EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62020CJ0279

Tiesas spriedums (trešā palāta), 2022. gada 1. augusts.
Bundesrepublik Deutschland pret XC.
Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Imigrācijas politika – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86/EK – 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts – Jēdziens “nepilngadīgs bērns” – 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Jēdziens “faktiska ģimenes dzīve” – Bērns, kurš lūdz ģimenes atkalapvienošanos ar savu tēvu, kas ieguvis bēgļa statusu – Atbilstošais datums, lai izvērtētu nepilngadīgā statusu.
Lieta C-279/20.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2022:618

 TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2022. gada 1. augustā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Imigrācijas politika – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86/EK – 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts – Jēdziens “nepilngadīgs bērns” – 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Jēdziens “faktiska ģimenes dzīve” – Bērns, kurš lūdz ģimenes atkalapvienošanos ar savu tēvu, kas ieguvis bēgļa statusu – Atbilstošais datums, lai izvērtētu nepilngadīgā statusu

Lietā C‑279/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2020. gada 23. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 26. jūnijā, tiesvedībā

Bundesrepublik Deutschland

pret

XC,

piedaloties

Landkreis Cloppenburg,

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], kas pilda trešās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši J. Pasers [J. Passer], F. Biltšens [F. Biltgen], L. S. Rosi [L. S. Rossi] (referente) un N. Vāls [N. Wahl],

ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko iesniedza:

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un D. Schaffrin, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 16. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punktu un 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) un Sīrijas valstspiederīgo XC par to, ka Vācijas Federatīvā Republika ir noraidījusi XC iesniegto pieteikumu izsniegt valsts vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 2003/86 2., 4., 6., 8. un 9. apsvērumā ir teikts:

“(2)

Pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos jānosaka saskaņā ar pienākumu aizsargāt ģimeni un ievērot ģimenes dzīves tiesības, kas paustas daudzos starptautisko tiesību aktos. Šī direktīva ievēro pamattiesības un ņem vērā principus, kurus jo īpaši atzīst [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 8. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

[..]

(4)

Ģimeņu atkalapvienošanās ir līdzeklis, lai padarītu iespējamu ģimenes dzīvi. Veicinot trešo valstu pilsoņu integrāciju dalībvalstī, ģimeņu atkalapvienošana palīdz radīt kultūrsociālo stabilitāti, kas veicina arī ekonomisko un sociālo kohēziju – Kopienas pamatmērķi, kas noteikts līgumā.

[..]

(6)

Lai aizsargātu ģimeni un nodibinātu vai saglabātu ģimenes dzīvi, pamatojoties uz vienotiem kritērijiem, jānosaka materiālie nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai.

[..]

(8)

Īpaša uzmanība jāpievērš bēgļu situācijai, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savu valsti un kuru dēļ viņi nevar dzīvot parastu dzīvi šajā valstī. Tādēļ jānosaka labvēlīgāki nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai.

(9)

Ģimenes atkalapvienošanās visos gadījumos attiecas uz kodolģimenes locekļiem, t.i., uz laulāto un nepilngadīgiem bērniem.”

4

Direktīvas 2003/86 1. pants ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta f) punktu:

“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:

[..]

f)

“nepilngadīgie bez pavadības” ir trešās valsts pilsoņi vai bezvalstnieki, kas ir jaunāki par astoņpadsmit gadiem, kuri ierodas dalībvalsts teritorijā un ko nepavada pieaugušais, kurš par tiem ir atbildīgs saskaņā ar tiesību aktiem vai paražām, un kamēr tos faktiski neuzrauga šāda persona, vai nepilngadīgie, kas ir palikuši bez pavadības pēc ieceļošanas dalībvalsts teritorijā.”

6

Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:

[..]

c)

apgādnieka nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas. Dalībvalstis var atļaut atkalapvienošanos ar bērniem, par kuriem aizbildnība ir dalīta, ar noteikumu, ka otra puse, kas dala aizbildnību, ir devusi savu piekrišanu;

[..]

Šajā pantā minētie nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, un nedrīkst būt precējušies.

[..]”

7

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis paredz, vai apgādniekam vai viņa ģimenes locekļiem attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm nepieciešams iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos, lai īstenotu ģimenes atkalapvienošanās tiesības.

[..]

5.   Izskatot pieteikumu, dalībvalstis pienācīgi izvērtē nepilngadīgo bērnu intereses.”

8

Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punktā ir precizēts:

“Ja bēglis ir nepilngadīgais bez pavadības, dalībvalstis:

a)

atļauj viņa/viņas pirmās pakāpes radinieku taisnā augšupējā līnijā ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, nepiemērojot nosacījumus, kas paredzēti 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā;

[..].”

9

Minētās direktīvas 16. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, vai, vajadzības gadījumā, atsaukt vai atteikties atjaunot ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju, ja ir šādi apstākļi:

[..]

b)

apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(-i) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi;

[..].”

10

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 17. pantu:

“Dalībvalstis pienācīgi ņem vērā personas ģimenes attiecību veidu un pastāvību, viņa uzturēšanās laiku dalībvalstī un [..] ģimenes, kultūras vai sociālo saišu esamību ar savu izcelsmes valsti, ja pieteikumu noraida, atsauc vai atsaka pagarināt uzturēšanās atļauju, vai lemj par apgādnieka un viņa ģimenes locekļu izraidīšanu no valsts.”

Vācijas tiesības

11

2008. gada 25. februāraGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā; BGBl. 2008 I, 162. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AufenthG”), 6. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Ilgtermiņa uzturēšanās gadījumā ir jāsaņem Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas vīza (valsts vīza), ko izsniedz pirms ieceļošanas. Šo vīzu izsniedz atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem par uzturēšanās atļauju, ES zilo karti, ICT karti, pastāvīgā iedzīvotāja karti un ES pastāvīgā iedzīvotāja uzturēšanās atļauju. [..]”

12

Šī likuma 25. panta “Ārvalstnieku uzturēšanās humānu apsvērumu dēļ” 2. punktā ir noteikts:

“Ārvalstniekam ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde) viņam ir piešķīrusi bēgļa statusu Asylgesetz (Patvēruma likums) 3. panta 1. punkta izpratnē vai alternatīvās aizsardzības statusu Patvēruma likuma 4. panta 1. punkta izpratnē. [..]”

13

AufenthG 32. panta “Bērnu ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” 1. punktā ir noteikts:

“Nepilngadīgam neprecētam ārvalstnieka bērnam ir jāizsniedz uzturēšanās atļauja, ja abi vecāki vai vecāks, kuram vienam pašam ir aizgādības tiesības, ir saņēmuši kādu no šīm uzturēšanās atļaujām:

[..]

2. uzturēšanās atļauja saskaņā ar 25. panta 1. punktu vai 2. punkta pirmajā teikumā minēto pirmo alternatīvu.

[..]”

14

Šī likuma 36. pantā “Vecāku un citu ģimenes locekļu ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” ir precizēts:

“(1)   Atkāpjoties no 5. panta 1. punkta 1. apakšpunkta un 29. panta 1. punkta 2. apakšpunkta, tāda nepilngadīga ārvalstnieka vecākiem, kuram ir uzturēšanās atļauja saskaņā ar 23. panta 4. punktu, 25. panta 1. punktu vai 2. punkta pirmajā teikumā minēto pirmo alternatīvu, pastāvīgā iedzīvotāja karte saskaņā ar 26. panta 3. punktu vai pastāvīgā iedzīvotāja karte saskaņā ar 26. panta 4. punktu, kas saņemta pēc uzturēšanās atļaujas piešķiršanas saskaņā ar 25. panta 2. punkta pirmajā teikumā minēto otro alternatīvu, ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā neuzturas neviens no vecākiem, kam ir aizgādības tiesības.

(2)   Citiem ārvalstnieka ģimenes locekļiem var piešķirt uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, ja tas ir nepieciešams, lai izvairītos no pārmērīgām grūtībām. Attiecībā uz pilngadīgiem ģimenes locekļiem mutatis mutandis ir jāpiemēro 30. panta 3. punkts un 31. pants, uz nepilngadīgiem ģimenes locekļiem – 34. pants.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15

XC, kas dzimusi 1999. gada 1. janvārī, kā Sīrijas valstspiederīgā, kura vairākus gadus dzīvo Turcijā, lūdza izsniegt valsts vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar savu tēvu, kurš Vācijā ir ieguvis bēgļa statusu.

16

Viņas māte ir mirusi. Viņas tēvs 2015. gadā ieceļoja Vācijā, kur 2016. gada aprīlī iesniedza formālu patvēruma pieteikumu. Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde 2017. gada jūlijā XC tēvam piešķīra bēgļa statusu pēc tam, kad tika apmierināta viņa celtā prasība. 2017. gada septembrī Ārvalstnieku dienests izsniedza viņam uzturēšanās atļauju uz trim gadiem saskaņā ar AufenthG 25. panta 2. punktu.

17

XC, kura 2017. gada 1. janvārī kļuva pilngadīga, 2017. gada 10. augustā Vācijas Federatīvās Republikas ģenerālkonsulātā Stambulā (Turcija) lūdza izsniegt valsts vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar savu tēvu, kurš dzīvo Vācijā. Šis ģenerālkonsulāts atteicās izsniegt pieprasīto vīzu, ar 2017. gada 11. decembra lēmumu galu galā noraidot pārskatīšanas lūgumu. Tas uzskatīja, ka nav izpildīti AufenthG 32. pantā paredzētie nosacījumi, jo XC bija sasniegusi pilngadību, pirms viņas tēvam kā bēglim tika piešķirta uzturēšanās atļauja. Turklāt minētais ģenerālkonsulāts uzskatīja, ka saskaņā ar AufenthG 36. panta 2. punktu attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos ar pilngadīgu bērnu ir nepieciešams, lai pastāvētu pārmērīgas grūtības, kas tā nebija šajā gadījumā, jo netika konstatēts, ka XC Turcijā nevarētu dzīvot patstāvīgi.

18

Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa, Vācija) ar 2019. gada 12. marta spriedumu apmierināja XC celto prasību par šo ģenerālkonsulāta lēmumu un uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai izsniegt ieinteresētajai personai vīzu ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Savu lēmumu tā pamatoja, norādot, ka saskaņā ar 2018. gada 12. aprīļa spriedumu A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) – saistībā ar vecāku ģimenes atkalapvienošanos ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības –, kas būtu attiecināms uz apvērsto situāciju šajā lietā par bērna ģimenes atkalapvienošanos ar vecāku, kurš ir ieguvis bēgļa statusu, noteicošais datums, lai izvērtētu XC kā nepilngadīgas personas statusu, ir datums, kurā iesniegts nevis pieteikums vīzai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, bet gan patvēruma pieteikums, ko iesniedzis ieinteresētās personas tēvs. Līdz ar to Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts esot jāinterpretē tādējādi, ka apgādnieka bērns ir jāuzskata par nepilngadīgu, ja tas ir bijis nepilngadīgs apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī. Turklāt saskaņā ar Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa) viedokli arī ģimeņu atkalapvienošanās ar bērnu gadījumā atbilstošā datuma noteikšana, lai izvērtētu attiecīgā bērna nepilngadīgā statusu, nav atstāta dalībvalstu ziņā, bet tai ir jāizriet no šīs direktīvas autonomas interpretācijas. Šī tiesa precizēja – ja minētās direktīvas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nolūkā datums, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā bērna nepilngadīgā statusu, būtu datums, kurā iesniegts viņa vīzas pieteikums, tiktu apdraudēta tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos lietderīgā iedarbība un pārkāpti tiesiskās drošības un vienlīdzīgas attieksmes principi. Minētā tiesa norādīja, ka šajā gadījumā XC iesniedza savu vīzas pieteikumu triju mēnešu termiņā, kas prasīts saskaņā ar Tiesas judikatūru šajā jomā, sākot no dienas, kad atzīts personas, kurai ir sākotnējās uzturēšanās tiesības, bēgļa statuss.

19

Vācijas Federatīvā Republika iesniedza revīzijas sūdzību par minēto spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija). Pamatojot savu revīzijas sūdzību, tā norāda, ka lieta, kurā tika pasludināts 2018. gada 12. aprīļa spriedums A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), attiecās uz faktiem, kas atšķiras no šajā lietā aplūkotajiem faktiem, un uz citas, nevis šajā lietā aplūkotās Direktīvas 2003/86 normas interpretāciju. Tiesas apsvērumi par šīs direktīvas 2. panta f) punkta interpretāciju neesot piemērojami minētās direktīvas 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta interpretācijai, vēl jo vairāk tāpēc, ka pēdējā minētajā normā ir skaidra norāde uz dalībvalstu tiesībām.

20

Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) norāda, ka, pamatojoties uz valsts tiesībām, XC nav tiesību saņemt pieprasīto vīzu, ņemot vērā, ka saskaņā ar šīm tiesībām to nepieļauj fakts, ka viņa bija sasniegusi pilngadības vecumu pirms šīs vīzas pieteikuma iesniegšanas datuma. Tomēr Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) pauž šaubas par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Direktīvai 2003/86. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai šajā lietā ir iespējams piemērot risinājumu, ko Tiesa sniegusi 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kurš ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī bijis jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu un kuram vēlāk tiek atzīts bēgļa statuss, ir kvalificējams kā “nepilngadīgais” minētās direktīvas 2. panta f) punkta, lasot kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, izpratnē.

21

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas šajā ziņā, ņemot vērā, ka minētais spriedums attiecās uz vecāku ģimenes atkalapvienošanos ar nepilngadīgu bēgli bez pavadības atbilstoši Direktīvas 2003/86 2. panta f) punktam un 10. panta 3. punkta a) apakšpunktam, aplūkojot tos kopsakarā. Savukārt pamatlieta ir par to, kā interpretēt direktīvas 4. panta 1. punktu, kurā ir reglamentēta bērnu ģimenes atkalapvienošanās ar pieaugušiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir ieguvuši bēgļa statusu un kuriem tāpēc ir atļauts uzturēties dalībvalstī.

22

Turklāt šī tiesa vēlas noskaidrot, pēc kādiem kritērijiem tai ir jāizvērtē, vai ir izpildīta prasība par faktisku ģimenes dzīvi, kurai minētās direktīvas 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir pakārtotas tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.

23

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [..] Direktīvas 2003/86 [..] 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par bēgli atzīta apgādnieka bērns šīs tiesību normas izpratnē ir nepilngadīgs arī tad, ja apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī bērns bija nepilngadīgs, bet sasniedza pilngadību jau pirms tika iesniegts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

Kādas prasības tādā gadījumā kā šis ir jāizvirza attiecībā uz faktisko ģimenes dzīvi Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē?

a)

Vai tam par pietiekamu var tikt atzīta juridiskās izcelšanās saikne vai arī ir nepieciešama faktiska ģimenes dzīve?

b)

Gadījumā, ja ir nepieciešama arī faktiska ģimenes dzīve: cik intensīvai tai ir jābūt? Vai, piemēram, pietiek ar atsevišķiem vai regulāriem apmeklējumiem, vai nepieciešams dzīvot vienā kopīgā mājsaimniecībā un vai turklāt ir jāpastāv arī savstarpēja atbalsta saiknei, kad ģimenes locekļi ir atkarīgi viens no otra palīdzības?

c)

Vai tāda, pa šo laiku pilngadību sasnieguša, bērna ieceļošanai, kurš vēl atrodas trešā valstī un ir iesniedzis pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar bēgļa statusu ieguvušu vecāku, ir nepieciešams prognozes vērtējums par to, vai pēc ieceļošanas dalībvalstī tiks uzsākta (atjaunota) ģimenes dzīve atbilstoši otrā jautājuma b) daļā minētajām prasībām?”

Tiesvedība Tiesā

24

Ar 2020. gada 3. augusta lēmumu Tiesas priekšsēdētājs iesniedzējtiesai uzdeva jautājumu, vai tā vēlas uzturēt savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ņemot vērā 2020. gada 16. jūlija spriedumu État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577).

25

Ar 2020. gada 8. septembra lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2020. gada 9. septembrī, minētā tiesa informēja Tiesu, ka vēlas uzturēt šo lūgumu, jo uzskata, ka minētajā spriedumā nav sniegtas pietiekamas atbildes uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem.

26

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu Tiesa 2021. gada 12. maijā uzdeva Vācijas valdībai jautājumu, ar kuru tā aicināja to paust nostāju par 2018. gada 12. aprīļa sprieduma A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) iespējamo ietekmi, lai atbildētu uz pirmo jautājumu. Vācijas valdība 2021. gada 21. jūnijā iesniedza atbildi uz Tiesas uzdoto jautājumu.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datums – uz kuru ir jāatsaucas, lai noteiktu, vai apgādnieka, kas ir ieguvis bēgļa statusu, bērns ir nepilngadīgs bērns šīs tiesību normas izpratnē situācijā, kad šis bērns ir kļuvis pilngadīgs pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kurš ir apgādnieks, un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas, – ir datums, kurā vecāks, kas ir apgādnieks, ir iesniedzis savu patvēruma pieteikumu, lai iegūtu bēgļa statusu.

28

Iesākumā jānorāda, ka šis jautājums izriet no pamatlietas īpašajiem apstākļiem, kurā attiecīgais bērns bija nepilngadīgs, kad 2016. gada aprīlī viņa tēvs iesniedza patvēruma pieteikumu, bet sasniedza pilngadību, pirms tā tēvs 2017. gada jūlijā ieguva bēgļa statusu, jo Vācijas kompetentās iestādes sākotnēji bija noraidījušas viņa pieteikumu, un tādējādi pirms tam bija iespēja iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar attiecīgo vecāku, un šis pieteikums tika iesniegts 2017. gada 10. augustā.

29

Iesniedzējtiesa uzskata, kā izriet no šī sprieduma 25. punktā minētās atbildes uz Tiesas uzdoto jautājumu, ka pamatlieta atšķiras no lietām, kurās tika pasludināts 2020. gada 16. jūlija spriedums État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577), it īpaši, ņemot vērā atšķirības starp lietu, kurās tika pieņemts minētais spriedums, faktisko un juridisko kontekstu un pamatlietas faktisko un juridisko kontekstu. It īpaši minētā tiesa norāda, ka, lai gan minētajā spriedumā Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datums, uz kuru ir jāatsaucas, lai noteiktu, vai trešās valsts valstspiederīgais vai neprecējies bezvalstnieks ir nepilngadīgs bērns, ir datums, kurā iesniegts pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem, bet nevis datums, kurā attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par šo pieteikumu, attiecīgajā gadījumā – pēc prasības, kas vērsta pret lēmumu, ar kuru šis pieteikums ir noraidīts, Tiesa nav sniegusi atbildi uz jautājumu, vai bērna atkalapvienošanās gadījumā ar tēvu, kuram ir bēgļa statuss, ir iespējams izmantot agrāku datumu, nevis datumu, kurā ir iesniegts pieteikums par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, proti, šī vecāka iesniegtā patvēruma pieteikuma iesniegšanas datumu, ņemot vērā, ka šis jautājums minētajās lietās nebija noteicošs.

30

Tādējādi rodas jautājums, vai, ņemot vērā minētos īpašos apstākļus, šajā gadījumā ir iespējams piemērot risinājumu, ko Tiesa ir sniegusi 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), attiecībā uz datumu, kas ir noteicošais, lai novērtētu patvēruma meklētāja, kuram ir piešķirts bēgļa statuss, bērna nepilngadīgā statusu.

31

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka 2020. gada 16. jūlija spriedums État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577) neatrisina jautājumu, vai šajā gadījumā ir iespējams piemērot risinājumu, kuru Tiesa ir sniegusi 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) un kurš izklāstīts šī sprieduma 20. punktā.

32

Uz pirmo jautājumu ir jāatbild ņemot vērā tieši šos sākotnējos apsvērumus.

33

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 mērķis ir veicināt ģimeņu atkalapvienošanos un ka šī direktīva turklāt ir vērsta uz to, lai piešķirtu aizsardzību trešo valstu valstspiederīgajiem, tostarp nepilngadīgajiem (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Šajā kontekstā minētās direktīvas 4. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikti konkrēti pozitīvi pienākumi, kuriem atbilst skaidri definētas subjektīvas tiesības. Ar to tām ir noteikts pienākums šajā pašā direktīvā paredzētajos gadījumos atļaut ģimenes atkalapvienošanos atsevišķiem apgādnieka ģimenes locekļiem, tām šajā ziņā neparedzot rīcības brīvību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Pie apgādnieka ģimenes locekļiem, kuru ieceļošana un uzturēšanās ir jāatļauj attiecīgajai dalībvalstij atbilstoši Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punktam pieder “apgādnieka nepilngadīgi bērni, arī adoptēti bērni, ja apgādniekam pār tiem ir aizbildnība un bērni ir atkarīgi no viņa vai viņas”.

36

Šajā ziņā, lai gan Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir norādīts, ka nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, tajā nav precizēts brīdis, uz kuru ir jāatsaucas, lai izvērtētu, vai šis nosacījums ir izpildīts, un šajā ziņā nav ietverta norāde uz dalībvalstu tiesībām (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 28. punkts).

37

Lai gan saskaņā ar minēto tiesību normu dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība noteikt likumiskās pilngadības vecumu, tomēr tām nevar tikt piešķirta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz tā brīža noteikšanu, uz kuru jāatsaucas, lai novērtētu pieteikuma iesniedzēja vecumu Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta izpratnē. Proti, ir jāatgādina, ka gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka, lai noteiktu šo tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38

Kā atgādināts šī sprieduma 33. punktā, Direktīvas 2003/86 mērķis ir veicināt ģimeņu atkalapvienošanos. Šajā nolūkā, kā precizēts tās 1. pantā, šajā direktīvā ir paredzēti nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai, kuras ir trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.

39

Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punktu, īstenojot Savienības tiesību aktus, dalībvalstis ievēro Hartā noteiktās tiesības un principus un veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

40

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm, it īpaši to tiesām, ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības Savienības tiesībām atbilstošā veidā, bet arī jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu atvasināto tiesību akta interpretāciju, kas būtu pretrunā Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

It īpaši Hartas 7. pantā ir atzītas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. 7. pants saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāskata kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna interešu prioritāti, kas atzīta Hartas 24. panta 2. punktā, un ievērojot tās 24. panta 3. punktā minēto bērna vajadzību regulāri uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

No tā secināms, ka Direktīvas 2003/86 tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Hartas 7. pantam un 24. panta 2. un 3. punktam, kā tas turklāt izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 5. panta 5. punkta teksta, saskaņā ar kuru dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ir jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves sekmēšanu (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan Vācijas tiesībās nav noteikts, ka bērnam ir jābūt nepilngadīgam datumā, kad tiek pieņemts lēmums par viņa pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, šim bērnam ir jābūt nepilngadīgam brīdī, kad viņš iesniedz vīzas pieteikumu, un brīdī, kad viņa vecāks saņem uzturēšanās atļauju, kas viņam dod tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos.

44

Šajā kontekstā – tikai tad, ja XC nepilngadīgās statuss ir jānosaka datumā, kad viņas tēvs ir lūdzis patvērumu, viņa varētu atsaukties uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punktu un tādējādi panākt labvēlīgu iznākumu tiesvedībā iesniedzējtiesā.

45

Šajā ziņā vispirms jāuzsver, ka patvēruma meklētāja bērns var likumīgi iesniegt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta pamata tikai tad, kad par vecāka, kas ir patvēruma meklētājs, pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai jau ir pieņemts galīgs pozitīvs lēmums. Kā Tiesa jau precizējusi, šis nosacījums ir viegli izskaidrojams ar to, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas nav iespējams droši zināt, vai ieinteresētā persona atbilst nosacījumiem, lai tai tiktu atzīts bēgļa statuss, kas savukārt ir nosacījums tiesībām panākt ģimenes atkalapvienošanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 51. un 63. punkts).

46

Turklāt jāatgādina, ka bēgļa statusa atzīšana ir deklaratīvs akts, un tādējādi bēglim ir tiesības tikt atzītam par bēgli no dienas, kad viņš ir iesniedzis savu pieteikumu par šī statusa piešķiršanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), 53. un 54. punkts).

47

Kā secinājumu 42. punktā atgādinājis ģenerāladvokāts, no Tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) un 2020. gada 16. jūlija sprieduma État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns) (C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577) arī izriet, ka nepilngadīga bērna tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos nevar beigt pastāvēt, paejot laikam, kas nepieciešams, lai pieņemtu lēmumus par starptautiskās aizsardzības vai ģimenes atkalapvienošanās pieteikumiem.

48

Ir jānorāda, ka datuma, kurā attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde lemj par patvēruma pieteikumu, ko iesniedzis attiecīgais vecāks, vai vēlāka datuma, kurā attiecīgais bērns iesniedz pieteikumu vīzai ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, atzīšana par datumu, uz kuru ir jāatsaucas, lai izvērtētu nepilngadīgā statusu Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta piemērošanas nolūkā, neatbilstu ne tikai šīs direktīvas mērķiem veicināt ģimeņu atkalapvienošanos un piešķirt īpašu aizsardzību bēgļiem, bet arī prasībām, kas izriet no Hartas 7. panta un 24. panta 2. punkta, jo šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir prasīts, lai visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, it īpaši tajās, ko veic dalībvalstis, piemērojot minēto direktīvu, prioritāri tiktu ņemtas vērā bērna intereses (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 36. punkts).

49

Proti, kompetentajām valsts iestādēm un tiesām nebūtu pamudinājuma prioritāri izskatīt nepilngadīgu bērnu vecāku iesniegtos starptautiskās aizsardzības pieteikumus ar nepieciešamo steidzamību, lai ņemtu vērā šo nepilngadīgo īpašo neaizsargātību, un tādējādi tām būtu iespēja rīkoties veidā, kas apdraudētu gan vecāka tiesības uz ģimenes dzīvi ar savu nepilngadīgo bērnu, gan arī bērna – ar viņa ģimenes locekli (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 58. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis), C‑768/19, EU:C:2021:709, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Turklāt šāda interpretācija būtu pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās drošības principiem, jo tā neļautu garantēt identisku un paredzamu attieksmi pret visiem pieteikumu iesniedzējiem, kuri hronoloģiski atrodas vienādā situācijā, jo tā izraisītu to, ka pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos apmierināšana tiktu padarīta atkarīga galvenokārt no apstākļiem, kuri ir atkarīgi no administrācijas vai valsts tiesas, it īpaši no lielāka vai mazāka ātruma, ar kādu tiek izskatīts starptautiskās aizsardzības pieteikums vai tiek pieņemts nolēmums par prasību, kas celta par lēmumu, ar kuru šāds pieteikums noraidīts, nevis no apstākļiem, kas attiecināmi uz pieteikuma iesniedzēju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, A un S, C‑550/16, EU:C:2018:248, 56. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

51

Turklāt minētā interpretācija, tā kā ar to attiecīgā nepilngadīgā bērna tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no nejaušiem un neparedzamiem apstākļiem, kuri ir pilnībā attiecināmi uz konkrētās dalībvalsts kompetentajām valsts iestādēm un tiesām, varētu izraisīt būtiskas atšķirības pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos izskatīšanā starp dalībvalstīm un vienas un tās pašas dalībvalsts ietvaros (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, État belge (Ģimenes atkalapvienošanās – Nepilngadīgs bērns), C‑133/19, C‑136/19 un C‑137/19, EU:C:2020:577, 43. punkts).

52

No tā izriet, ka tādu iemeslu dēļ, kas pēc būtības ir analoģiski tiem, ar kuriem pamatota Direktīvas 2003/86 2. panta f) punkta, lasot kopsakarā ar tās 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, interpretācija 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248), lai noteiktu, vai bēgļa statusu ieguvušā apgādnieka bērns ir nepilngadīgs Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta izpratnē situācijā, kad šis bērns ir sasniedzis pilngadību, pirms apgādniekam piešķirts bēgļa statuss un pirms iesniegts pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, ir jāņem vērā šī apgādnieka patvēruma pieteikuma iesniegšanas datums. Vienīgi šāda datuma ņemšana vērā atbilst šīs direktīvas mērķiem, kā arī Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka par šo pieteikumu tiek lemts tieši pēc tā iesniegšanas vai, kā tas ir pamatlietā, pēc tam, kad ir atcelts lēmums, ar kuru minētais pieteikums ir noraidīts.

53

Tomēr šajā ziņā ir jāprecizē, ka šādā situācijā pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, pamatojoties uz Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punktu, ir jāiesniedz saprātīgā termiņā, proti, triju mēnešu laikā no dienas, kad vecākam, kas ir apgādnieks, ir piešķirts bēgļa statuss.

54

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datums – uz kuru jāatsaucas, lai noteiktu, vai apgādnieka, kas ieguvis bēgļa statusu, bērns ir nepilngadīgs bērns šīs tiesību normas izpratnē situācijā, kad šis bērns ir sasniedzis pilngadību pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kurš ir apgādnieks, un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas, – ir datums, kurā vecāks, kas ir apgādnieks, ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, lai iegūtu bēgļa statusu, ar nosacījumu, ka pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos iesniegts triju mēnešu laikā pēc vecāka, kas ir apgādnieks, bēgļa statusa atzīšanas.

Par otro jautājumu

55

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādi ir nosacījumi, kam jābūt izpildītiem, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nepilngadīga bērna ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar vecāku, kurš ir ieguvis bēgļa statusu, ja šis bērns ir kļuvis pilngadīgs pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kas ir apgādnieks, un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas.

56

Iesniedzējtiesa it īpaši lūdz Tiesu precizēt, vai šajā nolūkā pietiek ar juridiskās izcelšanās saikni vai ir nepieciešama arī faktiska ģimenes dzīve, un šajā gadījumā – kādai jābūt tās intensitātei. Šī tiesa arī jautā, vai attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanos tiek prasīts, lai pēc bērna ieceļošanas attiecīgās dalībvalsts teritorijā ģimenes dzīve pēdējā minētajā tiktu atjaunota.

57

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts noraidīt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, atsaukt uzturēšanās atļauju, kas piešķirta šajā ziņā, vai atteikties to atjaunot, ja apgādnieks un viņa/viņas ģimenes loceklis(-i) vairs faktiski nedzīvo laulības vai ģimenes dzīvi. Tomēr šajā tiesību normā nav ne noteikti kritēriji, kas ļautu novērtēt šādu faktisku ģimenes saišu esamību, ne arī izvirzītas kādas īpašas prasības saistībā ar attiecīgo ģimenes attiecību intensitāti. Turklāt šajā jautājumā tajā nav arī norādes uz dalībvalstu tiesībām.

58

Kā atgādināts šī sprieduma 37. punktā, gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka, lai noteiktu šo tiesību normas, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, saturu un piemērošanas jomu, tā visā Eiropas Savienībā parasti ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā it īpaši tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi.

59

Ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/86 mērķis saskaņā ar tās 6. apsvērumu ir nodrošināt ģimenes aizsardzību un ģimenes dzīves saglabāšanu vai nodibināšanu, izmantojot ģimenes atkalapvienošanos. Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. apsvērumu ģimeņu atkalapvienošanās ir līdzeklis, lai padarītu iespējamu ģimenes dzīvi un palīdzētu radīt kultūrsociālo stabilitāti.

60

Turklāt, kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā, ar ģimenes atkalapvienošanos saistītajiem pasākumiem, tostarp šīs direktīvas 16. pantā paredzētajiem pasākumiem, ir jāatbilst pamattiesībām, it īpaši tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas garantētas Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā, saskaņā ar kuriem dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ir jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves sekmēšanu.

61

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/86 8. apsvērumu īpaša uzmanība jāpievērš bēgļu situācijai, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savu valsti un nevar dzīvot parastu ģimenes dzīvi šajā valstī. Tieši tāpēc šajā direktīvā ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi bēgļiem attiecībā uz viņu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos īstenošanu.

62

Visbeidzot, lai izvērtētu nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi, kā turklāt izriet no šīs direktīvas 17. panta, katrā gadījumā apsverot visus atbilstošos faktorus un ņemot vērā šajā direktīvā izvirzītos mērķus.

63

Šajā nolūkā, lai konstatētu faktiskas ģimenes saites, nepietiek tikai ar juridiskās izcelšanās saikni. Proti, lai gan atbilstošās Direktīvas 2003/86 un Hartas tiesību normas aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi un veicina tās saglabāšanu, tās, ja vien ieinteresētās personas turpina dzīvot faktisku ģimenes dzīvi, atstāj šo tiesību īpašnieku ziņā lēmuma pieņemšanu par to, kā viņi vēlas dzīvot savu ģimenes dzīvi, un it īpaši nenosaka nekādas prasības attiecībā uz viņu ģimenes attiecību intensitāti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes loceklis), C‑768/19, EU:C:2021:709, 58. punkts).

64

Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda, ka brīdī, kad XC tēvs bija spiests pamest savu izcelsmes valsti, viņa vēl bija nepilngadīga un tādējādi bija daļa no viņas tēva kodolģimenes, kura minēta Direktīvas 2003/86 9. apsvērumā un uz kuru saskaņā ar šo pašu apsvērumu “visos gadījumos” attiecas ģimenes atkalapvienošanās. Taču, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, nekas neliecina par to, ka ieinteresētajām personām laikposmā pirms tēva bēgšanas nebija faktiskas ģimenes dzīves.

65

Otrkārt, ir jāņem vērā fakts, ka šajā gadījumā XC un viņas tēvs nevarēja dzīvot patiesu ģimenes dzīvi viņu atšķirtības laikposmā, kura radās it īpaši tēva kā bēgļa īpašās situācijas dēļ, līdz ar to šis apstāklis vien pats par sevi nevar būt pamats konstatējumam par faktiskas ģimenes dzīves neesamību Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Turklāt nevar arī pieņemt, ka jebkāda ģimenes dzīve starp vecāku un bērnu pārstāj pastāvēt uzreiz pēc tam, kad nepilngadīgais bērns sasniedz pilngadību.

66

Šādos apstākļos faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšana ir saistīta ar prasību konstatēt reālas ģimenes saites vai vēlmi izveidot vai uzturēt šādas saites.

67

Tādējādi fakts, ka attiecīgās personas plāno laiku pa laikam, cik vien tas ir iespējams, apmeklēt viena otru un uzturēt jebkāda veida regulārus kontaktus, it īpaši, ņemot vērā materiālos apstākļus, kas raksturo attiecīgo personu situāciju, tostarp bērna vecumu, var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka šīs personas atjauno personiskās un emocionālās attiecības, un lai apliecinātu faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanu.

68

Turklāt nedrīkst arī prasīt, lai vecāks, kas ir apgādnieks, un viņa bērns finansiāli atbalstītu viens otru, jo ir iespējams, ka viņiem nav materiālo līdzekļu šādam atbalstam.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve šīs tiesību normas izpratnē nepilngadīga bērna ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar vecāku, kurš ieguvis bēgļa statusu, ja šis bērns ir sasniedzis pilngadību pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kas ir apgādnieks, un pirms ģimenes atkalapvienošanās pieteikuma iesniegšanas, nepietiek tikai ar juridiskās izcelšanās saikni. Tomēr, lai bērns varētu izmantot ģimenes atkalapvienošanos, nav nepieciešams, lai vecāks, kas ir apgādnieks, un attiecīgais bērns dzīvotu vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta. Lai uzskatītu, ka šīs personas atjauno personiskās un emocionālās attiecības, un lai apliecinātu faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanu, var pietikt ar atsevišķiem apmeklējumiem, cik vien tie ir iespējami, un jebkāda veida regulāriem kontaktiem. Turklāt nedrīkst arī prasīt, lai vecāks, kas ir apgādnieks, un viņa bērns finansiāli atbalstītu viens otru.

Par tiesāšanās izdevumiem

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

 

1)

Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos 4. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka datums – uz kuru jāatsaucas, lai noteiktu, vai apgādnieka, kas ieguvis bēgļa statusu, bērns ir nepilngadīgs bērns šīs tiesību normas izpratnē situācijā, kad šis bērns ir sasniedzis pilngadību pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kurš ir apgādnieks, un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas, – ir datums, kurā vecāks, kas ir apgādnieks, ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, lai iegūtu bēgļa statusu, ar nosacījumu, ka pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos iesniegts triju mēnešu laikā pēc vecāka, kas ir apgādnieks, bēgļa statusa atzīšanas.

 

2)

Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai uzskatītu, ka pastāv faktiska ģimenes dzīve šīs tiesību normas izpratnē nepilngadīga bērna ģimenes atkalapvienošanās gadījumā ar vecāku, kurš ieguvis bēgļa statusu, ja šis bērns ir sasniedzis pilngadību pirms bēgļa statusa piešķiršanas vecākam, kas ir apgādnieks, un pirms pieteikuma par ģimenes atkalapvienošanos iesniegšanas, nepietiek tikai ar juridiskās izcelšanās saikni. Tomēr, lai bērns varētu izmantot ģimenes atkalapvienošanos, nav nepieciešams, lai vecāks, kas ir apgādnieks, un attiecīgais bērns dzīvotu vienā kopīgā mājsaimniecībā vai zem viena jumta. Lai uzskatītu, ka šīs personas atjauno personiskās un emocionālās attiecības, un lai apliecinātu faktiskas ģimenes dzīves pastāvēšanu, var pietikt ar atsevišķiem apmeklējumiem, cik vien tie ir iespējami, un jebkāda veida regulāriem kontaktiem. Turklāt nedrīkst arī prasīt, lai vecāks, kas ir apgādnieks, un viņa bērns finansiāli atbalstītu viens otru.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Top