1.

Eiropas Komisija ar prasības pieteikumu lūdz Tiesu atzīt, ka, izveidojot:

2.

Komisija būtībā uzskata, ka saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstīm tajās nav atzīta rīcības brīvība, lai pielāgotu šo valstu maksāto ģimenes pabalstu apmēru attiecīgā bērna dzīvesvietas valsts cenu līmenim, un ka šī pielāgošana, kā arī noteiktu ģimenēm piešķirto nodokļu priekšrocību pielāgošana ir diskriminējošas un nevar tikt uzskatītas par nepieciešamu un samērīgu pasākumu.

3.

Šajos secinājumos paskaidrošu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka Komisijas izvirzītie iebildumi ir pamatoti.

4.

Regulas Nr. 883/2004 8., 12. un 16. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

5.

Šīs regulas 1. panta z) punktā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

6.

Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

7.

Regulas Nr. 883/2004 4. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir noteikts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti [tiesību akti paredz] tās piederīgajiem.”

8.

Regulas Nr. 883/2004 5. pants “Vienlīdzīga attieksme pret pabalstiem, ienākumiem, faktiem vai notikumiem” ir formulēts šādi:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

9.

Regulas Nr. 883/2004 7. pantā “Noteikumu par dzīvesvietu nepiemērošana” ir paredzēts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, naudas pabalstus, ko izmaksā saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem vai saskaņā ar šo regulu, nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde.”

10.

Regulas Nr. 883/2004 67. pantā “Ģimenes locekļi, kas dzīvo citā dalībvalstī” ir noteikts:

“Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā, par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī tā, kā tas būtu bijis, ja viņi dzīvotu pirmajā minētajā dalībvalstī. Tomēr pensionāram ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura atbild par viņa pensiju.”

11.

Regulas Nr. 492/2011 I nodaļas 7. panta 1. un 2. punktā, kas ietilpst 2. iedaļā “Nodarbinātība un vienlīdzīga attieksme”, ir noteikts:

“1.   Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.   Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”

12.

Saskaņā ar 1967. gada 24. oktobraBundesgesetz betreffend den Familienlastenausgleich durch Beihilfen (Federālais likums par ģimenes izdevumu kompensēšanu ar pabalstiem) ( 4 ) 1. pantu paredzētie pabalsti tiek “piešķirti, lai kompensētu izdevumus ģimenes interesēs”.

13.

FLAG 2. panta 1. un 8. punktā ir noteikts:

“(1)   Personām, kuru domicils vai parastā dzīvesvieta ir federālajā teritorijā, ir tiesības saņemt ģimenes nodrošinājuma pabalstus:

[..].

(8)   Personām ir tiesības uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem tikai tad, ja viņu interešu centrs atrodas federālajā teritorijā. Personas interešu centrs atrodas valstī, ar kuru tai ir visciešākās personīgās un ekonomiskās attiecības.”

14.

Saskaņā ar FLAG 4. pantu:

“(1)   Personām, kurām ir tiesības saņemt līdzvērtīgu pabalstu, ko piešķir cita valsts, nav tiesību uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem.

(2)   Austrijas pilsoņi, kuriem nav tiesību uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem saskaņā ar 1. punktu vai 5. panta [4]. punktu, saņem kompensācijas maksājumu, ja līdzvērtīgā pabalsta, ko piešķīrusi cita valsts, apmērs, uz kuru minētajiem Austrijas pilsoņiem vai citām personām ir tiesības (5. panta [4]. punkts), ir mazāks par ģimenes nodrošinājuma pabalstiem, kas, ja nepastāvētu minētais līdzvērtīgais pabalsts, būtu tiem jāpiešķir saskaņā ar šo federālo likumu.

(3)   Kompensācijas maksājums atbilst starpībai starp līdzvērtīgo pabalstu, ko piešķir cita valsts, un ģimenes nodrošinājuma pabalstiem, kas būtu jāpiešķir saskaņā ar šo federālo likumu.

[..]

(6)   Kompensācijas maksājumi ir uzskatāmi par ģimenes nodrošinājuma pabalstiem šā federālā likuma izpratnē, bet noteikumi par ģimenes nodrošinājuma pabalstu apmēru nav piemērojami kompensācijas maksājumiem.

[..]”

15.

FLAG 5. panta 3. un 4. punkts ir formulēts šādi:

“(3)   Nav tiesību uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem par bērniem, kas pastāvīgi dzīvo ārvalstīs.

(4)   Nav tiesību uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem par bērniem, attiecībā uz kuriem ir tiesības saņemt līdzvērtīgu pabalstu, ko piešķir cita valsts. Tas neizslēdz kompensācijas maksājuma piešķiršanu (4. panta 2. punkts).”

16.

FLAG 8. pantā ir noteikts:

“(1)   Personai maksājamo ģimenes nodrošinājuma pabalstu apmēru nosaka, ņemot vērā to bērnu skaitu un vecumu, par kuriem piešķir ģimenes nodrošinājuma pabalstus.

(2)   Ģimenes nodrošinājuma pabalstu ikmēneša apmērs ir

[..]

(3)   Ikmēneša ģimenes nodrošinājuma pabalsti par katru bērnu tiek palielināti,

[..]

(4)   Ikmēneša ģimenes nodrošinājuma pabalsti par katru bērnu ar smagu invaliditāti tiek palielināti,

[..]

(8)   Par katru bērnu, kurš kalendārā gada laikā jau ir sasniedzis vai sasniegs sešu gadu vecumu un kurš vēl nav sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu, ģimenes nodrošinājuma pabalsti tiek palielināti par 100 EUR, sākot no esošā kalendārā gada septembra.”

17.

FLAG 8.a pantā ir paredzēts:

“(1)   Ģimenes nodrošinājuma pabalstu (8. pants) par bērniem, kas pastāvīgi dzīvo citas [..] Savienības dalībvalsts teritorijā, citas [1992. gada 2. maija] Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu ( 5 ) līgumslēdzējas valsts teritorijā vai Šveices teritorijā, apmēru nosaka, pamatojoties uz attiecību starp salīdzināto cenu līmeni, ko publicē Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat) attiecībā uz katru [..] Savienības dalībvalsti, uz katru [EEZ] līguma līgumslēdzēju valsti un uz Šveici, un Austrijas salīdzināto cenu līmeni.

(2)   1. punktā minēto ģimenes nodrošinājuma pabalstu apmēri ir piemērojami no 2019. gada 1. janvāra, pamatojoties uz 2018. gada 1. jūnijā publicētajām vērtībām 1. punkta izpratnē. Pēc tam šie apmēri ik pēc diviem gadiem tiek pielāgoti, pamatojoties uz iepriekšējā gada 1. jūnijā publicētajām vērtībām.

(3)   Bundesminister für Frauen, Familien und Jugend [Federālais(‑ā) sieviešu, ģimenes un jaunatnes lietu ministrs(‑e), Austrija] noteikumos, kas pieņemti kopā ar Bundesminister für Finanzen [Federālo finanšu ministru(‑i), Austrija], publicē 1. un 2. punktā minētās aprēķina bāzes un apmērus, kā arī [1988. gada 7. jūlijaBundesgesetz über die Besteuerung des Einkommens natürlicher Personen (Federālais likums par fizisku personu ienākumu aplikšanu ar nodokli) ( 6 ) 33. panta 3. punkta 2. apakšpunktā minētos apmērus ( 7 )].”

18.

FLAG 53. pantā ir noteikts:

“(1)   Šā federālā likuma ietvaros [EEZ] līgumslēdzēju valstu pilsoņi tiktāl, ciktāl tas izriet no iepriekš minētā līguma, tiek pielīdzināti Austrijas pilsoņiem. Šajā kontekstā bērna pastāvīgā dzīvesvieta Eiropas Ekonomikas zonas [EEZ] valstī saskaņā ar Kopienu tiesību normām ir jāpielīdzina bērna pastāvīgajai dzīvesvietai Austrijā.

[..]

(4)   Šā panta 1. punkta otro teikumu nepiemēro attiecībā uz 8.a panta 1.–3. punktu.

(5)   Bundesabgabenordnung (Federālais nodokļu kodekss) 26. panta 3. punkts [..] ir piemērojams attiecībā uz šajā federālajā likumā minētajiem pabalstiem līdz 2018. gada 31. decembrim. No 2019. gada 1. janvāra Federālā nodokļu kodeksa 26. panta 3. punkts attiecībā uz šajā federālajā likumā paredzētajiem pabalstiem ir piemērojams tikai personām, kuru dienesta vieta ir ārvalstīs un kuri strādā pašvaldības labā, kā arī viņu laulātajiem un bērniem.”

19.

EStG 33. pantā ir paredzēts:

“[..]

(2)   Nodokļa atlaides ir jāatskaita no [nodokļa summas], kas izriet no 1. punkta piemērošanas, šādā secībā:

(3)   Nodokļu maksātājiem, kas saņem ģimenes nodrošinājuma pabalstus saskaņā ar [FLAG], līdztekus ģimenes nodrošinājuma pabalstu maksājumam ir tiesības saņemt arī nodokļa atlaidi 58,40 EUR apmērā mēnesī par katru bērnu. Citādi ir šādos gadījumos:

[..]

(3.a)   Par katru bērnu, par kuru tiek saņemts ģimenes pabalsts saskaņā ar [FLAG] un kurš pastāvīgi dzīvo kādā [..] Savienības dalībvalstī [..] vai citas [EEZ] līguma līgumslēdzējas valsts teritorijā vai Šveicē, iesniedzot pieteikumu, ir tiesības saņemt ģimenes bonusu Plus saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]

[..]

(4)   Turklāt, ja bērns pastāvīgi dzīvo kādā [..] Savienības dalībvalstī vai citas [EEZ] līguma līgumslēdzējas valsts teritorijā vai Šveicē, piemēro šādas nodokļa atlaides:

[..]

(7)   Ja ienākuma nodoklis, kas jāmaksā saskaņā ar 1. punktu, ir mazāks par 250 EUR un ja ir piemērojama nodokļa atlaide mājsaimniecībai ar vienu apgādnieku vai nodokļa atlaide vienvecāka mājsaimniecībai, tiek piemēroti šādi noteikumi, ja ir viens bērns (106. panta 1. punkts):

[..]

Par katru nākamo bērnu šī summa tiek palielināta (106. panta 1. punkts) par 250 EUR vai par summu, kas to aizstāj.

(8)   

[..]”

20.

Federālā nodokļu kodeksa 26. pantā ir noteikts:

“(1)   Personai ir domicils nodokļu tiesību normu izpratnē, ja tā dzīvo mājoklī apstākļos, kas ļauj secināt, ka tā šo mājokli saglabās un izmantos.

(2)   Personai ir pastāvīgā dzīvesvieta nodokļu tiesību normu izpratnē vietā, kur tā dzīvo apstākļos, kas liecina par to, ka tā šajā vietā vai šajā valstī neuzturas tikai uz laiku. [..]

(3)   Austrijas pilsoņi, kuriem ir darba līgums ar publisku struktūru un kuru dienesta vieta ir ārvalstīs (uz ārvalstīm norīkoti ierēdņi), tiek uzskatīti par personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir vietā, kurā atrodas dienests, kas piešķir atalgojumu. Tas pats attiecas uz viņu laulātajiem, ciktāl laulātie veido pastāvīgu mājsaimniecību, un uz viņu nepilngadīgajiem bērniem, kas ietilpst šajā mājsaimniecībā.”

21.

Ar 2019. gada 25. janvāra brīdinājuma vēstuli Komisija vērsa Austrijas Republikas uzmanību uz bažām, ko rada fakts, ka no 2019. gada 1. janvāra ir ieviests mehānisms, ar ko pielāgo ģimenes pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību, ko Austrijas Republika piešķir darba ņēmējiem, kuriem ir bērni, apmēru atkarībā no vispārējā cenu līmeņa dalībvalstī, kurā viņi pastāvīgi dzīvo.

22.

Komisijas ieskatā ģimenes pabalsta apmēra pielāgošana atkarībā no bērna dzīvesvietas ir pretrunā Regulas Nr. 883/2004 7. un 67. pantam, saskaņā ar kuriem naudas pabalstus nekādā veidā nevar samazināt tādēļ, ka ģimenes loceklis, piemēram, bērns, dzīvo citā dalībvalstī. Turklāt Austrijas Republikas par bērniem piešķirto pabalstu un priekšrocību pielāgošana attiecas galvenokārt uz citu dalībvalstu darba ņēmējiem, nevis Austrijas darba ņēmējiem. Komisija uzskata, ka šāda netieša diskriminācija ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kas noteikts Regulas Nr. 883/2004 4. pantā un Regulas Nr. 492/2011 7. pantā.

23.

2019. gada 25. marta atbildē uz brīdinājuma vēstuli Austrijas Republika norādīja, ka:

24.

Tā kā Komisiju šī atbilde neapmierināja, tā 2019. gada 26. jūlijā izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā savu nostāju būtībā nemainīja. Tā precizēja, ka Savienības tiesībās nav atbilstošas atsauces, un norādīja, ka piešķirtās summas ir fiksētas un nav pielāgotas atkarībā no cenu līmeņa dažādos Austrijas Republikas reģionos atbilstoši bērna pastāvīgajai dzīvesvietai. Tādējādi par bērniem piešķirto pabalstu un priekšrocību līmeņa atšķirība, ko piemēro citā dalībvalstī dzīvojošiem bērniem, ir netieša diskriminācija, jo tā vairāk skar migrējošus darba ņēmējus nekā Austrijas darba ņēmējus. Šo pabalstu un priekšrocību fiksētais apmērs pierādot, ka tie nav atkarīgi no faktiskajām ar bērna uzturēšanu saistītajām izmaksām un tādējādi nenodrošinot taisnīgāku to izmaksu sadali, kas rodas ģimenēm saistībā ar bērnu uzturēšanu.

25.

2019. gada 24. oktobra vēstulē Austrijas Republika atbildēja uz šo argumentēto atzinumu, norādot, ka attiecīgo ģimenes pabalstu summas, kā arī sociālās un nodokļu priekšrocības neesot tikai gluži vienkārši fiksētas, bet gan atbilstot faktiskajām vajadzībām. Turklāt tas, ka attiecīgie pabalsti un priekšrocības tiek piešķirti fiksētu summu veidā, neliedzot tos pielāgot atkarībā no cenu līmeņa bērnu dzīvesvietā. Šāda pielāgošana neesot nevienlīdzīga attieksme, bet gan nodrošinot, ka darba ņēmējs, kas saņem pabalstus un priekšrocības, jebkurā gadījumā saņem identisku finanšu sloga atvieglojumu neatkarīgi no bērna faktiskās uzturēšanās vietas. Pat ja pieņemtu, ka pastāv netieša diskriminācija, to it īpaši attaisnotu mērķis līdzsvarot sociālā nodrošinājuma sistēmas izdevumus, kā arī mērķis ņemt vērā saņēmēju maksātspēju.

26.

Tā kā šī atbilde Komisiju nepārliecināja, tā saskaņā ar LESD 258. pantu cēla šo prasību.

27.

Ar prasības pieteikumu Komisija lūdz Tiesu:

28.

Austrijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

29.

Ar Tiesas priekšsēdētāja lēmumiem Čehijas Republikai (2020. gada 6. novembrī), Horvātijas Republikai (2020. gada 20. novembrī), Polijas Republikai (2020. gada 19. novembrī), Rumānijai (2020. gada 12. novembrī), Slovēnijas Republikai (2020. gada 22. oktobrī) un Slovākijas Republikai (2020. gada 22. oktobrī) tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

30.

Ar Tiesas priekšsēdētāja lēmumu Dānijas Karalistei (2020. gada 20. novembrī) tika atļauts iestāties lietā Austrijas Republikas prasījumu atbalstam.

31.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 18. decembra rīkojumu EBTA Uzraudzības iestādei un Norvēģijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā attiecīgi Komisijas un Austrijas Republikas prasījumu atbalstam.

32.

Komisija savos apsvērumos par iestāšanās rakstiem secina, ka Čehijas Republikas, Horvātijas Republikas, Polijas Republikas, Rumānijas, Slovēnijas Republikas, Slovākijas Republikas un EBTA Uzraudzības iestādes iestāšanās rakstos pilnībā ir apstiprināti tās argumenti, savukārt Dānijas Karalistes un Norvēģijas Karalistes iestāšanās rakstos izklāstītā argumentācija nav tāda, kas tos atspēkotu.

33.

Savos apsvērumos par iestāšanās rakstiem Austrijas Republika precizē, ka tā pilnībā piekrīt Dānijas Karalistes, kā arī Norvēģijas Karalistes apsvērumiem, un norāda, ka personas, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, neizvirza nevienu jaunu argumentu. Tā pilnībā uztur savus prasījumus, kas formulēti tās iebildumu rakstā un pārņemti atbildes rakstā uz repliku.

34.

Komisija izvirza divus iebildumus savas prasības pamatojumam, kas balstīta uz konstatējumu, ka, atkāpjoties no likumā noteiktā fiksētā apmēra, Austrijas Republika paredz ģimenes nodrošinājuma pabalsta un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu, kā arī dažādu citu nodokļu priekšrocību – proti, ģimenes bonusa Plus, nodokļa atlaides mājsaimniecībai ar vienu apgādnieku, nodokļa atlaides vienvecāka mājsaimniecībai un nodokļa atlaides uzturlīdzekļu maksājumiem – apmēra pielāgošanu atkarībā no cenu līmeņa dalībvalstī ( 9 ), kurā pastāvīgi dzīvo bērns, par kuru tiek iegūtas tiesības uz šiem pabalstiem.

35.

Pirmais iebildums attiecas uz Regulas Nr. 883/2004 7. un 67. panta pārkāpumu. Otrais iebildums attiecas uz Regulas Nr. 883/2004 4. pantā un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

36.

Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka Austrijas Republika nav izpildījusi Regulas Nr. 883/2004 7. un 67. pantā paredzētos pienākumus, jo šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā darba ņēmējiem, kuri ir apdrošināti Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmā, bet kuru bērni dzīvo citā dalībvalstī, ir paredzēta ģimenes nodrošinājuma pabalsta un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu pielāgošana.

37.

Komisija izklāsta, ka:

38.

Komisija norāda, ka:

39.

Šajā ziņā Komisija, atbildot uz Dānijas Karalistes argumentu – ka Regulas Nr. 883/2004 5. panta b) punkts arī liecinot par to, ka ģimenes pabalstu pielāgošana bērna dzīvesvietai ir likumīga – apgalvo, ka, gluži otrādi, tas pats pieņēmums par dzīvesvietu kompetentajā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē ir tajā atrodams, jo tai ir jāņem vērā citā dalībvalstī radušies fakti vai notikumi, tādējādi apstiprinot savu šīs regulas 7. un 67. panta interpretāciju.

40.

Turklāt attiecībā uz Eiropadomes sanāksmē sanākušo valstu vai to valdību vadītāju lēmumu par jaunu vienošanos attiecībā uz Apvienoto Karalisti Eiropas Savienībā ( 16 ), uz kuru atsaucas Austrijas Republika, jo šajā lēmumā bija paredzēts, ka Komisija iesniegs priekšlikumu grozījumiem Regulā Nr. 883/2004, lai ļautu dalībvalstīm indeksēt sociālos pabalstus bērniem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā dzīvo darba ņēmējs, Komisija uzsver, pirmkārt, ka šī regula netika grozīta Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības dēļ. Otrkārt, tā uzskata, ka no šīs regulas grozījumu ietekmes novērtējuma, ko piemin Austrijas Republika, tā kā viens no paredzētajiem variantiem bija eksportēto ģimenes pabalstu pielāgošana atkarībā no bērnu dzīvesvietas dalībvalsts dzīves līmeņa ( 17 ), neizriet, ka šāda indeksācija atbilst spēkā esošajām Savienības tiesībām, jo tajā ir ietvertas atrunas šajā ziņā ( 18 ) un tā šo iespēju nav izvēlējusies.

41.

Pirmām kārtām, attiecībā uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem Austrijas Republika norāda, ka saskaņā ar FLAG 1. pantu ģimenes nodrošinājuma pabalstu piešķiršanas mērķis ir segt ģimenes izdevumus un ka FLAG 8. panta 2. punktā paredzētā to apmēra palielināšana atkarībā no bērna vecuma, no kura ir atkarīgs izdevumu līmenis, atbilst šim mērķim. Tā atgādina, ka ar FLAG ir vienotā atbalstā apvienoti dažādi atbalsti ģimenēm, kas tika piešķirti jau pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara, sākotnēji kā pabalsti natūrā, lai sniegtu konkrētu palīdzību ģimenēm.

42.

Austrijas Republika, pamatojoties uz FLAG 8. panta tiesību normām, uzsver, ka:

43.

Austrijas Republika precizē, ka ģimenes nodrošinājuma pabalstu apmērs, kas atbilst vidējām iztikas izmaksām vai pamatvajadzībām, ir ticis palielināts, ņemot vērā algu un cenu līmeni, kā arī inflāciju. Un otrādi, tas ir varējis būt samazināts ar valsts budžetu saistītu apsvērumu dēļ.

44.

Attiecībā uz ģimenes nodrošinājuma pabalstu finansēšanu un piešķiršanas nosacījumiem Austrijas Republika skaidro, ka:

45.

Otrām kārtām, attiecībā uz nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu Austrijas Republika norāda, ka saskaņā ar EStG 33. panta 3. punktu nodokļu maksātājam, kas saņem ģimenes nodrošinājuma pabalstus, ir tiesības, pamatojoties uz FLAG, attiecībā uz katru no saviem bērniem saņemt nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu 58,40 EUR apmērā, kas tiek izmaksāta vienlaikus ar ģimenes nodrošinājuma pabalstiem. No ekonomiskā viedokļa nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu ir ģimenes nodrošinājuma pabalstu palielinājums. Taču atšķirībā no šiem pabalstiem tā netiek finansēta no ģimenes nodrošinājuma pabalstu kompensācijas fonda līdzekļiem, bet gan no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem.

46.

Savukārt ģimenes bonuss Plus un pārējās aplūkotās nodokļu priekšrocības ( 26 ) ir nevis atbalsts bērnu uzturēšanai, bet gan kompensācija, ar kuru tiek atvieglots nodokļu slogs, jo vienādu ienākumu gadījumā tiem strādājošajiem nodokļu maksātājiem, kuriem ir bērni, ir zemāka maksātspēja nekā tiem strādājošajiem nodokļu maksātājiem, kuriem bērnu nav. Šī maksātspēja tiek novērtēta, ņemot vērā ar bērna uzturēšanu saistītās materiālās pamatvajadzības (jeb vajadzību viduvējo apmēru), tostarp viņa dzīvei nepieciešamās aktivitātes.

47.

Austrijas Republika skaidro savu izvēli pielāgot attiecīgo ģimenes pabalstu un nodokļu priekšrocību apmēru ( 27 ) atkarībā no bērna dzīvesvietas valsts, pamatojoties uz Eurostat publicēto salīdzinošo cenu līmeni, it īpaši ņemot vērā ģimenes nodrošinājuma pabalstu un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu mērķi, kas ir atlīdzināt vecākiem daļu no izdevumiem, kas tiem parasti ir jāsedz saistībā ar bērna uzturēšanu, kā arī ar to, ka šīs izmaksas būtībā ir atkarīgas no cenu līmeņa pastāvīgajā dzīvesvietā.

48.

Taču darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Savienībā palielināšanās un no tās izrietošā ģimenes nodrošinājuma pabalstu un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu nediferencēta eksportēšana neatkarīgi no valsts, kurā bērni pastāvīgi dzīvoja, par kuriem pabalsti tika piešķirti, izraisīja šo pabalstu sistēmas progresējošu izkropļojumu. Ja bērns dzīvoja dalībvalstī, kurā ir zema pirktspēja, atbalsta radītās sekas pārsniedza paredzēto atvieglojumu ( 28 ). Un otrādi, ja bērns dzīvoja dalībvalstī, kurā ir augstāka pirktspēja, atvieglojums nesasniedza ar pasākumu izvirzīto mērķi.

49.

Trešām kārtām, atbildot uz pirmo Komisijas iebildumu, Austrijas Republika uzskata, ka ģimenes nodrošinājuma pabalsta un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu pielāgošanas mehānisms visiem darba ņēmējiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav Austrijas pilsoņi, nav aizliegts ar Regulas Nr. 883/2004 7. un 67. pantu.

50.

Austrijas Republika apgalvo, ka:

51.

Šajā sakarā Austrijas Republika atsaucas arī uz:

52.

Tādējādi Austrijas Republika uzskata, pirmkārt, ka Komisija, atsaucoties uz spriedumiem Lenoir un Moser, nevar apgalvot, ka pabalstus, kas tiek piešķirti fiksētā apmērā, atšķirībā no pabalstiem, kas tiek piešķirti tieši atkarībā no saņēmēju faktiskās situācijas, nekādā gadījumā nevar pielāgot. Šajā ziņā Austrijas Republika uzskata, ka aplūkotie pabalsti ir salīdzināmi ar tiem, kas aplūkoti spriedumā Lenoir. Tā apgalvo, ka ikdienas nepieciešamības preču iegādes izmaksas, kas ir – ne tikai, bet arī – saistītas ar mācību gada sākumu, tiek atlīdzinātas arī fiksētā apmērā tās izmaksāto ģimenes nodrošinājuma pabalstu ietvaros. Turklāt tā uzsver, ka spriedumā Moser aplūkotā pabalsta mērķa ņemšana vērā ir piemērojama arī šajā lietā.

53.

Konkrēti – Austrijas Republika apgalvo, ka ģimenes nodrošinājuma pabalsti, kas pielāgoti pirktspējai bērnu dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar pielāgošanas mehānismu, atsevišķās dalībvalstīs, kuru koeficients ir mazāks par 100 %, joprojām – un daļēji pat ievērojamā apmērā – ir lielāki par pabalstu, kas paredzēts bērnu dzīvesvietas valstī. Tā sniedz divus šādus piemērus par summu, kas izmaksāta ģimenei ar vienu bērnu – jaundzimušo: ģimenes nodrošinājuma pabalsta apmērs Ungārijā 2020. gadā bija 12200 Ungārijas forintu (HUF) mēnesī, kas ir aptuveni 34 EUR, savukārt pielāgotais ģimenes nodrošinājuma pabalsts un nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu, ko samaksāja Austrijas Republika, bija 99,13 EUR, proti, gandrīz trīs reizes vairāk. Tāpat arī ģimenes nodrošinājuma pabalsts Slovākijā 2020. gadā bija aptuveni 24,95 EUR mēnesī, pielāgotais ģimenes nodrošinājuma pabalsts un nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu bija 122,57 EUR, kas ir gandrīz piecas reizes lielāka summa par Slovākijas pabalsta apmēru ( 33 ).

54.

Otrkārt, Austrijas Republikas ieskatā Komisija nevar atsaukties uz spriedumu Pinna, jo tas attiecās uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru tika izslēgta ģimenes pabalstu piešķiršana, un šajā ziņā tas atšķiras no Austrijas ieviestā izmaksāto pabalstu apmēra pielāgošanas mehānisma.

55.

Tā piebilst, ka, ņemot vērā Francijas tiesiskā regulējuma priekšmetu lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, Tiesa tieši nepārņēma ģenerāladvokāta F. Dž. Mančīni apsvērumus ( 34 ) par tiesiskajiem regulējumiem, ar kuriem paredz eksportēto pabalstu pielāgošanu. Turklāt šo viedokli nevar attiecināt uz Austrijas ģimenes nodrošinājuma pabalstiem, jo šajos pabalstos tiek ņemta vērā dzīves dārdzība, un ne ģimenes nodrošinājuma pabalsti, ne nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu nav “pamatalgu papildinošs elements” ( 35 ), jo tie tiek piešķirti neatkarīgi no iespējamiem profesionālajiem ienākumiem.

56.

Treškārt, attiecībā uz Komisijas argumentu par to, ka jaunais nolīgums attiecībā uz Apvienoto Karalisti tā arī nav stājies spēkā ( 36 ), Austrijas Republika norāda, ka saistības pret Apvienoto Karalisti tomēr bija vērstas uz to, lai ņemtu vērā dažādos cenu līmeņus Savienībā, kā arī turklāt – pretēji tiesiskajiem regulējumiem, kas jāizvērtē prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros, – pabalstu, kas piešķirti bērniem dzīvesvietas valstī, apmēru. Tā arī konstatē, ka Eiropadome savu secinājumu 2. punktā ir norādījusi, ka tās pieņemtie noteikumi ir “pilnībā saderīgi ar Līgumiem” ( 37 ) un ka Komisija uzskata, ka izvēlētais risinājums nebūšot pretrunā LESD 48. pantam ( 38 ).

57.

Šajā ziņā Austrijas Republika uzsver, ka, lai arī, protams, tika paredzēta Regulas Nr. 883/2004 pielāgošana, tas tā nebija Regulas Nr. 492/2011 gadījumā. Tā no tā secina, ka šīs regulas 7. pants, tāpat kā Regulas Nr. 883/2004 4. pants, neietver diskriminācijas aizlieguma principu, kas pārsniegtu principu, kurš ir nostiprināts primārajās tiesībās.

58.

Noslēgumā Austrijas Republika uzsver, ka Regulas Nr. 883/2004 grozījumi nebūtu bijuši nepieciešami situācijām, kad ģimenes pabalsta, kas ir saistīts ar dalībvalsts ekonomisko un sociālo vidi, eksportēšanas gadījumā dalībvalsts saskaņā ar objektīviem noteikumiem to pielāgo, “palielinot” vai “samazinot”, un ka tas tā ir Austrijas tiesiskā regulējuma gadījumā, kas līdz ar to ir jānošķir no Apvienotajai Karalistei 2016. gadā paredzētajiem pasākumiem.

59.

Komisijas celtā prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi attiecas uz Austrijas tiesisko regulējumu, ar kuru no 2019. gada 1. janvāra ir paredzēts pielāgot noteiktu ģimenes pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību apmēru, to palielinot vai samazinot atkarībā no vispārējā cenu līmeņa dalībvalstī, kurā pastāvīgi dzīvo bērni, kuru dēļ tiek iegūtas tiesības uz šiem pabalstiem, pamatojoties uz attiecību starp salīdzināto cenu līmeni, ko publicē Eurostat attiecībā uz katru Savienības dalībvalsti, un Austrijas salīdzināto cenu līmeni ( 39 ).

60.

Šīs prasības pirmais iebildums, kas attiecas uz Regulas Nr. 883/2004 7. un 67. panta pārkāpumu, attiecas uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem un nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu.

61.

Saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta j) apakšpunktu šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar tādas sociālā nodrošinājuma jomas kā ģimenes pabalsti.

62.

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka attiecīgie Austrijas pabalsti ir “ģimenes pabalsti” minētās regulas 1. panta z) punkta izpratnē, jo šī vārdkopa apzīmē visus pabalstus natūrā vai naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, izņemot I pielikumā minēto uzturēšanas [uzturlīdzekļu] maksājumu un īpašo bērna piedzimšanas un adoptēšanas pabalstu avansus ( 40 ).

63.

Līdz ar to, kā pamatoti apgalvo Komisija, uz šiem pabalstiem attiecas vispārējais noteikums, kas ietverts Regulas Nr. 883/2004 7. pantā “Noteikumu par dzīvesvietu nepiemērošana”, it īpaši attiecībā uz naudas pabalstu apmēru, jo šajā pantā ir paredzēts, ka pabalstus nesamazina un nemaina tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde.

64.

Ar šo noteikumu tiek atkārtots LESD 48. panta pirmās daļas b) punktā paredzētais sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības princips. Šo pabalstu apmēra noteikšana atkarībā no ģimenes locekļu dzīvesvietas tādējādi ir Savienības pilsoņiem piešķirto tiesību brīvi pārvietoties pārkāpums ( 41 ).

65.

Regulas Nr. 883/2004 7. pantā gan ir paredzētas šajā regulā skaidri pieļautas atrunas ( 42 ). Tomēr šīs regulas 67. pants neietilpst šajās atrunās. Gluži pretēji, kā to norāda Komisija un lielākā daļa dalībvalstu, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, šajā tiesību normā minētās regulas 8. nodaļā, kas attiecas uz ģimenes pabalstiem, tiek pausts princips, ka ģimenes locekļu dzīvesvietai dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kura šos pabalstus piešķir, nav ietekmes.

66.

Šajā ziņā Tiesa vēl pavisam nesen atgādināja, ka Regulas Nr. 883/2004 67. panta mērķis ir novērst to, ka dalībvalsts ģimenes pabalsta piešķiršanu vai tā apmēru padara atkarīgu no tā, vai darba ņēmēja ģimenes locekļu dzīvesvieta ir pabalstu maksājošajā dalībvalstī ( 43 ).

67.

Līdz ar to manā ieskatā, ņemot vērā noteikumu par darba ņēmēja, kā arī visu viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas pieņēmumu dalībvalstī, kurā viņš ir īstenojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 44 ), kas ir paredzēts Regulas Nr. 883/2004 67. pantā un ar kuru tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret migrējošiem darba ņēmējiem, nav pieļaujams – negrozot šo tiesību normu ( 45 ) –, ka dalībvalsts savā tiesiskajā regulējumā ievieš izņēmumu no principa par ģimenes pabalstu apmēra absolūtu līdzvērtību, uzskatot, ka šo prasību var izpildīt tikai vērtības ziņā, saskaņā ar valsts likumdevēja izvirzīto mērķi, proti, kompensēt ģimenes izdevumus.

68.

Šo analīzi apstiprina, pirmkārt, Regulas Nr. 883/2004 vispārējā sistēma, kuras 68. pantā ir paredzēti prioritātes noteikumi, kuru mērķis ir novērst pabalstu nepamatotu pārklāšanos, ja par vienu un to pašu laikposmu un vieniem un tiem pašiem ģimenes locekļiem pabalsti ir paredzēti vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību aktos ( 46 ), kā arī, otrkārt, Regulas (EK) Nr. 987/2009 ( 47 ) 60. pants, kuru ir minējušas EBTA Uzraudzības iestāde un Čehijas Republika un kurā ir noteikta Regulas Nr. 883/2004 un 67. un 68. panta piemērošanas kārtība. Šajā ziņā Tiesa ir atgādinājusi, ka izvirzītais mērķis ir nodrošināt vairāku dalībvalstu maksātu pabalstu saņēmējam tādu pabalstu kopējo apmēru, kas ir identisks saskaņā ar vienas no šīm valstīm tiesību aktiem tam maksājamā izdevīgākā pabalsta summai ( 48 ). Šī sistēma balstās uz vispārēju ideju, ka, ja migrējošs darba ņēmējs maksā sociālās iemaksas un nodokļus dalībvalstī, viņam ir jāvar saņemt tādus pašus pabalstus kā attiecīgās valsts pilsoņiem ( 49 ). Minētā sistēma zaudētu iedarbību, ja vienai no dalībvalstīm būtu tiesības pielāgot pabalstu apmēru atkarībā no saņēmēja dzīvesvietas.

69.

Šai interpretācijai pretējus argumentus Dānijas Karalistes un Norvēģijas Karalistes atbalstītā Austrijas Republika izvirza, atsaucoties uz spriedumiem Pinna ( 50 ), Lenoir ( 51 ) un Moser ( 52 ). Manuprāt, šie argumenti ir jānoraida, jo sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamo regulu saturs, tāpat kā šo spriedumu tvērums ir attīstījies.

70.

Pirmām kārtām, ir jāuzsver, ka ģimenes pabalstu eksportējamības principu Tiesa ir norādījusi spriedumā Pinna un pēc tam spriedumā Lenoir, kurā uz to ir atsauce ( 53 ). Lasot Tiesas atgādinātos lietas dalībnieku argumentus spriedumā Pinna ( 54 ), var pat norādīt, ka strīda, kurā tika taisīts minētais spriedums, priekšmets attiecās uz starpību starp pabalstu summām vai likmēm atkarībā no valsts, kurā dzīvoja attiecīgie ģimenes locekļi, kā rezultātā tika apšaubītas darba ņēmēja iegūtās tiesības atbilstoši tiesību aktiem, kas uz viņu attiecās, un līdz ar to mērķim nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

71.

Otrām kārtām, manuprāt, spriedumā Lenoir pieļautajam izņēmumam gadījumā, ja tiek piešķirti pabalsti, kas ir cieši saistīti ar sociālo vidi ( 55 ), ir ierobežots tvērums.

72.

Proti, minētais spriedums ir jāaplūko juridiskajā kontekstā, pamatojoties uz kuru tas tika pieņemts, proti, Regulas Nr. 1408/71 1. panta u) punktu, kurā ģimenes piemaksas, ar ko apzīmē regulārus naudas pabalstus, kas piešķirti vienīgi atbilstīgi ģimenes locekļu skaitam un, attiecīgā gadījumā, viņu vecumam, tika nošķirtas no ģimenes pabalstiem, kas apzīmē visus pabalstus natūrā vai skaidrā naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izmaksas, izņemot I pielikumā minētos speciālos bērna piedzimšanas pabalstus ( 56 ).

73.

Turklāt, kā ir uzsvērusi Polijas Republika, atkāpe no sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportējamības principa, ko Tiesa ir atzinusi spriedumā Lenoir, tiek attiecināta arī uz citiem īpašiem ar iemaksām nesaistītiem pabalstiem ( 57 ).

74.

Taču, pirmkārt, Regulas Nr. 883/2004 1. panta z) punktā Savienības likumdevējs nav pārņēmis šādu nošķiršanu starp dažādiem ģimenēm paredzētiem pabalstiem. Otrkārt, ekonomiskās un sociālās vides kritērijs kā izņēmums no vispārējā principa, kas noteikts šīs regulas 7. pantā par noteikumiem par dzīvesvietu, ir ticis atzīts tikai attiecībā uz pabalstiem, kas ietilpst minētās regulas 70. panta materiāltiesiskās piemērošanas jomā ( 58 ).

75.

Trešām kārtām, attiecībā uz spriedumu Moser, kas Austrijas Republikas un Norvēģijas Karalistes ieskatā pamatojot secinājumu, ka attiecīgā pabalsta mērķis ir noteicošs, uzskatu, ka Tiesas interpretācija nav transponējama. Proti, lieta, kurā tika taisīts minētais spriedums, attiecās uz bērna kopšanas pabalstu, kas variantā, kas ir saistīts ar ienākumiem, bija pabalsts, kura mērķis ir aizstāt ienākumus no profesionālās darbības. Tā kā minētā pabalsta apmērs bija tieši atkarīgs no iepriekšējo ienākumu no profesionālās darbības apmēra, Tiesa to interpretēja atbilstoši mērķim kompensēt algas zaudēšanu, uzskatot, ka pabalsta apmērs ir jāaprēķina, ņemot vērā faktisko algu. Tādējādi risinājums, ko Tiesa izvēlējās minētajā spriedumā, nav balstīts uz iespēju pielāgot ģimenes pabalstu ekonomiskajai un sociālajai videi atkarībā no tā saņēmēja dzīvesvietas.

76.

Šajā gadījumā atsauce uz spriedumu Moser nav atbilstoša, lai pamatotu ģimenes pabalstu apmēra pielāgošanu, vēl jo vairāk tad, ja tas nav atkarīgs no faktiskajām izmaksām un tiek noteikts neatkarīgi no jebkādiem individuāliem un diskrecionāriem saņēmēju personīgo vajadzību novērtējumiem, pamatojoties uz tiesību aktos paredzētu hipotēzi ( 59 ).

77.

Proti, gluži tāpat kā Komisija un dalībvalstis, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, uzskatu, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Austrijas Republikas piešķirtie ģimenes nodrošinājuma pabalsti atbilst Regulā Nr. 1408/71 sniegtajai definīcijai, proti, ka runa ir par regulāriem naudas pabalstiem, kas piešķirti saņēmēja ģimenei vienīgi atbilstīgi ģimenes locekļu skaitam un, attiecīgā gadījumā, viņu vecumam.

78.

Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar FLAG 8. panta formulējumu personai maksājamo ģimenes nodrošinājuma pabalstu apmēru nosaka, ņemot vērā to bērnu skaitu un vecumu, par kuriem piešķir šos ģimenes nodrošinājuma pabalstus. Otrkārt, netiek sniegts neviens precizējums par saikni starp šā pabalsta apmēru un faktisko cenu līmeni, balstoties uz kuru šis apmērs tiek aprēķināts ( 60 ). Līdz ar to Austrijas Republika nevar aprobežoties ar apgalvojumu, ka tas, ka šā pabalsta apmērs palielinās, bērnam pieaugot, nozīmē, ka šis pabalsts “principā” ir saistīts ar bērna uzturēšanas izmaksām.

79.

Vispārīgi no attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma neizriet ne tas, kādi konkrēti ir ikdienas izdevumi, balstoties uz kuriem tiek noteikts ģimenes pabalstu apmērs ( 61 ), ne – kādi citi faktori vēl bez bērnu vecuma un skaita varētu pamatot to palielināšanu, ne arī kādā samērā. Šādos apstākļos Komisijai ir pamats apgalvot, ka netiek ņemti vērā faktiskie izdevumi ( 62 ), kas saistīti ar konkrētām vajadzībām, un šo apstākli apstiprina pabalstu apmēru vienveidība visā Austrijas teritorijā, neņemot vērā ar cenu līmeņiem saistītās atšķirības Austrijā.

80.

Tādējādi visu iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai nospriest, ka Komisijas izvirzītais pirmais iebildums ir pamatots.

81.

Ar otro iebildumu Komisija apgalvo, ka Austrijas Republika ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir paredzēts, pirmkārt, Regulas Nr. 883/2004 4. pantā un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā, ciktāl ar šīs dalībvalsts tiesisko regulējumu tiek īstenota ģimenes nodrošinājuma pabalsta, kā arī nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu pielāgošana, un, otrkārt, šīs nupat minētās regulas 7. panta 2. punktā, ciktāl minētās dalībvalsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēta ģimenes bonusa “Plus”, nodokļa atlaides mājsaimniecībai ar vienu apgādnieku, nodokļa atlaides vienvecāka mājsaimniecībai un nodokļa atlaides uzturlīdzekļu maksājumiem pielāgošana atkarībā no bērna dzīvesvietas.

82.

Komisija izklāsta, ka:

83.

Komisija norāda, ka:

84.

Šajā ziņā Komisija norāda, ka:

85.

Komisija piebilst, ka Austrijas tiesiskajā regulējumā tomēr ir izslēgti gadījumi, kad Austrijas ierēdņa ģimenes bērni seko viņam uz citu dalībvalsti, kurā viņš ir ticis norīkots darbā dienesta pienākumu ietvaros, un pabalsti tiek piešķirti tā, it kā šīs personas dzīvotu Austrijā.

86.

Šī iestāde uzskata, ka, ņemot vērā Tiesas noteiktos situāciju salīdzināmības novērtēšanas kritērijus ( 66 ), pārrobežu darba ņēmēju, kuri dzīvo kopā ar saviem bērniem, situācija neatšķiras no norīkoto Austrijas ierēdņu situācijas. Lai arī viņi tiek nostādīti neizdevīgākā situācijā, būdami norīkoti darbā dalībvalstīs, kurās dzīves dārdzība ir augstāka nekā Austrijas Republikā, viņu skaits ir daudz mazāks par migrējošo darba ņēmēju skaitu. Komisija arī uzskata, ka starptautiskās, Eiropas un valstu juridiskās atšķirības, uz kurām atsaucas šī dalībvalsts, ir neiedarbīgas.

87.

Komisija no tā secina, ka Austrijas Republika rada netiešu diskrimināciju par sliktu migrējošiem darba ņēmējiem, ko, šķiet, nevar pamatot neviens leģitīms mērķis.

88.

Atbildot uz Austrijas Republikas argumentiem, saskaņā ar kuriem, pirmām kārtām, diskriminācija nepastāvot tā iemesla dēļ, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka finansiālo priekšrocību par bērna uzturēšanu, kas pienākas darba ņēmējam, apmēram ir jāatbilst viņa izdevumu apmēram šā bērna dzīvesvietā ( 67 ), Komisija norāda, ka attiecīgie ģimenes pabalsti, kā arī sociālās un nodokļu priekšrocības vispārīgi netiek aprēķinātas atkarībā no faktiskā cenu līmeņa šajā dzīvesvietā un ka to fiksētais apmērs ir vienveidīgs visā valsts teritorijā, neraugoties uz pirktspējas atšķirību dažādos reģionos. Šajā ziņā tā norāda, ka Dānijas Karalistes sniegtais skaidrojums Austrijas Republikas atbalstam, ka šī vienveidība izrietot no ģimenes nodrošinājuma pabalstu un nodokļa atlaides par apgādājamu bērnu apmēra aprēķina, atsaucoties uz to personu kategoriju, kurai ir viszemākie ienākumi, nav pamatots ne ar vienu Austrijas Republikas norādīto apstākli.

89.

Komisija arī precizē, ka ir grūti saprast, kā šī dalībvalsts var apgalvot, ka ģimenes pabalsti, kā arī sociālās un nodokļu priekšrocības, ko tā piešķir, ir faktiski saistīti ar izdevumiem, kas rodas saistībā ar bērniem, vienlaikus uzskatot, ka, piemēram, attiecībā uz Vāciju un Itāliju tai ir jāpielāgo šie pabalsti un priekšrocības pirktspējas atšķirībai tikai 2,6 % un 5,2 % apmērā, kas ir daudz mazāka par Austrijas Republikā pastāvošo atšķirību 8 % apmērā starp Vīnes federālo zemi un Lejasaustriju, kas netiek ņemta vērā ( 68 ).

90.

Komisija piebilst, ka Austrijā paredzētais pielāgošanas mehānisms, kas tiek īstenots atkarībā no bērna dzīvesvietas, nav salīdzināms ar korekcijas koeficientiem, ko piemēro Savienības tiesību aktos paredzētajam atalgojumam un finansiālajam atbalstam tā iemesla dēļ, ka tie ir atkarīgi no Savienības ierēdņa dienesta vietas vai vietas, kur šis atbalsts ir jāizmaksā, un ka Austrijas ģimenes nodrošinājuma pabalsti tiek izmaksāti migrējošam darba ņēmējam nevis viņa paša, bet gan viņa bērnu vajadzībām.

91.

Turklāt Komisija norāda, ka Dānijas Karaliste nevar vienlaikus apgalvot, ka atšķirīgas situācijas ir jāvērtē atšķirīgi un ka dalībvalstīm nav pienākuma pielāgot pabalstu apmēru, ja pirktspēja ir lielāka bērnu dzīvesvietas dalībvalstī.

92.

Otrām kārtām, runājot par Austrijas Republikas attaisnojumu iespējamas diskriminācijas pastāvēšanai, kas izrietot no izvirzītā mērķa, kas ir, izvairīties no sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvara apdraudējuma riska ( 69 ), Komisija atgādina, ka šim riskam ir jābūt būtiskam ( 70 ). Taču tā norāda, ka no Rechnungshof (Valsts kontrole, Austrija) ziņojuma, uz kuru Austrijas Republika pati ir atsaukusies pirmstiesas procedūrā, lai pamatotu šo apgalvoto attaisnojumu, izriet, ka, pirmkārt, atbalsts no valsts budžeta ģimenes pabalstu finansējumam ir kļuvis nepieciešams pēc tam, kad vienlaikus tika palielināti fiksētie apmēri un samazināti ģimenes pabalstu finansējuma avoti ( 71 ).

93.

Otrkārt, maksājumu daļa, ko veido ģimenes pabalsti, kas paredzēti bērniem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, nevis Austrijas Republikā, atbilst aptuveni 6 % no visiem maksājumiem.

94.

Treškārt, ja reiz šo pabalstu piešķiršana ietekmē ģimenes pabalstu finansēšanu, tas tā galvenokārt ir tāpēc, ka Austrijas iestādes pienācīgi nepārbauda šo pabalstu piešķiršanas apstākļus ( 72 ).

95.

Ceturtkārt, ģimenes pabalstu pielāgošana atkarībā no attiecīgās dalībvalsts cenu līmeņa salīdzinājumā ar Austrijas Republikas cenu līmeni apgrūtina šo pabalstu pārvaldību no tehniskā un ekonomiskā viedokļa tā iemesla dēļ, ka pastāv starpības salīdzinājumā ar ģimenes pabalstiem, kas izmaksāti bērna dzīvesvietas dalībvalstī, piemaksas maksājumu sistēma. Šī sistēma, kas ieviesta ar Regulas Nr. 883/2004 68. panta 2. punktu, ir piemērojama trīs ceturtdaļās gadījumu, kad tiek izmaksāti ģimenes pabalsti par citās dalībvalstīs dzīvojošiem bērniem.

96.

Trešām kārtām, attiecībā uz Austrijas Republikas pakārtoti minēto diskriminācijas pastāvēšanas attaisnojumu saistībā ar mērķi nodrošināt finansiālā atbalsta un finanšu sloga atvieglojuma līdzvērtību vērtības ziņā gan Austrijā, gan citās dalībvalstīs atkarībā no bērna dzīvesvietas Komisija apgalvo, ka šis attaisnojums nav atzīts primārs vispārējo interešu apsvērums un ir balstīts uz argumentiem par nevienlīdzīgas attieksmes neesamību un par pielāgošanas mehānisma konsekvenci, kuriem ir pretrunā šā mehānisma izņēmums par labu norīkotajiem Austrijas ierēdņiem.

97.

Turklāt Komisija, kuru atbalsta Slovākijas Republika, uzskata, ka Austrijas Republika, uzskatot, ka tai ir jāreaģē uz sistēmas izkropļojumiem, kas izriet no tā, ka finansiālais atbalsts migrējošiem darba ņēmējiem pārsniedz līmeni, kādā tiek samazināti viņu izdevumi, šķiet atstājam bez ievērības faktu, ka citu dalībvalstu izcelsmes darba ņēmēji piedalās Austrijas sociālās un nodokļu sistēmas finansēšanā tāpat kā Austrijas darba ņēmēji, neatkarīgi no viņu bērnu dzīvesvietas. Komisija uzsver, ka ienākumi, ko šie darba ņēmēji saņem Austrijā kā atlīdzību par savu ekonomisko veikumu, tiek ņemti vērā vienādā mērā, gan aprēķinot iemaksas, ko maksā darba devēji, lai finansētu ģimenes nodrošinājuma pabalstus, gan aprēķinot nodokli.

98.

Austrijas Republika uzskata, ka pielāgošanas mehānisms nerada nevienlīdzīgu attieksmi identiskās situācijās, bet gan garantē, ka atšķirīgās situācijās arī attieksme ir atšķirīga. Austrijas Republika atgādina, ka Austrijas likumdevēja mērķis, piešķirot sociālās un nodokļu priekšrocības vecākiem, kuriem ir apgādājami bērni, ir ļaut viņiem segt daļu no izdevumiem, kas radušies saistībā ar bērnu uzturēšanu. Šis mērķis liek nošķirt tādu darba ņēmēju situāciju, kuriem ir bērni, kas dzīvo ārvalstīs, no tādu darba ņēmēju situācijas, kuriem ir bērni, kas dzīvo Austrijā, jo tās nav materiāli salīdzināmas dzīves dārdzības atšķirību dalībvalstīs dēļ un līdz ar to – izdevumu par līdzvērtīgiem pirkumiem līmeņa atšķirību dēļ.

99.

Tāpat kā Dānijas Karaliste tā norāda, ka saskaņā ar Eiropas Sociālo tiesību komitejas, kuras uzdevums ir nodrošināt Eiropas Sociālās hartas ( 73 ) un 1996. gada 3. maijā grozītās hartas īstenošanu, nostāju nediskriminācijas prasība attiecībā uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem saskaņā ar minētās hartas 12. panta 4. punktu neliedz tos pielāgot, ja bērns dzīvo valstī, kurā dzīves dārdzība ir ievērojami zemāka ( 74 ).

100.

Austrijas Republika konstatē, ka vienādas pirktspējas nodrošināšana atkarībā no dzīves dārdzības dažādās valstīs tiek īstenota ne tikai ar korekcijas koeficientu Savienības ierēdņu atalgojumam, tostarp ģimenes nodrošinājuma pabalstiem, ja tie ir jāmaksā citai personai, nevis šiem ierēdņiem ( 75 ), kā rezultātā tiek ņemta vērā bērnu dzīvesvieta, bet arī ar valstu, kas piedalās Erasmus+ programmā, klasifikāciju trīs kategorijās, lai pielāgotu studentu dotāciju apmēru viņu uzturēšanās un pārvietošanās izdevumiem ( 76 ).

101.

Austrijas Republika atsaucas arī uz Padomes 2020. gada 9. oktobra secinājumiem par minimālo ienākumu aizsardzības stiprināšanu, lai apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību Covid‑19 pandēmijas laikā un pēc tās ( 77 ). Tā norāda, ka, atsaucoties uz Padomes 1992. gada 24. jūnija Ieteikumu 92/441/EEK par kopīgiem kritērijiem attiecībā uz pietiekamiem resursiem un sociālo palīdzību sociālās aizsardzības sistēmās ( 78 ), Padome kā vienu no trim galvenajiem principiem ir noteikusi “adekvātuma” principu, kas liek Padomei uzskatīt, ka “pamatvajadzības būtu jāsedz adekvāti ar minimālo ienākumu pabalstiem, kuros tiek ņemts vērā dzīves līmenis un valstu [..] cenu līmenis attiecīgajās dalībvalstīs”.

102.

Attiecībā uz Komisijas argumentiem par pirktspējas nevienveidību Austrijas teritorijā Austrijas Republika vispirms apgalvo, ka pirktspējas atšķirības ir ļoti nelielas salīdzinājumā ar tām, kādas pastāv dalībvalstīs ( 79 ), un ka šajās valstīs arī būtu jāparedz pielāgojumi atkarībā no reģioniem. Grūtības, ko radītu šāda sistēma, pamatojot to, ka tiek izmantota Eurostat aprēķināta vidējā vērtība katrai valstij, kuras priekšrocība ir tāda, ka tā ir objektīvs kritērijs, kas ļauj izvairīties no šaubām par gadījumiem, kad pastāv nelielas pirktspējas atšķirības kā, piemēram, Vācijā vai Itālijā.

103.

Turpinājumā Austrijas Republika uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šāda atsauce uz vienveidīgiem un aptuveniem apmēriem ( 80 ) būtu likumīga tāpat kā dzīves dārdzības atšķirības kritērija izvēle ( 81 ). Šajā ziņā tā arī atsaucas uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumiem lietā Hosse ( 82 ), kuros ir teikts, ka “gadījumā, ja izmaksu līmenis būtiski atšķiras no tiesīgās personas dzīvesvietas valsts dzīves līmeņa, valstij, kas to izmaksā, varētu piešķirt tiesības piemērot pabalstu izmaksu dzīves līmenim pabalsta saņēmēja dzīvesvietas valstī, ja tas nav pretrunā Regulai Nr. 1408/71. Tomēr šis arguments nevar būt par pamatu tam, ka attiecīgajai personai pabalsts tiek pilnībā atteikts”.

104.

Visbeidzot Austrijas Republika norāda, ka Savienība atsaucas uz reģioniem, kas nekādā gadījumā nav vairāk kā vienas dalībvalsts reģioni un tā to dara, tostarp novērtējot tiesības uz reģionālu atbalstu, kura mērķis ir tieši veicināt kohēziju un tādējādi saskaņot dzīves apstākļus Savienībā ( 83 ). Tā uzskata, ka, ja šajā procedūrā Komisijas aizstāvētā argumentācija būtu pareiza, būtu ļoti grūti kvalificēt kā atbilstošu faktu, ka Burgenlandes [Burgenland] reģionam (Austrija), Bratislavas reģionam (Slovākija) un Rietumpārdonavas reģionam (Ungārija) un to tiešajos kaimiņos esošajām pašvaldībām Deutsch Jahrndorf (Austrija), Rusovce (Slovākija) un Rajka (Ungārija) ir ļoti atšķirīgas tiesības uz Savienības reģionālā atbalsta līdzekļiem, lai gan starp šiem reģioniem un pilsētām ir tiešas robežas.

105.

Pirmām kārtām, Austrijas Republika apgalvo, ka Komisija ir atsaukusies uz dokumentiem, kas nepamato to, ka Austrijai bija īpašs ietaupīšanas mērķis, un ka Komisijas analīzi atspēko valsts tiesiskā regulējuma sagatavošanas materiāli ( 84 ) un it īpaši šā regulējuma seku novērtējums no efektivitātes viedokļa ( 85 ).

106.

Otrām kārtām, attiecībā uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem un nodokļa atlaidi par apgādājamu bērnu Austrijas Republika atgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ( 86 ) dalībvalstīm pašām ir jāorganizē savas attiecīgās sociālā nodrošinājuma sistēmas un ka tāpēc tā ir mainījusi pabalstu aprēķināšanas veidu atkarībā no faktiskās dzīves dārdzības, palielinot vai samazinot pabalstu apmēru, lai īstenotu gan mērķi segt daļu no izdevumiem, kas parasti saistīti ar bērnu uzturēšanu, gan mērķi nodrošināt sociālā nodrošinājuma sistēmas taisnīgumu vērtības ziņā. Otrkārt, Austrijas Republika atsaucas uz Austrijas civillietu tiesu judikatūru par uzturlīdzekļiem bērniem, kas dzīvo ārzemēs. Šos uzturlīdzekļus aprēķina atkarībā no uzturlīdzekļu maksātāja vidējiem dzīves apstākļiem un pirktspējas valstī, kurā bērns dzīvo. Šādā veidā uzturlīdzekļu saņēmēja vajadzības ir konkrēti un individuāli sasaistītas ar vecāku dzīves apstākļiem. Tā arī norāda, ka konstatējums, ka ģimenes nodrošinājuma pabalsti sedz tikai pamatvajadzības, nekādi nemaina šiem pabalstiem piemītošo atbalsta funkciju ( 87 ), jo šiem pabalstiem principā ir tāds pats mērķis kā uzturlīdzekļiem, proti, segt izmaksas, kuras parasti rodas vecākiem saistībā ar bērnu uzturēšanu, un ka nav nozīmes tam, ka valsts pabalsta gadījumā, kurš tiek piešķirts par visiem bērniem, abstrakcijas līmenis pēc būtības ir mazliet augstāks, nekā individuāli novērtējot konkrēta vecāka maksājamos uzturlīdzekļus konkrētam bērnam.

107.

Trešām kārtām, attiecībā uz ģimenes bonusu “Plus” un citām nodokļu atlaidēm Austrijas Republika apgalvo, ka pielāgošanas mehānisms nodrošina, ka faktiskie izdevumi tiek ņemti vērā taisnīgi un ka visiem strādājošajiem nodokļu maksātājiem, kuriem ir bērni, tiek piemērota vienlīdzīga attieksme attiecībā uz viņu maksātspēju.

108.

Šajā ziņā tā vēlreiz atsaucas uz maksātspējas principu ( 88 ), saskaņā ar kuru izdevumi, kas radušies saistībā ar bērniem, nodokļu ziņā ir jāņem vērā atbilstošā apmērā. Šā principa pamatojums esot rodams Savienības tiesībās tiešo nodokļu jomā, un tas esot vispārējs nodokļu tiesību princips Savienībā. Tādējādi 2011. gada 15. septembra spriedumā Schulz‑Delzers un Schulz ( 89 ) Tiesa esot nospriedusi, ka divas faktiskas situācijas, kas saistās ar ekspatriācijas pabalstiem, “[nav salīdzināmas], ņemot vērā mērķi, kāds ir izvirzīts, piemērojot nodokļa progresīvo skalu, kas [..] noteikti ir pamatota ar nodokļu maksātāja maksātspējas vērtējumu, kurš veikts, pamatojoties uz dzīves apstākļiem attiecīgās dalībvalsts teritorijā”.

109.

Ceturtām kārtām, tā apgalvo, ka, tā kā attiecīgais ģimenes pabalstu un nodokļu priekšrocību pielāgošanas mehānisms nodrošina, ka tiek piešķirts atbalsts vai tāda paša apmēra finansiālā sloga atvieglojums, tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai.

110.

Attiecībā uz Komisijas argumentiem par Valsts kontroles ziņojumu Austrijas Republika norāda, ka:

111.

Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka par aptuveni trim ceturtdaļām bērnu, kuri dzīvo citās dalībvalstīs, Austrijas Republika veic tikai starpības piemaksas maksājumus ( 90 ), tā norāda, ka pat šie maksājumi, tostarp nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu, daudzos gadījumos ir lielāki nekā primārie pabalsti bērna dzīvesvietas valstī.

112.

Attiecībā uz Komisijas vispārīgo argumentu, ko atbalsta arī Horvātijas Republika, Polijas Republika un Slovēnijas Republika, par to, ka esot netaisnīgi, ka darba ņēmēji maksā nodokļus Austrijā, kā arī veic iemaksas, kas tiek ieturētas no viņu algas, un tādējādi piedalās strīdīgo pabalstu finansēšanā, lai galu galā tos saņemtu par bērniem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, tikai kā pabalstus, kas pielāgoti vērtības ziņā, Austrijas Republika uzskata, ka darba devēju iemaksu aprēķina bāzei nav nozīmes un ka nepastāv saikne starp iespējamu nodokļu pienākumu un tiesībām uz valsts izmaksātiem pabalstiem. Savukārt, ja darba ņēmēja pienākumam maksāt nodokli būtu jāietekmē sociālā nodrošinājuma pabalstu eksportēšana, tad Regulas Nr. 883/2004 70. pantā paredzētais noteikums būtu pretrunā Savienības tiesībām.

113.

Austrijas Republika apgalvo, ka Komisijas arguments par netiešas diskriminācijas esamību var attiekties tikai uz to Austrijas ierēdņu situāciju, kuri strādā ārvalstīs un kuru bērni arī ir pārcēlušies, un ka tā juridisku un faktoloģisku iemeslu dēļ nav salīdzināma ar migrējošu darba ņēmēju situāciju. Pirmkārt, uz ārvalstīm norīkotiem ierēdņiem esot piemērojama īpaša atbrīvojuma sistēma no uzņemošās valsts sociālā nodrošinājuma un nodokļu sistēmas saskaņā ar Vīnes Konvencijas par diplomātiskajiem sakariem ( 91 ) 33., 34. un 37. pantu, kā arī Vīnes Konvencijas par konsulārajiem sakariem ( 92 ) 48. un 49. pantu.

114.

Turklāt uz ārvalstīm norīkotu ierēdņu situācijas specifika esot konstatējama arī Savienības tiesībās – LESD 45. panta 4. punktā, kā arī Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 13. panta 4. punktā ( 93 ) – no kuriem izrietot, ka uz ārvalstīm norīkotiem ierēdņiem uzņemošajās valstīs nav tiesību uz ģimenes nodrošinājuma pabalstiem, un līdz ar to arī uz starpības piemaksas maksājumiem vai papildu pabalstiem, kas saistīti ar viņu ģimenes situāciju.

115.

Visbeidzot, saskaņā ar Austrijas tiesībām sociālā nodrošinājuma sistēmas aspektā un nodokļu ziņā tiek uzskatīts, ka uz ārvalstīm norīkoti ierēdņi veic savu darbību valsts teritorijā. Turklāt civillietu jomā uz viņiem vienmēr attiecas Austrijas tiesu jurisdikcija.

116.

Otrkārt, attiecībā uz faktoloģiskajām atšķirībām tā apgalvo, ka uz ārvalstīm norīkotie ierēdņi, uz kuriem attiecas regulāras pārcelšanas režīms, parasti saglabā savu domicilu un interešu centru Austrijā.

117.

Turklāt, Austrijas Republikas ieskatā, ja būtu jāuzskata, ka uz ārvalstīm norīkotu ierēdņu situācija ir salīdzināma ar migrējošu darba ņēmēju situāciju, no tā izrietētu, ka pirmie minētie, būdami izslēgti no pielāgošanas mehānisma piemērošanas, ja tos aplūko kopumā, ir nevis labvēlīgākā situācijā, bet gan nelabvēlīgākā situācijā. Esot jāņem vērā, ka lielākā daļa Austrijas Republikas ierēdņu ārvalstīs, kas norīkoti darbā citās dalībvalstīs, kā arī EEZ līguma līgumslēdzējās valstīs un Šveicē, atrodas valstīs, kurās dzīves dārdzība ir lielāka nekā Austrijā.

118.

Šajā ziņā Komisija nevar apgalvot, ka migrējošo darba ņēmēju skaits, kurus ietekmē pielāgošanas mehānisms, ir lielāks salīdzinājumā ar norīkotajiem Austrijas ierēdņiem, atbilstoši Tiesas judikatūrai ( 94 ) nepierādot, ka attiecīgo migrējošo darba ņēmēju procentuālā daļa ir lielāka par to ierēdņu procentuālo daļu, kuri atrodas tādā pašā nelabvēlīgā situācijā.

119.

Ja Tiesa uzskatītu, ka uz ārvalstīm norīkotajiem ierēdņiem piemērojamie tiesiskie regulējumi ir netieša diskriminācija, Austrijas Republika kā attaisnojumu norāda primāru vispārējo interešu apsvērumu, proti, valsts pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses, kas ir saistīts ar šo ierēdņu pienākumu būt lojāliem pret valsti. Norādījusi, ka Komisija neapstrīd šā attaisnojuma pamatojumu prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros, Austrijas Republika šajā ziņā atsaucas uz dažiem Tiesas nolēmumiem par pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses saistībā ar darbībām, kuras veic darbinieki Savienības iestādēs un dalībvalstu valsts pārvaldē ( 95 ).

120.

Austrijas Republika norāda, ka tā, kā darba devējs, izrāda lielu rūpību ņemt vērā ierēdņu intereses, kuri strādā valsts teritorijā un ārvalstīs, piemērojot šiem ierēdņiem saskaņotu, no praktiskā viedokļa pārvaldāmu sistēmu, kas ir balstīta uz starptautiskajām tiesībām un ar kuru tiem tiek piemērotas izcelsmes valsts tiesības, pamatojoties uz principu, ka visas tiesiskās sekas ir saistītas ar viņu dzīvesvietu šajā valstī. Tā arī norāda, ka pielāgošanas mehānisma piemērošana Savienībā, bet ne ārpus tās būtu pretrunā Austrijas Republikas pienākumam ņemt vērā savu ierēdņu intereses, pret kuriem tai ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme.

121.

Vispirms Austrijas Republika norāda, ka argumentētajā atzinumā Komisija ir apstrīdējusi uz ārvalstīm norīkotajiem ierēdņiem piemērojamos tiesiskos regulējumus tikai no netiešas diskriminācijas aspekta. Tā apgalvo, ka, ja savā argumentācijā, kas izklāstīta tās prasības pieteikuma pamatojumam, Komisija tai arī pārmestu, ka tiesiskie regulējumi, kas ir prasības priekšmets, ar kuriem ieviests pielāgošanas mehānisms, nav saskaņoti, šis arguments būtu jānoraida kā nepieņemams saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 96 ).

122.

Ja šis arguments tomēr būtu jāizvērtē, Austrijas Republika atkārto savā atbildē minēto, ka uz ārvalstīm norīkotajiem ierēdņiem piemērojamie tiesiskie regulējumi ir daļa no vispārējas, būtībā saskaņotas sistēmas. Tā piebilst, ka Tiesa ir nospriedusi, ka jebkurš izņēmums no valsts tiesiskā regulējuma nepadara to nesaskanīgu, it īpaši, ja tā piemērojamība ir īpaši ierobežota, kā tas ir šajā gadījumā ( 97 ).

123.

Attiecībā uz Komisijas otrā iebilduma pamatojumiem, kas nav apstrīdēti, var atgādināt, ka Tiesa ir nospriedusi, ka:

124.

Šajā gadījumā ģimenes nodrošinājuma pabalsts un nodokļa atlaide par apgādājamu bērnu ir gan ģimenes pabalsti, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 883/2004 4. pantā paredzētais vienlīdzīgas attieksmes princips, gan sociālās priekšrocības, kas ietilpst Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta piemērošanas jomā, savukārt uz ģimenes bonusu Plus, nodokļa atlaidi mājsaimniecībai ar vienu apgādnieku, nodokļa atlaidi vienvecāka mājsaimniecībai un nodokļa atlaidi uzturlīdzekļu maksājumiem attiecas Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips.

125.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka:

126.

Līdz ar to Regulas Nr. 883/2004 4. panta un Regulas Nr. 492/2011 7. panta interpretācija, ciktāl to mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ir jākoordinē.

127.

Attiecībā uz saistību starp šīm abām regulām, kuru piemērošanas jomas pārklājas ( 105 ), Tiesa ir norādījusi uz Regulas Nr. 492/2011 vispārpiemērojamību saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 106 ). Tādējādi tā ir atkārtoti piemērojusi risinājumu, kas tika pieņemts, vērtējot prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ko Komisija pamatoja vienlaikus ar Regulas Nr. 1408/71 pārkāpumu, jo slimības pabalstu eksportējamībai tika piemērots kritērijs par dzīvesvietu, un ar iespēju pamatot šā kritērija izvēli, ņemot vērā Padomes Regulas (EEK) Nr. 1612/68 (1968. gada 15. oktobris) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ( 107 ) 7. pantu. Tādēļ, lai gan Regula Nr. 883/2004 ietver īpašas tiesību normas, ar kurām ir aizliegti noteikumi par dzīvesvietu, piemēram, 7. pantā, šīs Regulas Nr. 883/2004 4. pants būtu piemērojams tikai situācijās, uz kurām neattiecas Regula Nr. 492/2011 ( 108 ).

128.

Austrijas Republika galvenokārt apgalvo, ka ģimenes pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību pielāgošanas mehānisms nerada nevienlīdzīgu attieksmi. Tā būtībā apgalvo, pirmkārt, ka, tā kā pabalstu un priekšrocību mērķis ir vai nu atlīdzināt daļu no vecāku izdevumiem saistībā ar bērnu uzturēšanu, vai atvieglot viņu nodokļu slogu, situācija, kādā atrodas darba ņēmēji ar bērniem, kuri nedzīvo Austrijā, un to vecāku situācija, kuru bērni dzīvo šajā valstī, nav salīdzināmas dzīves līmeņa atšķirību dalībvalstīs dēļ. Otrkārt, piemērojot pielāgošanas mehānismu, migrējošie darba ņēmēji saņem atbalstu, kas tiem nepieciešams, atkarībā no dzīves dārdzības bērna dzīvesvietas valstī.

129.

Tomēr, kā Tiesa ir nospriedusi, valsts tiesībās paredzētie nosacījumi ir atzīstami par netieši diskriminējošiem, ja, lai gan tie ir piemērojami neatkarīgi no pilsonības, tie būtiski vai lielākoties ietekmē migrējošus darba ņēmējus, ja tie ir piemērojami bez izšķirības, taču attiecīgās valsts darba ņēmēji var tos izpildīt vieglāk nekā migrējošie darba ņēmēji, vai ja tie var nelabvēlīgi ietekmēt it īpaši migrējošos darba ņēmējus ( 109 ).

130.

Šajā gadījumā no kritērija, kas saistīts ar bērnu dzīvesvietu, kas noteikts Austrijas tiesiskajā regulējumā, izriet, ka ģimenes pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību apmēra samazinājums galvenokārt skar migrējošus darba ņēmējus, jo ir lielāka iespēja, ka tieši viņu bērni dzīvo kādā citā dalībvalstī ( 110 ). Turklāt no tabulām, kurās noteikti pabalstu apmēru pielāgošanas koeficienti ( 111 ) attiecībā uz Austrijas Republikas kaimiņvalstīm, skaidri izriet, ka, tā kā lielākajā daļā šo valstu pastāv dzīves līmeņa atšķirības salīdzinājumā ar Austrijas Republiku, darba ņēmēji no šīm valstīm, kas ir īstenojuši savu pārvietošanās brīvību, lielākoties ir tie, kas saņems pabalstus un sociālās un nodokļu priekšrocības mazākā apmērā nekā Austrijā paredzētais apmērs. Saskaņā ar Komisijas iesniegtā Valsts kontroles ziņojuma ( 112 ), uz kuru atsaucas Austrijas Republika, datiem aptuveni 50 % no maksājumiem 2016. gadā attiecās uz bērniem, kuri dzīvo Ungārijā, kā arī Slovākijā, un 40 % no šiem maksājumiem attiecās uz bērniem, kuri dzīvo Čehijas Republikā, Polijā, Rumānijā, kā arī Slovēnijā.

131.

Šo analīzi apstiprina Austrijas valdības paskaidrojumi par ģimenes bonusa Plus pielāgošanas seku aplēsēm ( 113 ). Šī informācija ir jāsaista ar Valsts kontroles konstatējumu, ka to bērnu skaits, par kuriem tiek saņemti pabalsti, laikposmā no 2004. līdz 2016. gadam līdztekus Austrijas darba tirgus atvēršanai ( 114 ) ir pieaudzis seškārtīgi.

132.

Manuprāt, šī informācija jau pati par sevi ir pietiekama, lai, nepārbaudot lietas dalībnieku apspriestos papildu argumentus, konstatētu, ka ar Austrijas tiesisko regulējumu veiktā nošķiršana attiecībā uz eksportējamo pabalstu apmēru atkarībā no bērnu dzīvesvietas dalībvalstīs vairāk ietekmē migrējošos darba ņēmējus un rada netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir objektīvi pamatota ( 115 ).

133.

Cik man zināms, Tiesa nav tieši atsaukusies uz šo nosacījumu, piemērojot Regulas Nr. 883/2004 4. pantu. Tomēr vienīgais Tiesas nolēmums, kas attiecas uz Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktu, kurā ar līdzīgu formulējumu ir noteikts vienlīdzīgas attieksmes princips, manuprāt, ir transponējams ( 116 ). Turklāt ir jānorāda, ka Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 883/2004 67. pantu – kura mērķis ir nodrošināt, lai darba ņēmējs netiktu atturēts īstenot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 117 ) –, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu, un uz šā pamata vien ir pārbaudījusi iesniedzējtiesas norādīto pamatojumu. No tā ir jāsecina, ka dalībvalsts izvēli piemērot ģimenes pabalstiem kritēriju par dzīvesvietu var pamatot arī ar noteikumu par Regulas Nr. 883/2004 4. panta un Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta koordinētu interpretāciju, kas izriet no to kopīgā pamata, proti, LESD 45. panta, kurā ir noteikts mērķis nodrošināt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 118 ).

134.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punkta piemērošanu, lai netiešā diskriminācija varētu tikt attaisnota, tai jābūt tādai, kas ir piemērota leģitīma mērķa sasniegšanai, un tā nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai ( 119 ).

135.

Komisija pamatoti apgalvo, ka Austrijas Republika neizvirza nevienu pamatu, kas varētu attaisnot netiešo diskrimināciju, kas izriet no tās ieviestā pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību apmēra pielāgošanas mehānisma.

136.

Proti, šajā prasībā Austrijas Republika apgalvo, pirmām kārtām, būtībā ar Dānijas Karalistes un Norvēģijas Karalistes atbalstu, ka pabalstu apmēra pielāgošanas mērķis ir nodrošināt, ka atbalsts un secīgais ģimenes izmaksu sloga atvieglojums vērtības ziņā atbilst Austrijā piešķirtajiem pabalstiem un priekšrocībām ( 120 ).

137.

Pirmkārt, manuprāt, ir vēlreiz jānorāda, ka piešķirtajiem pabalstiem ir fiksēts apmērs ( 121 ) un tajos nav ņemtas vērā bērna faktiskās vajadzības. Šajā ziņā arī piekrītu Rumānijas viedoklim, ka Austrijas Republika nevar izmantot tos pašus argumentus, lai vienlaikus gan apstrīdētu diskriminācijas esamību, gan šo diskrimināciju attaisnotu.

138.

Otrkārt, no Komisijas skaitliskajiem aprēķiniem ( 122 ), ko Austrijas Republika neapstrīd, izriet, ka šī atbilstība vērtības ziņā netiek nodrošināta Austrijas teritorijā ( 123 ) un ka proporcionāli nepastāv nekāda saskaņotība starp Austrijā konstatētajām dzīves dārdzības atšķirībām un atsevišķās dalībvalstīs piemērotajiem koeficientiem ( 124 ). Turklāt, kā norāda Slovākijas Republika, pašu šo dalībvalstu mērogā var pastāvēt atšķirības ( 125 ), kas liecina par nozīmi, kāda ir vietai, kurā tiek veikti pirkumi, ja tiktu pieļauta cenu līmeņa atbilstības sistēma.

139.

Austrijas Republikas arguments, ka pirktspējas atšķirības ir acīmredzami izteiktākas, it īpaši salīdzinot ar Bulgāriju ( 126 ), kas arī izlīdzina pielāgošanas mehānisma sekas, nevar atspēkot visus šos konstatējumus.

140.

Līdz ar to mērķis nodrošināt, ka atbalsts un secīgais ģimenes izmaksu sloga atvieglojums vērtības ziņā atbilst Austrijā piešķirtajiem pabalstiem un priekšrocībām, manuprāt, nevar attaisnot attiecīgo netiešo diskrimināciju.

141.

Otrām kārtām, Austrijas Republika apgalvo, ka sociālo un nodokļu priekšrocību apmēra pielāgošanas mehānisma virsmērķis ir panākt vai atjaunot sociālā nodrošinājuma sistēmas gādīgumu un taisnīgumu.

142.

Gluži tāpat kā Komisija vēlos norādīt, pirmkārt, ka no Valsts kontroles ziņojuma izriet ( 127 ), ka ģimenes pabalstu pielāgošana atkarībā no attiecīgās dalībvalsts cenu līmeņa salīdzinājumā ar Austrijas Republikas cenu līmeni var radīt papildu izmaksas, pat ja Austrijas Republika šo ietekmi mazina. Taču šīs izmaksas obligāti ir jāsedz visiem tiem, kas veic iemaksas valsts budžetā. Šajā kontekstā, man šķiet, ir lietderīgi precizēt, ka šajā ziņojumā ir arī norādīts ( 128 ), kā to uzsver arī Komisija un Polijas Republika, ka iemesls, kas varētu apdraudēt sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru, ir nevis pabalstu izmaksa darba ņēmējiem, kuru bērni dzīvo ārpus Austrijas Republikas, kas veido aptuveni 6 % ( 129 ) no izdevumiem saistībā ar ģimenes pabalstiem, bet gan tas, ka netiek veikta atbilstoša pārbaude attiecībā uz šo pabalstu piešķiršanu.

143.

Otrkārt, piekrītu viedokļiem, ko paudusi Komisija ( 130 ), kā arī EBTA Uzraudzības iestāde un Slovēnijas Republika, ka ir obligāti jāatgādina, ka noteikumi, kas aizsargā darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā un EEZ ( 131 ), tostarp noteikums par vienlīdzīgu attieksmi, ir balstīti uz vispārēju sistēmu, kurā, no vienas puses, sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamie tiesību akti parasti ir tās dalībvalsts tiesību akti, kurā darba ņēmēji veic darbību algota darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā ( 132 ), un, no otras puses, migrējošie darba ņēmēji piedalās uzņemošās dalībvalsts sociālās politikas finansējumā ar sociālajām un nodokļu iemaksām saistībā ar viņu šajā valstī īstenoto darbību ( 133 ), kas pamato piešķirto pabalstu vai priekšrocību vienlīdzību ( 134 ).

144.

Šajā gadījumā man – tāpat kā to dara Čehijas Republika, Horvātijas Republika un Polijas Republika – ir jākonstatē, ka raugoties tikai no ekonomiskā viedokļa, tā kā Austrijas ģimenes pabalsti tiek finansēti no darba devēju iemaksām, kas aprēķinātas, pamatojoties uz darba ņēmēju kopējo darba algu summu, migrējošs darba ņēmējs tādējādi – gluži tāpat kā valsts darba ņēmējs – piedalās sava darba devēja iemaksāto summu apmēra noteikšanā.

145.

Turklāt attiecībā uz ģimenes bonusu Plus un citām aplūkotajām nodokļa atlaidēm Austrijas Republika ir norādījusi, ka šīs priekšrocības tiek finansētas no darba ņēmēju ienākuma nodokļa, un arī tas atspēko Austrijas likumdevēja izvēlētās savstarpējības neesamības pamatojumu ar sociālā taisnīguma mērķi.

146.

Līdz ar to uzskatu, ka atšķirīgā attieksme atkarībā no attiecīgā darba ņēmēja bērna dzīvesvietas nav ne piemērota, ne nepieciešama, lai panāktu vai atjaunotu sociālā nodrošinājuma sistēmas gādīgumu un taisnīgumu.

147.

Visu iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka Austrijas tiesiskais regulējums par ģimenes pabalstu, kā arī sociālo un nodokļu priekšrocību apmēra pielāgošanu Austrijā strādājošām personām, kuru bērni dzīvo citā dalībvalstī, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kas noteikts gan Regulas Nr. 883/2004 4. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktā.

148.

Līdz ar to ierosinu Tiesai atzīt, ka Komisijas otrais iebildums ir pamatots.

149.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Tiesai, manuprāt, būtu jāapmierina Komisijas prasījumi, Austrijas Republikai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

150.

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. un 2. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, EEZ līguma līgumslēdzējas valstis, kas nav dalībvalstis, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde, kuras iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Horvātijas Republika, Polijas Republika, Rumānija, Slovēnijas Republika un Slovākijas Republika, kā arī Norvēģijas Karaliste un EBTA Uzraudzības iestāde savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

151.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi: