–

Aurubis AG vārdā – S. Altenschmidt un D. Helling, Rechtsanwälte,

–

Bundesrepublik Deutschland vārdā – J. Steegmann un A. Leskovar, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. De Meester, C. Hermes un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Komisijas Lēmuma 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (OV 2011, L 130, 1. lpp.), 3. panta d) punktu un, otrkārt, šī lēmuma piemērojamību laikā trešajā tirdzniecības periodā (no 2013. līdz 2020. gadam).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Aurubis AG un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), ko pārstāv Umweltbundesamt, Deutsche Emissionshandelsstelle (Federālais vides dienests, Emisijas kvotu tirdzniecības iestāde, Vācija, turpmāk tekstā – “DEHSt”), par siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotām (turpmāk tekstā – “emisijas kvotas”), kas bez maksas piešķiramas Aurubis par primārā vara ražošanu.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), redakcijā, ko piemēroja Lēmuma 2011/278 pieņemšanas brīdī un kas attiecas uz pirmā jautājuma izskatīšanu, ietver grozījumus, kas veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (OV 2009, L 140, 63. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87”).

4

Pēc tam Direktīvā 2003/87 tika izdarīti citi grozījumi, tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2015/1814 (2015. gada 6. oktobris) par Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību un ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK (OV 2015, L 264, 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/410 (2018. gada 14. marts), ar ko groza Direktīvu 2003/87, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos, un Lēmumu 2015/1814 (OV 2018, L 76, 3. lpp.). Otrā jautājuma izskatīšanā nozīme ir Direktīvas 2003/87 10. panta 1. punktam, 10.a panta 5. un 7. punktam, kā arī 13. pantam to redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2018/410. Pārējo Direktīvas 2003/87 noteikumu formulējums, kā minēts turpmāk, jau bija spēkā Lēmuma 2011/278 pieņemšanas brīdī un joprojām ir spēkā.

5

Direktīvas 2003/87 1. panta “Priekšmets” pirmajā daļā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.”

6

Šīs direktīvas 2. panta “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām un II pielikumā minētajām siltumnīcas efektu izraisošajām gāzēm.”

7

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā izmantotas šādas definīcijas:

[..]

[..].”

8

Šīs pašas direktīvas 10. panta “Kvotu izsole” 1. punktā, tā redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2018/410, ir paredzēts:

“Sākot ar 2019. gadu, dalībvalstis izsola visas kvotas, kas nav piešķirtas bez maksas saskaņā ar šīs direktīvas 10.a un 10.c pantu un kas nav ieskaitītas tirgus stabilitātes rezervē, kura izveidota ar [..] Lēmumu [2015/1814], vai anulētas [..].

[..]”

9

Direktīvas 2003/87 10.a panta “[Savienības] mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” 1. punktā ir noteikts:

“[..]

[Eiropas Komisijas pieņemtajos saskaņotajos] noteikumos [attiecībā uz bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu] pēc iespējas paredz [Savienības] mēroga ex ante līmeņatzīmes, lai panāktu, ka kvotu sadale rosina samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un izmantot energoefektīvas tehnoloģijas, uzmanību pievēršot vislietderīgākajiem paņēmieniem [..].

[..]”

10

Turklāt šī 10.a panta 5. un 7. punktā, to redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2018/410, ir paredzēts:

“5.   Lai ievērotu 10. pantā noteikto izsolāmo kvotu daļu, katrā gadā, kurā bezmaksas kvotu summa nesasniedz maksimālo apjomu, kas atbilst to kvotu daļai, kuras izsola, līdz minētajam apjomam atlikušās kvotas izmanto, lai novērstu vai ierobežotu bezmaksas kvotu samazinājumu, lai vēlākos gados tiktu ievērota izsolāmo kvotu daļa. Tomēr, ja šis maksimālais apjoms ir sasniegts, bezmaksas kvotas attiecīgi koriģē. [..]

[..]

7.   Kvotas no šā panta 5. punktā minētā maksimālā apjoma, kuras līdz 2020. gadam nav iedalītas bez maksas, rezervē jaunām iekārtām kopā ar 200 miljoniem kvotu, kas iekļautas tirgus stabilitātes rezervē, ievērojot Lēmuma [2015/1814] 1. panta 3. punktu. No rezervētajām kvotām līdz 200 miljoniem laikposma no 2021. gada līdz 2030. gadam beigās iekļauj atpakaļ tirgus stabilitātes rezervē, ja tās minētajā laikposmā nav piešķirtas.

No 2021. gada kvotas, kuras, ievērojot 19. un 20. punktu nav piešķirtas iekārtām, iekļauj to kvotu apjomā, kuras ir rezervētas saskaņā ar šā punkta pirmās daļas pirmo teikumu.

[..]”

11

Direktīvas 2003/87 13. pantā “Kvotu derīgums”, tā redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2018/410, ir paredzēts:

“Kvotas, kas izdotas, sākot ar 2013. gada 1. janvāri, ir beztermiņa. Kvotās, kas izdotas, sākot ar 2021. gada 1. janvāri, norāda, kurā 10 gadu laikposmā, sākot ar 2021. gada 1. janvāri, tās tikušas izdotas, un šīs kvotas ir derīgas emisijām, sākot no minētā laikposma pirmā gada.”

12

Direktīvas 2003/87 19. panta “Reģistri” 1. punktā ir noteikts:

“Kvotas, kas piešķirtas no 2012. gada 1. janvāra, uzkrāj [Savienības] reģistrā, lai tās saskaņā ar regulu par standartizētu un drošu reģistru sistēmu varētu īstenot darbības, kas saistītas ar dalībvalstī atvērtajiem kontiem un kvotu sadali, nodošanu un anulēšanu [..].”

13

Šīs direktīvas 20. panta “Centrālais administrators” 1. punktā ir noteikts:

“Komisija nozīmē centrālo administratoru, kurš uztur neatkarīgu darījumu žurnālu, kurā uzskaitīta kvotu piešķiršana, pārskaitīšana un anulēšana.”

14

Minētās direktīvas I pielikumā ir uzskaitītas to darbību kategorijas, uz ko attiecas šī direktīva. Starp tām ietilpst “krāsaino metālu ražošana vai pārstrāde, tostarp sakausējumu ražošana, rafinēšana, liešana u. c., kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja (tostarp kurināmo siltumspēja, kurus izmanto kā reducējošus aģentus) ir lielāka par 20 [megavatiem] MW”.

15

Šīs pašas direktīvas II pielikumā ir uzskaitītas attiecīgās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes. Tajā tostarp ir minēts oglekļa dioksīds (CO2).

16

Atbilstoši Direktīvas 2009/29 37. apsvērumam:

“Lai būtu skaidrs, ka Direktīva [2003/87] attiecas uz visu veidu katliem, degkamerām, turbīnām, sildītājiem, kurtuvēm, sadedzināšanas iekārtām, apdedzināšanas krāsnīm, citu veidu krāsnīm, cepļiem, žāvētājiem, dzinējiem, kurināmā elementiem, ķīmiskajiem sadedzināšanas blokiem, degļiem un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtām, tā būtu jāpapildina ar “sadedzināšanas” definīciju.”

17

Direktīvas 2011/278 1., 12. un 18. apsvērumā bija noteikts:

[..]

[..]

18

Šī lēmuma 3. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā lēmumā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

19

Minētā lēmuma 6. pantā “Iedalījums apakšiekārtās” ir paredzēts:

“1.   Šā lēmuma vajadzībām dalībvalstis katru iekārtu, kas ir tiesīga bez maksas saņemt emisiju kvotas saskaņā ar 10.a pantu Direktīvā [2003/87], pēc vajadzības sadala vienā vai vairākās šādās apakšiekārtās:

Apakšiekārtas, cik vien iespējams, atbilst iekārtas fiziskajām daļām.

[..]

2.   Visu apakšiekārtu izejmateriālu [ielaides], produkcijas [izlaides] un emisiju summa nepārsniedz iekārtas kopējos izejmateriālu [ielaides], produkcijas [izlaides] un emisiju apjomus.”

20

Lēmums 2011/278 ar 2021. gada 1. janvāri tika atcelts ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2019/331 (2018. gada 19. decembris), ar ko nosaka Savienības mēroga pārejas noteikumus saskaņotai bezmaksas emisijas kvotu iedalei saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu (OV 2019, L 59, 8. lpp.).

21

Tomēr saskaņā ar šīs Deleģētās regulas 27. pantu šo lēmumu turpina piemērot attiecībā uz pabalstiem par periodu pirms 2021. gada 1. janvāra.

22

Komisijas Regulas (ES) Nr. 389/2013 (2013. gada 2. maijs), ar ko izveido Savienības reģistru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 280/2004/EK un Lēmumu Nr. 406/2009/EK un atceļ Komisijas Regulu (ES) Nr. 920/2010 un Regulu (ES) Nr. 1193/2011 (OV 2013, L 122, 1. lpp.), 4. pantā “Savienības reģistrs” ir paredzēts:

“1.   Tiek izveidots Savienības reģistrs Savienības emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas tirdzniecības periodam, kas sākas 2013. gada 1. janvārī, un turpmākajiem periodiem.

2.   Centrālais administrators nodrošina Savienības reģistra, arī tā tehniskās infrastruktūras, darbību un uzturēšanu.

3.   Dalībvalstis izmanto Savienības reģistru, lai pildītu savas Direktīvas [2003/87] 19. pantā [..] paredzētās saistības un lai nodrošinātu [..] kvotu [..] precīzu uzskaiti [..].

[..]”

23

Atbilstoši šīs regulas 6. pantam “Eiropas Savienības darījumu žurnāls”:

“1.   Šīs regulas darbības jomā esošo darījumu veikšanai saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 20. pantu tiek izveidots Eiropas Savienības darījumu žurnāls (turpmāk – EUTL) standartizētas elektroniskas datu bāzes veidā. [..]

2.   Centrālais administrators nodrošina EUTL darbību un uzturēšanu [..].

[..]”

24

Minētās regulas 16. pantā “Operatoru kontu atvēršana Savienības reģistrā” ir paredzēts:

“1.   Attiecīgā kompetentā iestāde vai operators 20 darbadienu laikā pēc tam, kad stājusies spēkā siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja, sniedz attiecīgajam valsts administratoram VI pielikumā noteikto informāciju un pieprasa valsts administratoram Savienības reģistrā atvērt operatora kontu.

2.   Valsts administrators 20 darbadienu laikā pēc visas informācijas saņemšanas [..] Savienības reģistrā katrai iekārtai atver operatora kontu vai informē potenciālo konta turētāju, ka konta atvēršana ir atteikta [..].”

25

Šīs pašas regulas 41. panta “Kvotu izveide” 1. punktā ir noteikts:

“Centrālais administrators pēc vajadzības var izveidot ES kopējā daudzuma kontu, ES aviācijas kopējā daudzuma kontu, ES izsoles kontu, ES aviācijas izsoles kontu, ES kredītu apmaiņas kontu un ES starptautisko kredīta kontu, kā arī izveido vai anulē kontus vai kvotas, kā paredz Savienības tiesību akti [..].”

26

Regulas Nr. 389/2013 43. pantā “Bez maksas sadalīto vispārīgo kvotu pārskaitīšana” bija noteikts:

“Centrālais administrators laikus no ES kopējā daudzuma konta uz ES sadales kontu pārskaita kvotu daudzumu, kas atbilst to bez maksas sadalīto kvotu daudzuma summai, kas ietvertas katras dalībvalsts kvotu sadales tabulā.”

27

Atbilstoši šīs regulas 51. pantam “Valstu kvotu sadales tabulu ievadīšana EUTL”:

“1.   Katra dalībvalsts līdz 2012. gada 31. decembrim paziņo Komisijai savu valsts kvotu sadales tabulu laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam. [..]

2.   Komisija dod norādījumu centrālajam administratoram ievadīt EUTL valsts kvotu sadales tabulu, ja tā uzskata, ka valsts kvotu sadales tabula atbilst Direktīvai [2003/87], Lēmumam [2011/278] un Komisijas lēmumiem, ko tā pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 10.c panta 6. punktu. [..]”

28

Minētās regulas 52. pantā “Izmaiņas valsts kvotu sadales tabulās” ir paredzēts:

“1.   Valsts administrators veic izmaiņas EUTL ievadītajā valsts kvotu sadales tabulā, ja:

2.   Dalībvalsts paziņo Komisijai par izmaiņām savā valsts kvotu sadales tabulā, kas attiecas uz:

Saņemot paziņojumu saskaņā ar pirmo daļu, Komisija dod norādījumu centrālajam administratoram veikt atbilstošas izmaiņas EUTL ievadītajā valsts kvotu sadales tabulā, ja tā uzskata, ka valsts kvotu sadales tabula atbilst Direktīvai [2003/87], Lēmumam [2011/278] un Komisijas lēmumiem, ko tā pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 10.c panta 6. punktu. Pretējā gadījumā tā pieņemamā laikā noraida izmaiņas un nekavējoties informē attiecīgo dalībvalsti, norādot iemeslus un nosakot kritērijus, lai nākamais paziņojums būtu akceptējams.”

29

Šīs pašas regulas 53. pantā “Vispārīgo kvotu bezmaksas sadale” bija noteikts:

“1.   Valsts administrators katrā valsts kvotu sadales tabulā par katru operatoru, katru gadu un katru [..] juridisko pamatojumu norāda, vai iekārtai attiecīgajā gadā bez maksas jāiedala kvotas.

2.   No 2013. gada 1. februāra centrālais administrators nodrošina, ka Savienības reģistrs vispārīgās kvotas ik dienas automātiski pārskaita no ES sadales konta atbilstīgi attiecīgajai valsts kvotu sadales tabulai uz attiecīgo [..] operatora kontu [..].

[..]”

30

Regula Nr. 389/2013 no 2021. gada 1. janvāra tika atcelta ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2019/1122 (2019. gada 12. marts), ar ko attiecībā uz Savienības reģistra darbību papildina Direktīvu 2003/87 (OV 2019, L 177, 3. lpp.).

31

Tomēr saskaņā ar šīs deleģētās regulas 88. panta otro daļu Regulu Nr. 389/2013 līdz 2026. gada 1. janvārim turpina piemērot visām darbībām, kas nepieciešamas saistībā ar trešo tirdzniecības periodu (2013.–2020. gads).

32

Saskaņā ar Lēmuma 2015/1814 7. apsvērumu:

“[..] [L]ai izvairītos no kvotu piedāvājuma ziņā nelīdzsvarotas tirgus situācijas viena tirdzniecības perioda beigās un nākamā perioda sākumā, kas iespējami atstātu negatīvu ietekmi uz tirgu, būtu jāparedz noteikums, ka kvotu piedāvājuma ievērojamu palielinājumu, kas rodas viena tirdzniecības perioda beigās, daļēji izsola nākamā perioda pirmajos divos gados. Lai turpmāk veicinātu Eiropas oglekļa tirgus stabilitāti un nepieļautu piedāvājuma mākslīgu palielināšanu tā tirdzniecības perioda beigās, kas sākās 2013. gadā, kvotas, kas nav piešķirtas iekārtām, ievērojot Direktīvas [2003/87] 10.a panta 7. punktu, un kvotas, kas nav piešķirtas iekārtām, jo tiek piemērots minētās direktīvas 10.a panta 19. un 20. punkts (“nepiešķirtās kvotas”), būtu jāieskaita rezervē 2020. gadā. [..]”

33

Šī lēmuma 1. pantā “Tirgus stabilitātes rezerve” ir noteikts:

“1.   Tirgus stabilitātes rezervi izveido 2018. gadā, un kvotu ieskaitīšanu rezervē uzsāk no 2019. gada 1. janvāra.

[..]

3.   Kvotas, kas nav piešķirtas iekārtām, ievērojot Direktīvas [2003/87] 10.a panta 7. punktu, un kvotas, kas nav piešķirtas iekārtām, jo tiek piemērots minētās direktīvas 10.a panta 19. un 20. punkts, 2020. gadā ieskaita rezervē. [..]

[..]”

34

2011. gada 21. jūlijaTreibhausgas‑Emissionshandelsgesetz (Likums par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību; BGBl. 2011 I, 1475. lpp.) 9. panta, tā redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, 1. punktā ir paredzēts:

“Iekārtu operatoriem bezmaksas emisijas kvotas piešķir saskaņā ar principiem, kas izklāstīti Direktīvas [2003/87] [..] spēkā esošās redakcijas 10.a pantā un Lēmumā [2011/278].”

35

2011. gada 26. septembraVerordnung über die Zuteilung von Treibhausgas‑Emissionsberechtigungen in der Handelsperiode 2013 bis 2020 (Noteikumi par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu piešķiršanu tirdzniecības periodā no 2013. līdz 2020. gadam) (BGBl. 2011 I, 1921. lpp.), to redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “ZuV 2020”), 2. panta 27. un 29. punktā jēdzieni “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” un “procesa emisiju līmeņatzīmes apakšiekārta” ir definēti līdzīgi kā Lēmuma 2011/278 3. panta d) un h) punktā.

36

Aurubis Hamburgā (Vācija) ekspluatē iekārtu, kas ražo primāro varu. Tā kā šī darbība ietilpst Direktīvas 2003/87 I pielikumā paredzētajā darbību kategorijā “[k]rāsaino metālu ražošana vai pārstrāde [..], kurā izmantojamo sadedzināšanas vienību kopējā nominālā siltumspēja [..] ir lielāka par 20 MW”, Aurubis ir jāpiedalās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (turpmāk tekstā – “EKTS”).

37

Attiecīgā iekārta sastāv no divām apakšiekārtām – Rohüttenwerk Nord un Rohüttenwerk Ost. Tikai pēdējās minētās darbība ir pamatlietas priekšmets.

38

Rohhüttenwerk Ost ir lietuve, kurā primāro varu iegūst vara koncentrāta suspensijkausēšanas rezultātā saskaņā ar tā saukto “Outokumpu” procesu.

39

Šajā lietuvē izmantotais vara koncentrāts galvenokārt sastāv no vara, sēra un dzelzs. Tas satur arī oglekļa un citu vielu pēdas. Lai iegūtu primāro varu, šis vara koncentrāts vispirms tiek sajaukts ar smiltīm un citiem smalkiem materiāliem. Šādi iegūto sastāvu ievieto suspensijkausēšanas krāsnī ar gaisa un skābekļa maisījumu. Skābekļa un īpaši minētajā vara koncentrātā esošo sēra vielu ķīmiskās reakcijas dēļ temperatūra krāsnī pārsniedz 1200 grādus pēc Celsija, kā rezultātā notiek tā paša vara koncentrāta sašķidrināšana. Šādi iegūtie materiāli ir sērakmens (vara sulfīda un dzelzs sulfīda maisījums), dzelzs silikāts un sēra dioksīds (SO2). Pēc tam sērakmeni ievieto pārveidotājā, kurā tiek oksidētas atlikušās sēra un dzelzs daļas. Arī šajā gadījumā tiek ģenerēts siltums. Šī posma produkts tiek ievietots anoda krāsnī, kurā atlikušās sēra daļas tiek pārvērstas par SO2. Galu galā šādi tiek iegūts primārais varš.

40

Rohüttenwerk Ost izdala atmosfērā CO2, jo izmantotajā vara koncentrātā ir gandrīz 0,7 % oglekļa. Šī lietuve izdala aptuveni 29000 tonnu CO2 gadā.

41

Pēc Aurubis2012. gada 20. janvārī iesniegtā pieteikuma par kvotu piešķiršanu minētās lietuves vajadzībām DEHSt ar 2014. gada 17. februāra lēmumu tai bez maksas piešķīra 2596999 emisijas vienības attiecībā uz trešo tirdzniecības periodu (2013.–2020. gads).

42

Ar 2018. gada 3. aprīļa lēmumu, kas pieņemts, atbildot uz Aurubis sūdzību, DEHSt daļēji atsauca savu 2014. gada 17. februāra lēmumu, ciktāl tā bija piešķīrusi kvotu daudzumu, kas pārsniedz 1784398 vienības. Pamatojumā DEHSt norādīja, ka primārā vara ražošanu no vara koncentrāta nevar ņemt vērā saistībā ar “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtu”, bet tā ir jāsaista ar “procesa emisiju apakšiekārtu”.

43

2018. gada 30. aprīlīAurubis cēla prasību par šo 2018. gada 3. aprīļa lēmumu iesniedzējtiesā. Tā apgalvo, ka bezmaksas emisijas kvotu piešķiršana bija jāpamato ar ZuV 2020 2. panta 27. punktu un Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktu. Primārā vara ražošana ar suspensijkausēšanu neattiecoties ne uz vienu no ZuV 2020 2. panta 29. punktā un Lēmuma 2011/278 3. panta h) punktā minētajām darbībām.

44

Saskaņā ar DEHSt, lai apakšiekārta būtu “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”, materiāla izmantošanas primārajam mērķim ir jābūt siltuma ražošanai. Vara koncentrāts ir izejviela, un tā izmantošanas galvenais mērķis ir primārā vara ražošana. Turklāt šis koncentrāts netiekot pilnībā sadedzināts, pretēji tam, kas esot prasīts kurināmā līmeņatzīmes piemērošanai. Turklāt “kurināmais” Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta izpratnē esot kurināmais, ko var aizstāt ar citiem kurināmajiem, tostarp dabasgāzi. Vara koncentrātu tādā veidā aizstāt nav iespējams.

45

DEHSt arī norāda, ka Aurubis emisijas kvotu vajadzību segums jau ir pārsniedzis aptuveni 130 % un ka, ja Aurubis piešķiramo kvotu skaits būtu jāaprēķina, pamatojoties uz kurināmā līmeņatzīmi, šis uzņēmums saņemtu aptuveni 220 % no savām vajadzībām un tādējādi varētu pārdot lielu daļu no piešķirtajām kvotām.

46

Iesniedzējtiesa konstatē, ka, ja būtu jāuzskata, ka Rohüttenwerk Ost ir “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”, tas nozīmētu, ka vara koncentrāts vai vismaz tajā esošais sērs tiktu kvalificēts kā “kurināmais”.

47

Šī tiesa atgādina, ka 2019. gada 20. jūnija sprieduma ExxonMobil Production Deutschland (C‑682/17, EU:C:2019:518) 53. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā jēdziens “sadedzināšana” nav ierobežots tikai ar oksidācijas reakcijām, kas pašas rada siltumnīcas efektu izraisošu gāzi. Tomēr šai Tiesas sniegtajai interpretācijai nav noteikti jābūt izšķirošai, lai interpretētu jēdziena “kurināmais” piemērojamību Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkta izpratnē.

48

Ņemot vērā DEHSt pieņemtajā kvotu sadales lēmumā ietverto pamatojumu, būtu jānosaka, vai piešķīrums, pamatojoties uz kurināmā līmeņatzīmi, paredz, kā apgalvo šī iestāde, ka galvenais sadedzināšanas mērķis ir siltuma ražošana, precizējot, ka šajā gadījumā izmantotais vara koncentrāts kalpo gan kā izejviela, gan kā kurināmais. Turklāt ir jāprecizē, vai Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkts, kā to arī apgalvo DEHSt, attiecas tikai uz tāda kurināmā sadedzināšanu, kas ir savstarpēji aizstājams ar citu kurināmo.

49

Pārējā daļā minētā tiesa šaubās par to, kādas ir sekas tam, ka trešais tirdzniecības periods beidzās 2020. gada 31. decembrī. Tā norāda, ka saskaņā ar Vācijas judikatūru pirmā un otrā tirdzniecības perioda beigu sekas bija tādas, ka tiesības uz kvotām, kas vēl nebija piešķirtas līdz 30. aprīlim pēc attiecīgā tirdzniecības perioda beigām, ir beigušās, jo Vācijas tiesībās nav skaidri paredzēts pārejas noteikums. Arī attiecībā uz trešo tirdzniecības periodu šīs tiesības neietverot pārejas noteikumus.

50

Nevienā no atbilstošajiem Savienības tiesību aktiem neesot ietverta tiesību norma par tiesību kompensāciju starp vairākiem periodiem. Turklāt nav paredzēta īpaša kvotu rezerve, gaidot tiesu nolēmumus. Tomēr norāde par labu apgalvojumam, saskaņā ar kuru pāreja no trešā uz ceturto periodu neizbeidz 2020. gada 31. decembrī vēl neīstenotās tiesības uz kvotu piešķīrumu, bija atrodama Lēmumā 2015/1814, kurā ir prasīts, ka noteiktas kvotas, kas nav piešķirtas līdz 2020. gada 31. decembrim, ir jāiekļauj rezervē.

51

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

52

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” ietver, runājot par iekārtu, kas ražo primāro varu un kuras darbība ir iekļauta Direktīvas 2003/87 I pielikumā, suspensijkausēšanas lietuvi, kas nodrošina izmantotajā izejvielā, ko veido vara koncentrāts, esošā sēra oksidēšanu.

53

Jāatgādina, ka ar Lēmumu 2011/278 ir noteikti saskaņoti noteikumi par bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu un to pieņēma Komisija saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu. Šajā pantā attiecībā uz atsevišķām darbību nozarēm piederošām iekārtām ir paredzēta šādu kvotu sadale, kuru daudzums pakāpeniski tiek samazināts trešajā tirdzniecības periodā (2013.–2020. gads), lai panāktu pilnīgu šo bezmaksas kvotu atcelšanu līdz 2027. gadam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Ingredion Germany, C‑320/19, EU:C:2020:983, 41. un 43. punkts).

54

Šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka uz primārā vara ražošanas iekārtu, ko apsaimnieko Aurubis, attiecas šis pagaidu bezmaksas emisijas kvotu sadales režīms.

55

Attiecībā uz trešo tirdzniecības periodu, kas ir vienīgais pamatlietā aplūkotais periods, DEHSt, lai noteiktu Aurubis piešķiramo bezmaksas emisijas kvotu skaitu, saskaņā ar Lēmuma 2011/278 6. pantu šī iekārta bija jāsadala vienā vai vairākās “apakšiekārtās”, kas, cik vien iespējams, atbilst tās fiziskajām daļām.

56

Šajā nolūkā šajā lēmumā bija paredzētas četras apakšiekārtu kategorijas, kas uzskaitītas 6. pantā un definētas šī lēmuma 3. panta b)–d) un h) punktā. Šīs apakšiekārtu kategorijas, attiecīgi “produkta līmeņatzīmes apakšiekārtas”, “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārtas”, “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtas” un “procesa emisiju apakšiekārtas”, bija savstarpēji izslēdzošas, jo viena un tā pati darbība varēja ietilpt tikai vienā no minētajām kategorijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 62. un 69. punkts).

57

Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2011/278 12. apsvērumu “siltuma līmeņatzīmes”, “kurināmā līmeņatzīmes” un “procesa emisiju līmeņatzīmes” apakšiekārtu kategoriju – kas pazīstamas kā “alternatīvas pieejas”, kuras ir piemērojams gadījumos, kad nav bijis iespējams aprēķināt “produkta līmeņatzīmi”, bet ir tikušas radītas siltumnīcas efektu izraisošas gāzes, par kurām var tikt piešķirtas bezmaksas kvotas, – uzskaitījumam piemīt hierarhisks raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Borealis u.c., C‑180/15, EU:C:2016:647, 67. un 68. punkts). “Procesa emisiju apakšiekārtu” kategorija šajā ziņā bija tikai galēja alternatīva (spriedums, 2018. gada 18. janvāris, INEOS, C‑58/17, EU:C:2018:19, 36. punkts).

58

Līdz ar to DEHSt, pirms tā apakšiekārtu kvalificēja kā “procesa emisiju apakšiekārtu”, vispirms bija jāpārbauda, vai attiecībā uz to pastāv “produkta līmeņatzīme”, un, ciktāl tas tā nav, bija jāpārbauda, vai attiecīgās iekārtas attiecīgais rūpnieciskās ražošanas aprīkojums ietilpst jēdzienā “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta” vai “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”.

59

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lietuvē, par kuru ir runa pamatlietā, kā izejvielu izmanto sēru saturošu vara koncentrātu. Sērs, kas atrodas šajā koncentrātā, pēc tam tiek oksidēts suspensijkausēšanas krāsnī, pārveidotājā un anoda krāsnī. Šādi radītais siltums nav izmērāms, un tas ļauj notikt minētajā koncentrātā esošo vara rūdu saplūšanai, kā rezultātā rodas galaprodukts – primārais varš. Tā kā tajā pašā koncentrātā ir arī ogleklis, šī lietuve atmosfērā emitē CO2.

60

No tā izriet, ka šī lietuve rada siltumu, kas ietilpst nevis jēdzienā “izmērāms siltums” Lēmuma 2011/278 3. panta e) punkta izpratnē, bet gan jēdzienā “neizmērāms siltums”, kas minēts šī lēmuma 3. panta g) punktā, un ka šis siltums tiek patērēts produkta, proti, primārā vara, ražošanai, attiecībā uz kuru Lēmuma 2011/278 I pielikumā nav noteikta neviena līmeņatzīme.

61

No minētā izriet, ka uz šādu lietuvi neattiecas nedz jēdziens “produkta līmeņatzīmes apakšiekārta”, nedz jēdziens “siltuma līmeņatzīmes apakšiekārta”.

62

Tā kā šajā gadījumā DEHSt nolēma, ka uz Rohüttenwerk Ost lietuvi attiecas jēdziens “procesa emisiju apakšiekārta” Lēmuma 2011/278 3. panta h) punkta izpratnē, savukārt Aurubis uzskata, ka uz šo lietuvi attiecas jēdziens “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta” šī lēmuma 3. panta d) punkta izpratnē, ir jānoskaidro, vai definīcija, kas ir paredzēta šajā pēdējā minētajā tiesību normā, kura piemērošanas gadījumā ir prioritāra pār 3. panta h) punktu, attiecas uz šādu lietuvi.

63

Šajā ziņā, runājot par to, vai lietuvē, kurai ir šī sprieduma 59. punktā minētās īpašības, siltums tiek ražots “kurināmā sadedzināšanas rezultātā” minētā lēmuma 3. panta d) punkta izpratnē, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai DEHSt varēja pamatoti uzskatīt, ka šie termini attiecas tikai uz tādu kurināmo pilnīgu sadedzināšanu, kas neietilpst izmantotajā izejmateriālā un kas pamatlietā aplūkotajā apakšiekārtā var tik aizstāti ar citu kurināmo, piemēram, dabasgāzi.

64

Šajā ziņā ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 42.–44. punktā, ka ne Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā, ne Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā šādā veidā jēdzienu “sadedzināšana” un “kurināmais” tvērums nav ierobežots.

65

Tā kā Savienības likumdevējs ar Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā sniegto definīciju ir precizējis, ka jēdziens “sadedzināšana” vispārīgi attiecas uz “kurināmā oksidēšanu”, nevar apgalvot, ka sadedzināšana šīs direktīvas un uz tās pamata pieņemto aktu izpratnē notiek tikai tad, ja kurināmais ir oksidēts pilnībā.

66

Šāda ierobežojoša interpretācija neatbilstu šī likumdevēja nodomam, kas izteikts Direktīvas 2009/29 37. apsvērumā. Kā tas izriet no šī apsvēruma, 3. panta t) punkta iekļaušana Direktīvā 2003/87 bija paredzēta, lai “būtu skaidrs”, ka jēdzienam “sadedzināšana” ir īpaši plaša piemērošanas joma, kas attiecas uz “visu veidu katliem, degkamerām, turbīnām, sildītājiem, kurtuvēm, sadedzināšanas iekārtām, apdedzināšanas krāsnīm, citu veidu krāsnīm, cepļiem, žāvētājiem, dzinējiem, kurināmā elementiem, ķīmiskajiem sadedzināšanas blokiem, degļiem un termiskās vai katalītiskās pēcsadedzināšanas iekārtām”. Neviena tiesību norma, kuru kopš tā laika ir pieņēmis Savienības likumdevējs vai Komisija saskaņā ar savām deleģētajām pilnvarām, neļauj uzskatīt, ka jēdziens “sadedzināšana” tādējādi attiecas vienīgi uz reakciju, kas pilnībā oksidē katru izejvielu sastāvdaļu, kas ir pakļauta šo rūpnieciskās ražošanas iekārtu darbībai.

67

Tā kā arī terminu “degviela” minētais likumdevējs vai Komisija nav definējusi šauri saskaņā ar savām deleģētajām pilnvarām, tiesisko regulējumu attiecībā uz EKTS nevar piemērot tādā veidā, ka no jēdziena “kurināmā sadedzināšana” piemērošanas jomas tiktu izslēgta tādu degošu vielu sadedzināšana, kuras atrodas izejvielās ar zemāku oglekļa saturu nekā citos biežāk izmantotajos materiālos un kuras konkrētajā tehnoloģiskajā procesā nevar aizstāt ar šādu materiālu, kurā ir augstāks oglekļa saturs.

68

No Direktīvas 2003/87 vai Lēmuma 2011/278 neizriet, ka pārejas režīma piemērošana bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanai ir jāattiecina tikai uz darbībām, kurās izmanto materiālu ar ļoti augstu oglekļa saturu un kas tādējādi rada emisijas, kuru daudzums pārsniedz noteiktu slieksni. Šajās tiesību normās nav arī norādīts, ka sadedzināšana būtu jāizslēdz no kurināmā līmeņatzīmes, ja vielas, kas tiek izmantotas kā kurināmais, ir iekļautas izejvielā, kas tiek izmantota attiecīgajā rūpnieciskajā darbībā.

69

Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā sniegtās definīcijas piemērošanas jomu nevar ierobežot ar interpretāciju, pievienojot prasības vai izņēmumus, kas tur nav minēti un ko nevar izsecināt no citiem šī lēmuma vai direktīvas 2003/87 noteikumiem. Šāda pieeja būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam, saskaņā ar kuru Savienības tiesību aktiem ir jāļauj attiecīgajām personām nepārprotami zināt, kādas ir viņu tiesības un pienākumi, un attiecīgi rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Kā turklāt ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 48. punktā, atsaucoties uz Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu un Lēmuma 2011/278 1. apsvērumu, kvotu bezmaksas piešķiršanas sistēmas mērķis ir mudināt izmantot efektīvas tehnoloģijas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanai. Peļņa, ko var gūt, pārdodot piešķirtās kvotas, kuras vairs nav jāatdod, ja attiecīgais operators ir samazinājis savas emisijas, ieguldot inovatīvās tehnikās, ir šī stimula neatņemama sastāvdaļa (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, PPC Power, C‑302/17, EU:C:2018:245, 27. punkts). Tādējādi apstāklis, ka šis operators šādu ieguldījumu rezultātā gūst lielāku labumu no bezmaksas kvotām, kas saņemtas, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti piemērojamajos noteikumos, neapdraud EKTS mērķi.

71

Līdz ar to, tā kā Lēmumā 2011/278 nav sniegta informācija par pretējo, tā 3. panta d) punktā lietotie termini “kurināmā sadedzināšana” ir jāpiemēro atbilstoši to nozīmei, kāda ir ietverta Direktīvas 2003/87 3. panta t) punktā, kurš attiecas uz jebkuru degošu vielu oksidēšanu. Tā kā nav strīda par to, ka tādā lietuvē, kāda ir pamatlietā, neizmērāmais siltums galvenokārt rodas, oksidējoties sēru saturošām vielām, kas atrodas krāsnī ievietotā koncentrātā, ir jāuzskata, ka šīs lietuves darbība ir “neizmērāma siltuma ražošana, sadedzinot kurināmo, kas patērēts produktu ražošanai” šī 3. panta d) punkta izpratnē.

72

Visbeidzot, attiecībā uz to, vai šādas izejmateriālu [ielaides], produkcijas [izlaides] un atbilstošās emisijas ir “saistītas” ar šo neizmērāmā siltuma ražošanu, ko patērē produktu ražošanai, ir jāatzīmē, ka arī šos terminus nevar interpretēt tādējādi, ka Komisijas formulētajai definīcijai tiktu pievienots būtisks nosacījums, kas šajā definīcijā nav paredzēts.

73

Tādējādi, ņemot vērā minēto terminu lietošanu, Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā, lai piemērotu kurināmā līmeņatzīmi, ir noteikts, ka neizmērāma siltuma ražošanai ir jābūt attiecīgās darbības “mērķim” vai pat tās “galvenajam mērķim”.

74

Gluži pretēji, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tā attiecas tostarp uz apakšiekārtām, kuru mērķis ir preces vai enerģijas ražošana un kuras šim nolūkam patērē neizmērāmu siltumu. Līdz ar to šī siltuma ražošana ir nevis attiecīgo apakšiekārtu mērķis, bet gan drīzāk līdzeklis, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

75

Savukārt prasība, kas ir ietverta Lēmuma 2011/278 3. panta d) punktā paredzētajā definīcijā, saskaņā ar kuru izejmateriāliem [ielaidēm], produkcijai [izlaidei] un atbilstošajām emisijām ir jābūt “saistītām ar” neizmērāmā siltuma ražošanu, sadedzinot kurināmo, kas tiek patērēts produktu ražošanai, nozīmē, ka ir jābūt operatīvai saiknei starp šiem izejmateriāliem [ielaidēm], produkciju [izlaidi] un atbilstošajām emisijām, no vienas puses, un šo sadedzināšanu, no otras puses. Ņemot vērā pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka, ņemot vērā veidu, kādā darbojas pamatlietā aplūkotā lietuve, kā aprakstīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šāda saikne pastāv starp attiecīgo vara koncentrātu kā izejmateriālu [ielaidi] un sadedzināšanu, kas rada neizmērāmu siltumu, kā arī starp šo sadedzināšanu un šīs lietuves produkciju [izlaidi] un emisijām.

76

Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka bezmaksas emisijas kvotu skaits, uz kuru Aurubis bija tiesības trešajā tirdzniecības periodā (2013.–2020. gads), ir jākoriģē, veicot šo labojumu, būtu svarīgi ņemt vērā tai jau piešķirto kvotu skaitu, lai saskaņā ar Lēmuma 2011/278 18. apsvērumu un 6. panta 2. punktu nodrošinātu, ka neviena darbība, kas tiek veikta pamatlietā aplūkotajā iekārtā, netiek veikta divkārši.

77

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma 2011/278 3. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta”, runājot par iekārtu, kas ražo primāro varu un kuras darbība ir iekļauta Direktīvas 2003/87 I pielikumā, ietver suspensijkausēšanas lietuvi, kas nodrošina izmantotajā izejvielā, ko veido vara koncentrāts, esošā sēra oksidēšanu.

78

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lēmums 2011/278 ir jāinterpretē tādējādi, ka bezmaksas kvotas, uz kurām iekārtas operatoram ir tiesības saistībā ar trešo tirdzniecības periodu (2013.–2020. gads), šim operatoram vēl var tikt piešķirtas pēc 2020. gada 31. decembra, izpildot pēc šī datuma pieņemtu tiesas nolēmumu.

79

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ikvienai personai, kuras tiesības vai brīvība, kas garantētas Savienības tiesībās, ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Līdz ar to, ja persona, kas lūdz piešķirt bezmaksas emisijas kvotas par trešo tirdzniecības periodu (2013.–2020. gads), laikus un pamatoti ir apstrīdējusi kompetentās valsts iestādes lēmumu, ar kuru ir noteikts šādu piešķiramo kvotu skaits, viņai, pat ja tikai pēc šī termiņa beigām valsts tiesa, kura izskata attiecīgo strīdu, konstatē, ka šī iestāde ir nepareizi piemērojusi Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz EKTS, ir jābūt iespējai atsaukties uz savām tiesībām. Pretējā gadījumā šim pieteikuma iesniedzējam tiktu liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, tiklīdz izrādītos, ka attiecīgajā tirdzniecības periodā tiesas nolēmums vairs nevar tikt pieņemts.

81

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šādos apstākļos tiesības uz kvotu piešķiršanu trešajam tirdzniecības periodam vēl var tikt īstenotas, piešķirot bezmaksas kvotas pēc tiesas nolēmuma, kas pieņemts pēc šī perioda beigām, ir jānorāda, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz EKTS, šajā nolūkā neļauj piešķirt kvotas par ceturto tirdzniecības periodu. Šīs pēdējās kvotas, kas minētas Direktīvas 2003/87 13. panta otrajā teikumā, saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu ir jāizsniedz saskaņā ar tirdzniecības periodu pēc 2020. gada 31. decembra un ir derīgas tikai emisijām, kas rodas šī jaunā perioda pirmā gada laikā.

82

Savukārt šis tiesiskais regulējums neliedz, ka bezmaksas kvotas par trešo tirdzniecības periodu, kas joprojām ir pieejamas, izmantojot jebkādus likumā paredzētus līdzekļus, kompetentā iestāde, lai izpildītu tiesas nolēmumu, ar kuru ir konstatētas tiesības uz šādu kvotu piešķiršanu, pārskaita uz attiecīgās iekārtas operatora noguldījumu kontu. Tas, ka šādā situācijā šīs kvotas tiek piegādātas pēc 2020. gada 31. decembra, neliedz tās klasificēt kā “kvotas, kas izdotas, sākot ar 2013. gada 1. janvāri” Direktīvas 2003/87 13. panta pirmā teikuma izpratnē. Tā kā minētās kvotas saskaņā ar šo noteikumu ir spēkā nenoteiktu laiku, to iemaksa šajā depozīta kontā var būt daļa no pasākumiem, ko kompetentā iestāde veic, lai izpildītu tiesas nolēmumu.

83

Šo interpretāciju apstiprina Deleģētā regula 2019/331, kas stājusies spēkā 2021. gada 1. janvārī un kuras 27. pantā ir noteikts, ka Lēmums 2011/278 joprojām ir piemērojams piešķīrumiem par periodu pirms 2021. gada 1. janvāra. Kā izriet no šī panta, ir svarīgi, lai pēc trešā tirdzniecības perioda beigām Lēmums 2011/278 nebeidz radīt tiesiskās sekas attiecībā uz šo periodu.

84

Turklāt tiesību akti par EKTS, kas īpaši attiecas uz, pirmkārt, kontiem, reģistru un EUTL un, otrkārt, valstu [kvotu] sadales tabulām, ļauj koriģēt piešķīrumu trešajam tirdzniecības periodam pēc 2020. gada 31. decembra un joprojām izsniegt kvotas, kas attiecas uz šo periodu.

85

Šajā ziņā, pirmkārt, no Regulas Nr. 389/2013 52. panta 2. punkta d) apakšpunkta izriet, ka kompetentā valsts iestāde var veikt jebkādus grozījumus, kas ir nepieciešami valsts [kvotu] sadales tabulā attiecībā uz šīs regulas 51. panta 1. punktā minēto trešo tirdzniecības periodu. Tā kā Regula Nr. 389/2013 saskaņā ar Deleģētās regulas 2019/1122 88. panta otro daļu joprojām ir piemērojama pēc 2020. gada 31. decembra attiecībā uz nepieciešamajām darbībām saistībā ar šo periodu, ir jāuzskata, ka šī valsts [kvotu] sadales tabula vēl var tikt grozīta.

86

Otrkārt, no Regulas Nr. 389/2013 53. panta 2. punkta ir jāsecina, ka centrālajam administratoram, kuru iecēlusi Komisija saskaņā ar Direktīvas 2003/87 20. pantu un kurš saskaņā ar Regulas Nr. 389/2013 4. un 6. pantu ir atbildīgs par reģistra un EUTL pārvaldību un atjaunināšanu, ir jāraugās, lai jebkuras izmaiņas valsts sadales tabulā novestu pie tādējādi laboto kvotu skaita pārskatīšanas no “ES sadales konta” uz attiecīgā operatora noguldījumu kontu.

87

Šīs regulas 52. panta 2. punkts, no kura izriet, pirmkārt, ka tāds valsts [kvotu] sadales tabulas grozījums kā tas, kas būtu jāveic sadales pieteikuma iesniedzējam labvēlīga tiesas nolēmuma gadījumā, ir jāpaziņo Komisijai un, otrkārt, ka centrālajam administratoram šis grozījums ir jāieraksta EUTL, zaudētu lietderīgo iedarbību, ja minētās regulas 53. panta 2. punkts tiktu interpretēts tādējādi, ka centrālajam administratoram pēc tam nav jānodrošina, ka kvotu skaits, kas šādi grozīts valsts [kvotu] sadales tabulā un EUTL, faktiski tiek iemaksāts attiecīgās iekārtas operatora kontā.

88

Treškārt, no šīs pašas regulas 41. un 43. panta izriet, ka centrālajam administratoram ir jānosaka kvotas atbilstoši vajadzībām, kas izriet no piemērojamā tiesiskā regulējuma, un jāpārskaita uz “ES sadales kontu” kvotu daudzums, kas atbilst bez maksas piešķirto kvotu skaitam saskaņā ar katras dalībvalsts valsts [kvotu] sadales tabulu.

89

Ņemot vērā šo centrālā administratora pienākumu, viņam, ja tiesas nolēmums ir pieņemts pēc 2020. gada 31. decembra un ja tā rezultātā tiek grozīta valsts [kvotu] sadales tabula par labu iekārtas operatoram, ir jāpārbauda, vai kvotas, kas šim operatoram trešajā periodā kļūdaini netika izsniegtas, saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 7. punktu ir iekļautas rezervē, kas izveidota ar Lēmumu 2015/1814, vai ir izsolītas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10. pantu. Pēc tam šim administratoram ir jānosaka, vai ir lietderīgi attiecīgās kvotas piešķirt šim operatoram no kvotām, kas ir šajā rezervē, vai ar citiem līdzekļiem, kas ir saderīgi ar Savienības budžeta noteikumiem.

90

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Lēmums 2011/278 ir jāinterpretē tādējādi, ka bezmaksas kvotas, uz kurām iekārtas operatoram ir tiesības saistībā ar trešo tirdzniecības periodu (2013.–2020. gads), šim operatoram vēl var tikt piešķirtas pēc 2020. gada 31. decembra, izpildot pēc šī datuma pieņemtu tiesas nolēmumu.

91

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: