–

Gtflix Tv vārdā – P. Spinosi, L. Chevallier un A. Michel, avocats,

–

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un A. Daniel, pārstāves,

–

Grieķijas valdības vārdā – S. Chala un A. Dimitrakopoulou, kā arī K. Georgiadis, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 7. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Gtflix Tv, Čehijas Republikā reģistrētu pieaugušajiem domātas izklaides sabiedrību, un DR, citu šīs jomas profesionāli, kura domicils ir Ungārijā, saistībā ar prasību labot un dzēst iespējami nomelnojošus izteikumus attiecībā uz šo sabiedrību, ko DR esot ievietojis tiešsaistē vairākās interneta vietnēs un forumos, kā arī prasību par tā kaitējuma atlīdzināšanu, ko esot nodarījusi šī izvietošana tiešsaistē.

3

No Regulas Nr. 1215/2012 4. apsvēruma izriet, ka šīs regulas mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir vienādot jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās, kā arī nodrošināt ātru un vienkāršu dalībvalstī pieņemto spriedumu atzīšanu un izpildi.

4

Šīs regulas 15. un 16. apsvērumā ir izklāstīts:

5

Jurisdikcijas normas ir ietvertas minētās regulas II nodaļā. Šīs II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts Regulas Nr. 1215/2012 4.–6. pants.

6

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības.”

7

Minētās regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

8

Šīs pašas regulas II nodaļas 2. iedaļas “Īpašā jurisdikcija” 7. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

[..]

9

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts būtībā ir formulēts identiski 5. panta 3. punktam Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kura tika atcelta ar Regulu Nr. 1215/2012.

10

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 4. iedaļā “Jurisdikcija attiecībā uz patērētāju līgumiem” ir ietverts 17. pants, kura 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Lietās saistībā ar līgumiem, ko persona – patērētājs – noslēgusi ar mērķi, kas var būt uzskatāms par nesaistītu ar viņas arodu vai profesiju, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 6. pantu un 7. panta 5. punktu, ja:

[..]

11

Gtflix Tv, kura ir reģistrēta Čehijas Republikā un kuras interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī, veido audiovizuālu saturu pieaugušajiem, ko tostarp izplata savā interneta vietnē. DR, kura domicils ir Ungārijā, ir tāda paša veida filmu, kuras tiek tirgotas Ungārijā izvietotās interneta vietnēs, režisors, producents un izplatītājs.

12

Gtflix Tv pārmet DR nomelnojošus izteikumus par Gtflix Tv, kurus DR esot izplatījis vairākās interneta vietnēs un forumos.

13

Pēc tam, kad šī sabiedrība bija pieprasījusi atsaukt šos izteikumus, tā vērsās pie tribunal de grande instance de Lyon [Lionas Vispārējā pirmās instances tiesa] (Francija) priekšsēdētāja ar pieteikumu par pagaidu noregulējumu attiecībā uz DR, lai, pirmkārt, nosakot naudas sodu, tiktu uzdots pārtraukt jebkādas šo sabiedrību nomelnojošas darbības un uzdots publicēt juridisku paziņojumu angļu un franču valodā katrā attiecīgajā interneta vietnē, otrkārt, atļautu šai sabiedrībai publicēt savu komentāru šajos forumos un, visbeidzot, piespriestu izmaksāt pagaidu summu 1 EUR, atlīdzinot tai nodarīto ekonomisko kaitējumu, un tāda paša apmēra summu, kompensējot tai morālo kaitējumu.

14

Tiesvedībā šajā tiesā DR izvirzīja iebildi par Francijas tiesas jurisdikcijas neesamību, kas tika apmierināta ar 2017. gada 10. aprīļa rīkojumu.

15

Gtflix Tv par šo rīkojumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Lyon [Lionas Apelācijas tiesa] (Francija), vienlaikus palielinot pagaidu summas apmēru līdz 10000 EUR par Francijā nodarīto ekonomisko un morālo kaitējumu. Ar 2018. gada 24. jūlija apstiprinošu spriedumu šī tiesa arī apmierināja iebildi par jurisdikcijas neesamību.

16

Tiesvedībā iesniedzējtiesā Gtflix Tv iebilst pret minēto spriedumu, ar kuru ir atzīta Francijas tiesas jurisdikcijas neesamība par labu Čehijas Republikas tiesām, lai gan tās ieskatā dalībvalsts tiesu jurisdikcijā ietilpst prasību izskatīšana par kaitējumu, kas šīs dalībvalsts teritorijā ir nodarīts ar interneta vietnē izvietotu saturu, jo šis saturs tur ir kļuvis pieejams. Gtflix Tv apgalvo, ka cour d’appel de Lyon nav ievērojusi Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu, nospriežot, ka, lai izslēgtu Francijas tiesu jurisdikciju, nepietiek ar to, ka nomelnojoši izteikumi ir pieejami tiesas, kas izskata lietu, teritoriālajā jurisdikcijā, bet ir arī nepieciešams, ka šādi izteikumi var jebkādā veidā skart to interneta lietotāju intereses, kuru pastāvīgā dzīvesvieta atrodas šajā teritoriālajā jurisdikcijā, un var tajā nodarīt kaitējumu.

17

Ņemot vērā 2017. gada 17. oktobra spriedumu Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766), iesniedzējtiesa nosprieda, ka Francijas tiesu jurisdikcijā neietilpst prasījumi par iespējami nomelnojošu izteikumu dzēšanu un datu labošanu, publicējot paziņojumu, it īpaši tādēļ, ka Gtflix Tv interešu centrs ir reģistrēts Čehijas Republikā un DR domicils ir Ungārijā.

18

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai persona, kura – uzskatot, ka tās tiesības ir tikušas aizskartas, izvietojot internetā nomelnojošus izteikumus, – vēršas tiesā, lūdzot gan datu labošanu un satura dzēšanu, gan no tā izrietošā morālā un ekonomiskā kaitējuma atlīdzināšanu, var vērsties ikvienas dalībvalsts, kuras teritorijā šie izteikumi ir izvietoti tiešsaistē vai ir bijuši pieejami, tiesās, lūdzot atlīdzināt šīs dalībvalsts teritorijā nodarīto kaitējumu atbilstoši 2011. gada 25. oktobra spriedumam eDate Advertising u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 51., kā arī 52. punkts), vai arī, piemērojot 2017. gada 17. oktobra spriedumu Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766, 48. punkts), tai šī atlīdzinājuma prasība ir jāceļ tiesā, kuras jurisdikcijā ietilpst rīkojuma izdošana par datu labošanu un nomelnojošu izteikumu dzēšanu.

19

Šādos apstākļos Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 1215/2012] 7. panta 2. punkta normas ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas uzskata, ka ir tikušas aizskartas tās tiesības ar nomelnojošu izteikumu izplatīšanu tīmeklī, un ceļ prasību gan ar mērķi izlabot informāciju un dzēst saturu, gan lai saņemtu atlīdzību par morālo un ekonomisko kaitējumu, kas no tā izriet, var prasīt ikvienas dalībvalsts tiesās, kuru teritorijā šāds saturs ir bijis izvietots vai ir bijis pieejams tiešsaistē, atlīdzināt kaitējumu, kas ir nodarīts šīs dalībvalsts teritorijā, atbilstoši 2011. gada 25. oktobra spriedumam eDate Advertising u.c. (C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 51., kā arī 52. punkts), vai turpretī, piemērojot 2017. gada 17. oktobra spriedumu Bolagsupplysningen un Ilsjan (C‑194/16, EU:C:2017:766, 48. punkts), šādai personai prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāceļ tajā tiesā, kuras jurisdikcijā ir izdot rīkojumu par informācijas labošanu un nomelnojošo komentāru dzēšanu?”

20

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kura – uzskatot, ka tās tiesības ir tikušas aizskartas, izplatot internetā to nomelnojošus izteikumus, – vienlaikus vēršas tiesā, lai, pirmkārt, tiktu laboti ar viņu saistītie tiešsaistē izvietotie dati un dzēsts attiecīgais saturs un, otrkārt, lai tiktu atlīdzināts kaitējums, kas esot ticis nodarīts ar šo izvietošanu tiešsaistē, var vērsties ikvienas dalībvalsts, kuras teritorijā šie izteikumi ir vai ir bijuši pieejami, tiesās, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts dalībvalsts, kuras tiesa izskata lietu, teritorijā, lai gan šo tiesu jurisdikcijā neietilpst prasību par [datu] labošanu un [satura] dzēšanu izskatīšana.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.

22

Tā kā šī tiesību norma ir ekvivalenta Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktam, Tiesas sniegtā interpretācija attiecībā uz to ir piemērojama arī Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību norma par īpašu jurisdikciju lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, ir jāinterpretē autonomi, atsaucoties uz regulas, kurā tā ietilpst, sistēmu un mērķiem (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24

Šī tiesību norma par īpašo jurisdikciju ir balstīta uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesām, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, kura pareizas tiesvedības un lietderīgas procesa organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šai pēdējai minētajai tiesai (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Kā izriet no Regulas Nr. 1215/2012 16. apsvēruma, prasībai par šādas saiknes esamību jānodrošina tiesiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā, un šis aspekts ir jo īpaši svarīgs strīdos par ārpuslīgumiskām saistībām, kas izriet no privātās dzīves un personas tiesību aizskārumiem, tostarp no neslavas celšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 28. punkts).

26

Proti, lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesas, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, parasti ir visvairāk piemērotas lietas izskatīšanai, it īpaši, pateicoties tiesvedības tuvumam un pierādījumu iegūšanas vieglumam (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru frāze “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, attiecas gan uz vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, gan uz kaitējuma materializēšanās vietu, un ikviena no šīm abām vietām atkarībā no apstākļiem var sniegt īpaši noderīgu norādi attiecībā uz pierādījumiem un procesa organizāciju (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Iesniedzējtiesas lēmumā nav neviena elementa, kas vedinātu domāt, ka pamatlieta attiecas uz iespēju noteikt Francijas tiesu jurisdikciju, balstoties uz kaitējumu radījušā notikuma iestāšanās vietas kritēriju. Turpretim rodas jautājums, vai šīm tiesām ir jurisdikcija kā iespējamā kaitējuma materializēšanās vietai. Turklāt, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, Gtflix Tv nav lūgusi, lai attiecīgie dati un izteikumi, kas aplūkoti pamatlietā, būtu nepieejami Francijas teritorijā.

29

Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz prasībām atlīdzināt morālo kaitējumu, kas iespējami nodarīts ar godu un cieņu aizskaroša raksta publicēšanu drukātā preses izdevumā, uzskatīja, ka aizskartā persona var celt kaitējuma atlīdzinājuma prasību pret izdevēju tiesās ikvienā dalībvalstī, kurā publikācija ir izplatīta un kurā saskaņā ar aizskartās personas apgalvoto ir nodarīts kaitējums tās reputācijai, un to jurisdikcijā ir lemt tikai par kaitējumu, kas nodarīts dalībvalstī, kuras tiesā ir celta prasība (spriedums, 1995. gada 7. marts, Shevill u.c., C‑68/93, EU:C:1995:61, 33. punkts).

30

Konkrēti, attiecībā uz apgalvojumiem par personas tiesību aizskārumu ar interneta tiešsaistē ievietotu saturu Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam persona, kura sevi uzskata par aizskartu, var celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu attiecībā uz visu nodarīto kaitējumu vai nu tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas šī satura izplatītāja juridiskā adrese, balstoties uz kaitējumu radījušā notikuma iestāšanās vietas kritēriju, vai arī tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas viņas interešu centrs, balstoties uz kaitējuma materializēšanās vietas kritēriju. Šī persona – tā vietā, lai celtu prasību par visa nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, – var arī celt savu prasību ikvienas tās dalībvalsts tiesās, kuras teritorijā ir pieejams vai ir bijis pieejams tiešsaistē ievietotais saturs. Šo tiesu jurisdikcijā ir lemt tikai par kaitējumu, kas nodarīts tās dalībvalsts teritorijā, kur atrodas tiesa, kurā celta prasība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, eDate Advertising u.c., C‑509/09 un C‑161/10, EU:C:2011:685, 52. punkts).

31

Šīs tiesības vērsties tiesā ir arī juridiskai personai, kura veic saimniecisku darbību un lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no tās komercreputācijas aizskāruma, internetā publicējot neprecīzus ar to saistītus datus un nedzēšot uz to attiecināmus komentārus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 44. punkts).

32

Ņemot vērā interneta tiešsaistē izvietoto datu un satura visuresošu pieejamību un to, ka to izplatīšanas apjoms principā ir universāls, Tiesa tomēr ir precizējusi, ka prasība par minēto datu labošanu un satura dzēšanu ir vienota un nedalāma un līdz ar to var tikt celta tikai tiesā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt pilnībā visu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, nevis tiesā, kurai nav šādas jurisdikcijas (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 48. punkts).

33

No tā izriet, ka atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam persona, kura uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums, interneta tiešsaistē izvietojot datus, var – lai labotu šos datus un dzēstu tiešsaistē izvietoto saturu – vērsties vai nu šī satura izdevēja reģistrācijas vietas tiesā, vai arī tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas šīs personas interešu centrs.

34

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā “nepieciešamo atkarības saikni”, kas pastāv starp prasību par tiešsaistē izvietoto datu labošanu un tiešsaistē izvietotā satura dzēšanu un saistīto prasību par tā kaitējuma pilnīgu vai daļēju atlīdzināšanu, kurš izriet no šīs izvietošanas tiešsaistē, ir jāuzskata, ka abu šo prasību izskatīšana ietilpst vienas no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētajām tiesām ekskluzīvā jurisdikcijā. Tādējādi šīs ekskluzīvās jurisdikcijas piešķiršana var būt attaisnojama pareizas tiesvedības interesēs.

35

Tomēr šāda jurisdikcijas piešķiršana nevar izrietēt no Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkta, kā tas interpretēts šī sprieduma 32. punktā, tādēļ, ka atšķirībā no prasības par datu labošanu un satura dzēšanu, kas ir vienota un nešķirama, prasība par kaitējuma atlīdzināšanu var būt vērsta gan uz pilnīgu, gan daļēju atlīdzinājumu. Lai gan tas, ka prasība par tiešsaistē izvietotu datu labošanu un satura dzēšanu nevar tikt celta citā tiesā kā vien tajā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt pilnībā visu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, ir attaisnojams šīs prasības vienotā un nešķiramā rakstura dēļ, tomēr nevar būt attaisnojams, ka šī paša motīva dēļ prasītājam tiek izslēgta iespēja celt savu prasību par daļēju atlīdzinājumu ikvienā citā tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā viņš uzskata, ka viņam ir nodarīts kaitējums.

36

Turklāt vajadzība piešķirt ekskluzīvu jurisdikciju personas, kas tiešsaistē izvietojusi attiecīgo saturu, reģistrācijas vietas tiesai vai tiesai, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas prasītāja interešu centrs, neizriet tostarp no tā, ko iesniedzējtiesa apraksta kā “nepieciešamo atkarības saikni” starp prasību par tiešsaistē izvietotu datu labošanu un satura dzēšanu, no vienas puses, un prasību par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko esot nodarījusi šāda izvietošana tiešsaistē. Proti, tā kā neatkarīgi no šo prasību pamatu veidojošo faktu identiskuma tām ir atšķirīgs priekšmets, pamats un spēja tikt nošķirtām, nav juridiskas nepieciešamības, lai tās kopīgi izskatītu viena tiesa.

37

Šāda jurisdikcijas piešķiršana nav nepieciešama arī no pareizas tiesvedības viedokļa.

38

Šajā ziņā tiesa, kuras jurisdikcijā ir lemt vienīgi par attiecīgo kaitējumu tajā dalībvalstī, kuras tiesu sistēmā tā ietilpst, visnotaļ var arī vērtēt – šajā dalībvalstī notiekošajā tiesvedībā un ņemot vērā tajā iegūtos pierādījumus – apgalvotā kaitējuma esamību un apjomu.

39

Turklāt prasītāja iespēja celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu ikvienas dalībvalsts tiesās, kuru jurisdikcijā ir lemt par dalībvalsts, kuras tiesu sistēmā tās ietilpst, teritorijā nodarīto kaitējumu, veicina pareizu tiesvedību tad, kad nevar tikt identificēts šī prasītāja interešu centrs. Šādā gadījumā Tiesa ir nospriedusi, ka šai personai nevar būt tiesību iesūdzēt tiesā atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktam iespējamo atbildētāju, kas aizskāris tās personiskās tiesības, lai, balstoties uz kaitējuma materializēšanās vietas kritēriju, panāktu pilnīgu apgalvotā kaitējuma atlīdzināšanu (spriedums, 2017. gada 17. oktobris, Bolagsupplysningen un Ilsjan, C‑194/16, EU:C:2017:766, 43. punkts). Turpretim minētā persona – saskaņā ar šo iespēju un balstoties uz to pašu kritēriju – var izmantot šīs tiesības, lai panāktu daļēju kompensāciju vienīgi par to kaitējumu, kas nodarīts dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu.

40

Tātad pareizas tiesvedības nodrošināšanas mērķa īstenošana neliek apšaubīt prasītāja iespēju celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu tiesās, kurām ir jurisdikcija lemt par kaitējumu, kas nodarīts dalībvalstī, kuras tiesu sistēmā tās ietilpst.

41

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka jurisdikcijas piešķiršana iepriekš minētajām tiesām, lai lemtu tikai par kaitējumu, kas nodarīts tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesu sistēmā tās ietilpst, ir pakārtota vienīgi nosacījumam, ka aizskarošais saturs ir pieejams vai ir bijis pieejams šajā teritorijā. Proti, pretēji Regulas Nr. 1215/2012 17. panta 1. punkta c) apakšpunktam tās 7. panta 2. punktā nav paredzēts papildu nosacījums kompetentās tiesas noteikšanai, piemēram, nosacījums, saskaņā ar kuru personas darbībām ir jābūt “vērstām uz” tiesas, kurā celta prasība, dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney, C‑170/12, EU:C:2013:635, 42. punkts, un 2015. gada 22. janvāris, Hejduk, C‑441/13, EU:C:2015:28, 32. punkts).

42

Taču iespējas celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu ierobežošana, ieviešot papildu nosacījumus, kādā no šī sprieduma 40. punktā minētajām tiesām varētu attiecīgā gadījumā faktiski izslēgt šo iespēju, lai gan saskaņā ar šī sprieduma 26. punktā citēto Tiesas pastāvīgo judikatūru personai, kura uzskata, ka tai ir nodarīts kaitējums, vienmēr ir jābūt iespējai celt savu prasību tās vietas tiesās, kur kaitējums ir materializējies.

43

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona – kura, uzskatot, ka tās tiesības ir tikušas aizskartas, internetā izplatot to nomelnojošus izteikumus, vienlaikus vēršas tiesā, lai, pirmkārt, panāktu ar viņu saistīto tiešsaistē izvietoto datu labošanu un satura dzēšanu un, otrkārt, tā kaitējuma atlīdzināšanu, kurš izriet no šīs izvietošanas tiešsaistē, – var vērsties ikvienas dalībvalsts, kuras teritorijā šie izteikumi ir vai ir bijuši pieejami, tiesās, lūdzot atlīdzināt dalībvalsts, kuras tiesa izskata lietu, teritorijā tai iespējami nodarīto kaitējumu, pat ja šo tiesu jurisdikcijā neietilpst prasības par [datu] labošanu un [satura] dzēšanu izskatīšana.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav pamatlietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka persona – kura, uzskatot, ka tās tiesības ir tikušas aizskartas, internetā izplatot to nomelnojošus izteikumus, vienlaikus vēršas tiesā, lai, pirmkārt, panāktu ar viņu saistīto tiešsaistē izvietoto datu labošanu un satura dzēšanu un, otrkārt, tā kaitējuma atlīdzināšanu, kurš izriet no šīs izvietošanas tiešsaistē, – var vērsties ikvienas dalībvalsts, kuras teritorijā šie izteikumi ir vai ir bijuši pieejami, tiesās, lūdzot atlīdzināt dalībvalsts, kuras tiesa izskata lietu, teritorijā tai iespējami nodarīto kaitējumu, pat ja šo tiesu jurisdikcijā neietilpst prasības par [datu] labošanu un [satura] dzēšanu izskatīšana.