1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Regulas (EK) Nr. 1346/2000 ( 2 ), kas ir piemērojama šajā lietā ratione temporis, ņemot vērā galvenās maksātnespējas procedūras uzsākšanas datumu ( 3 ), 32. panta 2. punkta interpretāciju.

2.

Višje sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apelācijas tiesa, Slovēnija) jautā Tiesai, vai uz galvenās maksātnespējas procedūras, kas notiek Austrijā, likvidatoru, kurš sekundārajā maksātnespējas procedūrā, kas notiek Slovēnijā pret to pašu parādnieku, mēģina iesniegt prasījumus, kurus viņš jau iesniedza pirmajā procedūrā, attiecas Slovēnijas tiesību aktos noteiktie termiņi (un to neievērošanas sekas).

3.

Tiesa vairākkārt ir lēmusi par pārrobežu maksātnespēju ( 4 ), bet, ja vien nekļūdos, vēl nav lēmusi par Regulas Nr. 1346/2000 32. pantu, kura īstenošanā parādās daudzi sarežģījumi ( 5 ).

4.

Saskaņā ar 21. apsvērumu:

“Katram kreditoram, kura pastāvīgā dzīvesvieta, domicils vai juridiskā adrese ir Kopienā, jābūt tiesībām iesniegt prasījumus katrā maksātnespējas procedūrā, ko izskata Kopienā attiecībā uz parādnieka aktīviem [..]”.

5.

Saskaņā ar 23. apsvērumu:

“Attiecībā uz šajā regulā ietvertajiem jautājumiem jānosaka vienoti tiesību normu kolīziju noteikumi, kas to piemērošanas jomā aizstāj valstu starptautisko privāttiesību noteikumus. Ja nav norādīts citādi, jāpiemēro tās dalībvalsts tiesību akti, kura sāk procedūru (lex concursus). Šim tiesību normu kolīziju noteikumam jābūt spēkā gan galvenajā procedūrā, gan vietējās procedūrās; lex concursus nosaka maksātnespējas procedūras sekas, gan procesuālās, gan materiālās, attiecībā uz iesaistītajām personām un tiesiskajām attiecībām. Tas regulē visus maksātnespējas procedūras sākšanas, izpildes un noslēgšanas nosacījumus”.

6.

4. pantā (“Piemērojamie tiesību akti”) ir norādīts:

“2.   Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:

[..]

[..].”

7.

Saskaņā ar 28. pantu (“Piemērojamie tiesību akti”):

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, sekundārai procedūrai piemēro tās dalībvalsts tiesību aktus, kuras teritorijā sāk sekundāro procedūru.”

8.

32. pantā (“Kreditora tiesību izmantošana”) ir norādīts:

“1.   Kreditori var iesniegt prasījumus galvenajā procedūrā un sekundārajās procedūrās.

2.   Galvenās procedūras un sekundārās procedūras likvidatori iesniedz citās procedūrās tos prasījumus, kas jau ir iesniegti procedūrā, kurā viņi ir iecelti, ar nosacījumu, ka tas ir lietderīgi kreditoriem pēdējās minētās procedūrās, un uz ko attiecas kreditoru tiesības, iebilst vai atsaukt prasības pieteikumu, ja tā paredz piemērojamie tiesību akti.

3.   Galvenās vai sekundārās procedūras likvidators ir pilnvarots piedalīties citās procedūrās ar tādu pašu pamatojumu kā kreditors, cita starpā, apmeklējot kreditoru sanāksmes.”

9.

Saskaņā ar 107. panta 1. punktu attiecībā uz prasījumiem, kas iesniegti pēc prasījumu iesniegšanas termiņa beigām un nav skatīti vispārējā tiesas sēdē, kurā pārbauda saistības, tiek rīkota īpaša tiesas sēde parādu esamības pārbaudei. Šiem prasījumiem piemēro 105. panta 1. punktu. Prasījumi, kas iesniegti mazāk nekā 14 dienas pirms tiesas sēdes, kurā pārbauda galīgās saistības, netiek ņemti vērā.

10.

Saskaņā ar tā 59. panta 2. punktu maksātnespējas procedūras ietvaros kreditoram ir jāiesniedz savs prasījums pret maksātnespējīgo parādnieku triju mēnešu laikā pēc paziņojuma par šīs procedūras sākšanu publicēšanas dienas, izņemot gadījumus, kad šā panta 3. un 4. punktā ir noteikts citādi ( 8 ).

11.

Saskaņā ar 298. panta 1. punktu, ja prasījumu garantē prioritāras tiesības, kreditoram bankrota procedūrā termiņā, kas noteikts prasījumu iesniegšanai, ir jāiesniedz arī prioritārās tiesības, ja vien 281. panta 1. punktā ( 9 ) vai 282. panta 2. punktā nav noteikts citādi ( 10 ).

12.

296. panta 5. punktā ir noteikts, ka, ja kreditors neiesniedz savu prasījumu pret maksātnespējīgo parādnieku paredzētājā termiņā, viņa prasījums tiek dzēsts, un tiesa noraida viņa novēloti iesniegto prasījumu.

13.

Saskaņā ar 298. panta 5. punktu, ja kreditors neievēro prioritāro tiesību iesniegšanas termiņu, šīs tiesības tiek dzēstas.

14.

Ar 2013. gada 19. jūnija lēmumu Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa, Austrija) sāka sabiedrības ALPINE Bau GmbH maksātnespējas procedūru.

15.

Sākotnēji tā tika sākta kā pārstrukturēšanas procedūra, bet 2013. gada 4. jūlijā tā tika pārveidota par bankrota procedūru.

16.

No Handelsgericht Wien (Vīnes komerctiesa) 2013. gada 5. jūlija lēmuma izriet, ka ALPINE Bau GmbH maksātnespējas procedūra ir “galvenā maksātnespējas procedūra” Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta izpratnē.

17.

2013. gada 6. augustā galvenās maksātnespējas procedūras likvidators ( 11 ) cēla Okrožno sodišče v Celju (Ceļes apgabaltiesa, Slovēnija) prasību sākt sekundāru maksātnespējas procedūru pret ALPINE BAU GmbH, Zalcburga – Ceļes filiāle.

18.

Ar 2013. gada 9. augusta lēmumu Okrožno sodišče v Celju (Ceļes apgabaltiesa):

19.

Saskaņā ar paziņojumu prasījumu (gan prioritāru, gan neprioritāru) iesniegšana sekundārajā procedūrā ir īstenojama triju mēnešu laikā no paziņojuma publicēšanas. Tika atgādināts arī, ka tad, ja minētajā termiņā prasījumi un prioritārās tiesības netiks iesniegti, tie tiks dzēsti attiecībā pret maksātnespējīgo parādnieci šajā sekundārajā bankrota procedūrā un tiesa noraidīs novēloto pieteikumu ZFPPIPP 296. panta 5. punkta vai 298. panta 5. punkta izpratnē.

20.

2018. gada 30. janvārīNK iesniedza prasības pieteikumu (Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkta izpratnē) sekundārajā maksātnespējas procedūrā. Viņš lūdza Okrožno sodišče v Celju (Ceļes apgabaltiesa) apmierināt šo pieteikumu un iekļaut to ikvienā turpmākajā summu sadalē kreditoriem sekundārās maksātnespējas procedūras ietvaros.

21.

Ar 2019. gada 5. jūlija lēmumu Okrožno sodišče v Celju (Ceļes apgabaltiesa) noraidīja pieteikumu kā iesniegtu novēloti saskaņā ar ZFPPIPP 296. panta 5. punktu.

22.

NK pārsūdzēja šo lēmumu Višje sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apelācijas tiesa), kas uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumos, kad galvenās maksātnespējas procedūras likvidators ir iesniedzis prasījumu pieteikumus kādā sekundārā procedūrā, attiecībā uz kreditoru prasījumu iesniegšanas termiņiem un novēlotas iesniegšanas sekām tiek piemērotas tās valsts tiesību aktos paredzētās tiesību normas, kurā notiek sekundārā procedūra?”

23.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika saņemts Tiesā 2020. gada 20. janvārī.

24.

Apsvērumus ir iesniegušas ALPINE BAU GmbH, NK, Polijas Republikas un Slovēnijas Republikas valdības, kā arī Komisija. Tiesas sēdes rīkošana netika atzīta par vajadzīgu.

25.

Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punktā ir noteikts, ka jebkurš likvidators, gan galvenās, gan sekundārās procedūras, ir tiesīgs (attiecīgā gadījumā tam ir pienākums) ( 12 )iesniegt ( 13 ) citās maksātnespējas procedūrās, kuras ir sāktas pret to pašu parādnieku, prasījumus, kas jau ir iesniegti procedūrā, kurā viņi ir iecelti.

26.

Regula Nr. 1346/2000 tieši nenosaka, kurā brīdī izmantot minēto iespēju. Tādēļ iesniedzējtiesa jautā, vai uz galvenās maksātnespējas procedūras likvidatoru ir attiecināmi termiņi (un novēlotas iesniegšanas sekas), kas ir noteiktas tās valsts tiesību aktos, kurā ir sākta sekundārā procedūra.

27.

Lietas dalībnieki, izņemot NK, uzskata, ka prasījumu iesniegšanas termiņu un novēlotas iesniegšanas seku regulējumu nosaka saskaņā ar katras procedūras lex concursus.

28.

Tomēr NK uzskata, ka prasījumu pārbaudei un atzīšanai galvenajā procedūrā ir jānotiek pirms to iesniegšanas jebkurā citā procedūrā. Viņš netieši apgalvo, ka šie iesniegšanas termiņi tiek noteikti saskaņā ar pirmās procedūras lex concursus.

29.

Attiecībā uz tiesību aktiem, kas regulē prasījumu iesniegšanas termiņus sekundārajās procedūrās, mans viedoklis sakrīt ar vairākuma pausto. Turklāt nepiekrītu NK viedoklim attiecībā uz prasījumu pārbaudi un atzīšanu pirms to iesniegšanas sekundārajā procedūrā.

30.

Vispirms man jāpievēršas pārrobežu maksātnespējas Eiropas sistēmas dažiem aspektiem, jo tas palīdzēs labāk saprast, par ko ir šaubas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

31.

Pirmie priekšlikumi par pārrobežu maksātnespējas regulējumu (šībrīža) Eiropas Savienībai parādījās pagājušā gadsimta 60. gados. Jau tad valdīja pārliecība, ka tikai kopīgs regulējums varētu novērst bankrotējušā parādnieka vai tā kreditoru izvairīgu rīcību un nodrošinātu grūtībās nonākuša uzņēmuma, kura īpašums atrodas dažādās dalībvalstīs, efektīvu pārvaldību.

32.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem 1995. gada 23. novembrī parakstīšanai tika atvērta Konvencija par maksātnespējas procedūrām (turpmāk tekstā – “Konvencija”) ( 15 ), kas nestājās spēkā. Tai bija pievienots valstu sagatavots un apspriests ziņojums ( 16 ). Lai gan šis dokuments nekad netika oficiāli pieņemts, to izmanto kā vadlīnijas pēc konvencijas pieņemtu aktu interpretācijai, ja tiek atkārtots tās saturs ( 17 ).

33.

Regula Nr. 1346/2000 tika izstrādāta, balstoties uz konvenciju. Konkrētāk, tās 32. pantā ir pārņemts tās regulējums.

34.

2012. gadā, ņemot vērā Regulas Nr. 1346/2000 46. pantu, Komisija izstrādāja ziņojumu par tās piemērošanu. Tam tika pievienots priekšlikums par reformu ( 18 ), kā rezultātā tika pieņemta Regula 2015/848, kura ir vispārpiemērojama no 2017. gada 26. jūnija procedūrām, kas ir uzsāktas šajā dienā vai turpmāk.

35.

2015. gada dokumentā ir saglabāta iepriekšējās regulas būtība, ieviešot, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, uzlabojumus attiecībā uz paralēlu maksātnespējas procedūru sasaisti, informāciju kreditoriem un to prasījumu iesniegšanu dalībvalstī, kas nav tā domicila, uzturēšanās vai juridiskās adreses valsts ( 19 ).

36.

Konkrētāk, norma, par kuras interpretāciju ir šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir palikusi negrozīta kā tagadējās Regulas 2015/848 45. pants.

37.

Regulā Nr. 1346/2000 ir ietvertas normas par starptautisko tiesu piekritību, piemērojamiem tiesību aktiem, lēmumu atzīšanu un izpildi un procedūru koordināciju. Kopumā tā veido sistēmu saskaņā ar “mazināta” jeb “mīkstināta universālisma” modeli” ( 20 ).

38.

Pieņemtajā modelī ir atzīts, ka vienota maksātnespējas procedūra ar vispārēju darbības jomu var būt nepraktiska. Tādēļ tajā ir pieļauts, ka kopā ar galveno procedūru vienlaikus pastāv citas “teritoriālas” procedūras (neatkarīgas, ja tās sāktas pirms galvenās procedūras; un sekundāras, ja tās sāktas pēc galvenās procedūras sākšanas), kuras attiecas uz aktīviem, kas atrodas procedūras sākšanas valstī ( 21 ).

39.

Galveno procedūru sāk “tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs” ( 22 ). Tā ir vispārēji attiecināma uz pasīviem un aktīviem. Procedūras sākšanai citā dalībvalstī ir nepieciešams, lai parādniekam pieder uzņēmums šajā valstī. Aktīvus veido tikai parādnieka īpašums šajā teritorijā ( 23 ).

40.

Teritoriālajās un sekundārajās procedūrās ar pasīviem saprot visus parādnieka kreditorus. Jebkuram kreditoram neatkarīgi no tā, kur atrodas tā domicils, pastāvīgā dzīvesvieta vai juridiskā adrese Savienībā ( 24 ), ir tiesības “iesniegt prasījumus [..] attiecībā uz parādnieka aktīviem” katrā maksātnespējas procedūrā, kas ir uzsākta dalībvalstīs, kurām ir saistoša Regula Nr. 1346/2000 ( 25 ).

41.

Vairāku maksātnespējas procedūru vienlaicīga izskatīšana attiecībā uz to pašu parādnieku rada nepieciešamību tās koordinēt. Regulā Nr. 1346/2000 šajā nolūkā ir paredzētas materiālās normas, kā norma par līdzekļu sadalīšanu ( 26 ), un normas par sadarbību starp likvidatoriem, tostarp, apmainoties ar pietiekamu daudzumu informācijas ( 27 ).

42.

Ar tādu pašu mērķi (nodrošināt vienlaicīgi veikto procedūru koordinēšanu) likumdevējs atzīst parādnieka galveno interešu centra valstī uzsāktās procedūras noteicošo lomu. Šī atzīšana izpaužas iespējā galvenās procedūras likvidatoram iesaistīties arī sekundārajās procedūrās noteiktos nolūkos (kā pārstrukturēšanas plāna ierosināšana vai pieteikuma iesniegšana par aktīvu realizācijas sekundārajā maksātnespējas procedūrā apturēšanu) ( 28 ).

43.

Ar Regulu Nr. 1346/2000 netiek ieviestas Eiropas maksātnespējas tiesības, bet gan vienotas kolīziju normas, kas nosaka valsts tiesību aktus, kuri reglamentē katru procedūru, kā arī to sekas.

44.

Papildus kolīziju normām tā ietver tieši piemērojamas materiālās un procesuālās normas, kas aizstāj dalībvalstu tiesību aktus ( 29 ).

45.

Ja vien pašā Regulā Nr. 1346/2000 nav noteikts citādi, procedūras sākšanas valsts tiesību akti (lex concursus) tiek piemēroti visās procedūrās, vai tā būtu galvenā, teritoriālā, vai sekundārā ( 30 ).

46.

Lex concursus izvēle, kas ir ierasta tiesību aktos, kuri regulē pārrobežu maksātnespēju, tiek pamatota ar trim argumentiem ( 31 ):

47.

Tādējādi lex concursus ir jāreglamentē maksātnespējas procedūras sākšana, norise un izbeigšana to materiālajos un procesuālajos aspektos.

48.

Saskaņā ar šo kritēriju ar neizsmeļošu sarakstu ( 32 ) Regulas Nr. 1346/2000 4. pants nodod procedūras sākšanas valsts tiesību aktu regulējumam tostarp noteiktus elementus. Šādi elementi ar izņēmumiem, kas ir paredzēti minētajā regulā ( 33 ), ir “noteikum[i], kas regulē prasījumu iesniegšanu, pārbaudi un atzīšanu” ( 34 ).

49.

No iepriekš minētā attiecībā uz kreditoriem (tie noteikti ir kreditori, kas atrodas Eiropas Savienībā) izriet trīs sekas pārrobežu maksātnespējas gadījumos:

50.

Apzinoties grūtības, kas ir saistītas ar prasījumu iesniegšanu procedūrās, kas ir uzsāktas ārvalstīs, likumdevējs iekļāva Regulā Nr. 1346/2000 dažas īpašas normas:

51.

Ar Regulu Nr. 1346/2000 nav ieviesti vienoti termiņi prasījumu iesniegšanai. Šādu termiņu nav ne attiecībā uz kādu procedūru, ne attiecībā uz kādu konkrētu lietas dalībnieku ( 38 ).

52.

Katras procedūras lex concursus piemērošanas jomā dalībvalstis var vienā vai otrā veidā reglamentēt termiņus, ja tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi ( 39 ).

53.

Aplūkošu Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkta interpretāciju, izklāstot iemeslus, kuru dēļ, manuprāt, galvenās procedūras likvidatoram ir jāievēro termiņi, kas ir paredzēti sekundārās procedūras uzsākšanas valsts tiesību aktos, ja tas vēlas tajā iesniegt prasījumus, kuri jau ir iesniegti galvenajā procedūrā.

54.

Šajā nolūkā es izmantošu parastos interpretācijas kritērijus, proti, gramatisko, vēsturisko, teleoloģisko un sistēmisko kritēriju.

55.

Tā kā ir atļautas vairākas maksātnespējas procedūras pret to pašu parādnieku, Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punktā ir noteikts, ka “galvenās procedūras un sekundārās procedūras likvidatori iesniedz citās procedūrās tos prasījumus, kas jau ir iesniegti procedūrā, kurā viņi ir iecelti [..]”.

56.

Nekas tiesību aktā nenorāda uz to, ka prasījumi būtu jāiesniedz vienā vai otrā brīdī. Tādēļ ir jāpiemēro vispārējais regulējums, proti, regulējums, kas izriet no pamata kolīziju normas (Regulas Nr. 1346/2000 4. un 28. pants), kas nosaka, kā jau minēju, katras procedūras sākšanas valsts lex concursus ( 40 ).

57.

It īpaši no 4. panta 2. punkta h) apakšpunkta izriet, ka procedūras sākšanas valsts tiesību akti nosaka prasījumu iesniegšanas, pārbaudes un atzīšanas regulējumu, kas ietver termiņus prasījumu iesniegšanai. Šī jautājuma procesuālās kvalificēšanas rezultātā tiktu piemēroti arī tās tiesas, kas izskata procedūru, valsts tiesību akti, tostarp, ja nepastāvētu skaidrs regulējums ( 41 ).

58.

Spriedums ENEFI apstiprina šo interpretāciju. Tajā tiek arī atzīts, ka lex concursus piemēro noteikumu attiecībā uz prasījumu iesniegšanu un tostarp šajā ziņā paredzēto termiņu neievērošanas sekām ( 42 ).

59.

Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkts atkārto (neveiksmīgās) konvencijas attiecīgo normu. No abu dokumentu turpinātības izriet, ka prasījumu iesniegšanai, ko veic likvidators, abos tiesību aktos ir vienāds uzdevums un vienāds mērķis. Šīm iesniegšanas prasībām tādējādi arī ir jābūt vienādām.

60.

Konvencijas 32. pants tika ieviests atbilstoši mazinātajam universālisma modelim, kurā ir iespējamas vairākas maksātnespējas procedūras pret to pašu parādnieku. Šī panta 1. punktā kā izņēmums noteikumam, ar kuru uz prasījumu iesniegšanu ir attiecināms lex concursus, bija noteiktas katra kreditora tiesības iesniegt savus prasījumus sevis izvēlētā procedūrā ( 43 ) vai pat vairākās procedūrās ( 44 ).

61.

Lai sekmētu šo tiesību īstenošanu ( 45 ), tika izveidots mehānisms, kas uztic katras procedūras likvidatoram sniegt pakalpojumu ( 46 ) sevis pārstāvētajiem kreditoriem: likvidators paziņo šos prasījumus citās sāktajās procedūrās ( 47 ), atstājot katram kreditoram tiesības iebilst.

62.

Lai veiktu savu uzdevumu, likvidators konvencijā bija tiesīgs iesniegt citās procedūrās prasījumus, kas jau ir iesniegti tajā procedūrā, kurā likvidators darbojas. Tas zināmā mērā darbojas kreditoru vietā, to vārdā un labā ( 48 ), un tam ir pienākums iesniegt prasījumus ar nosacījumu, ka tas ir lietderīgi šiem kreditoriem.

63.

Lēmums par prasījuma iesniegšanu tomēr nenozīmē, ka mainītos tā turētājs: prasījums joprojām pieder katram atsevišķam kreditoram. Konvencija aizsargā kreditoru tiesības, atļaujot tiem gan iebilst likvidatora veiktajai iesniegšanai, gan atsaukt prasījumu, kas jau ir iesniegts citā procedūrā ( 49 ).

64.

Saskaņā ar šo principu likvidatora īstenotai iesniegšanai ir tādas pašas sekas kā iesniegšanai, ko īsteno kreditors ( 50 ). Tādējādi tiem ir vienādi nosacījumi un termiņi, kurus saskaņā ar konvenciju reglamentē lex concursus, neatkarīgi no tā, kas iesniedz prasījumus ( 51 ).

65.

Pienākuma, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 32. pantu ir jāpilda likvidatoram, pamatā ir norma, kas dod kreditoriem tiesības iesniegt savus prasījumus jebkurā maksātnespējas procedūrā.

66.

Normas atrašanās vieta apstiprina to, ko esmu minējis saistībā ar tās rašanās vēsturi un mērķi: procedūrā ieceltā likvidatora, kas iesniedz prasījumus jebkurā citā procedūrā, statuss ir pašu kreditoru statusa turpinājums, un ir no tā atkarīgs ( 52 ).

67.

Ja saistība starp likvidatoru un kreditoriem pamato to, ka uz tiem attiecas tas pats regulējums, iesniedzot prasījumus citā procedūrā, tad kreditoram piešķirtā prioritāte apliecina, ka šis regulējums izriet no kreditora situācijas. Tādējādi:

68.

Likvidatoram nav tikai tiesības iesniegt citās procedūrās prasījumus, kas ir iesniegti procedūrā, kurā tas ir iecelts, bet arī pienākums to darīt, ar nosacījumu, ka tas ir lietderīgi kreditoriem ( 54 ).

69.

Tiesības iesniegt prasījumus piešķir likvidatoram tiesības celt prasību visās procedūrās neatkarīgi no tā, vai tas ir vai nav paredzēts tās valsts tiesiskajā regulējumā, kurā tiek sākta procedūra. Tādējādi tas var izpildīt savu juridisko pienākumu ( 55 ) un tiek nodrošināts Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkta mērķis.

70.

Tomēr likvidatora pienākums nav absolūts: ir nepieciešama lietderīguma ( 56 ) vai iespējamo priekšrocību, kas izriet no tādu prasījumu iesniegšanas sekundārajā procedūrā, kuri ir jau iesniegti procedūrā, kurā likvidators ir iecelts, pārbaude.

71.

Šī pārbaude netiek veikta par katru atsevišķu prasījumu un tā piedzīšanas izredzēm ( 57 ). Tā drīzāk ir vispārēja pārbaude par prasījumu kopumu ( 58 ), kas ir iesniegti procedūrā, kurā likvidators ir iecelts.

72.

Īpaša pārbaude saskaņā ar tiesību aktiem, kas attiecas uz prasījumu, un attiecībā uz tā [prioritātes] rangu saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā tiek iesniegts prasījums, ir jāveic konkrētam kreditoram praktisku apsvērumu dēļ ( 59 ).

73.

Pēdējais vārds attiecībā uz prasījuma iesniegšanu ir tā turētājam (proti, kreditoram), kam Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkta beigās ir noteikta iespēja iebilst likvidatora veiktajai prasījumu iesniegšanai un atsaukt prasījumu, ja tas secina, ka šī iesniegšana tam nav vajadzīga ( 60 ).

74.

Faktiski likvidatora intereses nav atšķirīgas vai pārākas salīdzinājumā ar kreditoru interesēm, kas pamatotu īpaša regulējuma attiecināšanu uz to, iesniedzot prasījumus citās procedūrās. Sistēmas noslēgvārsts, kas atgriež katram atsevišķam kreditoram iespēju lemt par to, vai iesniegt vai neiesniegt savu prasījumu, apliecina likvidatora un kreditora interešu konverģenci.

75.

Iemesli, kādēļ likvidatora veikts novērtējums nav tas pats, kas kreditora veikts novērtējums, nav dogmatiski, bet drīzāk praktiski ( 61 ). Kreditors, kas ir iesniedzis savu prasījumu procedūrā, principā ir ieinteresēts to atgūt no parādnieka aktīviem tur, kur tie atrodas ( 62 ). Pamatojoties uz to, ir leģitīmi ierobežot likvidatora uzdevumu ar priekšrocību un trūkumu izvērtēšanu prasījumu kopumam, kas ir iesniegti procedūrā, kurā tas ir iecelts.

76.

Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkts ir ietverts tās III nodaļā, kas attiecas uz sekundārajām maksātnespējas procedūrām. Tomēr šajā normā paredzētais pienākums attiecas burtiski uz visiem likvidatoriem – gan galvenās, gan sekundārās procedūras. Gan vieniem, gan otriem ir “[jā]iesniedz citās procedūrās t[ie] prasījum[i], kas jau ir iesniegti procedūrā, kurā viņi ir iecelti” ( 63 ).

77.

Nav jāuzskata, ka atbilstoši panta sistēmiskajai atrašanās vietai galvenās procedūras likvidatoram, iesniedzot prasījumus, kas jau ir iesniegti galvenajā procedūrā, būtu īpašs statuss salīdzinājumā ar citu izskatāmo procedūru likvidatoriem.

78.

Sekundāro procedūru pakārtotais raksturs attiecībā pret procedūru, kura tiek sākta parādnieka galveno interešu centrā, noteikti rada galvenās procedūras likvidatoram īpašu statusu attiecībā pret citām ( 64 ). Tomēr Regula Nr. 1346/2000 nepiešķir tam prioritāti prasījumu iesniegšanas jomā, kas varētu konkrētāk izpausties kā katras procedūras lex concursus paredzēto termiņu nepiemērošana.

79.

Regulas Nr. 1346/2000 IV nodaļā “Informācijas sniegšana kreditoriem un to prasījumu iesniegšana” ir noteiktas normas, kas atceļ lex concursus, kas, tāpat kā 32. panta 2. punkts, atvieglo prasījumu iesniegšanu.

80.

Šīs tieši piemērojamās normas sniedz priekšrocības kreditoriem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta, domicils vai juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, kas nav maksātnespējas procedūras sākšanas valsts. Uzskatu, ka tās varētu piemērot mutatis mutandis ārvalstu procedūras likvidatoram.

81.

Profesionālajām zināšanām, kuru esamību likvidatoram var leģitīmi pieņemt, nav jāietver pārrobežu maksātnespēja, to rezultātā nevarētu tikt arī noteiktas stingrākas prasības darbībām, ko varētu īstenot kreditori paši, jo likvidators, tās uzņemoties, sniedz tiem pakalpojumu, iestājoties to vietā ( 65 ).

82.

Neviena no minētajām Regulas Nr. 1346/2000 normām neattiecas konkrēti uz termiņu regulējumu ( 66 ). Šim noklusējumam ir divkārša nozīme: a) tas apgrūtina apgalvojumu, ka uz likvidatoru neattiecas vispārējs risinājums, proti, katras procedūras lex concursus; un b) ja tā nebūtu, interpretācijas ceļā būtu jāizlemj, kāds risinājums ir piemērojams vispārējā vietā ( 67 ).

83.

Katras procedūras lex concursus termiņu neattiecināšana uz likvidatoru faktiski nozīmētu atšķirīgu, neparedzētu un neregulētu attieksmi pret likvidatoru (un attiecīgi arī pret kreditoriem, kuru prasījumus tas iesniedz) ( 68 ) salīdzinājumā ar vietējiem kreditoriem, uz kuriem attiecas šie termiņi un novēlotas prasījumu iesniegšanas sekas ( 69 ).

84.

Īsumā, uzskatu, ka prasījumu iesniegšanu, ko veic (galvenās maksātnespējas procedūras) likvidators sekundārajā procedūrā, reglamentē termiņi, kas ir noteikti procedūras sākšanas valsts tiesību aktos.

85.

Šis risinājums ir piemērojams arī pragmatisku iemeslu dēļ. Ja uz likvidatoru neatteiktos šie termiņi sekundārajā procedūrā, tās pārvaldība, norise un īstenošana saskartos ar nopietnām grūtībām.

86.

Pilnīguma labad īsumā analizēšu interpretāciju, ko NK piedāvā Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punktam. Viņaprāt, sekundārajā maksātnespējas procedūrā varētu iesniegt tikai tos prasījumus, kas ir jau iesniegti galvenajā procedūrā, pēc tam, kad tie šajā procedūrā ir pārbaudīti un atzīti.

87.

Domāju, ka NK viedoklis nerod atbalstu ne šī panta tekstā, ne tā rašanās vēsturē, ne mērķī, un tas neizriet arī no sistēmiskās interpretācijas. Tā pieņemšana turklāt apdraudētu katras maksātnespējas procedūras efektīvu pārvaldību.

88.

Atkārtošu, ka šis viedoklis ir noraidāms, jo:

89.

Esmu jau skaidrojis, ka, manuprāt, nepastāv argumenti, lai interpretētu Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punktu tādējādi, ka likvidatora pienākums ir ierobežots ar jau pārbaudītajiem un atzītajiem prasījumiem procedūrā, kurā tas ir iecelts.

90.

Nesaskatu arī pārliecinošus argumentus, lai uzskatītu, ka šī vai cita iemesla dēļ uz likvidatoru neattiecina iesniegšanas termiņu regulējumu, ko piemēro vietējiem kreditoriem un tiem kreditoriem, kuri ir iesnieguši savus prasījumus vienā procedūrā un izvēlas iesniegt tos citās procedūrās individuāli.

91.

NK apgalvo ( 72 ), ka ZFPPIPP paredzētie termiņi ir ļoti īsi un tādējādi nav saderīgi ar Austrijas maksātnespējas procedūru modeli. Tādēļ būtu neiespējami praksē īstenot Regulas Nr. 1346/2000 32. panta 2. punkta pienākumu.

92.

Tā kā – manā ieskatā – NK apgalvo, ka ir pieļauta jau norādītā sākotnējā kļūda (saistībā ar to prasījumu iezīmēm, kas ir iesniedzami citās procedūrās), viņa arguments saistībā ar šo kļūdu nevar tikt pieņemts.

93.

Savukārt ir pareizi uzsvērt, ka termiņi, kas ir noteikti prasījumu iesniegšanai jebkurā dalībvalstī, nedrīkst atņemt lietderīgumu Savienības tiesību normai. Problēma, uz kuru norāda NK, šajā ziņā varētu būt reāla.

94.

Īsie termiņi, kas ir paredzēti prasījumu iesniegšanai dažādās valstīs ( 73 ), kā arī atšķirības starp tiem, arī attiecībā uz novēlotas iesniegšanas sekām ( 74 ), varētu apgrūtināt Regulas Nr. 1346/2000 32. panta piemērošanu.

95.

Šī panta 2. punkta piemērošana varētu veicināt tā paša prasījuma atkārtotu iesniegšanu: kreditors, kas neuzticas likvidatoram, ka tas varētu uzskatīt par lietderīgu iesniegt prasījumus ārvalstu procedūrā, varētu justies spiests iesniegt to pats, lai nodrošinātu iesniegšanu termiņā ( 75 ).

96.

Tomēr Eiropas [Savienības] likumdevējs pieņem dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, jo paredz lex concursus piemērošanu prasījumu iesniegšanai.

97.

Reformā, kas noslēdzās ar Regulu 2015/848, tika ņemtas vērā kreditoru, it īpaši mazo kreditoru un mazo un vidējo uzņēmumu kreditoru, grūtības iesniegt to prasījumus procedūrās, kas ir sāktas ārvalstīs.

98.

Regula 2015/848 risināja šos sarežģījumus, nosakot vienotu normu, kas, no vienas puses, nepārprotami apstiprina lex concursus piemērošanu termiņiem, un, no otras puses, groza to, nosakot minimālo termiņu (un tā dies a quo) ārvalstu kreditora prasījuma iesniegšanai ( 76 ).

99.

Šī perioda ilgums (trīsdesmit dienas) ( 77 ) liecina, ka Eiropas likumdevējs ir pieņēmis risinājumu, kas jau ir pieņemts lielākajā daļā dalībvalstu.

100.

Tā kā ir maz ticams, ka dalībvalstis pašas atrisinātu dažādo iesniegšanas termiņu pielāgošanas problēmas, Regulas Nr. 1346/2000 32. panta (kā arī Regulas 2015/848 45. panta) īstenošanai tiek prasīta sadarbība starp likvidatoriem, lai novērstu viena prasījuma vairākkārtēju iesniegšanu tajā pašā maksātnespējas procedūrā ( 78 ).

101.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai atbildēt Višje sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apelācijas tiesa, Slovēnija) šādi:

Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (2000. gada 29. maijs) par maksātnespējas procedūrām 32. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja galvenās maksātnespējas procedūras likvidators iesniedz prasījumus sekundārajā procedūrā, šo prasījumu iesniegšanas termiņus, kā arī to neievērošanas sekas nosaka valsts, kurā ir sākta sekundārā procedūra, tiesību akti.