1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts strīdā starp Latvijas uzņēmumu SIA “Sātiņi‑S” (turpmāk tekstā – “Sātiņi‑S”) un Lauku atbalsta dienestu (Latvija).

2.

Šis lūgums ir par to, kā interpretēt Regulas (ES) Nr. 1305/2013 ( 2 ) 30. panta 1. punktu un 6. punkta a) apakšpunktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu, un galvenokārt attiecas uz:

3.

Hartas 17. panta “Tiesības uz īpašumu” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

4.

Direktīvas 92/43/EEK ( 3 ) 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot Direktīvu 79/409/EEK [ ( 4 )].”

5.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

[..]”

6.

Regulas Nr. 1305/2013 7., 9. un 24. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7.

Regulas Nr. 1305/2013 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“[..]

Turklāt piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

2. Dalībvalsts vai reģions var izvēlēties piemērot citu “meža” definīciju, nevis to, kas dota 1. punkta r) apakšpunktā, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai uzskaites sistēmu. Dalībvalstis vai reģioni minēto terminu definē lauku attīstības programmā.

[..]”

8.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 4. pantu “Mērķi”:

“[Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP)] vispārējā satvarā atbalsts lauku attīstībai, tostarp pasākumiem pārtikas un nepārtikas nozarē un mežsaimniecībā, palīdz sasniegt šādus mērķus:

9.

Šīs regulas 6. panta “Lauku attīstības programmas” 1. punktā ir noteikts:

“ELFLA dalībvalstīs darbojas ar lauku attīstības programmu starpniecību. Ar minētajām programmām īsteno stratēģiju, lai ar III sadaļā minēto pasākumu kopumu īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes. Minēto Savienības prioritāšu sasniegšanai prasa atbalstu no ELFLA.”

10.

Minētās regulas 10. pants “Lauku attīstības programmu apstiprināšana” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis iesniedz Komisijai priekšlikumu par katru lauku attīstības programmu, kas satur 8. pantā minēto informāciju.

2.   Komisija ar īstenošanas aktu apstiprina katru lauku attīstības programmu.”

11.

Šīs pašas regulas 30. pantā “Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas maksājumi” ir paredzēts:

“1.   Atbalstu saskaņā ar šo pasākumu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu] direktīvas, [Putnu] direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu.

[..]

6.   Maksājumus var saņemt par šādām teritorijām:

[..].”

12.

Īstenošanas regulas (ES) Nr. 808/2014 ( 8 ) 10. panta “Standarta pieņēmumi par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var noteikt maksājumu summu par pasākumiem vai darbību veidiem, kas minēti [Regulas Nr. 1305/2013] 28.–31., 33. un 34. pantā, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.”

13.

Šīs īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas 8. sadaļa “Izvēlēto pasākumu apraksts” ir formulēta šādi:

“[..]

[..]”

14.

Ar minētās īstenošanas regulas I pielikuma 5. daļas 12. pasākumu ir noteikti Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas maksājumi atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantam un ir paredzēti šādi maksājumu veidi:

“Kompensācijas maksājums par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām [kods 12.1]

Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām [kods 12.2]

Kompensācijas maksājums par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upes baseina apsaimniekošanas plānos [kods 12.3].”

15.

Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 264”) ( 9 ) ir paredzēti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

16.

Šo noteikumu 5. nodaļas “Dabas liegumi” 16. punktā ir noteikts:

“Dabas lieguma teritorijā aizliegts:

[..]

16.12. ierīkot purvos dzērveņu plantācijas;

[..].”

17.

Ministru kabineta 2015. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 171”) ( 10 ) 56.–58. punktā ir noteikts:

“56. Aktivitātes atbalsttiesīgā platība ir meža zeme (izņemot purvu):

[..]

58. Atbalstu var saņemt, ja atbalstam pieteiktā atbalsttiesīgā platība ir vismaz viens hektārs, ko veido vismaz 0,1 hektāru lieli lauki un viena ierobežojuma veida minimālā platība vienā laukā ir vismaz 0,1 hektārs, un minētie lauki ir kartogrāfiski identificējami un iekļauti Lauku atbalsta dienesta elektroniskajā pieteikšanās sistēmā un tajos saskaņā ar normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu vai sugu un biotopu aizsardzību pēc stāvokļa kārtējā gada 1. martā ir spēkā kāds no šādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem:

58.1. aizliegta mežsaimnieciskā darbība;

58.2. aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte;

58.3. aizliegta galvenā cirte;

58.4. aizliegta kailcirte ( 11 ).”

18.

Lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam ( 12 ), ko Eiropas Komisija ir apstiprinājusi atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 10. panta 2. punktam, ir norādīts, ka atbalstu var saņemt, ja Natura 2000 teritorijās vai mikroliegumos meža zemēs (izņemot purvus) ir noteikti mežsaimniecības darbības ierobežojumi.

19.

2002. gadā Sātiņi‑S iegādājās 7,7 hektārus purva zemes, kas atrodas dabas lieguma teritorijā un Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorijā Natura 2000 (turpmāk tekstā – “Natura 2000 teritorija”) Latvijā.

20.

2017. gada 2. februārī Sātiņi‑S Lauku atbalsta dienestam iesniedza iesniegumu, lūdzot par 2015. un 2016. gadu izmaksāt kompensāciju par aizliegumu šajā purva zemē ierīkot dzērveņu plantācijas. Ar 2017. gada 28. februāra lēmumu šis dienests šo iesniegumu noraidīja, jo piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta šādas kompensācijas izmaksa.

21.

Sātiņi‑S par šo lēmumu iesniedza pieteikumu Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija), kas ar 2018. gada 26. marta spriedumu šo pieteikumu noraidīja.

22.

Sātiņi‑S par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senātā) (Latvija), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Sātiņi‑S, Latvijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

24.

Tiesas sēdē, kas norisinājās 2021. gada 3. jūnijā, mutvārdu apsvērumus sniedza Latvijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

25.

Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka purva zemes ir pilnībā izslēgtas no Natura 2000 tīkla maksājumiem, un – noliedzošas atbildes uz šo jautājumu gadījumā – vai šīs zemes ietilpst lauksaimniecības teritorijā vai meža teritorijā šīs tiesību normas izpratnē.

26.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktu atbalstu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri ir saistīti ar Dzīvotņu direktīvas, Putnu direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu. Šīs regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka ar attiecīgo atbalstu saistītos maksājumus var saņemt par Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, kas noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu.

27.

Šajā gadījumā Lauku atbalsta dienests atteicās Sātiņi‑S piešķirt kompensāciju par saimnieciskās darbības, ko veido dzērveņu plantāciju ierīkošana purvos, ierobežojumu, pamatojoties uz Latvijas tiesisko regulējumu, kurā šādi maksājumi ir izslēgti attiecībā uz purviem.

28.

Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka par Natura 2000 paredzēto maksājumu sistēmas mērķis ir palīdzēt saņēmējiem pārvarēt grūtības, kas radušās, īstenojot Dzīvotņu direktīvu, Putnu direktīvu un Ūdens pamatdirektīvu, un ka dalībvalstu noteiktie ierobežojumi nedrīkst iznīcināt šīs sistēmas kompensējošo mērķi, ņemot vērā, ka purvi veido būtisku Latvijas teritorijas daļu un ir liela daļa no šīs valsts Natura 2000 teritorijām. Pēc tam šī tiesa konstatē, ka Dzīvotņu direktīvas I pielikumā, kurā ir noteiktas šīs teritorijas, kā viens no Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu veidiem, kuru aizsardzībai ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ir ietverti purvi. Visbeidzot minētā tiesa norāda, pirmkārt, ka, lai gan Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā maksājumi ir ierobežoti, attiecinot tos tikai uz atsevišķām teritorijām, proti, lauksaimniecības un meža teritorijām, maksājumi tajā tomēr nav ierobežoti, attiecinot tos tikai uz atsevišķiem saimnieciskās darbības veidiem, un, otrkārt, ka Noteikumu Nr. 171 58. punktā atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktam ir paredzēts piešķirt tikai par mežsaimniecības darbības ierobežojumiem, lai gan meža zemēs esošajos purvos ir iespējams veikt saimniecisko darbību, ierīkojot tajos dzērveņu plantācijas.

29.

Sātiņi‑S norāda, ka kompensācija, kas valsts tiesiskajā regulējumā ir piešķirta tikai par meža teritorijām, izņemot purvus, ir “netaisnīga” un ka šīs sabiedrības saimnieciskā darbība un zemes robežu noteikšana dabā tika uzsākta, pirms teritorijai tika noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas dabas lieguma statuss.

30.

Latvijas valdība attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu norāda, ka kompensāciju piešķiršanas ierobežojums tieši izriet no Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta, kurā Natura 2000 maksājumi ir paredzēti tikai par lauksaimniecības un meža teritorijām, un ka purva zeme neietilpst meža teritorijās, par kurām valsts ir paredzējusi maksājumu piešķiršanu, jo tā neietilpst šīs regulas 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā definētajā “meža” jēdzienā. Ņemot vērā šīs valdības apstiprinošo atbildi uz šo jautājumu, tā apgalvo, ka nav jālemj par otro prejudiciālo jautājumu, vienlaikus precizējot, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu zemes platība tiek kvalificēta atkarībā no zemes lietošanas veida, saskaņā ar šīs zemes dabiskajām īpašībām un zemes pašreizējo saimniecisko izmantošanu un ka atkarībā no zemes gabalu specifiskajām īpašībām “lauksaimniecībā izmantojamā zeme”, “mežs” un “purvs” ir trīs atsevišķas zemes iedalījuma kategorijas.

31.

Komisija uzskata – tā kā Regulā Nr. 1305/2013 “purvs” vai “purva zeme” nav ne minēti, ne definēti, ne aprakstīti, uz attiecīgajām purva zemēm varētu attiekties šīs regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts atkarībā no to īpašībām, ja tās attiecīgā gadījumā ietilpst “lauksaimniecības platības” definīcijā atbilstoši minētās regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktam vai “meža” definīcijā atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta r) apakšpunktam.

32.

Lai atbildētu uz diviem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, izskatīšu jautājumu par purvu klasifikāciju Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, lai noskaidrotu, vai ar šo tiesību normu purvi pilnībā ir izslēgti no Natura 2000 tīkla maksājumiem.

33.

Runājot par purvu klasifikāciju Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tā kā Savienības tiesībās nav “purvu” vai “purva zemju” definīcijas, norādīšu, ka purvs būtībā ir mitrājs, kam ir raksturīga “kūdras” esamība, t.i., augsne, kurai ir raksturīgs ļoti augsts augu izcelsmes organisko vielu saturs un organiskā oglekļa krājumi ( 13 ). Protams, ir vairāki purvu veidi, bet šie elementi, cik man zināms, ir šo teritoriju galvenās iezīmes.

34.

Ņemot vērā šīs iezīmes, pirmkārt, “purva” definīcija pilnībā neatbilst “lauksaimniecības platības” definīcijai Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē ( 14 ), saskaņā ar kuru ar “lauksaimniecības platība” ir “jebkura platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgie zālāji un pastāvīgas ganības vai ilggadīgie stādījumi, kā definēts [Regulas Nr. 1307/2013] 4. pantā”. Tomēr purvu vismaz daļēji varētu veidot “ilggadīgie zālāji” ( 15 ), kas ir ietverti “lauksaimniecības platības” definīcijā ( 16 ).

35.

Otrkārt, “purva” definīcija pilnībā neatbilst arī “meža” definīcijai Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunkta izpratnē, saskaņā ar kuru “mežs” ir “zemes gabals, kura platība ir vairāk nekā 0,5 hektāri un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un vainaga projekcija ir vairāk nekā 10 %, vai kurā augošie koki ir spējīgi sasniegt minētās robežvērtības in situ, un ar to neapzīmē teritoriju, kuru galvenokārt izmanto kā lauksaimniecības vai pilsētas zemi, ievērojot 2. punktu” ( 17 ). Tomēr purvu atkarībā no tajā sastopamās veģetācijas vismaz daļēji varētu veidot meži ( 18 ).

36.

Tātad sliecos secināt, ka, lai gan purvi kā tādi nav paredzēti Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā, tie šīs tiesību normas piemērošanas nolūkā nav arī tertium genus [trešais veids] salīdzinājumā ar minētajā tiesību normā paredzētajām lauksaimniecības vai meža teritorijām. Citiem vārdiem sakot, tas, ka “purvi”zinātniski ir definēti kā zemes, kurām piemīt konkrētas šo secinājumu 33. punktā aprakstītās iezīmes, neizslēdz, ka šīs pašas zemes atkarībā no to sastāva var ietilpt “lauksamniecības” vai “meža” teritorijas juridiskajā definīcijā šīs pašas tiesību normas izpratnē, ciktāl purvi ietver it īpaši zālājus, kas ir iekļauti “lauksaimniecības teritorijas” definīcijā, vai veģetāciju, kura atbilst tai, kas veido “meža teritoriju” ( 19 ).

37.

Tādējādi uzskatu, ka purva teritorijas vismaz daļēji var ietilpt “lauksaimniecības” vai “meža” teritoriju jēdzienā, par kurām var saņemt maksājumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu.

38.

Šajā gadījumā, tā kā Latvijas likumdevējs Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā paredzētos maksājumus ir paredzējis piešķirt tikai par meža teritorijām, izslēdzot lauksaimniecības teritorijas, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotie purvi, kas ir definēti Latvijas tiesību aktos, ietilpst “meža teritorijas” jēdzienā atbilstoši šai tiesību normai ( 20 ).

39.

Turklāt, tā kā šajā gadījumā aizliegtā darbība ir lauksaimniecības darbība (dzērveņu plantāciju ierīkošana), iesniedzējtiesa arī jautā, vai atbalsts, kas tiek piešķirts saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu, lai zemju īpašniekiem kompensētu grūtības, kuras ir radušās meža teritorijās, ļauj šiem īpašniekiem izmaksāt kompensāciju par aizliegumu veikt ne tikai mežsaimniecības darbību ( 21 ), bet arī lauksaimniecības darbību, piemēram, dzērveņu plantācijas ierīkošanu. Tā uzskata, ka Natura 2000 maksājumu ierobežošana, attiecinot tos tikai uz atsevišķām teritorijām (lauksaimniecības un meža teritorijām), neskar šajās teritorijās veikto saimniecisko darbību.

40.

Taču jākonstatē, ka maksājumi, kas tiek piešķirti saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu, ir paredzēti, lai “saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu] direktīvas, [Putnu] direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu”.

41.

No tekstuālā viedokļa ne Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā, ne šajā regulā kopumā nav precizēts, kāds ir šo “nelabvēlīgo faktoru/grūtību” iemesls, ne arī, vai tie/tās izriet no aizlieguma veikt lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību. Tomēr Īstenošanas regulas Nr. 808/2014 I pielikuma 1. daļas 8. sadaļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums norādīt ierobežojumus vai trūkumus/grūtības, uz kuriem pamatojoties var piešķirt maksājumus, kas paredzēti lauku attīstības plānos. Tādējādi šķiet, ka dalībvalstis var brīvi identificēt trūkumu/grūtību veidus, par kādiem ir tiesības saņemt kompensācijas.

42.

No kontekstuālā viedokļa, lai gan Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā tikai ir norādīts, ka maksājumi var attiekties uz Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, kas ir noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, šīs regulas 30. panta 6. punkta b) apakšpunktā šie maksājumi ar zināmiem nosacījumiem ir attiecināti arī uz “citām norobežotām dabas aizsardzības teritorijām ar vides radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību, vai meži [kuri attiecas uz lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību] ( 22 ) [..]”. Tādējādi uzskatu, ka abas šīs darbības tiek uzskatītas par tādām, par kurām vienādi un bez atšķirībām ir tiesības saņemt maksājumus.

43.

No teleoloģiskā viedokļa no Regulas Nr. 1305/2013 piemērošanas jomas un pašiem tās mērķiem, kā tie ir izklāstīti tās 4. pantā, izriet, ka tā atbalsta lauku attīstību un it īpaši darbības, kuras ietilpst lauksaimniecības pārtikas nozarē, kā arī nepārtikas produktu un mežsaimniecības nozarē. No tā, manuprāt, izriet, ka darbības, kas ir ņemtas vērā saistībā ar Natura 2000 tīkla maksājumiem, var būt tikai lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbības, izņemot, piemēram, kādu no tipiskajām purva izmantošanas darbībām, it īpaši ogļu ieguvi, kas ir rūpnieciska darbība, kura neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā ( 23 ).

44.

Tādēļ, manuprāt, maksājumu piešķiršana, lai kompensētu lauksaimniecības darbību aizliegumu meža teritorijā, principā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu nav izslēgta. Dalībvalstīm ir jānosaka darbības, kuru ierobežojumi dod tiesības uz iepriekš minētajiem maksājumiem.

45.

Līdz ar to uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem iesaku atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā neizslēdz purvus no maksājumiem atbilstoši šīs regulas 30. panta 1. punktam, ciktāl tos attiecīgā gadījumā var veidot lauksaimniecības vai meža teritorijas, par kurām var saņemt maksājumus šīs tiesību normas izpratnē. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir pamatlietā.

46.

Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants dalībvalstij ļauj izslēgt purvus no Natura 2000 tīkla maksājumu saņemšanas vai atbalstu ierobežot, paredzot to piešķirt tikai saistībā ar ierobežojumiem, kuri ir noteikti kādam konkrētam saimnieciskās darbības veidam, it īpaši mežsaimniecības darbībai meža teritorijā.

47.

Šī tiesa it īpaši uzsver – lai gan dalībvalstīm ir jālemj par šīs regulas īstenošanu, to noteiktie ierobežojumi nedrīkst iznīcināt Natura 2000 maksājumu sistēmas “kompensējošo mērķi” ( 24 ).

48.

Latvijas valdība norāda, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants ļauj dalībvalstīm no Natura 2000 tīkla maksājumiem pilnībā izslēgt purvu zemes vai ierobežot atbalsta piešķiršanu Natura 2000 teritorijām, paredzot atbalstu tikai par ierobežojumu, kas ir noteikts konkrētam saimnieciskās darbības veidam. Saskaņā ar šīs regulas 5. un 8. pantu dalībvalstis var ne tikai brīvi izvēlēties lauku attīstības programmas pasākumus, bet arī brīvi noteikt to īstenošanas nosacījumus, un tām nav pienākuma piešķirt visus minētajā regulā paredzētos atbalsta pasākumus. Šajā gadījumā Komisijas apstiprinātās Latvijas lauku attīstības programmas pasākumi atbilstot Savienības tiesiskā regulējuma mērķiem un tajos esot ievērota rīcības brīvība, kas ar šo pašu regulu ir piešķirta dalībvalstīm, jo valsts likumdevējs atbalstu ir mērķtiecīgi virzījis uz to, lai veicinātu mērķi nostiprināt bioloģisko daudzveidību meža zemēs, novēršot finansējuma sadrumstalotību.

49.

Komisija, atgādinājusi, ka purva zemes var būt vai nu lauksaimniecības teritorija, vai meža teritorija atkarībā no to īpašībām ( 25 ), un ņemot vērā Latvijas likumdevēja izvēli kompensāciju piešķirt tikai par ierobežojumiem, kas ir noteikti meža teritorijās, apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 2. punktu dalībvalsts var izvēlēties piemērot citu jēdziena “mežs” definīciju, nevis to, kas ietverta šī panta 1. punkta r) apakšpunktā, un tādējādi no Natura 2000 maksājumu saņemšanas var pilnībā izslēgt purva zemes, ar nosacījumu, ka šī definīcija nav diskriminējoša. Turklāt tā uzskata, ka dalībvalstis ar pašas Komisijas apstiprinātajām lauku atbalsta programmām var izvēlēties pasākumus, kam ir jāsaņem ELFLA finansējums, un ka šīs regulas 30. pants nerada nekādu pienākumu finansēt kompensācijas par ierobežojumiem saistībā ar Natura 2000. Tādējādi tā uzskata, ka dalībvalsts var ierobežot atbalsta piešķiršanu par Natura 2000 teritorijām, atbalstu paredzot tikai par dažiem konkrētiem saimnieciskās darbības ierobežojuma veidiem.

50.

Vispirms vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants nenosaka nekādu pienākumu veikt maksājumu, kā tas skaidri izriet no tā 6. punkta formulējuma, kurā ir paredzēts, ka par tajā minētajām teritorijām, it īpaši Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, ir tiesības saņemt maksājumus. Šī pieeja turklāt atbilst Savienības tiesiskā regulējuma lauku attīstības jomā būtībai, ļaujot dalībvalstīm savās lauku attīstības programmās brīvi noteikt šī tiesiskā regulējuma īstenošanas pasākumus, ievērojot Savienības prioritātes un ņemot vērā valsts specifiku ( 26 ).

51.

Turklāt vispirms ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulas Nr. 808/2014 I pielikuma 5. daļas 12. pasākumā ir paredzēti trīs maksājumu veidi, no kuriem dalībvalstis var izvēlēties atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantam, proti, kompensācijas maksājums par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām, kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām un kompensācijas maksājums par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upju baseinu apsaimniekošanas plānos. Pēc tam šīs īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas 8. sadaļas 2. punkta e) apakšpunkta 11. punktā dalībvalstīm ir it īpaši noteikts pienākums noteikt ierobežojumus vai trūkumus/grūtības, kuru dēļ var tikt piešķirti lauku attīstības plānos paredzētie maksājumi. Visbeidzot, minētās īstenošanas regulas 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt maksājumu summu, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.

52.

Tādējādi Savienības tiesiskais regulējums principā dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību saistībā, pirmkārt, ar to pasākumu izvēli, kurus tās ir paredzējušas īstenot, izvēloties no Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem pasākumiem, un, otrkārt, to ierobežojumu vai trūkumu/grūtību noteikšanu, kuru dēļ maksājumi tiek piešķirti. Tādējādi uzskatu, ka Latvijas likumdevējs, pieņemot Regulas Nr. 1305/2013 30. panta īstenošanas pasākumus, izmantodams tam šajā regulā piešķirto rīcības brīvību, pamatoti ir izvēlējies tikai kompensācijas par meža zemēm un maksājumus ir attiecinājis tikai uz dažiem ierobežojumiem, proti, Noteikumu Nr. 171 58. punktā paredzēto mežsaimniecības darbību aizliegumiem.

53.

Šo secinājumu nevar atspēkot ar Natura 2000 maksājumu sistēmas “kompensējošo mērķi”, uz kuru iesniedzējtiesa ir atsaukusies, pamatojoties uz spriedumu Lingurár ( 27 ). Proti, minētais spriedums attiecās uz situāciju, kurā attiecīgā dalībvalsts par labu privātpersonām bija īstenojusi atbalstu atbilstoši Natura 2000 tīklam, ņemot vērā mežu un citas meža zemes lietošanas ierobežojumus, un no atbalsta bija pilnībā izslēgusi meža teritorijas, kurās ietilpa valstij piederoša platība, neatkarīgi no tās lieluma, kas attiecīgā gadījumā izraisīja to, ka par meža platību, no kuras 0,182 % piederēja valstij, nebija tiesību saņemt attiecīgo atbalstu. Tiesa uzskatīja, ka tieši šis ierobežojums apdraudēja maksājumu sistēmas kompensējošo mērķi un bija nesamērīgs pasākums ( 28 ). Situācija pamatlietā ir atšķirīga, jo Latvijas likumdevējs purvus ir pilnībā izslēdzis no meža zemēm, par kurām tiek piešķirts atbalsts, izdarot izvēli, kas principā ir tā kompetencē.

54.

Protams, kad dalībvalsts izvēlas veicamos pasākumus, tai ir jāievēro vispārējie Savienības principi, piemēram, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principi ( 29 ). Kā to ir norādījusi Komisija, ja attiecīgie purvi atbilstoši to īpašībām ietilptu “mežos” saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā ietverto definīciju vai saskaņā ar definīciju, kas, iespējams, ir ietverta tās lauku attīstības programmā atbilstoši šīs regulas 2. panta 2. punktam ( 30 ), šo teritoriju izslēgšana no atbalsta saņemšanas atbilstoši minētās regulas 30. pantam izrādītos pretrunā Savienības tiesiskā regulējuma sistēmai raksturīgajam vispārējam diskriminācijas aizlieguma principam.

55.

Tādējādi iesaku uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij, ievērojot vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, vai nu izslēgt purvus no Natura 2000 tīkla maksājumu saņemšanas, ja vien šī izslēgšana neapdraud šo maksājumu kompensējošo mērķi, vai arī ierobežot par šīm teritorijām piešķiramo atbalstu, attiecinot to tikai uz ierobežojumiem, kuri ir noteikti kādam konkrētam saimnieciskās darbības veidam, it īpaši mežsaimniecības darbībai.

56.

Ar piekto un pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir tiesības uz maksājumiem saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumu šajā nekustamajā īpašumā, ja brīdī, kad tas minēto īpašumu iegādājās, tas zināja par šādu ierobežojumu.

57.

Latvijas valdība piedāvā uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši, pamatojot ar to, ka Hartas 17. pantā vispārējās interesēs, ievērojot samērīguma principu, ir atļauti īpašuma izmantošanas ierobežojumi, ka Sātiņi‑S attiecīgo nekustamo īpašumu bija iegādājusies tad, kad jau pastāvēja likumiskie ierobežojumi tās saimnieciskās darbības veikšanai, kuru tā vēlējās veikt, un ka nav nekādu pierādījumu, ka tā būtu saņēmusi leģitīmus apliecinājumus, ka valsts pasākumi, kas attiecas uz Natura 2000 tīkla maksājumu piešķiršanu, varētu tikt mainīti tai par labu.

58.

Īrijas valdība, kas savus apsvērumus ir paudusi tikai par šo jautājumu, uz minēto jautājumu piedāvā atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 17. pantu nedod tiesības uz Natura 2000 tīkla maksājumu saistībā ar personas ieceri uzsākt jaunu saimniecisko darbību īpašumā, ja brīdī, kad tā iegādājās šo īpašumu, tā jau zināja par minētajam īpašumam noteiktajiem ierobežojumiem.

59.

Komisija norāda, ka šajā gadījumā runa ir nevis par īpašuma ekspropriāciju, bet gan par īpašuma izmantošanas regulējumu, kas ir atļauts, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs, atbilstoši Hartas 17. panta 1. punkta pēdējam teikumam, jo vides aizsardzība ir vispārējo interešu mērķis un aizliegums ierīkot dzērveņu plantāciju šajā ziņā nav nesamērīgs. Tā apgalvo, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā nav noteikts ne pienākums, ne arī sniegts solījums samaksāt kompensācijas fiziskām personām par ikvienu ierobežojumu, kas ir noteikts atbilstoši Natura 2000 tīklam, un ka arī Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā nav ietverti noteikumi par kompensācijas mehānisma ieviešanu. Tā izvirza arī jautājumu par Tiesas kompetenci lemt par tādu tiesību uz īpašumu ierobežojumu kā šajā lietā aplūkotais, kas neattiecas uz Savienības tiesību īstenošanu.

60.

Vispirms, runājot par Tiesas kompetenci lemt par piekto prejudiciālo jautājumu, jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, kas reglamentē tās piemērošanas jomu, tās tiesību normas attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šī tiesību norma apstiprina Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras tiek regulētas ar Savienības tiesībām, bet tās nevar būt piemērojamas ārpus šādām situācijām. Ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tad tās izskatīšana nav Tiesas kompetencē, un Hartas tiesību normas, uz kurām ir izdarīta atsauce, nevar pašas pamatot šo kompetenci ( 31 ).

61.

Taču šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par to, kā interpretēt Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktu kopsakarā ar Hartas 17. pantu. Tātad šis jautājums galvenokārt attiecas uz šīs regulas 30. panta piemērošanu.

62.

Šajā ziņā pietiek norādīt, kā tas izriet no piedāvātajām atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā nav paredzēts ne pienākums veikt maksājumu, ne arī tiesības uz kompensāciju saistībā ar ierobežojumiem, kas ir noteikti atbilstoši Natura 2000. Proti, kā tas ir izklāstīts šo secinājumu 50. un 51. punktā, lai gan dalībvalstis atbilstoši šai tiesību normai var veikt pasākumus, tām nekādā ziņā nav pienākuma to darīt, turklāt tām ir rīcības brīvība saistībā ar pasākumiem, kurus tās uzskata par atbilstošiem šīs regulas īstenošanai.

63.

Šo secinājumu nevar atspēkot ne ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta, kas aplūkots kopsakarā ar Hartas 17. pantu, interpretāciju – jo pēdējai minētajai tiesību normai nav nekādas ietekmes uz Regulas Nr. 1305/2013 30. panta piemērošanas jomu –, ne ar iespējamu minētā 17. panta autonomu piemērošanu, kas ietvertu šīs tiesību normas piemērošanu pilnībā iekšējai situācijai un nebūtu saistīta ar Savienības tiesību aktu īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

64.

Konkrētāk, runājot par Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, uz ko Īrijas valdība ir atsaukusies kā uz dalībvalstu pienākuma avotu, nākas konstatēt, ka būtībā šīs tiesību normas 1. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, un tās 2. punktā ir paredzēts, ka šīs dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai tajās pašās teritorijās novērstu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī būtiskus traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ ir noteiktas attiecīgās teritorijas. Man šķiet, ka, lai gan minētajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt pasākumus attiecīgo teritoriju aizsardzībai, tajā nekādā ziņā nav paredzēts, ka ir jāveic tādi kompensējoši pasākumi, kādi ir aplūkoti pamatlietā.

65.

Pakārtoti man ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkotie Latvijas likumdevēja ieviestie ierobežojumi skar nevis tiesību uz īpašumu būtību, bet tikai to izmantošanu, kas Hartas 17. panta 1. punkta pēdējā teikuma izpratnē var tikt noteikta ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību uz īpašumu izmantošana var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību ( 32 ). Šajā gadījumā vides aizsardzība ir viens no šiem mērķiem un tātad tā var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu ( 33 ), līdz ar to tāds aizliegums ierīkot dzērveņu plantāciju, kāds ir aplūkots pamatlietā, atbilst vispārējo interešu mērķim un nav nesamērīgs ar vēlamo mērķi, jo ekosistēmu aizsardzības nepieciešamība noteikti ir saistīta ar aizliegumu pārveidot teritoriju stāvokli ( 34 ).

66.

Līdz ar to ierosinu uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nekustamā īpašuma kā purvi īpašniekam tas nepiešķir tiesības uz Natura 2000 tīkla maksājumiem saistībā ar saimnieciskās darbības veikšanas ierobežojumu šajā īpašumā.

67.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: