1.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 50. pants ietver cēlu ideju par vienu vienotu tiesisko telpu. Šajā telpā neviens nedrīkst tikt divreiz tiesāts vai sodīts krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Aizsardzība, kas iepriekš tika piešķirta dalībvalstu līmenī, ir paaugstināta līdz Savienības līmenim.

2.

Šīs idejas īstenošana Savienības tiesību aktos ir bijusi sarežģīta vairāku iemeslu dēļ. Trīs no tiem ir vērts izcelt. Pirmkārt, vienotā tiesiskajā telpā, piemēram, Eiropas Savienībā, neatkarīgi no tā, vai tā būtu horizontālā (dalībvalstis – dalībvalstis) līmenī vai vertikālā (dalībvalstis – Eiropas Savienība) līmenī, šīs idejas praktiska īstenošana ir īpaši sarežģīta. Vienkārši ir pārāk daudz mainīgo lielumu. Otrkārt, tiek ieviesti jauni reglamentēšanas segmenti, slāņi un apakšnozares. Tiek izveidotas jaunas struktūras vai iestādes, kas ir atbildīgas par to uzraudzību. Tas dažkārt izraisa pilnvaru pārklāšanos un neskaidrības par to, kam ir izmeklēšanas un sodīšanas kompetence. Treškārt, ir “lietā Engel minētā reizināšana”. Šos diezgan ekspansīvos kritērijus, ko sākotnēji izveidoja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”), lai paplašinātu savu jurisdikciju saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “ECK”) 6. panta 1. punktu, tagad izmanto arī citos kontekstos. Tas ietver novērtējumu par to, kas ir “noziedzīgs nodarījums” Hartas 50. panta izpratnē. Tā rezultātā daudzas normas un procesi, kas iepriekš konceptuāli tika uztverti kā administratīva rakstura, tagad tiek uzskatīti par krimināltiesiska rakstura.

3.

Šo triju faktoru kombinācija ir ievērojami paplašinājusi to procesu un sankciju kopumu, kurām ir piemērojams ne bis in idem princips. Līdz ar to gadu gaitā ir bijis grūti atrast saprātīgu līdzsvaru starp pamattiesību aizsardzību un leģitīmo interešu aizsardzību, sodot par noteikta veida uzvedību. Tiesas judikatūru, kas izveidota, mijiedarbojoties ar ECT, raksturo sadrumstalotība un daļēja nekonsekvence. To diez vai var raksturot kā (ne) bis in idem, bet drīzāk gan par quater vai quinquies in idem, kamēr nenoteiktība turpina mocīt arī bis.

4.

Šī lieta ir vēl viena šo neskaidrību ilustrācija. Uzņēmumu bpost, kas ir vēsturiskais pasta pakalpojumu sniedzējs Beļģijā, pēc kārtas sodīja divas Beļģijas iestādes. Pirmkārt, valsts pasta pakalpojumu nozares regulators secināja, ka atlaižu sistēma, ko 2010. gadā piemēroja bpost, diskriminēja dažus bpost klientus. Pēc Tiesai iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa šo lēmumu atcēla ( 2 ). Attiecīgā situācija nav uzskatāma par diskrimināciju saskaņā ar pasta nozares tiesību aktiem. Otrkārt, valsts konkurences iestāde (turpmāk tekstā – “VKI”) piemēroja bpost naudas sodu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz vienas un tās pašas atlaižu sistēmas piemērošanu laika posmā no 2010. gada janvāra līdz 2011. gada jūlijam.

5.

bpost apstrīd šī otrā procesa likumību, balstoties uz ne bis in idem principu. Pēc tam, kad strīds pamatlietā jau bija izskatīts divās instancēs, tagad tas atkal tiek izskatīts Cour d’appel de Bruxelles (Apelācijas tiesa, Brisele, Beļģija). Šī tiesa būtībā jautā, vai VKI tiesvedības tiesiskums ir jāvērtē, ņemot vērā konkurences judikatūrā izstrādāto idem definīciju, kas apstiprināta spriedumā lietā Toshiba ( 3 ), vai arī tā ir jāpārbauda saskaņā ar tiesību klauzulas ierobežojumiem un pārbaudi, kuri tika ieviesti lietās Menci, Garlsson un Di Puma – visi šie spriedumi ir pasludināti vienā dienā (turpmāk tekstā – “lietas Menci judikatūra”) ( 4 ).

6.

Man, tāpat kā iesniedzējtiesai, ir grūti saprast, kā spriedumus lietās Toshiba un Menci varētu saskaņot un piemērot vienā un tajā pašā procesā. Manuprāt, izskatāmā lieta kopā ar paralēlo procesu lietā Nordzucker ( 5 ) piedāvā Tiesai unikālu iespēju sniegt valstu tiesām saskaņotus norādījumus par to, kādai vajadzētu būt aizsardzībai saskaņā ar Hartas 50. pantu, pretstatā tam, kas pašlaik ir sadrumstalota un daļēji pretrunīga paralēlu režīmu raiba mozaīka.

7.

ECPAK 7. protokola 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem un soda izciešanas noteikumiem jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.

2.   Iepriekšējā punkta noteikumi neliedz lietu izskatīt atkārtoti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un soda izciešanas noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai atklājušies jauni apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.

3.   Atkāpes no šā panta nav atļautas saskaņā ar Konvencijas 15. pantu.”

8.

Hartas 50. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu” ir noteikts, ka “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu”.

9.

Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (turpmāk tekstā – “KĪŠN”) ( 6 ) 54. pantā ir noteikts:

“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”

10.

LESD 102. pantā ir paredzēts:

“Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar iekšējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā:

[..]

c) atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;

[..].”

11.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai 12. pantā ( 7 ) ir noteikts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai visiem pakalpojumiem, kuri ir vispārējo pakalpojumu sniegšanas daļa, nodrošinātu tādus tarifus, kas atbilst šādiem principiem:

[..]

12.

Loi sur la protection de la concurrence économique (Likums par ekonomiskās konkurences aizsardzību), kas saskaņots 2006. gada 15. septembrī, 3. pantā ir ietvertas analogas tiesību normas LESD 102. panta normām.

13.

Direktīvas 97/67, kas grozīta ar Direktīvu 2002/39/EK (2002. gada 10. jūnijs) (OV 2002, L 176, 21. lpp.), 12. pants Beļģijas tiesību sistēmā tika transponēts ar 1991. gada 21. martaloi portant réforme de certaines entreprises publiques économiques (Likums par dažu valsts tautsaimniecības uzņēmumu reformu) 144.ter pantu.

14.

bpost ir vēsturiskais pasta pakalpojumu sniedzējs Beļģijā. Tostarp tas piedāvā pasta sūtījumu savākšanu, šķirošanu, transportēšanu un piegādi adresātiem. Šie pakalpojumi tiek piedāvāti plašākai sabiedrībai un divām konkrētām klientu kategorijām – vairumsūtītājiem (turpmāk tekstā – “sūtītāji”) un starpniekiem.

15.

Sūtītāji ir pasta piegādes pakalpojumu galapatērētāji. Tie nosaka nosūtāmo ziņojumu un ierosina sūtīšanas pieprasījumus. Savukārt starpnieki sniedz sūtītājiem pasta sūtījumu maršrutēšanas pakalpojumus pirms pasta sūtījumu piegādes pakalpojuma. Šie pakalpojumi ietver sūtījumu sagatavošanu pirms to nodošanas bpost (šķirošana, drukāšana, ievietošana aploksnēs, marķējuma uzlikšana, adresēšana un pasta sūtījumu apmaksa), kā arī pasta sūtījumu piegādi (savākšana no nosūtītājiem, pasta sūtījumu sagrupēšana un iepakošana pasta maisos, pārvadāšana un piegāde uz pasta operatora izraudzītām vietām).

16.

Agrāk bpost piemēroja dažādus tarifu veidus, tostarp īpašus tarifus, kas sastāv no atlaidēm, kuras tika piešķirtas noteiktiem klientiem un bija piemērojamas gan sūtītājiem, gan starpniekiem, kuri radīja noteiktu apgrozījumu. Visbiežāk sastopamās nolīgtās atlaides bija apjoma atlaides, kas tika piešķirtas atkarībā no pasta sūtījumu apjoma kādā atskaites laikposmā, un atlaides par sūtījumu sagatavošanu, kuru mērķis bija apmaksāt atsevišķas maršrutēšanas darbības un kuras veidoja kompensāciju par izmaksām, no kurām bpost ir varējis izvairīties.

17.

bpost informēja Institut belge des services postaux et des télécommunications (Beļģijas Pasta pakalpojumu un telekomunikāciju institūts; turpmāk tekstā – “IBPT”) par izmaiņām savā atlaižu sistēmā 2010. gadam attiecībā uz līguma tarifiem saistībā ar adresētu reklāmas sūtījumu un administratīvu sūtījumu izplatīšanas pakalpojumiem.

18.

Šī jaunā atlaižu sistēma ietvēra apjoma atlaidi, kas aprēķināta, pamatojoties uz iesniegto sūtījumu apjomu, un kas tika piešķirta gan sūtītājiem, gan starpniekiem. Tomēr pēdējiem minētajiem piešķirtā atlaide tika aprēķināta, nevis vairs pamatojoties uz kopējo sūtījumu apjomu no visiem sūtītājiem, kuriem tie sniedz savus pakalpojumus, bet pamatojoties uz sūtījumu apjomu, ko individuāli radījis katrs to šiem sūtītājiem (turpmāk tekstā – “apjoma atlaide uz katru sūtītāju”).

19.

Ar 2011. gada 20. jūlija lēmumu IBPT piemēroja bpost 2,3 miljonu EUR sodu par diskriminējošu tarifu sistēmu, kuras pamatā bija nepamatota atšķirīga attieksme pret sūtītājiem un starpniekiem.

20.

Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija; turpmāk tekstā – “Apelācijas tiesa”) tiesas sēdē par šī lēmuma atcelšanu iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 97/67 interpretāciju.

21.

Spriedumā lietā bpost Tiesa uzskatīja, ka “sūtītāji un starpnieki neatrodas līdzīgā situācijā, ņemot vērā mērķi, kāds ir izvirzīts apjoma atlaižu uz katru sūtītāju sistēmai, proti, pieprasījuma stimulēšanu pasta pakalpojumu jomā, jo tikai sūtītāji ar šīs sistēmas palīdzību var tikt mudināti palielināt savu pasta sūtījumu apjomu, kas tiek uzticēts bpost, un tādējādi šī operatora apgrozījumu” ( 8 ). Tādējādi Tiesa secināja, ka atšķirīga attieksme pret šīm divām klientu kategorijām, kas izriet no apjoma atlaižu uz katru sūtītāju sistēmas piemērošanas, nebija diskriminācija, kas ir aizliegta ar Direktīvas 97/67 12. pantu.

22.

Ar 2016. gada 10. marta spriedumu apelācijas tiesa atcēla IBPT lēmumu.

23.

Tikmēr ar 2012. gada 10. decembra lēmumu Conseil de la concurrence (kas kopš tā laika ir kļuvusi par Autorité belge de la concurrence; turpmāk tekstā – “Beļģijas konkurences iestāde”) konstatēja, ka atšķirīgā attieksme pret apjoma atlaidēm ir ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana. Tas nostādīja starpniekus neizdevīgā konkurences pozīcijā attiecībā pret bpost, mudinot lielākos klientus slēgt līgumus tieši ar bpost.

24.

Šajā ziņā Beļģijas konkurences iestāde konstatēja, ka laikposmā no 2010. gada janvāra līdz 2011. gada jūlijam bpost bija pārkāpis Likuma par ekonomiskās konkurences aizsardzību 3. pantu un LESD 102. pantu. Tādējādi tā piemēroja 37399786 EUR naudas sodu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Aprēķinot šī naudas soda apmēru, tā ņēma vērā IBPT iepriekš uzlikto naudas sodu, kas lēmuma pieņemšanas laikā vēl nebija atcelts.

25.

Ar prasības pieteikumu, kas apelācijas tiesā tika iesniegts 2013. gada 9. janvārī, bpost prasīja atcelt apstrīdēto lēmumu.

26.

Ar 2016. gada 10. novembra spriedumu Apelācijas tiesa uzskatīja, ka bpost pareizi atsaucās uz ne bis in idem principu. 2016. gada 10. marta spriedumā, ar kuru tika atcelts IBPT lēmums, beidzot tika pieņemts lēmums pēc būtības attiecībā uz darbībām, kas būtībā ir tādas pašas kā tās, uz kuru pamata Beļģijas konkurences iestādes īstenoja pasākumus (bpost“sūtītāja” modelis 2010. gada līgumiskajiem tarifiem). Tā kā pieteikumi saistībā ar procesiem Beļģijas konkurences iestādē līdz ar to bija kļuvuši nepieņemami, apelācijas tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.

27.

Ar 2018. gada 22. novembra spriedumu Cour de cassation (Kasācijas tiesa) atcēla apelācijas tiesas spriedumu un nodeva lietu atpakaļ tai pašai tiesai citā sastāvā. Cour de cassation (Kasācijas tiesa) uzskatīja, ka Hartas 50. pants neliedz tādus kumulatīvus kriminālprocesus šīs tiesību normas izpratnē, kas balstīti uz tiem pašiem faktiem, pat ja vienā no tiem ir pieņemts galīgs attaisnojošs lēmums, jo, piemērojot Hartas 52. panta 1. punktu, ievērojot samērīguma principu, šādi procesi, lai sasniegtu vispārējas nozīmes mērķi, skar papildu uzdevumus, kas attiecas uz tās pašas pārkāpjošās rīcības atšķirīgiem aspektiem.

28.

Atpakaļ nosūtītā lieta patlaban tiek izskatīta Apelācijas tiesā. Pamatlietā bpost apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts ne bis in idem princips, jo IBPT un Beļģijas konkurences iestādes veiktais process bija krimināltiesiska rakstura un saistīts ar vieniem un tiem pašiem faktiem. Turklāt bpost apgalvo, ka nav izpildītas stingrās prasības, saskaņā ar kurām kriminālprocesu un sodus var dublēt. Abi procesi nav pietiekami cieši saistīti pēc būtības un laikā.

29.

Saskaņā ar Beļģijas konkurences iestādes sniegto informāciju ar apstrīdēto lēmumu nav pārkāpts princips ne bis in idem. Tiesas judikatūrā par ne bis in idem konkurences tiesību jautājumos ir iekļauta kritērija “aizsargātās tiesiskās intereses” pārbaude. Turklāt abiem attiecīgajiem procesiem ir papildu mērķi, kas aptver vienas un tās pašas prettiesiskās rīcības dažādus aspektus. Tie aizsargā dažādas tiesiskās intereses.

30.

Komisijas, kas iejaucas kā amicus curiae pamatlietā, apgalvo, ka gadījumā, ja tiktu atmests tiesisko interešu kritērijs, tiktu apdraudētas Eiropas Savienības sabiedrības intereses. Tā uzskata, ka lietas Menci judikatūra neattiecas uz konkurences tiesībām. Šī judikatūra attiecas uz procesu un sodu dublēšanos, kas izriet no viena nodarījuma, kas valsts tiesībās ir klasificēts un sodīts divējādi. Atšķirībā no šīs situācijas pret bpost ir uzsākti divi atsevišķi procesi par diviem dažādiem nodarījumiem, kuru pamatā ir atšķirīgas tiesību normas, kuru vispārējas nozīmes mērķi ir atšķirīgi, bet savstarpēji papildinoši, proti, nozaru noteikumu pārkāpums (diskriminācijas aizliegums un pārredzamības pienākums, kas it īpaši ietverts Beļģijas 1991. gada 21. marta Likuma par dažu valsts komercsabiedrību reformu 144.ter pantā), no vienas puses, un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpums, pretēji LESD 102. pantam un 3. pantam 2006. gada 15. septembra Likumā par ekonomiskās konkurences aizsardzību, no otras puses. Komisija uzskata, ka ne bis in idem princips ir in casu jāpārbauda, ņemot vērā Tiesas noteiktos kritērijus lietās, kas saistītas ar konkurences tiesībām. Ja aizsargātās tiesiskās intereses netiktu ņemtas vērā, pastāv risks, ka konkurences tiesību piemērošanas joma tiktu ievērojami samazināta, jo konkurences tiesības tiek piemērotas horizontāli.

31.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ne bis in idem principa piemērošanai pamatlietā ir jāņem vērā tiesiskās intereses, jo pretējā gadījumā pastāv risks, ka konkurences tiesības zaudēs savu efektivitāti. Tomēr iesniedzējtiesa norāda arī uz lietas Menci judikatūras un attiecīgās ECT judikatūras esamību, kas ir vienlīdz jāņem vērā.

32.

Šādos apstākļos Apelācijas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši bpost, Beļģijas, Čehijas, Grieķijas, Itālijas, Latvijas un Rumānijas valdības, tāpat arī Eiropas Komisija, bpost, Beļģijas, Grieķijas, Latvijas un Polijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 22. martā. Šī tiesas sēde kopīgi tika organizēta gan šajā lietā, gan arī lietā C‑151/20 Nordzucker u.c.

34.

Abos jautājumos iesniedzējtiesa aicina Tiesu būtībā precizēt, pēc kādiem kritērijiem tiek piemērots Hartas 50. pantā noteiktais ne bis in idem princips. Šie jautājumi tiek izvirzīti divu procesu ietvaros. Pirmais process, kas tagad ir noslēgts, attiecās uz pasta pakalpojumu nozares regulējumu un naudas sodu, ko IBPT bija uzlikusi bpost par diskriminācijas aizlieguma pārkāpšanu, bet kas vēlāk tika atcelts (turpmāk tekstā – “nozares process”). Otrais process ir konkurences tiesību process. Tā ietvaros Beļģijas konkurences iestāde uzlika naudas sodu uzņēmumam bpost par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (turpmāk tekstā – “konkurences process”).

35.

Abi šie procesi acīmredzot noveda pie krimināltiesiska rakstura sankciju piemērošanas. Tādēļ iesniedzējtiesa jautā, vai idem elementa novērtējumam jābūt atkarīgam no tiesiskajām interesēm, ko aizsargā attiecīgi divi konkrētie tiesiskie regulējumi, vai arī novērtējums ir jāveic attiecībā uz tiesību ierobežojumu klauzulu Hartas 52. panta 1. punktā.

36.

Citiem vārdiem sakot, iesniedzējtiesa nav pārliecināta par precīzu idem pārbaudi, kas tai būtu jāpiemēro nozares un konkurences procesu apvienošanas gadījumā. Patiesi, vai tai būtu jāpiemēro divu konkurences procesu apvienošanas pārbaude, ko Tiesa ir noteikusi lietā Wilhelm u.c. ( 9 ) un kopš tā laika ir vairākkārt apstiprinājusi, it īpaši lietā Toshiba ( 10 ) un nesen lietā Slovak Telecom ( 11 )? Vai arī tai jāpiemēro pārbaude, ko Tiesa arī nesen izvirzīja attiecībā uz kriminālprocesa un administratīvā procesa apvienošanu lietā Menci?

37.

Jautājums par to, vai ir jāpiemēro Toshiba vai Menci lieta, šajā lietā ir izšķirošs. Tomēr Hartas 50. panta kontekstā tā ir tikai aisberga virsotne. Ir jāatzīst, ka zem tā slēpjas vēl vairāk un vēl daudz kas ir jāatsedz, lai pilnībā novērtētu aisberga patieso izmēru un pieņemtu apzinātu lēmumu par pareizo kursu.

38.

Tāpēc iesākumā es īsumā izklāstīšu ne bis in idem principa attīstību dažādās Savienības tiesību jomās, bieži vien ar tiešu mijiedarbību ar ECT, attiecībā pret kuru vislabāk var saprast jautājuma “Toshiba vai Menci” pareizo tvērumu un atbilstību (A). Turklāt, ņemot vērā faktu, ka ne bis in idem principa attīstība ir bijusi diezgan problemātiska, kā rezultātā ir izveidojušies vairāki sadrumstaloti režīmi, es uzsvēršu dažus no jautājumiem, ko šāda sadrumstalotība ir radījusi. Es arī paskaidrošu, kāpēc lietas Menci judikatūrā noteiktās pārbaudes paplašināšana uz visām lietām saskaņā ar Hartas 50. pantu, iespējams, nav vislabākais risinājums (B). Visbeidzot es izklāstīšu risinājumu minētajiem jautājumiem, ierosinot pieeju (cik vien iespējams) Hartas 50. pantā nostiprinātajam principam ne bis in idem (C).

39.

Sākumā ir nepieciešams sniegt terminoloģiska rakstura piezīmi. Esošās pieejas principam ne bis in idem bieži vien ērtības labad tiek iedalītas divās kategorijās, ko parasti dēvē par idem factum vai idem crimen. Šie termini īsumā atspoguļo sākumpunktu konkrētās pieejas principam.

40.

Pieeja, kas balstīta uz idem factum, paredz, ka idem nosacījums ir izpildīts, ja divi attiecīgie procesi attiecas uz vienām un tām pašām darbībām, bet nav nekādas nozīmes tam, vai otrais process ir saistīts ar citu nodarījumu, ko varētu būt izveidojušas tās pašas darbības. Lai apmierinātu idem nosacījumu, pietiek ar faktu identiskumu.

41.

Pieeja, kuras pamatā ir idem crimen, ir novērtēt, vai otrais process attiecas ne tikai uz tām pašām darbībām, bet arī uz vienu un to pašu nodarījumu. Ja runa ir par citu nodarījumu, principā tiks atļauts otrais process. Tomēr definīcijas, kas tieši veido nodarījuma identiskumu, mēdz būt nedaudz atšķirīgas. Nodarījums bieži tiek uztverts saskaņā ar aizsargāto tiesisko interešu jēdzieniem, sabiedrības labumiem, kuriem darbība traucē, vai, abstraktāk, sociālā pārkāpuma būtību.

42.

Savienības līmenī ir izveidojies ne bis in idem princips, ko vislabāk var raksturot kā secīgus judikatūras viļņus. Ar zināmu vienkāršošanas pakāpi šī attīstība sākās Savienības konkurences tiesību jomā ar pieeju, kuras pamatā bija aizsargātās tiesiskās intereses (1.). Tad radās judikatūra saistībā ar KĪŠN, pamatojoties uz idem factum pieeju (2.). Notikumi KĪŠN kontekstā acīmredzot iedvesmoja izmaiņas ECT judikatūrā, idem crimen vispirms pārejot uz idem factum. Tomēr šo pārbaudi vēlāk pilnveidoja, ieviešot ciešu saikni pēc būtības un laikā, padarot zināmu apstākļu dēļ iespējamu otru procesu tajā pašā jautājumā (3.). Pēc tam Palāta ņēma vērā notikumu attīstību ECT. Tomēr vēlāk tā nolēma sava vērtējuma centrālo punktu pārvietot no Hartas 50. pantā noteiktās aizsardzības jomas uz tiesību ierobežošanas klauzulu, kas ietverta Hartas 52. panta 1. punktā (4.).

43.

Tiesas prakse par ne bis in idem konkurences lietās izriet no sprieduma lietā Wilhelm u.c. ( 12 ). Lieta attiecās uz paralēlām valsts un pārnacionālām pret konkurenci vērstas izmeklēšanas darbībām. Tika apgalvots, ka Vācijas VKI nebija kompetences turpināt izmeklēšanu par noteiktiem likumpārkāpumiem, kurus vienlaikus izmeklēja Komisija. Uzdotie jautājumi tostarp attiecās uz to, vai bija iespējams piemērot to pašu faktuālo situāciju, uz kuru tad attiecās EEK līguma 85. panta 1. punkts, valsts un Kopienas konkurences tiesības, situācijā, kad Komisija jau bija rīkojusies saskaņā ar Regulu Nr. 17 ( 13 ), vai arī VKI darbība, piemērojot valsts konkurences tiesības, tika izslēgta dubultu sankciju un nesaderīga novērtējuma riska dēļ.

44.

Tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 17 9. panta 3. punkts valsts iestādēm atļāva piemērot EEK līguma 85. panta 1. punktu un 86. pantu. Tomēr šis noteikums neattiecās uz VKI kompetenci, piemērojot valsts tiesību aktus ( 14 ). Tiesa piebilda, ka “Kopienas un valstu tiesību aktos par karteļiem karteļi ir aplūkoti no dažādiem skatu punktiem” ( 15 ), vienlaikus skaidri norādot, ka valsts tiesvedība nevar ietekmēt Kopienas procesu.

45.

Kopš minētā sprieduma ne bis in idem princips nav uzskatīts par šķērsli Komisijas un attiecīgo VKI paralēlajiem procesiem. Diktātu, saskaņā ar kuru Kopienas un valstu konkurences tiesību akti paredz konkurences aizsardzību no dažādiem aspektiem, vēlāk papildināja Tiesas novērojums, ka Savienības un valstu konkurences tiesību akti aizsargā atšķirīgas tiesiskās intereses. Līdz ar to saskaņā ar pašreizējo judikatūru ne bis in idem aizsardzība konkurences tiesībās tiek ierosināta tikai tad, ja tiek norādīta trīskārša identitāte, proti, faktu, likumpārkāpēja un aizsargāto juridisko interešu identitāte.

46.

Šis pēdējais minētais kritērijs tika piemērots saistībā ar procesu un Eiropas Savienībā noteiktajām sankcijām, ar ko Tiesa secināja, ka “vienu un to pašu personu nevar sodīt vairāk nekā vienu reizi par vienu nelikumīgu rīcību ar mērķi aizsargāt vienu un to pašu tiesisko interesi” ( 16 ). Tiesa arī piemēroja aizsargāto tiesisko interešu kritēriju lietās, kurās uzņēmumi tika pakļauti kriminālvajāšanai un sodīšanai trešā valstī ( 17 ), skaidrojot to raison d'être ar mērķu specifiku, materiālajiem noteikumiem un tiesiskajām sekām attiecībā uz sankciju piemērošanu konkurences tiesību pārkāpumiem ( 18 ).

47.

Liela nozīme ir tam, ka Virspalāta apstiprināja trīskāršā idem nosacījuma piemērojamību lietā Toshiba ( 19 ), kaut arī ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] bija aicinājusi Tiesu atteikties no tā ( 20 ). Patiesi, ģenerāladvokāte ieteica saskaņot idem novērtējumu ar pieeju “tas pats likumpārkāpējs – tie paši fakti”, ko šī Tiesa ievēroja KĪŠN 54. panta, Eiropas apcietināšanas ordera, kontekstā un ņemot vērā (tajā laikā neseno) ECT atzinumu lietā Zolotukhin ( 21 ). Viņa norādīja, ka “nav materiāla pamata, lai ne bis in idem principam konkurences lietās piemērotu citus nosacījumus nekā pārējās lietās” ( 22 ). Viņa arī paskaidroja, ka konkrēta pret konkurenci vērstas rīcības gadījuma pārbaude obligāti attiecas uz noteiktu laika un teritoriālo kontekstu, jo tie ir elementi, kas atšķir konkrēto nelikumīgo rīcību no citas ( 23 ).

48.

Galu galā faktam, ka Tiesa neņēma vērā ģenerāladvokātes priekšlikumu, bija ierobežota praktiska nozīme šīs lietas atrisināšanā. Gan Tiesa, gan ģenerāladvokāte bija vienisprātis, ka abi apstrīdētie lēmumi – vienu bija pieņēmusi Komisija, bet otru – Čehijas VKI – attiecas uz dažādām teritorijām un laika periodiem, un tāpēc tiesisko interešu kritērija izskatīšana nav būtiska.

49.

Nākamais aicinājums pārskatīt šo jautājumu bija spriedumā lietā Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie ( 24 ). Šajā lietā tika izvirzīts jautājums par to, vai princips ne bis in idem tika pareizi piemērots tiesvedībā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr lieta ietvēra tikai vienu procesu un tādēļ Tiesa uzskatīja, ka ne bis in idem princips nebija piemērojams. Tomēr ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl] šo lietu izmantoja kā iespēju būtībā ierosināt, ka jāatsakās no aizsargāto tiesisko interešu kritērija ( 25 ).

50.

Neilgi pēc tam Tiesa vēlreiz apstiprināja pamatprasību par aizsargāto juridisko interešu identitāti lietā Slovak Telekom ( 26 ), kas ietvēra divus procesus par dažādiem faktiem (in casu dažādu produktu tirgus).

51.

Ņemot vērā šos notikumus, turpinājumā izklāstītie trīs punkti ir īpaši ievērības cienīgi. Pirmkārt, šobrīd jau ir labi izveidojusies judikatūra, ka principa ne bis in idem piemērošana Savienības konkurences tiesību kontekstā balstās uz trim kritērijiem – likumpārkāpēja identiskumu, faktiem un aizsargātajām tiesiskajām interesēm. Otrkārt, tomēr diezgan intriģējošs ir fakts, ka tiesisko interešu kritērijs ir tikai abstrakti izveidots. Praksē tas nekad nav piemērots. Tiesas ieskatā, Savienības iekšējās konkurences tiesību lietas ir bijušas saistītas ar dažādām darbībām. Tā rezultātā Tiesa nekad nav padziļināti izskaidrojusi to, kā būtu jāvērtē aizsargātās tiesiskās intereses.

52.

Treškārt, šobrīd trīs ģenerāladvokāti ir kritizējuši šo kritēriju. Pēc ģenerāladvokātes J. Kokotes ( 27 ) ģenerāladvokāts N. Vāls izteicās līdzīgi: “man ir grūti rast pamatotus iemeslus tam, kādēļ trīskāršo kritēriju būtu jāturpina piemērot konkurences tiesībās” ( 28 ). Visbeidzot, ģenerāladvokāts J. Tančevs [E. Tanchev] norādīja, ka “nosacījuma, ka aizsargātajām tiesiskajām interesēm jābūt vienādām, atbilstība tiek apstrīdēta, jo, pirmkārt, šo nosacījumu nepiemēro citās Savienības tiesību jomās, izņemot konkurences tiesības [..], un, otrkārt, tas nesaskan ar pieaugošo Savienības un valstu konkurences noteikumu konverģenci un ar Savienības konkurences noteikumu piemērošanas decentralizāciju, kas ieviesta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1/2003 ( 29 )” ( 30 ). Līdzīgas šaubas ir izskanējušas arī juridisko zinātnieku aprindās, radot jautājumus par to, kāpēc Tiesa turpina atkārtoti apstiprināt šo kritēriju, neraugoties uz idem factum pieejas pieņemšanu citās Savienības tiesību jomās ( 31 ).

53.

KĪŠN 54. pants vēsturiski bija pirmais Savienības tiesību noteikums, kura tekstā tika iekļauts princips ne bis in idem. Tas, kas KĪŠN 54. pantu atšķir no tolaik pastāvošajām ne bis in idem starptautisko tiesību izpausmēm, piemēram, ECK 7. protokola 4. panta ( 32 ) vai Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punkta ( 33 ), ir tā tiešā pārrobežu sasniedzamība. Tas, kas iepriekš tika prasīts vienas valsts vai vienas parakstītājas puses ietvaros, kļuva piemērojams plašākā tiesiskajā telpā. Pēc tam līdzīga ne bis in idem principa izpausme tika pieņemta tiesiskās sadarbības instrumentos krimināllietās, piemēram, Pamatlēmums 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi ( 34 ), kā viens no obligātajiem atteikuma iemesliem ( 35 ).

54.

KĪŠN kontekstā apsvērumi attiecībā uz aizsargātajām tiesiskajām interesēm un juridisko kvalifikāciju tika atzīti par nebūtiskiem. Par vienīgo kritēriju kļuva “identisku faktu pastāvēšana, ko saprot kā konkrētu apstākļu, kas nedalāmi savstarpēji saistīti, esamību” ( 36 ).

55.

Spriedums lietā van Esbroeck ( 37 ) to labi parāda. Lieta attiecās uz Beļģijas pilsoni, kuram Norvēģijā tika piespriests piecu gadu cietumsods par narkotisko vielu nelegālu ievešanu Norvēģijā. Izciešot daļu piespriestā soda, viņš tika atbrīvots nosacīti un izraidīts uz Beļģiju. Pēc vairākiem mēnešiem viņš tika tiesāts Beļģijā un viņam tika piespriests viena gada cietumsods par to pašu narkotisko vielu nelikumīgu izvešanu no Beļģijas. Beļģijas tiesas, izdarot savu secinājumu par otrā procesa pieļaujamību, piemēroja Vienotās Konvencijas par narkotiskajām vielām 36. panta 2. punkta a) apakšpunktu ( 38 ), saskaņā ar kuru ikviens no tajā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir uzskatāms par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, ja tie ir veikti dažādās valstīs.

56.

Tiesā tika izvirzīts jautājums par to, vai ar otrā procesa uzsākšanu ir pārkāpts KĪŠN 54. pants. Tiesa norādīja, ka KĪŠN 54. panta formulējums attiecas tikai uz strīdīgo darbību raksturu, nevis uz to juridisko kvalifikāciju ( 39 ). Pēc tam Tiesa pretstatīja šo formulējumu ECK 7. protokola 4. panta formulējumam un Apvienoto Nāciju Organizācijas pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktam, kas abi attiecas uz “noziedzīgu nodarījumu”. Tas nozīmēja darbību, kas ietekmē lietas apstākļu juridiskās kvalificēšanas kritērija “kā nosacījuma minētajos tiesību aktos nostiprinātā ne bis in idem principa piemērošanā nozīmi” ( 40 ).

57.

Norādot, ka Eiropas Savienībā pastāv savstarpēja uzticēšanās valstu krimināltiesību sistēmām, pārvietošanās brīvība un krimināllikumu nesaskaņotība, Tiesa norādīja, “ka iespējamā atšķirīgā tā paša nodarījuma juridiskā kvalifikācija divās Līgumslēdzējās valstīs nav šķērslis, lai piemērotu KĪŠN 54. pantu” ( 41 ). “To pašu iemeslu dēļ nav atbalstāms aizsargāto juridisko interešu noteikšanas kritērijs; tas var atšķirties katrā Līgumslēdzējā valstī” ( 42 ).

58.

Tiesa atzina, ka situācija, kas saistīta ar vienu un to pašu narkotiku eksportu un importu, par ko ierosināta kriminālvajāšana dažādās Līgumslēdzējās valstīs, var būt faktu kopums, kas pēc savas būtības ir nesaraujami saistīti, taču atstāja šo novērtējumu valsts tiesas ziņā ( 43 ).

59.

Īsāk sakot, judikatūra par KĪŠN 54. pantu un līdzvērtīgiem Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem vienmēr ir balstīta uz pieņēmumu, ka aizsargātajām tiesiskajām interesēm un konkrēto darbību juridiskajai kvalifikācijai nav nozīmes, izsverot principa ne bis in idem piemērojamību.

60.

Idem crimen pieejas noraidīšana vispirms balstījās uz teksta interpretāciju. Šķiet, ka KĪŠN 54. pantā tiek prasīts augstāks aizsardzības līmenis nekā ECK 7. protokola 4. pantā. Papildus tekstam nepieciešamību izmantot idem factum pieeju attaisnoja arī atsauce uz loģiku, kas ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pamatā un kuras mērķis ir pārvarēt iespējamos šķēršļus, kas izriet no Savienības daudzu jurisdikciju fona, ja krimināltiesības netiek saskaņotas un kurās vienas un tās pašas rīcības tiesiskās intereses un juridiskā kvalifikācija var atšķirties.

61.

Lai gan atsauce uz juridisko kvalifikāciju ir diezgan pašsaprotama, atsauce uz (atšķirīgām) tiesiskajām interesēm šķiet daudz mazāka. Šķiet, ka Tiesa šos jēdzienus ir lietojusi savstarpēji aizstājami. Tās pamatojums nozīmē, ka tiesiskās intereses, kas aizsargātas, sodot par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, kā noteikts valsts tiesību aktos, katrai dalībvalstij ir kaut kas specifisks. Šķiet, ka tiesisko interešu jēdziens nav saprotams kā sabiedrības intereses, kuras konkrēts nodarījums vai konkrēta nodarījumu kategorija cenšas aizsargāt neatkarīgi no attiecīgās dalībvalsts, piemēram, interese aizsargāt cilvēku dzīvību, veselību, brīvība, īpašumu un tā tālāk. Tāpēc tas, kas patiesībā ir aizsargātas tiesiskās intereses, tiek atstāts neizpētīts.

62.

Lai kā arī nebūtu, ir vispārpieņemts, ka Tiesas judikatūra par KĪŠN 54. pantu ietekmēja ECT ( 44 ). Faktiski tā noveda pie ECT lēmuma lietā Zolotukhin saskaņot savu judikatūru, kas iepriekš svārstījās starp idem crimen un idem factum pieeju, un izmantot pieeju, saskaņā ar kuru pastāvoši “identiski fakti vai fakti, kas pēc būtības ir vienādi” ( 45 ) ir svarīgi, lai novērtētu, vai otro procesu kopums ir aizliegts vai nav.

63.

ECT judikatūra attiecībā uz ne bis in idem ir attīstījusies pakāpeniski. Lietā Zolotukhin ECT iesniedza pirmo pārskatu par to, kā tās judikatūra ir pietuvojusies idem nosacījumam, un nolēma pieņemt saskaņotu tā paša nodarījuma jēdziena interpretāciju, kas atrodama ECK 7. protokola 4. pantā, lai novērstu “juridisko nenoteiktību” ( 46 ) (a). Tomēr pēc vairākiem gadiem ECT vēlreiz izvērtēja judikatūras attīstību lietā A un B ( 47 ). Tā nolēma niansētāk izstrādāt tās spriedumu lietā Zolotukhin, izvirzot priekšplānā ciešas saiknes pārbaudi pēc būtības un laikā (b).

64.

Pieeja idem tiesu praksē pirms lietas Zolotukhin galvenokārt balstījās uz idem crimen ( 48 ). Tās pamatā bija pieņēmums, ka viena un tā pati rīcība var veidot vairākus nodarījumus, kurus saskaņā ar likumu var tiesāt atsevišķā procesā. Daži no judikatūras piemēriem pirms lietas Zolotukhin ir lieta Oliveira ( 49 ) vai lieta Franz Fischer ( 50 ). Pēdējā no minētajām lietām ECT nodarījuma identiskuma pārbaudi pakļāva tā būtisko elementu pārbaudei ( 51 ).

65.

Lietā Zolotukhin tika atmesta pieeja, kuras pamatā bija idem crimen. Minētā lieta attiecās uz pieteikuma iesniedzēju, kurš pratināšanas laikā pauda vārdiskus uzbrukumus policistiem. Administratīvajā tiesvedībā pret viņu, ko ECT pielīdzināja kriminālprocesam, viņš tika notiesāts par “nelielu nekārtību izraisīšanu”. Dažas dienas vēlāk tika ierosināta krimināllieta, tostarp par apsūdzību “nekārtību izraisīšanā”. Šī apsūdzība attiecās uz to pašu rīcību, par kuru pieteikuma iesniedzējs iepriekš bija notiesāts. Pieteikuma iesniedzējs tika attaisnots saistībā ar šo apsūdzību, bet tika atzīts par vainīgu citu iemeslu dēļ.

66.

Pirms secināt, ka otrais process ir pretrunā ECK 7. protokola 4. pantam, ECT uzskatīja, ka “[iepriekšējā] pieeja, kas uzsver abu nodarījumu juridisko raksturojumu, pārāk ierobežo personas tiesības” un “ka 7. protokola 4. pants ir jāsaprot kā aizliegums saukt pie atbildības vai tiesāt otru “nodarījumu” tiktāl, cik tas izriet no identiskiem faktiem vai faktiem, kas būtībā ir vienādi” ( 52 ). ECT secināja, ka pārbaudē tādējādi būtu “jākoncentrējas uz tiem faktiem, kas veido konkrētu faktisku apstākļu kopumu, kas saistīti ar vienu un to pašu atbildētāju un ir nesaraujami saistīti laikā un telpā, un kuru pastāvēšana ir jāpierāda, lai nodrošinātu notiesāšanu vai ierosinātu kriminālprocesu” ( 53 ).

67.

Iepriekš minētā sprieduma lietā Zolotukhin pieeja (parasti) tika piemērota nākamajā judikatūrā ( 54 ). Tomēr šī pieeja neguva vispārēju atzinību. ECT nolēma to vēlreiz pārskatīt lietā A un B. Principā saglabājot idem factum pieeju, šī tiesa tomēr uzskatīja, ka tiesvedības dublēšanās ir iespējama, ja attiecīgā tiesvedība ir “apvienota integrētā veidā, lai izveidotu vienotu veselumu” ( 55 ). Šādos apstākļos ECT uzskata, ka patiesībā nav noticis neviens īsts otrais process.

68.

Lieta A un B attiecas uz soda naudām par nesamaksātiem nodokļiem, kas pieteikumu iesniedzējiem uzliktas administratīvajā procesā par ienākumu nedeklarēšanu viņu nodokļu deklarācijās. Pieteikuma iesniedzēji tika sodīti arī par tām pašām darbībām kriminālprocesā, kas tika veikts (zināmā mērā) paralēli. ECT secināja, ka šī situācija nav uzskatāma par ECK 7. protokola 4. panta pārkāpumu, norādot, ka: “Lai gan divas dažādas iestādes dažādos procesos piemēroja atšķirīgas sankcijas, starp tiem tomēr bija pietiekami cieša saikne gan pēc būtības, gan laikā, lai uzskatītu tos par daļu no neatņemamas sankciju shēmas saskaņā ar Norvēģijas tiesību aktiem par informācijas nesniegšanu par noteiktiem ienākumiem nodokļu deklarācijā, kā rezultātā rodas nepilnības nodokļu aprēķinā ( 56 )”.

69.

Citiem vārdiem, ECT nolēma izvirzīt priekšplānā pietiekamas saiknes pārbaudi pēc būtības un laikā, kas jau bija (lai gan ne sistemātiski) iekļauta tās iepriekšējā judikatūrā, tostarp lietās pirms lietas Zolotukhin ( 57 ).

70.

ECT paskaidroja, ka prasības pēc būtiskas saiknes izpilde ir atkarīga no šādiem elementiem: i) papildu mērķiem, kas tiek sasniegti abos procesos, lai risinātu dažādus sociālā pārkāpuma aspektus; ii) vai attiecīgo procesu divējādība ir paredzamas sekas gan juridiski, gan praksē vienai un tai pašai apstrīdētajai rīcībai; iii) vai pastāv koordinācija starp abiem attiecīgajiem procesiem, kas jāveic tādā veidā, lai izvairītos no dublēšanās gan pierādījumu vākšanā, gan novērtēšanā; un iv) uzlikto sodu kopsummas samērīguma ( 58 ).

71.

Saistība laikā palika lielā mērā nenoteikta, izņemot vispārīgos norādījumus, ka “jo vājāka saistība laikā, jo lielāks slogs rodas valstij izskaidrot un pamatot šādu kavēšanos” ( 59 ).

72.

Lai izskaidrotu pieejas maiņu, ECT atsaucās uz sprieduma lietā Zolotukhin nespēju sniegt “norādījumus situācijām, kad tiesvedība patiesībā nav dublēta, bet drīzāk ir apvienota integrētā veidā, lai veidotu vienotu veselumu” ( 60 ), kas, pēc ECT domām, bija pašreizējā situācijā. ECT arī norādīja uz “vienprātības trūkumu starp Līgumslēdzēju valstu iekšējām sistēmām un valstu mainīgo vēlmi uzņemties saistības attiecībā uz [ECK 7. protokolu]” ( 61 ).

73.

Pietiekami cieša saikne pēc būtības un laika pārbaude ļauj, pēc ECT domām, panākt “taisnīgu līdzsvaru starp pienācīgu indivīda interešu aizsardzību, kas aizsargātas ar ne bis in idem principu, no vienas puses, un īpašo interešu ievērošanu, no otras puses, kā arī ņemt vērā sabiedrības īpašās intereses, lai attiecīgajā jomā varētu izmantot kalibrētu regulatīvo pieeju” ( 62 ).

74.

Lietā A un B abas jaunās pārbaudes daļas tika uzskatītas par apmierinātām. Turpmākā judikatūra ir sniegusi dažus papildu skaidrojumus. Tomēr būtu drosmīgi apgalvot, ka tagad pastāv skaidrība par to, kas būs pietiekami cieša saikne, it īpaši attiecībā uz tās laika dimensiju ( 63 ).

75.

Tiesa reaģēja uz izmaiņām pieejā, ko ECT pieņēma spriedumu kopumā, kas veido lietas Menci judikatūru ( 64 ). Šie spriedumi, kas ir bijuši daudzu zinātnisku diskusiju pamatā, attiecās uz otru (kriminālprocesu vai administratīvo) procesu ( 65 ), kas tika ierosināts saistībā ar nodokļu nemaksāšanu, tirgus manipulācijām un iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu, neskatoties uz to, ka iepriekšējais (kriminālprocess vai administratīvais) process jau bija sākts par tām pašām darbībām.

76.

Lieta Menci, ko, iespējams, varētu klasificēt kā vadošo lietu šajā grupā, attiecās uz pieteikuma iesniedzēju, pret kuru tika sākts administratīvais process par PVN nemaksāšanu. Administratīvais process beidzās ar naudas soda uzlikšanu aptuveni 85000 EUR apmērā, kas sastāda 30 % no nodokļu parāda. Pēc tam, kad lēmums šajā procesā kļuva galīgs, par tiem pašiem faktiem pret pieteikuma iesniedzēju tika sākts kriminālprocess. Tādējādi tika izvirzīts jautājums, vai šis otrais process ir pieņemams, ņemot vērā Hartas 50. pantu.

77.

Tiesa saskārās ar jautājumu par to, vai pieņemt pieeju, kuru ECT pieņēma lietā A un B, vai arī saglabāt iepriekšējo pieeju, kas līdzīgā kontekstā tika pieņemta lietā Åkerberg Fransson. Pēdējā no lietām tika atzīts, ka ne bis in idem princips neliedz dalībvalstij par vienu un to pašu PVN saistību neizpildi uzlikt nodokļu sodu un kriminālsodu, ciktāl pirmais sods nebija krimināltiesiska rakstura (pamatojoties uz lietas Engel kritērijiem) ( 66 ).

78.

Ģenerāladvokāts M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona] savos secinājumos apgalvoja, ka ECT jaunās pārbaudes pieņemšana mazinātu esošo aizsardzību saskaņā ar principu ne bis in idem ( 67 ). Tomēr Tiesai bija cits viedoklis. Šķiet, ka Tiesa pēc būtības centās ievērot ECT norādījumus. Tomēr, lai to izdarītu, tā izvēlējās diezgan unikālu analītisko ietvaru. Palāta novirzīja vērtējumu no Hartas 50. panta uz tiesību ierobežošanas klauzulu Hartas 52. panta 1. punktā.

79.

Tiesa atļāva otro procesu ar nosacījumu, ka tiesību aktam, kas pieļauj procesu kumulēšanu, “ir vispārējo interešu mērķis, ar ko var attaisnot šādu [..] kumulēšanu, [..] šiem procesiem un sodiem ir jābūt vēl papildu mērķiem [..] šajā tiesiskajā regulējumā ir ietvertas normas, ar ko nodrošina koordināciju, lai no procesu kumulēšanas izrietošie tiesību ierobežojumi attiecīgajām personām būtu ierobežoti ar strikti nepieciešamo, un šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzētas normas, kas ļauj nodrošināt, ka visu piemēroto sodu bardzība ir ierobežota ar to, kas ir strikti nepieciešams, samērojot ar attiecīgā pārkāpuma smagumu [..]” ( 68 ).

80.

Veicot vērtējumu saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu, Tiesa vispirms pārbaudīja, vai attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar likumu un vai ir saglabāta Hartas 50. pantā noteikto tiesību būtība. Attiecībā uz pēdējo jautājumu Tiesa norādīja, ka attiecīgie tiesību akti pieļāva “procesu un sodu kumulēšanu tikai ar nosacījumiem, kas ir pilnībā definēti, tādējādi nodrošinot, ka netiek apšaubītas 50. pantā garantētās tiesības” ( 69 ).

81.

Otrkārt, Tiesa apstiprināja vispārējo interešu mērķa esamību (visa lietā Menci maksājamā PVN iekasēšana ( 70 ); finanšu tirgu integritātes aizsardzība un sabiedrības uzticēšanās finanšu instrumentiem lietās Di Puma ( 71 ) un Garlsson ( 72 )), kā arī papildu mērķu esamību, kas izvirzīti attiecīgajos tiesību aktos. Spriedumā lietā Menci Tiesa noteica šos papildu mērķus – “atturēt no jebkuras PVN deklarēšanas un iekasēšanas pienākumu neizpildes un to apkarot, neatkarīgi no tā, vai tā ir izdarīta ar nodomu, attiecīgā gadījumā piemērojot vienotas likmes administratīvo sodu”, no vienas puses, kā arī novērst un apkarot “šādu normu smagus pārkāpumus, kam ir sevišķi kaitīgas sekas uz sabiedrību un kas attaisno bargāku kriminālsodu noteikšanu, no otras puses” ( 73 ).

82.

Treškārt, Tiesa pārbaudīja attiecīgā ierobežojuma samērīgumu. Tā pārbaudīja, vai tas “nepārsniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem” ( 74 ).

83.

Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka attiecīgie tiesību akti spēj sasniegt noteikto mērķi un ka attiecībā uz “strikto nepieciešamību” tie paredz skaidrus un precīzus noteikumus, kas ļauj personām paredzēt, uz kurām darbībām vai bezdarbību var attiekties procesu kumulēšana. Tā arī norādīja, ka šajā tiesiskajā regulējumā ir ietvertas normas, ar ko nodrošina koordināciju, lai no procesu kumulēšanas izrietošie tiesību ierobežojumi attiecīgajām personām būtu ierobežoti ar strikti nepieciešamo, un garantē, ka visu piemēroto sodu bardzība ir ierobežota ar to, kas ir strikti nepieciešams, samērojot ar attiecīgā pārkāpuma smagumu ( 75 ).

84.

Tādējādi situācija lietā Menci izturēja jaunizveidoto pārbaudi. Tā tas nebija lietā Garlsson, kur Tiesa nolēma, ka administratīvā soda uzlikšana uzņēmumiem, kuri jau bija krimināli sodīti par noziedzīgu nodarījumu un sodīti ar efektīvām, samērīgām un atturošām sankcijām par tiem pašiem faktiem, pārsniegtu to, kas ir absolūti nepieciešams. Tiesa nonāca pie tāda paša secinājuma lietā Di Puma, kas paredzēja galīgo attaisnošanu kriminālprocesā un turpmākajā administratīvajā procesā par tiem pašiem faktiem.

85.

Kā izriet no iepriekšējā sadaļā izklāstītā pārskata, Tiesas judikatūru, kas izveidota ciešā mijiedarbībā ar ECT, labākajā gadījumā var raksturot kā paralēlu režīmu mozaīku. Šajā sadaļā es risinu divus būtiskus jautājumus saistībā ar šo situāciju. Pirmkārt, vai tā tiešām ir problēma? (1.) Otrkārt, ja tas tā ir, vai Tiesai nevajadzētu vienkārši paplašināt pārbaudi, ko tā nesen izstrādāja lietā Menci, uz visām lietām, uz kurām attiecas Hartas 50. pants, ieskaitot izskatāmo lietu? (2.)

86.

Iespējams, varētu apgalvot, ka nepastāv konsekvences problēma. Tomēr tas prasītu diezgan sarežģītu sīku atšķirību izmantošanu, apgalvojot, ka katra no iepriekš aprakstītajām pieejām pamatota iemesla dēļ ir atšķirīga. Pārbaudes ir atšķirīgas, jo tās ir balstītas uz dažādiem tiesību aktiem un pieder pie dažādiem reglamentējošiem kontekstiem.

87.

Pirmkārt, KĪŠN 54. pants un līdzvērtīgi noteikumi tiesiskās sadarbības instrumentos krimināllietās attiecas uz darbību identiskumu, savukārt Hartas 50. pants (un šajā ziņā ECK 7. protokola 4. pants) attiecas uz nodarījuma identiskumu. Tādēļ starp abiem noteikumiem ir skaidra tekstuāla atšķirība. Turklāt, ņemot vērā reglamentējošo kontekstu, KĪŠN ir īpaša ne bis in idem principa pārrobežu izpausme, kas attiecas tikai uz (patiesām) krimināltiesiskām lietām, kas rodas Šengenas sistēmā. Tādējādi var izskaidrot iemeslu, kāpēc tiesisko interešu un juridiskās kvalifikācijas atbilstība tika noraidīta, atsaucoties uz nepieciešamību daudzu jurisdikciju Savienībā pārvarēt šķēršļus brīvai pārvietošanās iespējai, ko Tiesa konstatēja spriedumā lietā van Esbroeck ( 76 ).

88.

Otrkārt, ne bis in idem piemērojamība saskaņā ar ECK 7. protokola 4. pantu attiecas tikai uz vienu Konvencijas līgumslēdzēju pusi. Tāpēc pārrobežu jautājumi, visticamāk, neradīsies saskaņā ar šo noteikumu. Fakts, ka ne bis in idem piemērošana attiecas tikai uz vienu valsti, kur patiesi varētu būt lielāks uzsvars uz integrētām procedūrām un saskaņošanas nepieciešamību, iespējams, var pamatot stingrāku pieeju piemērojamības kritērijiem, kas ietverti lietā A un B. Vēlos norādīt, ka lietas Menci judikatūra, atbildot uz lietā A un B noteikto pārbaudi, norisinājās vienā un tajā pašā vienas valsts kontekstā.

89.

Ņemot vērā šīs atšķirības, vai judikatūrā par ne bis in idem vienkārši jāatzīst šo paralēlo režīmu esamība? Tā vietā, lai censtos atjaunot kaut kāda veida vienotību saskaņā ar Hartas 50. pantu, vai nebūtu loģiskāk izskaidrot, kāpēc tie atšķiras?

90.

Man tā nešķiet.

91.

Pirmkārt, šādam uzdevumam ir loģiskas robežas. Patiešām, var nošķirt Hartas 50. pantu un judikatūru, kas attiecas uz KĪŠN un Pamatlēmumu 2002/584, pamatojoties uz to tekstu un daļēji arī kontekstu un mērķi. Tomēr šī atšķirība kļūst daudz mazāk acīmredzama, ja salīdzina ECK 7. protokola 4. pantu ar Hartas 50. pantu. Lai gan abas pārbaudes attiecas uz “pārkāpuma” identiskumu, pārbaudes, kas izstrādātas saskaņā ar katru noteikumu, atšķiras.

92.

Turklāt atšķirība acīmredzami atduras kā pret sienu attiecībā uz pašreiz pastāvošajām judikatūras līnijām lietā Wilhem/Toshiba, no vienas puses, un lietā Menci, no otras puses. Abām situācijām, uz kurām attiecas šīs divas judikatūras līnijas, tagad piemēro Hartas 50. pantu, tādēļ ir diezgan grūti pārliecinoši izskaidrot, kāpēc katra no tām ir balstīta uz atšķirīgu pārbaudi. Protams, attiecībā uz kontekstu – vienmēr var mēģināt izmantot argumentu par konkurences tiesību īpašo raksturu, kas nepakļaujas nekāda veida strukturēšanai vai kvalificēšanai. Tomēr šajā ziņā un līdzīgi kā visiem maniem kolēģiem, kuri agrāk ieņēma nostāju šajā jautājumā ( 77 ), es vienkārši neesmu pārliecināts. Pēc būtības un abstrakti es arī nevaru piekrist viedoklim, ka mūsdienās konkurences tiesību joma atšķiras no citām tiesību jomām ( 78 ).

93.

Otrkārt, no tā izriet pārbaudes(‑žu) neparedzamība. Kā liecina valstu tiesu atšķirīgās nostājas pamatlietā, ja divas no ne bis in idem principa piemērošanas jomām vienā lietā pārklājas, nav noteikumu, lai noteiktu, kurš no kritērijiem ir piemērojams. Vai, apvienojot administratīvos procesus konkurences jomā un jomā, kas nav saistīta ar konkurenci, būtu jāpiemēro lietas Wilhelm/Toshiba pārbaude, ietverot tiesiskās intereses? Vai arī jāpiemēro lietas Menci judikatūra un tiesību ierobežošanas klauzula? Vai arī lietas Menci judikatūra ir aizstājusi lietā Wilhelm/Toshiba noteikto pārbaudi?

94.

Šķiet, ka lietas Menci pārbaudē nav nekā tāda, kas izslēgtu pēdējo iespēju. Lieta Menci balstās uz Hartas 50. panta interpretāciju, kas horizontāli piemērojama visās Savienības tiesību jomās. Tomēr lieta Slovak Telecom ( 79 ), kurā lēmums tika pieņemts pēc lietas Menci, apstiprina, ka lietā Wilhelm/Toshiba noteiktā tiesisko interešu pārbaude joprojām ir spēkā, tomēr nesniedzot paskaidrojumu, kāpēc tas tā joprojām ir.

95.

Treškārt un, iespējams, vissvarīgāk, ir diezgan grūti konceptuāli saglabāt priekšstatu, ka vienam un tam pašam primāro tiesību noteikumam, Hartas 50. pantam, kura ievērošana ir jānodrošina visās situācijās, kas ietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, var būt atšķirīgs saturs atkarībā no Savienības tiesību jomas, uz kuru tas attiecas. Tomēr šķiet, ka tas tā ir, ja šajā noteikumā ietvertā aizlieguma definīcijas elementi, proti, idem un bis, dažādās Savienības tiesību jomās tiek interpretēti atšķirīgi. Rodas jautājums, kāda ir Hartas 50. panta loma tādās situācijās kā pamatlietā, kad tā nav tīra konkurences tiesību situācija, bet kad tā neatbilst arī lietas Menci scenārijam, jo tas nav (īsts) kriminālprocess?

96.

Es uzskatu, ka šī situācija nav pieņemama.

97.

Tomēr pieļauju, ka šo lietu, iespējams, varētu izbeigt, nemēģinot apvienot kritēriju, kas jāpiemēro saskaņā ar Hartas 50. pantu. Pārbaudi, kas izriet no lietas Menci judikatūras, iespējams, varētu paplašināt, iekļaujot arī situāciju pamatlietā, vienlaikus atceļot lietas Wilhem/Toshiba pārbaudes piemērojamību.

98.

Izskatāmajā lietā, stingri sakot, nav nepieciešams atrisināt visas iepriekš minētās grūtības, tostarp sarežģīto jautājumu par to, vai saglabāt vai arī atteikties no tiesisko interešu kritērija konkurences tiesībās. Iepriekš jautājums par tiesiskajām interesēm bija nepārprotami saistīts ar konkurences tiesību piemērošanas īpašo struktūru Eiropas Savienībā, kā tas tagad ir noteikts Regulā Nr. 1/2003, bet pirms tam – Regulā Nr. 17. Tādējādi varētu apgalvot, ka tiktāl, cik pamatlietā konkurences tiesību process tiek apvienots ar procesu, kas neskar konkurences tiesību jomu, nav jāpiemēro tiesisko interešu kritērijs, jo situācija neietilpst konkrētajā jautājumā par konkurences tiesību piemērošanu Eiropas Savienībā.

99.

Tomēr, šādā veidā sašaurinot lietas Wilhelm/Toshiba loģiku, rodas neatbildēts jautājums, kāda pārbaude ir piemērojama pamatlietā? Atbilde uz to, protams, būtu lieta Menci. Tā ir pārbaude, ko nesen noteikusi Tiesas Virspalāta, kas vismaz pēc tās formulējuma šķiet holistiska. Šķiet, ka tā aptver visas situācijas, kurās ir piemērojams Hartas 50. pants. Tādējādi to varētu skaidri apstiprināt kā pareizu (un vienotu) ne bis in idem pārbaudi saskaņā ar Hartas 50. pantu.

100.

Tomēr šajā sadaļā izklāstīto iemeslu dēļ Tiesai būtu prātīgi to nedarīt. Manuprāt, lieta Menci ir problemātisks lēmums.

101.

Lieta Menci ir paradoksāla. Lai nodrošinātu lielāku aizsardzību saskaņā ar ECT judikatūru, tās pārsteidzošās sekas ir tādas, ka tā nespēj nodrošināt efektīvu individuālo aizsardzību.

102.

Kā konteksta sākotnējo punktu ir jāatzīst, ka daļa problēmas jau izriet no fakta, ka ECT ir definējusi un piemērojusi to, ko parasti dēvē par lietas Engel kritērijiem ( 80 ), ar kuru palīdzību ECT izstrādāja diezgan paplašinošu redzējumu par to, kas ir “krimināllieta” ( 81 ). Šī plašā jēdziena “krimināllieta” interpretācija ir izmantota, lai pakļautu ECT jurisdikcijai tādus valsts procesus, kuri citādi nebūtu bijuši pakļauti ECK 6. panta piemērošanas jomai, jo tie valsts tiesību aktos ir klasificēti kā administratīvas lietas.

103.

Tomēr secinājums, ka tā pati visaptverošā pieeja, kas izstrādāta noteiktā kontekstā, lai apliecinātu jurisdikciju saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktu, automātiski būtu jāpiemēro jebkuram citam jēdzienam “krimināltiesisks” ECK ietvaros, nav neizbēgams. Tomēr ECT apstiprināja, ka “7. protokola 4. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā vispārējos principus, kas attiecas uz atbilstošajiem vārdiem “kriminālapsūdzība” un “sods” [ECK] 6. un 7. pantā” ( 82 ). Tā arī apstiprināja šo pieeju lietā A un B ( 83 ).

104.

Tiesa sekoja šiem norādījumiem ( 84 ). Patiesi, ņemot vērā Hartas 52. panta 3. punktu, diez vai tā varēja rīkoties citādi. Tomēr šai sākotnējai izvēlei ir ievērojama ietekme uz idem pārbaudi, kam ir jāseko. Paplašinoties dažādu administratīvo procesu un sodu, kas tiek uzskatīti par krimināltiesiskiem, sarakstam, palielinās arī procesu un sankciju kopums, kas prasa novērtēt idem. Tālāk, ja vien netiek pieņemts secinājums, ka ne bis in idem principa piedāvātajā aizsardzībā ir iekļauts viss un jebkas, tad kādā brīdī ir jānotiek atlasei – vai nu definējot, kas ir “krimināltiesisks”, vai brīdī, kad tiek definēts idem.

105.

Šķiet, ka pašlaik lietas Engel kritēriji, visticamāk, netiks pārskatīti. Tomēr tas nozīmē, ka, ja vien katrs otrais administratīvi–krimināltiesiskā rakstura process netiek atzīts par nepieņemamu, neatkarīgi no tā dažādajiem mērķiem vai uzdevumiem, idem definīcijai jākļūst prasīgākai. Pretējā gadījumā, ja gan krimināltiesiskā nodarījuma definīcija, gan idem definīcija ir pārāk plaša, lielākajai daļai dalībvalstu paralēlo administratīvo sistēmu būs jāsaskaras ar ievērojamām problēmām saistībā ar to izpildi, nemaz nerunājot par faktu, ka var notikt paralēli administratīvie procesi dalībvalstīs vai Savienības līmenī.

106.

Saskaroties ar tik sarežģītu perspektīvu, šķiet, ka pārbaude lietā Menci bija paredzēta kā alternatīva. Vērtējuma pārcelšana no Hartas 50. panta uz Hartas 52. panta 1. punktu patiesi varētu būt elegants veids, kā apiet idem definīcijas mīklu Hartas 50. panta izpratnē. Tas tā ir tāpēc, ka diezgan plašu (un tādējādi aizsargājošu) idem interpretāciju kompensē iespēja ierobežot Hartas 50. pantā noteiktās tiesības. Tādā veidā ar iegūto noteikumu tiek panākts līdzsvars. Tomēr, rūpīgāk pārbaudot, baidos, ka tas rada vairāk problēmu nekā risinājumu.

107.

Pirmkārt un galvenokārt, vismaz manuprāt, pats Hartas 50. panta mērķis ir aizsargāt indivīdu no otrā procesa. Hartas 50. pants ir latiņa. Ja tas ir pareizi ierosināts, tas neļauj pat uzsākt citus procesus ( 85 ). Šāda latiņa ir jādefinē ex ante un normatīvi.

108.

Tomēr saskaņā ar lietas Menci pārbaudi ( 86 ) tikai tad, kad būs pabeigts otrais process, būs iespējams pārbaudīt, vai daži pārbaudes nosacījumi ir izpildīti vai nav, un līdz ar to – vai otrais process ir likumīgs vai nav. Var būt iespējams pārtraukt dažu “otro” procesu turpināšanu vispārējo interešu mērķa neesamības vai papildu mērķu trūkuma dēļ. Tomēr ar nosacījumu, ka šīs prasības ir izpildītas, no tā izrietošā ierobežojuma samērīgums ir atkarīgs no nosacījumiem, pie kādiem turpināsies otrais process, ieskaitot sankciju noteikšanu.

109.

Citiem vārdiem sakot, ne bis in idem principa piemērošana pārstāj paļauties uz ex ante normatīvi noteiktu pārbaudi. Tā vietā tas kļūst par ex post koriģējošu pārbaudi, ko var vai nu piemērot, vai nepiemērot atkarībā no apstākļiem un precīzā uzlikto sankciju apjoma. Tā nav aizsardzība pret divkāršu apdraudējumu. Tā ir vienkārši ex post aizsardzība pret apvienoto vai apkopoto sankciju nesamērīgumu.

110.

Otrkārt, raugoties šajā gaismā, es esmu neizpratnē par to, kā šādā veidā izstrādāts princips ne bis in idem spēj turpināt aizsargāt Hartas 50. pantā noteikto tiesību būtību. Īpaši lietā Menci sniegtais skaidrojums ( 87 ) šo jautājumu sīkāk nepaskaidro. Tiesa savā spriedumā vienkārši aksiomātiski norādīja, ka attiecīgie tiesību akti “atbilst Hartas 50. panta būtiskajam saturam, jo [..] ar to ir atļauta šāda kumulatīva procesu un sankciju piemērošana vienīgi, pastāvot izsmeļoši noteiktiem nosacījumiem” ( 88 ). Man šķiet, ka šis apgalvojums vairāk attiecas uz apstrīdētā ierobežojuma (“likumā noteikts”) likumības nosacījumu. Attiecībā uz tiesību būtību – man ir grūti saprast, kādā veidā ar skaidru un nepārprotamu paziņojumu valsts tiesību aktos, ka būs otrs procesu kopums, tiek aizsargāta ne bis in idem būtība ( 89 ).

111.

Treškārt, pārbaudes kritēriji, kas nav paredzēti ex ante aizsardzībai, bet drīzāk ex post korekcijai, noteikti ir nejauši ( 90 ). Konkrētāk, samērīguma elementi šķiet īpaši atkarīgi no apstākļiem, saskaņojot procesus, kas noteikti, bet ne vienmēr tiek prasīti, un aprakstot mehānismu, kas nosaka kopējo sankciju apmēru, kurā ir norādīti dažādi elementi, tomēr nenosakot vispārēju pārbaudi.

112.

Šāda gadījuma rakstura nejaušības pakāpe aizsardzībā, kurai vajadzētu būt vienādai visiem indivīdiem, atkal ir pārsteidzoša. Patiesi, procesi, kuros iesaistītas divas personas, kas atrodas ļoti līdzīgā situācijā un ko veic vienas un tās pašas iestādes, ļoti labi varētu saņemt atšķirīgu novērtējumu, ņemot vērā faktu, cik ātri iestādes izskata lietu, vai atkarībā no naudas soda aprēķināšanas veida.

113.

Ceturtkārt, šķiet, ka faktiskais lietas Menci nodrošinātās individuālās aizsardzības līmenis ir diezgan zems. Tiesības būt aizsargātam pret otru kriminālprocesu par to pašu nodarījumu būtība tiek uzskatītas par saglabātām tikai tāpēc, ka apsūdzētā puse varēja paredzēt, ka tā tiks tiesāta otrreiz ( 91 ). Tiek uzskatīts, ka pastāv papildu mērķi, pamatojoties tikai uz faktu, ka kriminālvajāšana, atšķirībā no administratīvās, aprobežojas tikai ar “nopietniem” pārkāpumiem, acīmredzot tiecoties lielā mērā sasniegt to pašu mērķi ( 92 ). Iespējams, var pieņemt, ka vairāki paralēli režīmi faktiski var izpildīt šādu pārbaudi, neradot ievērojamas problēmas.

114.

Piektkārt, pastāv prasība, kas izklāstīta spriedumā lietā Menci, ka kumulēšana ir ierobežota ar to, kas ir strikti nepieciešams vispārējo interešu mērķa sasniegšanai. Konkrētāk, vajadzētu būt noteikumiem, kas nodrošina valsts procesu koordināciju, lai līdz strikti nepieciešamajam samazinātu kumulēšanas radīto ietekmi attiecīgajām personām. Patiešām, var redzēt šī ieteikuma loģiku un pievilcību, ja tas ir iesniegts kriminālprocesa ietvaros un vienā dalībvalstī ( 93 ).

115.

Tomēr, ja attiecīgo procesu apvienošana ietver vairākus paralēlus administratīvos režīmus un, vēl nozīmīgāk, vairāk nekā vienu dalībvalsti vai dalībvalstu un Eiropas Savienības iestādes, ieteikumi par vienas sistēmas vēlamību varētu ātri pārsniegt “vēlamā pieņemšanas par esošo” līmeni un pacelties zinātniskās fantastikas līmenī.

116.

Papildus (vai drīzāk reālistiski) jānorāda, ka bija vajadzīgas vairākas desmitgades, lai izveidotu integrētu konkurences tiesību tīklu, kas apvienotu Komisiju un VKI. Tomēr, neraugoties uz piemērojamo noteikumu identiskumu un Regulas Nr. 1/2003 stāšanos spēkā, joprojām paliek neatbildēti vairāki praktiskās izpildes jautājumi ( 94 ). Citas paralēlas lēmumu pieņemšanas sistēmas, piemēram, nesen ieviestais VDAR ( 95 )“vienas pieturas aģentūras” mehānisms, šķiet, cieš no ievērojamām problēmām, kas saistītas ar kompetences sadali ( 96 ). Ja tāda ir pašreizējā situācija īpašos un skaidri reglamentētos tīklos visā Eiropas Savienībā, nav uzreiz skaidrs, kā varētu pamatoti sagaidīt un sasniegt vajadzīgo saskaņošanas līmeni dažādās tiesību jomās, dažādās struktūrās un dažādās dalībvalstīs.

117.

Rezumējot, visi šie elementi kopā rada diezgan neapmierinošu kopainu, kas minēta šīs sadaļas sākumā. Lai, iespējams, atjaunotu zināmu līdzsvaru, Tiesa lietā Menci nolēma pievērsties Hartas 52. panta 1. punktam un tiesību ierobežošanai. Tomēr, to darot, tā paradoksālā kārtā nonāca situācijā, kurā tika zaudēta pati Hartas 50. panta būtība.

118.

Pēc tam, kad iepriekšējā sadaļā esmu izklāstījis pašreizējā režīma radītās problēmas, vispirms īsi apkopošu parametrus, kas būtu jāņem vērā, izvēloties piemērotāku pieeju (1.). Tālāk es pievērsīšos jautājumam par aizsargātajām sabiedriskām vai tiesiskām interesēm (2.), pirms izklāstīšu iespējamu vienotu ne bis in idem pārbaudi saskaņā ar Hartas 50. pantu (3.). Tālāk es ilustrēšu šādas pārbaudes, sniedzot virkni piemēru (4.). Visbeidzot, es pievērsīšos šai lietai un manis izvirzītās pārbaudes piemērošanai (5.).

119.

Pirmkārt, Hartas 50. pantā noteiktajam aizsardzības apjomam jābūt noskaidrojamam iepriekš. Savienības tiesību normas, it īpaši pamattiesību, normatīvā piemērošanas joma nevar būt atkarīga no nenoteiktiem un līdz ar to neparedzamiem apstākļiem vai noteikta procesa rezultātiem. Ja Hartas 50. panta piemērojamība ir definēta iepriekš, ne bis in idem varētu garantēt, ka nepieciešamības gadījumā nenotiks otrs process, neļaujot pat uzsākt otro procesu.

120.

Otrkārt, saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartas 50. pantā paredzētais aizsardzības līmenis nevar būt zemāks par ECK 7. protokola 4. pantā noteikto. Manuprāt, tas nenozīmē, ka pārbaudei, kas paredzēta, lai sasniegtu šādu saderīgu rezultātu, jābūt identiskai. Tas tā ir vēl jo vairāk gadījumos, ja pārbaudei ir jāatbilst konkrētas sistēmas īpašībām. Tiesas uzdevums ir sniegt valstu tiesām ex ante norādījumus par to, kā piemērot Savienības tiesību aktus. Tās uzdevums nav vismaz attiecībā uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu ex post noteikt, vai Konvenciju konkrētā gadījumā ir pārkāpusi kāda parakstītāja puse.

121.

Treškārt, lai gan šai pārbaudei ir jābalstās uz to, ka tiek pieņemta plaši definēta kategorija, kas pēc būtības ir “krimināllieta”, tam tomēr ir jānodrošina, ( 97 ), lai tā piemērošana nerada nesamērīgas sekas konkrētajā sarežģītajā Eiropas Savienības tiesiskajā vidē. Vispārējai pārbaudei saskaņā ar Hartas 50. pantu ir jābūt spējīgai darboties ne tikai vienā dalībvalstī, bet arī, vēl svarīgāk, visā Eiropas Savienībā – gan horizontālā (dalībvalstis – dalībvalstis) līmenī, gan vertikālā (dalībvalstis – Savienība) līmenī. Šajā sarežģītajā jomā ir jāatjauno saprātīgs līdzsvars starp individuālo tiesību efektīvu aizsardzību un dalībvalstu vai Eiropas Savienības likumīgajiem mērķiem saukt pie atbildības par darbībām, kas nepārprotami skar dažādas sabiedrības aizsargātās intereses.

122.

Visbeidzot, attiecībā uz visām situācijām, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu un kuru ietvaros tiek piemērots Hartas 50. pants, pārbaudei jābūt vienādai, vismaz saskaņā ar 50. pantu, ja to piemēro atsevišķi. Šajā ziņā es patiesi piekrītu priekšlikumam, ka “no ne bis in idem principa kā Savienības tiesību pamatprincipa ar pamattiesību juridisko spēku fundamentālās nozīmes izriet, ka tā saturs nedrīkst būtiski atšķirties atkarībā no tā, uz kuru tiesību jomu tas attiecas” ( 98 ). Protams, tas neizslēdz iespēju, ka Savienības tiesību aktos var pastāvēt īpaši režīmi, kas nodrošina augstāku aizsardzības līmeni. Tomēr gadījumos, kad piemēro Hartu, noklusējuma pārbaudei saskaņā ar tās 50. pantu jābūt vienādai.

123.

Vislabāk ir sākt ar tekstu. Hartas 50. pantā “Tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu” ir noteikts, ka “nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu” ( 99 ).

124.

Šis formulējums atšķiras no KĪŠN 54. panta, kurā tiek lietots termins “darbības”. Pēdējā no minētajiem dokumentiem ir noteikts, ka “personu, kura ar galīgu tiesas spriedumu notiesāta vienā Līgumslēdzējā pusē, nedrīkst par to pašu nodarījumu notiesāt citā Līgumslēdzējā pusē, ar nosacījumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas puses likumiem, kurā spriedums pieņemts” ( 100 ).

125.

“Pārkāpums” nav “nodarījums”. Vārdam “pārkāpums” ir plašāka nozīme. Tas parasti attiecas ne tikai uz attiecīgajiem faktuālajiem elementiem, bet arī uz noteiktas tipiskas rīcības juridisko kvalifikāciju vai vismaz uz šādas rīcības negatīvajām sekām vai ietekmi uz interesēm, kuras sabiedrība uzskata par aizsargājamām.

126.

Ja viena rīcība ietekmē dažādas aizsargātas tiesiskās vai sociālās intereses, tās rezultātā bieži vien tiek izdarīti vairāki dažādi pārkāpumi (ideāla vienprātība). No tā izrietošās sankcijas atkarībā no valsts tiesību sistēmas parasti tiek noteiktas, pamatojoties uz īpašiem principiem, kuru būtība ir tāda, ka izdarītie pārkāpumi tiek vērtēti integrēti ( 101 ).

127.

Tas parasti nav iespējams, ja izdarītie pārkāpumi attiecas uz dažādām tiesību jomām, no kurām katra paliek citas regulatorās iestādes kontrolē. Norādot, ka šādos apstākļos otrā tiesvedība vienmēr ir nepieņemama, jo tā attiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiem, faktiski liedz iespēju paralēli īstenot dažādas tiesiskās intereses.

128.

Tāpēc agrāk vai vēlāk loģiski jānonāk pie jautājuma par aizsargātām sabiedrības vai tiesiskajām interesēm, lai nošķirtu apskatāmo situāciju. Ir interesanti novērot, ka pat tad, ja ir ievērota idem factum pieeja, aizsargāto tiesisko interešu jēdziens patiesībā nekad nav izzudis. Gluži kā mazs hameleons tās vienkārši pieņēma dažādas krāsas, piestiprinoties pie dažādiem zariem vai atzariem, kas attiecīgajā laikā bija pieejami katrā judikatūras līnijā.

129.

Vienīgā joma saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kurā patiesi pazūd aizsargāto tiesisko interešu jēdziens, ir saskaņā ar KĪŠN 54. pantu un Pamatlēmumu 2002/584. Turpretī konkurences tiesībās aizsargātās tiesiskās intereses atbilstība vienmēr ir apstiprināta. Pat ģenerāladvokāti, kas ierosināja atteikties no juridiskām interesēm kā atsevišķa kritērija, galu galā izdarīja tā, ka tā saturs faktiski pārklājās ar plaši definēto “faktu identitāti” ( 102 ). Tāpat arī lietā Menci diskusija par atšķirībām aizsargātajās tiesiskajās interesēs ir vienkārši pārcelta uz virsrakstu par dažādiem vispārējas nozīmes mērķiem un to papildināmību to sasniegšanā ( 103 ).

130.

Tomēr tieši ECT judikatūrā aizsargāto tiesisko interešu jēdziens iegūst patiesas hameleona īpašības. Pirmkārt, laikposmā pirms lietas Zolotukhin, šķiet, vismaz vairākumā lietu īstenoto tiesisko interešu atšķirība bija daļa no idem definīcijas. To īpaši labi ilustrē ECT judikatūra attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem, kuri izraisīja autoavārijas, par kurām viņiem tika piemēroti krimināltiesiskie un administratīvie sodi, no kuriem pēdējais bija vadītāja apliecības anulēšana. ECT ir pieņēmusi šīs apvienošanas iespēju, neraugoties uz faktu, ka vadītāja apliecības anulēšana lielākoties tiek kvalificēta kā krimināltiesību jautājums lietas Engel izpratnē ( 104 ). Otrkārt, ir taisnība, ka spriedumā lietā Zolotukhin tika noliegta tiesisko interešu atšķirības nozīme. Treškārt, dažus gadus vēlāk, tomēr lietā A un B, de facto atkal tika ieviesta atšķirība aizsargātajās tiesiskajās interesēs. Šoreiz un tāpat kā vēlāk spriedumā lietā Menci Tiesa izvērtēja apsvērumus, kas saistīti ar papildu mērķiem, kas tiek izvirzīti abos attiecīgajos procesos piemērotajos tiesību aktos. Tomēr atšķirībā no Tiesas pieejas spriedumam lietā Menci un, iespējams, konceptuāli pārsteidzoši, jautājums, vai “atšķirīgas tiesvedības mērķis ir papildināt vienai otru un tādējādi risināt [..] dažādus iesaistītā sociālā pārkāpuma aspektus” pēkšņi ir atkal parādījies, izvērtējot bis kritēriju un to, vai pēc būtības pastāv (vai nepastāv) pietiekama saikne ( 105 ).

131.

Es neticu, ka tas viss ir nejaušība. Tiklīdz ir pieņemts lēmums atļaut otru procesu par tām pašām darbībām, lai ņemtu vērā balsis, kas aicina piešķirt plašāku vietu tiesībaizsardzībai, vai lai vienkārši pieņemtu realitāti, ka visi procesi, neatkarīgi no tā, vai process notiek vienā dalībvalstī vai vēl jo vairāk vairākās dalībvalstīs, ir maz ticams, ka tas būs viens process, uzmanība, kas tiek pievērsta izvirzītajiem mērķiem, kļūst par vienīgo pieejamo līdzekli divu vai vairāku procesu nošķiršanai. Tā kā samērīguma nosacījumi nepārprotami ir atkarīgi no katras lietas konkrētajiem apstākļiem, tad, pēc manām domām, izvirzīto papildu mērķu jēdziens kļūst par jebkuras normatīvās analīzes galveno elementu. Taču, kā jau minēts, šis elements ir tikai vēl viens veids, kā aprakstīt to pašu ideju, kas ietverta aizsargāto tiesisko interešu jēdziena pamatā.

132.

Visu minēto iemeslu dēļ mans priekšlikums ir pavisam vienkāršs. Es ierosinu idem pārbaudē iekļaut aizsargāto tiesisko interešu kritēriju un līdz ar to arī izvirzīto mērķi. Tikai šis kritērijs ļauj normatīvi, skaidri un iepriekš izlemt, kāpēc konkrētā rīcība tiek veikta paralēlā vai turpmākā tiesvedībā, un ļauj noteikt, vai tas pats iespējamais likumpārkāpējs atkal tiek sodīts to pašu iemeslu dēļ. Ja rūpīgāka pārbaude neuzrāda, ka tiesiskās intereses, ko aizsargā abi attiecīgie tiesiskie regulējumi, ir vienādas, tās būtu jāļauj īstenot paralēli, nevis vienu no tām de facto izdzēst, piemērojot lietas Engel kritērijus un plašu idem jēdzienu.

133.

Tāpēc idem novērtējumam Hartas 50. panta vajadzībām jābalstās uz trīskāršu identitāti: likumpārkāpēju, attiecīgajiem faktiem un aizsargātajām tiesiskajām interesēm.

134.

Pirmkārt, nosacījums, kas attiecas uz likumpārkāpēja identitāti, ir diezgan skaidrs un jebkurā gadījumā neapstrīdēts šajā lietā.

135.

Otrkārt, attiecībā uz attiecīgajiem faktiem vēlos norādīt, ka patiesībā ir nepieciešams to identiskums, nevis tikai “līdzība”. Tas, protams, atbilst brīdinājumam, ka var gadīties, ka turpmākie procesi attiecas tikai uz daļu no faktiem (laika, materiālajiem), kas ņemti vērā iepriekšējā procesā. Tomēr būtība ir tāda, ka tiktāl, cik abas faktu kopas patiesi pārklājas, ir nepieciešams, lai šī pārklāšanās būtu identiska.

136.

Treškārt – kas ir aizsargātas tiesiskās intereses? Tas ir sabiedrības labums vai sociāla vērtība, kuru paredzēts aizsargāt un atbalstīt ar šo tiesisko regulējumu vai tā daļu. Runa ir par preci vai vērtību, ko nodarījums skar vai kam traucē.

137.

Atšķirība starp dažādām aizsargātajām tiesiskajām interesēm diezgan specifiskā līmenī ir labi noteikta krimināltiesībās vai administratīvajās tiesībās. Tur valsts kodeksā parasti būtu uzskaitīts, kādas intereses vai vērtības pārkāpj katra krimināltiesiskā darbība (noziegumi pret dzīvību, īpašumu, fizisku neaizskaramību vai valsti utt.). Šī nošķiršana patiesi varētu kļūt daudz sarežģītāka dažādās paralēlās valsts pārvaldes jomās un ja to aplūkotu dažādās jurisdikcijās un regulējuma jomās.

138.

Katrā ziņā ir jāuzsver, ka aizsargātās tiesiskās intereses nav identiskas noziedzīga nodarījuma objektīvajai pusei, kā noteikts valsts tiesību aktos. Tas ir tikai viens tās elements, kas definēts augstākā abstrakcijas līmenī. Tiesisko interešu vai vērtību noteikšana, ko paredzēts aizsargāt, nosakot kriminālatbildību par noteiktām darbībām valsts tiesību aktos, ir dabisks izejas punkts. Tomēr tas nekādā gadījumā nav izšķirošs.

139.

Aizsargāto tiesisko interešu definīcija, kas novērtēta saskaņā ar Hartas 50. pantu, nedrīkst kopēt valstu apzīmējumus un valstu tiesiskās īpatnības. Praktiski dalībvalsts nevar izvairīties no ne bis in idem principa, vienkārši ieviešot diezgan neparastus pārkāpumus savā valsts tiesību sistēmā. Šādās situācijās, lai piemērotu ne bis in idem, efektīvi aizsargātās tiesiskās intereses ir atkārtoti jāpaziņo, ņemot vērā faktus par iespējamo nodarījumu, atbilstošā abstrakcijas līmenī. Šis mēģinājums savā ziņā ir līdzīgs abpusējas sodāmības novērtējumam dažādās tiesiskās sadarbības sistēmās krimināllietās. Tāpat šajā ziņā arī precīzam aprakstam un faktiem ir jābūt “delokalizētiem” no konkrētā valsts likumdošanas konteksta ( 106 ).

140.

Var ņemt piemēru par noziegumiem pret citu personu dzīvību un fizisku neaizskaramību. Ja vardarbīgs uzbrukums citai personai beidzas ar viņas nāvi, lai noteiktu aizsargātās tiesiskās intereses, nav nozīmes tam, vai attiecīgajos valsts tiesību aktos šī rīcība, ņemot vērā īpašos faktiskos apstākļus, tiek definēta kā slepkavība, nonāvēšana vai tikai kā smagi miesas bojājumi, kas izraisa nāvi. Galvenais ir fakts, ka ar vienu vardarbīgu rīcību pret citu cilvēku (darbības identiskums) viens un tas pats likumpārkāpējs (likumpārkāpēja identiskums) ir kaitējis tāda paša veida aizsargātām tiesiskām interesēm, proti, kādas citas personas dzīvībai un fiziskajai neaizskaramībai (aizsargāto tiesisko interešu identiskums).

141.

Šis piemērs prasa gala apsvērumu. Tiesisko interešu jēdziens, ko aizsargā īpašs noteikums, un mērķis, ko šis noteikums sasniedz, praksē, visticamāk, būs savstarpēji pārejoši. Šīs ir divas etiķetes, kas attiecas uz vienu un to pašu jautājumu, proti, dotā noteikuma objektu un mērķi.

142.

To, kā darbotos un būtu izmantojama ierosinātā idem interpretācija, Hartas 50. panta vajadzībām var pierādīt ar šādiem trim piemēriem.

143.

Pirmkārt, pastāv scenārijs, kas ietver divus kriminālprocesus divās dažādās dalībvalstīs par vienu un to pašu nodarījumu, bet kuru teritoriālie elementi vai ietekme var būt sadalīta pāri robežām. To varētu dēvēt par lietas van Esbroeck scenāriju. Tomēr šādā scenārijā (nelegālu narkotiku eksports no vienas valsts un tūlītēja ievešana citā, iespējams, ar vienu un to pašu darbību) varētu pieņemt, ka aizsargātās tiesiskās intereses sodīt par vienu un to pašu darbību abās valstīs patiesībā ir vienādas, proti, sabiedrības un sabiedrības veselības aizsardzība pret narkotiskajām vielām. Tādējādi, ko galīgi nevar uzskatīt par nenozīmīgu šajos scenārijos, aizsargāto tiesisko interešu faktiskais identiskums abos procesos liegtu vēlāku kriminālvajāšanu par vienu un to pašu darbību citā dalībvalstī.

144.

Otrkārt, ir lietas Menci scenārijs. Tas attiecas uz krimināltiesību procesu un administratīvo procesu apvienošanu vienā dalībvalstī, ko lietas Engel kritēriji pārveidoja par divu krimināltiesību procesu apvienojumu. Otro procesu varētu atļaut, ja piemērojamie tiesību akti aizsargā citas tiesiskās intereses, piemēram, efektīvu nodokļu iekasēšanu un piedziņu administratīvajā procesā un sodu par nozieguma izdarīšanu pret valsts finansēm.

145.

Tomēr konceptuāla problēma šādos scenārijos, piemēram, PVN kontekstā, ir tas, ko varētu dēvēt par “administratīvā soda pārpalikumu”. Tas notiek situācijās, kad (nodokļu) administrācija ne tikai lūdz atmaksāt nesamaksātās summas, iespējams, kopā ar procentiem, bet arī uzliek papildu naudas sodu (proti, naudas sods, nodokļa uzrēķins utt.). Tieši šis pārpalikums parasti padara administratīvo procesu par “krimināltiesisku” saskaņā ar lietas Engel kritērijiem.

146.

Turpmākie procesi, lai izpildītu šādu “pārpalikumu”, lietā Menci tika uzskatīti par problemātiskiem, bet spriedumā lietās Garlsson un Di Puma tika atzīti par nepieņemamiem. Šādos scenārijos izvirzīto mērķu un aizsargāto tiesisko interešu nošķiršana nebūs vienkārša. Ciktāl šī administratīvā noteikuma uzdevums ir ne tikai saņemt pienākošos samaksu (ar iespējamiem nokavējuma procentiem), bet arī uzliek naudas sodu, attiecīgie krimināltiesību un administratīvo noteikumu mērķi pārklājas attiecībā uz izvirzītajiem mērķiem.

147.

Šķiet, ka šī ideja ir labi ilustrēta lietā Menci. Šajā lietā Tiesa atzina turpmākā kriminālprocesa likumību. Noskaidrojusi, ka attiecīgās administratīvās un krimināltiesību normas apvieno vispārējo interešu mērķi, proti, iekasējamā PVN iekasēšanu, Tiesa turklāt paskaidroja, ka “krimināltiesiska rakstura procesu un sodu kumulēšanu var attaisnot, ja šiem procesiem un sodiem [..] ir izvirzīti vēl papildu mērķi, kas attiecīgā gadījumā var attiekties uz šīs pašas attiecīgās pārkāpjošās rīcības atšķirīgiem aspektiem” ( 107 ). Lai gan Tiesa atstāja šo uzdevumu iesniedzējtiesai, tā arī piebilda, ka “šķiet, ir leģitīmi, ka dalībvalsts vēlas atturēt no [..] pienākumu neizpildes un to apkarot [..] un novērst un apkarot šādu normu smagus pārkāpumus, kam ir sevišķi kaitīgas sekas uz sabiedrību un kas attaisno bargāku kriminālsodu noteikšanu, no otras puses” ( 108 ).

148.

Turpretim lietā Garlsson Tiesa norādīja, ka administratīvā procesa turpināšana pēc notiesāšanas kriminālprocesā “pārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, lai īstenotu [..] mērķi” aizsargāt Eiropas Savienības finanšu tirgu integritāti un sabiedrības uzticību finanšu instrumentiem ( 109 ). Līdzīga argumentācija, norādot uz pārmērīgu sodu, tika izmantota spriedumā lietā Di Puma, iekļaujot attaisnojošu spriedumu iepriekšējā kriminālprocesā un vēlāku administratīvo procesu par to pašu iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu ( 110 ).

149.

Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz Hartas 52. panta 1. punktu vai aizsardzības apjomu saskaņā ar Hartas 50. pantu, abos scenārijos galvenais ir atšķirība aizsargātajās tiesiskajās interesēs vai izvirzītie papildu mērķi. Manuprāt, vienīgā konceptuālā nošķiršana, ko faktiski var izdarīt, ir starp dažādiem mērķiem un iemesliem (un līdz ar to tiesiskajām interesēm), kas tiek sasniegti, lai atgūtu pienākošos naudu, no vienas puses, un lai sodītu un atturētu, no otras puses. Tomēr, tiklīdz nodokļu/administratīvais process sāk sodīt, pārsniedzot summu atgūšanu ar procentiem, vai arī kriminālprocesā tiek prasīts piedzīt visas pienākošās summas, tad, vismaz manā skatījumā, konceptuālā atšķirība starp abiem vienkārši izzūd un tiek faktiski ierosināts aizliegums atkārtot tiesvedību saskaņā ar ne bis in idem.

150.

Šādās situācijās, kas, visticamāk, attiecas tikai uz vienu un to pašu dalībvalsti, ir arī pilnīgi pamatoti lūgt šai dalībvalstij saskaņot attiecīgos procesus. Loģiski, ka, pirmkārt, ir iespējams, ka nodokļu administrācija izmeklēs izvairīšanās no nodokļu nomaksas gadījumus un sauks pie atbildības. Ja konstatētā izvairīšanās no nodokļu nomaksas sasniegs zināmu smaguma pakāpi vai slieksni, izmeklēšanas un kriminālvajāšanas raksturs var stipri mainīties – no vienkārša administratīva procesa līdz krimināltiesiskam procesam. Precīzas attiecības starp abiem procesiem ir katras dalībvalsts atbildība, ar atrunu, ka galu galā nevar būt tā, ka gan nodokļu administrācija, gan krimināltiesa par vienu un to pašu darbību soda ar sankcijām, kas ir krimināltiesiskas.

151.

Treškārt, pastāv paralēlas vai vēlākas administratīvās procedūras scenārijs dažādās dalībvalstīs, kur šo procesu krimināltiesiskais raksturs ir noteikts, pamatojoties uz lietas Engel kritērijiem. Šādas situācijas var rasties vienā un tajā pašā reglamentējošajā režīmā Eiropas Savienībā (piemēram, konkurence, datu aizsardzība utt.), bet var rasties arī saistībā ar vieniem un tiem pašiem faktiem, ko dažādas iestādes īsteno saskaņā ar dažādiem reglamentējošiem noteikumiem ( 111 ). Īpaši šādās situācijās noteikti radīsies jautājums par aizsargāto tiesisko interešu identiskumu. No otras puses, praktiski šādas situācijas, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma teritorialitāti, bieži vien neatbilst faktiem, kā to, piemēram, konkurences tiesību kontekstā paskaidro ģenerāladvokāte J. Kokote secinājumos lietā Toshiba ( 112 ) un kas tika tālāk attīstīts manos secinājumos paralēlajā lietā Nordzucker.

152.

Izskatāmā lieta attiecas uz diviem administratīviem procesiem, kas a priori klasificēti kā krimināltiesiski lietas Engel izpratnē un kas tiek veikti vienā dalībvalstī. Tādējādi tas atspoguļo tikko izklāstīto trešo scenāriju, bet ir ierobežots tikai vienas dalībvalsts robežās. Pakārtoti to varētu uzskatīt arī par lietas Menci scenārija izmaiņām, proti, tas atrodas vienā dalībvalstī, bet ietver divus krimināltiesību procesus, nevis to sākotnējās valsts koncepcijas dēļ, bet gan lietas Engel dēļ.

153.

Nozares process IBPT tika balstīts uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem ir transponēta Direktīva 97/67. Šīs direktīvas, nosakot nediskriminācijas un pārredzamības pienākumus, mērķis ir pakāpeniski ieviest tirgus nosacījumus pasta pakalpojumu nozarē. Pēc tam tika sākts konkurences process. Tas attiecās uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma izpildi ar mērķi aizsargāt brīvu konkurenci.

154.

Ir vērts pieminēt, ka ECT principā jau ir atzinusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas nodarījumu par krimināltiesisku, piemērojot ECK 6. panta krimināltiesību daļu ( 113 ). Protams, pastāv pastāvīgā Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru ne bis in idem princips ir piemērojams Savienības konkurences tiesību jomā kā tādā ( 114 ).

155.

Šķiet, ka šāds novērtējums nav veikts attiecībā uz normatīvajiem pārkāpumiem, kas skar pasta pakalpojumu sniedzēju nediskriminācijas un pārredzamības pienākumus. Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesas un visu iesaistīto pušu sākotnējais pieņēmums ir tāds, ka lietas Engel kritēriji ir izpildīti arī attiecībā uz šo nodarījumu. Tāpēc es arī turpināšu, pamatojoties uz šo pieņēmumu, tomēr norādot, ka iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai tas tā patiesi ir.

156.

Šķiet, ka likumpārkāpēja identiskums ir noteikts. Attiecībā uz faktu identiskumu vēlos norādīt, ka vairākas personas, kas iestājušās lietā, šajā ziņā ir paudušas zināmas šaubas. Turklāt iesniedzējtiesas jautājumi ir formulēti diezgan apšaubāmā veidā, pieņemot, ka, lai tiktu izpildīts faktu identitātes kritērijs, ir vajadzīgs tikai tas, ka ir “līdzīgi fakti”.

157.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka faktiem, kas attiecas uz abiem attiecīgajiem procesiem, ir jāpārklājas, lai tiktu apstiprināts faktu identiskums. Nepietiek tikai ar to, ka darbības ir līdzīgas. Iesniedzējtiesai šis jautājums ir jāpārbauda, lai pierādītu, ka abas lietas patiesi balstās uz tiem pašiem būtiskajiem faktiem, ko saprot kā īpašu apstākļu kopumu, kas ir nesaraujami saistīti ( 115 ). Ja un ciktāl nav faktu identiskuma, aizsardzību saskaņā ar ne bis in idem nevar ierosināt.

158.

Visbeidzot, ir aizsargāto tiesisko interešu identiskums, kas kopā ar likumpārkāpēja un faktu identiskumu var būt idem viena un tā paša nodarījuma ziņā. Vai konkurences tiesības, ko piemēro otrajā procesā, un it īpaši konkrētais pārkāpums šajā regulējuma režīmā, aizsargā tās pašas tiesiskās intereses kā attiecīgais nodarījums saskaņā ar nozares procesā piemērotajiem pasta tirgus tiesību aktiem?

159.

Nozares process balstījās uz 144.ter pantu 1991. gada 21. marta likumā par dažu valsts tautsaimniecības uzņēmumu reformu, nosakot universālo pasta pakalpojumu sniedzējiem virkni nediskriminācijas un pārredzamības pienākumu, pieņemot un piemērojot to tarifu sistēmas. Šajā kontekstā IBPT savā lēmumā skaidri norādīja, ka tas nevērtē, vai bpost rīcība atbilst Savienības vai valstu konkurences noteikumiem, it īpaši tāpēc, ka tam nav kompetences to darīt.

160.

Kā tiesas sēdē paskaidroja Beļģijas valdība, attiecīgās pasta regulas mērķis ir liberalizēt pasta pakalpojumu iekšējo tirgu. Diskriminācijas aizliegumam un pārredzamības pienākumam vajadzētu būt par pamatu to struktūru rīcībai, kuras iepriekš bija monopolistes. Šis mērķis principā ir ierobežots laikā. Nozaru regulējuma pamatā ir pieņēmums, ka pasta pakalpojumu tirgus tiks pakāpeniski pārveidots, lai galu galā iekļautu brīvā tirgus apstākļus.

161.

Attiecībā uz konkurences tiesvedību iesniedzējtiesa paskaidro, ka Beļģijas konkurences iestāde nav sodījusi bpost par pārredzamības trūkumu vai par jebkādu diskriminējošu praksi. Tā piemēroja valsts un Savienības konkurences tiesības, lai sodītu bpost par tā pret konkurenci vērsto praksi. Kā norādīja iesniedzējtiesa, kā arī tiesas sēdē to apstiprināja Beļģijas valdība, šo tiesību aktu mērķis ir aizsargāt konkurenci iekšējā tirgū, aizliedzot uzņēmējiem ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli. Saskaņā ar Beļģijas konkurences iestādes sniegto informāciju bpost praksei varētu būt izslēgšanas ietekme uz starpniekiem un potenciālajiem konkurentiem, no vienas puses, un lojalitātes veidošanas ietekme uz lielākajiem bpost klientiem, kas palielinātu šķēršļus to ienākšanai izplatīšanas nozarē.

162.

Tādējādi šķiet, tomēr iesniedzējtiesai tas vēl ir jāpārbauda, ka abi nodarījumi, kas sekmīgi tika izskatīti nozaru un konkurences procesos, šķiet saistīti ar citu tiesisko interešu aizsardzību un ar tiesību aktiem, kuriem ir cits mērķis. Pirmkārt, attiecībā uz aizsargātām tiesiskām interesēm, panākot noteiktu, iepriekš monopolistisku tirgu liberalizāciju, tiek ievērota cita loģika nekā pastāvīgajai un horizontālajai konkurences aizsardzībai. Otrkārt, tas ir acīmredzams arī attiecībā uz nevēlamām sekām, kuras ir paredzēts novērst, sodot par katru nodarījumu. Ja mērķis ir liberalizēt nozari, tad iespējamais kaitējums konkurencei augšupejošā vai lejupejošā virzienā ne vienmēr ir jautājums, kas jārisina nozaru tiesiskajā regulējumā. Turpretim dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kuras sekas ir konkurences izkropļošana augšup vai lejup no dominējošā uzņēmuma, ir cieši saistīta ar konkurences noteikumiem.

163.

Pirms secinājuma izdarīšanas es vēlētos uzsvērt, ka šajā lietā ir bijuši daudzi strīdi par nepieciešamību saglabāt konkurences tiesībās konkrēti tiesisko interešu kritēriju. Visas puses, kas iesniegušas apsvērumus, izņemot bpost, uzsver, ka atteikšanās no šī kritērija apdraud konkurences tiesību aktu pilnīgu efektivitāti.

164.

Ņemot vērā šajos secinājumos piedāvāto pārbaudi, šis jautājums ir strīdīgs. Tomēr vēlos norādīt, ka precīzas ierosinātās pārbaudes attiecības un sekas, ko piemēro konkrētā konkurences tiesību jomā, ir manu secinājumu pamatā paralēlajā lietā Nordzucker. Tāpēc tur ir atrodama padziļināta diskusija par šo jautājumu. Šobrīd es vienkārši atgādinātu, ka attiecībā uz Hartas 50. panta piemērošanas nosacījumiem konkurences tiesības strukturālā ziņā neatšķiras no citām jomām, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti. Tāpēc saskaņā ar šajos secinājumos ieteikto pieeju apsvērumam par tiesiskajām interesēm vajadzētu būt daļai no jebkura idem novērtējuma saskaņā ar Hartas 50. pantu, ievērojot īpašu režīmu, piemēram, KĪŠN 54. pantu.

165.

Visu šo iemeslu dēļ es ierosinu, ka Hartas 50. pantā noteiktais princips ne bis in idem neliedz dalībvalsts kompetentajai pārvaldes iestādei uzlikt naudas sodu par Savienības un valsts konkurences tiesību pārkāpumu, ja viena un tā pati persona jau ir galīgi attaisnota iepriekšējā procesā, ko veica valsts pasta regulators par iespējamu pasta tiesību aktu pārkāpumu, ar nosacījumu, ka kopumā turpmākie procesi atšķiras attiecībā uz likumpārkāpēja identiskumu vai uz būtiskiem faktiem, vai attiecībā uz aizsargātajām tiesiskajām interesēm, kuru aizsardzību veic attiecīgie likumdošanas instrumenti, par kuriem ir runa attiecīgajā procesā.

166.

Es ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: