I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

B. Itālijas tiesības

III. Tiesvedības priekšvēsture

A. Apelācijas sūdzības iesniedzēju vecuma pensiju vai apgādnieka zaudējuma pensiju pārrēķins, ko veicis Parlaments

B. Tiesvedība Vispārējā tiesā

IV. Tiesvedība Tiesā, lietas dalībnieku prasījumi un turpmākā notikumu attīstība pēc tiesvedības rakstveida procesa pabeigšanas

V. Vērtējums

A. Strīda priekšmeta un intereses celt prasību saglabāšanās, neraugoties uz strīdīgo lēmumu aizstāšanu?

B. Par apelācijas sūdzībām

1. Par strīdīgo lēmumu pieņemšanas juridisko pamatu un atšķirību starp tiesībām pēc būtības un pēc apmēra

2. Par Lēmuma Nr. 14/2018 īstenošanas, ko veicis Parlaments, saderību ar pārākām Savienības tiesību normām un principiem

a) Par tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem un tiesībām uz īpašumu

b) Par samērīgumu

3. Par strīdīgo lēmumu autora kompetenci

4. Par strīdīgo lēmumu pamatojumu

5. Par Panusa k‑dzes prasību pirmajā instancē

6. Starpsecinājumi

C. Par prasībām Vispārējā tiesā

D. Starpsecinājumi

VI. Tiesāšanās izdevumi

A. Par tiesāšanās izdevumiem apelācijas tiesvedībās

B. Par tiesāšanās izdevumiem tiesvedībās pirmajā instancē

VII. Secinājumi

1.

Pirms vienotas pensiju shēmas izveides Eiropas Parlamenta deputātiem, ja viņu valsts shēma neparedzēja pensiju vai ja paredzētās pensijas apmērs un/vai nosacījumi neatbilda nosacījumiem, kas piemērojami viņu dalībvalsts parlamenta deputātiem, viņi varēja saņemt vecuma pensiju no Savienības budžeta, un tās apmērs un nosacījumi bija identiski viņu dalībvalsts parlamenta deputātu vecuma pensijai.

2.

Izskatāmo apelācijas sūdzību pamatā ir no Itālijas ievēlēto to bijušo Parlamenta deputātu vai viņu apgādību zaudējušo personu situācija, kuru vecuma pensijas vai apgādnieka zaudējuma pensijas (turpmāk tekstā – “pensijas”) saskaņā ar šo shēmu, ko Tiesa dēvē par “noteikumu par identisku pensiju”, ir saistītas ar bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensiju apmēru un nosacījumiem.

3.

Šajās apelācijas tiesvedībās galvenais jautājums ir, vai, piemērojot šo “noteikumu par identisku pensiju”, Parlaments bija tiesīgs samazināt pensijas apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kuri tās jau saņēma, pēc tam, kad Itālijas Deputātu palātas Prezidijs bija izdevis rīkojumu samazināt bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensijas.

4.

Papildus jautājumam, vai Vispārējā tiesa pamatoti ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības par attiecīgajiem Parlamenta lēmumiem, rodas jautājums, vai šajās tiesvedībās ir saglabājies strīda priekšmets un apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību. Proti, strīdīgie Parlamenta lēmumi tikmēr ir aizstāti ar jauniem lēmumiem, kas pieņemti pēc atkārtotiem grozījumiem Itālijas tiesību aktos.

5.

Šo apelācijas sūdzību izskatīšana parādīs, ka šie abi jautājumi ir nesaraujami saistīti. Apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītās tiesību kļūdas ir izšķirošas gan attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu un strīdīgo lēmumu likumību, gan attiecībā uz jautājumu par strīda priekšmeta zudumu šajās lietās.

6.

Noteikumu par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā – “DIP noteikumi”) redakcijā, kas bija spēkā līdz 2009. gada 14. jūlijam ( 2 ), III pielikumā citastarp bija paredzēts:

“1. pants

1.   Visi Eiropas Parlamenta deputāti ir tiesīgi saņemt vecuma pensiju.

2.   Līdz laikam, kad pilnībā būs izveidota Kopienas pensiju shēma visiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kā arī gadījumā, ja tās valsts pensiju sistēma, no kuras attiecīgais deputāts ir ievēlēts, pensiju neparedz vai tās noteiktais pensijas līmenis un/vai noteikumi nav tādi paši kā pensijas līmenis un/vai noteikumi, kurus piemēro tās dalībvalsts parlamenta deputātiem, no kuras attiecīgais Parlamenta deputāts ir ievēlēts, pēc deputāta pieprasījuma viņam maksā pagaidu vecuma pensiju no Eiropas Savienības budžeta Parlamenta iedaļas.

2. pants

1.   Pagaidu pensijas līmenis un noteikumi ir tādi paši kā pensijas līmenis un noteikumi, kas attiecas uz tās valsts parlamenta apakšpalātas deputātu pensiju, no kuras deputāts ir ievēlēts.

2.   Ikvienam deputātam, uz ko attiecas šo noteikumu 1. panta 2. punkts, pievienojoties šai shēmai, ir jāveic Eiropas Savienības budžetā iemaksa, kuru aprēķina tā, lai viņš kopā maksātu tādu pašu iemaksu, kādu saskaņā ar valsts noteikumiem maksā tās valsts parlamenta apakšpalātas deputāts, no kuras viņš ir ticis ievēlēts.

3. pants

1.   Pieteikumu par reģistrēšanos pagaidu pensiju shēmā iesniedz divpadsmit mēnešu laikā pēc deputāta pilnvaru [termiņa] sākuma.

Kad šis termiņš ir beidzies, dalība pensiju shēmā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kad iesniegums tika saņemts.

2.   Prasība par pensijas izmaksāšanu jāiesniedz sešu mēnešu laikā, šo laiku sākot skaitīt no tiesību rašanās dienas.

Kad šis termiņš ir beidzies, pensiju sāk maksāt tā mēneša pirmajā dienā, kad iesniegums tika saņemts.

[..]”

7.

Eiropas Parlamenta deputātu nolikums tika pieņemts ar Eiropas Parlamenta Lēmumu 2005/684/EK, Euratom (2005. gada 28. septembris), ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (turpmāk tekstā – “Deputātu nolikums”) ( 3 ), un tas stājās spēkā 2009. gada 14. jūlijā, Eiropas Parlamenta 7. sasaukuma pirmajā dienā.

8.

Ar 2008. gada 19. maija un 9. jūlija lēmumu Parlamenta Prezidijs pieņēma Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumus ( 4 ). Atbilstoši Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 73. pantam tie stājās spēkā vienlaikus ar Deputātu nolikumu, proti, 2009. gada 14. jūlijā.

9.

Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 74. pantā ir noteikts, ka atbilstoši šo īstenošanas pasākumu IV sadaļā un it īpaši 75. pantā paredzētajiem pārejas noteikumiem DIP noteikumi zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā Deputātu nolikums.

10.

Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantā, kas tostarp attiecas uz pensijām, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta Prezidija 2010. gada 13. decembra lēmumu, ar ko groza Deputātu nolikuma īstenošanas noteikumus ( 5 ), ir noteikts:

“1.   Atbilstīgi DIP noteikumu I, II un III pielikumam piešķirto apgādnieka zaudējuma pabalstu, invaliditātes pensiju, papildu invaliditātes pensiju, ko piešķir apgādībā esošajiem bērniem, un vecuma pensiju turpina izmaksāt saskaņā ar šiem pielikumiem tām personām, kas šos maksājumus saņēma pirms Nolikuma stāšanās spēkā.

Ja bijušais deputāts, kurš saņem invaliditātes pensiju, nomirst pēc 2009. gada 14. jūlija, viņa laulātajam, partnerim vai apgādājamiem bērniem izmaksās viņa pensiju, ievērojot DIP noteikumu I pielikumā paredzētos nosacījumus.

2.   Līdz Nolikuma spēkā stāšanās brīdim saskaņā ar minēto III pielikumu iegūtās pensijas tiesības paliek spēkā. Personas, kas pensijas tiesības ir ieguvušas saskaņā ar šo pensiju sistēmu, saņem pensiju, ko aprēķina, pamatojoties uz tiesībām, kas iegūtas, piemērojot minēto III pielikumu, ja tās atbilst attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos tam paredzētajiem noteikumiem un ja tās ir iesniegušas minētā III pielikuma 3. panta 2. punktā norādīto pieprasījumu.”

11.

Saskaņā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu septīto apsvērumu “ar pārejas noteikumiem būtu jānodrošina, lai personas, kas saņem maksājumus, kas piešķirti, pamatojoties uz DIP noteikumiem, tos saņemtu arī pēc šo noteikumu atcelšanas, ievērojot tiesiskās paļāvības principu. Būtu arī jānodrošina, lai tiktu saglabātas līdz Nolikuma spēkā stāšanās [dienai] saskaņā ar DIP noteikumiem iegūtās pensijas tiesības. [..]”.

12.

2018. gada 12. jūlijāUfficio di Presidenza della Camera dei deputati (Deputātu palātas Prezidijs, Itālija) pieņēma Lēmumu Nr. 14/2018 par mūža pabalstu un proporcionālas mūža pabalsta daļas, kā arī reversijas pensiju apmēra jauno noteikšanu attiecībā uz pilnvaru gadiem līdz 2011. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 14/2018”).

13.

Lēmuma Nr. 14/2018 1. pantā ir paredzēts:

“1.   No 2019. gada 1. janvāra tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas, uz ko tiesības ir iegūtas saskaņā ar Nolikumu, kurš bija spēkā 2011. gada 31. decembrī, apmēru aprēķina, piemērojot jaunos šajā lēmumā paredzētos noteikumus.

2.   Iepriekšējā punktā minēto jauno aprēķinu veic, individuālo iemaksu summu reizinot ar pārrēķina koeficientu, kas attiecas uz deputāta vecumu dienā, kad viņš ieguva tiesības uz mūža pabalstu vai proporcionālu mūža pabalsta daļu.

3.   Piemēro šim lēmumam pievienotajā 1. tabulā norādītos pārrēķina koeficientus.

4.   Tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas, kas pārrēķināti saskaņā ar šo lēmumu, apmērs nekādā ziņā nedrīkst pārsniegt tiešā vai reversijas mūža pabalsta vai proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas apmēru, kas bija paredzēts katram deputātam reglamentā, kurš bija spēkā parlamenta deputāta pilnvaru termiņa sākumā.

5.   Tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas, kas pārrēķināti saskaņā ar šo lēmumu, apmērs nekādā ziņā nedrīkst būt mazāks par summu, kas aprēķināta, reizinot saskaņā ar šī lēmuma 2. pantu pārskatīto individuālo iemaksu, kuras veica deputāts, īstenojot deputāta pilnvaras tikai 17. sasaukuma laikā, ar 65 gadu vecumam atbilstošu pārrēķina koeficientu, kas bija spēkā 2018. gada 31. decembrī.

6.   Ja pēc jaunā aprēķina, kas veikts saskaņā ar šo lēmumu, tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas jaunais apmērs ir samazināts vairāk nekā par 50 % salīdzinājumā ar tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas apmēru, kas paredzēts katram deputātam reglamentā, kurš bija spēkā parlamenta deputāta pilnvaru termiņa sākumā, saskaņā ar 5. punktu noteikto minimālo summu palielina uz pusi.

7.   Prezidijs pēc Kvestoru kolēģijas priekšlikuma var palielināt saskaņā ar šo lēmumu aprēķināto tiešo vai reversijas mūža pabalstu un proporcionālas tiešā vai reversijas mūža pabalsta daļas, kas pārrēķināti saskaņā ar šo lēmumu, apmēru ne vairāk kā par 50 % personām, kuras iesniedz pieprasījumu un kuras izpilda šādus nosacījumus:

8.   Dokumentus, kas pierāda, ka ir izpildīti 7. punktā minētie nosacījumi, iesniedz pieprasījuma iesniedzējs pieprasījuma iesniegšanas brīdī un pēc tam, vēlākais, līdz katra gada 31. decembrim.”

14.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir visi bijušie no Itālijas ievēlētie Parlamenta deputāti vai viņu apgādību zaudējušās personas, kas saņem pensijas, pamatojoties uz DIP noteikumu III pielikuma 1. un 2. pantu kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu.

15.

Saskaņā ar DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktu šo pensiju apmēru aprēķina, pamatojoties uz bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensiju aprēķināšanas noteikumiem. Minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka “pagaidu pensijas līmenis un noteikumi ir tādi paši kā pensijas līmenis un noteikumi, kas attiecas uz tās valsts parlamenta apakšpalātas deputātu pensiju, no kuras deputāts ir ievēlēts”.

16.

Saskaņā ar informāciju, ko Parlaments sniedza tiesvedībā Vispārējā tiesā, Itālijas parlamenta deputātu pensiju apmērs līdz 2012. gadam tika aprēķināts, pamatojoties uz iemaksu veikšanas ilgumu, nevis to apmēru. Šī sistēma tika mainīta no 2012. gada 1. janvāra, turpmāk piemērojot uz iemaksām balstītu aprēķinu. Tomēr, tā kā šie grozījumi bija piemērojami tikai tiesībām uz pensiju, kas iegūtas pēc 2012. gada 1. janvāra, tas neietekmēja bijušo no Itālijas ievēlēto Parlamenta deputātu situāciju. Tā kā, 2009. gada 14. jūlijā stājoties spēkā Deputātu nolikumam, DIP noteikumi tika atcelti, saskaņā ar to tiesības uz pensiju vairs nebija iespējams iegūt, pamatojoties uz III pielikumu.

17.

Tomēr, kā Parlaments arī apgalvoja tiesvedībā Vispārējā tiesā, Itālijas Deputātu palātas Prezidijs, pieņemot Lēmumu Nr. 14/2018, nolēma pārrēķināt bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensiju apmēru arī par laiku līdz 2011. gada 31. decembrim, izmantojot uz iemaksām balstīto sistēmu. Pamatojoties uz to, Itālijas kompetentā iestāde no 2019. gada 1. janvāra ievērojami samazināja pensijas lielam bijušo Itālijas parlamenta deputātu skaitam.

18.

Ufficio di Presidenza del Senato (Senāta Prezidijs, Itālija) 2018. gada 16. oktobrī ar Lēmumu Nr. 6/2018 pieņēma līdzīgu jaunu regulējumu.

19.

Rezultātā daudzas attiecīgās personas apstrīdēja Lēmumu Nr. 14/2018 Consiglio di giurisdizione della Camera dei deputati (Deputātu palātas Jurisdikcijas padome, Itālija) un Lēmumu Nr. 6/2018 kompetentajā Itālijas Senāta komitejā.

20.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑198/21 P un C‑391/21 P un daži no apelācijas sūdzības iesniedzējiem lietā C‑725/20 P saņēma pensijas jau pirms 2009. gada 14. jūlija, kad stājās spēkā Deputātu nolikums; daži citi apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑725/20 P saņēma pensijas tikai no dienas pēc tā stāšanās spēkā. Tomēr visas pensijas, uz kurām attiecas šīs apelācijas sūdzības, to saņēmēji jau bija saņēmuši laikā, kad Itālijas Deputātu palātas Prezidijs pieņēma Lēmumu Nr. 14/2018.

21.

Komentārā, kas bija pievienots 2019. gada janvāra paziņojumam par pensiju, Parlaments informēja apelācijas sūdzības iesniedzējus, ka viņu pensijas apmērs tiks pārskatīts atbilstoši nesen pieņemtajiem Itālijas Deputātu palātas Prezidija lēmumiem un ka šā pārrēķina dēļ var tikt atgūtas nepamatoti izmaksātās summas.

22.

Ar nedatētu Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītāja paziņojumu, kas pievienots apelācijas sūdzības iesniedzēju 2019. gada februāra paziņojumiem par pensiju, Parlaments viņus informēja par to, ka tā Juridiskais dienests ir apstiprinājis Lēmuma Nr. 14/2018 automātisku piemērojamību viņu situācijai. Šajā paziņojumā tika piebilsts, ka, tiklīdz Parlaments saņems nepieciešamo informāciju no Camera dei deputati (Deputātu palāta, Itālija), tas paziņos apelācijas sūdzības iesniedzējiem viņu pensijas jauno apmēru un nākamo divpadsmit mēnešu laikā atgūs iespējamo starpību. Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzēji tika informēti, ka viņu pensijas apmērs tiks galīgi noteikts formālā aktā, par kuru būs iespējams iesniegt sūdzību saskaņā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 72. pantu vai celt atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. pantam.

23.

Ar 2019. gada aprīļa paziņojumiem Parlamenta Finanšu ĢD nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs informēja apelācijas sūdzības iesniedzējus, ka atbilstoši 2019. gada februāra paziņojumam viņu pensijas apmērs tiks pielāgots saskaņā ar Lēmumu Nr. 14/2018, piemērojot DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktu kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu. Minētajos paziņojumus arī tika precizēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju apmērs tiks pielāgots no 2019. gada aprīļa (un ar atpakaļejošu spēku no 2019. gada 1. janvāra), piemērojot pensiju jaunā apmēra noteikšanas projektus (turpmāk tekstā – “pirmais pārrēķins”), kas tika nosūtīti šo vēstuļu pielikumā. Visbeidzot šajos paziņojumos apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika piešķirts 30 dienu termiņš no to saņemšanas dienas, lai iesniegtu savus apsvērumus. Šo apsvērumu neiesniegšanas gadījumā minēto paziņojumu sekas tiktu atzītas par galīgām un tostarp tiktu atgūtas nepamatoti samaksātas summas par laiku no 2019. gada janvāra līdz martam.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lietā C‑391/21 P Falqui k‑gs 2019. gada 23. maijā iesniedza Parlamentam apsvērumus. Ar 2019. gada 8. jūlija vēstuli Parlamenta Finanšu ĢD nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs informēja Falqui k‑gu, ka viņa apsvērumi Parlamenta nostāju nemainīs un ka tādējādi viņa pensijas pārrēķins no 2019. gada aprīļa paziņojuma kļūs galīgs.

25.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasības Vispārējā tiesā, citastarp lūdzot atzīt par juridiski neesošiem vai atcelt šo secinājumu 23. punktā minētos paziņojumus un attiecīgi – attiecībā uz Falqui k‑gu – šo secinājumu 24. punktā minēto Parlamenta vēstuli (turpmāk tekstā – “strīdīgie lēmumi”).

26.

Parlaments citastarp lūdza noraidīt prasības kā daļēji nepieņemamas un daļēji nepamatotas.

27.

Parlaments arī lūdza Vispārējo tiesu apturēt prasību izskatīšanu, kamēr nav pieņemts Deputātu palātas Jurisdikcijas padomes lēmums par Lēmuma Nr. 14/2018 spēkā esamību.

28.

Vispārējā tiesa neapmierināja šo lūgumu, noraidīja prasības ar spriedumiem, 2020. gada 15. oktobris, Coppo Gavazzi u.c./Parlaments (apvienotās lietas no T‑389/19 līdz T‑394/19, T‑397/19, T‑398/19, T‑403/19, T‑404/19, T‑406/19, T‑407/19, no T‑409/19 līdz T‑414/19, no T‑416/19 līdz T‑418/19, no T‑420/19 līdz T‑422/19, no T‑425/19 līdz T‑427/19, no T‑429/19 līdz T‑432/19, T‑435/19, T‑436/19, no T‑438/19 līdz T‑442/19, no T‑444/19 līdz T‑446/19, T‑448/19, no T‑450/19 līdz T‑454/19, T‑463/19 un T‑465/19, EU:T:2020:494) (turpmāk tekstā – “spriedums Coppo Gavazzi”), 2021. gada 10. februāris, Santini u.c./Parlaments (apvienotās lietas T‑345/19, T‑346/19, no T‑364/19 līdz T‑366/19, no T‑372/19 līdz T‑375/19 un T‑385/19, EU:T:2021:78) (turpmāk tekstā – “spriedums Santini”) un 2021. gada 5. maijs, Falqui/Parlaments (T‑695/19, EU:T:2021:242) (turpmāk tekstā – “spriedums Falqui”) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), un piesprieda prasītājiem pirmajā instancē segt tiesāšanās izdevumus.

29.

Ar 2020. gada 28. decembra (lieta C‑725/20 P), 2021. gada 29. marta (lieta C‑198/21 P) un 2021. gada 24. jūnija (lieta C‑391/21 P) procesuālajiem rakstiem apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza apelācijas sūdzības par pārsūdzētajiem spriedumiem.

30.

Šo secinājumu ( 6 ) pielikumā norādītie 34 apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑725/20 P vēršas pret spriedumu Coppo Gavazzi daļā, kas attiecas uz viņiem. Šis spriedums tika pasludināts 49 apvienotajās lietās; attiecībā uz pārējām 15 pielikumā uzskaitītajām lietām minētais spriedums nav šīs apelācijas tiesvedības priekšmets.

31.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑725/20 P prasījumi ir šādi:

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju lietā C‑198/21 P prasījumi ir šādi:

33.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lietā C‑391/21 P prasījumi ir šādi:

34.

Parlamenta prasījumi visās trijās lietās ir noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

35.

Pēc rakstveida procesa pabeigšanas šajās apelācijas tiesvedībās lietas dalībnieki iesniedza Tiesai dokumentus par turpmāko procedūras gaitu saistībā ar bijušo deputātu vai viņu apgādību zaudējušo personu pensiju pārrēķinu Itālijas līmenī un Parlamenta līmenī.

36.

Šeit runa vispirms ir par Itālijas Deputātu palātas un Itālijas Senāta komiteju lēmumiem, pirms kuriem tika apstrīdēti Lēmumi Nr. 14/2018 un 6/2018 (skat. šo secinājumu 19. punkts), proti, Deputātu palātas Jurisdikcijas padomes 2021. gada 23. decembra Lēmumu Nr. 4/2021 un Consiglio di Garanzia del Senato (Senāta Garantijas padome, Itālija) 2022. gada 12. janvāra Lēmumu Nr. 253/2021.

37.

Deputātu palātas Jurisdikcijas padome savā 2021. gada 23. decembra Lēmumā Nr. 4/2021, kas nav galīgs, atzina Lēmumu Nr. 14/2018 par daļēji prettiesisku. Šis atzinums par daļēju prettiesiskumu uz konkrētiem attiecīgo personu pensiju pārrēķina nosacījumiem. Savukārt attiecībā uz citiem prasītāju izvirzītajiem tiesību jautājumiem lēmums tika atstāts spēkā.

38.

Turklāt lietas dalībnieki ir informējuši Tiesu par Itālijas Deputātu palātas Prezidija 2022. gada 3. marta Lēmumu Nr. 150/2022, ar kuru bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensijas, uz kurām attiecās Lēmums Nr. 14/2018, tika vēlreiz pārrēķinātas ar atpakaļejošu spēku no 2019. gada 1. janvāra, ņemot vērā Deputātu palātas Jurisdikcijas padomes Lēmumu Nr. 4/2021.

39.

Visbeidzot, lietas dalībnieki ir informējuši Tiesu, ka, ņemot vērā Itālijas Deputātu palātas Prezidija Lēmumu Nr. 150/2022, Parlaments vēlreiz pārrēķināja apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas ar atpakaļejošu spēku no 2019. gada 1. janvāra, pieņemot lēmumus laikposmā no 2022. gada septembra līdz novembrim (turpmāk tekstā – “otrais pārrēķins”).

40.

Šā otrā pārrēķina rezultātā dažu apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas tika pilnībā atjaunotas apmērā, kāds tas bija pirms pirmā pārrēķina. Tomēr citiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem summas joprojām bija mazākas nekā pirms pirmā pārrēķina.

41.

Vairāki apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā pārsūdzēja Parlamenta lēmumus par viņu pensiju otro pārrēķinu Itālijas Deputātu palātas Prezidija Lēmuma Nr. 150/2022 rezultātā ( 7 ). Attiecīgā tiesvedība šobrīd ir apturēta līdz nolēmumam par izskatāmajām apelācijas sūdzībām.

42.

Tiesa apturēja šīs apelācijas tiesvedības līdz brīdim, kad Parlaments, pamatojoties uz Itālijas Deputātu palātas Prezidija lēmumu Nr. 150/2022, otrreiz pārrēķināja apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas, un pēc tam tās atjaunoja.

43.

Tā arī jautāja lietas dalībniekiem, vai šajās apelācijas tiesvedības varētu būt zudis strīda priekšmets, ņemot vērā strīdīgo lēmumu aizstāšanu ar iepriekš 39.‑42. punktā minētajiem Parlamenta lēmumiem par apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju otro pārrēķinu. Pēc visu šajās apelācijas tiesvedībās iesaistīto lietas dalībnieku domām, tas tā nav.

44.

Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

45.

Kā jau tika norādīts sākumā, šajās apelācijas tiesvedībās tiek izvirzīts jautājums, vai Vispārējā tiesa ir pareizi apstiprinājusi, ka Parlaments – piemērojot “noteikumu par identisku pensiju” saskaņā ar DIP noteikumu III pielikuma 1. un 2. pantu kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu – no 2019. gada 1. janvāra pareizi samazināja to apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas, kuri tās jau saņēma, pēc tam, kad Itālijas Deputātu palātas Prezidijs ar Lēmumu Nr. 14/2018 bija noteicis samazināt bijušo Itālijas parlamenta deputātu pensijas no 2019. gada 1. janvāra.

46.

Kā jau tika minēts sākumā, rodas arī jautājums, vai izskatāmās apelācijas sūdzības saglabā savu strīda priekšmetu un apelācijas sūdzības iesniedzēji – savu interesi celt prasību, lai gan strīdīgie lēmumi šobrīd ir aizstāti ar šo secinājumu 39.‑42. punktā minētajiem Parlamenta lēmumiem par apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju otro pārrēķinu.

47.

Tikai strīdīgo lēmumu aizstāšana vien automātiski nenozīmē, ka šo tiesvedību strīda priekšmets un apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību vairs nepastāv.

48.

To saglabāšanās drīzāk ir atkarīga no tā, vai šo apelācijas sūdzību kontekstā ir iespējams pārliecinoši noskaidrot, vai valsts tiesiskā regulējuma grozījumi saskaņā ar DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktu kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu automātiski izraisa to bijušo Parlamenta deputātu vecuma pensiju grozīšanu, uz kuriem attiecas šie noteikumi (A).

49.

Lai to noteiktu, vispirms ir lietderīgi pārbaudīt pārsūdzēto spriedumu likumību, pamatojoties uz izvirzītajiem apelācijas pamatiem. Šī pārbaude atklās, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, citastarp apstiprinot apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju samazinājuma saderību ar pārākām Savienības tiesību normām un principiem (B).

50.

Pēc tam pirmajā instancē celto prasību turpmākajā pārbaudē būs jāizvērtē, vai šādu saderību ir iespējams pārbaudīt neatkarīgi no valsts lēmuma, kas Parlamentam ir jāīsteno saskaņā ar “noteikumu par identisku pensiju”, attiecīgā satura. Pretējā gadījumā tiesvedība par šajā lietā aplūkotajām prasībām Vispārējā tiesā būtu jāizbeidz, ņemot vērā strīdīgo lēmumu aizstāšanu (C).

51.

Gan apelācijas sūdzības iesniedzēji, gan Parlaments uzskata, ka, neraugoties uz strīdīgo lēmumu aizstāšanu, šīs apelācijas sūdzības saglabā savu strīda priekšmetu un apelācijas sūdzības iesniedzēji – interesi celt prasību. Proti, ar jaunajiem Parlamenta lēmumiem vienīgi esot mainīts apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju apmērs salīdzinājumā ar strīdīgajiem lēmumiem. Tomēr pēc būtības tie esot balstīti uz to pašu juridisko viedokli, ka Parlaments ir pamatoti pārrēķinājis apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas, vispirms pamatojoties uz Lēmumu Nr. 14/2018 un pēc tam – Itālijas Deputātu palātas Prezidija Lēmumu Nr. 150/2022 (iepriekš 38. punkts). Tāpēc viņi esot ieinteresēti, lai Tiesa šajās tiesvedībā noskaidrotu, vai “noteikuma par identisku pensiju” šāda dinamiska piemērošana ir likumīga.

52.

Gan interesei celt prasību, gan strīda priekšmetam ir jāpastāv ne vien prasības celšanas brīdī, bet arī jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, jo pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz. Tas nozīmē, ka prasības rezultātā lietas dalībniekam, kurš cēlis šo prasību, ir jāvar panākt labvēlīgu iznākumu ( 8 ).

53.

Dažādos apstākļos Tiesa jau ir atzinusi, ka prasītāja interese celt prasību obligāti neizzūd tādēļ, ka viņa apstrīdētais akts tiesvedības laikā ir pārstājis radīt sekas ( 9 ). Piemēram, prasītājam var saglabāties interese celt prasību, lai izvairītos no riska, ka attiecīgajā aktā pieļautā nelikumība tiks atkārtota ( 10 ). Šādas intereses celt prasību saglabāšanās ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus ( 11 ). It īpaši attiecībā uz atkārtošanās risku precīzi un konkrēti jāpierāda, ka pastāv apgalvotā pārkāpuma atkārtošanās risks ( 12 ).

54.

Pirmšķietami šajā lietā tā tas arī ir. Tas tādēļ, ka Parlamenta skatījumā tam ir saistoši Itālijas sociālā nodrošinājuma noteikumu grozījumi un tāpēc ir iespējams, ka tas īstenos arī turpmākos grozījumus un tādējādi atkārtos apgalvoto pārkāpumu. Kā norādīts 37. punktā, Deputātu palātas Jurisdikcijas padomes Lēmums Nr. 4/2021, ar kuru Lēmums Nr. 14/2018 tika atzīts par daļēji prettiesisku, vēl nav galīgs. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka Itālijas līmenī atkal tiks grozīts tiesiskais regulējums, ko Parlaments pēc tam atkal īstenos, kā rezultātā notiks atkārtošanās.

55.

Turklāt šai situācijai ir raksturīgs tas, ka Parlaments, īstenojot Itālijas Deputātu palātas Prezidija Lēmumu Nr. 150/2022 (šo secinājumu 38. punkts), jau otrreiz pārrēķina apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju apmēru salīdzinājumā ar sākotnējiem strīdīgajiem lēmumiem, tādējādi atkārtojot pārkāpumu, uz ko ir norādījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji. Kā minēts 41. punktā, vairāki apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā apstrīdēja jaunos lēmumus, ko Parlaments pieņēma pa šo laiku, un Vispārējā tiesa apturēja attiecīgās tiesvedības līdz nolēmumam par šīm apelācijas sūdzībām.

56.

Tāpēc būtu arī atbilstoši procesuālās ekonomijas principam šo apelācijas sūdzību kontekstā iespēju robežās noskaidrot pamatjautājumu, vai Parlaments bija tiesīgs veikt apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju pārrēķinu, piemērojot Lēmumu Nr. 14/2018 un tam sekojošo Lēmumu Nr. 150/2022. Tas tādēļ, ka tad Vispārējā tiesa varētu ņemt vērā Tiesas risinājumu saistībā ar prasībām par lēmumiem, ar kuriem ir aizstāti strīdīgie lēmumi.

57.

Tomēr tam ir nepieciešams, lai minēto pamatjautājumu būtu iespējams noskaidrot šo apelācijas tiesvedību kontekstā. Šī iespēja ir atkarīga no tā, vai jautājumu, vai atsauce uz Itālijas tiesībām ir dinamiska, katrā konkrētajā gadījumā var noskaidrot neatkarīgi no attiecīgā Itālijas tiesiskā regulējuma un Parlamenta lēmumu konkrētā satura. Turpmākā pārbaude parādīs, ka tas tā nav.

58.

Neraugoties uz to, šajā pārbaudē atklāsies, kā Vispārējai tiesai, pārbaudot šobrīd izskatāmās prasības par lēmumiem, ar kuriem ir aizstāti strīdīgie lēmumi, un Parlamentam, atkārtoti pārbaudot valsts lēmumu piemērojamību saistībā ar “noteikumu par identisku pensiju”, ir jārīkojas tā, lai tas būtu saderīgi ar Savienības tiesībām.

59.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, pārsūdzētajos spriedumos apstiprinot strīdīgo lēmumu likumību.

60.

Pirmkārt, tā neesot ņēmusi vērā, ka no brīža, kad stājās spēkā Deputātu nolikums, DIP noteikumi vairs nebija juridiskais pamats jaunu lēmumu pieņemšanai ( 13 ), un esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka pastāv atšķirība starp tiesībām uz pensiju, no vienas puses, un tās apmēru, no otras puses ( 14 ) (1). Otrkārt, tā kļūdaini esot apstiprinājusi, ka ar strīdīgajiem lēmumiem veiktais apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju samazinājums nav pretrunā pārākiem Savienības tiesību principiem ( 15 ) (2). Visbeidzot, tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka strīdīgos lēmumus ir pieņēmusi Parlamenta kompetentā struktūra (3) un ka tie bija pietiekami pamatoti ( 16 ) (4). Lietā C‑725/20 P apelācijas sūdzības iesniedzēji arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, uzskatot Panusa k‑dzes prasību par nepieņemamu ( 17 ) (5).

61.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, ka no brīža, kad stājās spēkā Deputātu nolikums, DIP noteikumi vairs nebija juridiskais pamats jaunu lēmumu pieņemšanai. Citiem vārdiem sakot, atsauce uz Itālijas tiesībām no šā brīža vairs nebija dinamiska. Turklāt viņi uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nošķirot tiesību uz pensiju iegūšanu pēc būtības un pēc apmēra.

62.

Šie iebildumi ir jānoraida.

63.

Proti, Vispārējā tiesa pareizi ir konstatējusi, ka, lai gan saskaņā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 74. pantu DIP noteikumi zaudēja spēku 2009. gada 14. jūlijā, tātad dienā, kad minētais nolikums stājās spēkā, tomēr DIP noteikumu III pielikumā paredzētais “noteikums par identisku pensiju” saskaņā minēto īstenošanas pasākumu 74. pantu kopsakarā ar to 75. pantu palika spēkā pārejas periodā.

64.

Turklāt Vispārējā tiesa pareizi ir atzinusi, ka gan Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. panta 1. punktā, gan 75. panta 2. punktā attiecīgajām personām tiek garantēta pensijas izmaksas turpināšana (personām, kuras pensiju saņēma jau pirms nolikuma stāšanās spēkā) vai attiecīgo tiesību saglabāšana (personām, kuras pensiju saņēma tikai no datuma pēc nolikuma stāšanās spēkā) “saskaņā ar DIP noteikumu III pielikumu”. Atbilstoši minētā pielikuma 2. panta 1. punktam – kā jau minēts – “pagaidu pensijas līmenis un noteikumi ir tādi paši kā pensijas līmenis un noteikumi, kas attiecas uz tās valsts parlamenta apakšpalātas deputātu pensiju, no kuras deputāts ir ievēlēts”.

65.

Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka arī pēc Deputātu nolikuma stāšanās spēkā attiecīgo personu pensiju apmērs un nosacījumi principā joprojām ir piesaistīti tās dalībvalsts parlamenta deputātu pensiju apmēram un nosacījumiem, no kuras attiecīgās personas ir ievēlētas ( 18 ).

66.

Līdz ar to atsauce uz valsts režīmu, kas ir ietverta DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktā kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu, principā ir dinamiska, ciktāl šis tiesiskais regulējums tikai piešķir attiecīgajiem Parlamenta deputātiem tiesības uz pensiju apmērā, kas ir līdzvērtīgs pensijai, ko saņem bijušie valsts parlamenta deputāti. Turpretim šis režīms pats par sevi negarantē pensiju vai tiesības uz pensiju konkrētā apmērā vai tādā apmērā, kādu attiecīgās personas saņēma konkrētā laikā, piemēram, tiesību iegūšanas brīdī, kā to pakārtoti apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji.

67.

Šajā ziņā sākotnēji ir loģiski uzskatīt, ka izmaiņas valsts režīmā var izraisīt arī attiecīgo bijušo Parlamenta deputātu pensiju izmaiņas. Kā pareizi ir norādījusi Vispārējā tiesa, atsaucoties uz DIP noteikumu III pielikuma 2. pantā ietvertās normas imperatīvo formulējumu, Parlamentam principā nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar attiecīgo personu vecuma pensiju neatkarīgu aprēķināšanas metodi.

68.

Tomēr, kā Vispārējā tiesa pati ir atzinusi, tas ir piemērojams tikai tad, ja tiek ievērotas pārākas Savienības tiesību normas, tostarp vispārējie tiesību principi un Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Tas tādēļ – kā ir precizējusi Vispārējā tiesa – ka Parlamentam kā Savienības iestādei, īstenojot DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktu kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu, saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu ir jāievēro tās noteikumi ( 19 ). Turklāt bijušo Itālijas parlamenta deputātu režīms ir iekļauts Savienības tiesībās ar šajā pielikumā ietverto atsauci, lai to piemērotu bijušajiem Parlamenta deputātiem, un tāpēc tam ir jābūt saskaņotam ar Savienības pārākām tiesību normām. Šī iekļaušana nozīmē, ka Parlaments nevar vienkārši automātiski piemērot valsts tiesību normu, kas var radīt iejaukšanos iegūtajās tiesībās. Drīzāk tam katrā konkrētajā gadījumā ir jāpārbauda, vai tas var īstenot samazinājumu, kas var būt iejaukšanās iegūtajās tiesībās, jeb tomēr šāds samazinājums ir pretrunā pārākām Savienības tiesību normām un principiem.

69.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Parlamentam, ka tas nav veicis šādu novērtējumu pirms Lēmuma Nr. 14/2018 īstenošanas un, automātiski piemērojot šo lēmumu, ir nesamērīgi iejaucies viņu iegūtajās tiesībās, tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus un tiesības uz īpašumu (a), kā arī samērīguma principu (b). To Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, pieļaudama tiesību kļūdu.

70.

Principā tiesību akti, ar ko groza tiesību normu, attiecas – ja nav paredzētas atkāpes – uz tādu nākotnes situāciju sekām, kas radušās, pamatojoties uz agrāko tiesību aktu. Citādi tas ir vienīgi attiecībā uz situācijām, kas ir radušās un galīgi īstenotas, pamatojoties uz agrāko tiesību normu, kura radījusi iegūtās tiesības ( 20 ).

71.

Tiesības uzskata par iegūtām, ja tās radījušais fakts ir noticis pirms tiesību akta grozījuma. Turpretim tiesības neuzskata par iegūtām tiesībām, bet tikai par perspektīvām tiesībām, ja tās radījušais fakts tomēr nav īstenojies, pamatojoties uz tiesību aktu, kurš ir grozīts ( 21 ).

72.

Līdz ar to šeit aplūkotās apelācijas sūdzības iesniedzēju pensijas, kas tika samazinātas, vairs nav perspektīvās tiesības, bet gan iegūtās tiesības. Tas tādēļ, ka nosacījumi, kas pamatotu apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz šīm pensijām, proti, pensionēšanās nosacījumu izpilde un pensijas izmaksa, apelācijas sūdzības iesniedzēju gadījumā jau bija izpildīti, kad tika pieņemts Lēmums Nr. 14/2018, jo tobrīd viņi jau saņēma pensiju (skat. šo secinājumu 20. punktu) ( 22 ).

73.

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, Savienības tiesībās nepastāv princips, saskaņā ar kuru iegūtās tiesības nekādos apstākļos nevar tikt grozītas vai samazinātas. Tomēr šādas tiesības ir iespējams grozīt tikai ar zināmiem nosacījumiem, ja vien attiecīgās intereses ir pietiekami līdzsvarotas ( 23 ), proti, ja tiek ievērots samērīguma princips ( 24 ).

74.

Tāpat, lai gan tiesības uz īpašumu, kas ietver likumiski garantētus sociālos pabalstus, negarantē tiesības uz konkrēta apmēra pensiju, tomēr tās var ierobežot tikai tad, ja tas ir pamatoti un nepieciešams vispārējās interesēs ( 25 ).

75.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, šajā lietā apstiprinot strīdīgo lēmumu atbilstību samērīguma principam, ko viņi apšaubīja jau pirmajā instancē. To tiesību ievērojamie ierobežojumi esot pārmērīgi salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem, un Itālijas pasākums esot nesaskaņots, jo tas esot īpaši vērsts uz bijušajiem valsts parlamenta deputātiem un prasot no viņiem nesamērīgu upuri salīdzinājumā ar citiem pensiju saņēmējiem.

76.

Ar Lēmumu Nr. 14/2018 neesot ieviests attiecīgo pensiju vai solidaritātes nodokļa procentuāls samazinājums. Drīzāk tajā esot prasīts pilnībā ar atpakaļejošu spēku pārrēķināt šīs pensijas, pamatojoties uz pilnīgi jaunu aprēķināšanas metodi un jauniem kritērijiem. Tie vairs neesot balstīti uz darba samaksu pilnvaru laikā, bet gan uz veiktajām iemaksām, taču arī tās netiekot pietiekami ņemtas vērā.

77.

Šis pārrēķins bijušajiem deputātiem uzliekot nesamērīgu slogu salīdzinājumā ar citiem pensiju saņēmējiem. Piemēram, uz iemaksām balstīts režīms Itālijā pirmoreiz esot ticis ieviests 1995. gadā, un arī šajā gadījumā tas esot bijis tikai proporcionāls un lielākajai daļai darba ņēmēju ticis piemērots tikai no 2012. gada. Savukārt ar Lēmumu Nr. 14/2018 šī shēma bijušajiem deputātiem ar atpakaļejošu spēku esot tikusi piemērota daudz agrākiem periodiem (bijušo Parlamenta deputātu gadījumā – no 1979. gada). Šajā saistībā apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmajā instancē bija skaidri norādījuši, ka Lēmums Nr. 14/2018 ir tikai simbolisks, politiski motivēts pasākums, kas vērsts tikai pret bijušajiem deputātiem un kura mērķis ir viņus “sodīt”, bet kura potenciālie ietaupījumi ir niecīgi salīdzinājumā ar Itālijas budžeta deficītu.

78.

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, Parlamentam bija jāpārbauda šie elementi pirms Lēmuma Nr. 14/2018 piemērošanas attiecībā uz viņiem. Tā kā šāda pārbaude nav veikta, neesot iespējams pārbaudīt šā lēmuma piemērošanas saderību ar pārākiem Savienības tiesību principiem un it īpaši ar samērīguma principu, kā arī to, vai veiktie samazinājumi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju iegūto tiesību būtību.

79.

Tomēr Parlaments šādu pārbaudi neesot veicis un esot vienkārši apstiprinājis Lēmuma Nr. 14/2018 “automātisko” piemērojamību apelācijas sūdzības iesniedzējiem (skat. šo secinājumu 22. punktu). Vispārējā tiesa, to atzīstot, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

80.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lietā C‑391/21 P arī apgalvo, ka nepastāv pietiekama saikne starp apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju, kas tiek maksātas no Savienības budžeta, samazinājumu, no vienas puses, un mērķi īstenot taupības pasākumus Itālijas budžeta labā, no otras puses.

81.

Pēdējais arguments ir noraidāms pats par sevi. Tas tādēļ, ka DIP noteikumu III pielikuma 1. un 2. panta noteikumos kopsakarā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu ir paredzēta – kā norādīts 66. un 67. punktā – bijušo Parlamenta deputātu, uz kuriem attiecas šis režīms, pensiju pielīdzināšana bijušo valsts parlamenta deputātu pensijām. Tāpēc principā arī mērķis, kas ir leģitīms no valsts tiesību perspektīvas raugoties, var būt uzskatāms par leģitīmu mērķi arī no “noteikuma par identisku pensiju” perspektīvas.

82.

Tomēr, kā Tiesa jau ir norādījusi citā kontekstā, uz jautājumu, vai dalībvalsts veikts samazināšanas pasākums ir saderīgs ar Savienības tiesībām un it īpaši, vai tas ir samērīgs, ir jāatbild, vispusīgi pārbaudot šā pasākuma konkrēto saturu, tā sistēmu un kontekstu.

83.

Piemēram, 2018. gada 27. februāra spriedumā Associação Sindical dos Juízes Portugueses, Tiesa ir secinājusi, ka valsts pasākumi, kas bija minētā sprieduma pamatā, lai samazinātu lietā aplūkotos maksājumus, paredzēja ierobežotu procentuālu samazinājumu atkarībā no to apmēra. Turklāt minētie pasākumi tika piemēroti ne vien prasītājiem pamatlietā, bet arī virknei dažādu valsts amatpersonu un personu, kas veic pienākumus publiskajā sektorā, tostarp likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas pārstāvjiem. No tā Tiesa secināja, ka šie pasākumi nebija vērsti tieši pret prasītājiem pamatlietā, bet drīzāk bija vispārīgi pasākumi ar mērķi, lai visi valsts civildienesta ierēdņi kopīgi piedalītos taupības centienos, ko diktē nepieciešamība samazināt dalībvalsts pārmērīgo budžeta deficītu. Visbeidzot, Tiesa ir secinājusi, ka attiecīgie samazinājumi bija pagaidu pasākumi ( 26 ).

84.

Šim kritērijam atbilstošu pārbaudi ne Parlaments, ne Vispārējā tiesa šajā lietā nav veikuši.

85.

Vispārējā tiesa vispirms pareizi ir secinājusi, ka tā nav kompetenta izvērtēt Lēmuma Nr. 14/2018 saderību ar Itālijas tiesībām, bet ir kompetenta konstatēt, vai Parlaments, piemērojot minētā lēmuma noteikumus, ir rīkojies pretēji Savienības tiesībām ( 27 ). Tas nozīmējot pārbaudi, vai ar aplūkoto ierobežojumu ir respektēta prasītāju tiesību uz īpašumu būtība, vai tas atbilst vispārējo interešu mērķim un ir nepieciešams tā sasniegšanai ( 28 ).

86.

Tomēr pēc tam Vispārējā tiesa pauda viedokli, ka apstāklim, ka Parlaments nav veicis šo pārbaudi, nav nozīmes šajās lietās. Proti, šāda pārbaude neesot obligāta procesuāla formalitāte, kas Parlamentam ir jāveic pirms strīdīgo lēmumu pieņemšanas. Drīzāk nozīme esot tikai tam, ka konkrētas šo lēmumu izraisītās sekas neaizskar apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību uz īpašumu būtību ( 29 ).

87.

Tomēr tas tā neesot, jo samazinājumiem esot leģitīms mērķis samazināt Itālijas budžeta publiskos izdevumus, Lēmumā Nr. 14/2018 esot divas pārmērīga sloga klauzulas, no kurām viena tika piemērota vairākiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un arī pensiju jaunie apmēri un to aprēķināšanas metode esot saistīti ar apelācijas sūdzības iesniedzēju individuālajām iemaksām un darba stāžu ( 30 ). Uz šo pārbaudi, kas veikta saistībā ar tiesībām uz īpašumu, Vispārējā tiesa ir atsaukusies ( 31 ) vai šeit to ir veikusi ( 32 ) arī, pārbaudot strīdīgo lēmumu samērīgumu.

88.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatoti apgalvo, ka šajā Vispārējās tiesas argumentācijā ir pieļautas vairākas tiesību kļūdas.

89.

Pirmkārt, neesot pareizs Vispārējās tiesas viedoklis, ka nav nozīmes tam, ka Parlaments nav pārbaudījis, vai Lēmuma Nr. 14/2018 piemērošana apelācijas sūdzības iesniedzējiem ir pretrunā pārākiem Savienības tiesību principiem; svarīgi esot tikai tas, vai rezultātā tas tā ir noticis, ko Vispārējā tiesa varot vienkārši pārbaudīt pati. Šajā viedoklī netiek ņemts vērā, ka – kā norādīts 68. punktā – ar atsauci uz valsts tiesībām DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktā likumdevējs ir uzlicis Parlamentam neatkarīgu pārbaudes pienākumu. Līdz ar to saskaņā ar šo tiesisko regulējumu pirms tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas, kas var radīt iejaukšanos iegūtajās tiesībās, Parlamentam ir jāpārbauda, vai šāda iejaukšanās ir saderīga ar pārākām Savienības tiesību normām un principiem.

90.

Patiesībā Vispārējās tiesas apgalvojums, ka Parlaments nav veicis šādu pārbaudi, faktiski ir kļūdains. Tas tādēļ, ka Parlamenta Juridiskais dienests ir veicis Lēmuma Nr. 14/2018 samērīguma vispārīgu pārbaudi. Tas izriet no šā dienesta atzinuma, ko apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza Vispārējai tiesai, 13. punkta.

91.

Tomēr Parlaments šo atzinumu apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav darījis zināmu, un tāpēc Vispārējā tiesa to kļūdaini ir iekļāvusi strīdīgo lēmumu pamatojumā (skat. šo secinājumu 107.‑109. punktu). Tāpēc minēto atzinumu nevar izmantot kā pierādījumu, lai Parlaments novērtētu Lēmuma Nr. 14/2018 piemērošanas saderību ar Savienības tiesībām. Turklāt Juridiskā dienesta vērtējums par šā lēmuma samērīgumu jebkurā gadījumā nav pietiekams. Tas tādēļ, ka tajā tikai vienā no punktiem tika norādīts, ka minētajā lēmumā ir paredzēta pensiju minimālā summa un divas pārmērīga sloga klauzulas. Šāda vispārīga pārbaude nav pietiekama, lai konstatētu minētā valsts tiesiskā regulējuma īstenošanas saderību ar Savienības tiesībām, kā to parāda 83. punktā paskaidrotais piemērs. Drīzāk šim nolūkam ir jāveic valsts tiesiskā regulējuma vispusīgs vērtējums, lai noteiktu, vai šis regulējums nav patvaļīgs un vai tas ir saprotams un saskaņots.

92.

Tomēr vissvarīgāk ir tas, ka aplūkotajā Vispārējās tiesas viedoklī nav ņemta vērā tās kompetence. Proti, Savienības tiesas nekādā ziņā nedrīkst aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo ( 33 ).

93.

Tomēr pašreizējā Vispārējās tiesas pieeja esot tieši šāda pamatojuma aizstāšana. Proti, noraidot prasības pamatus pirmajā instancē, Vispārējā tiesa ir balstījusies uz vērtējumu, kas nav ietverts strīdīgo lēmumu pamatojumā un tādējādi aizpilda tajā esošu nepilnību. Tomēr, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savas pārbaudes robežas ( 34 ).

94.

Visbeidzot, strīdīgo lēmumu saderības ar Savienības tiesībām pārbaude, citastarp attiecībā uz ar šiem lēmumiem īstenojamā valsts pasākuma samērīgumu, ko Vispārējā tiesa veica patstāvīgi, neatsaucoties uz atbilstošu Parlamenta pamatojumu, katrā ziņā nav pietiekama, ņemot vērā iepriekš 83. punktā raksturoto kritēriju. Tas tādēļ, ka – kā liecina tajā minētais piemērs un kā jau paskaidrots 91. punktā, šādā pārbaudē ir nepieciešams precīzi un vispusīgi izvērtēt īstenojamo valsts pasākumu tā kontekstā un no tā konkrēto seku viedokļa, lai noteiktu, vai tas nav patvaļīgs un vai tas ir saprotams un saskanīgs. Tikai vispārīgs secinājums vien, ka pasākums ir paredzēts pareizas finanšu pārvaldības mērķim un paredz pārmērīga sloga klauzulas, neatbilst šim kritērijam.

95.

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, apstiprinot strīdīgo lēmumu saderību ar pārākām Savienības tiesību normām un principiem. Tādējādi ar to pamatotie apelācijas pamati ir pamatoti.

96.

Ņemot vērā strīdīgo lēmumu saderības ar Savienības tiesībām būtisko nozīmi, jau tikai šo apelācijas pamatu pamatotības dēļ vien pārsūdzētie spriedumi ir atceļami. Tomēr, citastarp ņemot vērā Vispārējā tiesā izskatāmās prasības par lēmumiem, ar kuriem ir aizstāti strīdīgie lēmumi (šo secinājumu 41. punkts), ir lietderīgi pakārtoti izskatīt arī pārējos apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos apelācijas pamatus.

97.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑725/20 P un C‑198/21 P uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vēl vienu tiesību kļūdu, apstiprinot Parlamenta Finanšu ģenerāldirektorāta (ĢD) nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītāja kompetenci pieņemt strīdīgos lēmumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmajā instancē apgalvoja, ka šie lēmumi drīzāk bija jāpieņem Parlamenta Prezidijam.

98.

Vispārējā tiesa šo iebildumu noraidīja, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

“Taču, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, Parlaments, iesniedzis pierādījumus, norādīja, ka ar Parlamenta Finanšu ģenerāldirektora 2018. gada 23. novembra lēmumu FINS/2019‑01 šīs iestādes Finanšu ĢD nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs tika iecelts par pastarpināti deleģēto kredītrīkotāju budžeta pozīcijai 1030, kas attiecas uz izdienas pensijām, kuras ir paredzētas DIP noteikumu III pielikumā. Turklāt saskaņā ar Regulas 2018/1046 73. panta 3. punktu Lēmumā FINS/2019‑01 ir skaidri norādīts, ka šī kompetences pastarpinātā deleģēšana ļauj Parlamenta Finanšu ĢD nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājam tostarp ne tikai noteikt juridiskās un budžeta saistības, apzināt izdevumus un apstiprināt maksājumus, bet arī sagatavot debitoru parādu tāmi, konstatēt atgūstamos prasījumus un izdot atgūšanas rīkojumus” ( 35 ).

99.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka “pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, Parlamenta Finanšu ĢD nodaļas “Deputātu atalgojums un sociālās tiesības” vadītājs bija pilnvarots pieņemt apstrīdētos lēmumus” ( 36 ).

100.

Tomēr no Vispārējās tiesas sniegtā pamatojuma, kas izklāstīts 98. punktā un kurā vienīgi atkārtots Lēmuma FINS/2019‑01 saturs, neizriet, kāpēc nodaļas vadītājs Vispārējās tiesas skatījumā bija pilnvarots pieņemt strīdīgos lēmumus. No tā it īpaši nav secināms, kāpēc Vispārējās tiesas ieskatā kompetences piešķiršana ar Lēmumu FINS/2019‑01 ietver kompetenci pārbaudīt valsts ieviesta samazināšanas pasākuma, kas ir iejaukšanās bijušo Parlamenta deputātu iegūtajās tiesībās, īstenošanas saderību ar Savienības tiesībām. Atbilde uz šo jautājumu nekļūst skaidra arī, vienkārši izlasot Lēmumu FINS/2019‑01. Tāpēc Vispārējās tiesas sniegtais pamatojums neļauj Tiesai pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa ir rīkojusies pareizi, apstiprinot attiecīgā nodaļas vadītāja kompetenci pieņemt strīdīgos lēmumus. Proti, tajā nav minēti iemesli, ar ko Vispārējā tiesa ir pamatojusi savu secinājumu.

101.

Tādējādi pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums. Šāda pamatojuma nepietiekamība Tiesai ir jāpārbauda pēc savas ierosmes ( 37 ). Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir pamatoti tiktāl, ciktāl viņi pareizi apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot viņu argumentus par strīdīgo lēmumu autora kompetenci ( 38 ).

102.

Tomēr Tiesa varētu pamatot pārsūdzēto spriedumu atcelšanu ar šo pēc savas ierosmes konstatēto pamatojuma nepietiekamību tikai tad, ja tā pirms tam būtu uzklausījusi lietas dalībniekus ( 39 ). Tā kā pārsūdzētie spriedumi – kā konstatēts 96. punktā – jau ir jāatceļ cita iemesla dēļ, šāda uzklausīšana šajā lietā nav nepieciešama.

103.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lietās C‑725/20 P un C‑198/21 P arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka strīdīgajos lēmumos ir sniegts pietiekams pamatojums. Gluži pretēji, minētajos lēmumos trūkst pamatojuma, jo Parlaments nav dokumentējis Lēmuma Nr. 14/2018 īstenošanas saderības ar Savienības tiesībām pārbaudi.

104.

Vispārējā tiesa savu viedokli, ka strīdīgie lēmumi ir pietiekami pamatoti, būtībā ir pamatojusi ar to, ka šajos lēmumos ir atzīts to juridiskais pamats un Parlamenta viedoklis, ka Lēmums Nr. 14/2018 ir jāpiemēro apelācijas sūdzības iesniedzējiem, pamatojoties uz DIP noteikumu III pielikuma 2. panta 1. punktu saistībā ar Deputātu nolikuma īstenošanas pasākumu 75. pantu ( 40 ).

105.

Šī Vispārējās tiesas analīze ir balstīta uz pieņēmumu, ka Parlamentam nebija jāveic nekāda papildu pārbaude par Lēmuma Nr. 14/2018 piemērošanas apelācijas sūdzības iesniedzējiem saderību ar Savienības tiesībām. Tomēr, kā norādīts 89. punktā, šis pieņēmums nav pareizs.

106.

Drīzāk pirms strīdīgo lēmumu pieņemšanas Parlamentam bija jāpārbauda un jāpamato, kāpēc tā skatījumā šie lēmumi ir atbilstīgi pārākām Savienības tiesībām, it īpaši samērīguma principam. Tā kā trūka attiecīgas informācijas, kas šajā ziņā Vispārējai tiesai ļautu pārbaudīt likumību, neaizstājot Parlamenta vērtējumu ar savu vērtējumu (šo secinājumu 93. punkts), strīdīgo lēmumu pamatojums nebija pietiekams.

107.

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa, izvērtējot strīdīgo lēmumu pamatojumu, kļūdaini ir ņēmusi vērā arī Parlamenta Juridiskā dienesta atzinumu, kurā Lēmuma Nr. 14/2018 samērīgums tika aplūkots ja ne pietiekami, tad vismaz vispārīgi (šo secinājumu 90. un 91. punkts) ( 41 ). Tas tādēļ, ka šis atzinums nebija pievienots minētajiem lēmumiem un Parlaments to nebija darījis zināmu apelācijas sūdzības iesniedzējiem. Par to viņiem tika minēts tikai netieši. Piemēram, paziņojumā, kas bija pievienots viņu pensiju aprēķiniem par 2019. gada februāri (šo secinājumu 22. punkts) un uz kuru bija atsauce strīdīgajos lēmumos, bija tikai norādīts, ka Parlamenta Juridiskais dienests ir apstiprinājis Lēmuma Nr. 14/2018 automātisku piemērojamību apelācijas sūdzības iesniedzējiem. Tomēr šajā paziņojumā nebija ne tiešas norādes uz Juridiskā dienesta atzinumu, ne norādes, ka un kur ar to var iepazīties ( 42 ).

108.

Protams, akta pamatojums ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu ( 43 ). Tomēr dokuments, par kura esamību lēmuma adresāti “nojauš” un kurš viņiem patstāvīgi ir jāiegūst, nevar tikt atzīts par daļu no šā lēmuma zināmā konteksta. Tas ir jāpiemēro pat tad, ja adresāti iesniedz attiecīgo dokumentu tiesvedībā Savienības tiesās. Tas tādēļ, ka – pat ja šis fakts pierāda, ka viņi to ieguvuši vēlāk – to nevar izmantot, lai pierādītu, ka sākotnējais lēmums bija pietiekami pamatots brīdī, kad tas tika izsniegts adresātiem un kas ir būtisks prasības celšanas termiņa sākumam.

109.

Pārbaudot lēmuma likumību, Savienības tiesnesis var ņemt vērā lēmuma autora vēlāk sniegto papildu informāciju tikai tad, ja tā papildina pamatojumu, kas pats par sevi jau ir pietiekams ( 44 ). Tomēr šajā gadījumā – kā tikko paskaidrots – sākotnējais pamatojums tieši nebija pietiekams.

110.

Tāpēc kopumā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīstot pamatojuma nepietiekamību strīdīgajos lēmumos.

111.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji lietā C‑725/20 P apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot Panusa k‑dzes prasību pirmajā instancē lietā T‑453/19 kā nepieņemamu intereses celt prasību neesamības dēļ, jo strīdīgais lēmums nav izraisījis Panusa k‑dzes apgādnieka zaudējuma pensijas samazinājumu ( 45 ).

112.

Tomēr, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju domām, Panusa k‑dze ir ieinteresēta, lai Vispārējās tiesas sēdē tiktu noskaidrots jautājums, vai viņas apgādnieka zaudējuma pensija ir jāaprēķina, pamatojoties uz DIP noteikumu I pielikumu, nevis DIP noteikumu III pielikumu, kā tas bija iepriekš. Pirmajā minētajā gadījumā apgādnieka zaudējuma pensija varētu būt lielāka.

113.

Tomēr, kā pareizi atbild Parlaments, spriedumā Coppo Gavazzi nav norādes uz to, ka Panusa k‑dze pirmajā instancē ir apgalvojusi, ka viņas apgādnieka zaudējuma pensija ir jāaprēķina, pamatojoties uz DIP noteikumu I pielikumu. Ciktāl redzams, Panusa k‑dzes prasības pieteikumā pirmajā instancē arī nav norādīts atbilstošs prasības pamats. Attiecībā uz Panusa k‑dzes norādi uz Vispārējās tiesas sēdi ir jāatgādina, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 84. pantu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, ja vien tie nav saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr Panusa k‑dze nenorāda uz šādiem apstākļiem.

114.

Līdz ar to Panusa k‑dzes apsvērumi šajā apelācijas tiesvedībā ir jānoraida kā nepieņemami, jo tādu jaunu pamatu izvirzīšana, kuri nebija tiesvedības pirmajā instancē priekšmets, apelācijas instancē nav atļauta ( 46 ).

115.

No iepriekš minētā izriet, ka visos pārsūdzētajos spriedumos visās apvienotajās lietās, kas bija šo spriedumu un šo apelācijas tiesvedību priekšmets, ir pieļautas tiesību kļūdas, un tāpēc tie ir jāatceļ, izņemot spriedumu Coppo Gavazzi, ciktāl tas attiecas uz lietu T‑453/19 Panusa/Parlaments.

116.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

117.

Tā tas ir šajā lietā.

118.

Tas citastarp izriet no tā apelācijas pamata pārbaudes, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir kļūdaini apstiprinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju pensiju samazināšana ar strīdīgajiem lēmumiem nav pretrunā pārākiem Savienības tiesību principiem un it īpaši samērīguma principam, (šo secinājumu 75.‑95. punkts).

119.

Kā liecina minētā apelācijas pamata pārbaude, Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka nav nozīmes tam, ka Parlaments nav pārbaudījis Lēmuma Nr. 14/2018 piemērošanas saderību ar Savienības tiesībām (šo secinājumu 89. punkts). Drīzāk no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts veikta samazināšanas pasākuma atbilstība Savienības tiesībām ir jāpārbauda, padziļināti analizējot šā pasākuma konkrēto saturu, kā arī tā sistēmu un kontekstu (šo secinājumu 82. un 83. punkts).

120.

Tomēr no šīs judikatūras neizbēgami izriet arī tas, ka šāda pārbaude ir jāveic katrā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā konkrēto pasākumu.

121.

Tomēr, kā jau paskaidrots iepriekš, Lēmums Nr. 14/2018, kas tika īstenots ar strīdīgajiem lēmumiem, kopš tā laika valsts līmenī ir grozīts, un strīdīgie lēmumi ir aizstāti ar jauniem Parlamenta lēmumiem (šo secinājumu 35.‑41. punkts). Tāpēc strīdīgo lēmumu atbilstības Savienības tiesībām pārbaude apelācijas sūdzības iesniedzējiem vairs nevar radīt nekādas priekšrocības. Līdz ar to pirmajā instancē uzsāktās tiesvedības par šiem lēmumiem ir izbeidzamas.

122.

Drīzāk saistībā ar prasībām, kas celtas par jaunajiem Parlamenta lēmumiem (šo secinājumu 41. punkts), Vispārējai tiesai būs jāpārbauda, vai pirms šo lēmumu pieņemšanas Parlaments ir pietiekami pārbaudījis šajos lēmumos īstenoto Itālijas jauno noteikumu atbilstību Savienības tiesībām. Pretējā gadījumā tai būtu jāatceļ attiecīgie Parlamenta lēmumi. Pēc tam Parlaments varētu veikt nepieciešamo pārbaudi un, ja tajā apstiprinās valsts noteikumu īstenošanas atbilstība Savienības tiesībām, pieņemt jaunus lēmumus, ar kuriem minētie noteikumi tiek īstenoti attiecībā uz attiecīgajiem bijušajiem deputātiem un kurus pēc tam atkal varētu pārskatīt Vispārējā tiesa.

123.

Kā paskaidrots 41. punktā, tikai daži no apelācijas sūdzības iesniedzējiem ir apstrīdējuši Parlamenta jaunos lēmumus par viņu pensiju otro pārrēķinu. Tomēr, ja attiecīgo prasību izskatīšanā tiktu konstatēts, ka šie lēmumi ir jāatceļ, Parlamentam būtu jāpārbauda otrā pārrēķina atbilstība Savienības tiesībām ne tikai attiecībā uz tiem bijušajiem deputātiem, kuri ir cēluši prasību par šo otro pārrēķinu. Drīzāk Parlamentam saskaņā ar LESD 266. pantu būtu jāpārbauda jauno Itālijas noteikumu īstenošanas atbilstība Savienības tiesībām attiecībā uz visiem šiem deputātiem un vajadzības gadījumā jāgroza visi lēmumi, kas uz viņiem attiecas. Tas tādēļ, ka būtu nelikumīgi, ja Parlaments vismaz nākotnē turpinātu maksāt bijušajiem deputātiem samazinātas pensijas, lai gan attiecīgo samazinājumu nelikumību ir konstatējusi Savienības tiesa, kaut arī attiecībā uz citiem bijušajiem deputātiem.

124.

No iepriekš minētā izriet, ka, izņemot prasību lietā T‑453/19, tiesvedības par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasībām Vispārējā tiesā ir jāizbeidz.

125.

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs.

126.

Tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs salīdzinājumā ar apelācijas sūdzības iesniedzējiem, izņemot Panusa k‑dzi, tam ir jāpiespriež atlīdzināt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī apelācijas sūdzības iesniedzēju, izņemot Panusa k‑dzi, tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, kā to ir prasījuši apelācijas sūdzības iesniedzēji. Savukārt Panusa k‑dzei ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Parlamenta tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, kas tam proporcionāli radušies saistībā ar Panusa k‑dzes uzsākto apelācijas tiesvedību.

127.

Tā kā pārsūdzētie spriedumi ir jāatceļ, Tiesai ir jālemj arī par tiesāšanās izdevumu sadalījumu pirmajā instancē, izņemot tiesvedību lietā T‑453/19 Panusa/Parlaments, attiecībā uz kuru paliek spēkā nolēmums par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē.

128.

Tiesas Reglamenta 149. pantā, kas atbilstoši Reglamenta 190. panta 1. punktam ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, ir noteikts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja tā konstatē, ka prasībai vairs nav strīda priekšmeta un ka tiesvedība ir jāizbeidz. Saskaņā ar Reglamenta 142. pantu, kas atbilstoši Reglamenta 184. panta 1. punktam ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, tad, ja tiesvedību lietā izbeidz, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.

129.

Lai gan šajā analīzē tika konstatēts, ka tiesvedība lietās pirmajā instancē ir jāizbeidz, tomēr tā arī parādīja, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini apstiprinājusi strīdīgo lēmumu likumību, kaut arī Parlaments nebija pārbaudījis šo lēmumu saderību ar Savienības tiesībām. Ņemot to vērā, ir lietderīgi piespriest Parlamentam segt savus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju, izņemot Panusa k‑dzi, tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.

130.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai lietā C‑725/20 P lemt šādi:

131.

Turklāt es iesaku Tiesai lietā C‑198/21 P lemt šādi:

132.

Visbeidzot, es iesaku Tiesai lietā C‑391/21 P lemt šādi: