1.

Tā atkal ir “Feta”. Tā ar šo lietu var iepazīstināt Savienības tiesību studentus, ņemot vērā, ka šī ir vismaz ceturtā epizode no tā dēvētās “Fetas” sāgas ( 2 ).

2.

Šajā lietā, iesniedzot prasību saskaņā ar LESD 258. pantu, Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Dānijas Karaliste ir pārkāpusi Regulas Nr. 1151/2012 ( 3 ) 13. pantā noteiktos pienākumus, jo tā nenovērsa vai neapturēja nosaukuma “Feta” lietošanu sieram, kas ražots Dānijā eksportam uz trešām valstīm. Komisija arī apgalvo, ka Dānijas Karaliste ir pārkāpusi savus lojālas sadarbības pienākumus, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta gan atsevišķi, gan kopsakarā ar Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktu un 4. pantu.

3.

“Feta” ir siera veids, ko tradicionāli ražo no aitas vai aitas un kazas piena dažās Grieķijas daļās. Tiem, kas vēlas uzzināt vairāk par “Fetu”, atsaucos uz ģenerāladvokāta D. Ruisa‑Harabo Kolomera poētisko aprakstu, jo pats nevarētu to izteikt labākos vārdos ( 4 ). Konkrētajā lietā ir svarīgi, ka kopš 2002. gada nosaukums “Feta” saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir reģistrēts kā aizsargāts cilmes vietas nosaukums (turpmāk tekstā – “ACVN”) ( 5 ).

4.

Savienība ir reglamentējusi produktu aizsardzību, pamatojoties uz to ģeogrāfisko izcelsmi, attiecībā uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem ( 6 ), kā arī vīniem ( 7 ), stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem ( 8 ) un aromatizētajiem vīna produktiem ( 9 ). Lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu un vīnu aizsardzības pamatā ir ACVN un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (turpmāk tekstā – “AĢIN”) jēdziens, savukārt ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (turpmāk tekstā – “ĢIN”) jēdziens ir izmantots saistībā ar stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un aromatizētajiem vīna produktiem. ACVN jēdziens iemieso īpašu saikni starp produkta kvalitāti un noteiktu ģeogrāfisko apgabalu, kas ir spēcīgāks par AĢIN, jo visu ražošanas posmu un attiecīgo sastāvdaļu izcelsmei ir jābūt noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā ( 10 ). Papildus ACVN “Feta” Grieķijā citi ACVN piemēri, minot tikai dažus, ir “Parmigiano Reggiano” Itālijā, “Champagne” Francijā un “Paški sir” Horvātijā.

5.

Nosaukums “Feta” kā ACVN tika reģistrēts tikai pēc vairākām lietām, kurās pret to iebilda vairākas dalībvalstis. Tomēr “Feta” sāga sākās vēl agrāk. Pirmā lieta attiecās uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to Grieķijas tiesību aktu saderību ar Savienības brīvas aprites noteikumiem, kas liedz Grieķijā tirgot sieru no Dānijas ar nosaukumu “Feta”. Tomēr lūgums tika atsaukts, pirms Tiesa varēja pieņemt lēmumu ( 11 ). Otrajā lietā bija Dānijas Karalistes, Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas Republikas celta prasība atcelt Komisijas regulu, ar kuru “Feta” 1996. gadā tika reģistrēta kā ACVN ( 12 ). Savā spriedumā ( 13 ) Tiesa apmierināja prasību, atceļot šo regulu, pamatojoties uz to, ka Komisija nebija pienācīgi ņēmusi vērā visus nepieciešamos faktorus, novērtējot to, vai nosaukums ir kļuvis par sugas vārdu ( 14 ). Tomēr trešajā lietā Tiesa noraidīja Dānijas Karalistes un Vācijas Federatīvās Republikas prasību atcelt Regulu Nr. 1829/2002, ar kuru Komisija pēc papildu pārbaudes no jauna reģistrēja “Feta” kā ACVN ( 15 ).

6.

Pamatojoties uz Regulu Nr. 1151/2012, nosaukuma “Feta” kā ACVN reģistrācija nozīmē, ka to var izmantot tikai sieram, kura izcelsme ir norādītajā ģeogrāfiskajā apgabalā Grieķijā un kurš atbilst Regulā Nr. 1829/2002 noteiktajai produkta specifikācijai.

7.

Ar Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punktu dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu vai apturētu reģistrētu ACVN nelikumīgu lietošanu savā teritorijā. Komisija, ko atbalsta Grieķijas Republika un Kipras Republika, apgalvo, ka Dānijas Karaliste ir pārkāpusi šo pienākumu, nenovēršot vai neapturot nosaukuma “Feta” lietošanu sieram, kas ražots Dānijā un paredzēts eksportam uz trešām valstīm.

8.

Dānijas Karaliste neapstrīd, ka tā nenovērš vai neaptur ražotājus savā teritorijā lietot nosaukumu “Feta”, ja to produktus paredzēts eksportēt uz trešām valstīm. Taču tā uzskata, ka Regula Nr. 1151/2012 attiecas tikai uz Savienībā pārdotiem produktiem un neattiecas uz eksportu uz trešām valstīm. Līdz ar to nosaukuma “Feta” lietošana sieram, kas ražots Dānijā, bet paredzēts tikai eksportam uz trešo valstu tirgiem, kurās nosaukums “Feta” nav aizsargāts, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu, neesot uzskatāma par Regulas Nr. 1151/2012 pārkāpumu. Tāpēc nosaukuma “Feta” lietošanas eksportētajam sieram nenovēršana vai neapturēšana neesot Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punktā paredzētā pienākuma pārkāpums, jo šāds pienākums saskaņā ar šo noteikumu nerodoties.

9.

Būtībā galvenais strīds starp šīs lietas dalībniekiem ir par to, vai attiecīgie Savienības tiesību akti liedz lietot nosaukumu “Feta” uz trešām valstīm eksportētiem produktiem, kas nav ražoti saskaņā ar “Feta” kā reģistrēta ACVN produkta specifikāciju.

10.

Lai būtu skaidrs, strīds nav par Savienības kompetencēm. Dānijas Karaliste neapgalvo, ka Savienībai nebūtu kompetences pieņemt tiesību aktus, lai aizliegtu nosaukuma “Feta” lietošanu eksportētiem produktiem. Tā tikai apgalvo, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem Savienības likumdevējs nav izvēlējies aizliegt šādu lietošanu.

11.

Līdz ar to šajā lietā Tiesai ir jāinterpretē Regulas Nr. 1151/2012 piemērošanas joma. Priekšnosacījums tam ir izpratne par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un precīzāk ACVN aizsardzības pamatiemeslu un mērķi, kā to paredzējis Savienības likumdevējs. Šī lieta raisa arī dažus būtiskus jautājumus par lojālas sadarbības principu, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā, saistībā ar prasībām par pārkāpumu, kuras ierosinātas pret dalībvalstīm.

12.

Lai izlemtu šo lietu, Tiesai ir jāinterpretē Regula Nr. 1151/2012. Tās 1. pantā “Mērķi”, kas iekļauts tās I sadaļā (“Vispārīgi noteikumi”), ir noteikts:

“1.   Šīs regulas mērķis ir palīdzēt lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ražotājiem paziņot pircējiem un patērētājiem informāciju par produkta īpašībām un minēto produktu un pārtikas produktu lauksaimniecības pazīmēm, tādējādi nodrošinot:

Šajā regulā izklāstīto pasākumu mērķis ir atbalstīt lauksaimnieciskos un pārstrādes pasākumus, kā arī lauksaimniecības sistēmas, kas saistītas ar augstas kvalitātes produktiem, tādējādi sekmējot lauku attīstības politikas mērķu sasniegšanu.

[..]”

13.

Regulas Nr. 1151/2012 4. pantā “Mērķis”, kas ir daļa no šīs regulas II sadaļas (“Aizsargāti cilmes vietas nosaukumi un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes”), ir noteikts:

“Tiek izveidota aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm paredzēta shēma, lai palīdzētu ar ģeogrāfisku apgabalu saistītu produktu ražotājiem:

14.

Regulas Nr. 1151/2012 – redakcijā, kas bija piemērojama attiecīgajā laikā ( 16 ), – 13. pantā “Aizsardzība”, kas arī ir daļa no tās II sadaļas, ir noteikts:

“1.   Reģistrētos nosaukumus aizsargā pret:

Ja aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ietver produkta nosaukumu, kas tiek uzskatīts par sugas vārdu, tad minētā nosaukuma, kas ir sugas vārds, izmantošanu neuzskata par tādu, kas ir pretrunā pirmās daļas a) vai b) apakšpunktam.

2.   Aizsargāti cilmes vietas nosaukumi un aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nekļūst par sugas vārdiem.

3.   Dalībvalstis veic atbilstošus administratīvus un tiesību aizsardzības pasākumus, lai novērstu vai apturētu aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu nelikumīgu lietošanu, kā minēts 1. punktā, kas ir ražoti vai laisti tirgū minētajā dalībvalstī.

[..]”

15.

Pēc Grieķijas iestāžu iesniegtajām sūdzībām Komisija 2018. gada 26. janvārī saskaņā ar LESD 258. pantu nosūtīja Dānijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, kurā tā izklāstīja savu viedokli, ka, nenovēršot vai neapturot to, ka Dānijas ražotāji eksportē uz trešām valstīm sieru ar nosaukumu “Feta”, lai gan šāds siers neatbilst Regulā Nr. 1829/2002 noteiktajai “Feta” produkta specifikācijai, šī dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesību aktus, un jo īpaši LES 4. pantu un Regulas Nr. 1151/2012 13. pantu.

16.

2018. gada 21. martā Dānijas Karaliste atbildēja uz brīdinājuma vēstuli un apstrīdēja Komisijas argumentus.

17.

2019. gada 25. janvārī Komisija nosūtīja Dānijas Karalistei argumentētu atzinumu, aicinot to divu mēnešu laikā pēc minētā argumentētā atzinuma saņemšanas izbeigt apgalvotos LES 4. panta 3. punkta un Regulas Nr. 1151/2012 13. panta pārkāpumus.

18.

2019. gada 22. martā Dānijas Karaliste atbildēja uz argumentēto atzinumu un saglabāja savu nostāju, ka apgalvotie pārkāpumi nav pamatoti.

19.

Ar savu 2020. gada 8. aprīlī iesniegto prasības pieteikumu Komisija cēla šo prasību Tiesā saskaņā ar LESD 258. pantu. Tā lūdz Tiesai:

20.

Dānijas Karaliste iebildumu rakstā, kas iesniegts 2020. gada 6. oktobrī, norāda, ka tās prasījumi Tiesai ir šādi:

21.

Komisija un Dānijas Karaliste arī attiecīgi iesniedza repliku un atbildes rakstu uz repliku 2020. gada 1. decembrī un 2021. gada 29. janvārī.

22.

Ar 2020. gada 8. un 18. septembra rīkojumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva Grieķijas Republikai un Kipras Republikai iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

23.

Netika lūgts rīkot tiesas sēdi, un tā arī netika rīkota. Tiesa uzdeva Komisijai, Dānijas Karalistei, Grieķijas Republikai un Kipras Republikai dažus jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu. Visi šie lietas dalībnieki laikus iesniedza rakstveida atbildes uz tiem uzdotajiem jautājumiem.

24.

Vispirms jānorāda, ka Regulā Nr. 1151/2012 nav ietverts noteikums, kas tieši norādītu, ka tā attiecas uz eksportu uz trešām valstīm. Līdz ar to nav acīmredzami, vai šo regulu var interpretēt kā piemērojamu šādam eksportam. Skatoties atsevišķi un neskarot manu turpmāko analīzi, Komisijas un Dānijas Karalistes nostājas šajā jautājumā man šķiet vienlīdz saprātīgas. Līdz ar to ir iespējamas divas Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punkta interpretācijas.

25.

Šķiet, ka divas pretējas Regulas Nr. 1151/2012 izpratnes izriet no dažādām interpretācijas sistēmām.

26.

Komisijas skatījumu varētu raksturot kā tādu, kurā uzsvērta intelektuālā īpašuma aizsardzības nozīme un kas ACVN uzskata par nepieciešamiem, lai popularizētu vērtības vietējām kopienām. Saukšu šo perspektīvu par intelektuālā īpašuma interpretācijas sistēmu.

27.

Dānijas Karaliste savu Regulas Nr. 1151/2012 izpratni drīzāk veido, sākot no tirdzniecības liberalizācijas perspektīvas. Saprotu šo interpretācijas sistēmu kā tādu, kas balstīta uz loģiku, ka tirdzniecība principā ir laba un tāpēc to nevajadzētu kavēt. Tirdzniecības šķēršļi ir pieļaujami, taču tie jāuztver kā izņēmums, nevis kā likums. Saukšu šo perspektīvu par tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmu.

28.

Šī Dānijas nostāja nav pārsteidzoša. Jāatceras, ka siera ar nosaukumu “Feta” ražošana un eksports Dānijā ir pastāvējis kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem ( 17 ). Tas bija pirms “Feta” kā ACVN reģistrācijas 2002. gadā. Pat šķiet, ka stimuls eksportēt sieru ar nosaukumu “Feta” pastāvēja Savienības eksporta kompensāciju rezultātā ( 18 ). Atšķirībā no “Feta”, kas mūsdienās ir aizsargāts ar ACVN, “Danish Feta” tiek ražots no govs piena, izmantojot atšķirīgas ražošanas metodes. Dānijas ražotāji kopā ar citiem tā dēvētā “viltus Feta” ražotājiem konkurē ar īstiem “Feta” ražotājiem trešo valstu tirgos, kur nosaukums “Feta” nav aizsargāts.

29.

Abas atšķirīgās interpretācijas perspektīvas rada dažādus argumentus, ko Komisija un Dānijas Karaliste izvirza šajā lietā, un noved pie domstarpībām par šīs lietas būtību.

30.

Dānijas Karalistei šis strīds ir par Savienības likumdevēja nodomu, kurš, pēc tās domām, pieņemdams Regulu Nr. 1151/2012, neesot vēlējies novērst “viltus Fetas” eksportu uz trešām valstīm. Tādējādi šo regulu nevarot interpretēt tādējādi, ka tā aizliegtu Dānijas (vai citiem) “viltus Fetas” ražotājiem konkurēt pieejamajos starptautiskajos tirgos (tajos, kas neaizsargā “Fetu”). Šī iemesla dēļ Dānijas Karaliste uzskata, ka tai nav pienākuma novērst šādu eksportu.

31.

Komisijai, kuru atbalsta Grieķijas Republika un Kipras Republika kā personas, kas iestājušās lietā, šis strīds ir par nosaukuma “Feta” nelikumīgu lietošanu, ko veic Dānijas ražotāji. Pēc viņu domām, lai konstatētu apgalvoto pārkāpumu, preces galamērķim nav nozīmes.

32.

Lietas dalībnieki savas nostājas apstiprināšanai piedāvā parastos argumentus, pamatojoties uz strīdīgā tiesību akta formulējumu, kontekstu, mērķiem un vēsturi, ņemot vērā pieeju, kas izmantota Tiesas judikatūrā ( 19 ). Parādīšu, ka šie argumenti, ja tos aplūko pašu šo argumentu interpretācijas sistēmas ietvaros, šķiet pārliecinoši vai vismaz lielākoties pārliecinoši katrai pusei. Tas ir tāpēc, ka puses izvēlas tos argumentus, kas vislabāk atbilst to attiecīgajai interpretācijas sistēmai.

33.

Līdz ar to, manuprāt, Tiesai šajā lietā nav jāizsver un jāizvēlas starp argumentiem, bet gan jāizvēlas starp abām interpretācijas sistēmām. Sistēma, kas, pēc Tiesas domām, labāk atbilst ( 20 ) cilmes vietas nosaukumu aizsardzības politikai, ir sistēma, kuras argumentiem būtu jādod priekšroka.

34.

Ņemot vērā, ka pušu argumenti tiek izmantoti dažādās interpretācijas sistēmās, tie ne vienmēr “sarunājas” viens ar otru. Tomēr reizēm viena vai otra puse piedāvā argumentus arī otras puses izmantotās interpretācijas sistēmas ietvaros. Nākamajā sadaļā iepazīstināšu ar pušu piedāvāto visatbilstošāko argumentu kopsavilkumu, sistematizējot tos tradicionālajās kategorijās, kas attiecas uz formulējumu, kontekstu, mērķiem un likumdošanas vēsturi, vienlaikus ietverot tos, kuri attiecas uz Tiesas judikatūru ( 21 ). Pēc tam piedāvāšu savu viedokli par perspektīvu, kas, manuprāt, Tiesai būtu jāatbalsta, un paskaidrošu, kāpēc.

35.

Brīdinot par “spoileri”, sākumā atklāšu, ka dodu priekšroku interpretācijas sistēmai, kam piekrīt Komisija un personas, kas iestājušās lietā. Tāpēc ierosināšu Tiesai atbalstīt Komisijas apgalvojumu, ka Dānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Regulas Nr. 1151/2012 13. pantu.

36.

Komisija atsaucas uz Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta formulējumu, kurā paredzēta reģistrētu nosaukumu aizsardzība pret “jebkādu” tiešu un netiešu izmantošanu ( 22 ). Tā arī atsaucas uz regulas 13. panta 3. punkta formulējumu, kurā norādīts, ka pienākumi dalībvalstīm rodas, ja reģistrētais nosaukums tiek lietots produktiem, kas ir “ražoti vai laisti tirgū minētajā dalībvalstī” ( 23 ). Komisijas izpratnē ar šiem noteikumiem ir skaidri noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina aizsardzība pret nosaukumu izmantošanu, kas reģistrēti kā ACVN, divu veidu situācijās: pirmkārt, ja produkti, kuriem izmantoti šādi nosaukumi, ir ražoti to teritorijā vai, otrkārt, ja to teritorijā tiek tirgoti produkti no citām dalībvalstīm vai trešām valstīm, kas nelikumīgi izmanto reģistrēto nosaukumu.

37.

Dānijas Karaliste neuzskata, ka Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punkts būtu tik skaidrs, kā to uzskata Komisija. Tā apgalvo, ka ar to, ka šis noteikums attiecas uz produktiem, kas “ražoti vai laisti tirgū minētajā dalībvalstī”, pašu par sevi nepietiek, lai noteiktu šīs regulas piemērošanas jomu. Nelikumīgas lietošanas pastāvēšana, kas būtu jānovērš saskaņā ar šo noteikumu, esot atkarīga no tā, vai sieru paredzēts laist tirgū iekšējā tirgū vai eksportēt uz trešām valstīm. Dānijas Karaliste piekrīt Komisijai, ka aizsardzība būtu jāpiešķir jau ražošanas brīdī, bet tikai tad, ja nosaukums, kas reģistrēts kā ACVN, tajā brīdī tiek izmantots nelikumīgi. Tomēr reģistrētu nosaukumu izmantošana produktiem, kas paredzēti eksportam uz trešām valstīm, neesot nelikumīga lietošana. Tāpēc neesot pienākuma aizliegt nosaukuma “Feta” izmantošanu sieram, kas ražots Dānijā, bet paredzēts eksportam uz trešām valstīm. Ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies, lai Regula Nr. 1151/2012 attiektos uz eksportu uz trešām valstīm, tam tas būtu bijis tieši jānorāda.

38.

Tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmas kontekstā šāds arguments ir pārliecinošs. Aizliegums izmantot nosaukumu, ar kuru tiek tirgots eksportētais produkts, ir šķērslis tirdzniecībai ( 24 ). Tāpēc var pieņemt, ka saskaņā ar tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmu šāds šķērslis nevar būt netiešs, bet tam ir jābūt tieši paredzētam, un, lai tas būtu likumīgs, tam ir jābūt arī pamatotam un samērīgam. Dānijas Karaliste savu argumentu, liekot tieši minēt eksportu uz trešām valstīm, pamato ar tiesiskās drošības principu. Tā apgalvo, ka, ņemot vērā siera ar nosaukumu “Feta” eksportētājiem radītās sekas, šāda eksporta aizliegumam jābūt skaidram, pamatojoties uz Regulas Nr. 1151/2012 noteikumiem.

39.

Tiecoties risināt šādus argumentus tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmas ietvaros, Komisija apgalvo, ka tās interpretācija, saskaņā ar kuru nosaukuma “Feta” lietošana būtu jānovērš arī tad, ja produkts ir paredzēts eksportam uz trešām valstīm, nenozīmē eksporta aizliegumu, jo Dānijas ražotāji joprojām varot eksportēt sieru; viņi vienkārši nevarot to nosaukt par “Fetu”. Tomēr, pat ja tas nav eksporta aizliegums, šī nosaukuma lietošanas aizliegums joprojām ir šķērslis eksportam. Tāpēc no tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmas viedokļa Komisijas arguments nav pārliecinošs.

40.

Tomēr, atbildot no savas pašas interpretācijas sistēmas viedokļa, Komisija Dānijas Karalistes norādīto eksporta uz trešām valstīm izslēgšanu raksturo kā mēģinājumu ieviest atkāpi no Regulas Nr. 1151/2012 formulējuma. Ar šo formulējumu no intelektuālā īpašuma interpretācijas sistēmas viedokļa nepārprotami tiek aizliegts izmantot nosaukumus, kas reģistrēti kā ACVN. Tāpēc eksporta uz trešām valstīm tieša izslēgšana no šīs perspektīvas šķiet lieka.

41.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai Savienības tiesību normas vispārējās sistēmas un konteksta vērtējums tostarp ietver citas tā paša tiesību akta un citu tiesību aktu normas, kas kādā būtiskā veidā attiecas uz aplūkojamo tiesību aktu vai ir ar to saistītas ( 25 ). Abas puses, pamatojot savu nostāju, atsaucas uz citiem Regulas Nr. 1151/2012 noteikumiem, kā arī uz citiem saistītiem Savienības tiesību aktiem.

42.

Konkrēti, Dānijas Karaliste apgalvo, ka Regulas Nr. 1151/2012 20. un 27. apsvērums, kuros ir aicināts izveidot mehānismus Savienības cilmes vietas nosaukumu aizsardzībai starptautiskā līmenī ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (turpmāk tekstā – “PTO”) starpniecību un, parakstot divpusējus un daudzpusējus starptautiskus nolīgumus ( 26 ), ir lieks, ja pati Regula Nr. 1151/2012 attiecas uz eksportu. Pretēji tam, Komisija uzskata, ka tos pašus apsvērumus nevar interpretēt tādējādi, ka būtu nepieciešami starptautiski nolīgumi, lai nodrošinātu, ka Savienības ražotāji netraucē Savienības centienus aizsargāt ACVN starptautiskā līmenī. Šādi nolīgumi esot nepieciešami, lai aizsargātu Savienības ACVN ražotājus no viltotiem produktiem, ko ārvalstu ražotāji laiž ārvalstu tirgos. Komisija uzskata, ka Dānijas Karalistes interpretācija par šiem apsvērumiem ir pretrunā to mērķim un mudina dalībvalstis sabotēt šādus nolīgumus.

43.

Kipras Republika, atbalstot Komisiju tās intelektuālā īpašuma interpretācijas sistēmā, norāda uz Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 2. punktu. Šis noteikums paredz, ka ACVN nekļūst par sugas vārdiem. Kipras Republika norāda, ka šis noteikums neattiecas tikai uz Savienības teritoriju.

44.

Ņemot vērā plašāko kontekstu, Dānijas Karaliste atsaucas uz citiem Savienības tiesību aktiem saistībā ar cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību attiecībā uz vīniem, stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un aromatizētajiem vīna produktiem. Tā norāda, ka šajos tiesību aktos esot ietverti noteikumi, kas tieši attiecas uz eksportu uz trešām valstīm ( 27 ). Tādējādi, izlaižot šādu tiešu atsauci Regulā Nr. 1151/2012, Savienības likumdevējs acīmredzami esot vēlējies neietvert eksportu uz trešām valstīm. Tomēr, kā norāda Komisija un personas, kas iestājušās lietā, šāda eksporta tieša pieminēšana šajos tiesību aktos esot izskaidrojama ar to plašāku darbības jomu. Atšķirībā no Regulas Nr. 1151/2012 tie attiecas arī uz prasībām, kas saistītas ar produktu. Turklāt atsauces uz eksportu uz trešām valstīm nav minētas attiecīgajās sadaļās par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ( 28 ). Tas liek secināt, ka apstākli, ka eksports uz trešām valstīm ir tieši minēts šajos tiesību aktos, nevar izmantot kā argumentu, ka šādas norādes trūkums Regulā Nr. 1151/2012 nozīmē, ka tā neattiecas uz šādu eksportu.

45.

Pievēršoties intelektuālā īpašuma interpretācijas sistēmai, Dānijas Karaliste apgalvo, ka citos Savienības tiesību aktos intelektuālā īpašuma tiesību jomā ir ietverti tieši noteikumi par eksportu uz trešām valstīm ( 29 ). Ja Regula Nr. 1151/2012 būtu jāpiemēro eksportam uz trešām valstīm, tas arī būtu bijis tajā jānorāda.

46.

Attiecībā uz plašāku kontekstu Komisija atsaucas uz Regulu Nr. 608/2013 ( 30 ), kas paredz vienotu intelektuālā īpašuma tiesību (tostarp ACVN) aizsardzību muitas procedūrās, tostarp gadījumos, kad tās ir paredzētas eksportam uz trešām valstīm. Saskaņā ar šo regulu muitas iestādes, piemēram, var iznīcināt preces, ar kurām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Tas ietvertu viltotus ACVN, kuri paredzēti eksportam, kas ir arguments, lai atbalstītu aizliegumu izmantot reģistrētus nosaukumus produktiem, kuri ražoti Savienībā un paredzēti eksportam uz trešām valstīm.

47.

Katram Savienības tiesību aktam ir vairāki mērķi vai vismaz tos var saprast kā tādus. Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktā un 4. pantā ir uzskaitīti vairāki mērķi. Līdz ar to atbilstoši dažādām interpretācijas sistēmām lietas dalībnieki uzsver šīs regulas mērķus, kas attiecas vai nu uz patērētāju aizsardzību, vai intelektuālā īpašuma aizsardzību.

48.

Dānijas Karaliste uzsver mērķi nodrošināt pienācīgu informāciju patērētājiem. Tādējādi tā atsaucas uz Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka viens no šīs regulas mērķiem ir palīdzēt ražotājiem paziņot patērētājiem informāciju par produkta īpašībām. Dānijas Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1151/2012 2., 29. un 40. apsvērumu ( 31 ), ir skaidrs, ka šī regula ir domāta patērētājiem iekšējā tirgū. Tā kā ar produktiem, kas tiek tirgoti ārpus Savienības, patērētājiem iekšējā tirgū netiek nodota informācija par produktiem, Regulas Nr. 1151/2012 interpretācija, ka tā attiecas uz eksportu uz trešām valstīm, neveicina tās mērķa sasniegšanu.

49.

Komisija apstrīd, ka Regulas Nr. 1151/2012 vienīgais vai pat galvenais mērķis būtu Savienības patērētāju aizsardzība. Gluži pretēji, Komisija apgalvo, ka viens no svarīgākajiem Regulas Nr. 1151/2012 mērķiem ir uz ACVN balstītu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku aizsardzība. Viņu tiesības tiekot aizsargātas tikai tad, ja Regula Nr. 1151/2012 tiek interpretēta kā tāda, kas attiecas arī uz eksportu uz trešām valstīm. Šāda aizsardzība kalpo, lai garantētu godīgu konkurenci ACVN ražotājiem. Tas atbilst kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem “panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, jo īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus”, kā noteikts LESD 39. pantā. Komisija norāda, ka Regulas Nr. 1151/2012 juridiskais pamats kopā ar LESD 118. pantu par intelektuālā īpašuma tiesībām esot LESD 43. panta 2. punkts, kas paredz Savienības pilnvaras pieņemt tiesību aktus kopējās lauksaimniecības politikas mērķu sasniegšanai.

50.

Dānijas Karaliste turklāt atsaucas uz Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu, kā vienu no mērķiem norādot iekšējā tirgus integritāti. Tā saprot šo noteikumu tādējādi, ka Regula Nr. 1151/2012 attiecas uz iekšējo tirgu, nevis trešo valstu tirgiem. Komisija uz šādiem argumentiem atbild, norādot, ka mērķi aizsargāt iekšējā tirgus integritāti faktiski apdraud Savienībā reģistrētu ACVN nelikumīga lietošana trešo valstu tirgos.

51.

Dānijas Karaliste apgalvo, ka likumdošanas procesa laikā Parlaments ir ierosinājis Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punktā iekļaut vēl vienu punktu, kas tika ierosināts sākumā ( 32 ). Ierosinātais grozījums bijis formulēts šādi: “Lai novērstu tādu produktu tirdzniecību Savienībā vai eksportu uz trešām valstīm, kas nav marķēti saskaņā ar šo regulu, Komisijai ir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 53. pantu par to darbību noteikšanu, kas dalībvalstīm jāīsteno šajā sakarā ( 33 )”. Tomēr šis grozījums netika iekļauts Regulas Nr. 1151/2012 galīgajā redakcijā. Tā kā Savienības likumdevējs apsvēra eksportu uz trešām valstīm, bet neiekļāva to galīgajā tekstā, Dānijas Karaliste secina, ka šīs regulas darbības joma neattiecas uz šādu eksportu.

52.

Komisija paskaidro, ka šis grozījums nav atradis savu vietu Regulas Nr. 1151/2012 galīgajā redakcijā nevis tāpēc, ka tajā bija minēts eksports, bet gan tāpēc, ka tajā tika ierosināts piešķirt deleģētās pilnvaras Komisijai.

53.

Dānijas Karaliste turklāt atsaucas uz Reģionu komitejas atzinumu par Komisijas priekšlikumu ( 34 ). Viena no tā sadaļām, kas veltīta ieteikumiem politikas jomā, attiecas uz “kvalitātes aizsardzību un veicināšanu starptautiskajā tirdzniecībā”. Šajā kontekstā Reģionu komiteja aicināja “noteikt konkrētus pasākumus, lai nepieļautu, ka ES teritorijā pārdod vai no ES izved produktus, kuru marķējums neatbilst ES tiesību aktiem par lauksaimniecības produktu kvalitāti ( 35 )”. Dānijas Karaliste no tā, ka formulējums, kas attiecas uz eksportu, nebija atspoguļots Regulas Nr. 1151/2012 galīgajā tekstā, secina, ka Savienības likumdevējs tika nolēmis Regulas Nr. 1151/2012 darbības jomā neiekļaut eksportu uz trešām valstīm. Tomēr Komisija skaidro, ka faktiski ar Parlamenta ierosināto grozījumu Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punktā esot minēts dalībvalstu pienākums novērst vai apturēt ACVN un AĢIN nelikumīgu lietošanu, kas ir “ražoti vai laisti tirgū minētajā dalībvalstī”. Tādējādi no šī Reģionu komitejas atzinuma punkta nevar secināt, ka Regula Nr. 1151/2012 nebija paredzēta eksportam uz trešām valstīm.

54.

Dānijas Karaliste atsaucas uz 2002. gada 10. decembra spriedumu British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco ( 36 ). Šīs lietas pamatā bija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības direktīvas par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformējumu un pārdošanu interpretāciju un spēkā esamību. Tiesa tostarp nosprieda, ka šīs direktīvas 7. pants, kas attiecās uz produktu aprakstiem, attiecas tikai uz cigaretēm, kuras tirgo Savienībā, nevis uz tām, kuras eksportētas uz trešām valstīm. Dānijas Karaliste norāda, ka Tiesa esot nonākusi pie šāda secinājuma, pamatojoties uz strīdīgās direktīvas kontekstu un mērķiem, lai secinātu, vai Savienības likumdevējs ir vēlējies attiecināt šo noteikumu uz eksportu uz trešām valstīm. Komisija savukārt uzskata, ka sprieduma BAT konteksts atšķiras no šīs lietas konteksta, jo šajā spriedumā aplūkotās direktīvas mērķis ir bijis uzlabot iekšējā tirgus darbību, savukārt šī lieta attiecas uz Savienības tiesību aktos atzīto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

55.

Lai apstiprinātu savu argumentu, ka Savienības likumdevējam bija tieši jānorāda eksports uz trešām valstīm, lai tam piemērotu Regulu Nr. 1151/2012, Dānijas Karaliste atsaucas arī uz 2019. gada 24. septembra spriedumu Google (Atsauču atsaistīšanas teritoriālā piemērojamība) ( 37 ). Šī lieta attiecās uz tiesību uz atsauču atsaistīšanu teritoriālo piemērojamību un Direktīvas 95/46 ( 38 ) un tās pēcteces, Regulas 2016/679 ( 39 ), potenciālajām ekstrateritoriālajām sekām. Tiesa nosprieda, ka nav acīmredzams, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies operatoram, piemēram, Google, uzlikt atsauču atsaistīšanas pienākumu, kas pārsniedz dalībvalstu teritoriju. Līdz ar to attiecīgie Direktīvas 95/46 un Regulas 2016/679 noteikumi nebija piemērojami ārpus Savienības. Komisija atbild, norādot, ka spriedums Google esot attiecies uz iespējamu Savienības tiesību ekstrateritoriālu piemērošanu. Tomēr pašreizējā lietā, kā tā skaidro, Komisija nemēģinot piemērot Savienības tiesību aktus trešai valstij. Lieta attiecoties tikai uz Regulas Nr. 1151/2012 piemērošanu pašā Savienībā. Tāpēc spriedumam lietā Google šajā lietā neesot nozīmes.

56.

Manuprāt, neviens no šiem argumentiem neatkarīgi no tā, vai tie ir saistīti ar Regulas Nr. 1151/2012 formulējumu, kontekstu, mērķiem vai likumdošanas vēsturi, nav tik pārliecinošs, lai norādītu uz vienu no divām pretējām interpretācijām. Tāpēc ir jāizvēlas starp abām interpretācijas sistēmām un jāatbalsta tie argumenti, kas pamato izvēlētajā sistēmā piedāvāto risinājumu.

57.

Kā jau atklāju sākumā, atbalstu un ierosinu Tiesai atbalstīt Komisijas interpretāciju, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1151/2012 attiecas arī uz produktiem, kas ražoti dalībvalstīs, bet paredzēti eksportam uz trešām valstīm.

58.

Esmu nonācis pie šāda secinājuma divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, šādu iznākumu var attaisnot abu interpretācijas sistēmu kontekstā, proti, to, kas attiecas uz intelektuālo īpašumu un tirdzniecības liberalizāciju. Gluži pretēji, interpretācija, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1151/2012 neattiecas uz produktiem ar reģistrētiem nosaukumiem, kurus paredzēts eksportēt uz trešām valstīm, var darboties tikai tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas kontekstā. Otrkārt, ciktāl Savienības likumdevēja nepārprotamais nolūks jebkad varētu pastāvēt un to varētu “atklāt”, uzskatu, ka piedāvātā interpretācija ir labāk piemērota, ņemot vērā to, kā saprotu Savienības likumdevēja nolūku, kas ir cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības pamatā.

59.

Saistībā ar manis minēto pirmo iemeslu, brīva tirdzniecība neapšaubāmi ir viena no vērtībām, kas tiek ievērota Savienības tiesību sistēmā. Taču tirdzniecības liberalizācija noteikti nebija vienīgais, ne pat vissvarīgākais, motivējošais spēks. Jau pašā sākumā judikatūrā Tiesa ir atzinusi, ka brīvas tirdzniecības intereses ir jālīdzsvaro ar citām interesēm ( 40 ). Taisnība, ka noteikumu juridiskā analīze, kas tiek veikta tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmas ietvaros, sākas no pieņēmuma, ka šķēršļi tirdzniecībai ir aizliegti. Tomēr šķērslis var tikt uzskatīts par pieņemamu, ja tas ir pamatots un samērīgs ar citām interesēm, kas nav tirdzniecība, piemēram, minot tikai dažas no tām, vides aizsardzību, patērētāju aizsardzību vai intelektuālā īpašuma aizsardzību.

60.

Cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība neapšaubāmi ir svarīga no tirdzniecības viedokļa. Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem ( 41 ) šim režīmam ir liela ekonomiska vērtība Savienībai, un tiek lēsts, ka 2017. gadā pārdošanas apjoms pārsniedza 77 miljardus EUR ar ievērojamu daļu no pārdošanas ārpus Savienības, kas veidoja 22 %. Tāpēc tas rada svarīgas tirdzniecības iespējas ACVN ražotājiem. No otras puses, šīs iespējas, kas rodas, aizsargājot viņu tiesības, rada tirdzniecības šķēršļus citiem. Aizliegums lietot nosaukumu “Feta” produktiem, kas tiek laisti trešo valstu tirgos, ir šķērslis eksportam. Komisijas argumentācijai, ka šāds aizliegums nav eksporta aizliegums, jo sieru var tirgot ar citu nosaukumu, nav nekādas nozīmes. Šķērslis eksportam uz trešām valstīm jau pastāv, kad eksports tiek apgrūtināts.

61.

Tomēr šķēršļi tirdzniecībai, ko rada valsts vai Savienības tiesību akti, ir pieļaujami, ja tie ir pamatoti. Sliecos piekrist Dānijas Karalistei, ka pamatojums, kas balstīts uz patērētāju aizsardzību (kas ļauj iegūt ticamu informāciju par produktu), neizturētu jau atbilstības pārbaudi, jo īpaši, ja aizsargājamie patērētāji ir iekšējā tirgū. Ar eksportēto “viltoto Fetu” šos patērētājus nevar dezinformēt, jo tie neatrodas trešo valstu tirgos. Tādējādi šķērsli tirdzniecībai, ko rada interpretācija, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1511/2012 attiecas arī uz preču eksportu uz trešām valstīm, nevar attaisnot ar bažām par patērētāju aizsardzību.

62.

Tomēr uzskatu, ka aizliegums eksportēt uz trešām valstīm Savienības teritorijā ražotu “viltotu Fetu” var būt attaisnojams ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības iemesliem. Pat ja Savienība nevar regulēt trešo valstu tirgus ar saviem tiesību aktiem un tādēļ Savienības ACVN var tikt pakļauti konkurencei ar viltotiem produktiem šajos tirgos, Savienībā ražotu viltotu produktu līdzdalība joprojām pasliktina īstu ACVN konkurētspēju šādos tirgos. Aizliegums eksportēt uz trešām valstīm Dānijā ražotu sieru ar nosaukumu “Danish Feta” ir Savienības likumdošanas varas robežās ( 42 ), savukārt, piemēram, aizliegums pārdot “Wisconsin Feta” ( 43 ) ASV tirgū – nav. Manuprāt, nav nesamērīgi, ka Savienība dara visu iespējamo, lai aizsargātu Savienības ACVN ražotāju konkurētspēju. Šī iemesla dēļ Savienības ACVN aizsardzības trūkumu trešo valstu tirgos nevar izmantot kā argumentu, lai apgalvotu, ka Regulas Nr. 1151/2012 interpretācija kā tāda, kas attiecas uz eksportu uz trešām valstīm, neatbilst samērīguma pārbaudei, ja intelektuālā īpašuma aizsardzība tiek piedāvāta kā pamatojums. Tādēļ Regulas Nr. 1151/2012 interpretācija, kas aizliedz “viltus Fetas” eksportu uz trešām valstīm, šķiet attaisnojama pat tirdzniecības liberalizācijas interpretācijas sistēmas kontekstā.

63.

Ņemot vērā iepriekš minēto un pārejot pie otrā iemesla, uzskatu arī, ka intelektuālā īpašuma interpretācijas sistēma adekvāti izskaidro Regulas Nr. 1151/2012 leģislatīvo nolūku. Saskaņā ar šo interpretācijas sistēmu ACVN kā intelektuālā īpašuma tiesību mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci ACVN produktu ražotājiem apmaiņā pret viņu centieniem saglabāt un garantēt savu produktu augstu kvalitāti. Tas ļauj izdzīvot tradicionālajiem uzņēmumiem un nodrošina produktu daudzveidību tirgū. Tādējādi šādā skatījumā bez ekonomiskajām interesēm tiek ņemtas vērā arī citas intereses, kas arī ir daļa no Savienības iedzīvotāju priekšstatiem par to, kas ir laba dzīves kvalitāte ( 44 ).

64.

Viena no “likumdevēja gribas” pazīmēm, kas ir objektīvi noskaidrojama Savienības tiesībās, ir pasākuma juridiskā pamata izvēle. Regula Nr. 1151/2012 tika pieņemta, pamatojoties uz dubultu juridisko pamatu – LESD 43. panta 2. punktu un 118. pantu. Tas norāda, ka šīs regulas galvenā ideja ir Savienības lauksaimniecības produktu ražotāju situācijas uzlabošana, nodrošinot intelektuālā īpašuma aizsardzību produktiem, kas saistīti ar tradicionāliem ražošanas veidiem, kuri tiek praktizēti un saistīti ar konkrētiem ģeogrāfiskiem apgabaliem. Franču valodā ir vārds, kas raksturo šo īpašo saikni starp produktu kvalitāti un to ģeogrāfisko izcelsmi – terroir ( 45 ).

65.

Savienība, sākot ar pagājušā gadsimta 70. gadiem, veido tiesību aktu tīklu, kas reglamentē un aizsargā noteiktus produktu veidus ar cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kā arī paredz nosacījumus, kas reglamentē to piešķiršanu, aizsardzību un uzraudzību ( 46 ). Papildus lauksaimniecības un pārtikas produktiem šie tiesību akti attiecas uz vīnu, stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un aromatizētajiem vīna produktiem. Regula Nr. 1151/2012 ir galvenais juridiskais instruments šajā shēmā ( 47 ).

66.

Ar Regulu Nr. 1151/2012 ir izveidota vienota un izsmeļoša sistēma lauksaimniecības un pārtikas produktu cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai ( 48 ). Tajā tiek noteikta procedūra šādu produktu reģistrācijai Savienības līmenī, lai to aizsardzība tiktu garantēta katrā dalībvalstī ( 49 ).

67.

ACVN, kā arī citu aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu kā intelektuālā īpašuma tiesību veida specifika Savienībā ir tāda, ka atšķirībā no citām intelektuālā īpašuma tiesībām, jo īpaši preču zīmēm ( 50 ), tās ir atkarīgas no publiskas īstenošanas, nevis tikai no privātas īstenošanas ( 51 ). Šī iemesla dēļ ar Regulu Nr. 1151/2012 dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums novērst vai apturēt tādu nosaukumu nelikumīgu lietošanu, kas reģistrēti kā ACVN. Publiskās īstenošanas izmantošanu var saprast kontekstā, kurā tika izstrādāta ACVN aizsardzība Savienībā, – kā līdzekli, lai aizsargātu un garantētu taisnīgus ienākumus tradicionālajiem ražotājiem, kuriem ne vienmēr būtu zināšanas (vai finansējums), lai aizsargātu savas tiesības, izmantojot privātu īstenošanu.

68.

Šī ideja netiek atbalstīta visā pasaulē. Trešās valstis, piemēram, Kanāda un Amerikas Savienotās Valstis, ir izvēlējušās aizsargāt produktu kvalitāti, izmantojot preču zīmju jēdzienu (tostarp kolektīvās preču zīmes) ( 52 ).

69.

Ar Savienības iekšējiem tiesību aktiem nevar regulēt trešo valstu tirgus, lai garantētu tādu pašu Savienības ACVN aizsardzības līmeni, kāds tiem ir iekšējā tirgū. Tas ir iespējams tikai sarunās daudzpusējā (PTO vai Pasaules Intelektuālā īpašuma biroja) vai divpusējā līmenī. Tāpēc Savienība, īstenojot plašāku ar tās ģeogrāfisko izcelsmi saistītu produktu aizsardzības politiku, rīkojas starptautiskā līmenī, lai noslēgtu nolīgumus, kas nodrošinās pēc iespējas plašāku ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, tostarp ACVN, aizsardzības līmeni ( 53 ). Savienības centieni nodrošināt aizsardzību arī trešo valstu tirgos ir skaidri noteikti kā politiskais mērķis Regulas Nr. 1151/2012 preambulā ( 54 ). Šī politika ir redzama vairāk vai mazāk veiksmīgās sarunās par nolīgumiem ar tādām valstīm kā Kanāda, Ķīna, Singapūra vai ASV ( 55 ), kā arī Savienības centienos daudzpusējā līmenī ( 56 ).

70.

Savienības centienus nodrošināt pienācīgu Savienības ACVN aizsardzību trešo valstu tirgos motivē arī ievērojamā kultūras un ekonomiskā vērtība, kas šādai aizsardzībai ir attiecībā uz vietējām kopienām ( 57 ).

71.

Tāpēc ir bijušas Savienības darbības, kas veido uzticamu un saskaņotu Savienības politiku, kā mērķis ir pēc iespējas augstāks aizsardzības līmenis Savienības produktiem, kuru kvalitāti var atpazīt pēc to saiknes ar noteiktu ģeogrāfisko apgabalu, kas var palielināt šādu produktu ražotāju konkurētspēju.

72.

Šī politika liecina par labu tādai Regulas Nr. 1151/2012 piemērošanas jomas interpretācijai, ka tā ietver viltotu ACVN eksporta aizliegumu uz trešo valstu tirgiem. Kā norādīja Grieķijas Republika un Kipras Republika, patiešām būtu neloģiski, ja Savienība risinātu sarunas par starptautiskiem nolīgumiem ar trešām valstīm, lai tām prasītu veikt pasākumu nolūkā novērst tādu produktu ražošanu, kuriem ir nelikumīgi reģistrēti nosaukumi, un tajā pašā laikā pieļautu šādu praksi savā teritorijā attiecībā uz saviem produktiem.

73.

Turklāt Savienībā ražotu viltotu ACVN klātbūtne trešo valstu tirgos veicina to, ka to nosaukumus uzskata par sugas vārdiem. Tas savukārt apgrūtina Savienību sarunu ceļā nodrošināt to aizsardzību šādos tirgos. Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 2. punktu, kas paredz, ka ACVN nevajadzētu kļūt par sugas vārdiem, kā to ierosināja Kipras Republika ( 58 ), patiešām varētu izmantot, lai atbalstītu nostāju, ka Regula Nr. 1151/2012 attiecas uz eksportu uz trešām valstīm.

74.

Līdz ar to, iekļaujot to vispārējā Savienības politikā, kuras mērķis ir aizsargāt ACVN kā īpašu intelektuālā īpašuma tiesību veidu iekšējā tirgū un trešo valstu tirgos, Regulas Nr. 1151/2012 interpretācija, saskaņā ar kuru ir aizliegts tādu produktu eksports, kam tiek nelikumīgi izmantoti reģistrēti nosaukumi, pat uz trešām valstīm, kurās šāda aizsardzība (vēl) netiek piedāvāta, šķiet ticama iespēja. Šķiet, ka tā ir interpretācija, kas atspoguļo Savienības likumdevēja gribu.

75.

Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem iemesliem, ierosinu Tiesai atzīt, ka Komisijas pirmais iebildums ir pamatots, un atzīt, ka Dānijas Karaliste nav izpildījusi Regulas Nr. 1151/2012 13. pantā paredzētos pienākumus, nenovēršot vai neapturot nosaukuma “Feta” lietošanu sieram, kas ražots Dānijā, bet paredzēts eksportam uz trešām valstīm, ar kurām Savienība vēl nav noslēgusi starptautisku nolīgumu, kas garantētu šī nosaukuma aizsardzību.

76.

Komisija apgalvo, ka Dānijas Karaliste ir pārkāpusi LES 4. panta 3. punktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktu un 4. pantu. Šis pārkāpums esot radies tādēļ, ka Dānijas iestādes nav novērsušas vai apturējušas Dānijas ražotājus no “Feta” imitācijas ražošanas un tirdzniecības, kas apdraud šajos Regulas Nr. 1151/2012 noteikumos noteiktos mērķus. Papildus šim petitum norādītajam apgalvojumam Komisija prasības pamatojumā un secinājumos (bet ne petitum) izvirza vēl vienu apgalvojumu. Saskaņā ar to Dānijas Karaliste ir arī pieļāvusi autonomu LESD 4. panta 3. punkta pārkāpumu, apdraudot Savienības pozīciju starptautiskajās sarunās par Savienības reģistrēto nosaukumu aizsardzību.

77.

Šie abi apgalvojumi ir atšķirīgi. Manuprāt, otrais no abiem šiem apgalvojumiem šajā lietā nav jāņem vērā, jo Komisija to nav norādījusi savā petitum Tiesai. Tomēr, ja Tiesa nolems pieņemt lēmumu par šo apgalvojumu, sniegšu savu viedokli par to.

78.

Dānijas Karaliste apgalvo, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru un to, ka domstarpības par Savienības tiesību interpretāciju pašas par sevi neesot uzskatāmas par dalībvalsts lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu, nav pieļauts LES 4. panta 3. punkta pārkāpums ne atsevišķi, ne kopsakarā ar Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktu un 4. pantu.

79.

Saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu, kurā ir formulēts lojālas sadarbības princips, dalībvalstīm ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti, kā arī lai novērstu šo tiesību pārkāpuma prettiesiskās sekas. Šāds pienākums ir katrai attiecīgās dalībvalsts struktūrai atbilstoši tās kompetencei ( 59 ).

80.

Ir piemēri pienākumu neizpildes tiesvedību kontekstā, kad Tiesa ir konstatējusi, ka dalībvalsts ir pārkāpusi LES 4. panta 3. punktu atsevišķi ( 60 ) vai kopsakarā ar citiem Savienības tiesību aktiem ( 61 ).

81.

Tiesa tomēr ir atzinusi, ka vispārējā lojālas sadarbības pienākuma, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, neizpilde atšķiras no to īpašo pienākumu neizpildes, kuros izpaužas šis vispārējais pienākums. Tādējādi vispārējā pienākuma neizpildi var konstatēt tikai tiktāl, cik šis pienākums attiecas uz atšķirīgu rīcību no tās, kas rada šo īpašo pienākumu pārkāpumu ( 62 ). Ja iespējamais LES 4. panta 3. punkta pārkāpums attiecas uz to pašu rīcību, kas ir iespējams konkrētāku Savienības tiesību noteikumu pārkāpums, pietiek ar novērtējumu saskaņā ar šiem īpašajiem noteikumiem ( 63 ).

82.

Šajā lietā otrais iebildums par apgalvoto LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu kopsakarā ar Regulas Nr. 1151/2012 1. panta 1. punktu un 4. pantu, manuprāt, būtībā attiecas uz tādu pašu priekšmetu un rīcību, kas tiek apgalvota pirmajā iebildumā saistībā ar iespējamo Regulas Nr. 1151/2012 13. pantā noteikto īpašo pienākumu pārkāpumu. Tas izriet no vienas un tās pašas viedokļu atšķirības attiecībā uz Regulas Nr. 1151/2012 teritoriālās piemērošanas jomas interpretāciju un no tās pašas Dānijas iestāžu rīcības, nenovēršot vai neapturot “Feta” imitāciju ražošanu un tirdzniecību. Patiešām, kā norādījusi Dānijas Karaliste, Dānijas iestādes atļauj ražot un tirgot “Feta” imitācijas, pateicoties Dānijas Karalistes interpretācijai par to, kas ir uzskatāms par nelikumīgu lietošanu Regulas Nr. 1151/2012 13. panta 3. punkta izpratnē. Attiecīgi, pamatojoties uz šo secinājumu 81. punktā minēto Tiesas judikatūru, uzskatāms, ka Tiesai nav jālemj par otro iebildumu.

83.

Manuprāt, Tiesas judikatūrai par to, ka, konstatējot konkrēta Savienības tiesībās noteikta pienākuma pārkāpumu, netiek pārkāpts arī lojālas sadarbības princips, pamatā ir nozīmīgs iemesls. Šī iemesls ir balstīts uz pienākumu neizpildes procedūras mērķi un strīdu risināšanas tiesisko veidu plašākā nozīmē. LESD 258. pantā paredzētā procedūra, lai konstatētu dalībvalsts pienākumu neizpildi, ļauj noteikt dalībvalstu pienākumus gadījumos, kad vienas un tās pašas tiesību normas interpretācija ir atšķirīga. Šādās situācijās, kad rodas strīds par tiesību normas nozīmi, kurā Komisijai ir viena, bet dalībvalstij atšķirīga izpratne, Tiesa ar pienākumu neizpildes procedūru tiek pilnvarota atrisināt šādu interpretācijas strīdu. Tas ir atzīts judikatūrā ( 64 ).

84.

Tāpēc piekrītu Dānijas Karalistes izvirzītajiem argumentiem, ka nevar konstatēt, ka dalībvalsts būtu pārkāpusi LES 4. panta 3. punktu tādēļ, ka tā nepiekrīt Komisijai attiecībā uz Savienības tiesību noteikumu interpretāciju, kā tas ir šajā gadījumā. Tas, ka kādai dalībvalstij ir atšķirīga izpratne par Savienības tiesībām nekā Komisijai, pats par sevi nav uzskatāms par lojālas sadarbības principa pārkāpumu no šīs dalībvalsts puses.

85.

Patiešām būtu bīstami, ja tas tā būtu, jo tas varētu liegt strīdiem par Savienības tiesību interpretāciju nonākt Tiesā. Domstarpības par tiesību aktu nozīmi ir katras tiesību sistēmas sastāvdaļa. Sistēmas, kuru pamatā ir tiesiskums, atrisina šādus strīdus, pilnvarojot tiesas noteikt likuma jēgu. Konstatēt, ka dalībvalstis ir pārkāpušas lojālas sadarbības pienākumu atšķirīgās tiesību izpratnes dēļ, būtu pretrunā centieniem nodrošināt šādu domstarpību atrisināšanu tiesvedības ceļā. Tiesību izpratnei liberālajās demokrātijās ir jābūt atvērtai apstrīdēšanai, un pusi, kuras izpratni tiesa neapstiprina, nevar uzskatīt par nelojālu tiesību sistēmai tikai tāpēc, ka tā ir “kļūdījusies”. Citādi būtu, ja pēc tam, kad Tiesa ir pasludinājusi, kādas ir tiesības, dalībvalsts turpinātu tās piemērot pretēji šim konstatējumam.

86.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka strīds šajā lietā būtībā izriet no domstarpībām starp Komisiju un Dānijas Karalisti par Regulas Nr. 1151/2012 13. panta interpretāciju. Pastāv domstarpības par to, vai šo regulu var interpretēt kā piemērojamu produktiem, kas paredzēti eksportam uz trešām valstīm. Ārpus šīs apstrīdētās Regulas Nr. 1151/2012 piemērošanas jomas Dānijas iestādes ir norādījušas Tiesai (un Komisija to nav apstrīdējusi), ka tās veicot atbilstošus izpildes pasākumus attiecībā uz iekšējo tirgu. Tās šādus pasākumus neveicot tikai eksporta gadījumā uz trešām valstīm (ciktāl ar Savienību nav noslēgts starptautisks nolīgums), jo uzskata, ka uz šādu eksportu Regulas Nr. 1151/2012 noteikumi neattiecas. Šādos apstākļos Dānijas Karalistes piedāvātā šīs regulas alternatīvā interpretācija pati par sevi nav uzskatāma par LES 4. panta 3. punktā paredzētā lojālas sadarbības principa pārkāpumu.

87.

Varētu piebilst, ka šīs lietas apstākļi nav salīdzināmi ar apstākļiem, kas ir pamatā 1991. gada 19. februāra spriedumam Komisija/Beļģija ( 65 ), uz kuru atsaucās Komisija. Šajā lietā iebildums ietvēra dalībvalsts atteikumu sniegt informāciju Komisijai, un dalībvalsts izpildīja savus pienākumus tikai pēc tiešiem draudiem vērsties Tiesā un pēc tam rīkojās, pārkāpjot tos, tiklīdz draudi bija pagājuši. Šajā lietā Komisija nav pierādījusi, ka Dānijas Karaliste būtu veikusi šādas apzinātas darbības vai bezdarbību.

88.

Līdz ar to iebildums, ka Dānijas Karaliste pārkāpjot LES 4. panta 3. punktu, jo tā nerīkojas, lai īstenotu Regulas Nr. 1151/2012 mērķus, kurus tā saprot atšķirīgi, nevar tikt apmierināts.

89.

Komisija apgalvo, ka Dānijas Karaliste ir pārkāpusi arī LES 4. panta 3. punktu, vājinot Savienības pozīciju starptautiskajās sarunās par reģistrēto nosaukumu aizsardzību.

90.

Šajā ziņā, kā norāda tiesībzinātnieki ( 66 ), lojālas sadarbības pienākumam patiešām ir īpaša nozīme Savienības ārējo attiecību kontekstā.

91.

Tas ir atspoguļots arī vairākos Tiesas spriedumos, kas pieņemti saistībā ar tiesvedību par pienākumu neizpildi.

92.

Piemēram, 2009. gada 12. februāra spriedumā Komisija/Grieķija ( 67 ) Tiesa konstatēja, ka Grieķijas Republika ir pārkāpusi tai Savienības tiesību aktos noteiktos pienākumus, tostarp LES 4. panta 3. punktu, iesniedzot priekšlikumu starptautiskai organizācijai, kas uzsāka procedūru, kuras rezultātā varētu pieņemt jaunus noteikumus, kas varētu ietekmēt Savienības tiesību aktu noteikumus, un tādējādi rīkojās individuāli jomā, kurā Savienībai ir ekskluzīva ārējā kompetence.

93.

2010. gada 20. aprīļa spriedumā Komisija/Zviedrija ( 68 ) Tiesa atzina, ka Zviedrijas Karaliste ir pārkāpusi LES 4. panta 3. punktu, vienpusēji ierosinot iekļaut noteiktu vielu pielikumā starptautiskai konvencijai, kas ietilpst dalītas kompetences jomā. Šādi rīkodamās, dalībvalsts ir atkāpusies no Padomes ietvaros izveidotās kopējās stratēģijas, un tam bija sekas Savienībā.

94.

Turklāt 2019. gada 27. marta spriedumā Komisija/Vācija ( 69 ) Tiesa nolēma, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Savienības lēmumu un LES 4. panta 3. punktu, balsodama pret Savienības nostāju, kura definēta šajā lēmumā, un atklāti paziņodama savus iebildumus attiecībā uz šo nostāju un tajā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz balsstiesību izmantošanu. Tiesa jo īpaši uzskatīja, ka ar savu rīcību šī dalībvalsts atkāpās no šajā lēmumā noteiktās Savienības nostājas, radot risku vājināt Savienības kā līgumpartneres pozīciju attiecīgās starptautiskās konvencijas ietvaros.

95.

Tomēr pašreizējā lietā Tiesai nav iesniegta informācija, kas liecinātu, ka Dānijas Karaliste būtu mēģinājusi vājināt Savienības pozīciju sarunās par reģistrētu nosaukumu aizsardzību starptautiskā (daudzpusējā vai divpusējā) līmenī. Šo secinājumu 92.–94. punktā izklāstītā Tiesas judikatūra atšķiras no šīs lietas. Jo īpaši nav pierādīts, ka Dānijas Karaliste būtu veikusi jebkāda veida konkrētas darbības starptautiskā līmenī vai starptautisko sarunu kontekstā, kas ir pretrunā dokumentos izklāstītai Savienības nostājai.

96.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos iemeslus, otrais Komisijas izvirzītais iebildums ir jānoraida.

97.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar tā 138. panta 3. punkta pirmo teikumu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Līdz ar to, tā kā Komisijai un Dānijas Karalistei spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, jānospriež, ka tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

98.

Turklāt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to jānospriež, ka Grieķijas Republika un Kipras Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

99.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai: