–

Volvo AB (publ.) vārdā – N. Gómez Bernardo un R. Murillo Tapia, abogados,

–

DAF Trucks NV vārdā – C. Gual Grau, abogado, M. de Monchy un J. K. de Pree, advocaten, D. Sarmiento Ramírez‑Escudero un P. Vidal Martínez, abogados,

–

RM vārdā – M. Picón González, procuradora, un I. San Primitivo Arias, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz un S. Centeno Huerta, pārstāvji,

–

Igaunijas valdības vārdā – A. Kalbus, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Baches Opi, M. Farley un G. Meessen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 101. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.) 10. un 17. pantu un 22. panta 2. punktu, kā arī efektivitātes principu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Volvo AB (publ.) un DAF Trucks NV, no vienas puses, un RM, no otras puses, par RM celto zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kuras priekšmets ir Eiropas Komisijas konstatētā LESD 101. panta pārkāpuma, kuru ir izdarījuši vairāki kravas automašīnu ražotāji, tostarp Volvo un DAF Trucks, izraisītā kaitējuma atlīdzināšana.

3

Direktīvas 2014/104 47. apsvērumā ir noteikts:

“Lai novērstu informācijas asimetriju un dažas no problēmām, kas ir saistītas ar pārkāpuma radītā kaitējuma apmēra noteikšanu konkurences tiesību tiesvedībā, un lai nodrošinātu zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu efektivitāti, ir lietderīgi karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos pieņemt, ka šāds pārkāpums ir radījis kaitējumu, jo īpaši cenu ietekmes dēļ. Atkarībā no lietas apstākļiem tas nozīmē, ka karteļa dēļ cenas ir paaugstinājušās vai ka ir kavēta cenu pazemināšanās, kas būtu bijusi vērojama, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Šai prezumpcijai nevajadzētu attiekties uz kaitējuma konkrēto apmēru. Pārkāpējam būtu jādod iespēja atspēkot šo prezumpciju. Ir lietderīgi šo atspēkojamo prezumpciju attiecināt vienīgi uz karteļiem, ņemot vērā, ka to slepenais raksturs palielina minēto informācijas asimetriju un apgrūtina prasītāju iespējas iegūt kaitējuma pierādīšanai nepieciešamos pierādījumus.”

4

Šīs direktīvas 10. pantā “Noilguma termiņi” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis saskaņā ar šo pantu paredz noteikumus, kas piemērojami noilguma termiņiem zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai. Minētajos noteikumos paredz, kad sāk skaitīt noilguma termiņu, kāds ir tā ilgums un kādos apstākļos tas tiek pārtraukts vai apturēts.

2.   Noilguma termiņus nesāk skaitīt, pirms konkurences tiesību aktu pārkāpums nav beidzies un prasītājs zina vai var pamatoti uzskatīt, ka tas zina:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņi zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai ir vismaz pieci gadi.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur vai atkarībā no valsts tiesību aktiem pārtrauc, ja konkurences iestāde attiecībā uz konkurences tiesību aktu pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanas vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs, vai pēc tam, kad procedūra izbeigta citā veidā.”

5

Minētās direktīvas 17. pantā “Kaitējuma apmēra noteikšana” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka nedz kaitējuma apmēra noteikšanai nepieciešamais pierādīšanas pienākums, nedz tā standarts nepadara tiesību uz zaudējumu atlīdzināšanu īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesām ir tiesības saskaņā ar valsts procedūrām novērtēt kaitējuma apmēru, ja ir konstatēts, ka prasītājam ir nodarīts kaitējums, bet praktiski nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt kaitējuma apmēru, balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem.

2.   Karteļa izdarītu pārkāpumu [pārkāpumu, kas izdarīti saistībā ar aizliegto vienošanos] gadījumos tiek pieņemts, ka ir radies kaitējums. Pārkāpējam ir tiesības atspēkot minēto prezumpciju.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka procedūrās, kas saistītas ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību, valsts konkurences iestāde var pēc valsts tiesas lūguma palīdzēt minētajai tiesai attiecībā uz kaitējuma apmēra noteikšanu, ja minētā valsts konkurences iestāde uzskata šādu palīdzību par atbilstīgu.”

6

Šīs pašas direktīvas 21. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 27. decembrim. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.”

7

Direktīvas 2014/104 22. pantā “Piemērošana laikā” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku.

2.   Dalībvalsts nodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, un kas nav 1. punktā minētie, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra.”

8

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 25. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Laiku skaita no dienas, kuras izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā laiku skaita no dienas, kurā pārtrauc pārkāpšanu.”

9

Saskaņā ar šīs regulas 30. pantu “Lēmumu publicēšana”:

“1.   Komisija publicē lēmumus, ko tā pieņem atbilstoši 7. līdz 10., 23. un 24. panta[m].

2.   Publikācijā norāda pušu vārdus un lēmuma galveno saturu, tajā skaitā visus uzliktos sodus. Tajā ņem vērā uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā.”

10

Saskaņā ar 2007. gada 3. jūlijaLey 15/2007 de Defensa de la Competencia (Likums 15/2007 par konkurences aizsardzību; 2007. gada 4. jūlijaBOE Nr. 159, 28848. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2017. gada 26. maijaReal Decreto‑ley 9/2017, por el que se transponen directivas de la Unión Europea en los ámbitos financiero, mercantil y sanitario, y sobre el desplazamiento de trabajadores (Karaļa dekrētlikums 9/2007 par Eiropas Savienības direktīvu finanšu, tirdzniecības un veselības, kā arī darba ņēmēju norīkošanas darbā jomā transponēšanu (2017. gada 27. maijaBOE Nr. 126, 42820. lpp.) (turpmāk tekstā – “Likums 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 9/2017”) 74. panta 1. punktu:

“Prasības sakarā ar atbildību par kaitējumu, kas radies konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, noilguma termiņš ir pieci gadi.”

11

Likuma 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 9/2017, 76. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Ja tiek konstatēts, ka prasītājam ir nodarīts kaitējums, bet ir praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti precīzi noteikt kaitējuma apmēru, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, tiesām ir pilnvaras noteikt kaitējuma atlīdzinājuma apmēru.

3.   Tiek pieņemts, ka pārkāpumi, kas izdarīti saistībā ar aizliegtu vienošanos, rada kaitējumu, ja vien netiek pierādīts pretējais.”

12

Karaļa dekrētlikuma 9/2017, ar kuru Spānijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2014/104, pirmajā pārejas noteikumā “Pārejas noteikumi zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kuri ir radušies dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumu dēļ” ir noteikts:

“1. Šī Karaļa dekrētlikuma 3. panta noteikumus nepiemēro ar atpakaļejošu spēku.

2. Šī Karaļa dekrētlikuma 4. panta noteikumus piemēro tikai tiesvedībās, kas ierosinātas pēc tā stāšanās spēkā.”

13

Código Civil (Civilprocesa kodekss) 1902. pantā ir noteikts:

“Ikvienam, kurš ar savu darbību vai bezdarbību rada zaudējumus citam, izdarot pārkāpumu vai pieļaujot nolaidību, ir pienākums atlīdzināt radītos zaudējumus.”

14

2006. un 2007. gadā RM iegādājās no Volvo un no DAF Trucks trīs kravas automašīnas, kuras ir ražojušas šīs sabiedrības.

15

2016. gada 19. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2016) 4673 final par [LESD] 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39824 – Kravas automobiļi) un publicēja paziņojumu presei par to. 2017. gada 6. aprīlī šī iestāde atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 30. pantam publicēja šī lēmuma kopsavilkumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16

Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka vairāki kravas automobiļu ražotāji, tostarp Volvo un DAF Trucks, ir pārkāpuši LESD 101. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, noslēdzot aizliegtu vienošanos, pirmkārt, par cenu noteikšanu un bruto cenu paaugstināšanu kravas automobiļiem, kas sver no 6 līdz 16 tonnām, tas ir, vidējas noslodzes kravas automobiļiem, un kravas automobiļiem, kas sver vairāk nekā 16 tonnas, tas ir, lielas noslodzes kravas automobiļiem, Eiropas Ekonomikas zonā un, otrkārt, par laika grafiku un to izmaksu pārnešanu, kuras saistītas ar EURO 3 līdz 6 standartā paredzēto emisiju tehnoloģiju ieviešanu. Volvo un DAF Trucks gadījumā pārkāpums ilga no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim.

17

2017. gada 27. maijā, tas ir, piecus mēnešus pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, Karaļa dekrētlikums 9/2017, ar kuru šī direktīva tika transponēta Spānijas tiesībās, stājās spēkā.

18

2018. gada 1. aprīlī RM pret Volvo un DAF Trucks cēla prasību Juzgado de lo Mercantil de León (Leonas Komerclietu tiesa, Spānija). Šajā prasībā tika lūgts atlīdzināt kaitējumu, kurš radies RM pretkonkurences darbību dēļ, kurās šīs divas sabiedrības bija iesaistījušās. Minētās prasības galvenokārt ir balstītas uz atbilstošajām Likuma 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu Nr. 9/2017, normām un, pakārtoti, uz vispārējo ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības regulējumu, it īpaši Civilkodeksa 1902. pantu. Šī pati prasība ir zaudējumu atlīdzināšanas prasība, kas celta pēc Komisijas galīgā lēmuma, kurā konstatēts LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta pārkāpums.

19

Volvo un DAF Trucks iebilda pret šo prasību, tostarp apgalvojot, ka tā bija noilgusi un ka RM neesot pierādījusi, ka pastāvētu cēloņsakarība starp Lēmumā C(2016) 4673 final konstatēto pārkāpumu un kravas automašīnu cenu paaugstināšanu.

20

Ar 2019. gada 15. oktobra spriedumu Juzgado de lo Mercantil de León (Leonas Komerclietu tiesa) daļēji apmierināja RM prasību un piesprieda Volvo un DAF Trucks samaksāt RM atlīdzību, kas atbilst 15 % no kravas automašīnu iegādes cenas, tai pieskaitot likumiskos procentus, tomēr nepiesprieda šīm sabiedrībām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šī tiesa noraidīja Volvo un DAF Trucks izvirzīto iebildi par noilgumu, tostarp pamatojoties uz to, ka Likuma 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 9/2017, 74. pantā, ar kuru transponēts Direktīvas 2014/104 10. panta 3. punkts, paredzētais piecu gadu termiņš bija spēkā prasības celšanas brīdī un tātad šajā lietā ir piemērojams. Turklāt, uzskatot, ka šī likuma 76. panta 2. un 3. punkts, ar kuriem ir transponēts šīs direktīvas 17. panta 1. un 2. punkts, ir procesuālas tiesību normas, minētā tiesa, pirmkārt, ir balstījusies uz kaitējuma prezumpciju, kas noteikta Likuma 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 9/2017, 76. panta 3. punktā, lai konstatētu RM nodarīto kaitējumu, un, otrkārt, uz šī likuma 76. panta 2. punktu, lai aprēķinātu šī kaitējuma apmēru.

21

Volvo un DAF Trucks par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Audiencia Provincial de Léon (Leonas provinces tiesa, Spānija). Šie divi uzņēmumi apgalvo, ka Direktīva 2014/104 šajā lietā nav piemērojama, jo attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas laikā tā nebija spēkā, tāpēc ka tas beidzās 2011. gada 18. janvārī. Minētie uzņēmumi uzskata, ka tieši šī pārkāpuma izdarīšanas datumam ir nozīme, lai noteiktu RM zaudējumu atlīdzināšanas prasībai piemērojamo regulējumu.

22

Tātad Volvo un DAF Trucks apgalvo, ka RM zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir noilgusi. Šajā ziņā DAF Trucks apgalvo, ka ir piemērojams nevis Direktīvas 2014/104 10. pantā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš, kas ir transponēts Likuma 15/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Karaļa dekrētlikumu 9/2017, 74. panta 1. punktā, bet gan Civilkodeksa 1968. pantā paredzētais viena gada noilguma termiņš. Turklāt šis viena gada noilguma termiņš esot sācies no brīža, kad tika publicēts Komisijas paziņojums presei par Lēmumu C(2016) 4673 final. Šī iemesla dēļ šī sabiedrība apgalvo, ka datumā, kurā RM cēla zaudējumu atlīdzināšanas prasību, tas ir, 2018. gada 1. aprīlī, minētais noilguma termiņš bija beidzies.

23

Volvo un DAF Trucks piebilst, ka, tā kā šī direktīva nav piemērojama, šajā gadījumā esot jāpierāda gan kaitējuma esamība, gan tā apmērs, pretējā gadījumā šī prasība būtu jānoraida.

24

Šajā saistībā iesniedzējtiesa jautā par Direktīvas 2014/104 10. panta un 17. panta 1. un 2. punkta piemērošanu laikā. Tā uzskata, ka šī piemērošanas joma ir precizēta šīs direktīvas 22. pantā.

25

Lai noteiktu, vai minētās direktīvas 10. pants un 17. panta 1. un 2. punkts, kuros attiecīgi ir paredzēti noteikumi, kas reglamentē noilguma termiņu, kaitējuma, kas izriet no aizliegtas vienošanās, esamību un šī kaitējuma apmēra noteikšanu, ir piemērojami pamatlietā, iesniedzējtiesai rodas jautājums, pirmkārt, vai šīs tiesību normas ir materiālas vai procesuālas.

26

Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, kāds ir atbilstošais brīdis, attiecībā uz kuru ir jāizvērtē minēto tiesību normu piemērošana laikā, lai noteiktu, vai tās ir piemērojamas šajā gadījumā.

27

Šajos apstākļos Audiencia Provincial León (Leonas provinces tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motivācijas ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā gadījumā, ņemot vērā visu iesniedzējtiesas sniegto informāciju, lai sniegtu šai tiesai lietderīgu atbildi, prejudiciālie jautājumi ir jāpārformulē.

30

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā par Direktīvas 2014/104 10. panta un 17. panta 1. un 2. punkta piemērošanu laikā saskaņā ar tās 22. pantu zaudējumu atlīdzināšanas prasībai, kas, lai gan attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kurš ir izbeigts pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, ir tikusi celta pēc tiesību normu, ar kurām šī direktīva ir transponēta valsts tiesībās, stāšanās spēkā.

31

Jāatgādina, ka atšķirībā no procesuālajām normām, kuras parasti paredzēts piemērot dienā, kad tās stājas spēkā (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 28. punkts un tajā minētā judikatūra), lai nodrošinātu tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ievērošanu, Savienības materiālās tiesību normas ir jāinterpretē tā, ka tās attiecas uz situācijām, kas radušās pirms to stāšanās spēkā, tikai tad, ja no to formulējuma, mērķiem vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir jāpiešķir šāda iedarbība (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Skarb Państwa (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas segums), C‑428/20, EU:C:2021:1043, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

No Tiesas judikatūras izriet arī, ka principā jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā akta spēkā stāšanās brīža, kurā tā ir ietverta. Lai gan tā nav piemērojama tiesiskām situācijām, kas radušās un pilnībā izveidojušās iepriekšējo tiesību normu darbības laikā, tā ir piemērojama to situāciju sekām nākotnē, kurām bija piemērojama iepriekšējā tiesību norma, kā arī jaunām tiesiskām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, citādi var būt tikai tad, ja jaunajai tiesību normai ir pievienoti īpaši noteikumi, kas īpaši paredz tās piemērošanas laikā nosacījumus (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Skarb Państwa (Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas segums), C‑428/20, EU:C:2021:1043, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Konkrētāk, runājot par direktīvām, parasti tikai juridiskās situācijas, kas radušās pēc direktīvas transponēšanas termiņa beigām, var tikt saistītas ar šīs direktīvas piemērojamību rationae temporis (rīkojums, 2019. gada 16. maijs, Luminor Bank, C‑8/18, nav publicēts, EU:C:2019:429, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tātad tas pats a fortiori attiecas uz juridiskām situācijām, kas radušās iepriekšējās tiesību normas spēkā esamības laikā un kas turpina radīt sekas pēc tam, kad ir stājušies spēkā valsts tiesību akti, kuri pieņemti direktīvas transponēšanai pēc tās transponēšanas termiņa beigām.

35

Šajā saistībā attiecībā uz Direktīvas 2014/104 piemērošanu ratione temporis jāatgādina, ka šī direktīva ietver īpašu noteikumu, kas skaidri nosaka nosacījumus tās materiālo un procesuālo noteikumu piemērošanai laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 25. punkts).

36

It īpaši, pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot tās 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 26. punkts).

37

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu šīs direktīvas procesuālos noteikumus, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kuras valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 27. punkts).

38

Tādējādi, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 normu piemērojamību laikā, vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgā tiesību norma ir materiāls noteikums.

39

Šajā ziņā jāprecizē, ka jautājums par to, kuras no šīs direktīvas normām ir materiāli noteikumi un kuras tādas nav, tā kā Direktīvas 2014/104 22. pantā nav atsauces uz valsts tiesībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesības, nevis piemērojamās valsts tiesības.

40

Turklāt, lai gan šajā pantā attiecībā uz katru noteikumu nav precizēts, vai tas ir materiāls vai procesuāls, no šī panta formulējuma, kura 1. punktā ir atsauce uz “šīs direktīvas materiāliem noteikumiem”, nepārprotami izriet, ka šīs direktīvas noteikumi, nevis tās izpildei pieņemtie valsts pasākumi tiek uzskatīti par vai nu materiāliem, vai arī procesuāliem.

41

Turklāt piešķirt dalībvalstīm rīcības brīvību noteikt, vai Direktīvas 2014/104 noteikumi ir materiāli vai nav, varētu kaitēt šo tiesību normu efektīvai, saskaņotai un vienveidīgai piemērošanai Savienības teritorijā.

42

Pēc tam, kad ir noteikts, vai attiecīgā tiesību norma ir materiāla, ir jāpārbauda, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros šī direktīva ir tikusi transponēta novēloti, attiecīgā situācija, ciktāl to nevar kvalificēt kā jaunu, ir radusies pirms minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpināja radīt sekas pēc šī termiņa beigām.

43

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/104 10. panta materiālo vai procesuālo raksturu jāatgādina, ka saskaņā ar tā 1. punktu šajā pantā ir paredzēti noteikumi par noilguma termiņiem, kas piemērojami zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem. Minētā panta 2. un 4. punktā it īpaši ir noteikts brīdis, kad sākas noilguma termiņš, un apstākļi, kādos to var pārtraukt vai apturēt.

44

Šīs direktīvas 10. panta 3. punktā ir precizēts minimālais noilguma termiņš. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka noilguma termiņi, kas piemērojami zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem, ir vismaz pieci gadi.

45

Turklāt Direktīvas 2014/104 10. panta 3. punktā paredzētā noilguma termiņa uzdevums ir, pirmkārt, nodrošināt cietušās personas tiesību aizsardzību, jo tai ir jābūt pietiekamam laikam, lai savāktu atbilstošu informāciju iespējamas prasības celšanai, un, otrkārt, izvairīties no tā, ka cietusī persona varētu bezgalīgi novilcināt savu tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošanu, kaitējot par zaudējumiem atbildīgajai personai. Tādējādi šis termiņš galīgi aizsargā gan cietušo personu, gan personu, kura ir atbildīga par zaudējumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 53. punkts).

46

Šajā ziņā jānorāda – no Tiesas judikatūras izriet, ka atšķirībā no procesuālajiem termiņiem noilguma termiņš, kas izbeidz tiesības celt prasību tiesā, attiecas uz materiālajām tiesībām, jo tas ietekmē subjektīvo tiesību īstenošanu, uz kurām attiecīgā persona vairs nevar efektīvi atsaukties tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 52. punkts).

47

Tādējādi, kā secinājumu 66. un 67. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 10. pants ir materiāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē.

48

Otrkārt, tā kā šajā gadījumā nav strīda par to, ka Direktīva 2014/104 Spānijas tiesību sistēmā tika transponēta piecus mēnešus pēc tās 21. pantā paredzētā transponēšanas termiņa beigām, jo Karaļa dekrētlikums 9/2017, ar kuru transponēta šī direktīva, stājās spēkā 2017. gada 27. maijā, lai noteiktu minētās direktīvas 10. panta piemērojamību laikā, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā situācija ir radusies pirms šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpina radīt sekas pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

49

Šajā nolūkā, ņemot vērā noilguma noteikumu īpatnības, to raksturu, kā arī darbības mehānismu, it īpaši saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta pēc galīgā lēmuma, ar kuru konstatēts Savienības konkurences tiesību pārkāpums, ir jānoskaidro, vai Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigu datumā, tas ir, 2016. gada 27. decembrī, pamatlietā aplūkotajai situācijai piemērojamais noilguma termiņš bija beidzies, un tas nozīmē, ka ir jānosaka brīdis, kad šis noilguma termiņš ir sācies.

50

Attiecībā uz brīdi, no kura minētais noilguma termiņš ir sācies, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja neviens Savienības tiesiskais regulējums šajā jomā nav piemērojams ratione temporis, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz kārtība, kādā īstenojamas tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies LESD 101. un 102. panta pārkāpuma dēļ, tostarp noteikumi par noilguma termiņiem, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, jo efektivitātes princips prasa, lai prasībām ar nolūku nodrošināt indivīdu tiesības, kuras tiem tieši izriet no Savienības tiesībām, piemērojamās tiesības nepadarītu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas tiek piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 42. un 43. punkts).

51

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pirms minētās direktīvas transponēšanas Spānijas tiesībās zaudējumu atlīdzināšanas prasībai par konkurences tiesību pārkāpumiem piemērojamais noilguma termiņš bija reglamentēts vispārējā ārpuslīgumiskās civiltiesiskās atbildības regulējumā un ka saskaņā ar Civilkodeksa 1968. panta 2. punktu šis viena gada noilguma termiņš sākas tikai brīdī, kad attiecīgais prasītājs bija uzzinājis par notikumiem, kas rada atbildību. Lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri neizriet, kādi saskaņā ar Spānijas tiesībām ir fakti, kas rada atbildību un kuru zināšana izraisa noilguma termiņa sākšanos, Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos šķietami ir norādīts, ka šie fakti ietver informācijas, kas nepieciešama zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai, zināšanu. Vai tas tā ir, tas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

52

Tomēr, ja valsts tiesai ir jāizskata strīds starp privātpersonām, šai tiesai vajadzības gadījumā ir jāinterpretē pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas, cik vien iespējams, ņemot vērā Savienības tiesības, un it īpaši LESD 101. panta tekstu un mērķi, tomēr neveicot šo valsts tiesību normu interpretāciju contra legem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C‑308/19, EU:C:2021:47, 60.–62. punkts).

53

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai neatņemtu LESD 101. un 102. pantam pilnvērtīgu iedarbību, valsts tiesību akti, kuros noteikts datums, no kura sākas noilguma termiņš, tā ilgums un apturēšanas vai pārtraukšanas noteikumi, ir jāpielāgo konkurences tiesību īpatnībām un mērķiem, ko attiecīgās personas ar šīm tiesībām īsteno (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 47. punkts).

54

Lai iesniegtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, parasti ir nepieciešama sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 46. punkts).

55

Tāpat ir jāņem vērā tas, ka strīdus, kas attiecas uz Savienības un valsts konkurences tiesību pārkāpumiem, principā raksturo informācijas asimetrija par sliktu cietušajai personai, kā tas ir atgādināts Direktīvas 2014/104 47. apsvērumā, un tas padara tai informācijas iegūšanu, kas nepieciešama, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, grūtāku nekā konkurences iestādēm vajadzīgās informācijas, lai tās varētu īstenot savas pilnvaras piemērot konkurences tiesības, iegūšanu.

56

Šajā ziņā jāuzskata, ka atšķirībā no normas, kas ir piemērojama Komisijai un kas ir ietverta Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktā un saskaņā ar kuru noilguma termiņš sankciju piemērošanai sākas dienā, kad pārkāpums ir izdarīts, vai attiecībā uz ilgstošiem vai atkārtotiem pārkāpumiem – no dienas, kad pārkāpums ir beidzies, noilguma termiņš, kas piemērojams zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par dalībvalstu un Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, sākas tikai tad, kad pārkāpums ir beidzies un cietušajai personai par šo pārkāpumu ir kļuvis zināms vai saprātīgi var uzskatīt, ka tā ir iepazinusies ar informāciju, kas ir vajadzīga, lai tā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

57

Pretējā gadījumā tiesību pieprasīt zaudējumu atlīdzību īstenošana būtu pārāk apgrūtināta vai padarīta praktiski neiespējama.

58

Attiecībā uz informāciju, kas vajadzīga zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai, jāatgādina – no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ikvienai personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja pastāv cēloņsakarība starp minētajiem zaudējumiem un Savienības konkurences tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 40. punkts).

59

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai cietusī persona varētu celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību, tai ir jāzina, kura persona ir atbildīga par konkurences tiesību pārkāpumu (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 50. punkts).

60

No tā izriet, ka konkurences tiesību pārkāpuma esamība, zaudējumu esamība, cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un šo pārkāpumu, kā arī šī pārkāpuma izdarītāja identitāte ir daļa no nepieciešamajiem elementiem, kuriem ir jābūt cietušās personas rīcībā, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

61

Šādos apstākļos jāuzskata, ka noilguma termiņi, kas piemērojami zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par dalībvalstu un Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, nevar sākties, pirms pārkāpums ir beidzies un pirms cietusī persona nav uzzinājusi, ka šī pārkāpuma dēļ tai ir nodarīts kaitējums, vai arī nevar saprātīgi uzskatīt, ka tā to ir uzzinājusi, kā arī uzzinājusi pārkāpuma izdarītāja identitāti.

62

Šajā gadījumā pārkāpums tika izbeigts 2011. gada 18. janvārī. Attiecībā uz datumu, kurā var saprātīgi uzskatīt, ka RM ir iepazinies ar vajadzīgajiem elementiem, kas tam ļauj celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību, Volvo un DAF Trucks uzskata, ka atbilstošais datums ir paziņojuma presei par Lēmumu C(2016) 4673 final publicēšanas datums, tas ir, 2016. gada 19. jūlijs, un tāpēc to Civilkodeksa 1968. pantā paredzētais noilguma termiņš ir sācies šīs publikācijas dienā.

63

Savukārt RM, Spānijas valdība un Komisija apgalvo, ka par atbilstošo datumu ir jāuzskata diena, kad Lēmuma C(2016) 4673 final kopsavilkums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, tas ir, 2017. gada 6. aprīlis.

64

Lai gan nav izslēgts, ka cietusī persona var iepazīties ar informāciju, kas vajadzīga, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, krietni pirms Komisijas lēmuma kopsavilkuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai pat pirms paziņojuma presei attiecībā uz šo lēmumu publicēšanas, arī lietā par aizliegtu vienošanos, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka tas tā būtu šajā gadījumā.

65

Tātad ir jānosaka, kura no šīm divām publikācijām ir tā, kas ļauj saprātīgi uzskatīt, ka RM ir iepazinies ar vajadzīgo informāciju, kas tam ļauj celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

66

Šajā nolūkā ir jāņem vērā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētais paziņojums presei par Komisijas lēmumiem un šo lēmumu kopsavilkumu priekšmets un raksturs.

67

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 125.–127. punktā, vispirms paziņojumos presei principā ir ietverta mazāk detalizēta informācija par attiecīgās lietas apstākļiem un iemesliem, kuru dēļ konkurenci ierobežojoša rīcība var tikt kvalificēta kā pārkāpums, nekā to Komisijas lēmumu kopsavilkumā, kas publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un kuros saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu ir minēti attiecīgo personu vārdi un attiecīgā lēmuma būtība, tostarp uzliktie sodi.

68

Turklāt paziņojumi presei nav paredzēti, lai radītu juridiskas sekas trešām personām, tostarp cietušajām personām. Tieši pretēji, tie ir īsi dokumenti, kas principā ir paredzēti presei un plašsaziņas līdzekļiem. Tādējādi nevar uzskatīt, ka personām, kuras cietušas no konkurences tiesību pārkāpuma, būtu vispārējs rūpības pienākums, kas tām liek sekot šādu paziņojumu presei publicēšanai.

69

Visbeidzot, atšķirībā no Komisijas lēmumu kopsavilkumiem, kas saskaņā ar 148. punktu Komisijas paziņojumā par paraugpraksi attiecībā uz procedūrām saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visās Savienības oficiālajās valodās neilgi pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas, paziņojumi presei ne vienmēr tiek publicēti visās Savienības oficiālajās valodās.

70

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 129.–131. punktā, šķiet, ka paziņojumā presei attiecīgā pārkāpuma izdarītāju identitāte, tā precīzs ilgums un ar šo pārkāpumu skartie produkti nav identificēti tik precīzi kā Lēmuma C(2016) 4673 final kopsavilkumā.

71

Šādos apstākļos nevar saprātīgi uzskatīt, ka šajā gadījumā RM būtu iepazinies ar vajadzīgajiem elementiem, kas tam ļautu celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību datumā, kad tika publicēts paziņojums presei par Lēmumu C(2016) 4673 final, tas ir, 2016. gada 19. jūlijā. Savukārt var saprātīgi uzskatīt, ka RM ir iepazinies ar šiem elementiem Lēmuma C(2016) 4673 final kopsavilkuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī datumā, tas ir, 2017. gada 6. aprīlī.

72

Tāpēc LESD 101. panta pilnīga efektivitāte prasa uzskatīt, ka šajā gadījumā noilguma termiņš ir sācies šīs publicēšanas dienā.

73

Tādējādi, tā kā noilguma termiņš sākās pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, tas ir, pēc 2016. gada 27. decembra, un turpināja ritēt pat pēc Karaļa dekrētlikuma 9/2017, kurš tika pieņemts, lai transponētu šo direktīvu, stāšanās spēkā, tas ir, pēc 2017. gada 27. maija, šis termiņš noteikti ir beidzies pēc šiem diviem datumiem.

74

Tādējādi šķiet, ka pamatlietā aplūkotā situācija turpināja radīt sekas pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām vai pat pēc Karaļa dekrētlikuma 9/2017, ar kuru tā transponēta, stāšanās spēkā.

75

Ciktāl tas tā ir pamatlietā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, minētās direktīvas 10. pants šajā gadījumā ir piemērojams ratione temporis.

76

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tādējādi uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu. Proti, ja iespēja atsaukties uz netransponētu vai nepareizi transponētu direktīvu tiktu attiecināta arī uz attiecību starp privātpersonām jomu, tiktu atzītas Savienības pilnvaras noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan tai šāda kompetence ir vienīgi tad, kad tā ir apveltīta ar pilnvarām pieņemt regulas (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

No Tiesas judikatūras arī izriet, ka tādā strīdā starp privātpersonām kā pamatlietā valsts tiesai vajadzības gadījumā valsts tiesības ir jāinterpretē, tiklīdz ir beidzies netransponētas direktīvas transponēšanas termiņš, lai attiecīgā situācija nekavējoties kļūtu saderīga ar šīs direktīvas normām, tomēr neveicot valsts tiesību contra legem interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. oktobris, Klohn, C‑167/17, EU:C:2018:833, 45. un 65. punkts).

78

Katrā ziņā, ņemot vērā, ka no Lēmuma C(2016) 4673 final kopsavilkuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī datuma līdz RM zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai ir pagājuši mazāk nekā divpadsmit mēneši, nešķiet, ka prasības celšanas brīdī šai prasībai būtu iestājies noilgums, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

79

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir materiāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē un ka tā piemērošanas laikā jomā ietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība par konkurences tiesību pārkāpumu, kas, lai gan tā attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kas ir beidzies pirms minētās direktīvas spēkā stāšanās, ir tikusi celta pēc tam, kad bija stājušās spēkā tiesību normas, ar kurām tā ir transponēta valsts tiesībās, ja noilguma termiņš, kas bija piemērojams šai prasībai saskaņā ar iepriekšējiem noteikumiem, nebija beidzies pirms šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

80

Pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/104 17. panta 1. punkta piemērojamību laikā šajā lietā jāatgādina, ka no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka zaudējumu noteikšanai vajadzīgais pierādīšanas apmērs nepadara tiesību uz zaudējumu atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu vai to pārmērīgi neapgrūtina. Šīs valstis nodrošina arī, ka valstu tiesām ir tiesības saskaņā ar valsts procedūrām novērtēt no konkurences tiesību normu pārkāpuma izrietošo zaudējumu apmēru, ja ir konstatēts, ka prasītājam ir nodarīts kaitējums, bet praktiski nav iespējams vai ir pārmērīgi grūti precīzi noteikt kaitējuma apmēru, balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem.

81

Tādējādi minētās tiesību normas mērķis ir nodrošināt zaudējumu atlīdzināšanas prasību par konkurences tiesību pārkāpumiem efektivitāti, tostarp īpašās situācijās, kurās būtu praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti precīzi noteikt konkrētu nodarīto zaudējumu apmēru.

82

Šīs pašas tiesību normas mērķis ir mīkstināt prasīto pierādījumu apjomu, lai noteiktu nodarītā kaitējuma apmēru un novērstu informācijas asimetriju, kāda pastāv par sliktu attiecīgajam prasītājam, kā arī grūtībām, kas izriet no fakta, ka, aprēķinot nodarītos zaudējumus, ir jāizvērtē veids, kādā attiecīgais tirgus būtu attīstījies pārkāpuma neesamības gadījumā.

83

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 73. punktā, Direktīvas 2014/104 17. panta 1. punktā nav noteikti jauni pienākumi pēc būtības, kas būtu saistoši vienam vai otram no attiecīgās lietas dalībniekiem. Šīs tiesību normas un it īpaši tās otrā teikuma mērķis saskaņā ar tajā minētajām “valsts procedūrām” savukārt ir piešķirt valsts tiesām īpašu kompetenci strīdos par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem.

84

Šajā ziņā jāatgādina – no Tiesas judikatūras izriet, ka noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu apjomu principā tiek uzskatīti par procesuāliem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c.,C‑74/14, EU:C:2016:42, 30.–32. punkts).

85

Tātad ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 17. panta 1. punkts ir procesuāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 2. punkta izpratnē.

86

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 31. punktā atgādinātās judikatūras, procesuālo tiesību normas parasti ir piemērojamas datumā, kurā tās stājas spēkā.

87

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka neviena valsts tiesību norma, kas pieņemta, lai izpildītu šīs direktīvas procesuālos noteikumus, netiek piemērota zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra.

88

Šajā gadījumā zaudējumu atlīdzināšanas prasība tika celta 2018. gada 1. aprīlī, tas ir, pēc 2014. gada 26. decembra un pēc Direktīvas 2014/104 transponēšanas Spānijas tiesību sistēmā datuma. Tāpēc, neskarot šī sprieduma 76. un 77. punktā izklāstītos apsvērumus, šīs direktīvas 17. panta 1. punkts šādai prasībai ir piemērojams ratione temporis.

89

Šādos apstākļos jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir procesuāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 2. punkta izpratnē un ka tā piemērošanas laikā jomā ietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība, kas, lai gan attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kurš ir beidzies pirms minētās direktīvas stāšanās spēkā, ir celta pēc 2014. gada 26. decembra un pēc valsts tiesību normu, ar kurām tā ir transponēta, stāšanās spēkā.

90

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punkta piemērojamību laikā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs tiesību normas formulējumu tiek prezumēts, ka pārkāpumi, kas izdarīti saistībā ar aizliegtu vienošanos, rada kaitējumu. Tomēr pārkāpējam ir tiesības atspēkot šo prezumpciju.

91

No minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka ar to ir ieviesta atspēkojama prezumpcija par kaitējuma, kas izriet no aizliegtas vienošanās, esamību. Kā izriet no Direktīvas 2014/104 47. apsvēruma, Savienības likumdevējs šo prezumpciju ir attiecinājis vienīgi uz lietām par aizliegtu vienošanos, ņemot vērā to slepeno raksturu, kas palielina minēto informācijas asimetriju un apgrūtina cietušo personu iespējas iegūt zaudējumu esamības pierādīšanai nepieciešamos pierādījumus.

92

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 78., 79. un 81. punktā, lai gan Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punktā noteikti ir reglamentēts pierādīšanas pienākuma sadalījums, jo tajā ir noteikta prezumpcija, nav tā, ka šīs tiesību normas mērķis attiecas vienīgi uz pierādījumiem.

93

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 58.–60. punkta, zaudējumu esamība, cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un izdarīto konkurences tiesību pārkāpumu, kā arī šī pārkāpuma izdarītāja identitāte ir viens no vajadzīgajiem elementiem, kuriem ir jābūt cietušās personas rīcībā, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

94

Turklāt, tā kā Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punktā ir paredzēts, ka personām, kuras cietušas LESD 101. pantā aizliegtas aizliegtās vienošanās rezultātā, nav jāpierāda šāda pārkāpuma rezultātā radušos zaudējumu esamība un/vai cēloņsakarība starp minētajiem zaudējumiem un šo aizliegto vienošanos, ir jāuzskata, ka šī tiesību norma attiecas uz elementiem, kas veido ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību.

95

Pieņemot, ka pastāv kaitējums, kas nodarīts aizliegtas vienošanās dēļ, šajā tiesību normā noteiktā atspēkojamā prezumpcija ir tieši saistīta ar attiecīgā pārkāpuma izdarītāja civiltiesiskās ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos un tāpēc tieši ietekmē tā juridisko situāciju.

96

Tātad ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punkts ir noteikums, kas ir cieši saistīts ar to uzņēmumu ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, atzīšanu un apjomu, kuri pārkāpuši LESD 101. pantu, piedaloties aizliegtas vienošanās darbībā.

97

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 81. punktā, šādu noteikumu var kvalificēt kā materiālu noteikumu.

98

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punktam ir materiāls raksturs šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē.

99

Kā izriet no šī sprieduma 42. punkta, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punkta piemērojamību laikā, šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā situācija ir radusies pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpina radīt sekas pēc šī termiņa beigām.

100

Šajā nolūkā ir jāņem vērā Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punkta raksturs un darbības mehānisms.

101

Šajā tiesību normā ir paredzēta atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru, ja pastāv aizliegta vienošanās, automātiski tiek prezumēta no šīs aizliegtās vienošanās izrietoša kaitējuma esamība.

102

Tā kā Savienības likumdevējs ir identificējis, ka kaitējuma esamību ļauj prezumēt aizliegtas vienošanās esamība, ir jāpārbauda, vai datums, kurā attiecīgā aizliegtā vienošanās ir beigusies, ir pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, jo šajā termiņā tā nebija transponēta Spānijas tiesībās.

103

Šajā gadījumā aizliegtā vienošanās ilga no 1997. gada 17. janvāra līdz 2011. gada 18. janvārim. Tādējādi šis pārkāpums beidzās pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām.

104

Šādos apstākļos, ņemot vērā Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu, ir jāuzskata, ka šīs direktīvas 17. panta 2. punktā iedibinātā atspēkojamā prezumpcija ratione temporis nevar tikt piemērota zaudējumu atlīdzināšanas prasībai, kas, lai gan ir celta pēc to valsts tiesību normu spēkā stāšanās, ar kurām minētā direktīva novēloti ir transponēta valsts tiesībās, attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kas ir beidzies pirms tās transponēšanas termiņa beigām.

105

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

106

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir materiāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē un ka tā piemērošanas laikā jomā ietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība, kas, lai gan tā attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kurš ir beidzies pirms minētās direktīvas spēkā stāšanās, ir celta pēc tam, kad bija stājušās spēkā tiesību normas, ar kurām tā ir transponēta valsts tiesībās, ja šai prasībai piemērojamais noilguma termiņš saskaņā ar agrākajiem noteikumiem nebija beidzies pirms šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

Direktīvas 2014/104 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir procesuāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 2. punkta izpratnē un ka tās piemērošanas laikā jomā ietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība, kas, lai gan attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kurš beidzies pirms minētās direktīvas stāšanās spēkā, ir celta pēc 2014. gada 26. decembra un pēc to tiesību normu stāšanās spēkā, ar kurām tā transponēta valsts tiesībās.

Direktīvas 2014/104 17. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir materiāls noteikums šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē un ka tā piemērošanas laikā jomā neietilpst zaudējumu atlīdzināšanas prasība, kas, lai gan ir celta pēc to tiesību normu stāšanās spēkā, ar kurām šī direktīva novēloti ir transponēta valsts tiesībās, attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kas bija beidzies pirms tās transponēšanas termiņa beigām.