1

Pirmo prasītāju, Coopérative des artisans pêcheurs associés (CAPA) Sarl, ir izveidojuši Treporas (Francija) un apkārtējo ostu zvejnieki, lai sadarbotos degvielas, smērvielu un eļļu iegādē un tālākpārdošanā. Otrais līdz vienpadsmitais prasītājs (turpmāk tekstā – “zvejnieki prasītāji”) ir zvejas uzņēmumi vai zvejas kuģu kapteiņi, kuri ir reģistrēti tostarp Treporā, Erkvī [Erquy] (Francija) un Nuarmutjē [Noirmoutier] (Francija) un kuri nodarbojas ar tradicionālo zveju Lamanša un Atlantijas okeāna Francijas piekrastē.

2

Ailes Marines SAS (turpmāk tekstā – “AM”), Éoliennes Offshore des Hautes Falaises SAS (turpmāk tekstā – “EOHF”), Éoliennes Offshore du Calvados SAS (turpmāk tekstā – “EOC”), Parc du Banc de Guérande SAS (turpmāk tekstā – “PBG”), Éoliennes en Mer Dieppe Le Tréport SAS (turpmāk tekstā – “EMDT”) un Éoliennes en Mer Îles d’Yeu et de Noirmoutier SAS (turpmāk tekstā – “EMYN”), personas, kas iestājušās lietā Eiropas Komisijas prasījumu atbalstam (turpmāk tekstā – “strīdīgā atbalsta saņēmēji”), ir sabiedrības, kas izveidotas ar mērķi attīstīt atkrastes vēja parkus, attiecīgi Senbrijē [Saint‑Brieuc] (Francija; turpmāk tekstā – “Senbrijē projekts”), Fēkānas [Fécamp] (Francija; turpmāk tekstā – “Fēkānas projekts”), Kursejsirmēras [Courseulles‑sur‑Mer] (Francija; turpmāk tekstā – “Kursejsirmēras projekts”), Sennazēras [Saint‑Nazaire] (Francija; turpmāk tekstā – “Sennazēras projekts”), Djepas (Francija) un Treporas (turpmāk tekstā – “Djepas/Treporas projekts”) un Jē un Nuarmutjē salu [Îles d’Yeu et de Noirmoutier] (Francija; turpmāk tekstā – “Jē/Nuarmutjē salu projekts”) parkus.

3

Pēc pirmās iepirkuma procedūras, kas norisinājās 2011. gadā, Francijas iestādes izvēlējās, pirmkārt, sabiedrības Éolien Maritime France (EMF) piedāvājumu daļai, kurā bija apvienoti Sennazēras, Fēkānas un Kursejsirmēras projekti, un, otrkārt, AM piedāvājumu Senbrijē projektam. Šo projektu attīstīšanu tika atļauts uzsākt ar 2012. gada 18. aprīļa rīkojumu.

4

Pēc otrās iepirkuma procedūras, kas norisinājās 2013. gadā, Francijas iestādes izvēlējās sabiedrību ENGIE, EDP Renewables un Neoen Marine izveidotā konsorcija piedāvājumu attiecībā uz Jē/Nuarmutjē salu projektu un Djepas/Treporas projektu. Šo parku attīstīšanu tika atļauts uzsākt ar 2014. gada 1. jūlija rīkojumu.

5

Šo sešu projektu rezultātā bija jātop pirmajiem atkrastes vēja parkiem Francijā. Tiem bija paredzēts saražot kopā 10,8 teravatstundas gadā, tas ir, aptuveni 2 % no kopējā gada elektroenerģijas ražošanas apjoma Francijā. To paredzamais ekspluatācijas laiks ir 25 gadi, sākot no to nodošanas ekspluatācijā. Šie seši projekti skar jūras teritorijas, kuras izmanto zvejniecībai, tostarp zvejnieki prasītāji.

6

Dienā, kad Komisija pieņēma Lēmumu C(2019) 5498 final (2019. gada 26. jūlijs) par valsts atbalstu SA.45274 (2016/NN), SA.45275 (2016/NN), SA.45276 (2016/NN), SA.47246 (2017/NN), SA.47247 (2017/NN) un SA.48007 (2017/NN), kuru Francijas Republika īstenojusi par labu sešiem atkrastes vēja parkiem (Courseulles‑sur‑Mer, Fécamp, Saint‑Nazaire, Îles d’Yeu et de Noirmoutier, Dieppe un Le Tréport, Saint‑Brieuc) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), šo parku būvniecība vēl nebija sākta, citastarp Francijas tiesās celto prasību dēļ. To nodošana ekspluatācijā ir paredzēta laikposmā no 2022. līdz 2024. gadam atkarībā no šo tiesvedību noslēgšanas.

7

Konkrētie projekti tiek subsidēti ar darbības atbalstu, kas izpaužas kā pienākums iepirkt elektroenerģiju par augstāku cenu nekā tirgus cena, kurš ir uzlikts sabiedrībai EDF Obligation d’achat (EDF‑OA), papildu izmaksas pilnībā kompensējot valstij (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbalsts”). Šis mehānisms ir balstīts uz code de l’énergie français [Francijas Enerģētikas kodeksa] L. 121‑7., L. 311‑10. un L. 311‑12. panta noteikumiem.

8

Francijas iestādes strīdīgo atbalstu Komisijai paziņoja attiecīgi 2016. gada 29. aprīlī saistībā ar Kursejsirmēras, Fēkānas un Sennazēras projektiem, 2017. gada 6. janvārī saistībā ar Jē/Nuarmutjē salu un Djepas/Treporas projektiem un 2017. gada 12. aprīlī saistībā ar Senbrijē projektu.

9

Tā kā konkrēto atkrastes vēja parku būvniecība vēl nebija sākta, Francijas iestādes nolēma pārskatīt sākotnēji piešķirtos iepirkuma tarifus.

10

2018. gada 9. jūnijā divi zvejnieki prasītāji iesniedza Komisijai sūdzību par atbalstu saistībā ar Senbrijē projektu.

11

2018. gada 29. jūnijā Komisija izdeva papildu informācijas pieprasījumu par iepirkuma tarifu pārskatīšanas procesa stāvokli. 2018. gada 6. decembrī Francijas iestādes informēja Komisiju par tā rezultātu, kas izpaudās kā šo tarifu samazinājums.

12

2018. gada 18. decembrī daži zvejnieki prasītāji iesniedza Komisijai sūdzību par strīdīgo atbalstu, kas piešķirts Djepas/Treporas, Fēkānas un Kursejsirmēras projektiem.

13

2019. gada 23. janvārī Komisija personām, kas bija iesniegušas šā sprieduma 10. un 12. punktā minētās sūdzības, norādīja, ka tā viņas neuzskata par ieinteresētajām pusēm [personām] Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta h) punkta izpratnē. Līdz ar to Komisijas ieskatā šo personu prasības pieteikumu nevarēja izskatīt kā “formālu sūdzību [šīs regulas] 24. panta 2. punkta izpratnē”. Ar 2019. gada 21. februāra vēstulēm šīs personas apstrīdēja tās nostāju.

14

2019. gada 28. martā vairākas personas, tostarp viens no zvejniekiem prasītājiem, iesniedza Komisijai sūdzību par strīdīgo atbalstu, kas piešķirts Sennazēras un Jē/Nuarmutjē salu projektiem.

15

2019. gada 3. aprīlī Komisija noraidīja iepriekšējā punktā minēto sūdzību tādu pašu iemeslu dēļ kā tās 2019. gada 23. janvāra vēstulē norādītie. Ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli attiecīgās personas apstrīdēja tās nostāju.

16

2019. gada 26. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

17

Pirmām kārtām, aprakstījusi strīdīgo atbalstu (apstrīdētā lēmuma 9.–60. punkts), Komisija konstatēja, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Pirmkārt, tā norādīja, ka šā sprieduma 7. punktā aprakstītā iepirkuma tarifu mehānisma dēļ šo pasākumu finansēšana ir tikusi balstīta uz valsts līdzekļiem un ka tie ir saistāmi ar valsti. Otrkārt, tā norādīja, ka šie pasākumi piešķir selektīvu priekšrocību elektroenerģijas ražotājiem no vēja enerģijas konkrētajās teritorijās. Treškārt, tā norādīja, ka, ņemot vērā Francijas elektroenerģijas tīkla starpsavienojumus ar vairāku citu dalībvalstu elektroenerģijas tīkliem, minētie pasākumi ir varējuši izkropļot elektroenerģijas tirdzniecību starp Franciju un šīm dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 61.–70. punkts).

18

Otrām kārtām, konstatējusi, ka strīdīgais atbalsts ir bijis nelikumīgs, jo tas nebija iepriekš paziņots, Komisija izvērtēja šā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, raugoties no LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta un 2008. gada 1. aprīļa Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2008, C 82, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2008. gada pamatnostādnes”) 3.1.6.2. iedaļas (darbības atbalsts atjaunojamai enerģijai) un 3.2. iedaļas (atbalsta stimulējošā iedarbība un tā nepieciešamība), it īpaši to 109. punkta, aspekta (apstrīdētā lēmuma 71.–76. punkts).

19

Šajā ziņā, pirmkārt, tā norādīja, ka strīdīgais atbalsts veicina valsts un Savienības tiesībās noteikto mērķu ievērošanu attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas galapatēriņā Francijā un līdz ar to cīņu pret klimata pārmaiņām (apstrīdētā lēmuma 77.–79. punkts).

20

Otrkārt, tā atzina, ka strīdīgais atbalsts ir bijis nepieciešams, lai novērstu tirgus nepilnības. Proti, tā secināja, ka Francijas iestādes ir pierādījušas, ka attiecīgās ražošanas izmaksas saistībā ar konkrētajiem projektiem (“levelised costs of electricity”, LCOE) bija acīmredzami augstākas nekā tirgus cenas un ka līdz ar to šo projektu negatīvās rentabilitātes dēļ šo iestāžu noteiktie iepirkuma tarifi bija nepieciešami, lai mudinātu operatorus tos piemērot (apstrīdētā lēmuma 80.–86. punkts).

21

Treškārt, Komisija atzina, ka strīdīgais atbalsts atbilst nosacījumiem, lai izpildītu samērīguma prasību. Vispirms tā norādīja, ka strīdīgā atbalsta mehānisms ir nodrošinājis, ka par starpību starp elektroenerģijas ražošanas izmaksām un elektroenerģijas pamatcenu tiek piešķirta kompensācija. Turpinājumā tā secināja, ka attīstītāju atlases process ir norisinājies nediskriminējošā, pārskatāmā un atklātā veidā. Visbeidzot, ņemot vērā gaidāmo peļņas likmi katram konkrētajam projektam, kas atspoguļo normālu peļņas līmeni, kādu var gaidīt no līdzīga ieguldījuma, un Francijas iestāžu saistības uzraudzīt izmaksu attīstību, tā atzina, ka strīdīgais atbalsts ir bijis ierobežots līdz minimumam un ka šo iestāžu paredzētie pasākumi ir bijuši piemēroti pārmērīgas kompensācijas novēršanai (apstrīdētā lēmuma 87.–106. punkts).

22

Ceturtkārt, Komisija atzina, ka, ņemot vērā konkrēto projektu kopējo jaudu un saražotās elektroenerģijas apjomu attiecībā pret Francijas elektroenerģijas tirgus lielumu, strīdīgajam atbalstam esot vien ierobežota ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 107. un 108. punkts).

23

Pamatojoties uz šī sprieduma 19.–22. punktā atgādināto analīzi, Komisija secināja, ka katra strīdīgā atbalsta pozitīvā ietekme uz vidi ir bijusi lielāka par iespējamo konkurences izkropļošanas negatīvo ietekmi. Turklāt tā norādīja, ka, ciktāl šo atbalstu finansēšanas pamatā ir nodoklis, kas neattiecas uz elektroenerģiju, saskaņā ar LESD 30. un 110. pantu nav diskriminācijas riska. Tādējādi Komisija secināja, ka šis atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un šā iemesla dēļ nolēma necelt iebildumus (apstrīdētā lēmuma 109.–117. punkts).

24

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 12. novembrī, prasītāji cēla šo prasību.

25

2020. gada 13. februārī Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

26

2020. gada 9. martāAM iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Apsvērumus par šo pieteikumu prasītāji iesniedza 2020. gada 31. martā.

27

2020. gada 13. martā Francijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

28

2020. gada 17. martāEOHF, EOC, PBG, EMDT un EMYN katra saistībā ar savu situāciju iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

29

2020. gada 18. martāComité régional des pêches maritimes et des élevages marins des Hauts‑de‑France (CRPMEM), bezpeļņas apvienība Fonds régional d’organisation du marché du poisson (FROM NORD) un atvērtā kooperatīvā jūrniecības akciju sabiedrība Organisation de producteurs CME Manche‑Mer du Nord (CME), profesionālo zvejnieku organizācijas, kas darbojas Austrumlamanša zvejas teritorijās (turpmāk tekstā kopā – “CRPMEM u.c.”), kuru sastāvā ir atsevišķi zvejnieki prasītāji, iesniedza kopīgu pieteikumu prasītāju prasījumu atbalstam. Tajā pašā dienā divus citus pieteikumus par iestāšanos lietā to prasījumu atbalstam iesniedza, pirmkārt, Erkvī pašvaldība un, otrkārt, kopīgi Treporas un Merlebēnas [Mers‑les‑Bains] (Francija) pašvaldības.

30

2020. gada 19. maijā prasītāji iesniedza replikas rakstu.

31

2020. gada 20. maijā prasītāji iesniedza apsvērumus par šā sprieduma 27.–29. punktā minētajiem pieteikumiem par iestāšanos lietā. Komisija iesniedza apsvērumus par šā sprieduma 29. punktā minētajiem pieteikumiem un apstrīdēja to pieņemamību.

32

Ar 2020. gada 24. jūlija rīkojumu devītās palātas priekšsēdētāja apmierināja AM, EOHF, EOC, PBG, EMDT un EMYN pieteikumus par iestāšanos lietā. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu tā apmierināja Francijas Republikas pieteikumu par iestāšanos lietā.

33

2020. gada 25. augustā Komisija iesniedza atbildi uz repliku.

34

Ar 2020. gada 21. septembra rīkojumu CAPA u.c./Komisija (T‑777/19, nav publicēts, EU:T:2020:452) devītās palātas priekšsēdētāja, pirmkārt, apmierināja CRPMEM u.c. pieteikumu par iestāšanos lietā un, otrkārt, noraidīja Erkvī pašvaldības un Treporas un Merlebēnas pašvaldību pieteikumus par iestāšanos lietā.

35

2020. gada 6. oktobrīAM iesniedza savu iestāšanās rakstu. Francijas Republika, EOHF, EOC, PBG, EMDT un EMYN savus iestāšanās rakstus iesniedza 2020. gada 7. oktobrī. 2020. gada 26. novembrī prasītāji un Komisija iesniedza savus attiecīgos apsvērumus par šiem dažādajiem procesuālajiem rakstiem.

36

2020. gada 3. decembrīCRPMEM u.c. iesniedza savu iestāšanās rakstu. Prasītāji un Komisija savus apsvērumus par šo procesuālo rakstu iesniedza attiecīgi 2021. gada 20. un 21. janvārī.

37

2021. gada 12. februārī prasītāji lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

38

2021. gada 16. aprīlī pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā iztiesāšanas sastāvā.

39

Ar 2021. gada 3. maija procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa uzaicināja prasītājus rakstveidā iesniegt dažus precizējumus par faktiem, uz ko tie atbildēja 2021. gada 31. maijā.

40

2021. gada 4. jūnijā sestais līdz vienpadsmitais prasītājs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi, kā arī noteikt citus pagaidu pasākumus, kuru mērķis būtībā bija apturēt šā lēmuma īstenošanu.

41

2021. gada 7. jūnijā, tā kā viens iztiesāšanas sastāva loceklis nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pats norīkoja sevi tā papildināšanai. Tajā pašā dienā notika tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta tiesas sēdes noslēgumā.

42

Ar 2021. gada 2. jūlija rīkojumu Bourel u.c./Komisija (T‑777/19 R, nav publicēts, EU:T:2021:407) Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks noraidīja šā sprieduma 40. punktā minēto pieteikumu par pagaidu noregulējumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

43

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

44

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

45

Francijas Republika lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt.

46

AM, EOHF, EOC, PBG, EMDT un EMYN prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

47

CRPMEM u.c. prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

48

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, Komisija galvenokārt uzskata, ka prasība ir nepieņemama.

49

Komisija apgalvo, ka prasītājas nav ieinteresētās puses LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, kurām ir tiesības celt prasību, lai aizsargātu savas procesuālās tiesības, un – vēl jo vairāk – tās nav pierādījušas, ka tām būtu īpašs statuss 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izpratnē, kas tām ļautu apšaubīt lēmuma par strīdīgā atbalsta izvērtēšanu pamatotību.

50

Pirmkārt, attiecībā uz ieinteresētās puses statusu Komisija it īpaši uzsver, ka 2011. gada 24. maija sprieduma Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) apsvērumi nav piemērojami šajā lietā. Komisijas ieskatā – atšķirībā no prasītājiem šajā lietā – prasītāji izskatāmajā lietā nav konkurences attiecībās ar strīdīgā atbalsta saņēmējiem. Otrkārt, attiecībā uz prasītāju tiešo skārumu Komisija uzskata, ka zvejniekus prasītājus skar galvenokārt Francijas iestāžu normatīvā izvēle veltīt noteiktas teritorijas elektroenerģijas ražošanai vai pat liegt tiem piekļuvi šīm teritorijām. Turpretim strīdīgā atbalsta piešķiršana un apstrīdētais lēmums tikai netieši ietekmējot to materiālo situāciju. Turklāt Komisija uzskata, ka konkrēto vēja parku izbūve atkrastē zvejnieku prasītāju materiālo stāvokli ietekmē mazāk, nekā tie to apgalvo. Visbeidzot, attiecībā uz pirmo prasītāju Komisija vērš uzmanību uz to, ka tajā netiek veiktas zvejas darbības.

51

Savukārt prasītāji uzskata, ka viņi ir ieinteresētās puses [personas] Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē, pamatojoties tostarp uz 2011. gada 24. maija sprieduma Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) 63.–65. punktu.

52

Runājot par zvejniekiem prasītājiem, viņi, pirmām kārtām, apgalvo, ka to zvejas darbība ir ģeogrāfiski ierobežota, jo tā ir atkarīga gan no zivju resursiem, meteoroloģiskajiem apstākļiem un zvejas teritoriju dažādo sektoru pieejamības atbilstoši normatīvajiem aktiem, gan arī no tiesiskā regulējuma, kas ir piemērojams viņu izmantoto kuģu veidiem un atbilstošajām kuģošanas atļaujām. Tādējādi jūras zona, kurā viņi var veikt savu darbību, esot noteikta vai nosakāma, vadoties pēc viņu enkura ostas vai ostas, kuru viņi izmanto atsevišķos gadījumos. Taču teritorijas, kuras skar konkrētie projekti, aizņemot ievērojamu daļu no šīs zonas, un viņi tās izmantojot savai darbībai, nereti privileģētā veidā.

53

Otrām kārtām, prasītāji apgalvo, ka konkrētie projekti paredzami ietekmēs to darbību, pirmkārt, šo projektu skartajās teritorijās paredzēto kuģošanas ierobežojumu un tās apgrūtinātības minētajās teritorijās un to tuvumā dēļ un, otrkārt, minēto projektu potenciāli negatīvās ietekmes dēļ uz jūras vidi un zivju resursiem.

54

Trešām kārtām, zvejnieki prasītāji pēc analoģijas ar 2011. gada 24. maija spriedumu Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) uzsver, ka piekļuve jūras teritorijām, kas identificētas kā konkrēto projektu atrašanās vietas, un to izmantošana ir jāuzskata par “izejvielu” šā sprieduma izpratnē, līdz ar ko šajā ziņā viņi esot konkurences attiecībās ar šo projektu attīstītājiem. Replikas rakstā viņi piebilst, ka jēdziena “ieinteresētā puse [persona]” Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē definīcija nav stingri atkarīga no konkurences attiecībām.

55

Runājot par pirmo prasītāju, kuras klientūru veido Treporas un apkārtējo ostu zvejnieki, Djepas/Treporas, Fēkānas un Kursejsirmēras projekti tieši ietekmēšot tās darbību, kuru nevarot dažādot ārpus šīs klientūras un šīs atrašanās vietas.

56

Atbalstot Komisijas iebildi par nepieņemamību, Francijas Republika, AM, EOHF, EOC, PBG, EMDT un EMYN būtībā ir norādījušas tādu pašu argumentāciju. Savos apsvērumos par šo personu, kas iestājušās lietā, iestāšanās rakstiem prasītāji apstrīd šo argumentāciju.

57

CRPMEM u.c. būtībā ir norādījuši tādus pašus argumentus kā prasītāji. Savos apsvērumos par CRPMEM u.c. iestāšanās rakstu Komisija apstrīd šo argumentāciju.

58

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, ja Komisija uzskata, ka plānots atbalsts vai atbalsta izmaiņas nav saderīgas ar iekšējo tirgu, tā nekavējoties uzsāk šā paša panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Saskaņā ar minētā 2. punkta pirmo daļu, ja šajā procedūrā, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, Komisija citastarp konstatē, ka piešķirtais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij tās noteiktā termiņā šāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.

59

Tomēr Regulas 2015/1589 4. pantā ir paredzēts atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai izveidot sākotnējo viedokli par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

60

Saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, ja Komisija konstatē, ka pasākums, ciktāl uz to attiecas LESD 107. panta 1. punkts, nerada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, tā pieņem lēmumu necelt iebildumus. Tāds lēmums ir uzskatāms par netiešu atteikumu sākt LESD 108. panta 2. punktā un iepriekš minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 45. punkts).

61

Savukārt saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, ja Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums rada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, tai ir jāpieņem lēmums sākt formālo izmeklēšanas procedūru. Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu ar tādu lēmumu attiecīgā dalībvalsts un citas ieinteresētās puses tiek uzaicinātas iesniegt savus apsvērumus noteiktā termiņā.

62

Tātad no šīm tiesību normām izriet, ka ikvienu ieinteresēto pusi Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē lēmums necelt iebildumus skar tieši un individuāli. Proti, LESD 108. panta 2. punktā un iepriekš minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzēto procesuālo garantiju saņēmēji to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tiem ir iespēja apstrīdēt šādu lēmumu Eiropas Savienības tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu ieinteresētā puse ir tostarp jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības. Citiem vārdiem, runa ir par nenoteiktu adresātu kopumu (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Turklāt, lai personu, uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību varētu atzīt par ieinteresēto pusi, ir svarīgi, lai tā no juridiskā viedokļa pietiekami pierādītu, ka atbalsts var konkrēti ietekmēt tās situāciju (spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Savukārt, ja prasītājs apstrīd lēmuma, ar kuru novērtēts atbalsts, pamatotību kā tādu, tikai ar to vien, ka attiecīgo prasītāju var uzskatīt par ieinteresēto pusi LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, nav pietiekami, lai prasību atzītu par pieņemamu. Viņam tad ir jāpierāda, ka viņam ir īpašs statuss 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izpratnē. Šāds statuss viņam tostarp būtu tad, ja atbalsts, uz kuru attiecas attiecīgais lēmums, būtu būtiski ietekmējis prasītāja stāvokli tirgū (skat. spriedumu, 2005. gada 13. decembris, Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 37. punkts, un tajā minētā judikatūra).

66

Šādā situācijā, ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu necelt iebildumus, viņš galvenokārt apstrīd to, ka Komisijas pieņemtais lēmums par attiecīgo atbalstu ir pieņemts, šai iestādei nesākot formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot viņa procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta viņa atcelšanas prasība, prasītājs var izvirzīt jebkādus pamatus, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, būtu bijis jārodas šaubām par tā saderību ar iekšējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Tieši otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas ir jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra (skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts).

67

Aplūkojamajā gadījumā, kā izriet no šā sprieduma 23. punkta, apstrīdētais lēmums ir lēmums necelt iebildumus. Tātad ar šo lēmumu Komisija netieši, bet noteikti ir atteikusies sākt formālo izmeklēšanas procedūru. Taču prasītāji apgalvo, ka tiem ir ieinteresēto pušu statuss, un izvirza divus pamatus, pirmkārt, par to procesuālo tiesību pārkāpumu un, otrkārt, pamatojuma neesamību. Pirmajā pamatā tie izklāsta iemeslus, kuru dēļ viņu ieskatā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas apstākļi un šā lēmuma saturs pierāda, ka Komisija ir saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuru dēļ esot bijusi jāsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Otrajā pamatā viņi atsaucas uz vairākām apstrīdētā lēmuma daļām, kuras jau ir apšaubītas pirmajā pamatā, lai norādītu, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu vērtējumu par strīdīgā atbalsta saderību, lai ļautu ieinteresētajām trešām personām saprast iemeslus, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka tai nav bijis nopietnu grūtību.

68

Ņemot vērā šā sprieduma 62.–66. punktā minēto judikatūru, tātad ir pietiekami ar to, ka prasītāji pierāda, ka šajā lietā tiem ir ieinteresēto pušu statuss, un tas ir jāpārbauda turpinājumā. Veicot šo pārbaudi, ir jānošķir, pirmkārt, zvejnieku prasītāju situācija un, otrkārt, pirmā prasītāja situācija.

69

Zvejnieku prasītāju argumentācija, lai pamatotu savu kā ieinteresēto pušu statusu, balstās uz diviem pamatiem, proti, pirmkārt, konkurences attiecību esamību starp viņu un strīdīgā atbalsta saņēmēju darbību un, otrkārt, katrā ziņā risku, ka šis atbalsts varētu konkrēti ietekmēt viņu situāciju. Šie divi pamati ir jāizvērtē atsevišķi.

70

Prasītāju argumentācija rada jautājumu, vai var uzskatīt, ka tie ir konkurences attiecībās ar strīdīgā atbalsta saņēmējiem, pamatojoties uz to, ka pēc analoģijas ar situāciju, kuru Tiesa izvērtēja 2011. gada 24. maija spriedumā Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 67. punkts), viņi izmanto vienu un to pašu “izejvielu”.

71

Iesākumā ir jānorāda, ka ar šo argumentāciju zvejnieki prasītāji neapgalvo, ka tie ir strīdīgā atbalsta saņēmēju tiešie konkurenti, tas ir, ka tie konkurētu ar pēdējiem minētajiem tirgos, kuros darbojas viņi, proti, elektroenerģijas ražošanā. Turklāt ir acīmredzams, ka tas tā nav, jo zvejnieki prasītāji darbojas tikai tradicionālās zvejas nozarē. Tomēr ieinteresētās puses jēdziens Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē neaprobežojas tikai ar attiecīgā atbalsta saņēmēju tiešajiem konkurentiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 70. punkts, un 2008. gada 10. decembris, Kronoply un Kronotex/Komisija, T‑388/02, nav publicēts, EU:T:2008:556, 73. punkts).

72

Ir taisnība, kā izriet no Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta formulējuma, kā tas ir interpretēts judikatūrā, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “konkurējoši uzņēmumi” apzīmē vienīgi attiecīgā atbalsta saņēmēju tiešos konkurentus. No tā formulējuma un it īpaši no papildinātāja “jo īpaši”, ar kuru citastarp tiek ievadīts apzīmējums “konkurējoši uzņēmumi”, var secināt, ka šie tiešie konkurenti neapstrīdami figurē “ieinteresēto pušu” skaitā LESD 108. panta 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63. un 64. punkts, un 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Savukārt – atšķirībā no šādām tiešām konkurences attiecībām ar attiecīgā atbalsta saņēmēju – netiešas konkurences attiecības, uz kādām atsaucas zvejnieki prasītāji, nevar ipso jure piešķirt ieinteresētās puses statusu. Kā izriet no 2011. gada 24. maija sprieduma Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) 65. punkta, tādas netiešas konkurences attiecības neatbrīvo tos, kas uz tādām atsaucas, no pienākuma juridiski pietiekami pierādīt, ka attiecīgais atbalsts var konkrēti ietekmēt to stāvokli.

74

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lietā, kurā tika taisīts Vispārējās tiesas spriedums, ko 2011. gada 24. maija spriedumā Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) Tiesa izskatīja apelācijas tiesvedībā, prasītāji – uzņēmumi, kas ražo kokšķiedras plāksnes, kā arī orientēto skaidu plātnes, – un attiecīgā atbalsta saņēmējs – celulozes izgatavotājs – savā ražošanas procesā izmantoja vienu un to pašu izejvielu, proti, rūpniecisko koksni. Šā iemesla dēļ Vispārējā tiesa secināja, ka šie uzņēmumi konkurēja kā rūpnieciskās koksnes pircēji, un attiecībā uz šo secinājumu Tiesa atzina, ka nav pieļauta tiesību kļūda (šajā nozīmē skat. Tiesas sprieduma 9., 10., 67. un 70. punktu).

75

Konkrētajā gadījumā zvejnieki prasītāji darbojas tradicionālās piekrastes zvejas nozarē, savukārt strīdīgā atbalsta saņēmēji apsaimnieko atkrastes vēja parkus ar mērķi ražot elektroenerģiju, kas tiek pārdota vairumtirdzniecības tirgū.

76

Līdz ar to, kā uzsver Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, pirmkārt, tirgi, kuros zvejnieki prasītāji un strīdīgā atbalsta saņēmēji pārdod savus attiecīgos produktus, ir pilnīgi atšķirīgi un, otrkārt, to attiecīgie ražošanas procesi neietver vienas un tās pašas “izejvielas” izmantošanu. Runājot it īpaši par šo otro aspektu, kā norāda EMDT un EMYN, kamēr zvejnieki iegūst zivju resursus, atkrastes vēja parku operatori izmanto vēja kinētisko enerģiju.

77

Šādi konstatēto nevar atspēkot ar zvejnieku prasītāju nostādni, ka piekļuve konkrēto projektu atrašanās vietām un šo vietu izmantošana esot jāuzskata par “izejvielu”2011. gada 24. maija sprieduma Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341) izpratnē.

78

Atbilstoši jēdziena “izejviela” parastajai nozīmei, kas ir izmantota 2011. gada 24. maija spriedumā Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341), ar šo apzīmējumu tiek apzīmēts dabas resurss vai neapstrādāts produkts, kas tiek izmantots kā izejmateriāls kādas preces ražošanas procesā. Tādējādi, kā atzīmē AM, zvejnieki prasītāji replikā kļūdaini apgalvo, ka minētais spriedums attiecas uz konkurences attiecībām saistībā ar kopīgas koksnes ieguves teritorijas izmantošanu. Proti, kā atgādināts šā sprieduma 74. punktā, no minētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir identificējusi konkurences attiecības starp prasītājām šajā lietā un attiecīgā atbalsta saņēmēju kā pircējiem rūpnieciskās koksnes tirgū. Arī aplūkojamajā gadījumā zvejnieku prasītāju un strīdīgā atbalsta saņēmēju attiecīgo saimniecisko darbību “izejviela” ir nevis viņu izmantotā piekļuve jūras valsts teritorijai, bet gan tajā esošie dabas resursi. Taču, kā jau norādīts šā sprieduma 76. punktā, šie resursi ir atšķirīgi un konkrētie operatori tātad nekonkurē par to izmantošanu.

79

Katrā ziņā šajā lietā, kā būtībā norāda Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, pastāvošais konflikts starp zvejniekiem prasītājiem un strīdīgā atbalsta saņēmējiem par piekļuvi teritorijām, kas paredzētas konkrēto vēja parku attīstīšanai, un to izmantošanu ir saistīts ar Francijas iestāžu normatīvajiem lēmumiem par valsts jūras telpas kontroli un dažādu tās izmantojumu pārvaldību. Taču šis konflikts neizriet no šo iestāžu “izsludināta konkursa” par minēto piekļuvi un izmantošanu.

80

Šajā ziņā, kā tostarp izriet no Francijas Republikas paskaidrojumiem, minētajiem saņēmējiem piešķirtā atļauja attīstīt šos parkus minētajās teritorijās neizslēdz citus šo teritoriju izmantošanas veidus un it īpaši zveju, kompetentajām iestādēm piemērojot šo dažādo izmantošanu līdzāspastāvēšanas principu. Kaut arī praksē, kā izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, zveja šajās teritorijās var tikt ierobežota, no tā arī izriet, ka šie ierobežojumi kalpo šo iestāžu sasniedzamajiem drošības un risku novēršanas mērķiem, nevis tam, lai strīdīgā atbalsta saņēmējiem būtu ekskluzīvas izmantošanas tiesības, kuras tiem būtu piešķīrušas šīs pašas iestādes. Šo ierobežojumu iespējamā ietekme uz zvejnieku prasītāju saimniecisko darbību tātad ir valsts jūras telpas tiesiskā regulējuma sekas un tos nevar uzskatīt par tādiem, kas konkrēto vēja parku operatoriem piešķirtu kādu priekšrocību salīdzinājumā ar zvejas uzņēmumiem, kuri izmanto šīs pašas teritorijas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Turklāt, kā norāda paši zvejnieki prasītāji un kā būtībā uzsver Francijas Republika, piekļuve zvejas teritorijām un to izmantošana ir pakļauta stingriem noteikumiem, kas vajadzības gadījumā tiem var aizliegt zvejot, it īpaši, ņemot vērā zivju resursu apsaimniekošanas mērķus. Zvejniekiem prasītājiem tātad nav beznosacījumu tiesību izmantot šīs teritorijas, kas tiem liktu “konkurēt” ar uzņēmējiem, kuriem ir atļauts izmantot minētajās teritorijās esošās vietas elektroenerģijas ražošanai.

82

Līdz ar to prasītājus nevar uzskatīt par ieinteresētajām pusēm, kuras ir tiesīgas celt izskatāmo prasību, pamatojoties uz apgalvotām netiešām konkurences attiecībām ar strīdīgā atbalsta saņēmējiem.

83

Iesākumā ir jānorāda, kā replikas rakstā ir apgalvojuši zvejnieki prasītāji, ka atzīšana par ieinteresēto pusi nav stingri atkarīga no tiešas vai netiešas konkurences attiecību esamības. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 63. punktā, šis jēdziens attiecas uz nenoteiktu adresātu kopumu.

84

Šajā ziņā ir taisnība, ka judikatūrā ir sniegti vairāki piemēri situācijām, kad gan Vispārējā tiesa, gan Tiesa ir atzinušas ieinteresēto pušu statusu personām, kuru intereses ir varējusi ietekmēt atbalsta piešķiršana, nepārbaudot, vai šīs personas ir bijušas kaut netiešās konkurences attiecībās ar šā atbalsta saņēmējiem.

85

Tā, piemēram, 1998. gada 16. septembra spriedumā Waterleiding Maatschappij/Komisija (T‑188/95, EU:T:1998:217, 79.–81., 85. un 86. punkts) Vispārējā tiesa atzina ieinteresētās puses statusu kādai ūdensapgādes sabiedrībai procedūrā, kas attiecās uz atbalstu, kura mērķis bija veicināt uzņēmumu pašapgādi ar ūdeni, jo minētā atbalsta saņēmēji bija minētās sabiedrības potenciālie klienti.

86

Tāpat 2009. gada 9. jūlija spriedumā 3F/Komisija (C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 45.–60. punkts un tajos minētā judikatūra) Tiesa atzina, ka prasītāja, Dānijas darba ņēmēju vispārējā arodbiedrība, lai pierādītu savu ieinteresētās puses statusu, varēja lietderīgi apgalvot, ka attiecīgais atbalsts – nodokļu atbrīvojumi par labu valsts un ārvalstu jūrniekiem, kurus nodarbināja Dānijas kuģu īpašnieki, kas galu galā guva labumu no šiem atbrīvojumiem, – ir ietekmējis tās “konkurences stāvokli” attiecībā pret citām arodbiedrībām, veicot pārrunas par jūrniekiem piemērojamiem koplīgumiem.

87

Visbeidzot, 2021. gada 24. februāra spriedumā Braesch u.c./Komisija (T‑161/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:102) Vispārējā tiesa atzina, ka prasītāji – kredītiestādes, kura bija Itālijas Republikas piešķirta atbalsta saņēmēja pārstrukturēšanas plāna ietvaros, akcijām subordinēto obligāciju turētāji – ir pierādījuši, ka visa šā atbalsta piešķiršana varētu konkrēti ietekmēt to situāciju. Šajā ziņā Vispārējā tiesa secināja, ka minētais atbalsts un šīs dalībvalsts saistības, kas ietvēra sloga sadalījuma pasākumus, kuri varēja radīt ievērojamus ekonomiskos zaudējumus prasītājiem, ir neatdalāmi, jo šīs saistības bija priekšnosacījums atbalsta atzīšanai par saderīgu, un ka lēmums, ar kuru tas tika atļauts, šīs saistības vienlaikus padarīja par obligātām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 24. februāris, Braesch u.c./Komisija, T‑161/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:102, 39. un 40. punkts).

88

Tomēr agrākā judikatūrā, it īpaši šā sprieduma 85.–87. punktā minētajos spriedumos, Savienības tiesas nav paudušas savu nostāju par tādu konfliktu, kāds ir izskatāmajā lietā, starp divām dažādām saimnieciskajām darbībām par vienas un tās pašas teritorijas izmantošanu, lai ekspluatētu divus dažādus resursus, un par apgalvoto negatīvo ietekmi uz kādu no šīm darbībām, kas izrietot no valsts iestāžu izvēles izmaksāt atbalstu par labu otrajai no šīm darbībām. Precīzāk, izskatāmajā lietā rodas jautājums, vai ar strīdīgo atbalstu saņemošo vēja parku ekspluatāciju saistīto iespējamo negatīvo ietekmi uz to apkārtējo vidi, it īpaši uz līdztekus notiekošajām zvejas darbībām, jūras vidi un zivsaimniecības resursiem, var uzskatīt par šā atbalsta piešķiršanas konkrētu ietekmi uz konkrēto zvejas uzņēmumu situāciju.

89

Šajā ziņā, lai gan principā nevar izslēgt, ka atbalsts konkrēti iespaido trešo personu intereses ietekmes dēļ, kādu atbalstītā būve rada uz tās apkārtējo vidi, tostarp uz citām darbībām, kas tiek veiktas tuvumā, no šā sprieduma 64. un 73. punkta izriet, ka saskaņā ar judikatūru šīm trešām personām, lai tās varētu atzīt par ieinteresētajām pusēm, ir juridiski pietiekami jāpierāda tādas konkrētas ietekmes risks. Turklāt, lai to izdarītu, nepietiek pierādīt minēto ietekmi, bet vēl ir jāpierāda, ka šī ietekme izriet no paša atbalsta. Pretējā gadījumā ikviena privātpersona vai ikviens uzņēmums, kuram ir intereses, kas tā atrašanās vietas dēļ varētu tikt šādi ietekmētas, potenciāli varētu pretendēt uz ieinteresētās puses statusu, un tas būtu acīmredzami nesaderīgi ar LESD 108. panta 2. punktu, kā tas ir interpretēts judikatūrā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, T‑812/14 RENV, nav publicēts, EU:T:2019:885, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Izskatāmajā lietā, pirmām kārtām, ir jānorāda, kā atzīmē Komisija un personas, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, ka konkrēto projektu apgalvotās ietekmes uz zveju attiecīgajās teritorijās risks izriet, pirmkārt, no Francijas iestāžu lēmumiem izvietot šos projektus vietās, kur šī darbība tiek veikta, un, otrkārt, no lēmumiem, kurus šīs iestādes var pieņemt, lai reglamentētu kuģošanu un zveju šo vietu apkārtnē. Kā uzsver Francijas Republika, šie lēmumi materializējas attiecīgi ar ekspluatācijas atļaujām un lēmumiem par valsts īpašuma izmantošanu un pārvaldību, nevis ar strīdīgā atbalsta piešķiršanu.

91

Otrām kārtām, jānorāda, ka lēmumi par strīdīgā atbalsta piešķiršanu nevar ietekmēt attiecīgo projektu izvietošanu vai zvejas kontroli un ierobežošanu teritorijās, kurās izvietoti attiecīgie projekti.

92

Vispirms, kā izriet no apstrīdētā lēmuma un prasības pieteikuma un kā to apstiprina 2011. gada un 2013. gada iepirkuma procedūru dokumenti saistībā ar konkrētajiem projektiem, uz kuriem ir atsauce šajā lēmumā, šo projektu atrašanās vietu precīza lokalizācija jau bija noteikta šo iepirkuma procedūru brīdī un bija neatņemama to sastāvdaļa.

93

Turpinot – lēmums par atbalsta piešķiršanu tika pieņemts tikai pēc minēto iepirkuma procedūru uzsākšanas, akceptējot izvēlēto kandidātu piedāvājumus (skat. apstrīdētā lēmuma 71. punktu). Turklāt ne no apstrīdētā lēmuma, ne no lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ka šā atbalsta pārskatīšana 2018. gadā, kas attiecās vienīgi uz tā apmēra samazināšanu, it īpaši, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un juridiskās izmaiņas attiecībā uz šādiem projektiem, pati būtu jebkā ietekmējusi šīs izvietošanas nosacījumus.

94

Visbeidzot – strīdīgā atbalsta izmaksāšana ir saistīta ar Francijas iestāžu apņemšanos pārskatīt šo atbalstu gadījumā, ja vēlāk tiek grozīti konkrēto projektu tehniskie parametri (apstrīdētā lēmuma 105. punkts). Turklāt šā atbalsta piešķiršanas nosacījumi paredz tā apmēra samazināšanu, izbeidzoties līgumam ar elektroenerģijas pircēju, un minētā atbalsta ilguma ierobežošanu līdz 20 gadiem, kas ir laikposms, pēc kura elektroenerģijas ražošana vairs netiks subsidēta (apstrīdētā lēmuma 23. un 24. punkts). Jākonstatē, ka šis regresīvais atbalsta izmaksāšanas mehānisms ir pilnīgi neatkarīgs no konkrēto projektu apgalvotās ietekmes uz prasītāju darbību riskiem un nevar ietekmēt tos, jo šī ietekme ir atkarīga vienīgi no iespējamiem tehniskiem un reglamentējošiem pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu šo darbību vai, gluži pretēji, lai atvieglotu tās līdzāspastāvēšanu ar šiem projektiem. Tādējādi pat pēc tam, kad strīdīgais atbalsts vairs netiks izmaksāts, šī apgalvotā ietekme var turpināties neatkarīgi no šīs izmaksāšanas.

95

Trešām kārtām, strīdīgais atbalsts, kas atbilst starpībai starp elektroenerģijas, kura saražota konkrēto projektu iekārtās, iepirkuma tarifiem un cenu elektroenerģijas tirgū, var ietekmēt tikai tos tirgus, kuros atbalsta saņēmēji darbojas, tas ir, lejupēji, elektroenerģijas tirgu un, iespējams, augšupēji, tirgus, kas ir saistīti ar šo iekārtu darbībai nepieciešamajām piegādēm. Šis atbalsts pats par sevi nevar ietekmēt tirgus, kuros darbojas paši zvejnieki prasītāji, ko šie pēdējie turklāt nemaz neapgalvo.

96

Ceturtām kārtām, runājot par konkrēto projektu apgalvoto ietekmi uz zivju resursiem un jūras vidi, pietiek norādīt, ka – līdzīgi minēto projektu ietekmei uz zveju attiecīgajās teritorijās – tā ir atkarīga vienīgi no Francijas iestāžu lēmumiem par šo projektu izvietošanu un no tiem piemērojamiem tehniskiem un reglamentējošiem pasākumiem, kas var pozitīvi vai negatīvi iespaidot šo ietekmi. Šajā ziņā ne no zvejnieku prasītāju un personu, kas iestājušās lietā to prasījumu atbalstam, apgalvotā, ne no tā pamatošanai iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ka strīdīgā atbalsta izmaksa būtu saistīta ar šo ietekmi uz zivju resursiem un jūras vidi. Līdz ar to, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt Komisijas un personu, kas iestājušās lietā tās prasījumu atbalstam, argumentāciju attiecībā uz pierādījumu par šādu ietekmi neesamību, šī ietekme katrā ziņā nevar radīt zvejniekiem prasītājiem ieinteresēto pušu statusu.

97

No iepriekš minētā izriet, ka strīdīgā atbalsta piešķiršanas mehānisms nav saistīts ar konkrēto projektu apgalvoto ietekmi uz zvejnieku prasītāju darbību. Proti, šī ietekme ir saistīta, pirmkārt, ar Francijas iestāžu lēmumiem par šo projektu izvietošanu attiecīgajās teritorijās atbilstoši to enerģijas resursu izmantošanas politikai un, otrkārt, ar valsts jūras teritorijas tiesisko regulējumu un minētajiem projektiem piemērojamām tehniskajām prasībām. Savukārt, lai gan šo iestāžu lēmums piešķirt šo projektu attīstītājiem atbalstu tāda pienākuma veidā, ko uzņemas valsts, tiem piešķir kādu priekšrocību salīdzinājumā ar nesubsidētiem elektroenerģijas ražotājiem, tas pats par sevi neietekmē zvejnieku prasītāju saimnieciskos rezultātus. Līdz ar to strīdīgo atbalstu pašu par sevi nevar uzskatīt par tādu, kas var konkrēti ietekmēt to situāciju šā sprieduma 64. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē.

98

Šo secinājumu neatspēko dažādie zvejnieku prasītāju argumenti, kuru mērķis ir pierādīt, ka pastāv saistība starp strīdīgo atbalstu un konkrēto projektu apgalvoto ietekmi uz to situāciju.

99

Pirmām kārtām, zvejnieki prasītāji replikas rakstā un savos apsvērumos par personu, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, procesuālajiem rakstiem apgalvo, ka atbalsta izmaksāšana ir nepieciešama konkrēto projektu īstenošanai un to ekspluatācijai.

100

Šajā ziņā, pirmkārt, kā izriet no 2008. gada pamatnostādņu 3.2. iedaļas (atbalsta stimulējošā iedarbība un nepieciešamība), uz kuru Komisija ir balstījusies apstrīdētā lēmuma 81.–86. punktā, un no pašiem šiem punktiem, atbalsta nepieciešamība, lai īstenotu un uzturētu tādus vides aizsardzības projektus kā konkrētie projekti, tieši ir tā saderīguma nosacījums. It īpaši saskaņā ar 2008. gada pamatnostādņu 146. punkta c) apakšpunktu, lai parādītu atbalsta stimulējošo ietekmi, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpierāda, ka bez atbalsta ieguldījumi nebūtu bijuši pietiekami rentabli. Līdz ar to, ja tiktu atzīts, kā apgalvo prasītāji, ka strīdīgā atbalsta konkrētās ietekmes uz to darbību risks būtu pierādīts tikai ar to vien, ka atbalsts ir nepieciešams minēto projektu pastāvēšanai, tas nozīmē, ka ieinteresētās puses statuss potenciāli pienāktos jebkuram uzņēmumam vai jebkurai privātpersonai, kuru intereses minētie projekti varētu ietekmēt, un tas, kā norādīts šā sprieduma 89. punktā, nevar tikt akceptēts. Turklāt jānorāda, ka šāda ieinteresētās puses statusa koncepcija praksē ļautu šādiem uzņēmumiem vai šādām privātpersonām sistemātiski apstrīdēt lēmumus necelt iebildumus par atbalstu vides aizsardzībai, jo kā pierādījums par konkrētas ietekmes uz to situāciju risku automātiski kalpotu šā atbalsta nepieciešamība.

101

Otrkārt, ir jānorāda, ka zvejnieku prasītāju argumenti izskatāmajā lietā, kā būtībā izriet no replikas, attiecas nevis uz strīdīgā atbalsta ietekmi uz viņiem pašiem, bet gan uz lēmumu par konkrētajos projektos izvietojamo atkrastes vēja parku ietekmi, kura viņu ieskatā it īpaši nozīmē pilnīgu vai daļēju zvejas aizliegumu, kā arī tehniskos ierobežojumus, kas attiecīgajās teritorijās to padara par praktiski grūti īstenojamu. Tādējādi, kā rosina personas, kas iestājušās lietā Komisijas prasījumu atbalstam, prasība par apstrīdēto lēmumu zināmā mērā ir tik vien kā pagarinājums zvejnieku prasītāju prasībām valsts tiesās par Francijas iestāžu lēmumiem saistībā ar šiem projektiem. Taču no LESD 194. panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka Līgumi neietekmē dalībvalstu tiesības noteikt savu energoresursu izmantošanas nosacījumus, izvēli starp dažādiem enerģijas avotiem un energoapgādes vispārējo struktūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 48. punkts).

102

Līdz ar to, pat ja zvejniekiem prasītājiem varētu būt interese valsts tiesās apstrīdēt Francijas iestāžu lēmumus un izvēli attiecībā uz vēja enerģijas izmantošanu jūrā šīs izmantošanas iespējamās ietekmes uz viņu situāciju dēļ, ar šo apstākli nepietiek, lai tiem piešķirtu ieinteresētās puses statusu formālajā izmeklēšanas procedūrā par valsts atbalsta izmaksu uzņēmumiem, kuri piedalās minēto lēmumu un izvēļu īstenošanā.

103

Otrām kārtām, to, ka zvejnieki prasītāji, kā tie norāda, veicot darbību kopīgās interesēs, kurai ir svarīga nozīme un īpašs statuss saskaņā ar LESD 39. pantu, pretēji prasītāju apgalvotajam izskatāmajā lietā nevar ņemt vērā.

104

Šajā ziņā vispirms, protams, ir jāatgādina, kā to darījuši zvejnieki prasītāji, ka LESD 39. pantā noteikto mērķu, kuri ir attiecināmi uz kopējo zivsaimniecības politiku saskaņā ar LESD 38. panta 1. punktu, skaitā tostarp ir nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem un to īstenošanā tostarp ir jāņem vērā lauksaimnieciskās darbības īpatnības, ko rada lauksaimniecības sociālā struktūra un dažādu lauksaimniecības reģionu struktūras un dabas apstākļu atšķirības.

105

Tomēr izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 74.–79. punktu strīdīgais atbalsts ir vērsts uz to, lai attīstītu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem nolūkā veicināt Francijas Republikas mērķi palielināt šo enerģijas avotu īpatsvaru elektroenerģijas galapatēriņā. Šie mērķi nekādi nav saistīti ar LESD 39. pantā definētajiem kopējās zivsaimniecības politikas mērķiem.

106

Turpinot – ir jāatgādina, ka attiecībā uz tāda atbalsta piešķiršanu kā strīdīgais atbalsts, kas ir pamatots ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar šo tiesību normu valsts atbalstam ir jāatbilst diviem nosacījumiem, no kuriem pirmais – tam jābūt vērstam uz to, lai veicinātu konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, un otrais, kas formulēts noliedzoši, – tam nedrīkst būt nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības nosacījumiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Tādējādi šī tiesību norma atbalsta saderību nepakārto nosacījumam, ka tam ir jābūt vērstam uz kopīgo interešu mērķi, neskarot apstākli, ka Komisijas pieņemtajiem lēmumiem šajā ziņā ir jānodrošina Savienības tiesību ievērošana (spriedums, 2020. gada 22. septembris, Austrija/Komisija, C‑594/18 P, EU:C:2020:742, 19. un 20. punkts).

107

Līdz ar to jautājumam par to, vai, kā rosina zvejnieki prasītāji, LESD 39. pantā paredzētie kopīgo interešu mērķi būtu jāņem vērā, pārbaudot strīdīgo atbalstu, nav nozīmes saistībā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, kas atgādināti šā sprieduma 106. punktā. Tātad šo jautājumu nevar ņemt vērā, izvērtējot, vai viņi ir atzīstami par ieinteresētajām pusēm. Proti, ieinteresētās puses tiesības iesniegt apsvērumus formālajā izmeklēšanas procedūrā un tātad, kā atgādināts šā sprieduma 62. punktā, apstrīdēt lēmumu necelt iebildumus, ar kuru netieši atteikts sākt šo procedūru, ir jāanalizē, ņemot vērā to mērķi, kas it īpaši ir ļaut Komisijai saņemt visus nepieciešamos atzinumus, ja atbalsta pirmā pārbaude tai nav ļāvusi pārvarēt visas ar to saistītās grūtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Visbeidzot – apgalvotais konkrēto projektu ietekmes uz zveju, kā arī zivsaimniecību un jūras vidi attiecīgajās teritorijās risks, pieņemot, ka tas būtu pierādīts, katrā ziņā nevar būt par pierādījumu tam, ka apskatāmais atbalsts ir pretrunā LESD 39. pantā definētajiem mērķiem.

109

Pirmkārt, ņemot vērā LESD 39. pantā definēto mērķu ļoti vispārīgo raksturu, tos nevar apšaubīt sakarā ar to, ka minētie projekti, iespējams, var negatīvi ietekmēt zvejnieku prasītāju darbību.

110

Otrkārt, kā jau norādīts šā sprieduma 81. punktā, zvejniekiem prasītājiem nav beznosacījumu tiesību izmantot valsts jūras teritoriju, kurā atrodas to zvejas zonas, un, kā viņi paši norāda, viņu darbība jau ir tikusi ierobežota, ņemot vērā viņiem piemērojamo tiesisko regulējumu. Papildus tam, kā tostarp izriet no prasības pieteikumam pievienotajām kartēm, kas attiecas uz zvejas intensitāti, konkrēto projektu atrašanās vietas aptver tikai daļu no šīm zonām, un nav ne apgalvots, ne pierādīts, ka šie projekti varētu izmainīt viņu dzīves līmeni vai tradicionālās zvejas sociālo struktūru šajās zonās. Turklāt, kā jau norādīts šā sprieduma 80. punktā, pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo šie prasītāji, Francijas Republikas iesniegtie dokumenti atspoguļo Francijas iestāžu vēlmi nodrošināt zvejas un konkrēto atkrastes vēja parku līdzāspastāvēšanu.

111

Trešām kārtām, replikā zvejnieki prasītāji apgalvo, ka viņiem katrā ziņā ir interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā prasības, kuras daži no viņiem ir cēluši valsts tiesās par divu konkrēto projektu ekspluatācijas atļaujām.

112

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interese celt prasību un locus standi ir uzskatāmi par atšķirīgiem pieņemamības nosacījumiem, kuri fiziskai vai juridiskai personai, lai tā varētu celt atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, ir jāizpilda kumulatīvi (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 62. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču, pat ja tiesvedības valsts tiesās zvejniekiem prasītājiem piešķirtu interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ir jānorāda, kā tostarp izriet no šā sprieduma 62. punktā atgādinātās judikatūras, ka jautājums par to, vai prasītājs ir ieinteresētā puse [persona] Regulas 2015/1589 1. panta h) punkta izpratnē un tādēļ ir tiesīgs celt prasību, lai apstrīdētu lēmumu necelt iebildumus, attiecas uz minētā prasītāja locus standi.

113

No visa iepriekš minētā izriet, ka zvejnieki prasītāji juridiski pietiekami nepierāda risku, ka strīdīgais atbalsts varētu konkrēti ietekmēt to situāciju. Līdz ar to prasība par apstrīdēto lēmumu, ciktāl šis atbalsts attiecas uz viņiem, ir jānoraida kā nepieņemama.

114

Attiecībā uz pirmo prasītāju – kooperatīvu, ko veido Treporas un apkārtējo ostu zvejnieki, lai sadarbotos degvielas, smērvielu un eļļu iegādē un tālākpārdošanā (skat. šā sprieduma 1. punktu), – jānorāda, ka tā darbība ir atkarīga no tā klientūras saimnieciskajiem lēmumiem un nevis no strīdīgā atbalsta izmaksas. Tātad katrā ziņā nepastāv saistība starp šo izmaksu un šīs darbības attīstību, vēl jo vairāk tādēļ, kā izriet no šajā ziņā iesniegtajiem prasības pieteikuma pielikumiem, ka šī klientūra neaprobežojas tikai ar zvejniekiem prasītājiem, bet aptver aptuveni 70 profesionālās darbības veicēju, kas reģistrēti Odefransā [Hauts‑de‑France], Normandijā [Normandie] un Bretaņā [Bretagne]. Turklāt pirmā prasītāja klientūras kuģu kustības blīvuma kartes, kas arī ir pievienotas lietas materiāliem, norāda uz lielāku darbības perimetru nekā zvejnieku prasītāju perimetrs. No minētā izriet – katrā ziņā nav pierādīts risks, ka strīdīgais atbalsts varētu konkrēti ietekmēt tā situāciju, un šo prasītāju nevar uzskatīt par ieinteresēto pusi. Līdz ar to prasība par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz šo prasītāju, arī ir jānoraida kā nepieņemama.

115

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru prasītājiem neesot īpaša statusa 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17) izpratnē un tostarp strīdīgais atbalsts neesot būtiski ietekmējis to stāvokli tirgū, ir jāsecina, ka neviens no prasītājiem nav tiesīgs celt prasību par apstrīdēto lēmumu.

116

Līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

117

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

118

Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

119

Tā kā ar 2021. gada 2. jūlija rīkojumu Bourel u.c./Komisija (T‑777/19 R, nav publicēts, EU:T:2021:407) Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks atlika lēmumu par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pagaidu noregulējuma tiesvedību, ir jālemj arī par tiem. Šajā ziņā, tā kā šajā tiesvedībā sestajam līdz vienpadsmitajam prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

120

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

121

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu Vispārējā tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav 1. un 2. punktā minētā persona, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

122

Šajā lietā ir jānolemj, ka personas, kas iestājušās lietā, izņemot Francijas Republiku, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: