ir uzskatāma par tādu, kas nav noteikta naudas izteiksmē.

[..]

8.   Tiesvedībās par saistību pastāvēšanu, spēkā esamību vai iedarbību saistību vērtību atspoguļo kopējā parāda summa, pat ja maksājums tiek veikts pa daļām. Šo novērtēšanas kritēriju piemēro tiesvedībās, kuras attiecas uz saistību vai personisko tiesību rašanos, grozīšanu vai dzēšanu, ja vien nav piemērojami citi šī panta noteikumi.”

10

Saskaņā ar LEC 253. pantu:

“1.   Prasītājs pieteikumā par lietas ierosināšanu norāda strīda vērtību, to pamatojot. Minētā vērtība katrā ziņā tiek aprēķināta saskaņā ar regulējumu, kas ir izklāstīts iepriekšējos noteikumos.

Mantas, kas ir strīda priekšmets, vērtības grozīšana, kas notiek pēc prasības celšanas, nekādi negroza strīda vērtību vai tiesvedības veidu.

2.   Strīda vērtība tiek norādīta skaidri un precīzi. Tomēr to var norādīt relatīvā veidā, ja pieteikuma iesniedzējs pienācīgi pamato to, ka strīda ekonomiskās intereses ir vismaz vienādas ar parastajai procedūrai atbilstošo minimālo vērtību vai nepārsniedz vienkāršotajai tiesvedībai (juicio verbal) noteikto maksimālo apmēru. Prasītājs nekādā gadījumā nevar tikai norādīt veicamās procedūras veidu vai likt atbildētājam noteikt strīda vērtību.

3.   Ja prasītājs nevar noteikt strīda vērtību pat relatīvā formā, jo tā priekšmets nav saistīts ar ekonomiskām interesēm, šīs intereses nevar aprēķināt saskaņā ar kādu no tiesību normām attiecībā uz strīda vērtības noteikšanu vai, lai gan pastāv piemērojams aprēķināšanas noteikums, strīda vērtība nevar tikt aprēķināta prasības celšanas brīdī, tad prasība tiek izskatīta atbilstoši parastās tiesvedības kārtībai.”

11

LEC 394. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja saskaņā ar šī panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam nolēmums ir nelabvēlīgs, ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tam var noteikt pienākumu katram strīda dalībniekam, kam nolēmums ir labvēlīgs, no summas, kas atbilst advokātu vai to citu profesionāļu atlīdzībai, kuru izdevumi un honorāriem netiek piemēroti tarifi, maksāt tikai summu, kas nepārsniedz trešdaļu no strīda summas. Naudas izteiksmē nenovērtējamus prasījumus vienīgi šajā nolūkā novērtē 18000 EUR apmērā, ja vien lietas sarežģītības dēļ tiesa nenosaka citādi.”

12

LEC 411. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Nekādas izmaiņas, kas pa pēc tiesvedības ierosināšanās notiek attiecībā uz lietas dalībnieku dzīvesvietu, strīdā iesaistītu lietu un strīda priekšmetu, nemaina jurisdikciju un kompetenci, kas ir noteikta atbilstoši prasības celšanas brīdī pastāvošajiem apstākļiem.”

13

2008. gada 25. aprīlī prasītāji pamatlietā un Caixabank noslēdza aizdevuma līgumu ar hipotekāro nodrošinājumu par summu 159000 EUR, kas bija izteikta ārvalsts valūtā.

14

2016. gadā prasītāji pamatlietā iesniedzējtiesā cēla prasību atzīt šo līgumu par daļēji spēkā neesošu, atsaucoties uz noteikumu par atmaksu ārvalsts valūtā negodīgo raksturu.

15

Šajā prasībā prasītāji pamatlietā norādīja, ka, lai arī tās celšanas dienā atlikusī parāda summa bija 127269,15 EUR, minētās prasības summa ir jāuzskata par nenoteiktu. Proti, tā kā attiecīgās prasības mērķis ir atcelt noteikumus par aizdevuma atmaksu, tā faktisko summu varot aprēķināt tikai iespējamā nolēmuma, ar kuru tiek apmierināta šī prasība, izpildes stadijā.

16

Ar 2018. gada 29. novembra spriedumu iesniedzējtiesa apmierināja prasītāju pamatlietā prasību, konstatējot līguma noteikumu par atmaksu ārvalsts valūtā spēkā neesamību un uzdodot pārrēķināt atlikušo parāda summu, ņemot vērā to summu, ko prasītāji pamatlietā jau būtu atmaksājuši, ja jau veiktie ikmēneša maksājumi būtu bijuši samaksāti euro, nevis ārvalsts valūtā. Tā kā Caixabank spriedums bija nelabvēlīgs, tai tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17

Ar 2019. gada 1. oktobra lēmumu tiesas sekretārs strīda vērtību saistībā ar tiesāšanās izdevumiem noteica 30000 EUR apmērā, lai aprēķinātu advokāta honorāru atbilstoši Barselonas (Spānija) advokātu kolēģijas pamatnostādņu 15. kritērijam, un 18000 EUR apmērā, lai aprēķinātu pārstāvju tiesvedībā izdevumus atbilstoši LEC 394. panta 3. punkta noteikumiem. Turklāt saskaņā ar pēdējo minēto tiesību normu advokāta honorāru kopējais apmērs, kuru samaksa var tikt uzlikta tam lietas dalībniekam, kam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, nevar pārsniegt trešdaļu no summas, uz kuru attiecas strīds, proti, šajā gadījumā 10000 EUR; pārstāvjiem tiesvedībā savukārt ir piemērojams īpašs tarifs.

18

Prasītāji pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību par tiesas sekretāra 2019. gada 1. oktobra lēmumu, kuras ietvaros iesniedzējtiesa pieņēma šo lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, jo tai bija šaubas par Spānijas tiesiskā regulējuma par tiesāšanās izdevumu aprēķināšanu atbilstību Direktīvai 93/13.

19

Iesniedzējtiesa min Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) 2011. gada 15. februāra spriedumu (ES:APB:2011:1791), kurā ir iekļauta atsauce uz Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) atbilstošo judikatūru.

20

Saskaņā ar šo spriedumu, pirmkārt, no Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) pastāvīgās judikatūras izriet, ka strīda vērtība, kāda tā ir noteikta prasības pieteikumā, vēlāk, tostarp nākamajās tiesu instancēs, nevar tikt grozīta.

21

Otrkārt, saskaņā ar šo pašu spriedumu no Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) pastāvīgās judikatūras izriet, ka strīda vērtība, ja starp lietas dalībniekiem nepastāv domstarpības, tiek galīgi noteikta prasības pieteikumā un iebildumu rakstā, kā rezultātā lietas dalībnieki vairs nevar mainīt šo vērtību pārsūdzības gadījumā vai tad, ja tie apstrīd tiesāšanās izdevumu aprēķinu.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar tiesas sekretāra 2019. gada 1. oktobra nolēmumu ir tikusi piemērota šī Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) pastāvīgā judikatūra.

23

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka valsts judikatūrā pastāv cits virziens, saskaņā ar kuru neatkarīgi no strīda vērtības advokāta honorāri ir jāaprēķina, ņemot vērā to patieso ekonomisko vērtību un attiecīgā profesionāļa veikto darbu. Šajā ziņā tā atsaucas uz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2001. gada 5. oktobra spriedumu (ES:TS:2001:7567).

24

Šajos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 49 de Barcelona (Barselonas pirmās instances tiesa Nr. 49, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Caixabank un Spānijas valdība apstrīd Tiesas kompetenci lemt par abiem prejudiciālajiem jautājumiem. Proti, tās būtībā uzskata, ka Direktīva 93/13 nav piemērojama, jo tiesvedība par pamatlietā aplūkotā līguma noteikuma pārbaudi jau bijusi pabeigta ar spriedumu, ar kuru ir konstatēts tā negodīgais raksturs, un šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot iesniegts saistībā ar papildu tiesvedību par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kuru apmēra aprēķināšana ir atkarīga tikai no valsts tiesību aktiem.

26

Pamatlietā aplūkojamais tiesāšanās izdevumu noteikšanas regulējums tik tiešām ir īpaša tiesvedība valsts tiesās un tādējādi uz to principā attiecas Spānijas procesuālās tiesības.

27

Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tiesāšanās izdevumu noteikšanas tiesvedība, saistībā ar ko ir iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir nesaraujami saistīta un papildina tiesvedību, kuras rezultātā ir konstatēts līguma noteikuma negodīgums. Līdz ar to Caixabank un Spānijas valdība nevar atsaukties uz Direktīvas 93/13 nepiemērojamību, jo ir nepieciešams pārbaudīt, vai pamatlietā aplūkojamā tiesāšanās izdevumu noteikšanas sistēma nav tāda, kas patērētājus no šīs direktīvas 7. pantā paredzēto tiesību uz efektīvu aizsardzību īstenošanas saistībā ar negodīgiem līguma noteikumiem varētu atturēt to izdevumu dēļ, ko tiem radītu tiesvedība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 44. un 45. punkts).

28

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Tiesai ir kompetence izskatīt šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

29

Caixabank un Spānijas valdība arī norāda uz prejudiciālo jautājumu nepieņemamību.

30

Pirmām kārtām, tās būtībā apgalvo, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverti faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami Tiesai, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Tās piebilst, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav norādīts ne tas, kāda honorāra summa tika pieprasīta no prasītājiem pamatlietā, ne arī summa, kuru tie šajā ziņā faktiski ir samaksājuši. Tā kā Caixabank esot piekritusi samaksāt summu 7018 EUR apmērā, proti, summu, kas pārsniedz vienošanās par honorāriem paredzēto fiksēto summu 1200 EUR apmērā, tātad ir jāuzskata, ka prasītāju pamatlietā tiesāšanās izdevumi ir pilnībā atlīdzināti, un prejudiciālie jautājumi ir hipotētiski.

31

Otrām kārtām, Caixabank un Spānijas valdība norāda, ka pastāv pretruna attiecībā uz summu, kas ir pamats to advokāta honorāru aprēķināšanai, kuru atlīdzību var saņemt prasītāji pamatlietā. Šajā ziņā pastāvot atšķirība starp pirmā jautājuma formulējumu un iesniedzējtiesas lēmuma saturu.

32

Trešām kārtām, Spānijas valdība norāda uz pirmā jautājuma nepieņemamību, ciktāl tas attiecas uz LEC 411. panta interpretāciju.

33

Vispirms ir jāatgādina, ka vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir jāizvērtē, ņemot vērā lietas īpatnības, gan jautājumu, ko tā uzdod Tiesai, nepieciešamība, gan to atbilstība. Līdz ar to Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju (spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas uz savu atbildību noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska, vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Sumal, C‑882/19, EU:C:2021:800, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Turklāt, ņemot vērā sadarbības garu, kas valda attiecībās starp valstu tiesām un Tiesu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, noteiktu iepriekšēju iesniedzējtiesas konstatējumu neesamība ne obligāti izraisa lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, ja, neraugoties uz šiem trūkumiem, Tiesa, ņemot vērā no lietas materiāliem izrietošos apstākļus, uzskata, ka tā iesniedzējtiesai var sniegt lietderīgu atbildi (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Comida paralela 12, C‑579/18, EU:C:2019:875, 21. punkts).

36

Šajā lietā ir jānorāda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa savos prejudiciālajos jautājumos ir uzstādījusi faktisku premisu, saskaņā ar kuru prasītāji pamatlietā ir situācijā, kurā tiem ir jāsedz daļa no to advokāta pieprasītajiem honorāriem, kas pārsniedz Caixabank atlīdzināto honorāru summu. Līdz ar to prejudiciālie jautājumi nešķiet hipotētiski.

37

Turklāt, lai gan iesniedzējtiesa nav norādījusi visus apstākļus, uz kuriem atsaucas Caixabank, iesniedzējtiesas lēmumā ietvertais faktu apraksts ir pietiekams, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem. Tādējādi šī tiesa tostarp precizē finansiālos zaudējumus, kas prasītājiem pamatlietā rodas, piemērojot pamatlietā aplūkojamo tiesāšanās izdevumu noteikšanas sistēmu.

38

Turklāt, kā ir atgādināts šī sprieduma 34. punktā, Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valstu tiesām ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdevusi prejudiciālos jautājumus. Līdz ar to, lai kāda arī būtu Caixabank un Spānijas valdības paustā kritika attiecībā uz iesniedzējtiesas veiktajiem faktu vērtējumiem, šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšana ir jāveic, pamatojoties uz šiem vērtējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, A. P. (Probācijas pasākumi), C‑2/19, EU:C:2020:237, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Otrkārt, pieņemot, ka pastāv pretruna attiecībā uz summu, kas ir pamats to advokāta honorāru aprēķinam, kuru atlīdzību var saņemt prasītāji pamatlietā, šī summa nav izšķiroša, lai atbildētu uz jautājumu, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta pamatlietā aplūkojamās tiesāšanās izdevumu noteikšanas sistēmas piemērošana.

40

Treškārt, runājot par Spānijas valdības izvirzītajiem argumentiem, lai pamatotu pirmā jautājuma nepieņemamību, ciktāl tas attiecas uz LEC 411. pantu, šķiet, kā ģenerāladvokāts ir konstatējis secinājumu 28. punktā, ka tie attiecas uz lietas būtību, nevis pieņemamību.

41

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

42

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz tiesāšanās izdevumu noteikšanu tiesvedībā par līguma noteikuma negodīgo raksturu ir paredzēts maksimālais apmērs, kas ir piemērojams advokāta honorāriem, kuru atlīdzību patērētājs, kam nolēmums ir labvēlīgs, var saņemt no pārdevēja vai piegādātāja, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43

Vispirms jāatgādina, ka līguma noteikums, kas ir atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tam nevar būt nekādas ietekmes uz patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tas būtu bijis šī noteikuma neesamības gadījumā (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. punkts).

44

Ir jānorāda, ka pamatlietā līguma noteikums par aizdevuma atmaksu ārvalsts valūtā, kuru attiecīgie patērētāji lūdza atcelt, tika atzīts par negodīgu un ka attiecīgajai bankai tika piespriests pārrēķināt atlikušo parāda daļu, ņemot vērā summu, ko tie jau būtu atmaksājuši, ja jau samaksātie ikmēneša maksājumi būtu bijuši veikti euro, nevis ārvalsts valūtā. Līdz ar to, ņemot vērā aizdevumu, ko bija noslēguši attiecīgie patērētāji, pēdējie minētie Tiesas judikatūras izpratnē var tikt uzskatīti par tādiem, kuru tiesiskā un faktiskā situācija ir tikusi atjaunota tāda, kāda tā būti bijusi, ja par negodīgu atzītais noteikums nebūtu pastāvējis.

45

Tomēr šajā lietā iesniedzējtiesa jautā par to, vai piemērojamais valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kas ir papildu tiesvedības priekšmets.

46

Šajā ziņā ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 51. punktā, ka noteikumi par tiesāšanās izdevumu noteikšanu civillietās ir procesuāli noteikumi, kas, runājot par izdevumiem saistībā ar tiesvedību, kuras mērķis ir konstatēt līguma noteikuma negodīgo raksturu, nav paredzēti Direktīvā 93/13.

47

Tiesa ir nospriedusi – tā kā šajā jautājumā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir attiecināma uz to iekšējo tiesību sistēmu. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un tā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips). No tā izriet, ka uz tiesāšanās izdevumu tiesvedībā valsts tiesās sadali attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 83. un 95. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Attiecībā uz efektivitātes principu, kas ir vienīgais pamatlietā aplūkojamais princips, Tiesa ir jau nospriedusi, ka katrs gadījums, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma tiesību subjektiem padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādās valsts instancēs. Šādā perspektīvā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pienācīga norise (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā lietā Direktīva 93/13 dod patērētājam tiesības vērsties tiesā, lai konstatētu līguma noteikuma negodīgo raksturu un novērstu tā piemērošanu. Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja šādā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumu sadales nolēmums būtu atkarīgs tikai no nepamatoti samaksātajām summām, kuras ir piespriests atmaksāt, tas, ņemot vērā izdevumus, kas rodas, ceļot prasību tiesā, varētu atturēt patērētāju no minēto tiesību izmantošanas. No tā Tiesa ir secinājusi, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tāda sistēma, kas ļauj piespriest patērētājam segt daļu no procesuālajiem izdevumiem atbilstoši to nepamatoti samaksāto summu apmēram, kuras tam ir atmaksātas pēc līguma noteikuma spēkā neesamības tā negodīguma dēļ, ņemot vērā, ka šāda sistēma rada būtisku šķērsli, kas var atturēt patērētāju īstenot ar minēto direktīvu piešķirtās tiesības uz līguma noteikumu potenciālā negodīguma efektīvu pārbaudi tiesā (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Caixabank un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑224/19 un C‑259/19, EU:C:2020:578, 98. un 99. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

50

Tomēr šī juridiskā situācija ir jānošķir no situācijas, kurā, kā tas ir pamatlietā, tiesāšanās izdevumi ir jāsedz tikai pārdevējam vai piegādātājam, kas ir noslēdzis līgumu ar patērētāju, kurš ir panācis negodīga noteikuma atcelšanu, bet ar ierobežojumu, ko nosaka strīda vērtība attiecībā uz maksimālo tiesāšanās izdevumu summu, kuru atlīdzību šis patērētājs var saņemt no sava līgumpartnera.

51

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 52. punktā, ar efektivitātes principu vispārīgi netiek liegts tas, ka patērētājs sedz noteiktas tiesāšanās izmaksas, ja viņš ceļ prasību ar mērķi konstatēt līguma noteikuma negodīgo raksturu. Turklāt nav apstrīdams, ka advokāta honorāri parasti ir būtiska daļa no izdevumiem, kas patērētājam rodas tiesvedībā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, United Video Properties, C‑57/15, EU:C:2016:611, 22. punkts).

52

No tā izriet, ka principā efektivitātes principam nav pretrunā tas, ka patērētājs, kam nolēmums ir labvēlīgs, no zaudētājas puses nesaņem viņa samaksāto advokāta honorāru atlīdzību pilnā apmērā.

53

Proti, ja patērētājs ir izvēlējies advokātu, kuram viņš ir uzticējis savu aizstāvību, un ir vienojies ar šo advokātu par honorāriem, kas viņam pienākas, nevar izslēgt, ka šie tiesāšanās izdevumi ir pārmērīgi tādēļ, ka honorāri, par kuriem lietas dalībnieks, kam nolēmums ir labvēlīgs, ir vienojies ar savu advokātu, ir neparasti augsti. Šajā kontekstā Tiesa ir atzinusi, ka tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēti vienotas likmes tarifi advokāta honorāru atlīdzināšanai, principā varētu tikt pamatots ar nosacījumu, ka tā mērķis ir nodrošināt, lai atlīdzināmie izdevumi būtu saprātīga apmēra, ņemot vērā tādus faktorus kā strīda priekšmets, tā apmērs vai darbs, kas paveicams attiecīgo tiesību aizstāvībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, United Video Properties, C‑57/15, EU:C:2016:611, 25. punkts).

54

Šajā ziņā tomēr ir jāuzsver, ka gadījumā, ja procesuālā kārtība radītu pārmērīgi augstas izmaksas, patērētājs varētu tikt atturēts no prasības celšanas tiesā, ņemot vērā ar prasības celšanu tiesā saistītos izdevumus attiecībā pret apstrīdētā parāda summu, vai no lietderīgas iesaistīšanās savu tiesību aizstāvībā tiesā, kurā prasību cēlis pārdevējs vai piegādātājs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 69. punkts, kā arī 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 54. punkts).

55

Tiesāšanās izdevumiem, kuru atlīdzību patērētājam, kam spriedums ir labvēlīgs, ir jābūt iespējai saņemt no lietas dalībnieka, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, tādējādi ir jābūt tādā apmērā, kas salīdzinājumā ar tiesvedības kopējām izmaksām ir pietiekams, lai no tā neizrietētu atturoša ietekme attiecībā uz šo patērētāju īstenot viņam ar Direktīvu 93/13 paredzēto tiesisko aizsardzību.

56

Tātad dalībvalstīm – ja tās savas procesuālās autonomijas ietvaros paredz advokāta honorāru atlīdzināšanas sistēmu, kurā ir ietverts ierobežojums attiecībā uz summu, kas ir jāmaksā pārdevējam vai piegādātājam, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, – ir jānosaka tāda maksimālā summa, kas ļauj patērētājam saņemt viņa samaksāto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu tādā apmērā, kas ir saprātīgs un samērīgs ar tiesvedības par līguma noteikuma negodīgo raksturu izmaksām.

57

Tādējādi valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā tā tas ir.

58

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz tiesāšanās izdevumu noteikšanu tiesvedībā par līguma noteikuma negodīgo raksturu ir paredzēts maksimālais apmērs, kas ir piemērojams advokāta honorāriem, kuru atlīdzību patērētājs, kam nolēmums pēc būtības ir labvēlīgs, var saņemt no pārdevēja vai piegādātāja, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ar nosacījumu, ka šis maksimālais apmērs pirmajam minētajam ļauj šajā sakarā saņemt tādas summas atlīdzību, kas ir saprātīga un samērīga ar tiesāšanās izdevumiem, kuri tam objektīvi bija jāsamaksā, lai celtu šādu prasību.

59

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko strīda vērtībai, uz kuras pamata tiek aprēķināti patērētājam, kam tiesvedībā par negodīgu līguma noteikumu nolēmums ir bijis labvēlīgs, atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi, ir jābūt noteiktai prasības pieteikumā vai, ja tas nav izdarīts, ir jābūt noteiktai šajā tiesiskajā regulējumā, un norādītā vērtība vēlāk nevar tikt grozīta.

60

Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem pamatlietā aplūkojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts, ka summa, kas – tostarp kā atlīdzība advokātiem – ir jāatlīdzina lietas dalībniekam, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, nevar pārsniegt vienu trešdaļu no strīda vērtības. Saskaņā ar LEC 253. pantu šī vērtība ir jānorāda pieteikumā par lietas ierosināšanu. Turklāt no LEC 251. panta izriet, ka tad, ja tiek prasīta naudas summa, kas nav noteikta, strīda vērtība tiek uzskatīta par tādu, kas nav noteikta naudas izteiksmē. Visbeidzot LEC 394. panta 3. punktā ir paredzēts, ka vienīgi tam, lai aprēķinātu summu, kas lietas dalībniekam, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, var būt jāmaksā kā atlīdzība advokātiem, naudas izteiksmē nenovērtējamos prasījumus novērtē 18000 EUR apmērā, ja vien lietas sarežģītības dēļ tiesa nenosaka citādi.

61

Attiecībā uz šo pēdējo minēto tiesību normu ir jānorāda, ka strīda vērtība nešķiet nemainīga, jo kompetentās tiesas sekretārs un – galu galā – tiesa, kas ir atbildīga par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, to var grozīt attiecīgās lietas sarežģītības dēļ. Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertās informācijas izriet, ka, lai gan prasītāji pamatlietā savā pieteikumā par lietas ierosināšanu nebija noteikuši strīda vērtību, tā vēlāk tiesāšanās izdevumu noteikšanas papildu procesā tika noteikta 30000 EUR apmērā.

62

Otrām kārtām, ir jānorāda, kā jau ticis atgādināts šī sprieduma 48. punktā, ka to tiesību aizsardzība, kuras patērētājam izriet no Direktīvas 93/13, tiek vērtēta, ņemot vērā efektivitātes principu, kura ievērošanu dalībvalstis izvērtē, it īpaši ņemot vērā tiesiskās drošības principu.

63

Tas, ka strīda vērtība ir noteikta kopš pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanas brīža, šķiet atbilstoši tiesiskās drošības principam, jo, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 76. punktā, šāda noteikšana ļauj tiesvedības dalībniekiem kopš tās uzsākšanas zināt iespējamās strīda ekonomiskās sekas.

64

Turklāt, runājot par tiesāšanās izdevumu summu, kuras atlīdzināšanu patērētājs no lietas dalībnieka, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, var prasīt par samaksātajiem advokāta honorāriem, nešķiet, ka efektivitātes principam būtu pretrunā tas, ka saskaņā ar tiesiskās drošības principu valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka strīda vērtību nevar grozīt tiesvedības gaitā, jo tiesvedības beigās ir jāpārliecinās, ka izdevumi, kas radušies patērētājam, faktiski ir atlīdzināti, ņemot vērā honorāru summu, kuru atlīdzību viņš, ņemot vērā strīdam piešķirto vērtību, var prasīt no pārdevēja vai piegādātāja, kam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

65

Šajā ziņā šī sprieduma 62. un 64. punktā jau ir uzsvērts, ka aizsardzības, uz ko ir vērsta Direktīva 93/13, efektivitāte ir jānodrošina ar patērētājiem sniegto garantiju, ka viņiem tiek atlīdzināti viņu veiktie izdevumi līdz summai, kas ir saprātīga un samērīga ar advokāta honorāru izmaksām tiesvedībā, kurā tiek konstatēts līguma noteikuma negodīgais raksturs. Tādējādi valsts tiesai, kura galu galā ir atbildīga par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, ir jāpārliecinās, ka attiecīgās valsts tiesību normas nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to patērētāja tiesību īstenošanu, kas viņam izriet no šīs direktīvas.

66

Šajā lietā tas, ka, nosakot tiesāšanās izdevumus, strīda vērtība tikusi noteikta 30000 EUR apmērā, norāda uz to, ka kompetentās tiesas sekretāram, kuru galu galā kontrolē kompetentā tiesa, ir rīcības brīvība, kas nepieciešama, lai novērtētu attiecīgā strīda vērtību, ievērojot atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu likumisko maksimālo robežu vienas trešdaļas apmērā no šīs vērtības. Tieši valsts tiesai, kurai galu galā ir kompetence noteikt tiesāšanās izdevumus, veicot šos aprēķinus, ir jāpārliecinās, ka faktiski atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi, ņemot vērā šo likumisko maksimālo robežu, atbilst summai, kas ir saprātīga un samērīga ar advokāta izdevumiem, kuri patērētājam objektīvi bija jāsamaksā, lai celtu attiecīgo prasību.

67

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko strīda vērtībai, uz kuras pamata tiek aprēķināti patērētājam, kam tiesvedībā par negodīgu līguma noteikumu nolēmums ir bijis labvēlīgs, atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi, ir jābūt noteiktai prasības pieteikumā vai, ja tas nav izdarīts, tai ir jābūt noteiktai šajā tiesiskajā regulējumā, un šo vērtību vēlāk nevar grozīt, ar nosacījumu, ka tiesa, kurai galu galā ir kompetence noteikt tiesāšanās izdevumus, var brīvi noteikt faktisko strīda vērtību patērētājam, nodrošinot viņam iespēju izmantot tiesības uz tādas summas atlīdzību, kas ir saprātīga un samērīga ar izdevumiem, kuri viņam objektīvi bija jāsamaksā, lai celtu šādu prasību.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: