1.

Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko ir šie secinājumi, Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija; turpmāk tekstā –“BGH”) uzdod Tiesai divus jautājumus par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) ( 2 ) (turpmāk tekstā – “VDAR”) 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti ( 3 ) 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7., 8., 11. un 16. panta gaismā. Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar prasību, ko TU un RE (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji”) ir cēluši pret Google LLC (turpmāk tekstā – “Google” vai “atbildētāja”) par to, lai, pirmkārt, tiktu atsaistītas noteiktas, ar atbildētājas pārvaldītās meklētājprogrammas starpniecību veikto meklējumu rezultātu sarakstā uzrādītas atsauces uz trešās personas tiešsaistes rakstiem, kuros ir identificējami prasītāji, un, otrkārt, tiktu pārtraukts rādīt fotogrāfijas, kas vienam no minētajiem rakstiem pievienotas tā saukto sīktēlu (thumbnails) veidā.

2.

Ir zināms, ka meklētājprogramma ne tikai mitina citu personu ražotu saturu tīklā, bet tai ir arī aktīva loma informācijas izplatīšanā. “Tīkla bagātība” būtu tikai potenciāla, ja lietotājs nevarētu, izmantojot meklētājprogrammas, piekļūt sev nepieciešamajai informācijai, un internetā radītajā plašajā informācijas “okeānā” daudz informācijas bez šādu programmu starpniecības paliktu praktiski nepieejama. Kad meklētājprogramma atļauj lietotājam veikt meklējumu, ierakstot atslēgvārdu, piemēram, personas vārdu, tā izvēlas meklējumu rezultātos iekļaujamās vietnes un tām piešķiramo secību rezultātu sarakstā, un tam ir milzīga ietekme uz informācijas izplatīšanu. Šī atlase tiek veikta ar izmantoto algoritmu un tātad ir atkarīga no atlases kritērijiem, ko meklētājprogrammas pārvaldītājs ir izvēlējies programmēšanas darbībā. Turpmākā izvēle tiek īstenota plašā mērogā content moderation politiku jomā, ko platforma veic, pamatojoties uz tās pieņemtajiem standartiem, piemēram, lai aizsargātu savu biznesa modeli, lai aizsargātu noteiktus sensitīvus lietotājiem izplatītus datus vai lai izpildītu juridiskus pienākumus. Šīs darbības rada lēmumus par saturu, kas nav publicējams lietotāju veikto meklējumu rezultātos.

3.

Tādējādi meklētājprogramma darbojas kā informācijas gatekeeper – ar šo vārdu apzīmē struktūras, kuru darbība ir nepieciešama, lai atļautu demokrātiskās saziņas ķēdē iekļaut trešo personu radītus viedokļus vai informāciju. Šai “vārtiņu”, pa kuriem iet informācijas plūsma, kontroles funkcijai, ko īsteno tādas meklētājprogrammas kā Google, ir nozīmīgas sekas gan attiecībā uz Hartas 11. pantā garantēto vārda un informācijas brīvību, gan tās 7. un 8. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. It īpaši tīmekļlapas un tajā ietvertās informācijas par šo personu iekļaušana rezultātu sarakstā, kas atspoguļojas pēc meklējuma veikšanas, ierakstot personas vārdu, ievērojami atvieglo šādas informācijas pieejamību ikvienam interneta lietotājam, un tai var būt izšķiroša nozīme minētās informācijas izplatīšanā un tātad vārda un informācijas brīvības īstenošanā. Tā paša iemesla dēļ šī iekļaušana var nozīmīgāk aizskart pamattiesības uz datu subjekta privātās dzīves neaizskaramību nekā izdevēja veiktā minētās tīmekļlapas publicēšana, kā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt savā judikatūrā ( 4 ).

4.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko ir šie secinājumi, meklētājprogrammu veiktās funkcijas specifiskums un spriedze, ko tas rada starp Hartas 7., 8. un 11. pantā minētajām pamattiesībām, kļūst nozīmīgi Tiesas vēl neskatītā scenārijā, proti, tādā, kad datu subjekts apstrīd apstrādāto datu patiesumu un šā iemesla dēļ lūdz atsaistīt atsauces uz saitēm, kuras nosūta uz trešo personu publicētu saturu ar ietvertiem minētajiem datiem.

5.

Papildus Hartas 7., 8., 11. un 16. pantam, kuros ir noteiktas attiecīgi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību un darījumdarbības brīvību, šīs analīzes nolūkos nozīme ir it īpaši Direktīvas 95/46 12. panta b) punktam un 14. panta pirmās daļas a) punktam, uz kuriem es vienkārši atsaucos, kā arī VDAR 17. pantam. Šā panta 1. punktā ir noteiktas datu subjekta tiesības panākt, lai pārzinis dzēstu datu subjekta personas datus, it īpaši, ja šie dati ir apstrādāti nelikumīgi, un izrietošais pārziņa pienākums veikt šādu dzēšanu. Minētā panta 3. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka 1. punktu nepiemēro, ciktāl apstrāde ir nepieciešama, “lai īstenotu tiesības uz vārda [un informācijas] brīvību”. Pārējie Direktīvas 95/46 un VDAR noteikumi, kuriem ir nozīme lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanā, tiks minēti analīzes gaitā.

6.

TU ieņem atbildīgus amatus dažādās sabiedrībās, kuras piedāvā finanšu pakalpojumus, vai arī ir to kapitāldaļu turētājs. RE bija TU faktiskā dzīvesbiedre un līdz 2015. gada maijam – prokūriste vienā no šīm sabiedrībām. Tīmekļvietnē www.g...net (turpmāk tekstā – “g‑net”) attiecīgi 2015. gada 27. aprīlī, 4. jūnijā un 16. jūnijā tika publicēti trīs raksti, kuros bija pausti kritiski viedokļi un šaubas par vairāku minēto sabiedrību ieguldījumu modeļa nopietnību. 2015. gada 4. jūnija rakstu ilustrēja četras fotogrāfijas – trīs TU fotogrāfijas un viena RE fotogrāfija, kurās prasītāji bija attēloti pie luksusa automašīnu stūres, helikopterā un pie čartera lidmašīnas. Attēli – kontekstā ar rakstiem – varēja likt domāt, ka prasītāji bauda greznu dzīvi par svešu naudu. Saskaņā ar tīmekļvietnes g‑net likumiskajām norādēm (Impressum) tās pārvaldītāja ir G‑LLC. Atbilstoši G‑LLC sniegtajai informācijai tās uzņēmējdarbības mērķis ir “ar aktīvu informēšanu un pastāvīgu pārredzamību sekmēt krāpšanas novēršanu ekonomikā un sabiedrībā”. Dažādās publikācijās tomēr tiek kritiski ziņots par G‑LLC uzņēmējdarbības modeli, tostarp – izsakot pārmetumu, ka tā mēģinot šantažēt uzņēmumus, vispirms publicējot nelabvēlīgus rakstus un pēc tam piedāvājot šos rakstus dzēst, par to saņemot tā saukto aizsardzības naudu. Google pārvaldītajā meklētājprogrammā ievadot prasītāju vārdus un uzvārdus – gan atsevišķi, gan saistībā ar konkrētu firmu nosaukumiem –, meklēšanas rezultātu sarakstā uzrādījās 2015. gada 4. jūnija un 16. jūnija raksti un saites uz tiem; ievadot konkrētas firmas nosaukumu, meklēšanas rezultātu sarakstā uzrādījās 2015. gada 27. aprīļa raksts. Šajos rezultātos bija ietverta saite uz konkrētajiem rakstiem. 2015. gada 4. jūnija rakstam pievienotās prasītāju fotogrāfijas Google turklāt savā attēlu meklēšanas rezultātu sarakstā uzrādīja kā sīktēlus (thumbnails).

7.

Prasītāji lūdza atbildētāju, pirmkārt, atsaistīt atsauces uz konkrētajiem rakstiem, kuros, viņuprāt, ir noteikts skaits uz nepatiesiem faktiem balstītu kļūdainu argumentu un neslavu ceļošu viedokļu, un, otrkārt, izņemt sīktēlus no meklējumu rezultātu saraksta. Viņi apgalvoja, ka ir kļuvuši par G‑LLC šantāžas upuriem. Atbildētāja atteicās izpildīt minēto lūgumu, norādot uz profesionālo kontekstu, kurā iekļaujas strīdīgie raksti un attēli, un apgalvojot, ka nav zinājusi par tajos ietvertās informācijas domājamo nepatiesumu. Prasība pirmajās divās tiesu instancēs tika noraidīta.

8.

Šajos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

9.

Rakstveida apsvērumus šajā lietā iesniedza pamatlietas puses, Rumānijas, Austrijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2022. gada 24. janvārī, mutvārdu apsvērumus sniedza pamatlietas puses un Komisija.

10.

Pirms prejudiciālo jautājumu izskatīšanas ir jāatgādina Tiesas judikatūra par meklētājprogrammas pārvaldītāja pienākumiem, kad viņa darbība izraisa personas datu apstrādi, it īpaši, kad personai, uz kuru attiecas šī apstrāde, rodas tiesības uz tās datu dzēšanu. Kā redzēsim, minētie pienākumi ir samēroti, Tiesas vārdiem runājot, ar meklētājprogrammas pārvaldītāja “atbildību, kompetencēm un iespējām” ( 5 ), kas savukārt ir nesaraujami saistītas ar tās lomu interneta ekosistēmā, kura ir kodolīgi aprakstīta šo secinājumu ievadā.

11.

No Tiesas judikatūras personas datu apstrādes jomā meklētājprogrammu darbības kontekstā izriet četri stabili punkti.

12.

Pirmais attiecas uz meklētājprogrammu darbības kvalificēšanu un to subsumpciju Savienības tiesību aktu personas datu aizsardzības jomā piemērošanā.

13.

2014. gada 13. maija spriedumā Google Spain un Google ( 6 ) (turpmāk tekstā – “spriedums Google Spain”) Tiesa apgalvoja, ka meklētājprogrammas darbība, kas izpaužas kā publicētās vai trešo personu internetā ievietotās informācijas atrašana, to automātiski indeksējot, īslaicīgi uzglabājot un visbeidzot nododot interneta lietotāju rīcībā noteiktā svarīguma secībā, ir jākvalificē kā “personas datu apstrāde” 2. panta b) punkta nozīmē, ja minētā informācija ietver trešo personu “personas datus” ( 7 ). Šajā sakarā nav nozīmes apstāklim, ka šie dati jau ir bijuši publicēti internetā un meklētājprogramma tos negroza ( 8 ). Šādas meklētājprogrammu darbības kvalifikācijas sekas ir otrs spriedumā Google Spain atrodamais apgalvojums. Meklētājprogrammas pārvaldītājs kā tiesību subjekts, kurš nosaka šīs programmas nolūkus un līdzekļus, ir jāuzskata par “personas datu apstrādātāju” Direktīvas 95/46 2. panta d) punkta izpratnē par to personas datu apstrādi, ko šāda darbība izraisa ( 9 ). Šajā sakarā Tiesa precizēja, ka izslēgt no jēdziena “atbildīgais” minētās tiesību normas izpratnē meklētājprogrammas pārvaldītāju tikai tāpēc, ka tas neīsteno kontroli pār personas datiem, kuri publicēti trešo personu mājaslapās, būtu pretēji šīs tiesību normas mērķim – ar šī jēdziena plašu definēšanu nodrošināt efektīvu un pilnīgu attiecīgo personu aizsardzību ( 10 ).

14.

Otrais no Tiesas judikatūras izrietošais stabilais punkts attiecas uz datu subjektu pamattiesību iespējamu smagu aizskārumu, kas izriet no meklētājprogrammas darbināšanas.

15.

Kā jau ir bijusi iespēja norādīt, internets eksponenciāli palielina pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību aizskaršanas risku to procedūru dēļ, ar kurām informācija tiek radīta un izplatīta tīklā. Labi apzinoties šo realitāti, spriedumā Google Spain Tiesa, pirmkārt, precizēja, ka personas datu apstrāde, kas veikta meklētājprogrammas darbības ietvaros, atšķiras no interneta vietnes izdevēju darbības, kas ietver šo datu atspoguļošanu interneta vietnē, un to papildina ( 11 ). Otrkārt, tā uzsvēra, ka meklētājprogrammas pārvaldītāja veikta personas datu apstrāde “var būtiski ietekmēt pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, ja meklēšana ir veikta ar šīs programmas palīdzību, izmantojot fiziskas personas vārdu, jo šāda apstrāde ļauj katram interneta lietotājam iegūt ar rezultātu sarakstu strukturētu tādas informācijas pārskatu saistībā ar šo personu, kas saistībā ar šo personu atrodama internetā, potenciāli skar daudzus tās privātās dzīves aspektus un bez minētās meklētājprogrammas nevarētu vai vienīgi ar lielām grūtībām varētu tikt savstarpēji saistīta, un tādējādi – izveidot vairāk vai mazāk detalizētu šīs personas profilu”. Iejaukšanās datu subjekta minētajās tiesībās turklāt “tiek palielināta tās lomas dēļ, kāda ir internetam un meklētājprogrammām modernajā sabiedrībā, kuras piešķir šādā sarakstā ietvertajai informācijai vispārpieejamu raksturu” ( 12 ). Tāpēc Tiesas ieskatā, “ciktāl meklētājprogrammas darbība tādējādi var būtiski un papildus – salīdzinājumā ar mājaslapu izdevēju darbību – ietekmēt pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, šādas meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzējam kā personai, kas nosaka šīs darbības mērķus un līdzekļus, savas atbildības, kompetenču un iespēju ietvaros ir jānodrošina, lai tā atbilstu Direktīvas 95/46 prasībām, lai tajā paredzētās garantijas varētu tikt pilnībā nodrošinātas un lai faktiski varētu tikt realizēta tostarp attiecīgo personu efektīva un pilnīga privātās dzīves aizsardzība” ( 13 ). 2019. gada 24. septembra spriedumā GC u.c. (Atsauču uz sensitīviem datiem atsaistīšana) ( 14 ) (turpmāk tekstā – “spriedums GC”) Tiesa uzsvēra visu pienākumu, kuri noteikti “personas datu apstrādātājam” vai “pārzinim” [par personas datu apstrādi “atbildīgajai” personai] saskaņā ar Direktīvu 95/46 vai VDAR, pilnu piemērojamību meklētājprogrammas pārvaldītājam, ieskaitot aizliegumus un ierobežojumus šīs direktīvas 8. panta 1. un 5. punktā un VDAR 9. panta 1. un 10. punktā minētajai sensitīvu datu apstrādei. Minētajā spriedumā Tiesa precizēja, ka tad, ja meklētājprogrammas pārvaldītāja savas darbības ietvaros veiktās apstrādes īpatnības nevar attaisnot viņa atbrīvošanu no minēto noteikumu ievērošanas, šīs īpatnības tomēr var ietekmēt minētā pārvaldītāja konkrēto atbildību un pienākumu tvērumu. Tā kā pēdējais minētais atbild nevis par to, ka sensitīvi dati parādās trešo personu publicētā tīmekļlapā, bet gan par atsauces piesaisti uz minēto lapu, tikai šīs atsauču piesaistīšanas dēļ tam ir piemērojamas tiesību normas par minēto datu apstrādi, un tātad “tas darāms, kompetento valsts iestāžu uzraudzībā veicot pārbaudi pēc datu subjekta pieprasījuma” ( 15 ).

16.

Trešais Tiesas noteiktais stabilais punkts attiecas uz nepieciešamību ņemt vērā visas iesaistītās pamattiesības meklētājprogrammas pārvaldītājam adresētā atsauču atsaistīšanas pieprasījuma kontekstā un līdzsvarot minētās tiesības, ievērojot ne tikai konkrētā gadījuma apstākļus, bet arī interneta vides tehnoloģiskos raksturlielumus.

17.

Šajā sakarā, lai gan, no vienas puses, Tiesa ir izslēgusi, ka datu subjekta pamattiesību aizskārumu – kuru radījusi to skarošas informācijas uzrādīšana meklējuma rezultātos, ko meklē, ierakstot tā vārdu meklētājprogrammā internetā, – var, ievērojot šāda aizskāruma potenciālo smagumu, attaisnot, pamatojoties uz minētās programmas pārvaldītāja vienkāršu ekonomisko interesi, no otras puses, tā ir atzinusi, ka “rezultātu sarakstā iekļauto saišu dzēšana atkarībā no attiecīgās informācijas varētu skart interneta lietotāju, kuri [..] ir ieinteresēti piekļūt attiecīgajai informācijai, leģitīmo interesi” ( 16 ). Tiesas ieskatā šādās situācijās “ir jāatrod taisnīgs līdzsvars it īpaši starp šo interesi un šī datu subjekta pamattiesībām saskaņā ar Hartas 7. un 8. pantu” ( 17 ). Šī nepieciešamība ir uzsvērta spriedumā GC ar atsauci uz VDAR 17. pantu, kurā ir kodificētas Tiesas spriedumā Google Spain ( 18 ) atzītās tiesības uz personas datu dzēšanu (jeb “tiesības tikt aizmirstam”) un kura 3. punkta a) apakšpunktā ir konkrēti noteikta, kā to arī uzsvērusi pati Tiesa, prasība līdzsvarot iepriekš minētās tiesības ( 19 ). Minētajā spriedumā Tiesa apstiprina arī to, kas jau apstiprināts spriedumā Google Spain par kritērijiem, uz kuru pamata veikt šādu līdzsvarošanu, uzsverot, ka, “lai gan Hartas 7. un 8. pantā aizsargātās datu subjekta tiesības principā ir pārākas par interneta lietotāju informācijas brīvību, šis samērs tomēr īpašos gadījumos var būt atkarīgs no attiecīgās informācijas būtības un no tā, cik šī informācija ir sensitīva saistībā ar datu subjekta privāto dzīvi, kā arī no sabiedrības interesēm saņemt šo informāciju, kas var atšķirties tostarp atkarībā no attiecīgā subjekta lomas sabiedriskajā dzīvē” ( 20 ). Papildus Tiesas pieņemtajiem formulējumiem it īpaši no sprieduma GC izriet, ka līdzsvarošana tiek veikta starp vienāda nozīmīguma pamattiesībām, kuras veido obligātus nosacījumus pareizai demokrātiskas sabiedrības darbībai. Tātad nevar abstraktos terminos paredzēt vienu tiesību prevalenci pār citām, bet ir jāsasniedz līdzsvars tā, lai īstenotu līdzāspastāvēšanu, kas katrām iesaistītajām pamattiesībām nodara mazāko iespējamo kaitējumu. No minētā sprieduma izriet arī tas, ka šāds līdzsvars no Hartas 7. un 8. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību novirzās uz Hartas 11. pantā garantētajām tiesībām informēt un tikt informētiem, vēl jo vairāk, ja konkrētajai personai ir sabiedriska loma un tātad pastāv interneta lietotāju interese saņemt informāciju par šo personu ( 21 ).

18.

Ceturtais no Tiesas judikatūras izrietošais stabilais punkts ir uzdevuma izsvērt iesaistītās pamattiesības uzticēšana meklētājprogrammas pārvaldītājam kā personas datu apstrādes, ko veic minētās programmas darbošanās vajadzībām, pārzinim, lai nodrošinātu, ka šī apstrāde atbilst VDAR prasībām (un agrāk Direktīvas 95/46 prasībām) ( 22 ). Šī loma vēlāk tika kodificēta VDAR 17. pantā.

19.

Kad nozīmīgumu iegūst “tiesības tikt aizmirstam”, meklētājprogrammas pārvaldītājam ir pienākums, pamatojoties uz iesaistīto tiesību un interešu kopumu un atsevišķā gadījuma konkrēto apstākļu aspektā, nolemt, kāds saturs ir atkārtoti ietverams ar minēto programmu veikto meklējumu sarakstā un kāds savukārt ir no šā saraksta izslēdzams. Ja personas datu apstrādātājs (vai pārzinis saskaņā ar VDAR) neizpilda atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, datu subjekts var vērsties kontroles iestādēs vai tiesā, lai tās veiktu nepieciešamās pārbaudes un noteiktu pārvaldītājam pienākumu veikt attiecīgus pasākumus ( 23 ). Minētajos apstākļos ir jāatceras, ka 2014. gada 26. novembrī 29. panta darba grupa ( 24 ) pieņēma vadlīnijas sprieduma Google Spain īstenošanai ( 25 ), kuru mērķis ir sniegt informāciju par to, kā darba grupā apvienotās datu aizsardzības iestādes plāno īstenot minēto spriedumu. Šajās vadlīnijās ir ietverts arī neizsmeļošs saraksts ar vispārīgiem kritērijiem, kurus datu aizsardzības iestādes piemēros, atsevišķi skatot katru sūdzību, kas iesniegta to nacionālajā birojā pēc meklētājprogrammu atteikuma dzēst rezultātus no saraksta. Tieši piemērojot šīs vadlīnijas, Google izskata tai iesniegtos atsauču atsaistīšanas pieprasījumus.

20.

Tieši līdz šim izklāstīto principu kontekstā ir jāskata BGH uzdotie prejudiciālie jautājumi.

21.

Google apstrīd pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tam esot hipotētisks raksturs, tāpēc ka BGH ierosinātais risinājums esot abstrakts veidojums, kas nav saistīts ar pamatlietas faktiem. Turklāt Tiesas rīcībā neesot nepieciešamo elementu, lai sniegtu lietderīgu atbildi.

22.

Šajā ziņā uzskatu, ka, pirmkārt, ir jānoraida Google arguments, atbilstoši kuram lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar šo punktu neesot pienācīgi pamatots. Manuprāt, BGH ir sniegusi pietiekami precīzu un pilnīgu faktiskā konteksta ainu, kas raksturo tās izskatīšanai iesniegto lietu un nepieciešamību minētajā kontekstā saņemt atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu. Tiesas rīcībā ir visi nepieciešamie elementi, lai atbildētu uz šo jautājumu, un tas ir neatkarīgi no apstākļa, ka iesniedzējtiesa nav precizējusi nedz to, vai prasītājiem pamatlietā faktiski ir tiesas aizsardzība pret satura nodrošinātāju, nedz to, kādas būtu šāda apstākļa iespējama negatīva konstatējuma sekas. Otrkārt, tikai fakts, ka BGH ieskatā tās izskatīšanai nodotā strīda atrisināšanai ir iepriekš jāpārbauda, cik pareiza ir vispārīgos un abstraktos terminos izklāstītā metodoloģija, ko tā uzskata par piemērojamu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā, nenozīmē, ka Tiesai šajā ziņā uzdotais prejudiciālais jautājums ir hipotētisks, ja izrādās, ka atbilde uz minēto jautājumu var atļaut iesniedzējtiesai pēc vajadzīgo faktu pārbaudes izlemt pamatlietu. Visbeidzot, norādīšu, ka turpmākie Google izvirzītie argumenti pirmā prejudiciālā jautājuma nepieņemamības atbalstam būtībā ir par sekām, kādas būtu tam, ja Tiesa, iespējams, apmierinātu iesniedzējtiesas piedāvāto risinājumu, tātad tie attiecas uz minētā jautājuma būtību.

23.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Tiesai būtībā tiek lūgts precizēt, kādi ir meklētājprogrammas pārvaldītāja pienākumi, apstrādājot atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, kas pamatojas uz apgalvojumu bez pievienotiem pierādījumiem par saturā, uz kuru ir piesaistīta atsauce, iekļautās informācijas daļas nepatiesumu, konkrētajā lietā norādot uz vairākiem rakstiem, kuros ir iekļauti dati un komentāri par ieguldījumu modeli un par prasītāju pamatlietā pārvaldīto sabiedrību rezultātiem. Tā kā – it īpaši, ņemot vērā konkrēto rakstu profesionālo kontekstu un informācijas nozīmību ieguldītājiem, ievērojot riskanto nozari, kurā darbojas prasītāji, ( 26 ) – atsauču atsaistīšana būtu attaisnota tikai tad, ja strīdīgā informācija izrādītos tiešām nepatiesa, BGH interesējas, vai prasītājiem pamatlietā ir pienākums sniegt pierādījumus vai noteiktas pakāpes liecību par šādas informācijas nepatiesumu vai tomēr Google ir jāpieņem par pamatotiem minēto prasītāju apgalvojumi un jāatsaista prasītās atsauces vai pašai jācenšas noskaidrot faktus. BGH ierosina atrisināt jautājumu atkarībā no tā, vai datu subjektam ir saprātīga iespēja saņemt tiesas aizsardzību, piemēram, ar pagaidu pasākumu, vērstu tieši pret satura nodrošinātāju, un būtībā lūdz Tiesu sniegt atbildi par šādas VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkta interpretācijas pareizību.

24.

Ar daļēji atšķirīgiem argumentiem visas puses un datu subjekti, kas iesniedza apsvērumus šajā tiesvedībā, iebilst pret BGH ierosināto risinājumu ( 27 ), vismaz tiktāl, cik šis risinājums paredz – pretēji šo secinājumu 11.–19. punktā atgādinātajai judikatūrai –, ka interešu līdzsvarošana atbilstoši VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktam tiek veikta, pamatojoties tikai uz kritēriju, ka pastāv saprātīga aizsardzības tiesā iespēja attiecībā pret satura nodrošinātāju.

25.

Uzvēršu – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka BGH nodarbina jautājums par minētajam kritērijam piešķiramu iespējamu nozīmi tikai pēc Hartas 7., 8. un 11. pantā noteikto tiesību līdzsvarošanas, pamatojoties uz konkrētās lietas apstākļu kopumu, un pēc secinājuma – pieņemot, ka apstrīdētā informācija ir patiesa –, ka prevalē interneta lietotāju tiesības uz informāciju. Gadījums, uz ko atsaucas BGH, ir tāds, kurā pēc visu pārējo nozīmīgo faktoru pienācīgas izsvēršanas atsauču atsaistīšanas pieprasījuma apmierināšana vai noraidīšana ir atkarīga tikai no tās informācijas patiesuma vai nepatiesuma, kuru ir lūgts dzēst. No tā izriet, ka iespējamai apstiprinošai Tiesas atbildei uz BHG uzdoto jautājumu nebūtu tādu seku, ka atsauču atsaistīšanas pieprasījuma apmierināšana vai noraidīšana, kas pamatota ar meklētājprogrammā atrodamās informācijas domājamu nepatiesumu, būtu atkarīga tikai no apstākļa, vai datu subjektam ir iespēja saņemt aizsardzību pret satura nodrošinātāju, nedz – pretēji Google apgalvojumiem – šādas aizsardzības nepieejamības gadījumā nozīmētu, ka meklētājprogrammas pārvaldītājam automātiski rastos pienākums atsaistīt atsauces. Šādi rezultāti turklāt būtu pretrunā pareizai saiknei starp VDAR 17. panta 1. punktā un 3. punkta a) apakšpunktā minētajiem noteikumiem, kuri izslēdz jebkuru automātismu, kas, darbojoties pārzinim, kontroles iestādei vai tiesai, varētu iejaukties nepieciešamajā iesaistīto pamattiesību līdzsvarošanā. Apstiprinoša Tiesas atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu nozīmētu vienkārši, ka tad, kad interneta lietotāju tiesības uz informāciju un satura nodrošinātāja vārda brīvība, pamatojoties uz nozīmīgo apstākļu kopumu, šķiet prevalējam pār pieteikuma iesniedzēja tiesībām un atsauču atsaistīšanas pieprasījuma apmierināšana tiek attaisnota tikai apstrīdētās informācijas faktiska nepatiesuma gadījumā, valsts tiesai – un pirmstiesas stadijā meklētājprogrammas pārvaldītājam – būtu ļauts noteicoši pamatoties uz minēto apstākli, ja vien šis nepatiesums nav acīmredzams un pieteikuma iesniedzējs nav iesniedzis vismaz kādu sākotnēju šāda nepatiesuma pierādījumu. Turklāt saprātīgas iespējas saņemt aizsardzību tiesā pret satura nodrošinātāju esamība vai neesamība – lai kāds būtu tās pamats – ne tikai nevar pati par sevi veidot ekskluzīvu vai noteicošu kritēriju atsauču atsaistīšanas pieprasījuma noraidīšanai vai apmierināšanai, bet tā neveido arī nozīmīgu kritēriju līdzsvarošanas darbam, kas veicams saskaņā ar VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Pats par sevi šis kritērijs neko nesaka nedz par tiesību uz strīdīgajā saturā esošo datu dzēšanu, nedz par nepieciešamību saglabāt atsauces uz šādu saturu nolūkā īstenot tiesības uz vārda un informācijas brīvību.

26.

Pēc minētajiem precizējumiem, lai sagatavotu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, iesākumā ir jānoskaidro, cik nozīmīga, izsverot tādā lietā kā pamatlieta iesaistītās pamattiesības, ir, pirmkārt, datu subjekta loma sabiedrības dzīvē Tiesas judikatūras izpratnē un, otrkārt, cik svarīgi ir tas, ka tiek apstrīdēts apstrādātās informācijas patiesums.

27.

Pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, lai arī tās ir nozīmīgas Savienības konstitucionālajās tiesībās, nav absolūtas ( 28 ). Kā izriet it īpaši no VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkta, tiesības uz personas datu aizsardzību ir jāņem vērā saistībā ar to sociālo funkciju un ir jālīdzsvaro ar citām pamattiesībām atbilstoši samērīguma principam ( 29 ). Šajā līdzsvarošanas darbā ir jādod pareizais svars tīmekļlapas, kuras atsauču atsaistīšana tiek prasīta, pārziņa tiesībām informēt un sabiedrības tiesībām saņemt minētajā tīmekļlapā ietverto informāciju.

28.

Kā izriet no iepriekš minētās Tiesas judikatūras, šī interese var atšķirties tostarp atkarībā no personas, uz kuru attiecas informācija, “lomas sabiedriskajā dzīvē”. Šī vārdkopa ietver, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, ne tikai situācijas, kad minētajai personai ir kāds politisks amats, kas pēc definīcijas pakļauj to sabiedriskā viedokļa demokrātiskajai kontrolei, bet arī situācijas, kad šai personai ir nozīmīga ekonomiskā loma ( 30 ). Vispārīgāk – tirgus pareizai darbībai obligāts nosacījums ir gan pārējo uzņēmēju, gan patērētāju uzticēšanās. Šāda uzticēšanās prasa sabiedrības piekļuvi informācijai par personām, kuru profesionālā loma var ietekmēt tirgus dinamikas un patērētāju intereses, dažreiz pat spēcīgāk nekā politisko lēmumu pieņēmēju akti. Protams, šī informācija ir galvenokārt attiecināma uz personu profesionālo lomu, bet var attiekties arī uz viņu privātās jomas aspektiem, ja tie ir saistīti vai var ietekmēt to profesionālo darbību un ietekmēt sabiedrības uzticēšanos. Šajā aspektā jānorāda – Tiesai jau ir bijusi iespēja apgalvot, ka ekonomiskās lomas akceptēšana izraisa privātās dzīves neaizskaramības jomas ierobežojuma akceptēšanu ( 31 ).

29.

Ja datu subjektam ir sabiedriska loma iepriekš minētajā nozīmē – ne tikai tad, ja šī loma ir nozīmīga, bet arī ja tai ir ierobežotāks tvērums –, saskaņā ar VDAR 17. panta 1. un 3. punktu veicamajā līdzsvarošanas darbā nozīmīgo apstākļu aspektā tiesības informēt un tiesības tikt informētam var iegūt lielāku svaru, kas prevalē pār Hartas 7. un 8. pantā noteiktajām pamattiesībām. Pamatlietas apstākļos par labu šādai prevalencei liecina, kā norādījusi iesniedzējtiesa, ne tikai konkrēto publikāciju profesionālais konteksts un žurnālistikas raksturs, bet arī strīdīgās informācijas raksturs, kas attiecas galvenokārt uz prasītāju pārvaldīto sabiedrību darbību.

30.

Tiesību uz vārda un informācijas brīvību tendence prevalēt pār tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, ja datu subjektam ir nozīmīga loma sabiedriskajā dzīvē, tiek invertēta gadījumā, ja tiek konstatēts tās informācijas nepatiesais raksturs, par kuru iesniegts atsauču atsaistīšanas pieprasījums. Drīzāk šādā gadījumā varētu varbūt apgalvot, ka patiesībā tiesības informēt un tiesības tikt informētam pat netiek iesaistītas, jo tās nevar ietvert tiesības izplatīt nepatiesu informāciju un tiesības piekļūt šādai informācijai. Arī nepārcērtot attiecību starp tiesībām uz vārda un informācijas brīvību un tiesībām uz informācijas patiesumu Gordija mezglu ( 32 ), var vienkārši norādīt, ka minētās tiesības savā divkāršajā – aktīvajā un pasīvajā – valencē, ja tās attiecas uz nepatiesu informāciju, tomēr nevar likt vienā līmenī ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Šajā gadījumā darbojas prevalences kritērijs, kas sakņojas vienā no Eiropas Savienības pamatvērtībām, proti, cilvēka cieņas ievērošanā.

31.

LES 2. pants, turklāt sasaistoties ar dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām, vērtību sarakstā, uz ko pamatojas Savienība, pirmajā vietā liek cilvēka cieņas ievērošanu. Savukārt Hartas 1. pantā ir kategoriski apgalvots, ka “cilvēka cieņa ir neaizskarama” un ka “tā ir jārespektē un jāaizsargā”. “Vērtību Savienībā”, kas ir Savienība, cilvēka cieņai ir savā ziņā primārums, tas ir atbalsta punkts, uz kā balstās lielākā daļa Eiropas arhitektūras. Ja cilvēka cieņa ir neaizskarama un tā vienmēr ir jārespektē un jāaizsargā, neparedzot – kā tas notiek attiecībā uz lielāko daļu Hartā garantēto pamattiesību – intereses šo tiesību ierobežošanas attaisnošanai, nevarēs piesaukt nevienu juridisku iemeslu, pat ne tādu, kas atsaucas uz pamattiesību īstenošanu, lai to upurētu ( 33 ). Nepatiesa informācija ne tikai kaitē personas, uz kuru tā attiecas, pamattiesībām uz personas datu aizsardzību, bet galu galā aizskar arī tās cieņu, jo uzrāda tās nepatiesu attēlojumu, izraisot šīs personas identitātes izkropļojumu. Tas tā ir galvenokārt interneta ekosistēmā, kurā informācija izplatās ātri, ir pastāvīga un līdz ar meklētājprogrammu darbību nosaka personas precīzu profila izveidi. Bitu pasaulē nepatiesas informācijas izplatīšana par kādu ir šīs personas identitātes – kas šodien tiek noteikta galvenokārt tīklā – pastāvīgs izkropļojums un smags personas cieņas aizskārums.

32.

Pēc iepriekš izklāstītā norādīšu, ka pašā VDAR ir sniegta skaidra atbilde uz jautājumu par to, kāds nozīmīgums ir piešķirams apstrādāto personas datu patiesumam. Starp minētās regulas 5. panta 1. punktā uzskaitītajiem principiem, kas piemērojami minēto datu apstrādei, d) apakšpunktā ir norādīts “precizitātes” princips, uz kura pamata, pirmkārt, personas dati obligāti ir “precīzi un, ja vajadzīgs, atjaunināti” un, otrkārt, ir jānodrošina, ka “neprecīzi personas dati, ņemot vērā nolūkus, kādos tie tiek apstrādāti”, bez kavēšanās tiek dzēsti vai laboti ( 34 ). Datu precizitāte Tiesas ieskatā ir viens no personas datu apstrādes “likumīguma nosacījumiem” ( 35 ) un tātad iegūst nozīmīgumu it īpaši VDAR 17. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas nolūkā.

33.

Ja nozīmību iegūst meklētājprogrammas pārvaldītāja apstrādātās informācijas patiesums, kā pamatlietā aplūkojamajā gadījumā, jautājums par iesaistīto pamattiesību līdzsvarošanu izgaismojas visai īpatnējos terminos, vismaz posmā, kurā informācijas patiesums vai nepatiesums vēl nav konstatēts. Šajā posmā galvenais jautājums – jānosaka, kurš ir subjekts, kam jāveic šāda konstatācija, un ar kādām procedūrām.

34.

Pirms skatīšu šo jautājumu, uzskatu par lietderīgu izdarīt vēl dažus precizējumus par veidu, kādu iegūst iesaistīto pamattiesību līdzsvarošanas darbs, kad runa ir par meklētājprogrammu darbību.

35.

Konfliktējošu pamattiesību līdzsvarošanas darbs, kas jāveic meklētājprogrammas pārvaldītājam, izskatot atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, katrā ziņā jūt ietekmi, ko atstāj tā tehnoloģiskā konteksta raksturlielumi, kurā konflikts iekļaujas. Spriedze starp informācijas brīvību tās dubultajā aktīvajā un pasīvajā aspektā, no vienas puses, un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, no otras puses, bitu pasaulē izpaužas citādi. Interneta tehnoloģija ne tikai ietekmē veidu, kādā mijiedarbojas tiesības uz informāciju un tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, bet arī to līdzsvarošanas darbu. Šā iemesla dēļ iepriekš atgādinātā Tiesas judikatūra par “tiesībām tikt aizmirstam” atsaucas uz “iespējām”, kādas ir meklētājprogrammas pārvaldītājam, uz viņa “kompetenci” un “atbildību”. Tas ir spēkā arī gadījumā, kad atsauču atsaistīšanas pieprasījums ir pamatots ar tīmekļlapā, uz kuru ir atsauce atsaistāmajā saitē, ietvertās informācijas apgalvotu nepatiesumu. Meklētājprogrammas pārvaldītājam nevar uzlikt pienākumu vispārēji uzraudzīt mitināto saturu un pārbaudīt tā patiesumu. Šāda uzraudzība turklāt būtu ārkārtīgi grūti īstenojama. Tāpat arī meklētājprogrammas pārvaldītāja iespējās neietilpst a posteriori pārbaudīt, vai tīmekļvietnē, kas iekļauta meklējuma rezultātu sarakstā, publicēta raksta saturs ir patiess vai nepatiess, jo viņa rīcībā nav tās informācijas, kas ir tīmekļa izdevēja rīcībā, un viņam nav pilnvaru šādas pārbaudes veikšanai.

36.

Vienlaikus tomēr nevar neņemt vērā īpašo atbildību, kas meklētājprogrammas pārvaldītājam ir informācijas gatekeeper statusā. Tā kā viņam ir aktīva, nevis vienkārši tehniska un neitrāla loma informācijas izplatīšanā tīklā, kurā viņš ir uzbūvējis savu biznesa modeli un no kura gūst savu peļņu, šim pārvaldītājam būs tāpat arī aktīvi jāpiedalās satura, kurā ir nepatiesi personas dati, dzēšanā no meklējuma rezultātiem, ja vien šis uzdevums paliek viņa kompetences un iespēju robežās. Par to norādīšu, ka īpašā atbildība, saistīta ar informācijas gatekeeper funkciju, kāda ir noteiktām platformām, ir uzsvērta 2019. gada 3. oktobra spriedumā Glawischnig‑Piesczek ( 36 ), kurā Tiesa nosprieda, ka Elektroniskās tirdzniecības direktīvas ( 37 ) noteikumi neliedz valsts tiesām likt kādam hostinga pakalpojumu sniedzējam izņemt ne tikai informāciju, kas iepriekš atzīta par nepatiesu, jo tā ceļ neslavu, vai bloķēt piekļuvi šādai informācijai, bet arī izņemt līdzvērtīgu saturu vai bloķēt piekļuvi tam, lai novērstu tā izplatīšanos par spīti sākotnējā satura izņemšanai. Tātad indivīda tiesību aizsardzības efektivitāte attiecībā pret galvenajām procedūrām, ar kuru starpniecību informācija izplatās internetā, Tiesas ieskatā attaisno – arī kaitējot platformas ekonomiskajām interesēm – specifisku uzraudzības pienākumu (vispārēja uzraudzība būtu nesaderīga ar Elektroniskās tirdzniecības direktīvas 15. panta 1. punktu), ja vien tas nenozīmē pārmērīgu slogu starpniekiem. Tajā pašā virzienā ir vērsti pasākumi, kuru mērķis ir apkarot dezinformācijas un naida runas izplatīšanos tīklā ( 38 ), un Savienības tiesību tendence noteikt tādām platformām kā Google specifiskās jomās lielākus kontroles pienākumus attiecībā uz mitināto saturu ( 39 ).

37.

Līdz šim skatītajā vispārējā ainā risinājumi, ko konkrēti piedāvājušas pamatlietas puses un iesniedzējtiesa, mani nepārliecina.

38.

Pretēji tam, ko ierosina pamatlietas puses, nevar atsaistīt atsauces, pamatojoties tikai uz vienpusēju datu subjekta lūgumu, kurš bez pierādījumiem apgalvo, ka konkrētais saturs ietver nepatiesu informāciju, galvenokārt tad, ja, kā šķiet esam šo prasītāju gadījumā, runa ir par personām, par kuru darbību to veiktās funkcijas tirgū dēļ principā pastāv sabiedrības tiesības uz informāciju. Šāds risinājums atstātu datu subjekta vienpersonīgai izvēlei atsauču atsaistīšanu uz saturu, kas to skar, bez iespējas spriest par to apgalvojumu pamatotību, kuri varētu to attaisnot, un noteiktu tīmekļa izdevēja tiesību informēt un sabiedrības tiesību tikt informētai pārmērīgu un nepamatotu upurēšanu, neatzīstot minēto tiesību lomu demokrātiskā sabiedrībā.

39.

Tomēr nepārliecina arī Google piedāvātais risinājums, kas, izslēdzot jebkādu meklētājprogrammas pārvaldītāja iesaisti, uzliktu datu subjektam pienākumu vērsties pie tīmekļlapas izdevēja, lūdzot izņemt saturu, kura nepatiesums tiek apgalvots. Ja tiktu ievērots šāds risinājums, “ierocis” tās personas rokās, kura uzskata, ka ir aizskartas tās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, būtu “truls ierocis”. Līdz ar tīmekļa izdevēja atteikumu izņemt informāciju tā turpinātu tikt izplatīta ar meklētājprogrammas starpniecību un, ja tā tik tiešām būtu nepatiesa, turpinātu nepamatoti kaitēt datu subjekta pamattiesībām. Tāpēc šeit ir novērojama iepriekšējai situācijai pretēja situācija, kad līdzsvarošana starp dažādajām pamattiesībām būtu pilnībā par labu tiesībām uz informāciju, nesamērīgi un nepamatoti upurējot Hartas 7. un 8. pantā aizsargātās pamattiesības.

40.

Visbeidzot, ciktāl tas attiecas uz iesniedzējtiesas piedāvāto risinājumu, kas uzliek datu subjektam par pienākumu, kad iespējams, vērsties tiesu iestādē pret tīmekļa izdevēju, arī tas, manuprāt, izraisa Hartas 7. un 8. pantā garantēto tiesību nesamērīgu upurēšanu. Pirmkārt, ātrums, ar kādu informācija izplatās internetā, un grūtības to vēlāk izņemt, ja tiek konstatēts tās nepatiesums, konfliktē ar tiesu procedūru ilgumu, pat ja tās notiek steidzamības kārtā, un no tā izrietošais kaitējums datu subjektam varētu būt arī neatgriezenisks. Otrkārt, šāds risinājums varētu izrādīties grūti praktizējams visos tajos gadījumos – kas nemaz nav tik reti interneta ekosistēmā –, kad pastāv nopietni praktiski šķēršļi celt tiesā prasību pret tās tīmekļvietnes pārvaldītāju, kurā atrodams apstrīdētais saturs, kas var atrasties kādā trešā valstī vai būt grūti identificējams. Turklāt, ja iespējai celt tiesā prasību pret satura nodrošinātāju tiktu atzīta izšķiroša nozīme datu subjekta tiesību aizsardzības nolūkā tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, no tā izrietētu atbildības noņemšana no meklētājprogrammas pārvaldītāja, un tas pats par sevi ir pretrunā gan ar meklētājprogrammu darbību saistītās personas datu apstrādes autonomā rakstura atzīšanai, gan Tiesas noteiktajam principam, atbilstoši kuram datu subjektam ir jābūt iespējai vērsties pie datu apstrādes pārziņa, lai panāktu atsauču uz minētajiem to skarošajiem datiem atsaistīšanu neatkarīgi no agrākas šo datu dzēšanas, ko veicis subjekts, kurš pirmais publiskojis strīdīgo saturu. Kā man jau ir bijusi iespēja norādīt, šim principam kopā ar lomu, kas atzīta meklētājprogrammām satura izplatīšanā internetā un līdz ar to kaitējuma paplašināšanai, kas indivīdiem tiek nodarīts to skarošās informācijas publicēšanas dēļ tiešsaistē, ir pretrunā jebkurš risinājums, kas atbrīvo meklētājprogrammas pārvaldītāju no viņam kā pārzinim noteiktā pienākuma ievērot apstrādes likumīguma nosacījumus, starp kuriem figurē apstrādāto datu precizitāte.

41.

Katrā izklāstītajā risinājumā svaru kauss nosliecas pilnībā par labu vienām no iesaistītajām tiesībām, savukārt ir jāatrod līdzsvara punkts, kas izraisītu iesaistīto pamattiesību vismazāko iespējamo upurēšanu. Turpmākajos apsvērumos paskaidrošu, kā, manuprāt, ir meklējams šis līdzsvara punkts.

42.

Tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkojamais, kad tiesības uz atsauču atsaistīšanu būtībā ir atkarīgas no saturā, uz kuru atsauce ir atsaistīta, iekļautās informācijas patiesuma konstatējuma un tātad no to personas datu precizitātes, kurus apstrādā meklētājprogrammas pārvaldītājs, vienīgais ejamais ceļš, manuprāt, ir identificēt specifisku procedural fairness.

43.

Interneta ekosistēmā ir nostiprinājušās “privātās pilnvaras” – arī līdzekļa tehnisko raksturlielumu un ekonomiskās dinamikas dēļ, kas nenovēršami izraisa ekonomiskās un sociālās varas koncentrēšanos dažu platformu “rokās” –, kuras var spēcīgi ietekmēt pamattiesību – konkrēti, Hartas 7., 8. un 11. pantā noteikto pamattiesību – īstenošanu. It īpaši ietekme uz šādu pamattiesību faktisku baudīšanu ir informācijas gatekeepers lomas, ko veic dažas šādas platformas, neizbēgamas sekas. Lai risinātu šo fenomenu, judikatūrā par “tiesībām tikt aizmirstam” Tiesa būtībā ir atzinusi horizontālo efektivitāti, kas vērsta uz Hartas 7. un 8. pantā minētajām pamattiesībām. Lai padarītu šīs tiesības efektīvas, loģisks secīgais solis ir atzīt privātpersonām pietiekamas procesuālās garantijas attiecībā pret elektroniskajām platformām, kuras ir atbildīgas par personas datu aizsardzību un kurām piekrīt korelatīvie pienākumi, kas, protams, ir pielāgoti tehnoloģiskā līdzekļa raksturlielumiem un pamattiesību konfliktu, kas norisinās interneta vidē, īpatnībām. Interneta pasaulē manā skatījumā ir jūtama nepieciešamība pēc kaut kāda veida procedural data due process ( 40 ).

44.

Privātpersonai uz VDAR pamata ir tiesības lūgt atsaistīt atsauces uz tīmekļlapu, kurā ir šo personu skaroši dati un ko šī persona uzskata par nepatiesiem. Šādu tiesību īstenošana, manuprāt, tomēr izraisa slogu norādīt elementus, uz kuriem pamatojas lūgums, un iesniegt satura, uz kuru atsauces tiek lūgts atsaistīt, nepatiesuma sākotnējus pierādījumus, ja tas neizrādās, it īpaši attiecībā uz konkrētās informācijas raksturu, acīmredzami neiespējami vai pārmērīgi grūti ( 41 ). Šāda sloga uzlikšana šķiet saskanīga ar VDAR formulējumu un struktūru, kurā dažādās datu subjektam atzītās tiesības uz labošanu, dzēšanu, apstrādes ierobežošanu un iebildumiem ir pakļautas specifiskiem nosacījumiem, un personai, kas vēlas tās izmantot, ir jāapliecina šo nosacījumu esamība.

45.

Kad meklētājprogrammas pārvaldītājs saņem šādu atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, viņam saskaņā ar savu funkciju informācijas izplatīšanā un atbildību, kas no tās izriet, ir pienākums veikt pārbaudes pieprasījuma pamatotības apstiprināšanai vai noliegšanai un pārbaudes, kas ietilpst viņa konkrētajās iespējās. Šādas pārbaudes var tikt veiktas par datiem, ko tas mitina un kas attiecas uz konkrēto personu un uz tās tīmekļlapas izdevēju, kurā publicēts strīdīgais saturs; datiem, ko meklētājprogrammas pārvaldītājs var ātri izanalizēt, izmantojot savā rīcībā esošos tehnoloģiskos instrumentus. Turklāt, ja vien iespējams, meklētājprogrammas pārvaldītājam būs ātri jāaktivizē sacīkste ar tīmekļa izdevēju, kurš pirmais ir izplatījis informāciju un kuram tādējādi tiks dota iespēja izklāstīt iemeslus apstrādāto personas datu patiesuma un apstrādes likumīguma atbalstam. Visbeidzot meklētājprogrammas pārvaldītājam būs jālemj, vai apmierināt vai ne atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, kodolīgi aprakstot lēmuma iemeslus.

46.

Tikai gadījumā, ja saglabājas nozīmīgas šaubas par konkrētās informācijas patiesumu vai nepatiesumu vai ja nepatiesās informācijas svars publicētā raksta kontekstā ir acīmredzami nenozīmīgs un šī informācija nav sensitīva, meklētājprogrammas pārvaldītājs varēs noraidīt pieprasījumu. Datu subjekts saistībā ar sūdzību par meklētājprogrammas pārvaldītāja lēmumu tad varēs vērsties tiesu iestādē, kurai ir pilnvaras veikt konkrētā gadījuma pārbaudes, vai VDAR 51. pantā minētajā kontroles iestādē.

47.

Ja raksta saturs attiecas uz personu, kurai ir publiska loma iepriekš norādītajā nozīmē, tā kā tiesībām uz informāciju principā ir lielāks svars nekā Hartas 7. un 8. pantā noteiktajām tiesībām, izvēlei atsaistīt atsauces būs jāpamatojas uz īpaši pārliecinošām liecībām par informācijas nepatiesumu. Tādos gadījumos, ja paliek saprātīgas šaubas par informācijas patiesumu vai nepatiesumu, atsauču atsaistīšana, manuprāt, būs jāizslēdz. Katrā ziņā, vēl jo vairāk tad, ja strīdīgais saturs attiecas uz personu tās sabiedriskajā dzīvē veiktās funkcijas dēļ, atsauču atsaistīšana nevarēs tikt piešķirta, ja ir pausti tikai viedokļi, kaut arī ļoti kritiski, arī asi izteiksmīgi un pat neglaimojoši, vai ja tā ir satīra ( 42 ). Nepatiesu datu labošana attiecas uz informāciju par datiem, nevis viedokļiem, kas tomēr veicina publisko debašu attīstību demokrātiskā sabiedrībā, ja vien tas nepārvēršas par neslavas celšanu. Savukārt ir skaidrs, ka arī pieprasījuma sākotnēja noraidījuma gadījumā meklētājprogrammas pārvaldītājam būs jāatsaista atsauces, ja informācijas nepatiesums vēlāk tiks konstatēts tiesā.

48.

Visbeidzot, ja lietas apstākļi to pieprasa nolūkā nepieļaut neatgriezenisku kaitējumu datu subjektam, meklētājprogrammas pārvaldītājs varēs uz laiku apturēt indeksēšanu ( 43 ) vai arī meklējuma rezultātos norādīt, ka saturā, uz kuru nosūta konkrētā saite, ietvertās informācijas daļas patiesums ir apstrīdēts ( 44 ), neskarot tomēr tīmekļa izdevēja tiesības in primis apstrīdēt šādu iniciatīvu tiesā.

49.

Ierosinātais risinājums, manuprāt, paredz līdzsvarotu dažādu iesaistīto tiesību kompozīciju, turklāt izvairoties no riska pārvērst Google par “patiesības soģi” vai īstenot sava veida privātu cenzūru pār informāciju tīklā. Šis pēdējais minētais risks varētu viegli īstenoties, ja meklētājprogrammai tiktu noteikti vispārēji pienākumi nemitināt publikācijas, kas satur nepatiesu informāciju, vai vispārēji pienākumi pārliecināties par informācijas, uz kuru atsauces tiek prasīts atsaistīt, nepatiesumu vai patiesumu. Šajā gadījumā, lai izvairītos no iespējamas atbildības, meklētājprogramma būtu mudināta atsaistīt atsauces uz jebkuru šaubīgu saturu, pat ja nebūtu elementu, kas saprātīgi liktu uzskatīt to par nepatiesu, tādējādi nodarot smagu kaitējumu informācijas brīvībai. Lai novērstu šādu risku, ir vērts procesualizēt tiesību uz atsauču atsaistīšanu īstenošanu, kas uzliek specifiskus slogus visām iesaistītajām pusēm.

50.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no Hartas 7., 8., 11. un 16. panta izrietošo konfliktējošo pamattiesību līdzsvarošanas kontekstā, pārbaudot personas lūgumu meklētājprogrammas pārvaldītājam atsaistīt atsauci, pamatojoties uz indeksētajā saturā ietvertās informācijas domājamu nepatiesumu, nevar izšķirīgi balstīties uz apstākli, vai datu subjekts var saprātīgi saņemt aizsardzību tiesā pret satura nodrošinātāju, piemēram, ar maksājuma rīkojuma starpniecību. Saistībā ar minēto lūgumu datu subjektam ir jāsniedz sākotnējs pierādījums par tā satura nepatiesumu, uz kuru atsauci tiek lūgts atsaistīt, ja vien tas neizrādās – it īpaši attiecībā uz konkrētās informācijas raksturu – acīmredzami neiespējami vai pārmērīgi grūti. Meklētājprogrammas pārvaldītājam ir jāveic viņa konkrētajās iespējās ietilpstošās pārbaudes par apgalvotajām apstrādāto datu neprecizitātēm, kad iespējams, kontaktējoties arī ar indeksētās tīmekļlapas izdevēju. Ja konkrētās lietas apstākļi to pieprasa nolūkā nepieļaut neatgriezenisku kaitējumu datu subjektam, meklētājprogrammas pārvaldītājs varēs uz laiku apturēt indeksēšanu vai arī meklējuma rezultātos norādīt, ka saturā, uz kuru nosūta konkrētā saite, ietvertās informācijas daļas patiesums ir apstrīdēts.

51.

Ar otro prejudiciālo jautājumu BGH būtībā vaicā Tiesai, vai nolūkā izsvērt Hartas 7., 8., 11. un 16. pantā minētās konfliktējošās tiesības un intereses, kas jāveic saskaņā ar Direktīvas 95/46 12. panta b) punktu un 14. panta pirmās daļas a) punktu un VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunktu saistībā ar meklētājprogrammas pārvaldītājam kā pārzinim adresētu atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, kura mērķis ir panākt, ka no attēlu meklējuma rezultātiem, ko meklē, ierakstot fiziskas personas vārdu, tiek izņemtas sīktēlu veidā atspoguļotas fotogrāfijas, kuras attēlo minēto personu, ir noteicoši jāņem vērā tās interneta publikācijas konteksts, kurā sākotnēji parādās minētās fotogrāfijas, – konteksts, ko meklētājprogramma neuzrāda, bet uz kuru tikai nosūta, izmantojot saiti, kas parādās vienlaikus ar minētajiem sīktēliem. BGH paskaidro, ka, aplūkotas atsevišķi, prasītāju fotogrāfijas nedod nekādu ieguldījumu publiskajās debatēs, tomēr tā raksta kontekstā, kuram tās pievienotas, tās sekmē rakstā paustās informācijas un viedokļu tālāknodošanu.

52.

Google uzskata, ka šis jautājums ir hipotētisks, pirmkārt, tāpēc, ka – pretēji tam, kas izrietot no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, – galvenā strīda priekšmets esot nevis atsauču uz attēlu meklējuma rezultātiem, ko meklē, ierakstot prasītāju vārdu, atsaistīšanas pieprasījums, bet gan vispārējs aizliegums atspoguļot attēlus sīktēlos, kuri parādās vienā no strīdīgajiem rakstiem, un, otrkārt, tāpēc, ka atsauču uz konkrētajām fotogrāfijām Google meklētājprogrammā vairs neesot kopš 2017. gada septembra un strīdīgie raksti g‑net vietnē vairs neesot pieejami kopš 2018. gada 28. jūnija. Šajā sakarā ir jāatceras, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai tās valsts tiesas ziņā, kuras izskatīšanai iesniegts strīds un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir izvērtēt, ievērojot konkrētā gadījuma īpatnības, gan nepieciešamību iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu sava sprieduma taisīšanai, gan to jautājumu nozīmīgumu, ko tā uzdod Tiesai ( 45 ). Tiesas atteikums spriest par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, kad ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko realitāti vai ar pamatlietas priekšmetu, ja problēma ir gluži hipotētiska vai arī ja Tiesai nav nepieciešamo faktisko vai juridisko elementu, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 46 ). Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem acīmredzami neizriet, ka iesniedzējtiesas jautājums par Direktīvas 95/46 un VDAR noteikumu interpretāciju nebūtu reāls vai ka to interpretācijai nebūtu nekādas saistības ar faktisko realitāti vai ar pamatlietas priekšmetu. Ciktāl tas it īpaši attiecas uz faktu, ka nedz konkrētās fotogrāfijas, nedz strīdīgie raksti vairs neparādās g‑net vietnē, iesniedzējtiesa paskaidro, ka tā vadās pēc principa, ka minētā satura izņemšanai ir tīri pagaidu raksturs un ka prasītāji pamatlietā saglabā interesi, lai tiktu pieņemts nolēmums par atsauču atsaistīšanas pieprasījumu. Šajos apstākļos prasītās interpretācijas realitāti un lietderību, manuprāt, šaubu gadījumā nevar atsaukt.

53.

Pārejot pie BGH uzdotā jautājuma būtības, vispirms ir jāuzsver – kā to pareizi ir norādījusi Google –, ka attēlu meklējumiem, ierakstot interneta meklētājprogrammā vārdu, tiek piemēroti tie paši noteikumi, kas piemērojami meklējumiem tīmeklī. Šo secinājumu 11.–19. punktā minētā Tiesas judikatūra tātad ir spēkā arī gadījumā, kad tiek prasīts atsaistīt atsauces, kuras attiecas uz šā veida meklējumu rezultātiem. Fizisku personu fotogrāfiju vizualizācija sīktēlu veidā tādos rezultātos ir personas datu apstrāde, par ko meklētājprogrammas pārvaldītājs pieņem “personas datu apstrādātāja” vai “pārziņa” statusu saskaņā attiecīgi ar Direktīvas 95/46 2. panta d) punktu un VDAR 4. panta 7. punktu, atbilstīgi savai atbildībai, kompetencei un iespējām atbildot par minētajos aktos ietverto noilgumu ievērošanu. Kad tiek prasīts atsaistīt atsauces uz attēlu meklējuma rezultātiem, meklētājprogrammas pārvaldītājam būs jāveic dažādo iesaistīto pamattiesību līdzsvarošana un jāizvērtē, vai prevalē datu subjekta tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību vai uz vārda un informācijas brīvību. To darot, pārvaldītājam būs jāņem vērā nozīmīgo elementu kopums ( 47 ).

54.

Jautājums, vai minēto elementu vidū ir jābūt arī tās tīmekļlapas saturam, kurā ir iekļauta fotogrāfija, ko tiek prasīts izņemt, ir atkarīgs, manuprāt, no konkrētās apstrādes priekšmeta pareizas identifikācijas, kā arī no šīs apstrādes rakstura. Pamatlietā, kā jau sacīts, prasītāji lūdz atsaistīt atsauces uz četrām fotogrāfijām, kurās viņi attēloti. Šī pieprasījuma priekšmets nav nedz raksta tekstā ietvertā informācija, kas parādās kopā ar fotogrāfijām izdevēja tīmekļlapā, nedz šīs fotogrāfijas savā vizuālajā un tekstu aprakstošajā funkcijā un kā konkrētā raksta neatņemama daļa. Indeksācija, izmantojot tīmekļa meklējumu ar saiti, kas nosūta uz minēto rakstu un uz fotogrāfijām, ko tas satur, veido atsevišķu apstrādi ar konkrētu priekšmetu, pret kuru prasītāji iebilst ar atsevišķu atsauču atsaistīšanas pieprasījumu (par ko BGH ir uzdevusi pirmo prejudiciālo jautājumu).

55.

Izgūstot internetā publicētas fizisku personu fotogrāfijas un tās reproducējot attēlu meklējuma rezultātos sīktēlu veidā neatkarīgi no satura, kurā tās iekļaujas, un atbrīvojot tās no, iespējams, informatīvās vai aprakstošās vērtības, kas tām sākotnēji bija piešķirta, meklētājprogrammas pārvaldītājs piedāvā pakalpojumu, kurā veic autonomu personas datu apstrādi, kas atšķiras gan no tīmekļlapas, no kuras ņemtas fotogrāfijas, izdevēja veiktās apstrādes, gan no minētās lapas indeksācijas, par ko tas ir vienlīdz atbildīgs. Kā pareizi ir norādījusi BGH, ievērojot šādas apstrādes raksturu, kurā viena daļa trešo personu radīta satura, kam ir sava autonomija, tiek fragmenta veidā izvilkta un vizualizēta atsevišķi, meklētājprogrammas pārvaldītājs šķiet darbojamies nevis starpnieka statusā, bet gan kā satura radītājs.

56.

No iepriekš izklāstītā, manuprāt, izriet, ka konfliktējošo pamattiesību līdzsvarošanas darbā, kas jāveic, pamatojoties uz nozīmīgajiem Direktīvas 95/46 un VDAR noteikumiem, pārbaudot pieprasījumu no attēlu meklējuma rezultātiem, ko meklē, ierakstot fiziskas personas vārdu, izņemt fotogrāfijas, kuras attēlo minēto personu, ir jāņem vērā tikai fotogrāfiju kā tādu informatīvā vērtība neatkarīgi no satura, kurā tās ir iekļautas tīmekļlapā, no kuras tās ņemtas. Savukārt, ja saistībā ar atsauču atsaistīšanas no saites, kas nosūta uz tīmekļlapu, pieprasījumu tiktu apstrīdēta fotogrāfiju vizualizācija šīs lapas satura kontekstā, minētās līdzsvarošanas nolūkā būtu jāņem vērā tieši informatīvā vērtība, kāda ir šīm fotogrāfijām minētajā kontekstā.

57.

Google rakstveida apsvērumos izvirzītie apsvērumi, manuprāt, neļauj atspēkot šādu secinājumu. Ja ir taisnība tas, ka attēlu meklējumā sīktēli parādās ar pievienotu saiti, kas nosūta uz tās tīmekļlapas saturu, kurā tie iekļauti, to vizualizācija meklētājprogrammā tomēr notiek gluži autonomi un nesaistīti ar kontekstu, kurā iekļaujas fotogrāfijas. Atšķirībā no tīmekļa meklējuma gadījuma, kura rezultāti neļauj tūlīt izmantot indeksēto saturu, attēlu meklējumā grafiskā satura, tostarp internetā publicēto fotogrāfiju sīktēlu, vizualizācija pati par sevi ir lietotāja meklētais rezultāts neatkarīgi no viņa vēlākā lēmuma piekļūt vai nepiekļūt sākotnējai tīmekļlapai. Iesniedzējtiesas uzsvērtais apstāklis, ka šāda vizualizācija atbilst Google uzņēmējdarbības modelim un ka neesot tehniski iespējams darīt citādi, arī neliek apšaubīt tādas datu apstrādes autonomo raksturu, ko šāda vizualizācija izraisa.

58.

Protams, nav izslēgts, ka, lūdzot izņemt sevi attēlojošas fotogrāfijas, datu subjekts īstenībā cenšas ierobežot piekļuvi – ar šīm fotogrāfijām pievienotās saites starpniecību – saturam, kurā tās iekļautas, un tajā ietvertajai informācijai, kas, iespējams, interesē sabiedrību. Tomēr šajā sakarā ir jānorāda, ka tad, ja fotogrāfiju izņemšana no attēlu meklējuma rezultātiem nešaubīgi ierobežo iespēju piekļūt saturam, kurā tās iekļautas, šis saturs tomēr paliek tieši pieejams, izmantojot tradicionālo tīmekļa meklējumu. Šāds meklējums turklāt ar indeksētās saites starpniecību ļauj vizualizēt visu saturu, tostarp fotogrāfijas, kas sākotnējā kontekstā pilnībā pilda savu tīmekļa izdevēja, iespējams, piešķirto lomu nodot tālāk un nostiprināt sniegto informāciju un paustos viedokļus. Tādējādi pamatlietā, pat ja prasība atsaistīt atsauces uz konkrētajiem rakstiem tiks noraidīta, ievērojot vārda un informācijas brīvības prevalenci pār prasītāju tiesībām uz to privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, iespējama prasības izņemt viņus attēlojošās fotogrāfijas apmierināšana nedz pārmērīgi, nedz nepamatoti neierobežotu šo brīvību, ja, kā apgalvo BGH, šīm fotogrāfijām, izrautām no attiecīgā konteksta, ir niecīga informatīvā vērtība.

59.

Ievērojot iepriekšējā punktā minētos precizējumus, mans secinājums šo secinājumu 56. punktā, kas ir tāls no gandrīz absolūtas aizsardzības piešķiršanas tiesībām uz attēlu, atzīst minētajām tiesībām taisnīgu dimensiju, kas tām ir citu tiesību vidū, kuras attiecas uz indivīda personību. Personas attēls ir viens no indivīda personības galvenajiem atribūtiem, jo izsaka viņa oriģinalitāti un ļauj to atšķirt no viņam līdzīgajiem. Personas tiesības uz sava attēla aizsardzību ir viens no viņa personas izpaušanās nosacījumiem un paredz personas kontroli pār savu attēlu un – it īpaši – iespēju liegt tās izplatīšanu ( 48 ). No tā izriet – ja, bez šaubām, vārda un informācijas brīvība ietver fotogrāfiju publicēšanu ( 49 ), personas tiesību uz privātumu aizsardzība šajā kontekstā ieņem īpašu nozīmi, ievērojot fotogrāfiju spēju nodot tālāk īpaši personīgu vai pat intīmu informāciju par kādu personu vai tās ģimeni ( 50 ).

60.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 95/46 12. panta b) punkts un 14. panta pirmās daļas a) punkts un VDAR 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no Hartas 7., 8., 11. un 16. panta izrietošo pamattiesību līdzsvarošanas kontekstā, kas jāveic saistībā ar meklētājprogrammas pārvaldītājam adresētu atsauču atsaistīšanas pieprasījumu, ar ko tiek lūgts izņemt no attēlu meklējuma rezultātiem, ja tiek meklēts pēc fiziskas personas vārda, sīktēlu veidā vizualizētas šo personu attēlojošas fotogrāfijas, nav jāņem vērā tās interneta publikācijas konteksts, kurā sākotnēji ir parādījušās minētās fotogrāfijas.

61.

Ievērojot izklāstīto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai uz BGH uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: