1

Eiropas Komisija prasības pieteikumā lūdz Tiesu konstatēt, ka:

2

Direktīvas 91/271 1. pantā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz komunālo notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu un atsevišķu rūpniecības sektoru notekūdeņu attīrīšanu un novadīšanu.

Šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt vidi no minēto notekūdeņu novadīšanas kaitīgas ietekmes.”

3

Šīs direktīvas 4. panta redakcija ir šāda:

“1.   Dalībvalsts nodrošina, ka komunālos notekūdeņus, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms novadīšanas atkārtoti attīra vai attīra līdzvērtīgi saskaņā ar sekojošiem nosacījumiem:

[..]

2.   Komunālo notekūdeņu novadīšana ūdeņos, kas atrodas augstu kalnu reģionos (1500 m un vairāk virs jūras līmeņa), kur zemās temperatūras dēļ ir grūti piemērot efektīvu bioloģisko apstrādi, var pakļaut mazāk stingrai attīrīšanai, nekā norādīts 1. punktā, ja detalizēti pētījumi norāda, ka šāda novadīšana neietekmē vidi nelabvēlīgi.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā aprakstītajai ūdeņu novadīšanai no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām jāatbilst attiecīgajām I pielikuma B daļas prasībām. Komisija var grozīt šīs prasības. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 18. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   C.e. izteikto daudzumu aprēķina, balstoties uz lielāko vidējo nedēļas daudzumu, kas nonāk attīrīšanas iekārtās gada laikā, izņemot neparastas situācijas, piemēram, spēcīga lietus gadījumus.”

4

Minētās direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Šā panta 2. punktā paredzētajiem mērķiem dalībvalstis līdz 1993. gada 31. decembrim nosaka jutīgās zonas atbilstīgi II pielikumā norādītajiem kritērijiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim visi komunālie notekūdeņi no aglomerācijām ar c.e. lielāku par 10000, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai, nekā noteikts 4. pantā.

3.   Šā panta 2. punktā aprakstītās izplūdes no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām atbilst attiecīgajām I pielikuma B daļas prasībām. Komisija var grozīt šīs prasības. Šos pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, pieņem saskaņā ar 18. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4.   Alternatīvi, 2. un 3. punktā izklāstītās prasības atsevišķām iekārtām nav jāpiemēro jutīgajās zonās, ja var pierādīt, ka minimālais samazinājuma procents vispārējam visās komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtās ienākošajam daudzumam šajā zonā ir vismaz 75 % no kopējā fosfora daudzuma un vismaz 75 % no kopējā slāpekļa daudzuma.

5.   Uz izplūdēm no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas atrodas jutīgo zonu attiecīgajos ūdens sateces baseinos un kas piesārņo šīs zonas, attiecas 2., 3. un 4. punkts.

Gadījumos, kad [pirmajā daļā] minētie ūdens sateces baseini pilnīgi vai daļēji atrodas citā dalībvalstī, jāpiemēro 9. pants.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka jutīgo zonu noteikšanu pārskata ne retāk kā reizi četros gados.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka zonas, kas atzītas par jutīgām saskaņā ar 6. punktā minēto pārskatīšanu, septiņu gadu laikā sasniedz atbilstību iepriekšminētajām prasībām.

8.   Dalībvalstij nav jānosaka jutīgās zonas šīs direktīvas mērķiem, ja tā veic 2., 3. un 4. punktā noteikto attīrīšanu visā tās teritorijā.”

5

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 10. pantu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas tiek celtas atbilstīgi 4., 5., 6. un 7. panta prasībām, projektētu, celtu, darbinātu un uzturētu, nodrošinot apmierinošu darbību visos parastajos vietējos klimata apstākļos. Projektējot iekārtas, ņem vērā piesārņojuma daudzuma izmaiņas dažādos gadalaikos.”

6

Direktīvas 91/271 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Kompetentās iestādes vai atbilstošās organizācijas uzrauga:

2.   Kompetentās iestādes vai atbilstoš[ās] organizācijas uzrauga ūdeņus, kuros ieplūst ūdeņi no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, un pašas izplūdes, kā minēts 13. pantā, gadījumos, kur ir sagaidāms, ka saņemošā vide tiks nopietni ietekmēta.

3.   Novadīšanas, uz kuru attiecas 6. panta nosacījumi, gadījumā un dūņu izvietošanas virszemes ūdeņos gadījumā dalībvalstis uzrauga un veic attiecīgus pētījumus, lai pārliecinātos, ka novadīšana vai izvietošana nelabvēlīgi neietekmē vidi.

4.   Saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, kompetento iestāžu vai atbilstošo organizāciju savāktā informācija paliek dalībvalstī un to iesniedz Komisijai sešu mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

5.   Komisija var formulēt vadošos norādījumus 1., 2. un 3. punktā minētajai novērošanai saskaņā ar 18. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.”

7

Šīs direktīvas I pielikuma B daļa ir formulēta šādi:

“Izvadīšanas no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām saņemošajos ūdeņos [..]

8

Minētās direktīvas I pielikuma D daļā ir noteikts:

“Novērošanas un rezultātu novērtēšanas ieteicamās metodes

9

Šīs pašas direktīvas I pielikuma 1.–3. tabulā ir minēts:

“1. tabula. Prasības par izplūdēm no komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, uz ko attiecas šīs direktīvas 4. un 5. pants. Izmanto koncentrācijas vai samazinājuma procentuālās attiecības vērtības.

Nosēdumdīķu iztukšošanas izplūžu analīze jāveic filtrētiem paraugiem, tomēr kopējo suspendēto daļiņu daudzums nefiltrētajos ūdens paraugos nedrīkst pārsniegt 150 mg/l.

2. tabula. Prasības attiecībā uz komunālo notekūdeņu izplūdēm no attīrīšanas iekārtām jutīgās zonās, kas ir pakļautas eitrofikācijai, kā norādīts II pielikuma A daļas a) punktā. Atkarībā no vietējās situācijas var piemērot vienu vai abus parametrus. Piemēro koncentrācijas vērtību vai samazinājuma procentuālo daudzumu.

3. tabula

10

2010. gada 29. janvārī Komisija nosūtīja Zviedrijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, kurā tā iztaujāja šo dalībvalsti par tās komunālo notekūdeņu attīrīšanas sistēmas atbilstību Direktīvai 91/271.

11

Konkrētāk, Komisija uzskatīja, pirmkārt, ka minētā dalībvalsts nav nodrošinājusi, lai 13 aglomerācijas komunālie notekūdeņi tiktu attīrīti otrreiz vai attīrīti atbilstoši Direktīvas 91/271 4. panta 1. un 3. punkta prasībām. Otrkārt, šī iestāde uzskatīja, ka šī pati dalībvalsts nav nodrošinājusi, lai triju aglomerāciju komunālie notekūdeņi saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. un 3. punkta prasībām tiktu pakļauti stingrākai attīrīšanai, nekā aprakstīts tās 4. pantā.

12

Zviedrijas Karaliste uz šo brīdinājumu atbildēja ar 2010. gada 1. aprīļa un 4. novembra vēstulēm.

13

Nebūdama apmierināta ar šīs dalībvalsts sniegtajiem paskaidrojumiem, Komisija 2015. gada 25. septembrī nolēma tai nosūtīt papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tā identificēja 11 papildu aglomerācijas, kurām nav otrreizējas attīrīšanas sistēmas vai līdzvērtīgas attīrīšanas sistēmas, un 26 papildu aglomerācijas, kurās šī dalībvalsts nebija nodrošinājusi stingrāku attīrīšanu Direktīvas 91/271 5. panta 2. un 3. punkta izpratnē. Komisija arī aicināja Zviedrijas Karalisti sniegt paskaidrojumus par situāciju divās aglomerācijās, par kurām šī iestāde uzskatīja, ka minētā dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvas 91/271 4. panta 1. un 3. punktā noteiktos pienākumus.

14

2015. gada 25. novembrī Zviedrijas Karaliste atbildēja uz papildu brīdinājuma vēstuli.

15

Pēc ziņojuma saņemšanas, kas sagatavots saskaņā ar Direktīvas 91/271 15. pantu un ko Zviedrijas Karaliste paziņoja 2016. gadā, Komisija konstatēja, ka šīs direktīvas prasībām neatbilst vēl lielāks skaits šīs dalībvalsts aglomerāciju.

16

2017. gada 28. aprīlī Komisija nosūtīja Zviedrijas Karalistei otru papildu brīdinājuma vēstuli, kurā šī iestāde, pirmkārt, precizēja, ka Direktīvas 91/271 15. pants ir papildu juridiskais pamats šīs dalībvalsts pienākumu neizpildei saskaņā ar šo direktīvu, un, otrkārt, minēja papildu aglomerācijas, kas pēc ikgadējā ziņojuma tika identificētas kā Direktīvas 91/271 prasībām neatbilstīgas.

17

Zviedrijas Karaliste uz otro papildu brīdinājuma vēstuli atbildēja ar 2017. gada 28. jūnija un 2018. gada 6. novembra vēstulēm. Pienākumu neizpildes lietas materiāli tika apspriesti 2017. un 2018. gadā notikušajās sanāksmēs starp Komisiju un Zviedrijas iestādēm.

18

2018. gada 8. novembrī Komisija nosūtīja Zviedrijas Karalistei argumentētu atzinumu, kurā tā pārmeta šai dalībvalstij Direktīvas 91/271 4. panta, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, pārkāpumu attiecībā uz 12 aglomerācijām un šīs direktīvas 5. panta, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, pārkāpumu attiecībā uz deviņām aglomerācijām. Tā kā vienā no šīm aglomerācijām tika konstatēta tās iekārtu neatbilstība abu pantu kontekstā, attiecīgo aglomerāciju kopējais skaits bija divdesmit. Turklāt Komisija konstatēja, ka Zviedrijas Karaliste nav arī ievērojusi LES 4. panta 3. punktu četrās aglomerācijās, par kurām šī dalībvalsts ir norādījusi uz dabīgo ūdensaiztures pasākumu darbībām, tomēr nepaziņojot informāciju, kas apstiprina atbildē uz otro papildu brīdinājuma vēstuli ietvertos apgalvojumus.

19

Zviedrijas Karaliste uz argumentēto atzinumu atbildēja ar 2019. gada 11. un 21. janvāra vēstulēm.

20

Tā kā Komisiju šīs atbildes neapmierināja, tā cēla šo prasību.

21

Prasības pamatojumam Komisija būtībā izvirza trīs iebildumus, no kuriem pirmais attiecas uz Direktīvas 91/271 4. panta, to skatot kopā ar šīs direktīvas 10. un 15. pantu, pārkāpumu, otrais – uz Direktīvas 91/271 5. panta, to skatot kopā ar minētās direktīvas 10. un 15. pantu, pārkāpumu un trešais – uz LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu.

22

Komisija uzskata, pirmkārt, ka Direktīvas 91/271 4. panta pārkāpums ir noticis, ja nav ievērots šīs direktīvas 15. pants, kurā ir paredzēts noņemamo paraugu skaits un to ņemšanas intervāli, jo, neievērojot šo pēdējo minēto pantu, nav iespējams pārbaudīt, vai ir ievērotas Direktīvas 91/271 4. panta prasības. Otrkārt, Komisija uzskata, ka Direktīvas 91/271 4. panta, to skatot kopā ar šīs direktīvas 15. pantu, ievērošana ir nosacījums, lai varētu izpildīt minētās direktīvas 10. panta prasības par attīrīšanas iekārtu projektēšanu, būvniecību, ekspluatāciju un uzturēšanu.

23

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai tad, ja ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi, kas šajā lietā nav pārbaudīti. Šī iestāde uzskata, ka, lai aglomerāciju atbrīvotu no komunālo notekūdeņu otrreizējas attīrīšanas, notekūdeņiem, pirmām kārtām, būtu jābūt novadītiem augstos kalnu reģionos, kas definēti kā reģioni ar atrašanās vietu vairāk nekā 1500 metru virs jūras līmeņa, otrām kārtām, būtu jābūt grūtībām piemērot efektīvu bioloģisko attīrīšanu, trešām kārtām, efektīvai bioloģiskajai attīrīšanai ir jābūt grūti piemērojamai zemās temperatūras dēļ un, ceturtām kārtām, padziļinātiem pētījumiem ir jānorāda uz to, ka [notekūdeņu] novadīšana nemaina vidi.

24

Otrkārt, Komisija norāda – no Direktīvas 91/271 4. panta 3. punkta izriet, ka to aglomerāciju komunālo notekūdeņu novadīšanai, kuru aglomerācija pārsniedz 2000 c.e., ir jāatbilst šīs direktīvas I pielikuma B daļā noteiktajām prasībām. Minētā pielikuma B.2. punktā esot atsauce uz tā 1. tabulas prasībām, no kuras izrietot, ka maksimālā atļautā koncentrācija bioloģiskā skābekļa daudzumam (turpmāk tekstā – “BSD5”) ir 25 mg/l un ka minimālais samazinājuma daudzums, kas atļauts attiecībā uz BSD5, ir no 70 % līdz 90 % vai 40 %, ja ir piemērojama minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Šī iestāde norāda, ka maksimālā pieļaujamā koncentrācija ķīmiskā skābekļa daudzumam (turpmāk tekstā – “ĶSD”) ir 125 mg/l un ka samazinājuma minimālais procentuālais daudzums ĶSD ir 75 %. Abi parametri, kas attiecas uz šīm vērtībām, esot alternatīvi, un no tā izriet, ka katru prasību var ievērot, pielāgojoties vai nu maksimālās koncentrācijas robežvērtībai, vai arī samazinājuma minimālajam procentuālajam daudzumam.

25

Treškārt, attiecībā uz uzraudzības prasībām, kas izriet no Direktīvas 91/271 15. panta 1. punkta, to skatot kopā ar šīs direktīvas I pielikuma D daļu, Komisija norāda, ka no šīs direktīvas I pielikuma D.3. punkta otrā ievilkuma izriet, ka vismaz 12 paraugi ir jāvāc ar regulāriem intervāliem visa gada laikā no 10000 līdz 49999 c.e. un 24 paraugi – vairāk nekā par 50000 c.e. Ja intensitāte ir no 2000 līdz 9999 c.e., tad pirmajā gadā ir jāsavāc 12 paraugi. Tādējādi, ja ir ievērotas Direktīvas 91/271 prasības, turpmāk četru paraugu savākšana gadā būtu pietiekama.

26

Ceturtkārt, Komisija atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/271 I pielikuma D.4. punktu tiek prezumēts, ka novadītie notekūdeņi atbilst prasībām šī pielikuma 1. tabulā norādīto parametru kontekstā, ja paraugu skaits, kas neatbilst prasībām, kā paredzēts minētā pielikuma 3. tabulā, ir viens no 4 līdz 7 savāktiem paraugiem, divi no 8 līdz 16 savāktiem paraugiem, trīs no 17 līdz 28 savāktiem paraugiem, četri no 29 līdz 40 savāktiem paraugiem un pieci no 41 līdz 53 savāktiem paraugiem. Turklāt attiecībā uz BSD5 un ĶSD paraugi, kas izteikti koncentrācijas vērtībās, nevar atšķirties vairāk kā par 100 % robežvērtību.

27

Komisija uzskata, ka datumā, kas noteikts argumentētā atzinuma prasību izpildei, proti, 2019. gada 9. janvārī, Zviedrijas Karaliste nebija izpildījusi Direktīvas 91/271 4. pantu, to skatot kopā ar tās 10. un 15. pantu, attiecībā uz sešām aglomerācijām, proti, Likseles, Malo, Mokfjerdas, Pajalas, Robertsfošas un Tendālenas aglomerācijām.

28

Pirmkārt, attiecībā uz Likseles aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda 14000 c.e., Komisija apgalvo – Zviedrijas Karaliste atbildē uz argumentēto atzinumu ir atzinusi, ka minētā aglomerācija nav ievērojusi ne BSD5, ne ĶSD prasības, bet ir norādījusi, ka minētās prasības tiks ievērotas 2020. gada beigās. Komisija apgalvo, ka laikposmā no 2017. gada 7. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim Likseles attīrīšanas iekārtā tika iegūti 24 paraugi, ka BSD5 koncentrācija pārsniedza 25 mg/l robežvērtību visos paraugos un ka ĶSD koncentrācija pārsniedza 125 mg/l robežvērtību 10 paraugos, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir četri.

29

Otrkārt, attiecībā uz Malo aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda 5000 c.e., Komisija norāda – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka minētā aglomerācija nav ievērojusi prasības par maksimālajām koncentrācijas vērtībām ne attiecībā uz BSD5, ne ĶSD. Komisija norāda, pirmām kārtām, ka ir savākti 25 paraugi, lai laikposmā no 2017. gada 9. novembra līdz 2018. gada 7. novembrim novadītajos ūdeņos pārbaudītu ĶSD koncentrāciju, un ka tā četros paraugos pārsniedza robežvērtību 125 mg/l, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir trīs. Otrām kārtām, tika noņemti 13 paraugi, lai laikposmā no 2017. gada 9. novembra līdz 2018. gada 7. novembrim pārbaudītu ĶSD samazinājuma procentuālo daudzumu, un no paraugiem izrietēja, ka šis samazinājums bija zemāks par minimālo samazinājuma procentuālo daudzumu, proti, 70 % trijos gadījumos, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir divi.

30

Attiecībā uz BSD5 koncentrāciju Komisija apgalvo, ka tā tika pārbaudīta 25 reizes un ka maksimālā koncentrācija 25 mg/l tika pārsniegta 19 paraugos, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir trīs. Tā piebilst, ka septiņos paraugos atšķirība no robežvērtības bija lielāka par 100 %. Komisija šajā sakarā apstrīd Zviedrijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru uz minēto aglomerāciju attiecas Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe, jo tā neatrodas vismaz 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa.

31

Treškārt, attiecībā uz Mokfjerdas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir notekūdeņu attīrīšanas jauda 3000 c.e., Komisija apgalvo – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka laikposmā no 2018. gada 11. janvāra līdz 27. decembrim ir savākti 19 paraugi, lai pārbaudītu BSD5 koncentrāciju novadītajos ūdeņos, un 17 paraugi attiecībā uz ĶSD koncentrāciju. Laikposmā no 2018. gada 17. maija līdz 17. oktobrim netika iegūts neviens paraugs. Tā kā Direktīvas 91/271 I pielikuma D.3. punktā ir noteikts, ka paraugi ir regulāri jāņem visa gada laikā, Komisija uzskata, ka tad, ja piecu mēnešu laikā šāda paraugu savākšana nenotiek, nav ievērotas nedz prasības attiecībā uz kontroli, nedz prasības par maksimālajām koncentrācijas vērtībām BSD5 un ĶSD šajos ūdeņos.

32

Ceturtkārt, attiecībā uz Pajalas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda 2400 c.e., Komisija norāda – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka laikposmā no 2017. gada 16. novembra līdz 2018. gada 1. novembrim ir savākti 29 paraugi. Attiecībā uz ĶSD koncentrāciju – tā 11 paraugos pārsniedza 125 mg/l, savukārt maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir četri.

33

Attiecībā uz BSD5 koncentrāciju Komisija norāda, pirmām kārtām, ka 20 paraugos bija pārsniegta maksimālā koncentrācija 25 mg/l, savukārt maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir četri. Otrām kārtām, deviņos paraugos atšķirība no robežvērtības bija lielāka par 100 %. Šī iestāde arī piebilst, ka esošais BSD5 samazinājums novadītajos ūdeņos tika mērīts 25 reizes un 12 paraugos rezultāts bija mazāks par minimālo samazinājuma procentuālo daudzumu, proti, 70 %, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir trīs. Komisija šajā sakarā apstrīd Zviedrijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru uz minēto aglomerāciju attiecas Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe, jo tā neatrodas vismaz 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa.

34

Piektkārt, attiecībā uz Robertsfošas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda 2800 c.e., Komisija apgalvo – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka 2018. gadā minētajai aglomerācijai bija zināmas grūtības, taču kopš 2018. gada 23. oktobra tā ir ievērojusi Direktīvas 91/271 prasības. Komisija norāda – no minētās atbildes izriet, ka laikposmā no 2017. gada 20. decembra līdz 2018. gada 12. decembrim tika ievākti 30 paraugi, lai pārbaudītu parametrus attiecībā uz BSD5. Tika ievākts 21 paraugs, un, pirmām kārtām, BSD5 samazinājums septiņos gadījumos 2018. gadā bija mazāks par 70 % robežvērtību, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir trīs. Otrām kārtām, BSD5 koncentrācija 20 gadījumos pārsniedza robežvērtību 25 mg/l, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir četri, turklāt astoņos gadījumos tika konstatēts pārsniegums vairāk nekā 100 % apmērā. Komisija šajā sakarā apstrīd Zviedrijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru uz minēto aglomerāciju attiecas Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe, jo tā neatrodas vismaz 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa.

35

Sestkārt, attiecībā uz Tendālenas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda 6000 c.e., Komisija apgalvo – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka laikposmā no 2018. gada 3. janvāra līdz 12. decembrim tika savākti 35 paraugi, lai pārbaudītu parametru saistībā ar BSD5, bet, tā kā tie visi attiecas uz BSD5 koncentrāciju notekūdeņos, nav pieejama nekāda informācija par samazinājuma procentuālo daudzumu. Komisija piebilst, ka BSD5 koncentrācija sešos paraugos ir pārsniegusi 25 mg/l robežvērtību, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir četri, un vienā paraugā maksimālā koncentrācija bija pārsniegta vairāk nekā 100 % apmērā.

36

Komisijas skatījumā Herjedālenas [Härjedalen] pašvaldības, kurā ietilpst Tendālenas aglomerācija, 2018. gada 20. decembra vēstule ir pretrunā Zviedrijas Karalistes apgalvojumiem, jo no 2018. gada uzraudzības izriet, ka prasību par [notekūdeņu] novadi saistībā ar BSD5 nav iespējams ievērot.

37

Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka nav pieņemama Komisijas nostāja, saskaņā ar kuru ir konstatējams Direktīvas 91/271 4. panta pārkāpums, tāpēc ka nav ievērots šīs direktīvas 15. pants, jo Direktīvas 91/271 I pielikuma B un D daļā ir iekļautas tikai īsas norādes uz attīrīšanas iekārtu būvniecību un paraugu ņemšanu, nevis uz īpašiem kritērijiem.

38

Tādējādi Zviedrijas Karaliste norāda – no Tiesas judikatūras izriet, ka ar vienu paraugu, kas atbilst Direktīvas 91/271 I pielikuma B daļā paredzētajām prasībām, pietiek, lai pierādītu, ka attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi no šīs direktīvas 4. panta izrietošos pienākumus. Zviedrijas Karaliste uzskata, ka nevar piekrist Komisijas argumentam, ka dalībvalstij ir jāpierāda atbilstošu paraugu ņemšana divpadsmit mēnešu laikposmā, lai prasības attiecībā uz [notekūdeņu] novadīšanu, kas minētas Direktīvas 91/271 4. pantā, to skatot kopsakarā ar tās 15. pantu, varētu uzskatīt par ievērotām.

39

Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka šāda interpretācija kavētu pirmstiesas procedūras mērķi, jo Komisija attiecīgajai dalībvalstij piešķir parasti divu mēnešu termiņu argumentētā atzinuma prasību izpildei. Taču, ja tai ir jāpierāda atbilstīgu paraugu ņemšana divpadsmit mēnešu laikposmā, šādu prasību nav iespējams izpildīt.

40

Zviedrijas Karaliste uzskata, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktu, jo šī iestāde uzskata, ka minētā atkāpe ir piemērojama tikai reģioniem, kas ir vairāk nekā 1500 metru augstumā virs jūras līmeņa. Šī dalībvalsts uzskata, ka noteicošais faktors, kas ļauj piemērot šajā tiesību normā paredzēto atkāpi, ir zemā temperatūra, kas apgrūtina efektīvas apstrādes piemērošanu, kā tas skaidri izriet no Direktīvas 91/271 4. panta 2. punkta formulējuma.

41

Pirmkārt, attiecībā uz Likseles aglomerāciju, lai gan Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka konstatētās BSD5 un ĶSD koncentrācijas robežvērtības tās attīrīšanas iekārtā neatbilst Direktīvas 91/271 prasībām, tā precizē, ka tiek veikti darbi šīs situācijas atrisināšanai un ka ir paredzēts, ka šīs direktīvas prasības tiks izpildītas vēlākais līdz 2020. gada beigām vai 2021. gada sākumā.

42

Otrkārt, attiecībā uz Malo aglomerāciju Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka tā neatbilst Direktīvas 91/271 prasībām par šajā pašā direktīvā noteiktajām ĶSD koncentrācijas vērtībām. Savukārt attiecībā uz BSD5 koncentrācijas vērtībām Zviedrijas Karaliste uzskata, ka uz šo aglomerāciju ir jāattiecina šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums, jo minētajā aglomerācijā ir zema temperatūra. Katrā ziņā šī dalībvalsts norāda – ir paredzēts, ka Malo attīrīšanas iekārta atbildīs Direktīvas 91/271 4. panta prasībām vēlākais 2021. gada pavasarī.

43

Treškārt, attiecībā uz Mokfjerdas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka no rezultātiem par BSD5 koncentrācijas vērtību kontroli, kas veikta laikposmā no 2018. gada 11. janvāra līdz 27. decembrim, kā arī par ĶSD koncentrācijas vērtībām laikposmā no 2017. gada 19. decembra līdz 2018. gada 6. decembrim izriet, ka minētā aglomerācija atbilda Direktīvas 91/271 prasībām. Šī dalībvalsts norāda, ka, pirmām kārtām, trijos no 19 paraugiem BSD5 koncentrācija pārsniedza 25 mg/l O2 un tas atbilst pieļaujamam neatbilstīgo paraugu skaitam. Otrām kārtām, runājot par ĶSD koncentrācijas prasībām, visi paraugi, izņemot vienu, bija atbilstīgi, jo uzrādītā koncentrācija bija mazāka par 125 mg/l O2.

44

Turklāt laikposmā no 2018. gada 17. maija līdz 17. oktobrim paraugi netika ņemti, jo attīrīšanas iekārtā tika veikti būvdarbi. Zviedrijas Karalistes ieskatā, lai izpildītu Direktīvas 91/271 prasības, šajā aglomerācijā 2018. gadā bija jāņem tikai četri paraugi, jo, pamatojoties uz 2017. gadā savāktajiem paraugiem, uzraudzības rezultāti liecināja par to, ka attīrīšanas iekārta atbilst šīs direktīvas prasībām gan attiecībā uz BSD5, gan ĶSD.

45

Ceturtkārt, attiecībā uz Pajalas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka tās attīrīšanas iekārta neatbilst Direktīvas 91/271 prasībām par ĶSD atļautajām vērtībām, taču atbilst prasībām, kas attiecas uz BSD5. Šajā sakarā zemās temperatūras dēļ un ņemot vērā faktu, ka esošajos dokumentos ir norādīts, ka Pajalas attīrīšanas iekārtas ūdens novade ir salīdzinoši vāja un vidi nemaina, būtu jāpiemēro Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Katrā ziņā Zviedrijas Karaliste norāda, ka šajā aglomerācijā tiks uzbūvēta jauna attīrīšanas iekārta un ir paredzēts, ka šīs direktīvas 4. panta 1. punkta prasības attiecībā uz ūdens novadi tiks izpildītas 2022. gada pavasarī vai vasarā.

46

Piektkārt, attiecībā uz Robertsfošas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste uzskata, ka šī aglomerācija atbilst Direktīvas 91/271 prasībām par maksimālajām BSD5 koncentrācijas vērtībām, jo tai ir piemērojama šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Turklāt šī dalībvalsts norāda, ka 2018. gadā Robertsfošas attīrīšanas iekārtai bija vairāki funkcionāli traucējumi, kuri tika novērsti. No rezultātiem, kas apkopoti laikposmā no 2017. gada 20. decembra līdz 2018. gada 12. decembrim, izrietot, ka kopš 2018. gada 23. oktobra šī attīrīšanas iekārta atbilst Direktīvas 91/271 4. panta prasībām attiecībā uz BSD5 koncentrāciju, jo visi seši pēc šī datuma savāktie paraugi liecina par tās samazinājuma procentuālo daudzumu, kas pārsniedz 70 %.

47

Sestkārt un visbeidzot, attiecībā uz Tendālenas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste norāda, ka laikposmā no 2018. gada 3. janvāra līdz 12. decembrim Tendālenas attīrīšanas iekārtu ūdens izplūdē maksimālās BSD5 koncentrācijas vērtības ir pārsniegtas līdz 2018. gada 18. aprīlim. Tomēr kopš 2018. gada 16. maija visi ņemtie paraugi esot ļāvuši konstatēt, ka izplūdušajos notekūdeņos vērtība bija zemāka par maksimālo koncentrācijas līmeni 25 mg/l O2. Zviedrijas Karaliste uzskata – tā kā visi paraugi, kas ir savākti laikposmā no 2018. gada 16. maija līdz 2019. gada 15. maijam, uzrāda vērtības, kas ir zemākas par maksimālo atļauto koncentrāciju 25 mg/l O2, minētajā aglomerācijā Direktīvas 91/271 prasības tiek ievērotas.

48

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, pirmām kārtām, atbilstoši Direktīvas 91/271 4. pantam dalībvalsts nodrošina, ka komunālos notekūdeņus, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms novadīšanas atkārtoti attīra vai attīra līdzvērtīgi. Otrām kārtām, saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. un 3. punktu tās nodrošina, ka komunālajiem notekūdeņiem, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms novadīšanas jutīgajās zonās veic stingrāku attīrīšanu nekā tā, kas aprakstīta minētās direktīvas 4. pantā. Abos gadījumos novadīšanai ir jāatbilst šīs pašas direktīvas I pielikuma B daļas prasībām.

49

Otrkārt, Tiesa ir nospriedusi – ja dalībvalsts spēj uzrādīt paraugus, kas atbilst Direktīvas 91/271 I pielikuma B daļas prasībām, no šīs direktīvas 4. panta izrietošie pienākumi ir jāuzskata par izpildītiem, jo šajā pantā nav noteikts, ka paraugi ir jāvāc visu gadu, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas I pielikuma D daļā. Nekas neļauj spriest citādi par pienākumu, kas izriet no Direktīvas 91/271 5. panta – kurā turklāt nav atsauces uz Direktīvas 91/271 I pielikuma D daļas noteikumiem – ievērošanu (spriedums, 2016. gada 10. marts, Komisija/Spānija, C‑38/15, nav publicēts, EU:C:2016:156, 24. punkts).

50

Treškārt, ir jānošķir Direktīvas 91/271 4. un 5. pantā paredzētie dalībvalstu pienākumi attiecībā uz rezultātu, lai pārbaudītu, vai komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtu izplūde atbilst šīs direktīvas I pielikuma B daļas prasībām, no pastāvīga pienākuma, kas tām ir jāievēro saskaņā ar minētās direktīvas 15. pantu, lai nodrošinātu, ka šī izplūde laika gaitā atbilst kvalitātes prasībām, kas noteiktas kopš brīža, kad attīrīšanas iekārta sāk darboties (spriedums, 2016. gada 10. marts, Komisija/Spānija, C‑38/15, nav publicēts, EU:C:2016:156, 25. punkts).

51

No tā izriet, ka Direktīvas 91/271 15. pantam ir autonoms tvērums un atšķirīgs mērķis salīdzinājumā ar tās 4. un 5. pantu. Tādējādi iespējamo no šī 15. panta izrietošo kontroles pienākumu neievērošana automātiski nenozīmē, ka nav ievērotas minētajā 4. un 5. pantā paredzētās prasības.

52

Līdz ar to nevar piekrist Komisijas apgalvojumam, ka Direktīvas 91/271 4. vai 5. panta pārkāpums ir pieļauts tad, ja ir pārkāpts šīs direktīvas 15. pants.

53

Turklāt attiecībā uz Direktīvas 91/271 4. panta 2. punkta interpretāciju, kā secinājumu 32. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, šīs tiesību normas tvērums nepārprotami attiecas tikai uz skaidri noteiktiem augstiem kalnu reģioniem vairāk nekā 1500 metru virs jūras līmeņa. Līdz ar to šīs tiesību normas interpretācija, kuru atbalsta Zviedrijas Karaliste un kura atgādināta šī sprieduma 40. punktā, novestu pie šīs tiesību normas interpretācijas contra legem, un to nevarētu atbalstīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 1. oktobris, Entoma, C‑526/19, EU:C:2020:769, 43. punkts).

54

Līdz ar to Zviedrijas Karalistes arguments, kas attiecas uz Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, ir jānoraida.

55

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai pienākumi nav izpildīti aglomerācijās, par kurām prasība ir celta.

56

Attiecībā uz Malo, Pajalas un Likseles aglomerācijām ir jānorāda, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka ĶSD koncentrācijas vērtības pārsniedz tās, kas ir atļautas ar Direktīvas 91/271 4. panta 3. punktu un I pielikuma B daļu. Attiecībā uz pēdējo minēto aglomerāciju lietas dalībnieki ir vienisprātis arī par to, ka BSD5 koncentrācija ir lielāka nekā šajās tiesību normās atļautā koncentrācija.

57

Lai pamatotu pārmesto pienākumu neizpildi, Zviedrijas Karaliste attiecībā uz Likseles aglomerāciju apgalvo, pirmkārt, ka prasības par ĶSD un BSD5 koncentrāciju tiks ievērotas 2020. gada beigās. Otrkārt, runājot par BSD5 koncentrāciju Malo un Pajalas aglomerācijās un neapstrīdot, ka BSD5 koncentrācija pārsniedz Direktīvas 91/271 4. panta 3. punktā un I pielikuma B daļā atļauto koncentrāciju, Zviedrijas Karaliste tomēr atsaucas uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēto atkāpi.

58

Šai sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka pienākumu neizpildes esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā dalībvalsts stāvokli, kāds pastāvēja, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un Tiesa nevar ņemt vērā vēlākas izmaiņas (spriedums, 2020. gada 5. marts, Komisija/Kipra (Komunālo notekūdeņu savākšana un attīrīšana), C‑248/19, nav publicēts, EU:C:2020:171, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Šajā gadījumā, tā kā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš ir 2019. gada 8. janvāris, nevar ņemt vērā iespējamo pēc šī datuma iestājušos Direktīvas 91/271 prasību ievērošanu.

60

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 53. un 54. punkta, šī dalībvalsts nevar lietderīgi atsaukties uz Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, un līdz ar to ir jākonstatē, ka Direktīvas 91/271 4. pantā paredzēto pienākumu neizpilde ir pamatota.

61

Turklāt attiecībā uz šīs direktīvas 10. pantā paredzēto pienākumu, saskaņā ar kuru attīrīšanas iekārtām ir jābūt projektētām, celtām, darbinātām un uzturētām, nodrošinot apmierinošu darbību visos parastajos vietējos klimata apstākļos, tā ievērošana it īpaši nozīmē, ka ir izpildītas šīs direktīvas 4. pantā paredzētās prasības (spriedums, 2020. gada 5. marts, Komisija/Kipra (Komunālo notekūdeņu savākšana un attīrīšana), C‑248/19, nav publicēts, EU:C:2020:171, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka minētais pienākums ir izpildīts aglomerācijās, kurās nav izpildīts Direktīvas 91/271 4. pantā paredzētais pienākums visus komunālos notekūdeņus attīrīt atkārtoti vai līdzvērtīgi (spriedums, 2020. gada 5. marts, Komisija/Kipra (Komunālo notekūdeņu savākšana un attīrīšana), C‑248/19, nav publicēts, EU:C:2020:171, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šajos apstākļos jākonstatē, ka Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kas izriet no Direktīvas 91/271 4. panta, to skatot kopā ar tās 10. pantu, jo tā nav nodrošinājusi, ka Likseles, Malo un Pajalas aglomerāciju notekūdeņus pirms to izplūdes attīra atkārtoti vai līdzvērtīgi.

64

Attiecībā uz Mokfjerdas aglomerāciju ir jānorāda – Komisija uzskata, ka, tā kā laikā no 2018. gada 16. maija līdz 18. oktobrim nav iegūts neviens paraugs saskaņā ar Direktīvas 91/271 I pielikuma D.3. punktu, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai paredzēti Direktīvas 91/271 4. pantā, skatot to kopā ar tās 10. un 15. pantu.

65

Komisija neapstrīd, pirmkārt, attiecībā uz BSD5 koncentrāciju, ka no 2018. gada 11. janvāra līdz 27. decembrim tikai trijos no 19 savāktajiem paraugiem koncentrācija bija lielāka nekā ar Direktīvu 91/271 atļautā. Otrkārt, attiecībā uz ĶSD koncentrāciju Komisija neapstrīd arī to, ka laikposmā no 2017. gada 19. decembra līdz 2018. gada 6. decembrim visi paraugi, izņemot vienu, atbilda Direktīvas 91/271 I pielikuma 3. tabulas prasībām, saskaņā ar kuru pieļaujama ir tikai maksimāli trīs paraugu neatbilstība no 17 līdz 28 eksemplāriem gadā.

66

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija vēlas pierādīt minētās direktīvas 4. panta pārkāpumu tikai tādēļ vien, ka paraugi netika ņemti regulāri saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu, skatot to kopā ar tās I pielikuma D.3. punktu.

67

Pirmkārt, Komisijas apgalvojums, ka Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē tās 4. panta pārkāpumu, ir noraidīts šī sprieduma 51. punktā.

68

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 49. punkta – ja dalībvalsts spēj uzrādīt paraugus, kas atbilst Direktīvas 91/271 I pielikuma B daļas prasībām, ir jāuzskata, ka no šīs direktīvas 4. panta izrietošie pienākumi ir izpildīti, jo šajā pantā nav noteikts, ka paraugi ir jāvāc visu gadu, kā tas ir paredzēts šīs direktīvas I pielikuma D daļā.

69

Šajos apstākļos Komisijas prasība daļā par Mokfjerdas aglomerāciju ir jānoraida.

70

Attiecībā uz Robertsfošas aglomerāciju ir jānorāda, pirmkārt, ka Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka 2018. gadā minētās aglomerācijas attīrīšanas iekārtā bija funkcionāli traucējumi, kuri tika novērsti. Otrkārt, Komisija neapstrīd, ka kopš 2018. gada 23. oktobra visos sešos paraugos, kas ņemti BSD5 koncentrācijas kontrolei, ir bijis samazinājums vismaz par 70 %, kas atbilst Direktīvas 91/271 4. panta prasībām.

71

Vispirms, kā izriet no šī sprieduma 53. un 54. punkta, ir jānoraida Zviedrijas Karalistes arguments par Direktīvas 91/271 4. panta 2. punktā paredzētās atkāpes piemērošanu.

72

Tāpat, pirmkārt, Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē šīs direktīvas 4. panta pārkāpumu, ir noraidīts šī sprieduma 51. punktā.

73

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 48.–52. punkta, Direktīvas 91/271 4. pantā nav atsauces uz tās I pielikuma D daļu, un līdz ar to, tā kā Zviedrijas Karaliste var uzrādīt šīs direktīvas I pielikuma B daļas prasībām atbilstošu paraugu šajā prasībā minētajā laikposmā, ir jāuzskata, ka no šīs direktīvas 4. panta izrietošie pienākumi ir izpildīti.

74

Šajā gadījumā lietas dalībnieki neapstrīd, ka kopš 2018. gada 23. oktobra visi seši savāktie paraugi BSD5 koncentrācijas kontrolei atbilst Direktīvas 91/271 prasībām.

75

Līdz ar to Komisijas prasība daļā par Robertsfošas aglomerāciju ir jānoraida.

76

Attiecībā uz Tendālenas aglomerāciju lietas dalībnieki neapstrīd, ka BSD5 koncentrācijas kontrolei laikposmā no 2018. gada 3. janvāra līdz 12. decembrim tika savākti 35 paraugi un ka sešos no šiem paraugiem bija pārsniegta ar Direktīvu 91/271 atļautā koncentrācija, tādējādi līdz 2018. gada 18. aprīlim šīs aglomerācijas attīrīšanas iekārta neatbilda tās prasībām.

77

Zviedrijas Karaliste norāda, ka visi laikposmā no 2018. gada 16. maija līdz 2019. gada 15. maijam savāktie paraugi ļāva konstatēt, ka izplūdušajos notekūdeņos vērtība ir zemāka par maksimālo koncentrācijas līmeni.

78

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 58. un 59. punktā, tā kā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš ir 2019. gada 8. janvāris, nevar ņemt vērā iespējamo pēc šī datuma iestājušos Direktīvas 91/271 prasību ievērošanu.

79

Tomēr, pirmkārt, Komisijas apgalvojums, ka Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē tās 4. panta pārkāpumu, tika noraidīts šī sprieduma 51. punktā.

80

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 48.–52. punkta, Direktīvas 91/271 4. pantā nav atsauces uz tās I pielikuma D daļu, un līdz ar to, tā kā Zviedrijas Karaliste var uzrādīt šīs direktīvas I pielikuma B daļas prasībām atbilstošu paraugu šajā prasībā minētajā laikposmā, ir jāuzskata, ka no šīs direktīvas 4. panta izrietošie pienākumi ir izpildīti.

81

Šajā gadījumā visi paraugi, kas savākti laikā no 2018. gada 16. maija līdz 2019. gada 8. janvārim, atbilda Direktīvā 91/271 noteiktajām prasībām.

82

No tā izriet, ka Komisijas prasība daļā par Tendālenas aglomerāciju ir jānoraida.

83

Komisija uzskata, pirmkārt, ka Direktīvas 91/271 5. panta pārkāpums ir noticis, ja nav ievērots šīs direktīvas 15. pants, kurā ir paredzēts noņemamo paraugu skaits un to ņemšanas intervāli, jo, neievērojot šo pēdējo minēto pantu, nav iespējams pārbaudīt, vai ir ievērotas Direktīvas 91/271 5. panta prasības. Otrkārt, Komisija uzskata, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas, skatot to kopā ar šīs direktīvas 15. pantu, ievērošana ir nosacījums, lai minētās direktīvas 10. panta prasības par attīrīšanas iekārtu projektēšanu, būvniecību, ekspluatāciju un uzturēšanu varētu uzskatīt par izpildītām.

84

Komisija norāda – no Direktīvas 91/271 5. panta 2. punkta izriet, ka visi komunālie notekūdeņi no aglomerācijām ar c.e. lielāku par 10000, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiek pakļauti stingrākai attīrīšanai, nekā noteikts šīs direktīvas 4. pantā. No minētās direktīvas 5. panta 3. punkta izrietot, ka šādai izplūdei ir jāatbilst atbilstošajām tās I pielikuma B daļas – kurā ir atsauce uz šī pielikuma 1. un 2. tabulu – prasībām.

85

Komisija atgādina, ka abi alternatīvi piemērotie kritēriji attiecas uz slāpekli komunālajos ūdeņos, proti, maksimālā atļautā slāpekļa koncentrācija ir 15 mg/l aglomerācijās, kurās c.e. ir no 10000 līdz 100000, un 10 mg/l aglomerācijās, kurās c.e. pārsniedz 100000, un minimālajam samazinājuma procentam slāpeklim ir jābūt no 70 % līdz 80 %. Turklāt Komisija norāda, ka Direktīvas 91/271 I pielikuma D.4. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiek prezumēts, ka attīrītajos notekūdeņos attiecībā uz slāpekli šī pielikuma 2. tabulas prasības tiek uzskatītas par ievērotām, ja gada vidējā paraugu vērtība nepārsniedz piemērojamo robežvērtību.

86

Komisija norāda, ka attiecībā uz Burosas, Skoghallas, Hābu un Tērebūdas aglomerācijām Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 91/271 5. pants, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu.

87

Pirmkārt, attiecībā uz Burosas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtas attīrīja vai attīra notekūdeņus ar c.e. attiecīgi 110000 un 150000, Komisija apgalvo – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka iepriekšējā attīrīšanas iekārta, kuras darbība tika pārtraukta 2018. gada 28. maijā, neatbilda Direktīvas 91/271 prasībām, bet jaunā iekārta šīm prasībām atbilst kopš 2018. gada 17. septembra.

88

Komisija apgalvo, ka Zviedrijas Karalistes iesniegtā rezultātu tabula attiecībā uz slāpekļa koncentrāciju neļauj noteikt, kuri rezultāti ir par attīrīšanas iekārtām, un ka minētā tabula katrā ziņā atspoguļo to, ka laikposmā no 2017. gada 1. novembra līdz 2018. gada 31. oktobrim nav ievērotas Direktīvas 91/271 prasības par slāpekļa koncentrācijas maksimālajiem rādītājiem. Proti, šī viena gada laikā paraugu vidējā gada vērtība bija 18 mg/l, lai gan robežvērtība ir 10 mg/l.

89

Otrkārt, attiecībā uz Skoghallas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtām ir komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda ar c.e. attiecīgi 5457 un 15000, Komisija apgalvo – no atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka vienā no divām attīrīšanas iekārtām slāpekļa koncentrācijas robežvērtība tika pārsniegta divpadsmit mēnešos – no 2017. gada 9. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim, un to Zviedrijas Karaliste nav apstrīdējusi. Šajā ziņā Komisija norāda, ka paraugu vidējā gada vērtība bija 17 mg/l, savukārt maksimālā vērtība ir 15 mg/l.

90

Treškārt, attiecībā uz Hābu aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir 17000 c.e. komunālo notekūdeņu attīrīšanas jauda, Komisija lēš, ka minētajā iekārtā tika atdalīti tikai 33 % slāpekļa un ka Zviedrijas Karaliste nekādi nav pamatojusi savus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem slāpekļa samazinājums starp Hābu un Baltijas jūru esot no 78 % līdz 87 %. Komisijas ieskatā Hydrological Predictions for the Environment (vides hidroloģiskās prognozes; turpmāk tekstā – “HYPE modelis”) modelis neļauj noteikt, vai Hābu aglomerācija atbilst Direktīvas 91/271 prasībām. No HYPE modeļa izrietot, ka slāpekļa samazinājums visos ezeros un ūdenstecēs starp Hābu un Baltijas jūru ir 87 %, pirms notekūdeņi sasniedz jutīgo krasta zonu. Turklāt Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta (turpmāk tekstā – “IMHS”) oficiālajā paziņojumā esot norādīts, ka kopējais slāpekļa samazinājums, ņemot vērā arī dabisko aizturi, ir 91 %.

91

Komisija norāda – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, pirmām kārtām, ka vidējā slāpekļa koncentrācijas samazinājuma gada vērtība, kas konstatēta Hābu attīrīšanas iekārtā, ir tikai 32 % un, otrām kārtām, ka minētā attīrīšanas iekārta pat nav aprīkota tā, lai slāpekli attīrītu. Komisija uzskata, ka, lai gan Zviedrijas Karaliste balstās uz HYPE modeli, tā nav sniegusi vajadzīgo informāciju, lai izvērtētu apgalvotos datus, un tādējādi šī iestāde uzskata, ka slāpekļa samazinājums Hābu ir 32 %, bet minimālajam samazinājuma procentam ir jābūt no 70 % līdz 80 %.

92

Ceturtkārt, attiecībā uz Tērebūdas aglomerāciju, kuras attīrīšanas iekārtai ir notekūdeņu attīrīšanas jauda 35500 c.e., Komisija norāda – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka šī dalībvalsts ir apgalvojusi, pirmām kārtām, ka ir ievērotas prasības BSD5 koncentrācijai. Otrām kārtām, būtībā to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti saistībā ar Hābu aglomerāciju, tā apgalvo, ka Tērebūdas attīrīšanas iekārtā nodrošinātās slāpekļa koncentrācijas samazinājums ir 43 % un šī procentuālā daļa sasniedz 71 %, ņemot vērā dabīgo aizturēšanu, pirms notekūdeņi sasniedz jutīgās piekrastes zonas.

93

Komisija apgalvo – no minētās atbildes izriet, ka no 2017. gada 8. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim tika savākti 50 paraugi, lai pārbaudītu BSD5 koncentrāciju Tērebūdas attīrīšanas iekārtā. Saskaņā ar šīs iestādes minēto laikā no 2017. gada 8. novembra līdz 2018. gada 3. janvārim ienākošajos un izejošajos ūdeņos netika ņemti paraugi un līdz ar to par šo laikposmu netika deklarēts samazinājums, un tādēļ nebija ievērotas Direktīvas 91/271 I pielikuma D.3. punkta pārbaudes prasības.

94

Komisija arī norāda, ka maksimālā koncentrācija 25 mg/l bija pārsniegta 18 paraugos, lai gan maksimālais pieļaujamais neatbilstīgo paraugu skaits ir pieci, un trijos paraugos šī robežvērtība pārsniedza 100 %. Tā kā šī aglomerācija neatbilstot prasībām, kas izriet no Direktīvas 91/271 4. panta, tā arī neatbilstot no šīs direktīvas 5. panta izrietošajām prasībām, kurā ir paredzēts striktāks attīrīšanas pienākums attiecībā uz attīrīšanas iekārtām, kuru c.e. pārsniedz 10000.

95

Attiecībā uz slāpekļa koncentrācijas samazināšanu Komisija norāda – no Zviedrijas Karalistes atbildes uz argumentēto atzinumu izriet, ka, pirmām kārtām, slāpekļa samazinājuma gada vidējā vērtība attīrīšanas iekārtā ir 43 %, savukārt minimālajam samazinājuma procentam ir jāsvārstās no 70 % līdz 80 %, un, otrām kārtām, ka minētā attīrīšanas iekārta nav aprīkota tā, lai slāpekli attīrītu. Komisija norāda, ka tai netika nosūtīta nekāda informācija, kas ļautu pārbaudīt Zviedrijas Karalistes sniegto informāciju vai informāciju pēc 2013. gada.

96

Vispirms Zviedrijas Karaliste to pašu iemeslu dēļ, kas minēti saistībā ar iebildumu par to pienākumu neizpildi, kuri izriet no Direktīvas 91/271 4. panta, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka 15. panta pārkāpums rada šīs direktīvas 5. un 10. panta pārkāpumus.

97

Pirmkārt, attiecībā uz Burosas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste uzskata, ka nevar piekrist Komisijas argumentam, saskaņā ar kuru nav iespējams identificēt attīrīšanas iekārtu, uz kuru attiecas tās minētie rezultāti. No tās atbildes uz argumentēto atzinumu izrietot, ka Geslēsas [Gässlösa] attīrīšanas iekārta darbojās līdz 2018. gada 28. maijam un ka no šī datuma ekspluatācijā tika nodota Sobakenas [Sobacken] iekārta. Šajā ziņā Zviedrijas Karaliste norāda, ka laikposmā no 2018. gada 28. maija līdz 2019. gada 9. maijam šīs attīrīšanas iekārtas novadīto notekūdeņu slāpekļa koncentrācija bija zemāka par vidējo gada robežvērtību 10 mg/l, līdz ar to minētā iekārta atbilst Direktīvas 91/271 prasībām.

98

Otrkārt, attiecībā uz Skoghallas aglomerāciju, atsaukdamās uz divām attīrīšanas iekārtām, Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka no Setersvīkenes [Sättersviken] iekārtas savāktie paraugi ir uzrādījuši slāpekļa koncentrāciju 17 mg/l sniega kušanas radīto grūtību dēļ apvienojumā ar ilgu zemas temperatūras periodu. Taču esot veikti pasākumi, lai atrisinātu šo problēmu, līdz ar to slāpekļa koncentrācija laikposmā no 2018. gada 4. jūnija līdz 2019. gada 15. maijam Setersvīkenes attīrīšanas iekārtas izvadītajos ūdeņos esot bijusi zemāka par vidējo gada robežvērtību 15 mg/l.

99

Treškārt, attiecībā uz Hābu aglomerāciju Zviedrijas Karaliste apgalvo – to 26 paraugu analīze, kuri savākti no 2017. gada 14. novembra līdz 2018. gada 13. novembrim, norāda uz to, ka samazinājums procentos no kopējās slāpekļa slodzes Hābu attīrīšanas iekārtā bija vidēji 32 %. Tomēr Zviedrijas Karaliste norāda, ka slāpekļa koncentrācija šīs attīrīšanas iekārtas izvadītajos ūdeņos ir samazināta par 87 % dabiskās aiztures efekta dēļ, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru var tikt ņemta vērā, aprēķinot slāpekļa slodzes samazināšanu.

100

No IMHS paziņojuma, kas pats ir balstīts uz datiem, kuri ir pieejami Sveriges lantbruksuniversitet (Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitāte; turpmāk tekstā – “SLU”) tīmekļvietnē, izrietot, ka saskaņā ar HYPE modeli slāpekļa slodzes dabiskā samazinājuma proporcija starp attīrīšanas iekārtu un jūru šajā gadījumā ir 87 %. Tā kā Hābu attīrīšanas iekārtā slāpekļa samazinājums ir 32 % apmērā un dabiskā aizture sniedzas līdz pat 87 %, un kopējā aizture tātad ir 91 %, Zviedrijas Karaliste uzskata, ka tā šajā ziņā izpilda Direktīvas 91/271 prasības.

101

Ceturtkārt, attiecībā uz Tērebūdas aglomerāciju Zviedrijas Karaliste saistībā ar BSD5 koncentrāciju apgalvo, ka, pirmām kārtām, no Direktīvas 91/271 I pielikuma 2. tabulas izriet, ka koncentrācijas vērtības un samazinājuma procenti tiek piemēroti alternatīvi. Otrām kārtām, no šī pielikuma 3. tabulas izriet – ja gada laikā savāc no 17 līdz 28 paraugiem, tad maksimālais skaits neatbilstīgo paraugu ir trīs. Taču laikposmā no 2018. gada 4. janvāra līdz 11. oktobrim 22 no 23 regulāros intervālos savāktiem paraugiem atbilda minimālā samazinājuma procentuālajām prasībām, lai gan minētajā iekārtā šajā gadā bija jāņem tikai 12 paraugi.

102

Attiecībā uz slāpekļa aizturēšanu Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka laikposmā no 2017. gada 10. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim Tērebūdas attīrīšanas iekārtas slāpekļa slodzes samazinājuma procentuālā daļa, kas noteikta, pamatojoties uz 54 paraugiem, bija 32 %, lai gan dabiskās aiztures rezultātā šis samazinājums sniedzas līdz pat 50 %.

103

No IMHS paziņojuma, kas pats ir balstīts uz datiem, kuri ir pieejami SLU tīmekļvietnē, izrietot, ka saskaņā ar HYPE modeli slāpekļa slodzes dabiskā samazinājuma proporcija starp attīrīšanas iekārtu un jūru šajā gadījumā ir 50 %. Ņemot vērā, ka samazinājums attīrīšanas iekārtā ir 43 %, kopējā slāpekļa aizture galu galā ir 71 %.

104

Vispirms ir jānorāda, ka to pienākumu neizpilde, kuri izriet no Direktīvas 91/271 5. panta, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šī sprieduma 48.–52. punktā minētos apsvērumus.

105

Komisija Zviedrijas Karalistei būtībā pārmet, ka tā nav ievērojusi Direktīvas 91/271 5. pantu, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, jo, pirmkārt, minētās aglomerācijas attīrīšanas iekārtā netiek ievērotas minētās direktīvas 4. panta prasības par BSD5 koncentrāciju, tādējādi tā nevar a fortiori ievērot stingrākās prasības, kas noteiktas tās 5. pantā. Otrkārt, Komisija uzskata, ka nav ievērotas arī prasības par slāpekļa daudzumu attīrītajos ūdeņos.

106

Šajā sakarā, pirmām kārtām, Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē šīs direktīvas 5. panta pārkāpumu, tika noraidīts šī sprieduma 51. punktā.

107

Otrām kārtām, kā izriet no šī sprieduma 48.–52. punkta, Direktīvas 91/271 5. pantā nav atsauces uz tās I pielikuma D daļu, un tādējādi, tā kā Zviedrijas Karaliste var iesniegt paraugu, kas atbilst šīs direktīvas I pielikuma B daļas prasībām, attiecībā uz šajā prasībā minēto laikposmu, ir jāuzskata, ka ir izpildīti no šīs direktīvas 5. panta izrietošie pienākumi.

108

Šajā ziņā, lai gan starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Zviedrijas Karaliste ir iesniegusi 50 paraugus par laikposmu no 2017. gada 8. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim, šī dalībvalsts apstrīd faktu, ka 2018. gada pirmajā pusgadā deviņi neatbilstīgi paraugi liecina par to, ka šīs aglomerācijas attīrīšanas iekārtā BSD5 koncentrācija netiek samazināta pietiekamā apjomā.

109

Tomēr, ņemot vērā, ka, lai izpildītu Direktīvas 91/271 5. panta prasības, minētā dalībvalsts var iesniegt tikai vienu paraugu, kas atbilst Direktīvas 91/271 I pielikuma B daļas prasībām, nav nozīmes precīzam neatbilstīgo paraugu skaitam, lai novērtētu, vai ir konstatējama no minētā panta izrietošo pienākumu neizpilde.

110

Tā kā Komisija neapstrīd, ka Zviedrijas Karaliste ir iesniegusi vismaz vienu Direktīvas 91/271 I pielikuma B daļas prasībām atbilstīgu paraugu, prasība daļā, kas attiecas uz BSD5 koncentrāciju Tērebūdas aglomerācijā, ir jānoraida.

111

Attiecībā uz ūdenī esošā slāpekļa koncentrācijas samazinājuma procentuālo daļu, pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/271 5. panta 2. punktu kompetentās iestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim visi komunālie notekūdeņi no aglomerācijām ar c.e. lielāku par 10000, kas nonāk kanalizācijas sistēmās, pirms izvadīšanas jutīgajās zonās tiktu pakļauti stingrākai attīrīšanai, nekā noteikts attiecīgās direktīvas 4. pantā.

112

Otrkārt, Direktīvas 91/271 5. panta 3. punktā ir atsauce uz tās I pielikuma B daļu, kurā savukārt ir atsauce uz šī pielikuma 2. tabulā ietvertajām prasībām. Minētajā tabulā attiecībā uz slāpekli ir prasīts vai nu samazinājums, kas ļauj sasniegt normu 15 mg/l aglomerācijās ar c.e. no 10000 līdz 100000, vai arī minimālais samazinājuma procents 70–80 % apmērā.

113

Tiesa jau ir konstatējusi, ka nevienam Direktīvas 91/271 noteikumam nav pretrunā tas, ka dabīgo slāpekļa aizturēšanu var uzskatīt par slāpekļa novēršanas metodi komunālajos notekūdeņos (spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, Komisija/Somija, C‑335/07, EU:C:2009:612, 86. punkts, un 2009. gada 6. oktobris, Komisija/Zviedrija, C‑438/07, EU:C:2009:613, 97. punkts).

114

Šajā gadījumā, lai gan Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka Tērebūdas aglomerācijas attīrīšanas iekārtai nav īpaša aprīkojuma, lai samazinātu notekūdeņos esošo slāpekļa koncentrāciju, un tādējādi tiek likvidēti tikai aptuveni 43 %, šī dalībvalsts norāda, ka ir jāņem vērā dabiskā aizture papildu 50 % apmērā, līdz ar to notekūdeņos esošais slāpeklis tiek samazināts par 71 %, pirms tas sasniedz jutīgos piekrastes ūdeņus.

115

Šajā ziņā, pirmkārt, kā ģenerāladvokāte ir atzīmējusi secinājumu 109. un 110. punktā, lai gan Komisija ir norādījusi, ka Zviedrijas Karaliste nav iesniegusi atbilstošus datus, kas tai ļautu izvērtēt apgalvojumus par slāpekļa dabisko aizturi, tā nedz argumentētajā atzinumā, nedz savos procesuālajos rakstos nav precīzi norādījusi, kādi pasākumi tai bija nepieciešami HYPE modeļa apstiprināšanai, un tādējādi Zviedrijas Karaliste nav iesniegusi tieši Komisijas prasītos datus.

116

Otrkārt, tā kā Zviedrijas Karaliste atsaucas uz SLU tīmekļvietnē pieejamiem datiem, tā tādējādi būtiski un visaptveroši ir apstrīdējusi Komisijas iesniegtos datus un to sekas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑301/10, EU:C:2012:633, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

117

Šādos apstākļos, kā secinājumu 111. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Komisijai esot bijis jāpārbauda attiecīgajā tīmekļvietnē pieejamo datu saturs un attiecīgā gadījumā, ja nepieciešams, jālūdz pagarināt termiņu vai apturēt procedūru.

118

Tā kā Komisija, pirmkārt, nav skaidri un precīzi lūgusi veikt īpašus pasākumus HYPE modeļa pārbaudei un, otrkārt, nav spējusi pārliecinoši apstrīdēt Zviedrijas Karalistes argumentāciju par slāpekļa dabisko aizturi, ir jākonstatē, ka tā nav pierādījusi Direktīvas 91/271 5. panta neizpildi attiecībā uz Tērebūdas aglomerācijas attīrīšanas iekārtas veiktu slāpekļa novadīšanu.

119

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasība pienākumu neizpildes dēļ attiecībā uz Tērebūdas aglomerāciju ir jānoraida.

120

Attiecībā uz Burosas aglomerāciju ir jāvērtē to pienākumu neizpilde, kuri attiecas uz slāpekļa robežvērtībām un koncentrācijas samazināšanu notekūdeņos un kuri ir paredzēti Direktīvas 91/271 5. pantā, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, turklāt ņemot vērā šī sprieduma 111.–113. punktu.

121

Šajā gadījumā ir jākonstatē, kā secinājumu 95.–97. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, – lai gan tādēļ, ka šajā aglomerācijā 2018. gada 28. maijā iepriekšējā attīrīšanas iekārta tika aizstāta ar jaunu, Zviedrijas Karaliste sākotnēji par abām iekārtām ir paziņojusi vidējo gada slāpekļa koncentrācijas vērtību 18 mg/l, tā tomēr savā iebildumu rakstā ir iesniegusi papildu datus, kas ievākti no paraugiem, kuri ir atlasīti laikposmā no 2018. gada 28. maija līdz 2019. gada 5. septembrim un kuros vidējais gada rādītājs ir bijis 9 mg/l, kā arī konstatēts slāpekļa vidējais samazinājums par 70 %.

122

Kā izriet no šī sprieduma 58. un 59. punkta, tā kā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš ir 2019. gada 8. janvāris, nevar ņemt vērā to, ka pēc šī datuma Direktīvas 91/271 prasības, iespējams, tika ievērotas.

123

Šādi, pirmkārt, tā kā Komisijas apgalvojums, ka Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē šīs direktīvas 5. panta pārkāpumu, šī sprieduma 51. punktā ir noraidīts un, otrkārt, tā kā Zviedrijas Karaliste ir iesniegusi paraugus, kas atbilst minētās direktīvas prasībām laikposmā no 2018. gada 28. maija līdz 2019. gada 8. janvārim, ir jākonstatē, ka Burosas aglomerācijas attīrīšanas iekārta otrajā minētajā datumā atbilda šīs pašas direktīvas 5. un 10. pantā noteiktajām prasībām.

124

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasība pienākumu neizpildes dēļ daļā par Burosas aglomerāciju ir jānoraida.

125

Attiecībā uz Skoghallas aglomerāciju ir jāizvērtē to pienākumu neizpilde, kuri attiecas uz slāpekļa koncentrācijas robežvērtībām un samazināšanu notekūdeņos un kuri ir paredzēti Direktīvas 91/271 5. pantā, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, turklāt ņemot vērā šī sprieduma 111.–113. punktā minētos apsvērumus.

126

Šajā gadījumā, kā secinājumu 102. un 103. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, – lai gan Zviedrijas Karaliste ir atzinusi, ka vienā no minētās aglomerācijas attīrīšanas iekārtām slāpekļa koncentrācija tās attīrītajos ūdeņos laikposmā no 2017. gada 9. novembra līdz 2018. gada 6. novembrim ir bijusi vidēji gadā 17 mg/l, šī dalībvalsts tomēr savā iebildumu rakstā ir iesniegusi papildu datus, kas ievākti no paraugiem, kuri ir atlasīti laikposmā no 2018. gada 6. aprīļa līdz 2019. gada 15. maijam un kuros vidējais gada rādītājs ir bijis 12 mg/l, kā arī konstatēts slāpekļa vidējais samazinājums par 73 %.

127

Kā izriet no šī sprieduma 58. un 59. punkta, tā kā argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš ir 2019. gada 8. janvāris, nevar ņemt vērā to, ka pēc šī datuma Direktīvas 91/271 prasības, iespējams, ir ievērotas.

128

Šādi, pirmkārt, tā kā Komisijas apgalvojums, ka Direktīvas 91/271 15. panta pārkāpums automātiski nozīmē šīs direktīvas 5. panta pārkāpumu, šī sprieduma 51. punktā ir noraidīts un, otrkārt, tā kā Zviedrijas Karaliste ir iesniegusi paraugus, kas atbilst minētās direktīvas prasībām laikposmā no 2018. gada 6. aprīļa līdz 2019. gada 8. janvārim, ir jākonstatē, ka Skoghallas aglomerācijas attīrīšanas iekārta otrajā minētajā datumā atbilda šīs pašas direktīvas 5. un 10. pantā noteiktajām prasībām.

129

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasība valsts pienākumu neizpildes dēļ daļā par Skoghallas aglomerāciju ir jānoraida.

130

Attiecībā uz Hābu aglomerāciju ir jāizvērtē to pienākumu neizpilde, kuri attiecas uz slāpekļa koncentrācijas robežvērtībām un tās samazināšanu notekūdeņos un kuri ir paredzēti Direktīvas 91/271 5. pantā, to skatot kopsakarā ar tās 10. un 15. pantu, turklāt ņemot vērā šī sprieduma 111.–113. punktā minētos apsvērumus.

131

Šajā gadījumā, lai gan Zviedrijas Karaliste neapstrīd, ka Hābu aglomerācijas attīrīšanas iekārtai nav īpaša aprīkojuma, lai samazinātu notekūdeņos esošo slāpekļa koncentrāciju, un tādējādi tiek likvidēti tikai aptuveni 30 %, līdz ar to nonākot vidēji pie 40 mg/l gadā, šī dalībvalsts norāda, ka ir jāņem vērā dabiskā aizture papildu 87 % apmērā, un tādējādi notekūdeņos esošais slāpeklis tiek samazināts par 91 %, pirms tas sasniedz jutīgos piekrastes ūdeņus.

132

Šajā ziņā, pirmkārt, kā ģenerāladvokāte ir atzīmējusi secinājumu 109. un 110. punktā, lai gan Komisija ir norādījusi, ka Zviedrijas Karaliste nav iesniegusi atbilstošus datus, kas tai ļautu izvērtēt šīs dalībvalsts apgalvojumus par slāpekļa dabisko aizturi, tā nedz argumentētajā atzinumā, nedz arī tiesvedības laikā nav precīzi norādījusi, kādi pasākumi tai bija nepieciešami HYPE modeļa apstiprināšanai, un tādējādi Zviedrijas Karaliste nav iesniegusi tieši Komisijas prasītos datus.

133

Otrkārt, kā izriet no minēto secinājumu 110. un 111. punkta, Zviedrijas Karaliste ir atsaukusies uz SLU tīmekļvietnē pieejamiem datiem, un līdz ar to Komisijai esot bijis jāpārbauda attiecīgajā tīmekļvietnē pieejamo datu saturs un attiecīgā gadījumā, ja nepieciešams, jālūdz pagarināt termiņu vai apturēt procedūru.

134

Tā kā Komisija, pirmkārt, nav skaidri un precīzi lūgusi veikt īpašus pasākumus HYPE modeļa pārbaudei un, otrkārt, nav spējusi pārliecinoši apstrīdēt Zviedrijas Karalistes argumentāciju par slāpekļa dabisko aizturi, ir jākonstatē, ka tā nav pierādījusi Direktīvas 91/271 5. panta neizpildi attiecībā uz slāpekļa novadīšanu Hābu aglomerācijā.

135

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasība valsts pienākumu neizpildes dēļ daļā par Hābu aglomerāciju ir jānoraida.

136

Komisija apgalvo, ka, nepaziņojusi atbilstošos datus par Hābu un Tērebūdas aglomerācijām, kas ļautu šai iestādei pārbaudīt Zviedrijas Karalistes izvirzītos argumentus pret tai pārmesto pienākumu neizpildi saistībā ar šīm divām aglomerācijām, Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

137

Šajā ziņā Komisija norāda – nepietiek ar to, ka dalībvalsts vienkārši izsaka apgalvojumus, nenorādot šai iestādei pamatus, kas ļauj pārbaudīt, vai tie ir patiesi. Tālab Komisija uzskata – lai gan Zviedrijas Karaliste apstiprina, ka HYPE modelis, kas izmantots slāpekļa aiztures aprēķinam, ir balstīts uz faktiskiem pasākumiem, šī iestāde no minētās dalībvalsts nav saņēmusi informāciju par aizturi, kas individuāli aprēķināta katrai aglomerācijai, un līdz ar to tā nevarēja pārbaudīt šo apgalvojumu patiesumu.

138

Precīzāk, šī iestāde neesot varējusi nedz pārbaudīt, vai dabiskā aizture ir notikusi apgalvotajās proporcijās, nedz arī objektīvi zinātniski novērtēt Zviedrijas Karalistes apgalvojumu patiesumu par kārtību aiztures procentuālā apjoma noteikšanai. Šajā ziņā Komisija norāda – tā kā tai pašai nav pilnvaru veikt izmeklēšanu šajā sakarā, lojālas sadarbības princips prasa dalībvalstij iesniegt Komisijai vajadzīgo informāciju, lai pēdējā minētā pārbaudītu, vai direktīvas normas ir pareizi īstenotas.

139

Šajā lietā Komisijai paziņotie dati, uz kuriem ir balstīts IMHS oficiālais paziņojums, izriet no datubāzes, kuras nav IMHS rīcībā un kurā neesot precizēts slāpekļa daudzums ūdenstecēs laikposmā pēc 2013. gada. Komisija piebilst, ka pat dati no minētās bāzes neļauj noteikt slāpekļa aiztures apjomu.

140

Zviedrijas Karaliste iebilst, ka, pirmkārt, tā ir sniegusi atbilstošu informāciju un, otrkārt, šādas informācijas avots ir dati par vides uzraudzību, kas brīvi ir pieejami SLU tīmekļvietnē, kura vides uzraudzības ietvaros ir apkopojusi datus par saldūdeņiem. IMHS izmantojot šos datus savam validācijas un kalibrēšanas darbam.

141

Turklāt Zviedrijas Karaliste norāda, ka gan HYPE modelis, gan iepriekšējie modeļi, kas ir tā pamatā, ir labi dokumentēti un tie ir bijuši recenziju un zinātnisku pētījumu priekšmets, un to rezultāti ir publicēti vairākos pētījumos un zinātniskajos darbos. Šī dalībvalsts norāda – divi zinātniskie pētījumi pierāda to, ka runa ir par ticamu modeli, un uzsver, pirmkārt, ka validācija un kalibrēšana tiek veikta, ņemot vērā SLU izmērītos datus, un, otrkārt, ka minētajos pētījumos ir apstiprināts, ka IMHS tīmekļvietnē ir instruments, kas ļauj vizualizēt vidējo, procentos izteikto atšķirību starp modeļa vērtībām un izmērītajiem datiem.

142

Turklāt atbildē uz 2017. gada 28. jūnija brīdinājuma vēstuli Zviedrijas Karaliste esot sniegusi detalizētus paskaidrojumus par HYPE modeli un paziņojusi Komisijai IMHS informāciju, kas norāda, kā notiek slāpekļa pārnese, zudumi un galīgā dabiskā aizture, kas tādējādi tiek panākta Hābu un Tērebūdā. Līdz ar to šī dalībvalsts secina, ka tā ir darījusi visu iespējamo, lai sadarbotos ar Komisiju.

143

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pierādīšanas pienākumu tiesvedībā valsts pienākumu neizpildes dēļ atbilstoši LESD 258. pantam Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv attiecīgā pienākumu neizpilde. Komisijai ir jāsniedz Tiesai vajadzīgie pierādījumi, lai tā varētu pārbaudīt, vai pastāv šī pienākumu neizpilde, turklāt Komisija nedrīkst pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (spriedums, 2021. gada 14. janvāris, Komisija/Itālija (Iemaksas degvielas iegādei), C‑63/19, EU:C:2021:18, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

144

Tomēr dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir pienākums palīdzēt Komisijai īstenot tās uzdevumu, kas saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu it īpaši izpaužas kā LESD noteikumu, kā arī saskaņā ar to iestāžu izdoto noteikumu piemērošanas uzraudzība. It īpaši ir jāņem vērā fakts, ka, pārbaudot tādu valsts tiesību normu pareizu piemērošanu praksē, kuru mērķis ir efektīvi ieviest direktīvu, Komisija, kurai pašai nav izmeklēšanas pilnvaru šajā jomā, lielā mērā ir atkarīga no informācijas, ko sniedz iespējamie sūdzību iesniedzēji, kā arī attiecīgā dalībvalsts (spriedums, 2012. gada 18. oktobris, Komisija/Apvienotā Karaliste, C‑301/10, EU:C:2012:633, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

145

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Zviedrijas Karaliste ir atbildējusi uz Komisijas lūgumu tai paziņot jaunākus pasākumus attiecībā uz slāpekļa samazināšanu Hābu un Tērebūdas aglomerācijās, atsaucoties uz IMHS paziņojumu, kurā ir norādīts, ka tas faktiski ir balstīts uz jaunākiem šāda veida pasākumiem, bet ka tie nebija pieejami tās tīmekļvietnē tādēļ, ka tie ir iegūti no citas iestādes datubāzes.

146

Tomēr tikai tiesvedībā Tiesā, proti, savā iebildumu rakstā, Zviedrijas Karaliste informēja Komisiju, ka šos datus glabājot SLU un ka tie esot brīvi pieejami šīs universitātes tīmekļvietnē.

147

Jānorāda, ka, šādi rīkodamās, Zviedrijas Karaliste pirmstiesas procedūras laikā nosūtīja Komisijai nepilnīgu informāciju un traucēja šīs tiesvedības pienācīgu norisi.

148

Kā secinājumu 123. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, lai gan Komisija ir apstrīdējusi konkrētu datu trūkumu, šī dalībvalsts nav ne paziņojusi šādus datus, ne norādījusi jaunāku datu avotu vai to atsauci tīmekļvietnē. Šāda bezdarbība traucēja Komisijai sagatavot šo prasību.

149

Zviedrijas Karaliste nav izpildījusi LES 4. panta 3. punktā paredzētos pienākumus, jo pirmstiesas procedūrā nav sniegusi Komisijai informāciju, kas tai būtu bijusi vajadzīga, lai varētu novērtēt, vai Hābu un Tērebūdas aglomerāciju attīrīšanas iekārtās ir izpildītas Direktīvā 91/271 noteiktās prasības.

150

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka:

151

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktu Komisija un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, jo lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: