1.

Vai personai, kas notiesāta tiesas procesā, kurā tā personīgi nav piedalījusies, jo ir aizbēgusi, var būt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā ( 2 ), 8. panta 4. punkta otrajā teikumā un 9. pantā paredzētās tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna?

2.

Tāds būtībā ir Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu priekšmets.

3.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kurā tika nolemts krimināllietu iztiesāt IR prombūtnē. Lai gan šī persona pirmstiesas procesa stadijā tika informēta par tai izvirzīto apsūdzību, tā aizbēga un līdz ar to netika informēta nedz par galīgo apsūdzības rakstu, nedz par tās procesa norises datumu un vietu, nedz arī par neierašanās sekām.

4.

Tādēļ iesniedzējtiesa nav pārliecināta par to, kāds tvērums ir Direktīvā 2016/343 izvirzītajām prasībām, ar kurām likumdevējs bija paredzējis nodrošināt šīs personas tiesības uz aizstāvību. Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai būs iespējams izpildīt procesā, kas norisinājies šīs personas prombūtnē, pieņemto nolēmumu, piemērojot šīs direktīvas 8. panta 2. un 3. punktu, vai, tieši pretēji, būs nepieciešams rīkot jaunu tiesvedību atbilstoši minētās direktīvas 8. panta 4. punkta otrajam teikumam un 9. pantam.

5.

Šajos secinājumos izskaidrošu, ka, lai gan apsūdzētā informēšana par viņa tiesas procesa norisi ir būtiska prasība, kas Direktīvā 2016/343 izvirzīta, lai tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību, tomēr Savienības likumdevējs ļauj dalībvalstīm izvērtēt, kādā mērā šī prasība ir izpildīta katrā konkrētā gadījumā. Tas aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību gan valstu atbildīgo iestāžu rīcībai, paziņojot šo informāciju, gan minētās personas rīcībai, to saņemot.

6.

Šajā kontekstā izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 3. punkts, kuri ļauj dalībvalstīm izpildīt nolēmumu, kas pieņemts tiesvedībā, kurā apsūdzētais nav piedalījies, attiecas arī uz situāciju, kurā valsts tiesa, ņemot vērā visus aplūkojamā gadījuma konkrētos apstākļus, konstatē, ka, neraugoties uz valsts atbildīgo iestāžu izrādīto rūpību un centieniem informēt apsūdzēto par viņa tiesvedības norisi un neierašanās sekām, šī persona apzināti un ar nodomu nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus iegūt šo informāciju, lai izvairītos no tiesvedības. Precizēšu, ka gadījumā, kad valsts tiesa izdara šādus konstatējumus, Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums un 9. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna nav piešķiramas, ja apsūdzētais ir aizbēdzis pēc tam, kad ir ticis informēts par pirmstiesas procesa stadijā viņam izvirzīto apsūdzību, tomēr pirms ticis informēts par galīgās apsūdzības celšanu.

7.

Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 1. pantu tajā ir paredzēts kopēju noteikumu minimums, kas attiecas, pirmkārt, uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem un, otrkārt, uz tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

8.

Tās 37. un 38. apsvērumā ir teikts:

9.

Šīs direktīvas 8. panta “Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā” 1.–4. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.

2.   Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesas sēde, kurā var tikt pieņemts nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu, var notikt bez minētās personas klātbūtnes ar noteikumu, ka:

3.   Nolēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar 2. punktu, var izpildīt attiecībā uz konkrēto aizdomās turēto vai apsūdzēto.

4.   Gadījumos, kad dalībvalstis paredz iespēju, ka tiesas sēdes var notikt bez aizdomās turēto vai apsūdzēto klātbūtnes, bet nav iespējams panākt atbilstību šā panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, jo, neskatoties uz saprātīgajiem centieniem aizdomās turēto vai apsūdzēto atrast, personas atrašanās vieta nav zināma, dalībvalstis var noteikt, ka nolēmumu tomēr var pieņemt un izpildīt. Minētajā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad aizdomās turētie vai apsūdzētie ir informēti par nolēmumu, jo īpaši, kad minētās personas ir aizturētas, tās informē arī par iespēju minēto nolēmumu pārsūdzēt un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai par citu tiesību aizsardzības līdzekli saskaņā ar 9. pantu.”

10.

Minētās direktīvas 9. pantā “Tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad aizdomās turētie vai apsūdzētie nepiedalās klātienē savas lietas izskatīšanā tiesā un kad nav izpildīti 8. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, tiem ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā no jauna vai uz citu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kurš dod iespēju no jauna noskaidrot lietas faktus, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kura rezultātā sākotnējo nolēmumu varētu atcelt. Minētajā sakarā dalībvalstis nodrošina, ka minētajiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir tiesības uz klātbūtni, efektīvi piedalīties saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām un izmantot tiesības uz aizstāvību.”

11.

Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā –“NPK”) 55. panta 1. punktā ir noteikts:

“Apsūdzētajam ir šādas tiesības: [..] piedalīties kriminālprocesā [..].”

12.

NPK 94. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“(1)   Aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā ir obligāta, ja:

[..]

[..].

(3)   Ja aizstāvja piedalīšanās ir obligāta, atbildīgā iestāde par aizstāvi norīko advokātu.”

13.

NPK 247.b panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pēc tiesneša referenta rīkojuma apsūdzētajam izsniedz apsūdzības raksta kopiju. Ar apsūdzības raksta izsniegšanu apsūdzēto informē par plānoto tiesas ievadsēdi un 248. panta 1. punktā minētajiem jautājumiem, viņa tiesībām ierasties tiesā ar viņa izraudzītu aizstāvi, viņam paredzēto iespēju gadījumos, kas minēti 94. panta 1. punktā, lūgt nodrošināt aizstāvi, kā arī to, ka krimināllieta var tikt izskatīta un iztiesāta apsūdzētā prombūtnē, ievērojot 269. panta prasības.”

14.

NPK 269. pantā ir paredzēts:

“(1)   Lietās, kurās apsūdzētais tiek apsūdzēts par smagu noziegumu, viņa klātbūtne tiesas sēdē ir obligāta.

[..]

(3)   Ja vien tas netraucē patiesības objektīvai noskaidrošanai, lietu var iztiesāt bez apsūdzētā klātbūtnes, ja:

[..]

15.

NPK 423. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“(1)   Sešu mēnešu laikā pēc tam, kad persona ir iepazinusies ar galīgo notiesājošo spriedumu krimināllietā, vai pēc viņas faktiskas nodošanas Bulgārijas Republikai no citas valsts prombūtnē (in absentia) notiesātais, norādot uz savu prombūtni kriminālprocesa laikā, var lūgt lietas atkārtotu iztiesāšanu. Lūgums tiek apmierināts, izņemot, pirmkārt, gadījumu, kad pēc apsūdzības izvirzīšanas pirmstiesas procesa stadijā notiesātais ir aizbēdzis, kā rezultātā nevar tikt izpildīta 247.b panta 1. punktā paredzētā procedūra, vai, otrkārt, pēc tam, kad minētā procedūra ir tikusi izpildīta, notiesātais bez attaisnojoša iemesla nav ieradies uz tiesas sēdi.

(2)   Lūgums neaptur notiesājoša sprieduma izpildi, ja vien tiesa nenosaka citādi.

(3)   Ja prombūtnē (in absentia) notiesātais bez attaisnojoša iemesla neierodas uz tiesas sēdi, krimināllietas atkārtotas izskatīšanas procedūra tiek izbeigta.”

16.

NPK 425. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts:

“Ja tiesa uzskata, ka lūgums par lietas atkārotu izskatīšanu ir pamatots, tā var:

17.

Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra, Bulgārija) uzsāka kriminālvajāšanu pret IR, jo viņš apgalvoti ir bijis noziedzīgas organizētas grupas dalībnieks nolūkā izdarīt noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā, par kuriem soda ar brīvības atņemšanu.

18.

Apsūdzības raksts tika nodots IR personīgi. Pēc šīs paziņošanas IR norādīja adresi, kurā viņš ir sastopams. Taču šajā adresē viņš nebija atrodams nedz tad, kad tika sākta krimināllietas izskatīšana tiesā, nedz tad, kad Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) mēģināja viņu uzaicināt uz tiesas sēdi. Turklāt viņa pilnvarotais advokāts atteicās viņu aizstāvēt. Iesniedzējtiesa iecēla valsts nodrošinātu aizstāvi, taču viņam neizdevās sazināties ar IR.

19.

Tā kā apsūdzības rakstā bija pieļauts pārkāpums, tas tika pasludināts par spēkā neesošu, un tiesvedība pret viņu tika izbeigta ( 3 ).

20.

Pēc tam tika sagatavots jauns apsūdzības raksts, un tiesvedība tika atsākta. Taču arī šajā gadījumā IR tika meklēts, tajā skaitā ar viņa ģimenes locekļu, agrāko darba devēju un mobilo sakaru pakalpojumu sniedzēju starpniecību, taču viņu neizdevās atrast. Tādēļ šķiet, ka jaunajā tiesvedībā IR bēgšanas dēļ valsts atbildīgās iestādes nespēja viņam paziņot jauno apsūdzību, lai gan tās šajā sakarā veica pasākumus, ņemot vērā, ka viņš bija aizbēdzis.

21.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka lieta ir jāizskata bez IR klātbūtnes, un tas tika apspriests pirmajā tiesas sēdē šajā lietā. Tomēr tā norāda, ka gadījumā, ja IR tiktu notiesāts aizmuguriski, tai, lai nodrošinātu Direktīvas 2016/343 ievērošanu, savā nolēmumā būtu jānorāda procesuālās garantijas, kādas viņam pienākas pēc procesa, it īpaši viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus.

22.

Attiecībā uz aizmuguriska procesa likumību, kā arī uz tiesību aizsardzības līdzekļiem pastāvot neskaidrība par procesuālajām garantijām, kādas ieinteresētajai personai būtu jāsaņem tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotajā, kad viņš ir aizbēdzis pēc pirmā apsūdzības raksta paziņošanas un pirms kriminālprocesa tiesvedības stadijas sākšanas. Turklāt iesniedzējtiesa norāda – nevar izslēgt, ka IR tiktu atrasts un aizturēts citas dalībvalsts teritorijā un nodots Bulgārijas iestādēm, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi. Tādēļ jautājumi par Direktīvas 2016/343 piemērojamību būtu jāizskata, ņemot vērā 4.a pantu Padomes Pamatlēmumā 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 4 ), kas grozīts ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) ( 5 ).

23.

Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Vienīgi Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

25.

Lai varētu izvērtēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vispirms ir nepieciešami ievadapsvērumi par pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

26.

Abus šos jautājumus veido divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz lietai nozīmīgo Direktīvas 2016/343 normu interpretāciju, savukārt otrā daļa attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584 normu interpretāciju. Tāpat kā Komisija uzskatu, ka šā pamatlēmuma normu un it īpaši tā 4.a panta interpretācija nav nozīmīga pamatlietas strīda atrisināšanai. Ņemot vērā faktiskos apstākļus, kas izklāstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir konstatējams, ka lieta, kuru izskata iesniedzējtiesa un kurā tai ir jāpieņem nolēmums, nedz galvenokārt, nedz pakārtoti neattiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera spēkā esamību vai izpildi. Īstenībā Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) lūgtā šā pamatlēmuma 4.a pantā ietverto normu interpretācija ir saistīta ar hipotētisku problēmu, jo minētā tiesa norāda, ka nevar izslēgt, ka IR tiks atrasts un aizturēts citas dalībvalsts teritorijā un nodots Bulgārijas iestādēm, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi.

27.

Šādos apstākļos ierosinu atbilstoši Tiesas judikatūrai pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atzīt par nepieņemamu, ciktāl tie attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584 interpretāciju ( 6 ).

28.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā aicina Tiesu noteikt, kādā mērā persona, kas ir notiesāta tiesas procesā, kurā tā nav piedalījusies, var, pamatojoties uz Direktīvas 2016/343 9. pantu, izmantot tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, ja, pirmkārt, šī persona pēc tam, kad tai paziņots apsūdzības raksts, kurš vēlāk gan tiek atcelts, ir aizbēgusi un līdz ar to nav tikusi informēta nedz par galīgo apsūdzības rakstu, nedz par tās tiesas procesa norisi, nedz arī par neierašanās sekām un, otrkārt, šo personu pārstāv valsts iecelts advokāts, ar kuru tā vispār nav kontaktējusies.

29.

Iesniedzējtiesa šos jautājumus Tiesai uzdod, ņemot vērā NPK 423. panta 1. punktā ietvertās normas. Proti, šajā pantā ir formulēts princips, ka lūgums atsākt kriminālprocesu tiek apmierināts tad, ja aizmuguriski notiesāta persona to iesniedz sešu mēnešu laikā pēc tam, kad viņai paziņots notiesājošais nolēmums ( 7 ). Tomēr šajā pantā ir paredzēti arī izņēmumi no minētā principa ( 8 ). Lūgumu atsākt kriminālprocesu var noraidīt, ja notiesātā persona pēc tam, kad izmeklēšanas stadijā tai ir paziņota apsūdzība, bet pirms galīgā apsūdzības raksta paziņošanas ir aizbēgusi. Iesniedzējtiesas uzskata: no tā izriet, ka tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna nav apmierināmas situācijā, kad apsūdzētais nav informēts nedz par pirmstiesas sēdes norisi, nedz par iespēju izvēlēties advokātu kā pārstāvi, nedz par neierašanās sekām.

30.

Tā kā neviena Direktīvas 2016/343 norma nesniedz skaidras norādes par aizbēgušai personai piemērojamo tiesisko regulējumu un par tās tiesībām pēc tiesas procesa, kurā tā nav piedalījusies, iesniedzējtiesa aicina Tiesu konstatēt, vai šāds tiesiskais regulējums ir saderīgs ar minēto direktīvu.

31.

Šajā nolūkā tā lūdz Tiesu precizēt, vai būtu uzskatāms, ka personai, kas ir tādā situācijā kā IR, ir piemērojams Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 3. punktā ietvertais tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru būtu iespējams izpildīt nolēmumu, kas pieņemts tiesas procesā, kurā šī persona nav piedalījusies (pirmais jautājums), vai drīzāk šīs direktīvas 8. panta 4. punktā un 9. pantā ietvertais regulējums, saskaņā ar kuru šai personai būtu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna (otrais jautājums).

32.

Tā kā šie divi normu kopumi ir savstarpēji saistīti, ierosinu Tiesai pirmo un otro prejudiciālo jautājumu izskatīt kopā.

33.

Savu vērtējumu sākšu ar Direktīvas 2016/343 8. un 9. panta teksta izvērtēšanu, bet pēc tam koncentrēšos, pirmkārt, uz mērķiem, kurus ES likumdevējs vēlas sasniegt ar šo direktīvu, un, otrkārt, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 9 ) 6. panta 1. punkta ievērošanu.

34.

Apliecinājis principu, ka apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties savā tiesas procesā, Savienības likumdevējs ir atļāvis dalībvalstīm paredzēt procedūras par personu notiesāšanu viņu prombūtnē. Tā Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt tiesāšanu apsūdzētā prombūtnē un izpildīt šā procesa noslēgumā pieņemto lēmumu. Šie noteikumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka minētā persona ir tikusi informēta par sava tiesas procesa norises laiku un vietu, un līdz ar to tiek pieņemts, ka viņa ir brīvprātīgi un nepārprotami atteikusies no tiesībām tajā piedalīties.

35.

Kā izklāstīšu turpmāk, šīs direktīvas 8. un 9. pants nepārprotami liecina, ka personas, kuras ir notiesātas procesā, kurā viņas nav piedalījušās, ir iedalāmas divās kategorijās. Pirmkārt, tā ir tādu personu kategorija, attiecībā uz kurām pastāv noteiktība, ka viņas zināja vai viņām bija iespējams zināt par sava procesa vietu un laiku, un, otrkārt, pārējo personu kategorija. Personām, kas ietilpst otrajā kategorijā, ir tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna, savukārt personām, kas ietilpst pirmajā kategorijā, šādu tiesību nav. Jauna procesa rīkošanas atteikumam Savienības likumdevējs ir izvirzījis divus nosacījumus ( 10 ).

36.

Pirmais nosacījums, kas minēts Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā, attiecas uz apsūdzētā informēšanu. Viņš pienācīgā laikā ir jāinformē par viņa tiesvedību un par neierašanās sekām. Citiem vārdiem, šai personai ir jābūt zinājušai par to, ka gadījumā, ja tā neieradīsies tiesas sēdē, var tai nelabvēlīgi tikt izlemts par tās vainīgumu vai nevainīgumu.

37.

Otrais nosacījums, kas minēts šīs direktīvas 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā, attiecas uz apsūdzētā pārstāvību, ko veic advokāts. Tas attiecas uz gadījumu, kad šī persona pēc informēšanas par tiesas sēdi brīvprātīgi izvēlas neierasties tiesas sēdē personīgi, bet savu pārstāvību uzticēt juridiskam konsultantam ( 11 ). Tas principā ir pietiekams pierādījums tam, ka šī persona ir atteikusies piedalīties savā tiesas procesā, tomēr vienlaikus nodrošinot savas tiesības uz aizstāvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka jebkura apsūdzētā tiesības uz iedarbīgu aizsardzību, ko īsteno advokāts – vajadzības gadījumā valsts iecelts –, ir viens no taisnīga tiesas procesa pamatelementiem. Apsūdzētais nezaudē iespēju izmantot šīs tiesības tikai tāpēc, ka nav piedalījies tiesas debatēs. Tādēļ krimināltiesību sistēmas taisnīguma labad ir būtiski svarīgi, lai apsūdzētais netiktu sodīts par prombūtni viņa tiesas procesā, pārkāpjot viņa tiesības uz aizstāvja palīdzību, un lai viņš tiktu pienācīgi aizstāvēts gan pirmās instances tiesā, gan apelācijas instances tiesā ( 12 ).

38.

Pirmkārt, secinu, ka, lai tiktu izpildīts katrs no šiem nosacījumiem, apsūdzētajam ir jābūt informētam par viņa procesa norisi. Tātad šā pienākuma ievērošana ir būtiski nepieciešama, lai izpildītu notiesājušu nolēmumu, kas pieņemts tiesas procesā, kurā šī persona nav piedalījusies.

39.

Otrkārt, secinu, ka šā informēšanas pienākuma neizpilde liek piemērot Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punktā un 9. pantā izklāstītos noteikumus, jo šādā gadījumā valsts atbildīgajām iestādēm ir jānodrošina, ka apsūdzētais var izmantot jaunu tiesas procesu. Kā liecina šo pantu teksts ( 13 ), šīs direktīvas 8. panta 2. un 3. punktā minētās normas, kā arī šīs direktīvas 8. panta 4. punktā un 9. pantā izklāstītās normas ir saistītas tādā veidā, ka tās veido saskanīgu kopumu, un šīs personas informēšana ir uzskatāma par “pārejas punktu” no viena regulējuma otrā.

40.

Tātad tiesību uz lietas izskatīšanu no jauna apjoms ir definēts minētās direktīvas 9. pantā.

41.

Attiecībā uz jaunā tiesas procesa formu Savienības likumdevējs dalībvalstu ziņā ir atstājis kompetenci ieviest tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmas, kas nodrošinātu aizmuguriski notiesāto personu tiesības uz aizstāvību. Tas pilnīgi atbilst ar Direktīvu 2016/343 ( 14 ) ieviesto noteikumu minimuma statusam, jo šī direktīva nav uzskatāma par pilnīgu un izsmeļošu instrumentu, kura nolūks būtu noteikt visus tiesas nolēmuma pieņemšanas nosacījumus ( 15 ). Šo metožu izvēle ietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā un notiek atbilstoši attiecīgās valsts tiesību sistēmas īpatnībām.

42.

Savukārt attiecībā uz šā jaunā tiesas procesa tvērumu Savienības likumdevējs dalībvalstīm ir uzlicis precīzus un nepārprotamus pienākumus. Tām ir jāievieš procedūra, kas dod iespēju pēc būtības no jauna izvērtēt lietu, ieskaitot jaunu pierādījumu pārbaudi, turklāt pastāv iespēja atcelt sākotnējo nolēmumu. Tas dalībvalstīm ir uzlicis arī pienākumu pārliecināties, ka apsūdzētajam šis jaunais tiesību aizsardzības līdzeklis sniedz tiesības faktiski piedalīties tajā paredzētajā tiesvedībā valsts tiesību aktos noteiktajā kārtībā un ka viņš spēs īstenot tiesības uz aizstāvību.

43.

Šādi Savienības likumdevējs integrē Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieviestās būtiskās prasības jaunajam tiesas procesam, kuras aplūkoju šo secinājumu 66. un 67. punktā ( 16 ).

44.

Direktīvas 2016/343 teksta izvērtējuma noslēgumā secinu, ka uz situāciju, kad apsūdzētais nav ticis informēts nedz par viņa tiesas procesa norisi, nedz par neierašanās sekām, a priori attiecas nevis šīs direktīvas 8. panta 2. punkta normas, bet gan tās 8. panta 4. punkta normas.

45.

Tomēr vēl pastāv arī “pelēkā zona”, kas skar tādu personu situāciju, kuras nav tikušas informētas par viņu tiesas procesa norisi viņu pašu vainas dēļ. Konkrētāk, šajā lietā ir jāatbild uz jautājumu, vai šī interpretācija ir piemērojama arī situācijā, kad nav bijis iespējams informēt apsūdzēto nedz par viņa tiesas procesa norisi, nedz par neierašanās sekām tā iemesla dēļ, ka viņš ir aizbēdzis.

46.

Citiem vārdiem, vai Savienības likumdevējam ir nodoms informēšanas pienākuma ievērošanu padarīt par absolūtu prasību, kas nebūtu atkarīga no apsūdzētā rīcības un it īpaši no iemesliem, kuru dēļ šo personu nav bijis iespējams atrast, lai gan valsts atbildīgās iestādes ir centušās to panākt? Vai Savienības likumdevējs ir noteicis, ka dalībvalstīm būtu jāparedz jauns tiesas process ikreiz, kad apsūdzētais ir aizbēdzis?

47.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ neesmu par to pārliecināts.

48.

Pirmkārt, no Direktīvas 2016/343 36. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu atbildīgo iestāžu pienākums informēt apsūdzēto par tiesas procesa norisi nozīmē, ka šī persona tiek personīgi uzaicināta vai oficiāli un pienācīgā laikā informēta, izmantojot citus līdzekļus, par tiesas sēdes laiku un vietu veidā, kas tai dod iespēju uzzināt par šo tiesas procesu. Arī šeit Savienības likumdevējs ir integrējis Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru to, ka apsūdzētais ar savu rīcību ir netieši atteicies no tiesībām piedalīties savā tiesas procesā, var uzskatīt vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka viņš šajā sakarā var saprātīgi paredzēt savas rīcības sekas ( 17 ). Tādēļ dalībvalstu tiesām ir jāievēro nepieciešamā rūpība, proti, apsūdzētais ir jāuzaicina pienācīgā veidā ( 18 ); tas nozīmē, ka viņš tiek informēts par tiesas sēdes norisi nedz tikai tā, ka viņš uzzina par tiesas sēdes laiku un vietu, bet arī tā, lai viņa rīcībā būtu pietiekami daudz laika sagatavot aizstāvību un ierasties uz tiesas sēdi ( 19 ).

49.

Tomēr no Direktīvas 2016/343 38. apsvēruma izriet, ka veidu, kādā tiek sniegta informācija, un it īpaši tās pietiekamību var būt nepieciešams pārbaudīt. Savienības likumdevējs norāda, ka, “apsverot, vai informācijas sniegšanas veids ir pietiekams, lai nodrošinātu, ka persona ir informēta par lietas izskatīšanu tiesā, vajadzības gadījumā īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī publisko iestāžu centieniem informēt attiecīgo personu un attiecīgās personas centieniem saņemt tai adresēto informāciju”.

50.

No tā izsecinu, ka dalībvalstis katrā konkrētā gadījumā var pārbaudīt, kādā veidā un kādos apstākļos informācija ir paziņota apsūdzētajam. Manuprāt, vārdu “vajadzības gadījumā” un “arī” lietojums liecina, ka dalībvalstis var ņemt vērā arī citus faktorus – tātad ne tikai tos, kas attiecas uz akta, ar kuru informācija tikusi darīta zināma, būtību, formu vai saturu. Paredzot, ka dalībvalstīm ir jāpievērš “īpaša uzmanība” rūpībai, ar kādu gan valsts iestādes, gan apsūdzētais attiecīgi paziņo vai saņem informāciju, Savienības likumdevējs, manuprāt, uzsvaru liek uz katras puses rīcību kriminālprocesā.

51.

Uzskatu, ka tieši šīs pārbaudes kontekstā dalībvalstis var ņemt vērā to, ka apsūdzētais ir aizbēdzis. Lai gan šis jēdziens ir minēts Direktīvas 2016/343 39. apsvērumā, šajā direktīvā tas nav definēts. Tomēr no vārda “bēgšana” (fuite) parastās nozīmes izriet, ka pirmām kārtām tā ir rīcība, it īpaši tāda rīcība, ar kuru persona atbrīvojas, glābjas vai cenšas izvairīties no kaut kā nepatīkama, grūta vai bīstama ( 20 ).

52.

Tādēļ uzskatu, ka ir jānošķir divi personas bēgšanas gadījumi.

53.

Pirmais ir gadījums, kad, neraugoties uz visu valsts iestāžu rūpību un centieniem informēt apsūdzēto par viņa tiesas procesa datumu un laiku, kā arī par neierašanās sekām, šī persona nav saņēmusi minēto informāciju, jo tā brīvprātīgi un apzināti nav izpildījusi tai uzlikto pienākumu tikt informētai par sava tiesas procesa norisi un darījusi to ar nolūku izvairīties no tiesvedības. Šajā gadījumā, kad valsts iestādes ir veikušas visus pasākumus, kas prasīti, lai informētu apsūdzēto, un šī persona ar savu rīcību ir kavējusi šīs informācijas paziņošanu, domāju, ka dalībvalstīm būtu jābūt iespējai izpildīt notiesājošo nolēmumu atbilstoši Direktīvas 2016/343 8. panta 3. punkta tekstam un atteikties no jauna tiesas procesa organizēšanas.

54.

Otrais ir gadījums, kad apsūdzētais nav ticis informēts par viņa tiesas sēdes laiku un vietu pavisam citu iemeslu dēļ, kuri nav atkarīgi no viņa gribas vai ir saistīti ar leģitīmiem iemesliem, piemēram, viņa marginalizācijas vai neaizsargātības dēļ. Šajā gadījumā, kad informēšanas pienākuma neizpildi nav radījis apsūdzētā pienākumu brīvprātīgs un apzināts pārkāpums, dalībvalstīm būtu jāgarantē, ka šai personai būs tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna atbilstoši Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrajā teikumā un 9. pantā minētajiem principiem.

55.

Nošķīrums starp aizbēgušām personām, kuru ierosinu izdarīt, nozīmētu, ka valsts tiesa veiktu pilnīgu pārbaudi par visiem lietas apstākļiem.

56.

Tai ir jāpārbauda, vai valsts iestādes ir izrādījušas pietiekamu rūpību centienos informēt apsūdzēto, nodrošināt viņa klātbūtni iztiesāšanā tiesā un atrast viņu, šajā kontekstā vienmēr paturot prātā šai personai uzlikto pienākumu saņemt informāciju par sava tiesas procesa norisi, būtību un apmēru. Vajadzības gadījumā valsts tiesai ir jāspēj nepārprotami pierādīt, balstoties uz precīziem un objektīviem lietas faktiem, ka minētā persona ir tikusi informēta par tai izvirzīto apsūdzību būtību un cēloni un ka tā brīvprātīgi un apzināti nav izpildījusi tai uzlikto pienākumu tikt informētai par sava tiesas procesa norisi, piemēram, sniedzot kļūdainu adresi vai, neraugoties uz attiecīgiem norādījumiem, nepaziņojot par adreses maiņu.

57.

Manuprāt, manis piedāvātā Direktīvas 2016/343 8. panta 2. punkta teksta interpretācija neapdraud Savienības likumdevēja izvirzīto mērķu sasniegšanu ( 21 ).

58.

Atgādināšu, ka Direktīvas 2016/343 nolūks ir ieviest kopīgu noteikumu minimumu attiecībā uz tiesībām personīgi piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, lai veicinātu [nolēmumu] savstarpēju atzīšanu un uzticēšanos dalībvalstu krimināltiesību sistēmām ( 22 ). Tāpat atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šī direktīva neveido pilnīgu un izsmeļošu instrumentu, kura mērķis būtu noteikt visus tiesas nolēmuma pieņemšanas nosacījumus ( 23 ). Lai gan Savienības likumdevējs sagaida, ka dalībvalstis paredz jaunu tiesas procesu nolūkā garantēt aizmuguriski notiesāto tiesību uz aizstāvību ievērošanu, tomēr, ņemot vērā minētās direktīvas mērķu sasniegšanu, nav tā, ka no tā katrā ziņā izrietētu šo personu tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna jebkuros apstākļos.

59.

Kā Tiesa ir nospriedusi 2021. gada 14. janvāra rīkojumā UC un TD (Apsūdzības raksta formas pārkāpumi) ( 24 ), valsts tiesai ir pienākums “nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp tiesību uz aizstāvību ievērošanu, no vienas puses, un nepieciešamību garantēt izmeklēšanas efektivitāti, kā arī rūpēties, lai process noritētu saprātīgā termiņā, no otras puses” ( 25 ). Tik šaura tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu izpratne, kas sistemātiski paredzētu iespēju sākt jaunu tiesas procesu pat gadījumā, kad valsts atbildīgās iestādes de facto nespētu informēt apsūdzēto par viņa tiesas procesa norisi, tāpēc ka viņš ir aizbēdzis [un] apzināti un ar nodomu nav izpildījis tam uzliktos pienākumus saņemt šo informāciju, radītu risku, ka daži apsūdzētie ļaunprātīgi izmantotu tiesības un procedūru, cerot, ka varēs atsaukties uz saprātīga termiņa pārsniegšanu vai publiskās apsūdzības noilgumu, tādējādi radot tiesu darbības kavēšanos, mazinot motivāciju cietušajiem, kuri reizēm ir pakļauti vairāku tiesas sēžu ietekmē izraisītam morālam kaitējumam, finansiālām izmaksām un pat taisnīguma nodrošināšanas atteikumam.

60.

Tādēļ Direktīvas 2016/343 8. panta 2.–4. punktā un 9. pantā formulētajiem noteikumiem ir jādod iespēja garantēt taisnīgu līdzsvaru, no vienas puses, starp izmeklēšanas iedarbīgumu un pareizu tiesvedību, ļaujot dalībvalstīm izpildīt nolēmumu attiecībā pret personu, kura, klaji neievērojot tai uzliktos pienākumus, ir padarījusi atbildīgajām iestādēm neiespējamu informēt viņu par tās tiesas procesa norisi, tādējādi izvairoties no tiesas, un, no otras puses, tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna, kuru mērķis ir garantēt tiesības uz aizstāvību tai personai, kura nav nedz vēlējusies atteikties no klātbūtnes un aizstāvības, nedz plānojusi izvairīties no tiesas.

61.

Visbeidzot, manis ierosinātā interpretācija iekļaujas judikatūras klāstā, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nostiprinājusi saistībā ar ECPAK 6. panta 1. punkta ievērošanu.

62.

Tiesa 2020. gada 13. februāra spriedumā Spetsializirana prokuratura (Tiesas sēde apsūdzētā prombūtnē) ( 26 ) ir atgādinājusi iemeslus, kuru dēļ, interpretējot Direktīvā 2016/343 minētos nosacījumus, ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra saistībā ar tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ievērošanu ( 27 ). Savienības likumdevējs šīs direktīvas 11., 13., 33., 45., 47. un 48. apsvērumā nepārprotami ir paudis vēlmi stiprināt un nodrošināt tiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā iedarbīgu piemērošanu kriminālprocesā, Savienības tiesībās integrējot šīs tiesas izstrādāto judikatūru attiecībā uz atbilstību ECPAK 6. panta 1. punktam.

63.

Attiecībā uz šo pantu Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka personas bēgšana ir pietiekami smags pārkāpums, ja šī persona zina, ka pret to ir sākts kriminālprocess, zina apsūdzības būtību un cēloni un tai nav nodoma piedalīties procesā vai tā vēlas izvairīties no kriminālvajāšanas ( 28 ).

64.

Šajā kontekstā minētā tiesa izmanto divējādu argumentāciju.

65.

Pirmām kārtām, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatē, vai, balstoties uz objektīviem un nozīmīgiem faktiem, ir pierādīts, ka apsūdzētais ir atteicies no tiesībām personīgi ierasties un aizstāvēties [tiesā] vai ka viņam ir bijis nodoms izvairīties no tiesu sistēmas. Šajā ziņā minētā tiesa paredz, lai valsts tiesas izrādītu nepieciešamo rūpību, personīgi paziņojot apsūdzētajam izvirzīto apsūdzību un uzaicinot viņu uz tiesu pareizā un pienācīgā veidā ( 29 ). Ja persona nav saņēmusi oficiālu paziņojumu, minētās tiesas ieskatā daži pietiekami fakti un secinājumi var dot iespēju nešaubīgi pierādīt, ka apsūdzētais ir informēts par to, ka pret viņu ir sākts kriminālprocess, ka viņš zina apsūdzības būtību un cēloni un ka viņam nav nodoma piedalīties procesā vai viņš plāno izvairīties no izmeklēšanas ( 30 ). Šajā kontekstā minētā tiesa pārbauda, vai valsts atbildīgās iestādes ir izrādījušas pietiekamu rūpību centienos atrast apsūdzēto un informēt viņu par kriminālprocesu ( 31 ), it īpaši, veicot atbilstīgu izmeklēšanu ( 32 ). 2012. gada 11. oktobra spriedumā Abdelali pret Franciju ( 33 ) šī pati tiesa ir atgādinājusi, ka ar to vien, ka prasītājs nav atradies savā pastāvīgajā dzīvesvietā vai savu vecāku mājoklī, nepietiek, lai uzskatītu, ka prasītājs ir zinājis par izmeklēšanu un tiesas procesu un ka viņš bijis “aizbēdzis”.

66.

Otrām kārtām, ja šie konstatējumi nav pietiekami, Eiropas Cilvēktiesību tiesa pēc tam pārbauda, kādā mērā apsūdzētais droši varēja izmantot iespēju piedalīties jaunā tiesas procesā ( 34 ). Šīs tiesas ieskatā pienākums garantēt apsūdzētajam tiesības būt klāt tiesas sēdē – vai nu pirmajā procesā, vai jaunā tiesas procesā – ir viens no galvenajiem ECPAK 6. panta elementiem. Pretējā gadījumā kriminālprocesu var uzskatīt par “acīmredzami pretēju [ECPAK] 6. panta normām” vai par tādu, kas “acīmredzami liedz taisnīgumu” ( 35 ).

67.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa prasa, lai apsūdzētajam būtu iespēja saņemt jaunu gan faktisku, gan juridisku viņam izvirzītās apsūdzības pamatotības novērtējumu, ko veic tiesa, kurai “ir visas pilnvaras” un kura lemj, šai personai klātesot ( 36 ), kas viņam sniegtu visas ECPAK 6. pantā sniegtās taisnīgas tiesas garantijas. Tomēr tā līgumslēdzējām valstīm atstāj “lielu brīvību atbilstošu līdzekļu izvēlē, kas ļauj to tiesu sistēmām atbilst [šī panta] prasībām”, ciktāl “valsts tiesībās sniegtie līdzekļi izrādās efektīvi, ja apsūdzētais nav nedz atteicies ierasties klātienē un aizstāvēties, nedz nodomājis izvairīties no tiesas” ( 37 ).

68.

Šādi formulētos principus Eiropas Cilvēktiesību tiesa piemēroja 2017. gada 26. janvāra spriedumā Lena Atanasova pret Bulgāriju ( 38 ). Lietā, kurā pasludināts šis spriedums, minētajai tiesai tika uzdots jautājums, vai Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) bija pārkāpusi ECPAK 6. panta 1. punktu, pamatojoties uz NPK 423. panta 1. punktu – par kuru ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu –, noraidot aizbēgušas prasītājas iesniegto lūgumu atsākt kriminālprocesu, balstoties uz to, ka viņa bija mēģinājusi izvairīties no tiesas un līdz ar to savas prettiesiskās rīcības dēļ bija pati atņēmusi sev iespēju piedalīties savā kriminālprocesā ( 39 ).

69.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka šis noraidījums nav šāds pārkāpums, ja vien apsūdzētā ir apzināti un likumīgi netiešā veidā atteikusies no savām tiesībām personīgi ierasties tiesā, kuras garantētas ECPAK 6. panta 1. punktā. Vispirms minētā tiesa secināja, ka prasītāja bija pienācīgi informēta par kriminālprocesu pret viņu, kā arī par viņai izvirzīto apsūdzību, ka viņa bija atzinusi faktus un paziņojusi, ka ir gatava sniegt detalizētus paskaidrojumus, kā arī apspriest viņas notiesāšanas nosacījumus. Tāpat minētā tiesa secināja, ka uzaicinājumu ierasties tiesā nebija iespējams viņai nodot, jo viņa bija mainījusi dzīvesvietu un par šo dzīvesvietas maiņu nebija paziņojusi atbildīgajām iestādēm. Šī tiesa nosprieda, ka turklāt valsts iestādes bija veikušas saprātīgi nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu apsūdzētās klātbūtni procesā. Šajā lietā iestādes vispirms bija mēģinājušas sazināties ar šo personu tajā adresē, ko viņa bija norādījusi, pēc tam bija mēģinājušas meklēt viņas zināmajās adresēs vai ieslodzījuma vietās un visbeidzot bija pārliecinājušās, ka viņa nav atstājusi valsts teritoriju ( 40 ).

70.

Turpretim 2006. gada 23. maija spriedumā Kounov pret Bulgāriju ( 41 ) Eiropas Cilvēktiesību tiesa pie šāda secinājuma nenonāca. Šajā spriedumā minētā tiesa secināja, ka ir pārkāpts ECPAK 6. panta 1. punkts, jo prasītājam, kurš bija notiesāts aizmuguriski, bija liegtas tiesības uz kriminālprocesa atsākšanu, lai gan iestādes nebija pierādījušas, ka viņš bija nepārprotami atteicies no savām tiesībām tajā piedalīties. Šajā spriedumā minētā tiesa konstatēja, ka apsūdzētais bija uzklausīts par viņam inkriminētajiem faktiem, taču nebija personīgi informēts par attiecībā uz viņu veikto izmeklēšanu. Tā uzskatīja, ka, tā kā prasītājam nebija paziņots par apsūdzību pret viņu, neviens no tiesai sniegtajiem elementiem nedeva iespēju pierādīt, ka viņš ir zinājis par izmeklēšanas sākšanu, par viņa tiesvedības atsākšanu vai par tiesas procesa norises laiku. Tā uzskatīja, ka, tā kā prasītāju bija izjautājuši policisti, viņš tikai varēja nojaust, ka tiks sākta izmeklēšana, bet nekādā ziņā nevarēja precīzi zināt, kāda apsūdzība viņam tiks izvirzīta ( 42 ).

71.

No tā secinu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa tādēļ cenšas nodrošināt arīdzan līdzsvaru starp personas, kura nav ieradusies uz savu tiesas procesu, tiesību uz aizstāvību ievērošanu un nepieciešamību garantēt kriminālvajāšanas iedarbīgumu situācijās, kad šī persona ir nepārprotami izrādījusi nodomu izvairīties no izmeklēšanas.

72.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 2. un 3. punkts attiecas uz situāciju, kad valsts tiesa, ņemot vērā visus konkrētos apstākļus, kas raksturo aplūkojamo situāciju, konstatē, ka, lai gan valsts atbildīgās iestādes ir izrādījušas rūpību un centušās informēt apsūdzēto par viņa tiesas procesa norisi un par neierašanās sekām, šī persona nolūkā izvairīties no tiesvedības apzināti un ar nodomu nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus saņemt šo informāciju.

73.

Saistībā ar šādu pārbaudi valsts tiesai ir jākonstatē apsūdzētā pienākumu būtība un apjoms, lai viņu varētu uzskatīt par informētu, un vajadzības gadījumā, balstoties uz objektīviem un precīziem faktiem, ir nepārprotami jāpierāda, ka šī persona ir zinājusi tai izvirzīto apsūdzību būtību un cēloni un ka tā apzināti un ar nodomu bija aizbēgusi.

74.

Direktīvas 2016/343 8. panta 4. punkta otrais teikums un 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna nav paredzētas, ja apsūdzētais pēc viņa informēšanas par pirmstiesas procesa stadijā viņam izvirzīto apsūdzību, bet pirms viņa informēšanas par galīgo apsūdzības rakstu ir aizbēdzis, ja vien valsts tiesa izdara iepriekš minētos konstatējumus.

75.

Ņemot vērā atbildi, kuru ierosinu sniegt uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kas izskatāmi kopā, šķiet, ka nav nepieciešams atbildēt uz trešo prejudiciālo jautājumu.

76.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: