1.

Šī lieta Tiesai rada būtisku Korneija dilemmu – vai dot priekšroku tiesiskuma principam vai tiesiskās drošības principam? Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Győri Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ģēras Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) saistībā ar lēmumu, ar kuru tika noraidīta prasītājas dzēsto lauksaimniecības zemju ususfructus lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana.

2.

Grossmania ir Ungārijā reģistrēta komercsabiedrība, kuru nodibinājuši dalībvalstu, kas nav Ungārija, valstspiederīgie. Grossmania Ungārijā bija nekustamā īpašuma ususfructus lietojuma tiesības. Šīs tiesības tika dzēstas no zemesgrāmatas saskaņā ar a mező- és erdőgazdasági földek forgalmáról szóló 2013. évi CXXII. törvénnyel összefüggő egyes rendelkezésekről és átmeneti szabályokról szóló 2013. évi CCXII. törvény (2013. gada Likums CCXII, ar ko nosaka pārejas un citus noteikumus attiecībā uz 2013. gada Likumu CXXII par lauksaimniecības un mežu zemes apriti; turpmāk tekstā – “2013. gada Likums par pārejas pasākumiem”) 108. panta 1. punktu un az ingatlan nyilvántartásról szóló 1997. évi CXLI. törvény (1997. gada Likums CXLI par zemesgrāmatām; turpmāk tekstā – “Zemesgrāmatu likums”) 94. panta 5. punktu. Grossmania neapstrīdēja savu ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu.

3.

2018. gada 6. marta spriedumā SEGRO un Horváth (apvienotās lietas C‑52/16 un C‑113/16, EU:C:2018:157; turpmāk tekstā – “spriedums SEGRO un Horváth”) Tiesa nolēma, ka LESD 63. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, saskaņā ar kuru iepriekš iegūtas lauksaimniecības zemju ususfructus lietojuma tiesības, kuru īpašnieki nav tuvi šo zemju īpašnieka radinieki, izbeidzas ex lege un līdz ar to tiek dzēstas no zemesgrāmatas.

4.

Šī sprieduma pasludināšanas rezultātā Grossmania lūdza Vas Megyei Kormányhivatal Celldömölki Járási Hivatala (Vašas meģes administratīvo dienestu Celldemelkas rajona birojs, Ungārija; turpmāk tekstā – “pirmās instances administratīvā iestāde”) atkārtoti ierakstīt tās ususfructus lietojuma tiesības uz aplūkotajiem īpašumiem. Ar 2019. gada 17. maija lēmumu tā noraidīja šo lūgumu, it īpaši atsaucoties uz 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu.

5.

Grossmania iesniedza administratīvu sūdzību, un ar 2019. gada 5. augusta lēmumu Vašas reģiona Administratīvā nodaļa minēto lēmumu atstāja negrozītu. Tā norādīja, ka pieteikums par atkārtotu ierakstīšanu nebija pieņemams, jo joprojām bija spēkā 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts. Tā uzskatīja, ka spriedums SEGRO un Horváth, kā arī 2019. gada 21. maija spriedums Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432; turpmāk tekstā – “spriedums Komisija/Ungārija”) šajā lietā nebija piemērojams.

6.

Grossmania iesniedzējtiesā iesniedza administratīvu sūdzību par 2019. gada 5. augusta lēmumu. Iesniedzējtiesa norāda, ka Grossmania nevar saņemt finanšu kompensāciju, jo nav tādu valsts tiesību normu, kurās būtu paredzēta šāda kompensācija. Tā atsaucas uz Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija) judikatūru. Šajā judikatūrā tika konstatēts, ka ir radusies ar Ungārijas Pamatlikumu nesaderīga situācija, jo attiecībā uz ususfructus lietojuma tiesībām un parastajām lietošanas tiesībām, kas izbeidzās saskaņā ar 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. pantu, likumdevējs nebija pieņēmis tiesisko regulējumu, kas ļautu kompensēt ārkārtas mantiskos zaudējumus, ko nevar pieprasīt, noslēdzot vienošanos starp līgumslēdzējām pusēm, bet kas izriet no spēkā esošajiem līgumiem. Alkotmánybíróság lika likumdevējam novērst šo ar Pamatlikumu nesaderīgo trūkumu līdz 2015. gada 1. decembrim. Tomēr laikā, kas pārsniedz piecus ar pusi gadus, šajā saistībā nav ticis pieņemts neviens noteikums. Iesniedzējtiesa norāda uz to, ka fakti lietā SEGRO un Horváth atšķiras no šīs lietas faktiem, jo Grossmania neapstrīdēja administratīvos lēmumus, ar kuriem tika dzēstas tās tiesības uz ususfructus lietojuma tiesībām.

7.

Šādos apstākļos Győri Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ģēras Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja Tiesa, pieņemot nolēmumu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ir nospriedusi, ka kāda dalībvalsts tiesību norma nav saderīga ar Savienības tiesībām, šo tiesību normu nevar piemērot arī turpmākos valsts administratīvajos vai tiesu procesos, lai arī turpmākajos procesos aplūkotie faktiskie apstākļi nav pilnīgi identiski iepriekšējā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā aplūkotajiem?”

8.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Grossmania, Vācijas, Spānijas un Ungārijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

9.

Ņemot vērā, ka visi lietas dalībnieki (izņemot Ungārijas valdību) atsaucas uz vienu un to pašu judikatūru un izvirza argumentus, kas pārklājas, apgalvojot, ka uz jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, es savā vērtējumā atsaukšos vienīgi uz to galvenajiem argumentiem.

10.

Ungārijas valdība apgalvo, pirmkārt, kā to ir norādījusi pati iesniedzējtiesa, ka situācija pamattiesvedībā atšķiras no tās, kas bija pamatā spriedumam SEGRO un Horváth, ņemot vērā, ka Grossmania nav apstrīdējusi tās ususfructus lietojuma tiesību dzēšanu 2014. gadā. No 2004. gada 13. janvāra sprieduma Kühne & Heitz (C‑453/00, EU:C:2004:17; turpmāk tekstā – “spriedums Kühne & Heitz”) izriet, ka administratīvajai iestādei šāds lēmums ir jāpārskata vienīgi tad, ja ir izpildīti minētā sprieduma 28. punktā minētie četri nosacījumi. Lietas dalībnieki neapstrīd, ka šajā lietā tie nav izpildīti. Šādos apstākļos ir nepieciešams līdzsvarot tiesiskās drošības principu un tiesiskuma principu Savienības tiesībās un nodrošināt, lai tiktu ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, lai indivīdi varētu celt prasības, pamatojoties uz Savienības tiesībām. Ungārijas valdība norāda, ka valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz prasību celšanu, kas bija spēkā attiecīgajā laikā, šīs prasības bija ievērotas. Otrkārt, Ungārijas valdība apgalvo, ka tuvākajā nākotnē tiks pieņemtas valsts tiesību normas, kas garantēs, ka saistībā ar dzēstajām ususfructus lietojuma tiesībām tiks pienācīgi ņemtas vērā ieinteresēto personu intereses. Šis temats pašlaik tiek apspriests ar Komisiju.

11.

Šajā lietā rodas jautājums, vai Tiesas spriedums, ar kuru valsts tiesību norma (2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts) ir atzīta par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, liedz piemērot šo tiesību normu situācijās, kas ir līdzīgas situācijai, kurā tika taisīts minētais spriedums, tomēr nav identiskas. Uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

12.

Tas tostarp izriet no fakta, ka pēdējās instances tiesām noteiktajam pienākumam uzdot prejudiciālu jautājumu ir izņēmums: gadījumos, kad “ierosinātais jautājums ir pēc būtības identisks kādam citam jautājumam, attiecībā uz kuru analoģiskā lietā jau ir sniegts prejudiciāls nolēmums” ( 2 ).

13.

Spriedumā SEGRO un Horváth, 129. punkts, Tiesa nosprieda, ka LESD 63. pants nepieļauj tādu noteikumu, kāds ir 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts ( 3 ). Neraugoties uz to, ka uzdotajā jautājumā ir pieminēts vienīgi spriedums SEGRO un Horváth, ir skaidrs, ka šajos secinājumos ir nepieciešams ņemt vērā arī spriedumu Komisija/Ungārija. Proti, minētajā spriedumā konkrēti ir konstatēts, ka Ungārija, pieņemot 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, nav izpildījusi LESD 63. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantā paredzētos pienākumus.

14.

Pirmkārt, šis spriedums, ar kuru ir konstatēta pienākumu neizpilde, ir res judicata attiecībā uz attiecīgajā spriedumā konstatētajiem faktiem un tiesību aktiem. Otrkārt, “konstatējums, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar [Savienības] tiesībām, nozīmē, pirmkārt, automātisku aizliegumu gan šīs dalībvalsts tiesu, gan administratīvām iestādēm piemērot [attiecīgo valsts pasākumu] un, otrkārt, šo iestāžu pienākumu veikt visus atbilstošos pasākumus, lai veicinātu [Savienības] tiesību pilnīgu piemērošanu” ( 4 ).

15.

No iepriekš minētā izriet, ka Ungārijas iestādēm (tostarp iesniedzējtiesai) ir pienākums nepiemērot 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, kuru aptuveni divarpus gadus pēc sprieduma, ar kuru konstatēta Ungārijas pienākumu neizpilde, Ungārijas likumdevējs joprojām ir saglabājis spēkā.

16.

Faktiski Ungārija ne tikai nav rīkojusies, lai izpildītu šos divus Tiesas spriedumus, bet tā ir arī ieviesusi jaunus noteikumus, kas kavē Savienības tiesību pilnu iedarbību. Ar šiem noteikumiem ir apgrūtināta ususfructus lietojuma tiesību atkārtota ierakstīšana pēc tam, kad tās ir tikušas prettiesiski dzēstas. Savu secinājumu beigās es pievērsīšos jaunajiem noteikumiem (2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 4. un 5. punkts).

17.

Pamatojoties uz Tiesai iesniegtajiem dokumentiem, iespējams, nav nepieciešams atcelt lēmumus, ar kuriem tika dzēstas ususfructus lietojuma tiesības. Ja tas tā ir, tad nerodas tāda situācija, kurā nebūtu jāpiemēro galīgais valsts lēmums.

18.

Kā norāda Ungārijas valdība, Grossmania atrodas atšķirīgā faktiskajā situācijā nekā SEGRO vai Horváth, kuri apstrīdēja lēmumus, ar kuriem tika dzēstas to ususfructus lietojuma tiesības. Grossmania lēmumi ir res judicata jeb, citiem vārdiem, galīgie valsts lēmumi, līdz ar to vairs nav iespējams grozīt lēmumus, ar kuriem tika dzēstas Grossmania ususfructus lietojuma tiesības.

19.

Tomēr pretēji šiem argumentiem šķiet, ka saskaņā ar Ungārijas tiesībām pastāv īpaša procedūra, saukta par “pārskatīšanas procedūru”, kuru pēc savas iniciatīvas var pieprasīt valsts administrācija piecu gadu laikā pēc tam, kad lēmums kļuvis galīgs.

20.

Tātad iesniedzējtiesai būs jālemj par vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, kā norāda Komisija, tai būs jānosaka, vai kompetentā iestāde nav izvirzījusi argumentu, ka lēmumi, ar kuriem atceltas Grossmania ususfructus lietojuma tiesības, ir kļuvis galīgs. Otrkārt, tai būs jāliek atkārtoti ierakstīt Grossmania dzēstās tiesības vai attiecīgā gadījumā jāatceļ apstrīdētais lēmums (ar kuru tika noraidīts Grossmania pieteikums atkārtoti ierakstīt ususfructus lietojuma tiesības). Treškārt, iesniedzējtiesai būs jāuzdod kompetentajai iestādei veikt jaunu procedūru, šai iestādei šajā gadījumā būs pienākums interpretēt valsts tiesības, piemērojot Savienības tiesību lietderīgās iedarbības prizmu. Nepieciešamības gadījumā administrācijai šajā ziņā būs jāizmanto iepriekš norādītā pārskatīšanas procedūra, lai atkārtoti ierakstītu dzēstās tiesības.

21.

No Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Ungārijas iestādes vienkārši nav pārliecinājušās, vai lēmumi, ar kuriem dzēstas Grossmania ususfructus lietojuma tiesības, ir galīgi. Tās arī nav izvērtējušas, kādā veidā Ungārijas tiesības varētu tikt piemērotas atbilstoši Savienības tiesībām.

22.

Visi lietas dalībnieki ir koncentrējušies uz apgalvoto pretrunu starp tiesiskās drošības principu un tiesiskuma un Savienības tiesību pārākuma principiem, tomēr ir svarīgi vispirms noteikt, vai pamattiesvedības gadījumā šāda pretruna vispār rodas.

23.

Es norādu (tāpat kā Vācijas valdība), ka iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka ususfructus lietojuma tiesību dzēšana tika pasludināta ex lege un ka faktiski nav pieņemts neviens likumīgs administratīvs lēmums. Tas ir apstāklis, kas ir jāpierāda iesniedzējtiesai, bet šādā gadījumā mēs neatrastos Kühne & Heitz ( 5 ) un i‑21 Germany ( 6 ) situācijā.

24.

Šādā gadījumā saskaņā ar lojālas sadarbības principu (LES 4. panta 3. punkts) “dalībvalstīm ir pienākums likvidēt [Savienības] tiesību pārkāpuma radītās prettiesiskās sekas” un “attiecīgajām dalībvalsts iestādēm ir jāveic visi vispārējie vai īpašie pasākumi, lai to teritorijā nodrošinātu [Savienības] tiesību izpildi. [..] Saglabājot veicamo pasākumu izvēli, minētajām iestādēm it īpaši ir jāraugās, lai pēc iespējas īsākā termiņā valsts tiesības tiktu saskaņotas ar [Savienības] tiesībām un lai pilnībā būtu spēkā no [Savienības] tiesībām izrietošās privātpersonu tiesības” ( 7 ).

25.

Turklāt “Savienības tiesību pārākuma principam piemītošās sekas ir saistošas visām dalībvalsts iestādēm [..]. Nevar pieļaut, lai valsts tiesību normas, pat konstitucionāla rakstura normas, apdraudētu Savienības tiesību vienotību un efektivitāti” ( 8 ).

26.

Pirmkārt, Ungārijas iestādēm būs jānosaka, vai lēmumi par dzēšanu ir galīgi. Ja tie tādi ir, tad tām būs jāpārliecinās, vai šos lēmumus var atkārtoti izvērtēt atbilstoši valsts tiesībām. Tiklīdz Ungārijas iestādes būs beigušas šo vērtējumu, tām būs jāņem vērā Savienības tiesību lietderīgā iedarbība un pārākums.

27.

Ja, neraugoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesniedzējtiesai ir jāaplūko pienākums nepiemērot valsts tiesību aktus, es veikšu šādus apsvērumus.

28.

Vispirms visi lietas dalībnieki (pat Ungārijas valdība) būtībā ir vienisprātis, ka interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi spriedumā SEGRO un Horváth (45. un 46. punkts), šajā gadījumā nozīmē pienākumu nepiemērot Ungārijas tiesisko regulējumu, jo tas ir pretrunā LESD 63. pantam.

29.

Prejudiciālā nolēmuma procedūra ir izstrādāta, lai nodrošinātu sadarbību starp valsts tiesām un Tiesu, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu un vienveidību. Tādējādi, kā uzsver Spānijas valdība, ir jānodrošina Tiesas spriedumu saistošais raksturs, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta ne tikai Savienības tiesībās piešķirtā aizsardzība, bet arī Savienības tiesību konsekvence, tādējādi radot diskrimināciju Savienības tiesībās.

30.

Turklāt, lai gan iesniedzējtiesai ir saistošs Tiesas spriedums, Tiesas spriedumu erga omnes iedarbība ir piemērojama visā Savienībā ( 9 ) līdzvērtīgām situācijām.

31.

Tiesas sprieduma prejudiciālā nolēmuma lietā saistošais spēks attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju un šai interpretācijai “ir tikai deklaratīvs spēks, kā rezultātā tā sekas parasti stājas spēkā dienā, kad ir stājusies spēkā arī interpretētā tiesību norma” ( 10 ). Šis saistošais spēks ir saistīts ar attiecīgo Savienības tiesību normu. Ja šāds saistošais spēks būtu stingri ierobežots vienīgi ar attiecīgo situāciju, tas būtu pretrunā prejudiciālā nolēmuma procedūras mērķim, proti, garantēt Savienības tiesību interpretācijas vienveidību ( 11 ).

32.

Šīs interpretācijas saistošais raksturs izriet no Savienības tiesību pārākuma, Da Costa un Cilfit ( 12 ) judikatūras, Tiesas interpretācijas deklaratīvā un atpakaļejošā spēka, kā arī no prejudiciālā nolēmuma tiesvedības mērķa nodrošināt Savienības tiesību vienotību un konsekvenci (proti, novērst atšķirīgu interpretāciju), pilnīgu iedarbību un autonomiju.

33.

Proti, 2018. gada 6. marta spriedumā Achmea (C‑284/16, EU:C:2018:158, 35. punkts) Tiesa atgādināja, ka, “lai garantētu [Savienības] tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar Līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju”. Tādēļ “saskaņā ar LES 19. pantu valsts tiesām un Tiesai ir jānodrošina Savienības tiesību pilnīga piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no minētajām tiesībām” ( 13 ). It īpaši “šādi izstrādātās tiesu sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašo raksturu” ( 14 ).

34.

No tā izriet, ka “saskaņā ar pārākuma principu gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt atbilstīgi Savienības tiesību prasībām, valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir uzdevums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, pēc savas ierosmes vajadzības gadījumā atstājot bez piemērošanas jebkuru tām pretrunā esošu valsts tiesību normu, pat vēlāk pieņemtu, un nav nepieciešams lūgt vai gaidīt, lai tā vispirms tiktu atcelta likumdošanas kārtībā vai ar kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi” ( 15 ). Šajā ziņā, ja valsts tiesai ir šaubas, “pat tad, ja pastāv Tiesas judikatūra, kurā attiecīgais tiesību jautājums ir izspriests, valstu tiesām joprojām ir visas tiesības vērsties Tiesā, ja tās to uzskata par lietderīgu” ( 16 ). Tomēr nav šaubu par to, ka valsts tiesai nav pienākuma to darīt, ja tai nav šādu šaubu ( 17 ).

35.

Turpinājumā, lai gan no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka spriedumiem SEGRO un Horváth un Komisija/Ungārija būtu jāvirza iesniedzējtiesu nepiemērot aplūkotās valsts tiesību normas, uz kurām Ungārijas valsts iestādes atsaucās, lai noraidītu Grossmania pieteikumu par atkārtotu ierakstīšanu, un iesniedzējtiesa patiesi sāk ar pieņēmumu, ka tai būtu šādi jārīkojas, no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka iesniedzējtiesas šaubas attiecas drīzāk uz administratīvo lēmumu (ar kuriem šīs tiesības tika dzēstas), kuri ir kļuvuši galīgi, esamību.

36.

Tiesa, ka “katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz procesuāli noteikumi tiesvedībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām izriet no [Savienības] tiesību tiešās iedarbības, ar nosacījumu, ka šie noteikumi nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī tādi, kas padara praktiski neiespējamu [Savienības] tiesībās paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips)” ( 18 ).

37.

Tomēr, kā uzsver Komisija, ņemot vērā tiesiskās drošības nozīmīgumu, uz šo principu nevar atsaukties, lai pamatotu to, ka dalībvalsts samazina Savienības tiesību lietderīgo iedarbību. No judikatūras izriet, ka “dalībvalstīm ir jānorāda tiesas un/vai iestādes, kam ir kompetence kontrolēt valsts tiesību normas spēkā esamību un paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļus, un procedūras, kas ļautu apstrīdēt šo spēkā esamību, un, ja prasība ir pamatota, atcelt minēto tiesību normu, kā arī vajadzības gadījumā noteikt šīs atcelšanas sekas” ( 19 ).

38.

No Tiesai iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Ungārijas iestādes nenorādīja uz lēmumu, ar kuriem tika dzēstas Grossmania ususfructus lietojuma tiesības, galīgo raksturu. Tas, vai šie lēmumi ir galīgi, ir atkarīgs no piemērojamajiem Ungārijas procesuālajiem noteikumiem, tomēr principā šādai bezdarbībai vajadzētu izraisīt to, ka šīm iestādēm netiek ļauts atsaukties uz šo galīgo raksturu. Iespējams, ka Ungārijas tiesības ļauj šīm iestādēm atteikties no tiesībām atsaukties uz šo lēmumu galīgo raksturu vai arī – kas būtībā ir tas pats – valsts tiesības ļauj valsts iestādēm pārskatīt šādus lēmumus. Saskaņā ar judikatūru, “ja piemērojamie iekšējie procesuālie noteikumi paredz iespēju, ka pie zināmiem nosacījumiem valsts tiesa [vai valsts administratīvā iestāde] pārskata nolēmumu ar res judicata spēku, lai padarītu situāciju saderīgu ar valsts tiesībām, tad atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem, ja ir izpildīti minētie nosacījumi, šādai iespējai ir jāpastāv, lai tiktu atjaunota attiecīgās situācijas saderība ar Savienības tiesībām” ( 20 ). Līdz ar to iesniedzējtiesai tas būtu jāņem vērā, lai izvairītos no līdzvērtības principa pārkāpuma šajā lietā.

39.

It īpaši no 2012. gada 4. oktobra sprieduma Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608; turpmāk tekstā – “spriedums Byankov”) izriet, ka “Tiesa jau ir atzinusi, ka administratīva akta galīgais raksturs veicina tiesisko drošību un tādējādi Savienības tiesībās nav paredzēts, ka pārvaldes iestādei principā būtu pienākums pārskatīt administratīvu aktu, kurš kļuvis galīgs” (minētā sprieduma 76. punkts).

40.

Tomēr “no LESD 4. panta 3. punkta izrietošais lojālas sadarbības princips paredz, ka īpaši apstākļi var būt par pamatu tam, lai valsts pārvaldes iestāde pārskatītu galīgu administratīvu lēmumu, lai īpaši ņemtu vērā pēc šī lēmuma pieņemšanas Tiesas veiktu Savienības tiesību normas interpretāciju [..]. No judikatūras izriet, ka šajā kontekstā Tiesa ir ņēmusi vērā situācijas īpatnības un attiecīgās intereses, lai rastu līdzsvaru starpā tiesisko drošību un atbilstību Savienības tiesībām” ( 21 ).

41.

Turklāt no judikatūras izriet, ka efektivitātes princips, tāpat kā līdzvērtības princips, izriet no LES 4. panta 3. punktā paredzētā lojālas sadarbības principa (spriedums XC) ( 22 ).

42.

Saskaņā ar sprieduma XC 23. punktu “no šiem principiem izrietošās prasības ir spēkā gan attiecībā uz piekritīgo tiesu, kurām ir jāizskata uz Savienības tiesībām balstītas prasības, noteikšanu, gan arī attiecībā uz īpašu procesuālo noteikumu par šādu prasību celšanu definēšanu”.

43.

Turklāt šī paša sprieduma 24. punktā ir noteikts, ka “šo prasību ievērošana ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu nozīmi visā procesā, procesa norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs”.

44.

No iepriekš minētā izriet, ka prasība ievērot tādu lēmumu kā pamatlietā aplūkotie galīgo raksturu ir jāizvērtē, ņemot vērā efektivitātes principu.

45.

Šajā lietā ir jāpiemēro spriedums Byankov. Proti, Tiesa minētajā lietā nosprieda, ka Savienības tiesībām ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru administratīvais process, kura rezultātā ir pieņemts aizliegums izceļot no valsts teritorijas, kurš ir kļuvis galīgs un par kuru nav celta prasība tiesā, būtībā nevar tikt atsākts gadījumā, ja šis aizliegums būtu acīmredzami pretrunā Savienības tiesībām, pat ja šāds aizliegums turpina radīt tiesiskas sekas attiecībā uz tā adresātu.

46.

Tiesa nosprieda, ka šādu rezultātu nevar saprātīgi pamatot ar tiesiskās drošības principu ( 23 ).

47.

Kā tika nospriests lietā Byankov, es (tāpat kā Vācijas valdība un Komisija) uzskatu, ka tiesiskās drošības principu, kurš ir jālīdzsvaro ar prasību ievērot Savienības tiesības, dalībvalstis nevar izmantot kā līdzekli, lai izvairītos no Savienības tiesību piemērošanas ( 24 ).

48.

Es neuzskatu, ka Ungārija šajā lietā var pamatoti atsaukties uz tiesiskās drošības principu, vienlaikus saglabājot savā tiesību sistēmā noteikumus, kurus Tiesa pirms kādiem divarpus gadiem atzina par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām. Kā bija noteikts romiešu tiesībās: “Commodum ex injuria sua nemo habere debet” (tiesību aktiem nevajadzētu ļaut pārkāpējam gūt labumu no savām darbībām). Turklāt būtu viegli ātri atrisināt argumentu saistībā ar tiesisko drošību, ja Ungārijas iestādes būtu panākušas atbilstību šiem Tiesas spriedumiem un ievērojušas savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus. Konkrētāk, Ungārijas likumdevējam vajadzētu pieņemt noteikumus, kas ļautu personām, kuru ususfructus lietojuma tiesības tika nelikumīgi dzēstas, saņemt kompensāciju, ieskaitot iespēju atkārtoti ierakstīt šīs tiesības, un, ja tas vairs nav iespējams, ļaut saņemt atbilstošu finanšu kompensāciju. Tā kā šādi soļi nav sperti un kā Komisija norādīja tiesas sēdē, šajā lietā ir saprātīgi pieņemt, ka Ungārijas iestādes ir paredzējušas samazināt Tiesas spriedumu iedarbību.

49.

Tiesa, ka spriedums Byankov tika taisīts lietā, kurā strīdīgā lēmuma galīgā rakstura ievērošana būtu izraisījusi uz nenoteiktu laiku pieņemtā aizlieguma izceļot no dalībvalsts teritorijas, kas tādējādi bija uzskatāms par LESD 21. pantā nostiprināto tiesību uz brīvu pārvietošanos pārkāpumu, saglabāšanu.

50.

Tomēr pastāv skaidras paralēles starp šo lietu un lietu Byankov, ciktāl šajā lietā ir noticis smags LESD 63. pantā un Hartas 17. pantā paredzēto pamattiesību uz īpašumu pārkāpums. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka šķiet, ka šis pārkāpums ir ticis izdarīts plašā mērogā ( 25 ).

51.

Tādējādi šajā lietā Tiesai būtu jāpiemēro tāda pati argumentācija kā lietā Byankov, lai uzsvērtu nozīmi, kāda jāpiešķir lēmuma galīgajam raksturam.

52.

Turpinājumā ir jāpārbauda, kā interpretēt faktu, ka Ungārijas iestādes savus 2019. gada 17. maija un 2019. gada 5. augusta lēmumus (ar kuriem tika noraidīts Grossmania pieteikums par atkārtotu ierakstīšanu) ir pamatojušas nevis ar lēmumu par dzēšanu galīgo raksturu, bet gan ar to, ka joprojām ir spēkā 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts.

53.

Es (tāpat kā Komisija) uzskatu, ka Ungārijas iestādes šajā ziņā ir pieļāvušas tiesību kļūdu. Tomēr kļūda nav tikai kļūdaina juridiskā pamata noteikšanā. Gluži pretēji, es baidos, ka tā norāda uz smagāku sistēmisku problēmu. Pretēji tam, ko apgalvo Ungārijas valdība, Ungārijas iestādes nav aplūkojušas problēmu, piemērojot tiesiskās drošības principa prizmu – tās ir vienkārši ignorējušas Tiesas spriedumus. Tas ir pretrunā lojālas sadarbības principam (LES 4. panta 3. punkts), Savienības tiesību pārākuma principam un/vai no tiem izrietošajam efektivitātes principam.

54.

Es piekrītu Grossmania un Komisijai, ka Grossmania tiesību atkārtota ierakstīšana būtu loģiskas sekas to prettiesiskajai dzēšanai. Proti, šajā gadījumā ususfructus lietojuma tiesību, kas tika dzēstas, pamatojoties uz 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. pantu, īpašnieki būtu tādā pašā situācijā kā tad, ja attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nekad nebūtu ticis pieņemts. Saskaņā ar spriedumu Jonkman Ungārijas iestādēm ir jāveic visi individuālie vai vispārējie pasākumi, lai nodrošinātu tiesību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, pilnīgu iedarbību. Tas tā ir vēl jo vairāk tādā gadījumā kā šajā lietā, kad ne tikai pastāv Tiesas judikatūrā iedibināts precedents, kas pasludināts prejudiciālā nolēmuma lietā (kas attiecas uz vienu un to pašu juridisko jautājumu), bet kurā Tiesa turklāt lietā par pienākumu neizpildi ir nospriedusi, ka attiecīgais tiesiskais regulējums atbilstoši Savienības tiesībām ir prettiesisks.

55.

Tomēr var būt objektīvi šķēršļi šādam tiesību aizsardzības līdzeklim (piemēram, ja pēc ususfructus lietojuma tiesību izbeigšanas jauns īpašnieks ir ieguvis attiecīgo zemi vai ja zemes īpašnieks un bijušais šo tiesību īpašnieks savā starpā noslēdz kompensācijas līgumu saistībā ar tiesību dzēšanu, vai ja uz attiecīgo zemi ir reģistrētas citas lietojuma tiesības). Turklāt, ja nav iespējama finanšu kompensācija, jo Ungārijas likumdevējs nav ieviesis noteikumus šajā ziņā, tad iesniedzējtiesai visbeidzot būtu jāpārbauda, vai Grossmania var atsaukties uz Brasserie du pêcheur un Factortame ( 26 ) judikatūru, lai pieprasītu valstij atlīdzināt zaudējumus, kas Grossmania nodarīti ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurā ir vainojama valsts.

56.

Administratīvo lēmumu atcelšana ir juridisks instruments, kurš principā ir atrodams visu dalībvalstu administratīvajās tiesībās ( 27 ).

57.

Līdzīgi pieejai, kuru jau definējuši ģenerāladvokāti F. Ležē [P. Léger] ( 28 ), D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer] ( 29 ) un Ī. Bots [Y. Bot] ( 30 ), es uzskatu, ka Tiesai būtu jānovirzās no tās Kühne & Heitz judikatūras. Šī judikatūra rada labi zināmas interpretācijas problēmas, piemēram, jautājumu, kuru uzdeva Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) lietā, kurā tika pasludināts spriedums i‑21 Germany. Turklāt spriedums Kühne & Heitz juridiskajā literatūrā ir ticis kritizēts kā kazuistisks un neskaidrs ( 31 ) ( 32 ).

58.

Pirmkārt, manuprāt, lai aizsargātu tādu lietas dalībnieku kā Grossmania tiesības, būtu jādod priekšroka pieejai, kas tika izmantota 1999. gada 29. aprīļa spriedumā Ciola (C‑224/97, EU:C:1999:212, 32. punkts) (un tādās lietās kā Simmenthal, Factortame un Larsy ( 33 ), kurās dota priekšroka Savienības tiesību pārkāpumam un efektivitātei), nevis pieejai, kas izmantota Kühne & Heitz. Lietā Ciola Tiesa nosprieda, ka uz Savienības tiesību pārākumu var atsaukties arī attiecībā uz individuāliem administratīviem lēmumiem, līdz ar to pārākumam nav nozīmes vienīgi abstraktu normu kolīziju gadījumā ( 34 ). Tādējādi, veicot līdzsvarošanu, šī lieta pierāda, ka pārākuma principam tādās situācijās kā šajā lietā būtu jāpiešķir lielāka nozīme nekā procesuālās autonomijas principam ( 35 ). Pārfrāzējot T. Tridimas ( 36 ), patiesais jautājums nav par to, vai manis ieteiktā pieeja apdraud administratīvo lēmumu galīgo raksturu un tiesisko drošību, bet gan par to, vai šādu kaitējošo ietekmi kompensē nepieciešamība nodrošināt tiesiskuma ievērošanu un Savienības tiesību efektivitāti. Es stingri uzskatu, ka šajā gadījumā priekšroka dodama Ciola pieejai un nepieciešamībai nodrošināt tiesiskumu.

59.

Kühne & Heitz pieeja noteikti radīs atšķirības individuālo tiesību aizsardzībā dažādās dalībvalstīs, tādēļ priekšroka būtu jādod Simmenthal un Ciola argumentācijas piemērošanai, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots tiesiskums ( 37 ).

60.

Otrkārt, spēcīgs iemesls, kādēļ Tiesai būtu jānovirzās no Kühne & Heitz judikatūras, ir tas, ka saskaņā ar šo judikatūru tiesību atcelt valsts administratīvo aktu, kurš ir pretrunā Savienības tiesībām, “esamība” neizriet no Savienības tiesībām, bet gan šobrīd ir atkarīga no dažādu dalībvalstu tiesībām ( 38 ).

61.

Es piekrītu ģenerāladvokātam Ī. Botam, kurš norāda, ka “[LES 4. panta 3. punkts] liek izmantot visus iespējamos valsts procesuālajās tiesībās paredzētos līdzekļus, lai, ja šajās [valsts procesuālajās] tiesībās tas ir atļauts, galīgs administratīvais lēmums, kas ir pretrunā [Savienības] tiesībām, tiktu pārskatīts un, attiecīgā gadījumā, atcelts ( 39 )”.

62.

Tiesa jau ir atzinusi konsekvences pagaidu tiesiskās aizsardzības jomā nozīmīgumu, nospriežot, ka “pagaidu tiesiskajai aizsardzībai, uz ko personām ir tiesības saskaņā ar [Savienības] tiesībām valsts tiesās, ir jāpaliek nemainīgai neatkarīgi no tā, vai šīs personas apstrīd valsts tiesību normu saderību ar [Savienības] tiesībām, vai arī sekundāras [Savienības] likumdošanas likumību, ņemot vērā to, ka abos gadījumos strīds tiek balstīts uz pašām [Savienības] tiesībām” ( 40 ).

63.

Arī Brasserie du pêcheur un Factortame Tiesa uzsvēra, ka, “ja nav īpaša pamatojuma, valsts atbildības rašanās nosacījumi attiecībā uz zaudējumiem, kas indivīdam radušies saistībā ar [Savienības] tiesību pārkāpumu, nevar atšķirties no nosacījumiem par [Savienības] atbildību līdzīgos apstākļos. Indivīdiem [Savienības] tiesībās piešķirto tiesību aizsardzība nevar variēt atkarībā no tā, vai kaitējumu ir nodarījusi valsts vai [Savienības] iestāde ( 41 )”.

64.

Tādējādi Tiesa ir saskaņojusi dalībvalstu atbildības sistēmu par Savienības tiesību pārkāpumu un Savienības ārpuslīgumiskās atbildības sistēmu ( 42 ).

65.

Kā pamatoti ticis uzsvērts juridiskajā literatūrā ( 43 ), saskaņotības prasība jau ir zināmā mērā svarīga pilsoņu tiesiskās aizsardzības jomā attiecībā uz jautājumu, kas nav pārāk attālināts no jautājuma par tādu valsts administratīvo aktu atcelšanu, kuri ir pretrunā Savienības tiesībām.

66.

Proti, spriedumā lietā Gerekens un Procola ( 44 ) Tiesa nosprieda, ka “prasības, kas izriet no [Savienības] tiesību sistēmā atzītiem vispārējiem tiesību principiem, ir saistošas arī dalībvalstīm, kad tās ievieš [Savienības] regulas [..]. Lai gan principā tiesiskās drošības princips iestājas pret to, ka [Savienības] tiesību akta piemērojamība laikā tiek noteikta ar brīdi pirms tā publicēšanas, izņēmuma kārtā ir pieļaujams pretējais, ja to prasa tādējādi sasniedzamais mērķis un ja pienācīgi tiek ievērota iesaistīto personu tiesiskā paļāvība”.

67.

Tādējādi, kā tika noteikts minētā sprieduma 24. punktā, un tam ir nozīme šīs lietas apstākļos, “līdzīgi arī valsts tiesības, kas piemērojamas ar atpakaļejošu spēku, nepārkāpj tiesiskās drošības principu, ja to prasa sasniedzamais mērķis un ja tiek pienācīgi ņemta vērā iesaistīto personu tiesiskā paļāvība”.

68.

Tāpat, tā kā saskaņota pieeja ir jāpiemēro, līdzsvarojot tiesiskuma principu un tiesiskās drošības principu, šī pieeja, manuprāt, nevar mainīties atkarībā no tā, vai runa ir par prettiesiska Savienības akta vai prettiesiska valsts akta atcelšanu. Līdz ar to Tiesai nevajadzētu atstāt šīs pieejas noteikšanu dalībvalstu tiesību ziņā valsts procesuālās autonomijas vārdā ( 45 ). Gluži pretēji, tāpat kā spriedumā Gerekens un Procola Tiesai būtu jāsaskaņo prettiesisku valsts administratīvo aktu atcelšanas kārtība ar prettiesisku Savienības administratīvo aktu atcelšanas kārtību ( 46 ).

69.

Kā norādījis ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers ( 47 ), Tiesai būtu “[jāatrod] līdzsvar[s] starp [Savienības] tiesībām un tiesisko drošību [..] un tādējādi [..] main[ot] virzienu, kas noteikts spriedumā lietā Kühne & Heitz [..], kura judikatūra noved strupceļā”, un “piesaiste nacionālajām tiesībām, ko atbalsta Tiesa šajā jautājumā, rada nopietnas problēmas, kuru vidū ir jāizceļ uz [Savienības] tiesisko kārtību balstītu tiesību tiesas aizsardzības sistēmu atšķirības” ( 48 ).

70.

Visbeidzot, pat ja prejudiciālajā jautājumā tas nav skaidri aplūkots, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa apstrīd arī 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 4. un 5. punktu, kas tika ieviesti pēc Tiesas sprieduma SEGRO un Horváth. Iesniedzējtiesa acīmredzami uzskata, ka šie punkti ir piemērojami šajā lietā (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 11. lpp.). Līdz ar to, lai sniegtu šai tiesai lietderīgu atbildi pamatlietas atrisināšanai, es pievērsīšos jautājumam par to, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā šie divi punkti, saskaņā ar kuriem procedūra tiesību, kas tikušas dzēstas, pārkāpjot Savienības tiesības, atkārtotai ierakstīšanai tiek apturēta līdz brīdim, kad tiks pabeigta izmeklēšana, kuru veic prokuratūra, un no tās izrietošā tiesvedība.

71.

Piekrītu Vācijas valdībai un Komisijai, ka šīs tiesību normas, šķiet, ir pretrunā LESD 63. pantam, ciktāl tās (jau atkal) nelabvēlīgi ietekmē kapitāla brīvu apriti un atņem Savienības tiesībām to lietderīgo iedarbību, ne tikai tāpēc, ka to seku dēļ tās ir vērstas uz to, lai kavētu sprieduma SEGRO un Horváth efektīvu piemērošanu, bet arī tāpēc, ka ar tām tiek apgrūtināta iespēja tiesību, kuru pamatā ir Savienības tiesības, īpašniekiem (kuriem jau prettiesiskā veidā tika nodarīts kaitējums lietā SEGRO un Horváth) aizstāvēt savas tiesības.

72.

Ar šīm jaunajām tiesību normām tiek radīta nelabvēlīgāka situācija ususfructus lietojuma tiesību īpašniekiem no citām dalībvalstīm, jo šo tiesību normu dēļ šiem tiesību īpašniekiem šo procedūru laikā joprojām tiek liegtas to ususfructus lietojuma tiesības, kas tika atceltas, pārkāpjot Savienības tiesības. Turklāt nav skaidrs, kādas prasības ir piemērojamas ieguldītājiem šajās procedūrās, ne arī, ar kādām grūtībām tie var saskarties šajā kontekstā.

73.

Turklāt 4. un 5. punkta ieviešana šķiet esam pretrunā LES 4. panta 3. punktā paredzētajam lojālas sadarbības principam. 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 4. un 5. punktā Ungārijas likumdevējs sāk ar premisu vai situāciju (tiesību in rem dzēšana, piemērojot 1. punktu), kas ir pretrunā Savienības tiesībām, un turpina saglabāt šo situāciju tādās situācijās, kas norādītas 5. punktā. Tomēr tam, ka spriedumā Komisija/Ungārija tika konstatēta pienākumu neizpilde, vajadzēja likt Ungārijai pilnībā un pēc iespējas ātrāk novērst prettiesisko situāciju, kāda tika radīta ar 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punktu, papildus neierobežojot kapitāla brīvu apriti ar šīs tiesību normas 4. un 5. punktu.

74.

Līdz ar to, kā ir norādījusi Spānijas valdība, ņemot vērā Tiesas spriedumus SEGRO un Horváth un Komisija/Ungārija, kā arī 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta jauno 4. un 5. punktu, nav nekādu šaubu, ka šajā lietā fakts, ka Grossmania nav apstrīdējusi lēmumus par tās ususfructus lietojuma tiesību dzešanu, katrā ziņā nav tāds faktiskais apstāklis, no kura varētu secināt, ka pieņēmums šajā lietā ir tik būtiski atšķirīgs, ka tas attaisno to, ka šajā lietā nav piemērots secinājums, pie kāda Tiesa nonāca spriedumā SEGRO un Horváth, kurā, neatstājot nekādu rīcības brīvību saistībā ar faktiem, tika noteikts, ka 2013. gada Likuma par pārejas pasākumiem 108. panta 1. punkts un Zemesgrāmatu likuma 94. panta 5. punkts nav saderīgi ar Savienības tiesībām.

75.

Tāds pats secinājums izriet no nepieciešamības nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību, ar mērķi novērst Savienības tiesību piemērošanas atšķirības starp dažādām dalībvalstīm, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu, kā arī no apsvērumiem saistībā ar Tiesas spriedumu erga omnes un ex tunc iedarbību, Savienības tiesību pārākuma principu un valstu tiesu funkciju īstenot to Savienības tiesību tiesnešu lomu.

76.

Iesaku Tiesai uz Győri Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ģēras Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: