1.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā attiecas uz kredītiestāžu pienākumiem sniegt patērētājiem noteiktu informāciju par kredīta nosacījumiem un uz sekām, kas var rasties šādas informācijas nesniegšanas gadījumā. Visiem šiem lūgumiem ir kopumā līdzīgs faktiskais pamats, jo tie attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 10. panta 2. punkta a), d), l), r), s) un t) apakšpunkta un 14. panta 1. punkta pareizu interpretāciju.

2.

Šos lūgumus iesniedza Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija) sakarā ar strīdiem starp dažādiem patērētājiem un autokredīta uzņēmumiem par to, vai šo patērētāju iesniegtie atteikuma pieteikumi ir spēkā. Lai gan visi šie pieteikumi tika saņemti labu laiku pēc 14 dienu termiņa beigām, skaitot no Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās kredītlīguma noslēgšanas dienas, attiecīgie patērētāji apgalvo, ka viņiem ir tiesības veikt šo darbību, pamatojoties uz to, ka šajos līgumos nebija ietverta visa šīs direktīvas 10. pantā prasītā informācija. Tādējādi šīs lietas attiecas uz sarežģītu, tomēr būtisku jautājumu par precizitātes pakāpi, kurai saskaņā ar 10. pantu ir jābūt līgumā, vienlaikus skarot arī jautājumu par to, kā valsts tiesām ir jāreaģē, kad patērētāji mēģina izmantot savā labā iespējamu informācijas nepietiekamību ( 2 ). Tomēr, pirms izskatu šos jautājumus, vispirms ir jāizklāsta atbilstošās tiesību normas.

3.

Direktīvas 2008/48 4.–9., 18., 19., 30., 31. un 35. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4.

Šīs direktīvas 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

5.

Direktīvas 2008/48 5. pantā “Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas” ir paredzēts:

“1.   Laikus, pirms patērētājs ir uzņēmies kredītlīguma vai piedāvājuma saistības, kreditors un attiecīgi kredīta starpnieks, balstoties uz kreditora piedāvātajiem kredīta noteikumiem un nosacījumiem un, attiecīgos gadījumos, uz patērētāja paustajām vēlmēm un sniegtajām ziņām, nodrošina patērētāju ar informāciju, kas nepieciešama, lai salīdzinātu dažādus piedāvājumus, pirms pieņem uz informāciju balstītu lēmumu par to, vai slēgt kredītlīgumu. Šādu informāciju papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju sniedz atbilstīgi II pielikumā minētajai Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijai. Uzskata, ka kreditors ir izpildījis informēšanas prasības atbilstīgi šim punktam un [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvas 2002/65/EK [(2002. gada 23. septembris) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (OV 2002, L 271, 16. lpp.)] 3. panta 1. un 2. punktam, ja viņš ir sniedzis Eiropas patēriņa kredīta standartinformāciju.

2.   Attiecīgajā informācijā norāda:

[..]

[..].”

6.

Šīs direktīvas 10. pantā “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” ir noteikts:

“1.   Kredītlīgumus sagatavo papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

Visas līgumslēdzējas puses saņem kredītlīguma eksemplāru. Šis pants neskar nekādus valsts noteikumus attiecībā uz kredītlīgumu noslēgšanas spēkā esamību, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem.

2.   Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

[..]

[..].”

7.

Direktīvas 2008/48 14. pantā “Atteikuma tiesības” ir noteikts:

“1.   Patērētājs četrpadsmit kalendāro dienu laikā var atteikties no kredītlīguma, nesniedzot nekādu pamatojumu.

Šo atteikuma termiņu sāk skaitīt:

[..]

3.   Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, viņš:

[..]

8.

Šīs direktīvas 15. panta “Saistīti kredītlīgumi” 1. punktā ir noteikts:

“Ja patērētājs, pamatojoties uz Kopienas tiesību aktiem, ir izmantojis atteikuma tiesības attiecībā uz preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu, uz viņu vairs neattiecas saistītais kredītlīgums.”

9.

Direktīvas 2008/48 22. panta “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” 1. punktā ir noteikts:

“Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.”

10.

1994. gada 21. septembraEinführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuche (Vācijas Civilkodeksa ievadlikums; BGBl. 1994 I, 2494. lpp., un labojums BGBl. 1997 I, 1061. lpp.), pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “EGBGB”), 247. panta “Prasības par informāciju attiecībā uz patēriņa kredītlīgumiem, finansiālu palīdzību par maksu un pārdošanas līgumiem” 3.–7. punktā ir noteikts:

“§3   Informācijas, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, saturs

(1) Informācija, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, ietver:

[..]

2. kredīta veidu,

[..]

9. līdzekļu piešķiršanas nosacījumus,

[..]

11. nokavējuma procentu likmi un kārtību, kādā tā var tikt koriģēta, kā arī, ja nepieciešams, maksu par saistību nepildīšanu,

[..].

§6   Līguma saturs

(1) Patēriņa kredītlīgumā skaidrā un saprotamā veidā iekļauj šādu informāciju:

[..]

[..].

§7   Cita informācija līgumā

(1) Patēriņa kredītlīgumā skaidrā un saprotamā veidā iekļauj šādu informāciju, ciktāl tā attiecas uz līgumu:

[..]

[..]”

11.

Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss), pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “BGB”), 247. pantā “Procentu pamatlikme” ir noteikts:

“(1)   Procentu pamatlikme ir 3,62 %. Katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā to koriģē, piemērojot procentuālu daļu, par kuru kopš pēdējās koriģēšanas brīža samazinājusies vai palielinājusies atsauces vērtība. Atsauces vērtība atbilst procentu likmei, ko Eiropas Centrālā banka [(ECB)] noteikusi pēdējai galvenajai refinansēšanas operācijai, kas veikta pirms attiecīgā pusgada pirmās kalendārās dienas.

(2)   Deutsche Bundesbank [Vācijas Centrālā banka] publicē procentu pamatlikmi izdevumā Bundesanzeiger [Vācijas Oficiālajā vēstnesī] tūlīt pēc pirmās daļas otrajā teikumā norādītajiem datumiem.”

12.

BGB 288. panta “Nokavējuma procenti un citas kompensācijas” 1. punktā ir noteikts:

“Jebkuram naudas parādam aprēķina procentus nokavējuma laikā. Nokavējuma procentu likme ir pieci procentpunkti gadā virs pamatlikmes.”

13.

BGB 355. pantā “Tiesības atteikties no patērētāju līgumiem” ir noteikts:

“(1)   Ja likums dod patērētājam atteikuma tiesības saskaņā ar šo normu, patērētājam un tirgotājam vairs nav saistošas viņu nodomu deklarācijas par līguma noslēgšanu, ja patērētājs noteiktajā laikposmā atsauc savu nodomu deklarāciju. [..]

(2)   Atteikuma termiņš ir 14 dienas. Ja nav noteikts citādi, tas sākas līguma noslēgšanas brīdī.”

14.

BGB 356.b panta “Tiesības atteikties no patērētāju kredītlīgumiem” 2. punktā ir noteikts:

“Ja saskaņā ar 1. punktu kredītņēmējam izsniegtajā dokumentā nav ietverta obligāti norādāmā informācija atbilstoši 492. panta 2. punktam, termiņu nesāk skaitīt, kamēr šis trūkums nav novērsts saskaņā ar 492. panta 6. punktu. [..]”

15.

BGB 357. panta “Tiesiskās sekas saistībā ar atteikšanos no līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām un attālināti, izņemot finanšu pakalpojumu līgumus” 1. punktā ir noteikts:

“Saņemtais labums ir jāatgriež vēlākais pēc 14 dienām.”

16.

Saskaņā ar BGB 357.a panta “Atteikuma no finanšu pakalpojumu līgumiem tiesiskās sekas” 1. punktu:

“Saņemtais labums ir jāatgriež ne vēlāk kā pēc 30 dienām.”

17.

BGB 358. pantā “Līgums, kas saistīts ar līgumu, kuram izteikts atteikums” ir noteikts:

“[..]

(2)   Ja patērētājs ir pamatoti atsaucis savu nodomu deklarāciju par patēriņa kredītlīgumu noslēgšanu, pamatojoties uz 495. panta 1. punktu vai 514. panta 2. punkta pirmo teikumu, viņam vairs nav saistoša arī viņa nodomu deklarācija noslēgt līgumu par preču piegādi vai cita pakalpojuma sniegšanu, kas saistīts ar šo patēriņa kredītlīgumu.

(3)   Saskaņā ar 1. un 2. punktu līgums par preču piegādi vai citu pakalpojumu sniegšanu un kredītlīgums tiek apvienoti, ja kredīts tiek izmantots kā cita līguma pilns vai daļējs finansējums un ja tie abi veido vienu ekonomisku vienību. Šādai apvienošanai ir jābūt akceptētai, jo īpaši ja profesionālis pats finansē izpildi no patērētāja puses vai kad finansējumu piešķir trešā persona, ja kreditors iesaista profesionāli kredītlīguma sagatavošanā vai noslēgšanā.

(4)   355. panta 3. punktu un, atkarībā no saistītā līguma veida, 357. un 357.b pantu piemēro mutatis mutandis attiecībā uz saistītā līguma atcelšanu neatkarīgi no tirdzniecības veida. [..] Darījumos ar patērētāju kreditors uzņemas no saistītā līguma izrietošās tirgotāja tiesības un pienākumus attiecībā uz atteikuma tiesiskajām sekām, ja brīdī, kad atteikums stājas spēkā, aizdevuma summa ir jau tikusi izmaksāta tirgotājam.”

18.

BGB 491.a panta “Pienākums sniegt informāciju pirms līguma noslēgšanas saistībā ar kredītlīgumiem, kas noslēgti ar patērētājiem” 1. punktā ir noteikts:

“Saistībā ar kredītlīgumu, kas noslēgts ar patērētāju, kreditoram ir jāinformē aizņēmējs par aspektiem, kas izriet no [EGBGB] 247. panta, šajā likumā paredzētajā veidā.”

19.

BGB 492. pantā “Rakstveida forma, līguma saturs” ir noteikts:

“(1)   Patēriņa kredītlīgumus sastāda rakstiski, ja vien nav noteikta stingrāka forma. [..]

(2)   Līgumam ir jāietver informācija, kas paredzēta kredītlīgumiem ar patērētājiem [EGBGB] 247. panta 6.–13. punktā.

[..]

(5)   Informācijai, kas kreditoram jāsniedz aizņēmējam pēc līguma noslēgšanas, ir jāatrodas pastāvīgā informācijas nesējā.”

20.

BGB 495. panta “Atteikuma tiesības. Uzteikuma laikposms” 1. punktā ir noteikts:

“Patēriņa kredītlīguma gadījumā aizņēmējam ir atteikuma tiesības saskaņā ar BGB 355. pantu.”

21.

2015. gada decembrī UK, patērētājs, iegādājās transportlīdzekli. Lai finansētu šo iegādi, šis patērētājs veica sākotnēju iemaksu un noslēdza patēriņa kredītlīgumu ar neatmaksātā atlikuma apdrošināšanu. Patēriņa kredītlīgumā ir iekļauts šāds nosacījums:

“Pēc līguma izbeigšanas mēs Jums rēķinā norādīsim likumisko nokavējuma procentu likmi. Ikgadējā nokavējuma procentu likme par pieciem procentpunktiem pārsniedz attiecīgo procentu pamatlikmi.”

22.

Tomēr šajā kredītlīgumā nav norādīta skaitļos izteiktā piemērojamā nokavējuma procentu likme, un tajā arī nav norādīta atsauces likme, ko izmanto, lai noteiktu līguma parakstīšanas brīdī piemērojamo nokavējuma procentu likmi, proti, BGB 247. pantā minēto likmi. Valsts tiesa uzskata, ka ar kredītlīgumā iekļauto formulējumu netiek izpildīts patēriņa kredītlīgumu sniedzēju pienākums norādīt nokavējuma procentu likmes koriģēšanas mehānismu.

23.

Tomēr iesniedzējtiesa apgalvo, ka pirms šā līguma noslēgšanas UK saņēma dokumentu “Eiropas patēriņa kredīta standartinformācija”, kas tika sastādīts atbilstoši Direktīvas 2008/48 II pielikumā paredzētajai veidlapai, un tajā ir norādīts, ka procentu pamatlikmi nosaka Deutsche Bundesbank attiecīgi katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka šo informāciju nevar uzskatīt par līguma sastāvdaļu, jo attiecīgā kredītiestāde nav ievērojusi BGB 492. panta 1. punktā norādīto oficiālo noteikumu un arī nav sniegusi sīkāku paskaidrojumu par attiecīgā oficiālā noteikuma tvērumu.

24.

UK regulāri veica ikmēneša maksājumus. Tomēr labu laiku pēc tam, kad bija beidzies 14 dienu termiņš kopš aizdevuma līguma noslēgšanas, bet pirms tam, kad tas tika pilnībā atmaksāts, UK nolēma atteikties no attiecīgā līguma. Viņš apgalvoja, ka šāds novēlots atteikums tomēr būs spēkā, jo Volkswagen Bank nav sniegusi viņam visu informāciju, kas prasīta Vācijas tiesību aktos, ar kuriem transponēta Direktīva 2008/48. Volkswagen Bank šo atteikumu noraidīja.

25.

Atbildot uz šo rīcību, UK cēla prasību, apgalvojot, ka būtu jānospriež, ka viņam kā pircējam nav pienākuma maksāt atlikušos ikmēneša maksājumus, turklāt iegādātais transportlīdzeklis tiek atdots. UK arī lūdza atmaksāt visus ikmēneša maksājumus, tai skaitā procentus, un pārdevējam jau iemaksāto priekšapmaksu.

26.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai līgumā ietvertā informācija atbilst BGB 492. panta prasībām, to lasot kopsakarā ar EGBGB 247. pantu un interpretējot no Direktīvas 2008/48 skatpunkta. Šādos apstākļos Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

2014. gada 24. jūlijā, 2015. gada 3. janvārī un 2015. gada 23. maijā attiecīgi trīs dažādi patērētāji – BC, RT un SV – noslēdza saistītos kredītlīgumus ar Volkswagen Bank un Skoda Bank (Volkswagen Bank filiāli) par transportlīdzekļu iegādi no autosaloniem privātai lietošanai. Fakti ir līdzīgi faktiem lietā C‑33/20, izņemot to, ka SV un BC iesniedza atteikumu pēc aizdevuma pilnas atmaksas. SV gadījumā viņa jau pārdeva transportlīdzekli tirgotājam, kurš to sākotnēji viņai bija pārdevis, pirms atteikuma tiesību izmantošanas. Šajā kontekstā SV apgalvo, ka līdz ar savu atteikuma tiesību izmantošanu viņa ir tiesīga uz to, ka tiek atmaksāta starpība starp iegādes cenu, ieskaitot procentus, un tālākpārdošanas cenu.

28.

Attiecībā uz attiecīgajiem līgumiem iesniedzējtiesa norāda, ka tā uzskata, ka RT, SV un BC sniegtos dokumentus “Eiropas patēriņa kredīta standartinformācija” saskaņā ar Vācijas tiesībām nevar uzskatīt par kredītlīguma sastāvdaļu, jo šie dokumenti neatbilst BGB 492. panta 1. punktā noteiktajām oficiālajām prasībām par lappušu numerāciju.

29.

Runājot par nosacījumiem, ar kādiem kreditors var izbeigt attiecīgo līgumu pamatotu iemeslu dēļ, iesniedzējtiesa arī uzsver, ka šajos līgumos nav precizēts veids, kādā šai izbeigšanai ir jānotiek, un laikposms, kurā kreditoram ir jāizbeidz līgums, kā arī nav minētas pat kredītņēmēja tiesības izbeigt līgumu saskaņā ar BGB 314. pantu.

30.

Šādos apstākļos Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

2017. gada 4. maijā un 2019. gada 23. martā divi atsevišķi patērētāji, JL un DT, attiecīgi noslēdza kredītlīgumus ar BMW Bank un Audi Bank (Volkswagen Bank filiāle) par transportlīdzekļu iegādi privātai lietošanai. Tapāt kā UK gadījumā lietā C‑33/20 un RT gadījumā lietā C‑155/20, šie patērētāji mēģināja atteikties no sava aizdevuma labu laiku pēc tam, kad bija beidzies 14 dienu termiņš kopš līguma noslēgšanas, bet pirms tam, kad tas tika pilnībā atmaksāts. Lai pamatotu sava pieprasījuma novēlotu iesniegšanu, šie patērētāji atkal apgalvoja, ka atteikuma termiņš nebija sācies, jo attiecīgajos līgumos netika sniegta pietiekama informācija.

32.

Attiecībā uz attiecīgajiem līgumiem šajās divās lietās iesniedzējtiesa uzsver šādus aspektus.

33.

Pirmkārt, šajos līgumos kredīta veids netiek aprakstīts sīkāk. Tomēr abos gadījumos “Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijā” ( 3 ), kas saskaņā ar Vācijas tiesību aktu noteikumiem attiecīgi kļūst par līguma sastāvdaļu, ir norādīts, ka tā attiecas uz pa daļām atmaksājamu kredītu ar nemainīgiem ikmēneša maksājumiem un nemainīgu procentlikmi ( 4 ).

34.

Otrkārt, abos līgumos ir norādīts, ka kredīta izmaksa notiks transportlīdzekļa nodošanas brīdī pārdevējam. Tomēr nevienā no līgumiem nav noteikts, ka pēc līdzekļu izmaksas beidzas pienākums samaksāt pārdevējam pirkuma cenu šajā apmērā un ka pircējs var pieprasīt, lai pārdevējs izsniegtu transportlīdzekli pēc pilnīgas pirkuma cenas samaksas.

35.

Treškārt, attiecībā uz informāciju par nokavējuma procentlikmi jānorāda, ka JL noslēgtajā līgumā ir noteikts, ka tad, “ja kredītņēmējs [..] kavējas ar maksājumiem, tiek aprēķināti ikgadēji nokavējuma procenti, kas ir par pieciem procentiem lielāki nekā attiecīgā procentu pamatlikme. Procentu pamatlikme tiek aprēķināta attiecīgi katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā, un Deutsche Bundesbank to paziņo Bundesanzeiger (Federālajā laikrakstā)”. Attiecībā uz DT kredītlīgumā ir ietverta šāda informācija par nokavējuma procentu likmi: “Pēc līguma izbeigšanas mēs Jums izrakstītajā rēķinā iekļausim likumisko nokavējuma procentu likmi. Gada nokavējuma procentu likme ir par pieciem procentpunktiem lielāka nekā attiecīgā procentu pamatlikme.” Papildus tam šim patērētājam sniegtajā “Eiropas patēriņa kredīta standartinformācijā” ir norādīts: “Gada nokavējuma procentu likme ir par pieciem procentpunktiem lielāka nekā attiecīgā procentu pamatlikme. Procentu pamatlikmi aprēķina Deutsche Bundesbank, un tā tiek noteikta katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā.”

36.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka abos gadījumos sniegtie dokumenti neļauj saprast, ka Deutsche Bundesbank publicētā procentu pamatlikme atbilst procentu likmei, kas noteikta ECB veiktajai pēdējai refinansēšanas operācijai, un tajos arī nav atsauces uz BGB 247. panta 1. punktu, kurā šī informācija ir minēta.

37.

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa atzīmē, ka patērētājiem izsniegtajos dokumentos ir norādīti galvenie parametri, kas tiks ņemti vērā, lai noteiktu kompensāciju par priekšlaicīgu atmaksu, bet nav norādīta precīza formula šīs kompensācijas aprēķināšanai.

38.

Piektkārt, iesniedzējtiesa atzīmē, ka, lai arī attiecīgajos līgumos ir atsauce uz pastāvošām kredītņēmēja tiesībām izbeigt līgumu nopietnu iemeslu dēļ, tajos nav ietverta nedz atsauce uz BGB 314. pantu, nedz arī norāde uz to, kādā formā un kādā termiņā var pieprasīt šo izbeigšanu.

39.

Sestkārt, iesniedzējtiesa atzīmē, ka attiecīgajos līgumos ir norādīts, ka pastāv iespēja vērsties pie Ombudsmann der privaten Banken (privāto banku tiesībsargs), lai izšķirtu strīdus ar banku, un ka ar Verfahrensordnung für die Schlichtung von Kundenbeschwerden im deutschen Bankgewerbe (Kārtība, kādā tiek izskatītas klientu sūdzības Vācijas banku nozarē), kas regulē šādas sūdzības izskatīšanu šajā institūcijā, var iepazīties vai arī pieprasīt to izsniegt Bundesverband der Deutschen Banken eV (Vācijas banku asociācija) tīmekļvietnē www.bdb.de. Šajos līgumos arī norādīts, ka ar jebkādu sūdzību ir jāvēršas rakstiski Vācijas banku asociācijas Klientu sūdzību izskatīšanas iestādē. DT parakstītajā līgumā arī norādīts faksa numurs un e‑pasta adrese, uz kuru var sūtīt šādas sūdzības. Tomēr iesniedzējtiesa uzsver, ka šajā līgumā nav norādīti pieņemamības nosacījumi, kas paredzēti šīs iestādes reglamenta 3. pantā, attiecībā uz saturu, kādam ir jābūt šai sūdzībai.

40.

Šādos apstākļos Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41.

Atbilstoši Tiesas lūgumam ierosinu ierobežot manus secinājumus ar atbildēm uz šādiem jautājumiem:

42.

Iesākumā ir jāatgādina, pirmkārt, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tādējādi lietā pret privātpersonu uz direktīvu kā tādu atsaukties nevar. Ir tiesa, ka, lai privātpersonām nodrošinātu tiesisko aizsardzību atbilstoši Savienības tiesībām, valsts tiesām, kurām ir jāinterpretē savas valsts tiesības, ir jāinterpretē tās, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu šajā direktīvā paredzēto rezultātu ( 5 ). Tomēr šo pienākumu veikt interpretāciju saskaņā ar Savienības tiesībām ierobežo vispārējie tiesību principi, it īpaši tiesiskās drošības princips, tādēļ tas nevar būt par pamatu valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 6 ). Līdz ar to, iestājoties pret attiecīgajām kredītiestādēm, prasītāji var atsaukties uz atbildēm uz iesniedzējtiesas jautājumiem tikai tad, ja, piemērojot atzītās interpretācijas metodes, valsts tiesību aktus, ar kuriem transponē Direktīvu 2008/48, var interpretēt saskaņā ar šīm atbildēm. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir.

43.

Otrkārt, vēlos uzsvērt, ka es neuzskatu, ka Tiesas līdzšinējo judikatūru par informēšanas prasībām, ko nosaka citi Savienības likumdošanas pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības, vienmēr ir iespējams transponēt vienkārši pēc analoģijas ar Direktīvu 2008/48. Faktiski atbilstoši Tiesas atzītajām interpretācijas metodēm šādus risinājumus var transponēt tikai tad, ja attiecīgo tiesību normu formulējums, konteksts un mērķi ir identiski vai vismaz gandrīz identiski. Šajā gadījumā, manuprāt, īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka Direktīva 2008/48 nosaka plašākas informēšanas prasības nekā, piemēram, Direktīva 93/13/EEK ( 7 ).

44.

Treškārt, ņemot vērā mērķus, ko paredzēts sasniegt ar Direktīvu 2008/48, no šīs direktīvas 4.–9. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir sekmēt patēriņa kredīta efektīva iekšējā tirgus izveidi, saskaņojot informēšanas prasības, kuras kreditoriem ir jānosaka, vienlaikus nodrošinot, ka šis tirgus rada patērētāju uzticību, piedāvājot viņiem augstu un ekvivalentu aizsardzības līmeni ( 8 ).

45.

Tādējādi Direktīvā 2008/48 ietvertās informēšanas prasības ir daļēji balstītas uz pieņēmumu, ka šāda mērķa sasniegšanai ir nepieciešama noteiktā līmeņa līgumu standartizācija, vismaz attiecībā uz līgumos iekļaujamo informāciju, un daļēji uz to, ka patērētājs atrodas nelabvēlīgākā pozīcijā pret kreditoru attiecībā uz informāciju par līguma sekām un piemērojamiem tiesību aktiem ( 9 ). Lai sasniegtu šos mērķus, Direktīvā 2008/48 ir pilnībā saskaņoti informēšanas pienākumi, kas var tikt uzlikti kreditoriem ( 10 ), un šajā nolūkā ir noteikta atšķirība starp informāciju, kas kreditoram jāsniedz viņa reklāmā (4. pants), pirms līguma noslēgšanas (5. pants) un pašos līgumos (10. pants) ( 11 ).

46.

Tā kā Direktīvā 2008/48 informēšanas pienākumi ir paredzēti atšķirīgās stadijās, šiem pienākumiem, kaut arī tie ir savstarpēji saistīti, ir nedaudz atšķirīgi mērķi. Konkrētāk runājot, no šīs direktīvas 18. un 19. apsvēruma izriet, ka direktīvas 5. pantā paredzētā pienākuma sniegt patērētājiem konkrētu informāciju pirms līguma noslēgšanas mērķis ir vispirms ļaut viņiem salīdzināt dažādus saņemtos piedāvājumus un pēc tam izvēlēties vispiemērotāko. Attiecībā uz Direktīvas 2008/48 10. pantā paredzēto pienākumu sniegt patērētājiem konkrētu informāciju līgumā ir jānorāda, ka no direktīvas 31. apsvēruma izriet, ka tā mērķis ir ļaut patērētājiem zināt par savām tiesībām un pienākumiem saskaņā ar līgumu ( 12 ). Precīzāk sakot, kā Tiesa ir spriedusi, šīs normas mērķis ir nodrošināt, lai patērētājiem būtu visa informācija, kas vajadzīga pienācīgai līguma izpildei un, konkrēti, šajā ziņā – savu tiesību izmantošanai ( 13 ).

47.

Tā kā daži Direktīvas 2008/48 10. pantā minētie informācijas elementi ir jāpaziņo patērētājam iepriekš pirms līguma noslēgšanas, turklāt citi elementi attiecas nevis uz līguma saturu, bet uz tam piemērojamo tiesisko regulējumu, ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies sasniegt mērķi ļaut patērētājiem zināt savas no līguma izrietošās tiesības un pienākumus, nodrošinot, ka grūtību gadījumā patērētājs varētu atrast atbildes uz savu jautājumu līgumā bez nepieciešamības segt izmaksas par attiecīgās informācijas meklēšanu ( 14 ).

48.

Visbeidzot ir jānorāda – tā kā Direktīvas 2008/48 mērķis ir it īpaši sekmēt patēriņa kredīta efektīva iekšējā tirgus izveidi un šajā nolūkā tajā ir ieviesta pilna informēšanas pienākumu saskaņošana, šiem risinājumiem ir jābūt pēc iespējas precīzākiem neatkarīgi no risinājumiem, ko Tiesa ierosina piemērot šajās lietās. Faktiski šāda tirgus izveidei nepieciešamā Eiropas uzņēmumu tiesiskā drošība būs efektīva tikai ar šo nosacījumu.

49.

Šo apsvērumu gaismā tagad ierosinu atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

50.

Uzdodot pirmo jautājumu lietā C‑33/20, pirmo jautājumu lietā C‑155/20 un trešo jautājumu lietā C‑187/20, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā, pirmkārt, ir jānorāda tā noslēgšanas brīdī piemērojamā nokavējuma procentu likme, kas izteikta kā “specifisks skaitlis”, un, otrkārt, ir konkrēti jāapraksta šīs likmes koriģēšanas mehānisms.

51.

Attiecībā uz jautājuma pirmo daļu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru jebkāds Direktīvā 2008/48 paredzētais informēšanas pienākums nevar tikt izpildīts ar vienkāršu atsauci līgumā uz tiesību aktu vai regulējumu ( 15 ).

52.

Kā izrādās, Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktā vācu valodas versijā ir noteikts, ka patēriņa kredītlīgumos ir jānorāda “der Satz der Verzugszinsen gemäß der zum Zeitpunkt des Abschlusses des Kreditvertrags geltenden Regelung und die Art und Weise seiner etwaigen Anpassung sowie gegebenenfalls anfallende Verzugskosten”, kur termina “Regelung” izmantošana izraisa neskaidrības. Faktiski šis termins var attiekties uz līguma nosacījumiem vai līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošajiem leģislatīvajiem noteikumiem, kas nozīmētu, ka, lai izpildītu leģislatīvos noteikumus, ir nepieciešams atspoguļot līgumā piemērojamo tiesību aktu saturu. Saskaņā ar šo otro scenāriju, kuru atbalsta Vācijas valdība, šo skaitli būtu nepieciešams norādīt tikai tad, ja leģislatīvajā normā būtu norādīta procentu likme kā absolūtā vērtība.

53.

Šajā ziņā atzīstu, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts l) apakšpunkts nebūt nav skaidrs. Tomēr, manuprāt, šīs normas formulējums, saturs un mērķi lielā mērā nosveras par labu tādai interpretācijai, saskaņā ar kuru šī norma prasa norādīt faktisko skaitli, kas atbilst likmei, kura ir piemērojama līguma parakstīšanas dienā. Es tā uzskatu turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

54.

Vispirms var atzīmēt, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta pašā formulējumā ir noteikts, ka šajā pantā pieprasītā informācija attiecas uz procentu likmi. Saskaņā ar šim terminam vispārēji sniegto definīciju tā attiecas uz procentuālu daļu, proti, simto daļu ( 16 ). Faktiski likmes aprēķināšanai izmantotā formula, etalonvērtība vai atsauces rādītājs pats par sevi nav likme ( 17 ). Var piebilst, ka gadījumos, kad Direktīvā 2008/48 ir atsauce uz līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošajām leģislatīvajām normām, tajā tiek lietoti precīzāki termini, piemēram, 14. panta 2. punktā (“das… geltendes innerstaatliches Recht”) un 14. panta 6. punktā un 15. panta 2. punktā (“nach den geltende Rechtsvorschriften”).

55.

Vēl jo vairāk, Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts angļu valodas versijā attiecas uz “the interest rate applicable in the case of late payments as applicable at the time of the conclusion of the credit agreement and the arrangements for its adjustment”. Līdzīgi franču valodas versijā ir minēts “le taux d’intérêt applicable en cas de retard de paiement applicable au moment de la conclusion du contrat de crédit et les modalités d'adaptation de ce taux”.

56.

Manuprāt, tas, ka vismaz dažās citās valodu versijās šajā normā ir skaidri paredzēts, ka, no vienas puses, minētā procentu likme ir jāpiemēro “kredītlīguma noslēgšanas brīdī” un, no otras puses, ka šī informācija ir jāsniedz papildus ziņām par noteikumiem un nosacījumiem šīs likmes koriģēšanai, pierāda, ka termins “procentu likme” ir jāsaprot nevis kā tāds, kas attiecas uz šīs likmes definīciju vai šajā nolūkā izmantoto aprēķina formulu, bet kā tāds, kas attiecas uz procentuālo daļu, kura atbilst likmei, kas piemērojama līguma parakstīšanas dienā. Faktiski likmes definīcija vai izmantotā aprēķina formula (šajā gadījumā X+5, kur X ir Vācijas pamatlikmes vērtība) nemainīsies, ja netiks grozīts līgums.

57.

Tādējādi, ja jēdziens “procentu likme” būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz izmantoto aprēķina formulu, tad nebūtu jāprecizē, ka šai likmei ir jābūt likmei, ko piemēro līguma noslēgšanas dienā, un nebūtu jāprasa papildus norādīt tās koriģēšanas mehānismu. Konkrētāk runājot, attiecībā uz šo otro informācijas veidu, proti, to, vai jēdziens “procentu likme” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz izmantoto definīciju vai aprēķina formulu, atzīmējams, ka koriģēšanas mehānisms jau būtu ietverts likmes definīcijā vai tās aprēķina formulā kā mainīgais lielums vai – kā šajā gadījumā – kā atsauce uz etalonvērtību ( 18 ).

58.

Protams, kā ir uzsvēruši daži lietas dalībnieki, dažas procentu likmes – kā, piemēram, pamatlietā – var mainīties, bet, manuprāt, šis arguments drīzāk apstiprina iepriekš izdarīto secinājumu. Tas it īpaši var izskaidrot, kāpēc Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktā ir precizēts, ka norādītajai likmei ir jābūt ne tikai piemērojamai līguma noslēgšanas brīdī, bet tā ir arī nepieciešama, lai noteiktu šīs likmes koriģēšanas mehānismu.

59.

Tādējādi Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta formulējums jau ir vērsts uz to, lai parādītu, ka šī norma būtu jāinterpretē kā tāda, kas noteic kreditoram pienākumu jo īpaši norādīt likmi, kas faktiski tiks piemērota gadījumā, ja kredītņēmējs nepildīs savas maksājumu saistības kopš līguma noslēgšanas brīža.

60.

Šo secinājumu apstiprina šīs direktīvas mērķi un vispārējā sistēma.

61.

Pirmkārt, vēlos atzīmēt, ka katru reizi, kad Direktīvas 2008/48 3. pantā ir sniegta likmes definīcija, šajā tiesību normā ir uzsvērts, ka šī likme ir jāizsaka procentu formā. Manuprāt, šos precizējumus nevar uzskatīt par izņēmumiem no parastās jēdziena “likme” definīcijas, kā to apgalvo Vācijas valdība, bet tas ir drīzāk atgādinājums par to, ka šo definīciju mērķis ir precizēt, kā šie procenti ir jāaprēķina atkarībā no katras attiecīgās likmes rakstura ( 19 ).

62.

Šajā kontekstā man šķiet, ka saistībā ar jēdziena “likme” definīciju, ja likumdevējam būtu bijis nodoms uzlikt kreditoriem pienākumu nenorādīt faktisko procentuālo daļu, kas atbilst līguma noslēgšanas brīdī piemērojamajai procentu likmei, bet drīzāk formulu, kas jāizmanto tās aprēķināšanai, tas, iespējams, būtu pielicis pūles, lai to norādītu.

63.

Otrkārt, runājot par Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta mērķiem, vēlos atzīmēt, ka šī norma tika izstrādāta, lai ļautu Eiropas patērētājiem zināt par savām tiesībām un pienākumiem. Raugoties no šā viedokļa, var atzīt, kā to uzsvēruši daži lietas dalībnieki, ka līguma izpildes kontekstā norādei uz līguma noslēgšanas dienā faktiski piemērojamo likmi, to aplūkojot atsevišķi, nav īpašas nozīmes, jo ir ļoti iespējams, ka tā pēc tam mainīsies.

64.

Tomēr diez vai var apstrīdēt to, ka līguma noslēgšanas dienā prasība darīt zināmu procentuālo daļu, kas atbilst piemērojamajai nokavējuma procentu likmei, palīdz patērētājiem apzināt nokavēto maksājumu sekas ( 20 ), un, manuprāt, tas ir daudz lietderīgāk nekā izmantot aprēķināšanas formulu vai abstraktu norādi uz kādu etalonvērtību vai atsauces likmi. Turklāt Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktā tiek prasīta ne tikai šī informācija. Konkrētāk runājot, šīs informācijas aktualizēšanas problēma ir saistīta ar to, ka šajā normā tiek prasīta arī norāde uz koriģēšanas mehānismu. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šīs procentu daļas norādīšana nebūtu pietiekama, lai ļautu ES patērētājiem saprast sekas, kas tiem, visticamāk, var rasties nemaksāšanas gadījumā.

65.

Visbeidzot var atzīmēt, ka pienākums norādīt nokavējuma procentu likmi ir minēts ne tikai līgumā sniedzamajā informācijā, bet arī informācijā, kas jāsniedz pirms līguma noslēgšanas saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. pantu. Attiecīgi “nokavējuma procentu likmes” jēdziens ir jāinterpretē tā, lai sasniegtu gan Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunktā, gan šīs direktīvas 5. panta 1. punkta l) apakšpunktā izvirzītos mērķus.

66.

Raugoties no šā viedokļa un ņemot vērā mērķus, kas izvirzīti Direktīvas 2008/48 5. panta 1. punktā paredzētajās prasībās par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, no šīs direktīvas 18. apsvēruma skaidri izriet, ka šie mērķi tostarp ir vērsti uz to, lai veicinātu patērētāju uzticību, nodrošinot viņiem “īpaš[us] kredītlīgumu reklāmas noteikum[us], kā arī daž[us] standartinformācijas element[us], jo īpaši lai viņi varētu salīdzināt dažādus piedāvājumus”. Šāda informācija ir jāsniedz skaidrā, kodolīgā un uzskatāmā veidā, izmantojot reprezentatīvu piemēru ( 21 ).

67.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas patērētāju tiesību jomā ir jāinterpretē, ņemot vērā nevis prasītāju situāciju konkrētās lietās, bet vidusmēra patērētāju, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs ( 22 ). Šajā gadījumā no Direktīvas 2008/48 6. apsvēruma skaidri izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir attīstīt pārredzamāku un efektīvāku kredītu tirgu telpā bez iekšējām robežām. Turklāt, tā kā tās pieņemšanai izvēlētais tiesiskais pamats bija EKL 95. pants (tagad – LESD 114. pants), kas var attaisnot saskaņošanas pasākumu pieņemšanu tikai tad, ja to mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbības apstākļus ( 23 ), var secināt, ka Direktīvas 2008/48 5. pantā paredzētā piedāvājumu salīdzināmība ir jāuztver, atsaucoties nevis uz kādas valsts patērētāju, bet gan uz Eiropas patērētāju situāciju ( 24 ).

68.

Katrā ziņā ir jāatzīst, protams, ka vidusmēra patērētājam nav finanšu speciālista zināšanu. Tādēļ var pamatoti pieņemt, ka vidusmēra patērētājam, kura dzīvesvieta turklāt var būt citā dalībvalstī, ir grūti saprast – un līdz ar to salīdzināt – dažādas piemērojamas nokavējuma procentu likmes, ja viņam sniegtā informācija ir aprēķina formula, ko izmanto, lai noteiktu šo likmi konkrētā brīdī, it īpaši, ja šī formula ietver valsts noteikto likmi, etalonvērtību vai atsauces rādītāju. Manuprāt, tieši nolūkā dot Eiropas patērētājam iespēju salīdzināt piedāvājumus, Direktīvā 2008/48 ir paredzēts, ka katrā patēriņa kredītlīgumā ir jānorāda piemērojamā procentu likme, nevis tikai metode šīs likmes aprēķināšanai vai koriģēšanai.

69.

Šādos apstākļos, lai gan direktīva šajā jautājumā varēja būt skaidrāka, uzskatu, it īpaši Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta formulējuma gaismā, ka pienākums norādīt “nokavējuma procentu likmi” ir jāsaprot kā prasība, saskaņā ar kuru līgumos ir jānorāda procentuālā daļa, kas līguma parakstīšanas brīdī atbilst procentu likmei, kura tiks piemērota, ja aizņēmējs kavēs maksājumus ( 25 ).

70.

Attiecībā uz jautājuma otro daļu par nokavējuma procentu likmes koriģēšanas mehānismu ir jāatzīmē, ka no Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka kredītlīgumā jānorāda arī šis mehānisms.

71.

Ņemot vērā lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertos paskaidrojumus, uzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāsaprot kā jautājumi par to, cik precīzai ir jābūt līgumā sniedzamajai informācijai šajā aspektā. Iespējams, šis jautājums, konkrētāk runājot, attiecas uz to, vai kredītiestādei ir jānorāda (gadījumā, kad procentu likme ir balstīta uz atsauces likmi), kad un saskaņā ar kādiem kritērijiem šī likme tiek noteikta un kas to nosaka.

72.

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nedrīkst uzskatīt, ka kreditors ir izpildījis vienu no saviem informēšanas pienākumiem, kas noteikti Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā, paredzot, ka līgumam vienkārši jāatsaucas uz piemērojamajām tiesību normām ( 26 ). Tomēr neuzskatu, ka šīs direktīvas 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē kā tāds, kas nosaka kreditoram pienākumu paskaidrot, kā būtu jākoriģē procentu likme, ja tās aprēķināšanai izmantotu atsauces likmi, vai attiecīgā gadījumā pat, kā šajā lietā, ka izmantotā atsauces likme atbilst ECB publicētajai likmei.

73.

Es izdaru šādu secinājumu turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

74.

Pirmkārt, ja procentu likmi aprēķina, pamatojoties uz formulu ar mainīgo lielumu, šā mainīgā lieluma izmantošana noteiks veidu vai vienu no veidiem, kādā procentu likme var tikt mainīta. Ja nav cita veida, kādā būtu jākoriģē likme, kā tas ir šajā lietā, tad, lai izpildītu Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkta prasības, pietiek līgumā norādīt formulu, ar kādu piemērojamā likme būtu jāaprēķina, izmantojot šo mainīgo lielumu, un, ja mainīgais lielums ir šī likme, tad norādīt, kas nosaka mainīgo lielumu, kur publicē atsauces likmi un cik bieži likme tiek publicēta.

75.

Otrkārt, papildus faktiem pamatlietā vēlos atzīmēt, ka Direktīvas 2008/48 5. panta 1. punkts tika grozīts, lai precizētu, ka gadījumos, kad patēriņa kredītlīgumā ir atsauce uz etalona likmi Regulas (ES) 2016/1011 3. panta 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē ( 27 ), kreditoram vai, attiecīgajā gadījumā, kreditora starpniekam ir jāsniedz aizņēmējam informācija par etalona likmes nosaukumu un tās administratoru un par iespējamām sekām patērētājam (manuprāt, tas paredz nepieciešamību precizēt, cik bieži šis rādītājs tiek publicēts) ( 28 ). Tomēr netiek gaidīts, ka kreditoram būtu jāpaskaidro, kā pats šis etalons tiek noteikts.

76.

Visbeidzot, lai sasniegtu direktīvas 5. un 10. panta mērķus, nav nepieciešams sīki aprakstīt, kā tiek noteikta atsauces likme, un tas pat varētu būt pretrunā šiem mērķiem. Faktiski, tā kā šo atsauces likmi publicē centrālā banka, tā daļēji var būt atkarīga no makroekonomikas rādītājiem un daļēji – no monetārās politikas apsvērumiem (ieskaitot jo īpaši cenu stabilitātes un inflācijas aspektus). Jebkāds mēģinājums izskaidrot veidu, kādā koriģē šo likmi, būtu saistīts ar nesamērīgām pūlēm no kreditora puses salīdzinājumā ar pārējo Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā minēto informāciju. Šādas informācijas apjoms pats par sevi varētu radīt risku pārslogot patērētāju ar pārāk plašu informāciju un datiem finanšu un ekonomikas jomā ( 29 ). Šāds pienākums radītu ļoti lielu slogu kreditoram, un, ņemot vērā, ka izsmeļoši skaidrs formulējums par pretējo nepastāv, ir apšaubāms, ka ES likumdevējs vispār kaut kad bija domājis ieviest šādu pienākumu.

77.

Šajā gadījumā pamatlietai piemērojamajās tiesību normās ir precizēts, ka atsauces likmi, ko izmanto nokavējuma procentu likmes aprēķina formulā, publicē Vācijas Centrālā banka un šo likmi nosaka attiecīgi katra gada 1. janvārī un 1. jūlijā. Tā kā šī likme ir oficiāla un brīvi pieejama Vācijas Centrālās bankas tīmekļvietnē, uzskatu, ka ar šo norādi pietiek, lai ļautu Eiropas vidusmēra patērētājam, kurš, jādomā, ir samērā labi informēts un uzmanīgs, saprast, kas, kur un kad publicē šo likmi.

78.

Protams, šajās līgumu atsaucēs netiek precizēts, ka izmantotā atsauces likme atbilst ECB publicētajai likmei. Tomēr Direktīvas 2008/48 5. un 10. panta formulējumā nekas neliecina par to, ka šī norāde būtu nepieciešama. Turklāt nesaskatu nedz to, kādā veidā šī informācija varētu būt nepieciešama, lai salīdzinātu piedāvājumus, nedz arī to, kā tā palīdzētu patērētājam zināt savas tiesības un pienākumus. Patērētājam ir svarīgi saprast līguma sekas ( 30 ), un no šā viedokļa, manuprāt, pietiek ar to, ka tas zina, ka piemērojamai likmei ir juridisks spēks un kur to var atrast.

79.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu lietā C‑33/20, pirmo jautājumu lietā C‑155/20 un trešo jautājumu lietā C‑187/20 atbildēt, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta l) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā, pirmkārt, ir jānorāda procentos izteiktā nokavējuma procentu likme, kas piemērojama kredītlīguma noslēgšanas brīdī un, otrkārt, ja šī likme var mainīties, tad tās aprēķina formula, kas tiks attiecīgi izmantota piemērojamās likmes aprēķināšanai, un, ja, pamatojoties uz mainīgo lielumu, tiek izmantota atsauces vērtība vai etalons, tad arī publicēšanas datums, kā arī informācija, kur un kas to publicējis.

80.

Uzdodot sesto jautājumu lietā C‑187/20, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā ir jānorāda būtiskie formālie priekšnoteikumi ārpustiesas sūdzības iesniegšanai vai pārsūdzību procedūras ierosināšanai vai arī pietiek ar to, ka šajā ziņā līgumā vienkārši ir atsauce uz internetā pieejamu procedūru.

81.

Vispirms var norādīt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunktu patēriņa kredītlīgumos ir jānorāda “informācija par to, vai pastāv ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānisms patērētājam, un, ja pastāv, tad metodes, kā to izmantot”. Līdz ar to, lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, ko šajā normā nozīmē “metodes ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānisma izmantošanai”.

82.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības, ciktāl tajās nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu to jēgu un piemērojamību, visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi. Šī interpretācija ir veicama, ņemot vērā ne tikai to formulējumu, bet arī šo normu kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 31 ). Tā kā Direktīva 2008/48 neattiecas uz dalībvalsts tiesībām, lai noteiktu termina “metodes ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānisma izmantošanai” jēgu, tas ir jāuzskata par Savienības tiesību autonomo jēdzienu un līdz ar to jāinterpretē vienveidīgi visā Savienībā.

83.

Šajā ziņā vēlos atzīmēt, ka izmantošanas metodes, kuras saskaņā ar Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkta prasībām ir jānorāda līgumā, no vienas puses, attiecas uz “ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānismu”, kas ietver ne tikai iekšējās sūdzību iesniegšanas procedūras, bet arī procedūras, kuras var veikt atsevišķā iestādē ( 32 ). No otras puses, kā tas notiek gadījumā ar sūdzību iesniegšanas procedūru pie Vācijas privāto banku tiesībsarga, Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunktā minētais ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānisms var būt atkarīgs no konkrētiem pieņemamības nosacījumiem, un turklāt atbildīgā iestāde var to izmainīt.

84.

Tomēr, pretēji dažu lietas dalībnieku apgalvojumiem, šis apstāklis vien nevar pamatot tādu Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru līgumā var norādīt tikai attiecīgu atsauci uz tīmekļvietni, jo citādi nebūšot iespējams pārvaldīt iespējamās izmaiņas piemērojamajos procesuālajos noteikumos. Protams, prasība, kas uzliek kreditoriem pienākumu norādīt līgumā kādu citu informāciju, nevis vienkārši vietni šo procedūru īstenošanai, bez šaubām nozīmē, ka līguma saturs būs jāaktualizē, ja mainīsies pieejamo ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānismu saraksts vai ja mainīsies kārtība, kādā ierosināmas lietas vienā no kompetentajām iestādēm. Turklāt, ja Direktīvas 2008/48 10. pantu interpretētu kā tādu, kas neizvirza kreditoram prasību veikt šādu aktualizēšanu, tas būtu pretrunā šīs direktīvas mērķiem, jo, kā to esmu izskaidrojis, šajā tiesību normā minētie informācijas elementi ir tie, kurus ES likumdevējs ir uzskatījis par tādiem, kas var būt nozīmīgi līguma izpildes laikā ( 33 ).

85.

Tomēr šo aktualizēšanas pienākumu nevar uzskatīt par nepamatoti apgrūtinošu kreditoram. No vienas puses, līgumu pārvaldības risinājumu attīstība pēdējo 20 gadu laikā lielā mērā ir padarījusi kreditoram kontroli pār līgumiem vienkāršāku un lētāku. No otras puses, šādas aktualizēšanas veikšanai nav nekādu juridisku grūtību. Faktiski noteikumam, kurā tikai minēta patērētājam pieejamo ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānismu pastāvēšana, kā arī minētas šo mehānismu izmantošanas metodes, ir informatīvs, nevis normatīvs raksturs, jo tajā nav noteikts pušu tiesību un pienākumu apjoms. Tādējādi šīs informācijas aktualizēšana nav līguma grozīšana, pret kuru, piemēram, patērētājs varētu iebilst.

86.

Katrā ziņā var norādīt, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 1. punktā ir noteikta prasība, saskaņā ar kuru patērētāji saņem kredītlīguma eksemplāru. Vārda “saņem” izmantošana nozīmē, ka patērētājam nav jāpiekļūst interneta saitei vai jāveic kādas darbības, lai piekļūtu līguma nosacījumiem ( 34 ). Turklāt Tiesa jau nospriedusi, ka nevar uzskatīt, ka kreditori ir izpildījuši Direktīvas 2008/48 10. pantā paredzēto pienākumu sniegt informāciju, ja tie līgumā ir vienkārši norādījuši, kur var atrast šo informāciju ( 35 ).

87.

Tā kā iesniedzējtiesa, šķiet, par to jau zina, es uzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāsaprot kā tādi, kas konkrētāk attiecas uz to, ko nozīmē “izmantošanas metodes” Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunktā, un atkal – cik precīzai šajā ziņā ir jābūt līgumā ietvertajai informācijai.

88.

Šajā ziņā ir vēlreiz jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā gan šī normas formulējums un mērķis, gan tā tiesiskā regulējuma konteksts, kurā tā ir iekļauta ( 36 ).

89.

Runājot par Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkta formulējumu, jāatzīmē, ka no likumdevēja, konkrētāk – Vācijas likumdevēja, izvēlētajiem terminiem “die Voraussetzungen für diesen Zugang” (angļu valodā “methods for having access” vai franču valodā “modalités d’accès à ces dernières” ( 37 )) var secināt, ka patērētājiem sniedzamā informācija nozīmē ko citu, nevis tikai norādi uz dažādām esošām procedūrām. Tomēr vēlos arī atzīmēt, ka šie paši termini attiecas tikai uz šo procedūru “izmantošanu”, nevis uz to darbību. Tie neparedz precizitātes pakāpi, atbilstoši kurai kreditoram būtu in extenso jāizklāsta visi piemērojamie procesuālie noteikumi jebkuros patērētājam sniegtajos līgumdokumentos.

90.

Manuprāt, to apstiprina šīs tiesību normas konteksts, jo Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta sākumā ir precizēts, ka informācija ir jānorāda skaidri un lakoniski, kas nozīmē, ka ir jānorāda tikai būtiskā informācija.

91.

Visbeidzot, runājot par Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkta mērķiem, vēlos norādīt, ka ziņas par “patērētājam pieejamo ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību mehānismu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu un, ja šāds mehānisms pastāv, tad par metodēm, kā to izmantot”, neietilpst tās informācijas apjomā, kas saskaņā ar Direktīvas 2008/48 5. pantu ir jāsniedz patērētājiem pirms līguma noslēgšanas. Šķiet, no tā skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis šo informāciju par būtisku nevis piedāvājumu salīdzināšanai, bet lai pastāvētu iespēja atrisināt problēmas, kas varētu rasties līguma izpildes laikā ( 38 ). Tādējādi šīs normas mērķis ir mudināt patērētāju izmantot šo mehānismu. Manuprāt, tas viss nozīmē, ka ar sniegto informāciju pietiek, lai izvairītos no jebkādas vilšanās šajā sakarā.

92.

Tādējādi var secināt, ka informācija par metodēm, saskaņā ar kurām tiek izmantots kāds piemērojamais ārpustiesas sūdzību vai pārsūdzību mehānisms, kas jāiekļauj līgumā atbilstoši Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunktam, ir ierobežota līdz tam, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka aizņēmējs, zinot visus faktus, var izlemt, vai viņam būtu lietderīgi izmantot kādu no šiem mehānismiem, un, otrkārt, lai viņš varētu iesniegt šādu sūdzību vai pārsūdzību, nebaidoties, ka viņam tiks neatgriezeniski atņemta iespēja aizstāvēt savas tiesības.

93.

Manuprāt, šis pēdējais aspekts ir svarīgākais, jo Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkts attiecas uz jebkuru ārpustiesas sūdzību vai pārsūdzību mehānismu neatkarīgi no tā, vai tas ir fakultatīvs vai obligāts. Tomēr uzskatu, ka šāds mērķis nenozīmē, ka ir jāprecizē piemērojamās procesuālās normas, tostarp par pieņemamību, ja vien to neievērošana pilnībā neatņem patērētājam iespēju aizstāvēt savas tiesības.

94.

Konkrētāk runājot, tas viss nozīmē, ka patēriņa kredītlīgumos jānorāda šāda informācija:

95.

Manuprāt, šāds secinājums nav pretrunā Direktīvai 2013/11. Protams, šīs direktīvas 13. panta 2. punktā ir noteikts, ka tirgotājiem, lai kādi tie būtu, savā tīmekļa vietnē, ja viņiem tāda ir un ja tas ir nepieciešams, starp tirgotāju un patērētāju noslēgto pārdošanas vai pakalpojumu līgumu vispārīgajos noteikumos ir jānorāda galvenā strīdu alternatīvās izšķiršanas (SAI) vienība vai SAI vienības, kas attiecas uz šo tirgotāju, ja šie tirgotāji apņemas vai viņiem ir pienākums izmantot šīs vienības, lai atrisinātu strīdus ar patērētājiem, kā arī to tīmekļvietnes adrese. Tomēr minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka priekšroka dodama šīs direktīvas noteikumam tikai tad, ja kāds šīs direktīvas noteikums ir pretrunā noteikumam, kas paredzēts kādā citā Savienības tiesību aktā un attiecas uz ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procedūrām, kuras patērētājs uzsāk pret tirgotāju. Tā kā ar Direktīvu 2013/11 tiek veikta minimāla saskaņošana ( 40 ), tad, lai tā būtu pretrunā ar citu direktīvu, Direktīvai 2013/11 ir jānosaka augstāks standarts nekā šai citai direktīvai ( 41 ). Tas nozīmē, ka Direktīvai 2013/11 ir jāparedz augstāks standarts, lai prevalētu pār visām citām direktīvām. Tā kā Direktīvā 2008/48 ir skaidri paredzētas augstākas informēšanas prasības nekā Direktīvā 2013/11 ( 42 ), un ne otrādi, nav pamata dot priekšroku Direktīvas 2013/11 13. panta 2. punktā minētajam informēšanas pienākumam Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunktā noteikto prasību vietā ( 43 ).

96.

Lietas C‑187/20 pamata prāvā attiecīgajos patēriņa kredītlīgumos ir norādīta iespēja uzsākt sūdzības procedūru pie privāto banku tiesībsarga (mediatora). Tajos ir arī norādīts, ka procesuālos noteikumus, kas piemēro patērētāju sūdzību izskatīšanai Vācijas banku nozarē, var saņemt pēc pieprasījuma vai var iepazīties ar tiem internetā, un ka šīs sūdzības ir jāsūta rakstveidā uz konkrēto adresi.

97.

Manuprāt, jāuzskata, ka ar šīm norādēm pietiek, lai izpildītu Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkta prasības, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šā veida līgumam netiek piemēroti citi ārpustiesas sūdzību vai pārsūdzības mehānismi, otrkārt, sūdzību izskatīšanas procedūra pie banku tiesībsarga ir bez maksas un neprasa juridisku pārstāvību un, treškārt, nepastāv citas oficiālas prasības sūdzības iesniegšanai šajā iestādē – kā vien šīs sūdzības nosūtīšana rakstveidā uz norādīto adresi –, kuru neievērošana varētu galīgi atņemt sūdzības iesniedzējam iespēju izmantot šo konkrēto mehānismu.

98.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz sesto jautājumu lietā C‑187/20 atbildēt, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta t) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā ir jāuzskaita visi patērētājiem pieejamie ārpustiesas sūdzību vai pārsūdzību mehānismi, ja nepieciešams, šo mehānismu izmaksas, sūdzības vai pārsūdzības iesniegšanas veids (papīra formā vai elektroniski), fiziska vai elektroniska adrese, uz kuru šāda sūdzība vai pārsūdzība jānosūta, un oficiālās prasības, kas ir jāievēro, ja to neievērošana var novest pie tā, ka patērētājs zaudēs jebkādu iespēju aizstāvēt savas tiesības.

99.

Uzdodot ceturto jautājumu lietā C‑155/20 un septīto jautājumu lietā C‑187/20, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kreditors var pieteikt iebildumu par tiesību zaudēšanu, ja patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības ilgu laiku pēc tam, kad bija beidzies 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktais 14 dienu termiņš kopš līguma noslēgšanas, sakarā ar to, ka līgumā vai vēlāk nav tikusi sniegta kāda šīs direktīvas 10. panta 2. punktā minētā informācija. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai tas, ka kredītņēmējs nezināja, ka viņa atteikuma tiesības turpināja pastāvēt pēc Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzētā 14 dienu perioda, var būt par pamatu šāda iebilduma par tiesību zaudēšanu noraidīšanai.

100.

Šeit ir jāsāk no Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta formulējuma, kurā ir noteikts, ka “patērētājs četrpadsmit kalendāro dienu laikā var atteikties no kredītlīguma, nesniedzot nekādu pamatojumu”. Saskaņā ar šī noteikuma otro teikumu šo periodu sāk skaitīt, kā norādīts a) apakšpunktā, no kredītlīguma noslēgšanas dienas vai, kā norādīts b) apakšpunktā, no dienas, kad patērētājs “saņem līguma noteikumus un nosacījumus, un informāciju saskaņā ar 10. pantu, ja šī diena [iestājas] vēlāk”.

101.

Atšķirībā no Komisijas apsvērumiem jautājums par iespējamā termiņa esamību nav atstāts dalībvalstu ziņā, un tas drīzāk ietilpst Direktīvas 2008/48 saskaņotajās jomās. Faktiski uzskatu, ka tad, ja dalībvalstīm būtu atļauts noteikt šāda termiņa ilgumu savās valsts tiesībās, tās varētu negatīvi ietekmēt ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu panākto saskaņošanu, atsaucoties uz 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem par atteikuma tiesību izmantošanas termiņu. Šķiet acīmredzami, ka, nesniedzot termiņu šai normai, Savienības likumdevējs ir apzināti vēlējies ļaut patērētājiem izmantot atteikuma tiesības, ja viņi nav saņēmuši visu informāciju, neatkarīgi no nesniegtās informācijas rakstura (un līdz ar to tās ekonomiska nozīmīguma).

102.

Šādos apstākļos termiņa neesamība ir tieši tas rezultāts, kuru Savienības likumdevējs ir vēlējies panākt, lai uzliktu sankcijas tiem kreditoriem, kas neievēro savu šīs direktīvas 10. pantā noteikto pienākumu sniegt informāciju. Tādējādi šī sankcija ir piemērojama papildus sankcijai, kas dalībvalstīm jāparedz saskaņā ar direktīvas 23. pantu, bet saistībā ar ko tām nav rīcības brīvības.

103.

Šajos apstākļos fakts, ka kreditori nevar paļauties uz termiņu, ir jāuzskata par vienu no dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu aspektiem, kas attiecas uz patēriņa kredīta līgumiem, kuri uzskatāmi par tādiem, kuri ietilpst ar šo direktīvu veiktās pilnās saskaņošanas jomā.

104.

Tas ir vienkārši cits veids, lai pateiktu, ka šajā likumdošanas režīmā, šķiet, ir katrā ziņā netieši noteikts, ka kreditors nevar vienkārši norādīt uz patērētāja pašreizējo apzināšanās stāvokli, lai attaisnotu to, kas pats šis kreditors nav izpildījis šīs direktīvas 10. pantā paredzētās informācijas sniegšanas prasības.

105.

Tas vēl jo vairāk tā ir tāpēc, ka, salīdzinot šīs direktīvas noteikumus un noteikumus citās direktīvās, kas paredz atteikuma tiesības patērētājiem, var konstatēt, ka gadījumos, kad Savienības likumdevējam ir bijis nodoms atļaut profesionālam tirgotājam atsaukties uz kādu termiņu, tas to skaidri ir minējis, kā, piemēram, Direktīvas 2011/83/ES ( 44 ) 10. panta 1. punktā. Kaut arī šī direktīva tika pieņemta pēc Direktīvas 2008/48, Savienības likumdevējs nolēma negrozīt Direktīvu 2008/48, lai pieņemtu līdzīgu risinājumu.

106.

Līdz ar to jānorāda, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā ir noteiktas atteikuma, nevis atcelšanas tiesības ( 45 ). Tā kā šādas līgumsaistības dabīgā veidā izbeidzas līdz ar līguma izpildi, tad jāsecina, ka šīs direktīvas 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētās atteikuma tiesības vairs nevar tikt īstenotas, ja abas puses ir pilnībā izpildījušas kredītlīgumu.

107.

Šo secinājumu apstiprina Direktīvas 2008/48 34. apsvērums, kurā ir noteikts, ka atteikuma tiesības šajā direktīvā ir noteiktas saskaņā ar līdzīgiem nosacījumiem, kādi paredzēti Direktīvā 2002/65, savukārt šīs direktīvas 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka šajā direktīvā paredzētās atteikuma tiesības neattiecas uz “līgumiem, kuru izpildījums ir pilnībā pabeigts pēc patērētāja skaidra lūguma, pirms patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības” ( 46 ).

108.

No otras puses, var atgādināt, ka Direktīvas 2008/48 10. pantā noteikto informēšanas pienākumu mērķis ir ļaut patērētājiem zināt savu tiesību un pienākumu apjomu līguma izpildes laikā. Tādējādi šīs saistības vairs nevar tikt izmantotas, ja līgums ir pilnībā izpildīts. Tāpēc nešķiet, ka šajā tiesību normā noteikto mērķu sasniegšanai būtu nepieciešams ļaut patērētājiem izmantot savas atteikuma tiesības, ja līgums faktiski jau ir izpildīts.

109.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai uz ceturto jautājumu lietā C‑155/20 un septīto jautājumu lietā C‑187/20 atbildēt, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kreditors nevar liegt patērētājam izmantot savas atteikuma tiesības, ja visa šīs direktīvas 10. panta 2. punktā minētā informācija vēl nav iekļauta kredītlīgumā. Tomēr šādas tiesības vairs nevar tikt īstenotas, ja visas līgumā paredzētās saistības ir pilnībā izpildītas.

110.

Uzdodot piekto jautājumu lietā C‑155/20 un astoto jautājumu lietā C‑187/20, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai kreditors var atsaukties uz tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, lai liegtu patērētājam izmantot savas atteikuma tiesības saskaņā ar Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta pirmo teikumu, ja kopš līguma noslēgšanas ir jau pagājis labs laiks.

111.

Vispirms jāatzīmē, ka Direktīvā 2008/48 nav nekādu noteikumu par tajā piešķirto tiesību iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt dalībvalstis nevar atsaukties uz normām vai principiem, pat ja tiem ir konstitucionālais statuss, lai liegtu Savienības tiesību piemērošanu ( 47 ).

112.

Tomēr var norādīt, ka Savienības tiesībās ir paredzēts vispārējais tiesību princips, saskaņā ar kuru ieinteresētās personas nedrīkst krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā atsaukties uz Savienības tiesībām ( 48 ). Tādējādi jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības, iespējamība, ka persona ir ļaunprātīgi izmantojusi kādu tiesību, kas viņai šīs tiesības piešķir, ir jānovērtē, ņemot vērā vienīgi šo principu, nevis valsts tiesību prasības.

113.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā Tiesai ir jāprecizē jebkāda ES vispārējā tiesību principa piemērošanas joma, vajadzības gadījumā sniedzot sīkas ziņas par šī principa interpretāciju apstākļos, kas paredzēti iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā ( 49 ), savukārt iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šī situācija atbilst lietas faktiem, un līdz ar to jāpieņem galīgs secinājums par šī principa pienācīgu piemērošanu konkrētajā lietā ( 50 ).

114.

Runājot par vispārējo tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, ir jāatzīmē, ka Tiesa jau ir uzsvērusi, ka, lai piemērotu šo principu, ir jābūt izpildītiem abiem – gan objektīvajam, gan subjektīvajam elementam ( 51 ).

115.

Runājot par objektīvo elementu, jānorāda, ka tas paredz, ka no visu objektīvo elementu kopuma ir jāizriet, ka, neraugoties uz Savienības tiesiskajā regulējumā paredzēto nosacījumu formālu ievērošanu, rezultāts, ko rada attiecīgo tiesību izmantošana, acīmredzami ir pretrunā šī regulējuma mērķiem ( 52 ).

116.

Runājot par subjektīvo elementu – pastāv prasība, saskaņā ar kuru no objektīvu elementu kopuma ir jāizriet, ka attiecīgo darījumu galvenais mērķis ir iegūt nepamatotas priekšrocības no Savienības tiesību piemērošanas. Tādējādi ļaunprātīgu darbību aizlieguma princips nav piemērojams gadījumos, kad ir iespējams, ka attiecīgos darījumus – it īpaši izvēli īstenot noteiktās juridiskās iespējas vai izmantot konkrētus mehānismus – pamato ne tikai šādas priekšrocības iegūšana, bet arī kāds cits neatkarīgs iemesls ( 53 ).

117.

Šajā lietā nav strīda par to, ka Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību mērķis ir ļaut patērētājiem atcelt savu lēmumu, ja viņi, saņemot visu šīs direktīvas 10. pantā minēto informāciju, galu galā uzskata, ka būtu labāk neņemt piedāvāto kredītu ( 54 ).

118.

Tomēr vēlos uzsvērt, ka valsts tiesas aplūkotajā lietā nozīme ir nevis atteikuma tiesību izmantošanai kā tādai, bet iespējai atsaukties uz Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu, saskaņā ar kuru šīs tiesības var izmantot bez termiņa, ja patērētājam nav tikusi sniegta šīs direktīvas 10. pantā minētā informācija. Kā esmu izskaidrojis iepriekš, uzskatu, ka šīs tiesību normas mērķis ir tieši uzlikt sankcijas aizdevējiem par viņu pienākuma sniegt nepieciešamo informāciju neizpildi.

119.

Šajā kontekstā uzskatu, ka lietās, kurās netika sniegta nepieciešama informācija, tas vien, ka patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības vairākus gadus pēc līguma noslēgšanas, nevar būt pretrunā šim mērķim, bet šķiet tam pilnīgi atbilstošs ( 55 ).

120.

Tā kā šajos apstākļos katrā ziņā nebūs pirmā elementa, kas nepieciešams, lai noteiktu tiesību ļaunprātīgas izmantošanas esamību, uzskatu, ka kreditors nevar atsaukties uz tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, lai liegtu patērētājam izmantot savas atteikuma tiesības vēlākā posmā, ja kreditors viņam iepriekš nav sniedzis visu Direktīvas 2008/48 10. pantā minēto informāciju.

121.

Tomēr tas nenozīmē, ka prasītājiem – pat tiem, kuru kredītlīgums nebija vēl pilnībā izpildīts brīdī, kad tika izmantotas atteikuma tiesības, – ir taisnība, apgalvojot, ka šī atteikuma dēļ kreditoram ir pienākums pilnībā atlīdzināt viņiem veiktos ikmēneša maksājumus, tostarp procentus, turklāt automašīna tiek atdota pārdevējam. Faktiski tas, ka patērētāju atteikuma tiesību izmantošana nav ļaunprātīga, ne vienmēr nozīmē, ka tam ir jāizraisa (vai ka tas varētu izraisīt) sekas, uz kurām atsaucas prasītāji.

122.

Šajā kontekstā var atzīmēt, ka, pirmkārt, Direktīvas 2008/48 14. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir prasīts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā patērētājam ir jāatmaksā kreditoram ne tikai aizņemtais kapitāls, bet arī procenti par šo kapitālu, kas aprēķināti atbilstoši saskaņotajai aizņēmuma likmei, sākot no dienas, kad patērētājs “izņēmis” kredītu (proti, vienkārši runājot, “izmantojis” kredītu) ( 56 ), līdz dienai, kad kapitāls atmaksāts.

123.

Protams, dalībvalstis, ņemot vērā sankcijas, ko tām ir jāievieš saskaņā ar Direktīvas 2008/48 23. pantu, var noteikt, ka kādas obligātās informācijas trūkums kredītlīgumā var novest pie aizņēmuma procentu zaudēšanas. Tomēr, kā skaidri izriet no šīs tiesību normas formulējuma, sankcijām, ko uzliek Savienības tiesību pārkāpšanas gadījumā, ir jābūt samērīgām. Saskaņā ar Tiesas judikatūru tas viss nozīmē, ka sankciju stingrībai ir jāatbilst pārkāpumu, kas ar tām tiek sodīti, smagumam, nodrošinot patiešām preventīvu ietekmi, tai pat laikā ievērojot vispārējo samērīguma principu ( 57 ).

124.

Ņemot vērā šo aspektu, jānorāda, ka, no vienas puses, aizdevuma procenti ne tikai sedz aizdevuma apkalpošanas izmaksas, bet arī nodrošina kompensāciju naudas vērtības samazināšanās gadījumā, ja tas ir nepieciešams. No otras puses, jebkādas Direktīvas 2008/48 10. pantā minētās informācijas trūkums jau noved pie atteikuma perioda pagarinājuma. Tādējādi, runājot par informāciju, kas attiecas nevis uz līguma saturu, bet tikai uz līguma tiesisko vidi, kā tas notiek informācijas par ārpustiesas procedūrām gadījumā, ir jānorāda, ka šādas informācijas trūkums līgumā nevar būt par pamatu pilnai šo procentu zaudēšanai ( 58 ). Šāda informācijas nesniegšana nav tik nopietna kā, piemēram, aizņēmēja kredītspējas novērtējuma trūkums ( 59 ) vai norādes uz gada procentu likmi neesamība, vai tādas konkrētas informācijas nesniegšana, kas attiecas uz to, kādas ir aizdevuma izmaksas patērētājam ( 60 ). Manuprāt, šajā ziņā dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, un tās var paredzēt, ka noteiktās informācijas, kas nav saistīta ar pušu saistībām, nesniegšana ir jākompensē, piespriežot līgumsoda samaksu.

125.

Līdzīgā kārtā, kad nav skaidras norādes uz līguma noslēgšanas brīdī piemērojamo nokavējuma procentu likmi, kas izteikta kā specifisks skaitlis, kā minēts 1. jautājumā, tad – tā kā šī informācija attiecas nevis uz paša kredīta izmaksām, bet uz iespējama nokavējuma izmaksām – uzskatu, ka atbilstība samērīguma principam būtu labāk nodrošināta, ja šīs informācijas trūkums tiktu kompensēts ar to, ka kreditoram tiek noteikts aizliegums prasīt līgumā paredzētos nokavējuma procentus (nevis aizdevuma procentus), piemērojot, ja nepieciešams, zaudējumu atlīdzību.

126.

Otrkārt, attiecībā uz sekām, kas izriet no atteikuma no kredītlīguma, ar kuru nodrošināti līdzekļi preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumam, vēlos norādīt, ka Direktīvā 2008/48 nav precizēts, kādām ir jābūt šīm sekām vai kādas tās var būt ( 61 ). Protams, šādā gadījumā paņemto kredītu var kvalificēt kā saistīto kredītu, ja tiek izpildīti Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktā paredzētie nosacījumi. Tomēr vienīgā Direktīvā 2008/48 paredzētā tiesību norma, kas attiecas uz atteikuma tiesību izmantošanas sekām saistītā kredīta gadījumā, proti, 15. panta 1. punkts, attiecas uz situāciju, kad patērētājs izmanto šīs tiesības sakarā ar preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas līgumu. Tomēr nav tiesību normas, kas attiektos uz situāciju, kurā izmantotās atteikuma tiesības būtu saistītas ar kredītu.

127.

Var secināt, ka atteikuma tiesību izmantošanas sekas attiecībā uz patēriņa kredītiem, ar kuriem tiek finansēti pārdošanas līgumi, ir jānosaka dalībvalstīm. To apstiprina [Direktīvas 2008/48] 35. apsvērums, kurā norādīts, ka tad, “ja patērētājs atsakās no kredītlīguma, saistībā ar kuru viņš saņēmis preces, [..] šai direktīvai nebūtu jāierobežo kāds no dalībvalstu [pašu tiesību] noteikumiem attiecībā uz jautājumiem par preču atdošanu vai kādu citu saistītu jautājumu”.

128.

Lai gan dalībvalstu rīcības brīvība šajā ziņā ir ierobežota, jo tās nedrīkst samazināt Direktīvā 2008/48 paredzēto atteikuma tiesību efektivitāti, tās tomēr var regulēt šo tiesību izmantošanas sekas saistībā ar pārdošanas līgumiem. Konkrētāk runājot, nesaskatu, kāda iemesla dēļ dalībvalsts nevarētu atļaut pārdevējam ņemt vērā atdoto preču vērtības samazināšanos sakarā ar to atrašanos patērētāja lietošanā gadījumos, kad atteikuma tiesību izmantošana noved pie pārdošanas darījuma atcelšanas ar atpakaļejošu spēku.

129.

Es pat sliecos domāt, ka dažos apstākļos dalībvalstīm ir jāparedz, ka patērētajam ir jāsamaksā šāda atlīdzība pārdevējam, kā tas faktiski noteikts attiecīgajās piemērošanas jomās, proti, Direktīvas 2002/65 7. pantā un Direktīvas 2011/83 14. panta 2. punktā ( 62 ). Patiešām, nepamatotas iedzīvošanās aizliegums ir kopīgs dalībvalstu tiesību princips, ko Tiesa vismaz netieši ir atzinusi par vienu no Savienības tiesību vispārējiem principiem ( 63 ). Saskaņā ar šo principu personai, kurai bez tiesiska pamata ir nodarīti zaudējumi, kas palielinājuši citas personas mantu, ir atprasījuma tiesības pret iedzīvojušos personu – apmērā, kas nepārsniedz šos zaudējumus ( 64 ).

130.

Tā kā šajās lietās aplūkojamās atteikuma tiesības izriet no Savienības tiesībām, dalībvalstīm, nosakot šo tiesību izmantošanas sekas, ir jāņem vērā Tiesas apstiprinātais iedzīvošanās aizlieguma princips.

131.

Šajā ziņā var norādīt, ka tad, ja valsts tiesībās ir paredzēts, ka atteikšanās no kredītlīguma gadījumā jebkāds saistītais pārdošanas līgums tiek uzskatīts par atceltu, pārdevējam var rasties zaudējumi, savukārt pircējs, visticamāk, uzlabos savu mantisko stāvokli. Tas parasti notiek ar kredītu finansētā transportlīdzekļa pārdošanā, jo transportlīdzekļa vērtība samazinās no 10 % līdz 30 % lietoto automašīnu tirgū pēc pirmā nobrauktā kilometra atkarībā no markas un modeļa. Tādējādi pārdevējam, kuram būtu jāpaņem transportlīdzeklis atpakaļ, katrā ziņā tiks nodarīti zaudējumi. Savukārt pircējs noteikti uzlabos savu mantisko stāvokli, jo šī vērtības samazināšanās uz viņu neatteiksies.

132.

Ir tiesa, ka nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma principu nevar piemērot vainas gadījumā, un tādējādi tas nebūtu piemērojams, kad pārdevējs ir faktiski pārkāpis Direktīvas 2008/48 noteikumus. Tomēr, lai preču pārdevējs tiktu uzskatīts par Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta pārkāpšanas līdzizdarītāju sakarā ar nepietiekamu informāciju parakstītajā kredītlīgumā, ir nepieciešams, lai pārdevējs būtu iesaistīts kredītlīguma noslēgšanā vai sagatavošanā, kas ir tikai viena no situācijām, uz kurām attiecas “saistītā kredīta” jēdziens atbilstoši Direktīvas 2008/48 3. panta n) punktam ( 65 ). Jebkurā citā situācijā pārdevējam jābūt iespējai atsaukties uz nepamatotas iedzīvošanās principu.

133.

Tādējādi uzskatu, ka gadījumā, ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, dalībvalstis var vismaz brīvprātīgi noteikt, ka pārdevējs var atskaitīt no atmaksas maksu par transportlīdzekļa vērtības samazināšanos. Atzīstu, ka šāds risinājums var atturēt patērētājus no atteikuma tiesību izmantošanas, bet uzskatu, ka tas ir normālas sekas tam, ka viņi noteiktā laikposmā ir lietojuši attiecīgas preces vai izmantojuši pakalpojumus ( 66 ). Tādējādi, pat ja atteikuma tiesību izmantošana no dažu prasītāju puses nešķistu ļaunprātīga, prasīt pārdevēju pilnībā kompensēt transportlīdzekļa vērtību pircējam būtu iespējams tikai tad, ja valsts tiesībās būtu skaidri paredzēts šāds risinājums kā sankcija par konkrētu pienākumu neizpildi no pārdevēja puses, piemēram, ja tie nav izpildījuši pienākumu piedāvāt pircējiem tikai tādu kredītiestāžu pakalpojumus, kuru līgumi atbilst Direktīvas 2008/48 noteikumiem. Piemērojamās tiesības ir jānosaka valsts tiesām.

134.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz piekto jautājumu lietā C‑155/20 un astoto jautājumu lietā C‑187/20 atbildēt tādējādi, ka kreditors nevar atsaukties uz Savienības tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, lai liegtu patērētājam izmantot Direktīvas 2008/48 14. panta 1. punkta pirmajā teikumā paredzētās atteikuma tiesības, pamatojoties tikai uz to, ka kopš līguma noslēgšanas ir jau pagājis labs laiks. Tomēr manis iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tas nenozīmē, ka dalībvalstīm nav tiesību – pat pienākuma – veikt atbilstošus pasākumus savu tiesību sistēmu ietvaros, lai nodrošinātu, ka iestādēm, kas piešķir kredītus, nav nodarīti finansiālie zaudējumi sakarā ar to, ka patērētājs ir izmantojis atteikuma tiesības.

135.

Tādējādi ierosinu Tiesai uz Landgericht Ravensburg (Rāvensburgas apgabaltiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: