—

atcelt šādus aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju:

—

piespriest Padomei samaksāt 2 000 000,00 euro kā zaudējumu atlīdzību par visu nodarīto kaitējumu;

—

piespriest Padomei segt pašai savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāja norādītos tiesāšanās izdevumus, ko viņš apņemas pamatot tiesvedības laikā, atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantam, saskaņā ar ko lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Šajā ziņā prasītājs, pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā — “Harta”) 47. pantu, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantu, kā arī uz Tiesas judikatūru, apgalvo, ka viņš bija jāuzklausa, pirms Padome pieņēma ierobežojošos pasākumus attiecībā pret viņu, un ka līdz ar to netika ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts LESD 296. panta otrajā daļā minētais pienākums norādīt pamatojumu. Prasītājs pārmet Padomei, ka tā ir norādījusi tikai nekonkrētus, vispārīgus apsvērumus bez pietiekami konkrētām norādēm par to, kādēļ tā, izmantojot savas diskrecionārās novērtējuma pilnvaras, uzskata, ka attiecībā uz prasītāju ir jāpiemēro aplūkotie ierobežojošie pasākumi. Tādējādi nav norādīts neviens konkrēts un objektīvs apstāklis, ko varētu pārmest prasītājam un kas varētu attaisnot aplūkojamos pasākumus.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo Padome savā ierobežojošā pasākuma pamatojumā esot izmantojusi elementus, kas acīmredzami nav balstīti uz faktiem. Tātad norādītajiem faktiem neesot nopietna avota.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka, aizskarot pamattiesības, ir pārkāpts samērīguma princips. Tādēļ prasītājs uzskata, ka strīdīgais pasākums ir jāatzīst par spēkā neesošu, ciktāl tas ir nesamērīgs attiecībā pret izvirzīto mērķi, un ir uzskatāms par pārmērīgu iejaukšanos darījumdarbības brīvībā un tiesībās uz īpašumu, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 16. un 17. pantā. Nesamērīgums izrietot no tā, ka pasākums attiecas uz jebkādu nozīmīgu saimniecisko darbību — bez norādēm uz citiem kritērijiem.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas tiesības uz īpašumu. Prasītājs, pamatojoties uz Hartas 17. un 52. pantu, apgalvo, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākums neapstrīdami nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu un ka šajā gadījumā no prasītāja darbības iegūto līdzekļu iesaldēšana nenovēršami rada aizskārumu, kas ir nesamērīgs ar Padomes izvirzīto mērķi.