1.

Šis Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija; turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par atsevišķu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei ( 2 ) normu interpretāciju.

2.

Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīva 94/22 paredz dalībvalstīm pienākumu noteikt un piemērot absolūtu tāda ģeogrāfiskā apgabala platības ierobežojumu, par kuru vienam operatoram var piešķirt atļauju ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves (turpmāk tekstā – “E&P”) ( 3 ) darbības veikšanai.

3.

Pirms pievēršos faktu un radušos juridisko jautājumu analīzei, ir nepieciešams izklāstīt attiecīgās tiesību normas.

4.

Direktīvas 94/22 ceturtajā un sestajā līdz devītajā apsvērumā ir paredzēts:

“[..] dalībvalstis ir suverēnas, un tām ir suverēnas tiesības attiecībā uz ogļūdeņražu resursiem, kas atrodas to teritorijās;

[..]

[..] jāveic pasākumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas uzsākt darbu un darboties ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves jomā saskaņā ar nosacījumiem, kas veicina lielāku konkurenci šajā jomā, tādējādi atbalstot resursu iespējami labāku meklēšanu, izpēti un ieguvi dalībvalstīs un veicinot iekšējā enerģijas tirgus integrāciju;

[..] šajā nolūkā jāizstrādā kopīgi noteikumi, lai nodrošinātu to, ka procedūras, ar kurām piešķir atļaujas ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei, ir pieejamas visiem subjektiem, kam ir vajadzīgās iespējas; [..] atļaujas jāpiešķir, balstoties uz objektīviem un publicētiem kritērijiem; [..] atļauju piešķiršanas nosacījumiem jau iepriekš jābūt zināmiem visiem subjektiem, kas piedalās procedūrā;

[..] dalībvalstīm jāpatur tiesības pēc izvēles ierobežot šo darbu uzsākšanu un veikšanu, pamatojoties uz sabiedriskām interesēm, kā arī uzlikt par šo darbu veikšanu finansiālu nodevu vai nodevu ogļūdeņražos, ir jābūt sīki izstrādātiem minētās nodevas nosacījumiem, lai neiejauktos subjektu vadībā; [..] šīs izvēles tiesības jāizmanto, nevienu nediskriminējot; [..] jāveic pasākumi, lai neuzliktu subjektiem nosacījumus un pienākumus, ko nepamato vajadzība šo darbu veikt pareizi – izņēmums ir pienākumi, kas attiecas uz šo izvēles tiesību izmantošanu; [..] subjektu darbs jāuzrauga tikai tiktāl, cik vajadzīgs, lai nodrošinātu tā atbilstību šiem pienākumiem un nosacījumiem;

[..] apgabali, uz ko attiecas atļauja, kā arī atļaujas darbības ilgums ir jāierobežo, lai nepieļautu, ka vienam subjektam saglabājas ekskluzīvas tiesības uz apgabalu, ko efektīvāk var pārmeklēt, izpētīt un apgūt vairāki subjekti;

[..].”

5.

Direktīvas 94/22 1. panta 3. punktā jēdziens “atļauja” ir definēts šādi:

““Atļauja” ir jebkurš normatīvs vai administratīvs akts vai līguma noteikums, vai arī saskaņā ar tiem izdots dokuments, ar kuru dalībvalsts kompetentās iestādes piešķir subjektam ekskluzīvas tiesības pašam savā labā un uz savu atbildību meklēt, pētīt vai iegūt ogļūdeņražus kādā ģeogrāfiskā apgabalā. Atļauju var piešķirt katrai darbībai atsevišķi vai vairākām darbībām kopā.”

6.

Direktīvas 94/22 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis saglabā tiesības noteikt savā teritorijā apgabalus, kas darāmi pieejami, lai veiktu ogļūdeņražu meklēšanas, izpētes un ieguves darbus.

2.   Ja kāds apgabals ir darīts pieejams 1. punktā noteikto darbu veikšanai, dalībvalstis nodrošina to, ka subjekti netiek diskriminēti attiecībā uz šādu darbu sākšanu un to veikšanu.

[..]”

7.

Direktīvas 94/22 3. panta 1., 2. un 4. punkts attiecas uz atļauju piešķiršanas procedūru:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atļaujas piešķir, ievērojot procedūru, kas ļauj visiem ieinteresētiem subjektiem iesniegt pieteikumus saskaņā ar 2. vai 3. punktu.

2.   Šo procedūru sāk:

Paziņojumos norāda atļaujas tipu, ģeogrāfisku apgabalu vai apgabalus daļēji vai kopumā, par kuriem ir iesniegts pieteikums vai var iesniegt pieteikumu, kā arī pieteikuma iesniegšanai paredzēto datumu vai termiņu.

[..]

4.   Dalībvalsts var nolemt nepiemērot 1. punkta noteikumus tādā gadījumā, ja ģeoloģiski vai ražošanas apsvērumi attaisno to, ka atļauju kādam apgabalam piešķir tuvējā apgabala atļaujas turētājam. Attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka šādā gadījumā citi tuvējo apgabalu atļauju turētāji var iesniegt pieteikumus un tiem ir pietiekami daudz laika, lai to izdarītu.

[..]”

8.

Direktīvas 94/22 4. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

9.

Direktīvas 94/22 6. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var 2. panta 1. punktā minēto darbu veikšanai uzlikt nosacījumus un prasības tiktāl, cik to attaisno apsvērumi par valsts drošību, sabiedrības drošību, veselības aizsardzību, transporta drošību, vides aizsardzību, bioloģisko resursu aizsardzību un nacionālo bagātību aizsardzību, kurām ir mākslas, vēstures vai arheoloģiska vērtība, kā arī apsvērumi par iekārtu un darbinieku drošību, ogļūdeņražu resursu plānotu vadību (piemēram, ātrums, kādā tiek izsmelti ogļūdeņraži, vai to atgūšanas optimizācija) vai arī vajadzību nodrošināt nodokļu ieņēmumus.”

10.

Minētās direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar noteikumiem, kas attiecas uz atsevišķām atļaujām vai kas tajās ietverti, kā arī 3. panta 5. punkta b) apakšpunkta noteikumiem, dalībvalstis līdz 1997. gada 1. janvārim atceļ normatīvus un administratīvus aktus, kas vienam vienīgam subjektam saglabā tiesības iegūt atļauju noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā to teritorijā.”

11.

Direktīva 94/22 Itālijas tiesībās tika transponēta ar Decreto Legislativo 25 novembre 1996, n. 625 Attuazione della direttiva 94/22/CEE relativa alle condizioni di rilascio e di esercizio delle autorizzazioni alla prospezione, ricerca e coltivazione di idrocarburi ( 4 ) ([1996. gada 25. novembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 625] par Direktīvas 94/22/EEK par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei īstenošanu; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 625/1996”). Ar to tika izdarīti grozījumi Legge 9 gennaio 1991, n. 9 par atļaujām ogļūdeņražu izpētei ( 5 ) (1991. gada 9. janvāra Likums Nr. 9 par atļaujām ogļūdeņražu izpētei; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 9/1991”) 6. pantā, kurā ir paredzēts:

“1.   Izpētes atļauju piešķir ar rūpniecības, tirdzniecības un amatniecības ministra [Ministro dell’industria, del commercio e dell’artigianato] dekrētu pēc apspriešanas ar Ogļūdeņražu un ģeotermijas tehnisko komiteju [Comitato tecnico per gli idrocarburi e la geotermia] un teritoriāli kompetento reģionu [Regione] vai Trento vai Bolcāno autonomo provinci [provincia autonoma di Trento o di Bolzano] to attiecīgo kompetenču ietvaros, ar vides ministru [Ministro dell’ambiente] un ar tirdzniecības flotes ministru [Ministro della marina mercantile] [..].”

2.   Izpētes atļaujas apgabalam ir jābūt tādam, kas ļauj racionāli attīstīt izpētes programmu, un tas jebkurā gadījumā nedrīkst pārsniegt 750 km2 platību; atļaujas apgabalā var iekļaut blakusesošās sauszemes un jūras teritorijas.

3.   Ja rūpniecības, tirdzniecības un amatniecības ministrs novērtē, ka pieprasītā apgabala izmērs ir nepietiekams un izvietojums neracionāls saistībā ar izpētes optimālajiem mērķiem, tam ir iespēja nepiešķirt izpētes atļauju līdz brīdim, kad kļūst iespējams iekļaut šajā apgabalā teritorijas, kuras ar to robežojas.

4.   Atļaujas darbības ilgums ir seši gadi.

5.   Atļaujas turētājam ir tiesības uz diviem secīgiem trīs gadu pagarinājumiem, ja tas ir izpildījis no atļaujas izrietošās saistības.

6.   Atļaujas turētājam var piešķirt papildu pagarinājumu, ja [..] darbi joprojām norisinās [..] tādu iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar tā bezdarbību, neuzmanību vai nekompetenci [..].”

12.

Izpētes atļauju piešķiršanas procedūru reglamentēja ar Ministero dello Sviluppo Economico (Ekonomikas attīstības ministrija; turpmāk tekstā – “MISE”) administratīvajiem dekrētiem. Sākotnēji – ar 2011. gada 22. marta Direktorāta dekrētu ( 6 ), kas bija spēkā atļauju pieteikumu iesniegšanas brīdī līdz 2015. gada 4. septembrim. Kopš tā laika un līdz brīdim, kad tika izdoti dekrēti par projektu atbilstību vides prasībām, bija piemērojams 2015. gada 15. jūlija Direktorāta dekrēts ( 7 ). Minētais regulējums bija spēkā līdz 2017. gada 3. aprīlim. Tajos bija paredzēta vienota procedūra, kurā tiek piešķirta atļauja veikt E&P darbus un kurā bija jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, par ko bija jāiesniedz atsevišķs pieteikums. Šajā vienotajā procedūrā piedalījās attiecīgās valsts un reģionālās iestādes, un tajā bija arī jāsaņem iestāžu atzinumi ( 8 ), ietekmes uz vidi novērtējums un reģiona piekrišana attiecībā uz kontinentālo daļu/sauszemi.

13.

Gan 2011. gada 22. marta Direktorāta dekrēta 9. panta 1. punktā, gan 2015. gada 15. jūlija Direktorāta dekrēta 14. panta 1. punktā bija paredzēts, ka vienam un tam pašam subjektam var piešķirt vairākas izpētes atļaujas ar noteikumu, ka kopējā platība nepārsniedz 10000 km2.

14.

2013. gada 27. augustāGlobal Petroleum Ltd, Austrālijas sabiedrība, kas visā pasaulē darbojas jūras (offshore) ogļūdeņražu nozarē, iesniedza MISE četrus atsevišķus pieteikumus. Tā lūdza piešķirt četras izpētes atļaujas blakusesošos apgabalos, kuri atrodas pie Apūlijas reģiona krastiem, un katra platība ir nedaudz mazāka par 750 km2, tādējādi to kopējā platība ir aptuveni 3000 km2.

15.

Saskaņā ar piemērojamiem Itālijas procesuālajiem noteikumiem pieteikumi par ietekmes uz vidi novērtējumu bija jāiesniedz atsevišķi. Global Petroleum tos iesniedza 2014. gada 30. maijā, vēršoties MATTM ar iesniegumiem, lai saņemtu nepieciešamos lēmumus par atbilstību vides aizsardzības prasībām attiecībā uz divdimensiju un, iespējams, trīsdimensiju seismisko izpēti, kas attiecīgajos apgabalos ir jāveic ar tā saukto “gaisa pistoles” (air gun) tehniku.

16.

Ar četriem atsevišķiem dekrētiem, kas attiecīgi izdoti trijos datumos –2016. gada 14. oktobrī, 2017. gada 31. augustā un 2017. gada 26. septembrī –(turpmāk tekstā – “attiecīgie dekrēti”), MATTM kopā ar Ministro dei Beni e delle Attività culturali e del Turismo (kultūras mantojuma un tūrisma ministrs; turpmāk tekstā – “MIBAC”) atzina, ka minētie projekti atbilst vides aizsardzības prasībām. MATTM norādīja, ka Global Petroleum nevarēja iesniegt vienotu pieteikumu, jo Likumā Nr. 9/1991 ir paredzēts, ka ogļūdeņražu izpētes atļaujas apgabalam ir jābūt tādam, kas ļauj racionāli attīstīt izpētes programmu, un tas katrā ziņā nedrīkst pārsniegt 750 km2 platību, taču tā arī norādīja, ka ietekmes uz vidi novērtējuma pārbaudes tehniskā komiteja ir pieprasījusi Global Petroleum iesniegt papildu informāciju, lai pārbaudītu projektu kumulatīvo ietekmi.

17.

Regione Puglia (Apūlijas reģiona pārvalde) kā iestāde, kura piedalījās procedūrā, apstrīdēja katru minēto dekrētu ar četriem atsevišķiem prasības pieteikumiem Tribunale Amministrativo Regionale del Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija). Tā apgalvoja, ka attiecīgie dekrēti ir pretrunā Likuma Nr. 9/1991 6. panta 2. punkta noteikumiem, jo ar tiem 750 km2 platības ierobežojums ir attiecināts tikai uz individuālām atļaujām, nevis operatoriem. Tādējādi operators varēja iegūt atļaujas attiecībā uz kopējo platību, kas pārsniedz šo ierobežojumu.

18.

Reģionālā administratīvā tiesa noraidīja šīs prasības. Tā nosprieda, ka likuma mērķis neesot aizsargāt vidi, bet gan veicināt ogļūdeņražu resursu racionālu izmantošanu un līdz ar to konkurenci starp nozares operatoriem. Tādējādi tā secināja, ka atsevišķi operatori varot saņemt vairākas atļaujas, arī blakusesošiem apgabaliem, ja vien tie iesniedz katru pieteikumu par platību, kas ir mazāka par 750 km2, un katra atļauja tiek piešķirta atsevišķā procedūrā.

19.

Regione Puglia iesniedza apelācijas sūdzību par visiem četriem spriedumiem iesniedzējtiesā.

20.

Šī tiesa šaubās par Itālijas tiesiskā regulējuma atbilstību Direktīvas 94/22 normām. Tai ir šaubas par pareizu minētās direktīvas 4. panta interpretāciju. Pēc tās domām, minētā norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā veicina “konkurenci tirgū”, proti, lielam skaitam operatoru ir jākonkurē citam ar citu tirgū, nevis tikai “konkurenci tirgum”, kurā ar konkurences mehānismiem atlasa operatorus, kas pēc tam darbosies noteiktā tirgū. Tomēr Itālijā minētās direktīvas īstenošanā ir izmantota šī pēdējā forma, kas neaizliedz – un līdz ar to atļauj – izdot vienam operatoram vairākas atļaujas, ja vien tās šim operatoram ir piešķirtas, izmantojot atsevišķas administratīvās procedūras.

21.

Pretstatā minētajam iesniedzējtiesa apgalvo, ka Direktīvas 94/22 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt vienotu optimālo apgabalu platību, kurā var veikt E&P darbus, un optimālo atļauju darbības ilgumu šim nolūkam, kam jābūt pieejamam jebkuram operatoram, lai “konkurenci tirgū” garantētu vairāki operatori, nevis tikai daži vai pat tikai viens. Iesniedzējtiesa pauž bažas, ka pretējā gadījumā varētu rasties atļauju koncentrācija viena vienīga vai tikai dažu operatoru rokās.

22.

Iesniedzējtiesa, atsaucoties uz Itālijas tiesiskā regulējuma formulējumu, tālāk paskaidro savu nespēju interpretēt Itālijas īstenošanas tiesību aktus atbilstoši tam, ko tā uzskata par pareizu ES tiesību interpretāciju, proti – katram pieteikuma iesniedzējam var piešķirt tikai vienu atļauju. Kā apstiprina šī tiesa, Itālijas tiesiskajā regulējumā vienmēr ir bijušas paredzētas divas atsevišķas robežas attiecībā uz ogļūdeņražu izpētes atļauju piešķiršanu, proti, viena – attiecībā uz maksimālo platību, uz ko var attiecināt individuālu atļauju ( 9 ). Otra – attiecībā uz maksimālo kopējo platību, uz ko var attiecināt vienas fiziskās vai juridiskās personas rīcībā esošās atļaujas ( 10 ). Tāpēc, pēc iesniedzējtiesas domām, šī otrā ierobežojuma atcelšana var tikt interpretēta tikai tādējādi, ka viens operators varētu iegūt neierobežotu atļauju skaitu ( 11 ). Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka minētais ir pretrunā Direktīvas 94/22 mērķim. Iesniedzējtiesa apgalvo, ka tas tā ir, pat ņemot vērā maksimālo 10000 km2 platību ( 12 ), kas ir paredzēta 2011. gada 22. marta Direktorāta dekrēta 9. panta 1. punktā un 2015. gada 15. jūlija Direktorāta dekrēta 14. panta 1. punktā, jo minētā platība vairāk nekā trīspadsmit reižu pārsniedz noteikto “optimālo robežu”E&P darbiem, kas ir noteikta 750 km2 platībā vienam apgabalam.

23.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīva 94/22] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā aprakstītais tiesiskais regulējums, kurā, no vienas puses, ogļūdeņražu izpētes atļaujas izsniegšanai kā optimāla teritorija ir identificēta noteiktas platības teritorija, ko piešķir uz noteiktu laika periodu – konkrētajā gadījumā 750 kvadrātkilometru teritorija uz sešiem gadiem –, un, no otras puses, ir pieļauts pārsniegt minētos ierobežojumus, izsniedzot vienam subjektam vairākas blakusesošo teritoriju izpētes atļaujas, ar noteikumu, ka tās ir izdotas atsevišķu administratīvo procesu iznākumos?”

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Regione Puglia, Global Petroleum Ltd, Itālijas, Polijas un Kipras valdības, kā arī Komisija.

25.

Rakstveida apsvērumos Itālija apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepieņemams. Tā šo apgalvojumu vispirms pamato ar to, ka attiecīgie dekrēti attiecas uz ietekmes uz vidi novērtējumu, kas balstās uz vides noteikumu piemērošanu, toties jautājums skar pareizu Direktīvas 94/22 piemērošanu. Tā arī apgalvo, ka Regione Puglia nav tiešas un pastāvošas intereses šajā jautājumā, jo pieteikumi par attiecīgo izpētes atļauju piešķiršanu attiecas uz piekrastes apgabaliem, kas ir daļa no teritoriālajiem ūdeņiem. Tas nozīmē, ka tie ir valsts ekskluzīvā kompetencē. Itālija arī informē Tiesu, ka izpētes atļaujas vēl nav piešķirtas, jo to, tāpat kā jebkuras citas izpētes atļaujas, izdošana pašlaik ir apturēta, ņemot vērā to, ka ir stājies spēkā Decreto‑Legge 14 Dicembre 2018 n. 135 [2018. gada 14. decembra Dekrētlikums Nr. 135] ( 13 ), saskaņā ar kuru ir jāpieņem “attīstības plāns” ( 14 ), pirms tiek piešķirta atļauja veikt E&P darbus.

26.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai tās uzdotie jautājumi, uz kuriem šajā ziņā ir attiecināms atbilstības pieņēmums. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā par tiem ir jālemj, izņemot tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šiem jautājumiem ( 15 ).

27.

Ciktāl tas attiecas uz izskatāmo lietu, es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par pieņemamu. Pirmkārt, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju, lai varētu iegūt izpētes atļaujas, kuras lūdza piešķirt Global Petroleum, bija jāiesniedz – lai arī atsevišķā procedūrā – pieteikums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Līdz ar to ietekmes uz vidi novērtējums ietilpa atļauju piešķiršanas procedūrā ( 16 ). Otrkārt, jautājums par to, vai tas, ka tikai Itālijas valsts ir kompetenta attiecībā uz E&P darbiem teritoriālajos ūdeņos, nozīmē, ka Regione Puglia nav kompetenta apstrīdēt aplūkojamos dekrētus, ir saistīts ar procesu Itālijas tiesās. Tam nav ietekmes uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tas pats attiecas uz jautājumu, vai un kādā ziņā 2018. gada 14. decembra Dekrētlikuma Nr. 135 stāšanās spēkā var ietekmēt procesu Itālijas tiesās. Tik ilgi, kamēr process turpinās iesniedzējtiesā, jautājumus nevar uzskatīt par hipotētiskiem. Treškārt, lai gan attiecīgie dekrēti attiecas uz to seismiskās izpētes vides novērtējumu, ko Global Petroleum ierosina veikt, izmantojot “gaisa pistoles” tehniku, dekrētos par atbilstību vides aizsardzības prasībām ir īpaša atsauce uz to, ka Global Petroleum, ņemot vērā Likuma Nr. 9/1991 noteikumus, nevarēja iesniegt vienotu pieteikumu piešķirt atļaujas šiem četriem blakusesošajiem apgabaliem. Ceturtkārt, Regione Puglia, apstrīdot šos četrus dekrētus, patiešām pamatojas uz Likuma Nr. 9/1991 6. panta 2. punktu. Ņemot vērā to, ka tā ir Direktīvas 94/22 īstenošanas norma, ir skaidrs, ka minētās direktīvas noteikumu interpretācija ir vajadzīga iesniedzējtiesai, lai atrisinātu pamatlietu.

28.

Kad iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalsts var “apiet” ģeogrāfisku teritorijas platības ierobežojumu, ko tā ir noteikusi savos tiesību aktos, ar kuriem tiek īstenots Direktīvas 94/22 4. panta a) punkts, piešķirdama vairākas atļaujas vienam un tam pašam subjektam, ja tas ir iesniedzis atsevišķus atļauju pieteikumus, jautājums ir par to, vai Direktīva 94/22 prasa dalībvalstīm noteikt ģeogrāfisku platības ierobežojumu atļaujai, ko tās piešķir vienam subjektam. Iesniedzējtiesa jautā ne tikai par ģeogrāfisku platības ierobežojumu (Direktīvas 94/22 4. panta a) punkts), bet arī par jebkuras atļaujas darbības ilguma ierobežojumu (Direktīvas 94/22 4. panta b) un c) punkts). Ierobežojums laikā, kas ir ietverts 4. panta b) punkta noteikumos, ir elastīgāks nekā ģeogrāfisks platības ierobežojums, jo tas ļauj pagarināt atļauju, ja iepriekš noteiktais atļaujas darbības ilgums nav pietiekams attiecīgo darbu pabeigšanai un ja šie darbi ir veikti saskaņā ar atļauju ( 17 ). Tāpat – ierobežojumi netiek aplūkoti šajā lietā saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tāpēc es koncentrēšos uz ģeogrāfisko aspektu, kaut gan nešaubos, ka jebkurš rastais risinājums būtu attiecināms arī uz laika aspektu.

29.

Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu direktīvas uzliek dalībvalstīm saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Līdz ar to šeit galvenais jautājums ir par to, vai Direktīva 94/22 paredzēja uzlikt dalībvalstīm pienākumu noteikt to maksimālo teritoriju platību, kurā viens un tas pats subjekts ir tiesīgs veikt E&P darbus katrā dalībvalstī.

30.

Tas būs jāpārbauda, piemērojot Tiesas pastāvīgajā judikatūrā izmantotās interpretācijas metodes. Tās jāpiemēro, ņemot vērā arī attiecīgās normas tekstu, tās kontekstu un tā tiesiskā regulējuma mērķus, kurā tā ietilpst ( 18 ).

31.

Tā kā neviens no Direktīvas 94/22 noteikumiem nesniedz skaidru atbildi uz jautājumu par to, vai dalībvalstīm ir jānosaka maksimālā ģeogrāfiskā apgabala platība, kurā viens operators varētu veikt E&P darbus, ir lietderīgi izvērtēt, vai saistītās normas vai šādu normu sistēma palīdz precizēt šo jautājumu.

32.

Direktīvas 94/22 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis saglabā tiesības noteikt savā teritorijā apgabalus, kas darāmi pieejami, lai veiktu E&P darbus. Tā ir premisa, saskaņā ar kuru Direktīvā 94/22 ir veikta neizsmeļoša minēto darbu saskaņošana ( 19 ).

33.

Norma, kas faktiski attiecas uz “[..] apgabala platību” – attiecīgais jēdziens šeit ir “apgabals”, turklāt minētajā teikumā nav nekādas norādes uz atļauju vai atļaujām ( 20 ) –, ir Direktīvas 94/22 4. panta a) punkts. Tajā ir paredzēts, ja ģeogrāfiskie apgabali nav noteikti, pamatojoties uz agrāku teritorijas telpisku sadalījumu, “katra apgabala platību nosaka tā, lai tas nepārsniegtu platību, kas vajadzīga, lai darbus veiktu tehniskā un ekonomiskā ziņā pēc iespējas vislabāk”. Minētā norma neparedz dalībvalstīm prasību noteikt maksimālo platību absolūtos skaitļos, kuri ir piemērojami visos gadījumos dalībvalstīs. Tā arī neskar jautājumu, vai šādam ierobežojumam būtu jābūt arī [apgabala] platības ierobežojumam attiecībā uz jebkuru operatoru, kurš veic iepriekš minētos darbus. Līdz ar to tajā nav arī paredzēti noteikumi attiecībā uz blakusesošiem apgabaliem.

34.

Tas, kas Direktīvas 94/22 4. panta a) punktā tiek prasīts, ir – ja atļaujas piešķir saskaņā ar Direktīvas 94/22 3. panta 2. punktā noteikto procedūru (turpmāk tekstā – “atļauju piešķiršanas kārtu sistēma”), “šajā nolūkā jānosaka objektīvi kritēriji, kas jādara zināmi subjektiem pirms pieteikumu iesniegšanas”. Tas nozīmē divas lietas. Pirmkārt, ja dalībvalsts sāk atļauju piešķiršanas kārtu, ir svarīgi publiskot konkrētā ierobežojuma noteikšanas kritērijus ( 21 ). Otrkārt, šī pirmā norma paredz – ja atļaujas tiek piešķirtas, ievērojot pārējās divas sistēmas, proti, “atvērto durvju sistēmu” saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktu ( 22 ) un Direktīvas 94/22 3. panta 4. punktā paredzēto sistēmu, kurai es tūlīt pievērsīšos, tām būs arī jāatbilst prasībai par to, ka katra apgabala platība nedrīkst pārsniegt to platību, kas vajadzīga, lai darbus veiktu tehniskā un ekonomiskā ziņā cik iespējams labi.

35.

Direktīvas 94/22 3. pants attiecas uz procesuāliem atļauju piešķiršanas jautājumiem. Tā otrajā daļā ir aprakstīta sistēma, ko esmu jau apzīmējis kā “atļauju piešķiršanas kārtu sistēmu”, kurā pieteikuma iesniedzēji tiek aicināti iesniegt atļauju pieteikumu vai nu pēc kompetento iestāžu iniciatīvas, vai arī atbildot uz subjekta pieteikumu, ja attiecīgā dalībvalsts tad vēlas attiecīgo apgabalu padarīt pieejamu E&P darbu veikšanai. Šie aicinājumi iesniegt pieteikumus ir jāpublicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ( 23 ). Minētās direktīvas 3. panta 3. punktā ir paredzēta “atvērto durvju sistēma” konkrētos gadījumos, kura tomēr arī paredz paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Abu procesu mērķis ir nodrošināt piekļuvi procedūrai visām personām, kurām ir interese tajā piedalīties.

36.

Direktīvas 94/22 3. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums no šīm procedūrām, “ja ģeoloģiski vai ražošanas apsvērumi attaisno to, ka atļauju kādam apgabalam piešķir tuvējā apgabala atļaujas turētājam”. Polija apgalvo, ka minētā norma tikai atļauj dalībvalstīm piešķirt atļaujas, neparedzot prasību dot visām ieinteresētajām personām iespēju piedalīties. Tā kā minētais ir vienīgais šajā normā noteiktais izņēmums, Polija uzskata, ka norma paredz, ka atļaujas par tuvējiem apgabaliem var faktiski tikt piešķirtas vienam un tam pašam operatoram. Šķiet, ka Direktīvas 94/22 3. panta 1. punkts zināmā mērā atbalsta šādu interpretāciju, jo tajā ir paredzēts, ka minētās direktīvas 3. panta 2. un 3. punkta gadījumā dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atļaujas piešķir, ievērojot procedūru, kas ļauj visiem ieinteresētajiem subjektiem iesniegt pieteikumus saskaņā ar 2. vai 3. punktu. Līdz ar to tiesību norma atzīst, ka Direktīvas 94/22 3. panta 4. punktā paredzētā izņēmuma procedūra nepieprasa visiem ieinteresētajiem subjektiem šādu piekļuvi minētajai procedūrai. Proti, Direktīvas 94/22 3. pants attiecas tikai uz procesuāliem atļauju piešķiršanas aspektiem.

37.

Savukārt Regione Puglia uzskata, ka Direktīvas 94/22 3. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums ne tikai no procesuālās prasības, bet arī no tā, ko tā uzskata par vispārēju principu, proti, ka atļaujas tuvējiem apgabaliem var tikt piešķirtas tikai šajā tiesību normā paredzētajos īpašajos apstākļos. Jāatgādina, ka minētā norma skar tikai atļauju piešķiršanu attiecībā uz tuvējiem apgabaliem īpašos apstākļos. Arī Direktīvas 94/22 3. pants (vai kāda cita norma) nenoteic, ka atļaujas par tuvējiem apgabaliem var piešķirt tikai ar tiem nosacījumiem, kuri ir izklāstīti šīs direktīvas 3. panta 4. punktā, kā arī šī norma neskar šo (tuvējo) apgabalu ģeogrāfiskās robežas. Tāpēc, ja tiek pieņemts, ka Direktīvas 94/22 4. panta a) punkts paredz dalībvalstīm pienākumu noteikt absolūtu apgabala platību, par kuru var piešķirt atļauju vienam operatoram, kāpēc lai nepiešķirtu atļaujas attiecībā uz tuvējiem apgabaliem, ja šo tuvējo apgabalu platība nesasniedz noteikto lielumu ( 24 )? Tam nav nekāda pamatojuma Direktīvas 94/22 tekstā. Tāpat arī Direktīvas 94/22 3. panta 4. punkts neparedz izņēmumu no Direktīvas 94/22 4. panta a) punktā noteiktā ierobežojuma, ja šo pēdējo normu interpretētu kā tādu, kurā ir paredzēts absolūts ierobežojums.

38.

Tādēļ Direktīvā 94/22 nav nekādas norādes uz vispārēju principu, kas paredzētu, ka attiecībā uz tuvējiem apgabaliem nevajadzētu piešķirt nekādas atļaujas, kā to apgalvo Regione Puglia. Tomēr minētais nesniedz atbildi uz jautājumu par to, vai Direktīvas 94/22 4. panta a) punktā ir paredzēta apgabala platība, par kuru var piešķirt atļauju vienam operatoram.

39.

Vēl viena atbilstīga norma ir Direktīvas 94/22 5. pants. Tajā ir izklāstīti kritēriji atļauju piešķiršanai operatoriem ( 25 ). Direktīvas 94/22 5. panta 1. punktā ir noteikti ļoti ierobežoti atļauju piešķiršanas kritēriji, turklāt tajā ir paredzēts, ka kritēriji jāizstrādā un jāpublicē Oficiālajā Vēstnesī pirms pieteikumu iesniegšanas sākuma. Pārējo Direktīvas 94/22 5. panta punktu mērķis ir garantēt, ka visām ieinteresētajām personām tiek darīti pieejami darbu veikšanas vai pabeigšanas nosacījumi un prasības, tostarp par to pārmaiņām. Tas ir attiecināms arī uz paziņojumu pieteikuma iesniedzējam par atteikuma izsniegt atļauju iemesliem, ja pieteikuma iesniedzējs to vēlas. Turklāt šī norma paredz, ka dalībvalstīm šie kritēriji, nosacījumi un prasības ir jāpiemēro nediskriminējot.

40.

Direktīvas 94/22 6. panta 2. punkts ir interesants attiecībā uz Regione Puglia un Komisijas izvirzītajiem vides apsvērumiem. Šī norma piešķir tiesības dalībvalstīm uzlikt nosacījumus un prasības E&P darbu veikšanai, tostarp tiktāl, cik to attaisno apsvērumi par vides aizsardzību.

41.

Direktīvas 94/22 7. pants skar konkurences aspektu. Tajā ir paredzēts pienākums dalībvalstīm līdz 1997. gada 1. janvārim atcelt normatīvus un administratīvus aktus, kas vienam vienīgam subjektam saglabā tiesības iegūt atļauju noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā to teritorijā.

42.

Lai gan no Direktīvas 94/22 7. panta, kā arī tās sestā apsvēruma skaidri izriet, ka tā ir likumdevēja vēlme palielināt konkurenci nozarē, tās 7. pants attiecas uz problemātiku, kas pastāvēja minētās direktīvas spēkā stāšanās brīdī. Tā bija saistīta ar to, ka daudzās valstīs spēkā bija normatīvi un administratīvi akti, kuri vienam subjektam piešķīra tiesības saņemt atļauju veikt E&P darbus konkrētās teritorijās. Šie akti bija jāatceļ līdz 1997. gada 1. janvārim ( 26 ). Tomēr šajā tiesību normā nav ietverti nekādi nosacījumi pēc šī laikposma. Kā izriet arī no sestā apsvēruma teksta, pasākumi, kas jāveic saskaņā ar direktīvu, paredz nodrošināt vienlīdzīgas iespējas sākt darbu un darboties jomā, uz kuru attiecas šī direktīva, saskaņā ar nosacījumiem, kas “veicina lielāku konkurenci šajā jomā un tādējādi atbalst[a] resursu iespējami labāku meklēšanu, izpēti un ieguvi dalībvalstīs un veicin[a] iekšējā enerģijas tirgus integrāciju”.

43.

Jāatceras, ka Direktīvas 94/22 4. panta a) punktā ir tikai paredzēts noteikt apgabala platību tā, “lai tas nepārsniegtu platību, kas vajadzīga, lai darbus veiktu tehniskā un ekonomiskā ziņā cik iespējams labi”, ja ģeogrāfiskie apgabali nav jau noteikti, pamatojoties uz agrāku teritorijas telpisku dalījumu ( 27 ). Tāpēc, ja gribētu nodrošināt vienādus konkurences nosacījumus attiecībā uz apgabalu platību visiem potenciālajiem operatoriem vienā dalībvalstī, tas vienmēr būtu nepilnīgi ( 28 ).

44.

Turklāt Direktīvas 94/22 4. panta a) punkts tikai uzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt objektīvus kritērijus šāda apgabala [platības] noteikšanai. Tas neuzliek dalībvalstīm pienākumu noteikt konkrētu visu to teritorijā esošo apgabalu ģeogrāfisko platību absolūtos skaitļos (ģeogrāfisko vai ģeoloģisko atšķirību dēļ dažādās dalībvalsts teritorijas daļās tas varētu nebūt visefektīvākais veids tehniskā un ekonomiskā ziņā). Noteikt maksimālo platību, kurā var tikt veikti šādi darbi, absolūtos skaitļos ir objektīvs kritērijs ( 29 ). Tā kā tas nav vienīgais veids, kādā dalībvalsts varētu īstenot Direktīvas 94/22 4. panta a) punktu, es neuzskatu to par skaidru norādi, ka paredzētais 750 km2 platības ierobežojums tomēr jāuzskata par absolūtu ierobežojumu, ko paredz direktīva.

45.

Iespējams, visskaidrāk šādu interpretāciju atbalsta devītais apsvērums. Tajā ir noteikts, ka “apgabali, uz ko attiecas atļauja, kā arī atļaujas darbības ilgums ir jāierobežo, lai nepieļautu, ka vienam subjektam saglabājas ekskluzīvas tiesības uz apgabalu, ko efektīvāk var pārmeklēt, izpētīt un apgūt vairāki subjekti” ( 30 ). Tā kā tas skaidri attiecas uz Direktīvas 94/22 4. panta a) un b) punktā minētajiem kritērijiem, šī norma, ņemot vērā devīto apsvērumu, varētu tikt interpretēta tādējādi, ka šie kritēriji ir paredzēti, lai jebkuram operatoram/subjektam jebkurā laikā netiktu piešķirta vairāk kā viena atļauja E&P darbu veikšanai jebkurā attiecīgajā dalībvalstī.

46.

Lai gan Direktīvas 94/22 4. panta a) punkta interpretācija, kas paredz, ka ir jānosaka absolūta platība, par kuru vienam subjektam varētu tikt piešķirta atļauja vai atļaujas, varētu palielināt E&P darbu veikšanas konkurentu skaitu, tai ir iespējama arī negatīva ietekme. Kā norāda Komisija, tā varētu ierobežot konkurenci par atļaujām, jo atkarībā no atļauju darbības ilguma laika gaitā no šā procesa tiks izslēgts arvien lielāks skaits subjektu, ja tie jau veic šādus darbus kādā dalībvalstī.

47.

Lai gan šī tīri tekstuālā analīze nenoved pie secinājuma, ka operatori var iegūt tikai vienu izpētes atļauju, tagad tomēr apsvēršu Direktīvā 94/22 izvirzītos mērķus.

48.

Saskaņā ar Direktīvas 94/22 sesto apsvērumu tai ir divi savstarpēji saistīti mērķi. Pirmkārt, tā paredz nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi iespējai sākt darbu un darboties E&P jomā, tādējādi veicinot un atbalstot Eiropas Savienības resursu iespējami labāku meklēšanu, izpēti un ieguvi. Kā izriet no trešā apsvēruma, tas ir ļoti būtisks aspekts, ievērojot, ka Direktīvas 94/22 spēkā stāšanās brīdī Eiropas Savienība ogļūdeņražu apgādē bija un joprojām ir ievērojami atkarīga no importa.

49.

Direktīva 94/22 tika pieņemta, pamatojoties uz EK līguma 57. panta 2. punkta pirmo un trešo teikumu, kā arī 66. un 100.a pantu ( 31 ). Jau no minētā ir skaidrs, ka direktīva galvenokārt ir vērsta uz iekšējā tirgus izveidi. Tās galvenais mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgas iespējas veikt E&P darbus visiem subjektiem neatkarīgi no to valstspiederības vai no tā, vai subjekti ir publiski vai privāti ( 32 ). Tas ir acīmredzami no tās noteikumiem, kas, kā iepriekš izklāstīts, ir vērsti uz visu to personu informēšanu, kurām varētu būt interese iegūt atļauju ( 33 ), un ierobežotu attiecīgo šādu atļauju piešķiršanas kritēriju noteikšanu ( 34 ). Šī otrā pasākuma mērķis ir ierobežot dalībvalstu iespējas pielāgot kritērijus saviem (valsts) favorītiem. Šos principus var apkopot ar nosaukumu “pārredzamība un nediskriminācija” ( 35 ).

50.

Regione Puglia uzskata, ka Direktīva 94/22 garantē konkurenci tirgū, kas – tās ieskatā – ir iespējams tikai tad, ja tās noteikumi tiek interpretēti tādējādi, lai novērstu to, ka kāds subjekts varētu iegūt dominējošu stāvokli vai ka atļaujas tiek koncentrētas dažu subjektu rokās. Regione Puglia apgalvo, ka Direktīvas 94/22 mērķis ir novērst ekskluzīvu tiesību radīšanu ģeogrāfiskos apgabalos, kas kavētu “īstu konkurenci tirgū”. Tā uzskata – ja vienam subjektam tiek piešķirti lielāki apgabali E&P pakalpojumu sniegšanai, tas radīs tirgus traucējumus. Regione Puglia arī uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 94/22 4. panta a) punktu noteiktais platības ierobežojums, proti, 750 km2, ir paredzēts, lai to novērstu.

51.

Es nepiekrītu šai argumentācijai. Pirmkārt, Direktīvā 94/22 paredzētās normas ir daļa no noteikumiem publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā, nevis konkurences noteikumiem. Lai gan abu noteikumu kopumu mērķis ir veicināt konkurenci Savienībā, kas savukārt ir vērsta uz iekšējā tirgus izveides sekmēšanu, tiem ir atšķirīgi sākumpunkti. Lai gan publiskā iepirkuma tiesību akti reglamentē valsts iestāžu vai publisko uzņēmumu, vai tādu uzņēmumu, kuri darbojas ar īpašām vai ekskluzīvām dalībvalstu piešķirtām tiesībām, rīcību, konkurences noteikumi attiecas uz uzņēmumu saimniecisko darbību ( 36 ). Tādēļ attiecīgie noteikumi darbojas dažādos līmeņos. Lai gan LESD 101. un 102. pants konkrēti ierobežo nekonkurējošu rīcību un Apvienošanās regula ( 37 ) ir paredzēta, lai novērstu strukturālas izmaiņas tirgū koncentrācijas dēļ, kas būtiski kavētu efektīvu konkurenci, publiskā iepirkuma noteikumu mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi tirgum visiem ieinteresētajiem subjektiem, piemērojot pārredzamības un nediskriminācijas principus. Tikai Apvienošanās regula novērš dominējoša stāvokļa izveidošanos, turklāt tikai koncentrācijas gadījumā.

52.

To, ka Direktīva 94/22 pieder pie otrā noteikumu kopuma, tālāk pastiprina Direktīvas 94/22 12. pants, kas šo direktīvu uzreiz sasaista ar Direktīvu 93/38 ( 38 ). Saskaņā ar šo direktīvu – kā arī ar to aizstājošajām direktīvām – “ģeogrāfiskā apgabala izmantošanu, lai [..] meklētu vai iegūtu naftu [vai] gāzi”, šajā direktīvā uzskata par atbilstošām darbībām ( 39 ). Tomēr saskaņā ar Direktīvas 93/38 3. pantu varēja lūgt noteikt atkāpi no komunālo pakalpojumu direktīvas, ja ir izpildīti noteikti kritēriji, proti, kritēriji attiecībā uz pārredzamību un nediskrimināciju atļauju piešķiršanā. Tad dalībvalstīm bija jānodrošina, ka ar šo atļauju publiskā iepirkuma procedūrā attiecībā uz subjektu tiek ievērots nediskriminēšanas un konkurences princips, kā arī sniegta Komisijas informācija par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu. Direktīvas 93/38 3. panta 5. punktā, kas normai pievienots ar Direktīvas 94/22 12. pantu, ir paredzēts, ka pārredzamības un nediskriminācijas nosacījumus uzskata par izpildītiem, ja dalībvalsts ir ievērojusi Direktīvas 94/22 noteikumus ( 40 ).

53.

Minētais parāda, ka Direktīva 94/22 un tās noteikumi ir to pasākumu virknes posms, kuri ir īstenoti, lai nozares, kuras darbojās slēgtos tirgos, virzītu uz Savienības mēroga konkurenci un publiskā iepirkuma normu piemērošanu, ko līdz šim kavēja valsts iestāžu piešķirtas ekskluzīvas tiesības izmantot noteiktus ģeogrāfiskos apgabalus ( 41 ).

54.

Saskaņā ar Direktīvas 94/22 4. pantu nosakāmie ierobežojumi ir jāaplūko šajā kontekstā. Lai gan ir atzīts, ka E&P darbi, kas paredz veikt lielus ieguldījumus, apgabalā tiks veikti tikai tad, ja to varēs darīt uz ekskluzīvas atļaujas pamata ( 42 ), katra šāda ekskluzīva atļauja nozīmē to, ka apgabalā, uz kuru attiecas šāda atļauja, konkurence nepastāvēs minētās atļaujas darbības laikā. Līdz ar to faktiski izslēgšanai no konkurences jābūt tik ierobežotai teritorijas un laika ziņā, cik vien pamatoti ir iespējams, vienlaikus ļaujot atļauju turētājiem (vismaz teorētiski) ( 43 ) atgūt ieguldījumus ( 44 ).

55.

Tiesa ir norādījusi, ka Savienības tiesību publiskā iepirkuma normas tika pieņemtas saistībā ar vienota tirgus ieviešanu, kura mērķis ir nodrošināt brīvu apriti un novērst konkurences ierobežojumus, un šajā saistībā ES tiesību interesēs ir nodrošināt iespēju piedalīties iepirkumā pēc iespējas lielākam pretendentu skaitam ( 45 ). Saskaņā ar minēto Tiesa ir konsekventi pretojusies mēģinājumiem paplašināt iemeslus “līgumslēdzēju” izslēgšanai no dalības publiskā iepirkuma procedūrā, pārsniedzot tos, kuri noteikti attiecīgajās direktīvās, izņemot, ja to mērķis ir nodrošināt, ka “tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā pret visiem pretendentiem un pārskatāmības princips, kas ir Savienības direktīvu par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas procedūrām pamatā, ar nosacījumu, ka tiek ievērots samērīguma princips” ( 46 ). Lai gan šie konstatējumi tika izdarīti attiecībā uz būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu procedūru, tāds pats mērķis nepamatoti neierobežot piekļuvi līgumiem ir spēkā arī komunālo pakalpojumu jomā ( 47 ).

56.

Tādēļ Direktīvas 94/22 mērķis nav ierobežot atļaujas pieteikuma iesniedzēju skaitu, bet drīzāk tieši pretēji, proti, panākt, lai pēc iespējas vairāk piemērotu subjektu konkurētu par atļaujām. Konkurence netiks veicināta ar dažu konkurentu izslēgšanu no tirgus, kad tā tiek īstenota, proti, laikā, kad tiek piešķirtas atļaujas, tikai tādēļ, ka viņu rīcībā esošās atļaujas jau sasniedz saskaņā ar Direktīvas 94/22 4. panta a) punktu noteikto ierobežojumu. Lai gan ir tiesa, ka subjekti, kuru rīcībā jau ir atļaujas E&P darbu veikšanai, it īpaši atļaujas tos veikt tuvējos apgabalos, varētu labāk izpildīt Direktīvas 94/22 5. panta 1. punktā noteiktos kritērijus un uzvarēt konkursā par turpmākām atļaujām, minētās situācijas novēršana neietilpst publiskā iepirkuma līgumu jomā. Kā esmu iepriekš izklāstījis, arī konkurences tiesību aktu noteikumi neliedz, iespējams, iegūt dominējošu stāvokli, ja šāds stāvoklis tiek sasniegts darbības tirgū rādītāju, nevis koncentrācijas dēļ.

57.

Ja viens subjekts, kura rīcībā ir vairākas atļaujas, šā fakta dēļ iegūst dominējošu stāvokli E&P pakalpojumu sniegšanas jomā, kas, kā jau iepriekš norādīts, ir pasaules mēroga tirgus, un ja minētais subjekts ļaunprātīgi izmanto šo stāvokli, minētais būtu pretrunā konkurences tiesību aktiem, kas acīmredzami ir piemērojami. Tomēr jau no paša sākuma ir apšaubāmi, vai tirgus darbojas vislabāk, ja tiesības darboties ir tikai tiem subjektiem, kuri vēl neveic līdzīgas darbības attiecīgajā valstī.

58.

Lai gan iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izvirzījusi šo jautājumu, Regione Puglia, kā arī Komisija jautā, vai būtu jāizvērtē vides apsvērumi. Lai gan šaubos par to nozīmi šajā lietā, tomēr īsumā aplūkošu izvirzītos aspektus.

59.

Kā norāda Komisija, lai veiktu meklēšanu, izmantojot “gaisa pistoles” tehniku, pirms atļaujas piešķiršanas ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums ( 48 ). Nosakot, vai saskaņā ar Direktīvas 2011/92 4. panta 2. punktu ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, valsts iestādēm ir jāņem vērā projektu kumulatīvā ietekme saskaņā ar minētās direktīvas III pielikuma 1. punkta b) apakšpunktu, lai izvairītos no Savienības tiesību aktu mērķa apiešanas, sadalot projektus, kuriem, kopā ņemtiem, varētu būt būtiska ietekme uz vidi ( 49 ). Saistībā ar šo, šķiet, Regione Puglia apgalvo, ka apstāklis, ka viens un tas pats subjekts ir iesniedzis (vairākus) atļauju pieteikumus dažādās procedūrās, rada situāciju, kad vajadzīgajā ietekmes uz vidi novērtējumā tiek ņemta vērā tikai katra atsevišķā pasākuma (uz ko attiecas konkrētā procedūra), nevis visu pasākumu kopējā ietekme ( 50 ). Turklāt LESD 11. pantā ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot Eiropas Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību ( 51 ). Tiesa ir atzinusi šo principu vairākās politikas jomās ( 52 ).

60.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka MISE ministra 2016. gada 7. decembra dekrēta ( 53 ) 3. panta 9. punktā ir paredzēta vienota procedūra, kurā tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Šajā procedūrā ir iesaistītas vairākas ministrijas. Šajā nolūkā Global Petroleum iesniedza MATTM četrus pieteikumus veikt “gaisa pistoles” tehnikas ietekmes uz vidi novērtējumu apgabalos, par kuriem tā bija iesniegusi atļauju pieteikumus. Dekrēti, kas apstiprina atbilstību vides prasībām, ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošās tiesvedības priekšmets. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir arī norādīts, ka dekrētos ir minēts, ka saskaņā ar piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem nevarēja iesniegt vienotu pieteikumu veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, tomēr, lai novērtētu kumulatīvo ietekmi, Global Petroleum tika lūgts iesniegt papildu informāciju šajā ziņā. Tāpēc nav nekādu norāžu, ka Itālijas procedūra nenodrošina pareizu Direktīvā 2011/92 paredzēto pienākumu izpildi. Drīzāk vides aizsardzības prasības ir integrētas procedūrā, kurā tiek piešķirta atļauja veikt E&P darbus, kā paredzēts LESD 11. pantā.

61.

Turklāt Direktīvas 94/22 6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var E&P darbu veikšanai uzlikt nosacījumus un prasības tiktāl, cik to attaisno apsvērumi par vides un bioloģisko resursu aizsardzību. Tomēr iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju par to, vai Itālija ir uzlikusi šādus nosacījumus vai prasības.

62.

Turklāt un pats galvenais – nav skaidrs, kādā veidā apstāklis, vai kāds subjekts saņem vairākas atļaujas, kas ļauj šim subjektam veikt E&P darbus apgabalā, kura platība pārsniedz 750 km2, var skart ietekmes uz vidi novērtējumu.

63.

Minētā iemesla dēļ uzskatu, ka vides apsvērumiem, tostarp par Direktīvu 2011/92, nav nekādas nozīmes Direktīvas 94/22 4. panta a) punkta interpretācijā.

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK (1994. gada 30. maijs) par atļauju piešķiršanas un izmantošanas noteikumiem ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei 4. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj izdot vienam un tam pašam subjektam vairākas izpētes atļaujas (tostarp attiecībā uz tuvējiem apgabaliem) atsevišķos administratīvajos procesos, pat ja tādā gadījumā subjekts saņem izpētes atļaujas attiecībā uz lielāku ģeogrāfiskā apgabala platību (un uz ilgāku laiku), nekā noteikts saskaņā ar šo tiesību normu.