1

Prasītāja Feralpi Holding SpA (iepriekš – Feralpi Siderurgica SpA un Federalpi Siderurgica SRL) ir stiegrojuma apaļtērauda ražotāja, kas atrodas Itālijā.

2

No 2000. gada oktobra līdz decembrim Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, tostarp prasītājas uzņēmumā, un Federazione Imprese Siderurgiche Italiane (Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienība, turpmāk tekstā – “Federacciai”). Piemērojot šo tiesību normu, tā tiem nosūtīja arī informācijas pieprasījumus.

3

2002. gada 26. martā Komisija uzsāka EOTKL 65. panta piemērošanas procedūru un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”), kuri tika paziņoti tostarp prasītājai. Uz paziņojumu par iebildumiem tā atbildēja 2002. gada 31. maijā.

4

Administratīvā procesa dalībnieki tika uzklausīti 2002. gada 13. jūnijā.

5

2002. gada 12. augustā Komisija nosūtīja tiem pašiem adresātiem papildu iebildumus (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”), pamatojoties uz Padomes Regulas Nr. 17 (1962. gada 6. februāris), pirmā regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu. Tajos tā izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām 2002. gada 23. jūlijā. Prasītāja atbildēja uz paziņojumu par papildu iebildumiem 2002. gada 20. septembrī.

6

Administratīvā procesa dalībnieku jauna uzklausīšana dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē notika 2002. gada 30. septembrī. Tā attiecās uz paziņojuma par papildu iebildumiem priekšmetu, proti, EOTK līguma darbības izbeigšanās juridiskajām sekām attiecībā uz procesa turpināšanu.

7

Administratīvā procesa noslēgumā Komisija pieņēma Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija (2002. gada 17. decembris), par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kura adresāti ir Federacciai un vēl astoņi uzņēmumi, tostarp prasītāja. Tajā tā konstatēja, ka laikposmā no 1989. gada decembra līdz 2000. gada jūlijam šie uzņēmumi ir īstenojuši vienotu, kompleksu un ilgstošu tādu aizliegtu vienošanos Itālijas stiegrojuma apaļtērauda stieņos vai ruļļos (turpmāk tekstā – “stiegrojuma apaļtērauds”) tirgū, kuras mērķis vai sekas bija noteikt cenas un ierobežot vai kontrolēt ražošanu vai pārdošanu, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam. Tādēļ tā prasītājai uzlika naudas sodu 10,25 miljonu EUR apmērā.

8

2003. gada 4. martā prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā par 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa atcēla minēto lēmumu attiecībā uz prasītāju (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, Feralpi Siderurgica/Komisija, T‑77/03, nav publicēts, EU:T:2007:319) un attiecībā uz citiem uzņēmumiem [minētā lēmuma] adresātiem, jo izmantotais juridiskais pamats, proti, EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts, šī lēmuma pieņemšanas brīdī vairs nebija spēkā. Šī iemesla dēļ Komisijai nebija kompetences, pamatojoties uz šīm tiesību normām, konstatēt un sodīt par EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām. Pārējos šī lēmuma aspektus Vispārējā tiesa neizvērtēja.

9

2002. gada lēmums attiecībā uz Federacciai, kas apelācijas sūdzību Vispārējā tiesā neiesniedza, kļuva galīgs.

10

Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja prasītāju un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, koriģējot izmantoto juridisko pamatu. Turklāt tā precizēja, ka minētais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. Pēc Komisijas uzaicinājuma prasītāja 2008. gada 31. jūlijā iesniedza rakstveida apsvērumus.

11

2008. gada 24. jūlijā un 25. septembrī, pēc tam 2009. gada 13. martā, 30. jūnijā un 15. jūlijā Komisija pa faksu lūdza prasītājai sniegt informāciju par tās struktūras un apgrozījuma izmaiņām. Prasītāja uz šiem informācijas pieprasījumiem atbildēja attiecīgi ar 2008. gada 4. septembra un 17. oktobra, pēc tam – 2009. gada 3. aprīļa, 6. jūlija un 22. jūlija elektroniskā pasta vēstulēm.

12

2009. gada 30. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/37.956 – Stiegrojuma apaļtērauds, atkārtota pieņemšana), kura adresāti ir tie paši uzņēmumi, kas bija 2002. gada lēmumā, tostarp prasītāja. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz EK līguma un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), procesuālajiem noteikumiem. Tas balstījās uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem minētajiem pierādījumiem, un būtībā tajā bija pārņemts 2002. gada lēmuma saturs un secinājumi. It īpaši prasītājai uzliktā naudas soda apmērs 10,25 miljonu EUR apmērā palika nemainīgs.

13

2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, tā pielikumā iekļaujot tabulas, kurās bija atspoguļotas cenu izmaiņas, kuras netika ietvertas tās 2009. gada 30. septembra lēmumā, un labojot numurētās atsauces uz šīm tabulām astoņās zemsvītras piezīmēs.

14

2010. gada 19. februārī prasītāja cēla prasību Vispārējā tiesā par Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu, kurā ir izdarīti grozījumi (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”). 2014. gada 9. decembrī Vispārējā tiesa par šo lēmumu celto prasību noraidīja (spriedums, 2014. gada 9. decembris, Feralpi/Komisija, T‑70/10, nav publicēts, EU:T:2014:1031). Vispārējā tiesa daļēji atcēla 2009. gada lēmumu attiecībā uz kādu citu no tā adresātiem, samazināja uzliktā naudas soda apmēru diviem citiem tā adresātiem un noraidīja pārējos izvirzītos prasījumus.

15

2015. gada 19. februārī prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību par 2014. gada 9. decembra spriedumu Feralpi/Komisija (T‑70/10, nav publicēts, EU:T:2014:1031). Ar 2017. gada 21. septembra spriedumu Feralpi/Komisija (C‑85/15 P, EU:C:2017:709) Tiesa atcēla minēto Vispārējās tiesas spriedumu, kā arī 2009. gada lēmumu, tostarp attiecībā uz prasītāju.

16

2017. gada 21. septembra spriedumā Feralpi/Komisija (C‑85/15 P, EU:C:2017:709) Tiesa nosprieda, ka tad, ja lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, procesam, kura beigās tiek pieņemts šis lēmums, ir jāatbilst šajā regulā, kā arī Komisijas Regulā (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, pat ja šis process ir sācies pirms šo noteikumu stāšanās spēkā.

17

Tiesa konstatēja, ka šajā lietā 2002. gada 13. jūnijā veiktā uzklausīšana, kas ir vienīgā, kura attiecās uz lietas būtību, nevar tikt uzskatīta par atbilstošu procesuālajām prasībām attiecībā uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, jo tajā nepiedalījās dalībvalstu konkurences iestādes.

18

Tiesa secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka Komisijai pirms 2009. gada lēmuma pieņemšanas nebija pienākuma rīkot jaunu uzklausīšanu, jo uzņēmumiem jau bija iespēja tikt mutiski uzklausītiem 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī veiktās uzklausīšanas laikā.

19

2017. gada 21. septembra spriedumā Feralpi/Komisija (C‑85/15 P, EU:C:2017:709) Tiesa atgādināja par to, cik svarīgi pēc attiecīgo pušu lūguma ir rīkot uzklausīšanu, kurā ir aicinātas dalībvalstu konkurences iestādes, un šādas uzklausīšanas nerīkošana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

20

Tiesa nosprieda, ka, tā kā šīs Regulā Nr. 773/2004 paredzētās tiesības netika ievērotas, uzņēmumam, kura tiesības tādējādi ir tikušas pārkāptas, nav jāpierāda, ka šis pārkāpums tam nelabvēlīgi varēja ietekmēt procedūras norisi un strīdīgā lēmuma saturu.

21

Tiesa atcēla arī citus Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumus, kuros tika lemts par 2009. gada lēmuma tiesiskumu, kā arī šo lēmumu attiecībā uz pārējiem četriem uzņēmumiem šo pašu iemeslu dēļ. Savukārt 2009. gada lēmums kļuva galīgs attiecībā uz uzņēmumiem – [minētā lēmuma] adresātiem –, kuri nebija iesnieguši apelācijas sūdzību par minētajiem spriedumiem.

22

Ar 2017. gada 15. decembra vēstuli Komisija informēja prasītāju par savu nodomu atsākt administratīvo procesu un šajā ziņā organizēt jaunu minētā procesa dalībnieku uzklausīšanu dalībvalstu konkurences iestāžu klātbūtnē.

23

2017. gada 20. decembrī un 2018. gada 16. janvārī prasītāja informēja Komisiju par savu vēlmi piedalīties šajā uzklausīšanā. Ar 2018. gada 1. februāra vēstuli prasītāji sniedza apsvērumus, kuros tās apstrīdēja Komisijas pilnvaras atsākt administratīvo procesu un līdz ar to aicināja Komisiju atteikties no minētās atsākšanas.

24

2018. gada 23. aprīlī Komisija veica jaunu uzklausīšanu par procesa būtību dalībvalstu konkurences iestāžu, uzklausīšanas amatpersonas, prasītājas, kā arī trīs citu uzņēmumu – 2009. gada lēmuma adresātu – klātbūtnē.

25

2018. gada 7. maijā prasītāja iesniedza jaunus rakstveida apsvērumus par lietu. Ar 2018. gada 19. novembra, kā arī 2019. gada 18. janvāra un 6.maija vēstulēm Komisija nosūtīja prasītājai trīs informācijas pieprasījumus par tās struktūras izmaiņām un apgrozījumu. Prasītāja uz šiem informācijas pieprasījumiem atbildēja attiecīgi ar 2018. gada 7. decembra, kā arī 2019. gada 30. janvāra un 9. maija vēstulēm.

26

2019. gada 4. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2019) 4969 final par procedūru saskaņā ar EOTK līguma 65. pantu (lieta AT.37956 – stiegrojuma apaļtērauds) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura adresāti ir pieci uzņēmumi, attiecībā uz kuriem 2009. gada lēmums tika atcelts, proti, ne tikai prasītāja, bet arī Alfa Acciai SpA, Partecipazioni Industriali SpA (iepriekš – Riva Acciaio SpA, pēc tam – Riva Fire SpA; turpmāk tekstā – “Riva”), Valsabbia Investimenti SpA, kā arī Ferriera Valsabbia SpA un Ferriere Nord SpA.

27

Apstrīdētā lēmuma 1. punktā Komisija konstatēja EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpuma esamību stiegrojuma apaļtērauda nozarē Itālijā laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam, kurā piedalījās prasītāja un šie citi četri uzņēmumi. Pārkāpumu veidoja turpinātā vienošanās un/vai saskaņotā prakse, kuru mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole Itālijas stiegrojuma apaļtērauda tirgū.

28

Komisija atzina prasītājas atbildību tās dalības aizliegtās vienošanās dēļ laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam. Ar apstrīdētā lēmuma 2. punktu Komisija prasītājai tātad uzlika naudas sodu 5,125 miljonu EUR apmērā pēc 50 % samazinājuma piemērošanas procesa ilguma dēļ.

29

Apstrīdētais lēmums prasītājai tika paziņots 2019. gada 18. jūlijā.

30

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 28. septembrī, prasītāja cēla šo prasību.

31

Pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

32

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus un lūdza tos iesniegt dokumentus. Lietas dalībnieki uz šiem jautājumiem un lūgumiem iesniegt dokumentus atbildēja noteiktajā termiņā.

33

2021. gada 3. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas rakstveida un mutvārdu jautājumiem. Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītāja piekrita tam, ka prasības pieteikumā šīs prasības pamatojumam izvirzīto pamatu numerācija sprieduma taisīšanai tiek mainīta, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

34

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

35

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

36

Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja savā trešajā prasījumā lūdz Vispārējo tiesu “atzīt par prettiesisku un nepiemērojamu Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3.–6. punktu”.

37

No prasības pieteikuma izriet, ka ar šo lūgumu prasītāja iebildes veidā norāda uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3.–6. punkta prettiesiskumu, pamatojot prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu vai prasījumu atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru.

38

Iebilde par prettiesiskumu tādējādi tiks izvērtēta kā pamats kopā ar pamatiem, kas izvirzīti, lai pamatotu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu vai prasījumu atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru.

39

Lai pamatotu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu vai prasījumu atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru, prasītāja izvirza astoņus pamatus:

[..]

156

Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Hartas 41. pantu, atteikdamās pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas izvērtēt šī lēmuma pieņemšanas saderību ar saprātīga termiņa principu.

157

Šajā ziņā ir jānorāda – kā to norāda arī prasītāja –, ka Komisijai ir jāievēro Hartas 41. pantā minētais saprātīga termiņa princips (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 179. punkts, un 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 285. punkts).

158

Tādējādi šī termiņa izbeigšanās ir jāņem vērā, ja, izmantojot tai ar Savienības tiesībām piešķirto rīcības brīvību, Komisija izvērtē, vai, piemērojot konkurences tiesību normas, ir jāuzsāk izmeklēšana un jāpieņem lēmums.

159

No apstrīdētā lēmuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav pārkāpusi pienākumu ņemt vērā termiņa izbeigšanos, izvērtējot, vai tāda izmeklēšana ir jāuzsāk un ir jāpieņem lēmums par sodu. Proti, apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka, šī iestāde pirms lēmuma pieņemšanas ir izvērtējusi, vai šajā lietā process varēja tikt atsākts un vai tā rezultātā varēja tikt pieņemts šāds lēmums, ar kuru tiek uzlikts naudas sods.

[..]

170

Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija pirms šī lēmuma pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai ir ievērots saprātīga termiņa princips, analizēdama administratīvā procesa ilgumu, ietverot administratīvos posmus un pārtraukumus pārbaudes tiesā dēļ, kas ir iemesli, kuri var izskaidrot procesa ilgumu un no tā izrietošās sekas.

171

Prasītāja šo secinājumu apstrīd, tās ieskatā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atteikusies lemt par procesa nesaprātīgo ilgumu tāpēc, ka šis vērtējums ir jāatstāj tikai Savienības tiesas kompetencē un Komisija nevar lemt par šo jautājumu.

172

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesai var tikt uzdoti jautājumi par procesu ilgumu. Strīdos par atbildību Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām ir jāpiespriež atlīdzināt nodarīto kaitējumu, ko pēdējās minētās nodarījušas, pārkāpjot saprātīga termiņa principu (spriedumi, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 94. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Italmobiliare u.c./Komisija, T‑523/15, nav publicēts, EU:T:2019:499,159. punkts). Saistībā ar strīdiem par tiesību aktu atcelšanu procesa ilguma sekas var būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, ja kumulatīvi tiek izpildīti divi nosacījumi: pirmais – šim ilgumam ir jābūt nesaprātīgam, un otrais – saprātīga termiņa pārsniegšana kavē tiesību uz aizstāvību īstenošanu (spriedumi, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija, C‑113/04 P, EU:C:2006:593, 47. un 48. punkts; 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 84. un 85. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, PROAS/Komisija, C‑616/13 P, EU:C:2016:415, 74.–76. punkts).

173

Kā ziņo prasītāja, šādi Savienības tiesai uzticētā kompetence nevar atbrīvot Komisiju no vērtējuma, kas tai ir jāveic brīdī, kad tā nosaka turpmāko rīcību pēc atceļoša sprieduma, piemērojot LESD 266. pantu.

174

Kā jau tika norādīts, Komisijai, veicot šādu vērtējumu, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, it īpaši iespēja pieņemt jaunu lēmumu, piemērot sodu un nepieciešamības gadījumā samazināt paredzētā soda apmēru, ja it īpaši izrādās, ka – lai gan tas pats par sevi nav uzskatāms par pienākumu prettiesisku neizpildi – procesa, ciktāl tas ietvēra administratīvos posmus, bet attiecīgā gadījumā arī pārtraukumus pārbaudes tiesā dēļ, ilgumam varēja būt ietekme uz apstākļiem, kuri ir jāņem vērā naudas soda apmēra noteikšanai, un jo īpaši uz tā iespējamo atturošo raksturu, ja tas tiek piemērots ilgu laiku pēc pārkāpuma izdarīšanas.

175

Šis vērtējums, kas jo īpaši attiecas uz procesa kopējo ilgumu, kurš ietver arī tiesvedības posmus, galvenokārt tika veikts apstrīdētā lēmuma 528. apsvērumā.

176

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pārbaudījusi, vai procedūras ilgums varēja radīt šķērsli procesa atsākšanai, vienlaikus atzīstot, ka šāds vērtējums ir pakļauts pārbaudei Savienības tiesā strīdos attiecībā uz tiesiskumu un attiecīgajā gadījumā – atbildību.

[..]

180

Tātad šis iebildums ir jānoraida.

[..]

185

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo tas ir ticis pieņemts tādas procedūras rezultātā, kas esot pārsniegusi saprātīgu termiņu. Tā uzskata, ka tiesvedības pārmērīgā ilguma dēļ Komisijai vairs neesot pilnvaru piemērot sodu. Trešā pamata pamatojumam izvirzītie argumenti būtībā ietver četrus iebildumus, kurus Komisija apstrīd.

186

Pirms šo iebildumu izskatīšanas ir jāatgādina, ka Tiesas ieskatā procesa ilguma sekas var būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, ja kumulatīvi ir izpildīti divi nosacījumi, no kuriem pirmais ir tāds, ka šis ilgums ir bijis nesaprātīgs, un otrais ir tāds, ka saprātīga termiņa pārsniegšana ir kavējusi tiesību uz aizstāvību īstenošanu (skat. šī sprieduma 172. punktu).

187

No tā izriet, ka Komisijas lēmumu nevar atcelt tikai saprātīga termiņa pārsniegšanas dēļ, ja šī pārsniegšana nav ietekmējusi prasītājas tiesības uz aizstāvību.

[..]

189

Prasītāja apgalvo, ka Komisijas apgalvojumā, saskaņā ar kuru procedūras administratīvie posmi vienmēr ir norisinājušies “nekavējoties un bez nepamatotiem pārtraukumiem”, nav ņemta vērā faktiskā situācija un to labākajā gadījumā var uzskatīt par pareizu tikai attiecībā uz 2002. gada lēmuma pieņemšanas posmu; šis posms kopumā ilga divus gadus un divus mēnešus.

190

Pārējos administratīvā procesa posmus, kuru rezultātā tika pieņemts attiecīgi 2009. gada lēmums un apstrīdētais lēmums, esot iezīmējuši Komisijas acīmredzami nesaprātīgi bezdarbības periodi.

191

Arī administratīvā procesa ilgums kopumā pats par sevi esot nesaprātīgs, it īpaši ņemot vērā lietu, kurā tika pasludināts 2002. gada 15. oktobra spriedums Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582).

192

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesībās iestādēm ir prasīts, lai tās saprātīgā termiņā izskatītu lietas to veikto administratīvo procesu ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 284. punkts).

193

Proti, pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir vispārējs tiesību princips, kas ir pārņemts it īpaši Hartas 41. panta 1. punktā (spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 167. punkts; 2006. gada 11. aprīlis, Angeletti/Komisija, T‑394/03, EU:T:2006:111, 162. punkts, un 2013. gada 7. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑267/07, EU:T:2013:305, 61. punkts).

194

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka lietas izskatīšanas laikā Komisijā četri secīgi posmi kopumā ilga sešus gadus un vienu mēnesi:

195

Saskaņā ar judikatūru termiņa saprātīgums ir jāvērtē, ņemot vērā visus konkrētās lietas faktiskos apstākļus, it īpaši lietas iznākuma nozīmīgumu ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību, kā arī prasītāja un kompetento iestāžu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 187. un 188. punkts).

196

Tādējādi, pat pieņemot, ka citās lietās administratīvais posms pēc Savienības tiesas veiktās Komisijas lēmuma atcelšanas jauna lēmuma pieņemšanai atsāktā procesā būtu bijis īsāks nekā šīs lietas apstākļos, tas pats par sevi neļautu secināt, ka ir pārkāpts saprātīga termiņa princips.

197

Proti, termiņa saprātīgums ir jāpārbauda, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, it īpaši ņemot vērā šī sprieduma 195. punktā minētos kritērijus.

198

Pirmām kārtām, attiecībā uz lietas iznākuma nozīmīgumu ieinteresētajai personai ir jāatgādina, ka gadījumā, kad lieta ir saistīta ar konkurences tiesību pārkāpumu, pamatprasība par tiesisko drošību, kāda ir jāsaņem saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū konkurence netiek izkropļota, ir būtiskas intereses ne tikai pašai prasītājai un tās konkurentiem, bet arī trešām personām, tāpēc ka tiek skarts liels skaits personu un finansiālas intereses (skat. spriedumu, 2017. gada 1. februāris, Aalberts Industries/Eiropas Savienība, T‑725/14, EU:T:2017:47, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

199

Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatēja, ka prasītāja ir pārkāpusi EOTKL 65. panta 1. punktu, laikposmā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam piedaloties turpinātā nolīgumā vai saskaņotās darbībās saistībā ar stiegrojuma apaļtēraudu, kuru mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrole iekšējā tirgū.

200

Pamatojoties uz šo konstatējumu, Komisija prasītājai uzlika naudas sodu 5,125 miljonu EUR apmērā.

201

Ņemot vērā šos apstākļus, var uzskatīt, ka lietas iznākums prasītājai bija svarīgs.

202

Otrām kārtām, attiecībā uz lietas sarežģītību ir jānorāda, ka Komisijas pieļautās kļūdas attiecas uz secinājumiem, kuri ir jāizdara procesā no EOTK līguma darbības beigām.

203

Tomēr jāatgādina, kā to norāda Komisija, ka jautājumiem saistībā ar attiecīgās lietas faktiem piemērojamo regulējumu – gan attiecībā uz lietas būtību, gan procesu – EOTK līguma darbības izbeigšanās dēļ piemīt zināma sarežģītība.

204

Turklāt aizliegtā vienošanās aptvēra relatīvi ilgu laikposmu (10 gadi un 7 mēneši), attiecās uz ievērojamu tirgus dalībnieku skaitu (8 uzņēmumi, kas sastāvēja no 11 sabiedrībām, un viena profesionālā apvienība) un aptvēra ievērojamu apjomu pārbaužu laikā iesniegto vai iegūto dokumentu (aptuveni 20000 lappušu).

205

Ņemot vērā šos apstākļus, lieta ir jāuzskata par sarežģītu.

206

Trešām kārtām, runājot par lietas dalībnieku rīcību, ir jānorāda, ka Komisija ir veikusi pastāvīgu darbību liela administratīvajā procesā iesaistīto personu pieprasījumu skaita dēļ.

207

Tādējādi Komisijai apstrīdētā lēmuma pieņemšanas kontekstā bija jāizskata daudzas vēstules tajā pašā laikā, kad tai bija jāsagatavo 2018. gada 23. aprīļa uzklausīšana un jāizskata izlīguma priekšlikums, kuru konkrēti administratīvā procesa dalībnieki iesniedza 2018. gada 4. decembrī.

208

No šiem apstākļiem, aplūkojot tos kopumā, izriet, ka procesa administratīvo posmu ilgums nešķiet nesaprātīgs, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās sarežģītību tādā kontekstā, kurā Komisijai nevar pārmest neizskaidrojamu bezdarbības periodu to stadiju laikā, kuras iezīmēja minētos administratīvos posmus.

209

Tātad šis iebildums ir jānoraida.

210

Prasītāja kritizē tiesvedību ilgumu, kas tās ieskatā bija nesaprātīgs. Pirmkārt, šo procesu kopējais ilgums esot bijis divpadsmit gadi. Otrkārt, katra tiesvedība Vispārējā tiesā (lietas T‑77/03 un T‑70/10) ilga gandrīz piecus gadus.

211

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu administratīvajā procesā ir vispārējs tiesību princips, kas ir pārņemts it īpaši Hartas 41. panta 1. punktā.

212

Šajā pašā ziņā – lietas izskatīšanas saprātīga termiņa neievērošana ir procesuāls pārkāpums (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 191. punkts).

213

Proti, saskaņā ar Hartas 47. panta un ECPAK 6. pantu ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā neatkarīgā un objektīvā ar likumu izveidotā tiesā, kas izskata strīdus par tās civilajām tiesībām un pienākumiem vai jebkuras tai izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 177.–179. punkts, un 2012. gada 5. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, T‑214/06, EU:T:2012:275, 282. un 283. punkts).

214

Saskaņā ar judikatūru tas, ka Savienības tiesa ir pārkāpusi tai uzlikto pienākumu saprātīgā termiņā izskatīt tās izskatīšanai nodotās lietas, tiek sankcionēts nevis ar atcelšanas prasību un prasību atcelt vai samazināt naudas soda apmēru, bet ar prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 26. novembris, Gascogne Sack Deutschland/Komisija, C‑40/12 P, EU:C:2013:768, 89. punkts, un 2017. gada 21. septembris, Feralpi/Komisija, C‑85/15 P, EU:C:2017:709, 54. punkts).

215

Šī judikatūra ir izskaidrojama ar Savienības tiesas rūpēm, lai Komisijas pieņemta lēmuma tiesiskums netiktu padarīts atkarīgs no apstākļiem, kādos tiesa veic tiesvedību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 203. punkts).

216

Tādējādi šis iebildums ir jānoraida kā neiedarbīgs.

217

Prasītāja apstrīd kopējo ilgumu, kas bija nepieciešams lietas izskatīšanai kopš pirmajiem izmeklēšanas pasākumiem līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Tās ieskatā fakts, ka tā pieņemšanas brīdī šis ilgums bija gandrīz 19 gadi un attiecās uz darbībām, no kurām dažas bija notikušas pirms vairāk nekā 30 gadiem, padarot šo termiņu tādu, kas ir pretrunā saprātīga termiņa principam.

218

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pienākums ievērot saprātīgu termiņu ir piemērojams katram procesa posmam, kā arī uz to kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 230. un 231. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Solvay/Komisija, C‑109/10 P, EU:C:2011:256, 239. punkts).

219

Šajā lietā ir jākonstatē, ka laikposms, kurā norisinājās administratīvais process kopumā, bija ārkārtīgi ilgs, kas turklāt lika Komisijai samazināt prasītājai galu galā uzlikto naudas sodu (skat. šī sprieduma 169. punktu).

220

Tomēr administratīvā procesa kopējo ilgumu šajā lietā var izskaidrot ar lietas sarežģītību, ņemot vērā, ka dažos aspektos tas ir saistīts ar apstākļiem, kas attiecas uz lietu kā tādu, savukārt attiecībā uz citiem aspektiem tas ir saistīts ar lietas kontekstu, proti, EOTK līguma darbības beigām (skat. šī sprieduma 202.–205. punktu).

221

Protams, Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot sekas, kas izriet no EOTK līguma darbības beigām, un šo kļūdu dēļ Vispārējā tiesa un pēc tam Tiesa ir pasludinājušas [attiecīgo tiesību aktu] atcelšanu.

222

Tomēr šīs kļūdas, kā arī to iespējamā ietekme uz administratīvā procesa ilgumu ir jāizvērtē, ņemot vērā uzdoto jautājumu sarežģītību.

223

Turklāt administratīvā procesa kopējais ilgums daļēji ir radies pārtraukumu pārbaudes tiesā dēļ un tātad ir saistīts ar Savienības tiesā celto prasību skaitu par dažādiem lietas aspektiem.

224

Šajā ziņā jānorāda, ka uzņēmumu, kas ir tādā situācijā kā prasītāja, iespēja panākt, ka administratīvās iestādes un attiecīgā gadījumā Savienības tiesu iestādes izskata to lietas vairāk nekā vienu reizi, ir raksturīga sistēmai, ko Līgumu autori paredzēja, lai kontrolētu rīcību un darbības konkurences jomā.

225

Tātad uz administratīvās iestādes pienākumu veikt dažādas formalitātes un pasākumus pirms gala lēmuma pieņemšanas konkurences jomā un iespēju, ka par šīm formalitātēm vai pasākumiem var tikt celtas prasības, nevar atsaukties kā uz uzņēmuma argumentu procesa nobeigumā, lai norādītu, ka ir ticis pārsniegts saprātīgs termiņš (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietās Feralpi u.c./Komisija, C‑85/15 P, C‑86/15 P un C‑87/15 P, C‑88/15 P un C‑89/15 P, EU:C:2016:940, 70. punkts).

226

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka administratīvā procesa ilgums, skatot to kopumā, bija pārmērīgs un ka tātad tas bija šķērslis tam, lai Komisija pieņemtu jaunu lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods.

227

Tātad šis iebildums ir jānoraida.

228

Prasītāja apgalvo, ka nesaprātīgs administratīvā procesa ilgums ietekmēja tās tiesības uz aizstāvību šī procesa trešajā posmā, kas ietver laikposmu no 2017. gada 21. septembra sprieduma Feralpi u.c./Komisija (C‑85/15 P, EU:C:2017:709) līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai.

229

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 186. punktā, ka, lai tiesa varētu pasludināt Komisijas lēmuma atcelšanu saprātīga termiņa principa pārkāpumu dēļ, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Tā kā pirmais nosacījums (procesa nesaprātīgs ilgums) nav izpildīts, principā, atbildot uz ceturto iebildumu, nav jāpārbauda, vai administratīvā procesa ilgums ir kavējis tiesību uz aizstāvību īstenošanu. Tomēr šī pārbaude ir jāveic pilnības labad, lai sniegtu pilnīgu atbildi uz prasītājas paustajām bažām.

230

Pirmkārt, ir jākonstatē, ka procesa laikā, aplūkojot to kopumā, prasītājai vismaz septiņas reizes bija iespēja paust savu viedokli un izvirzīt savus argumentus (skat. šī sprieduma 3.–6., 10., 23. un 24. punktu).

231

It īpaši prasītāja varēja paust savu viedokli trešajā administratīvajā posmā savos 2018. gada 1. februāra apsvērumos, 2018. gada 23. aprīļa uzklausīšanā un 2018. gada 7. maija apsvērumos (skat. šā sprieduma 23.–25. punktu).

232

Otrkārt, pirmā pamata pārbaude ļāva konstatēt, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību neietekmēja ne tas, ka ne visi tirgus dalībnieki, kas piedalījās iepriekšējās uzklausīšanās, bija klāt 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā, ne tas, ka dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji brīdī, kad tie pauda savu viedokli padomdevējā komitejā, zināja, ka pirms tam pret attiecīgajiem uzņēmumiem tika pieņemti divi lēmumi, no kuriem vienu bija apstiprinājusi Vispārējā tiesa (skat. šī sprieduma 55.–149. punktu).

233

No šiem apstākļiem izriet, ka, pat pieņemot, ka administratīvā procesa ilgumu varētu uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā saprātīga termiņa principam, nosacījumi, kas jāizpilda, lai panāktu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, nav izpildīti, jo prasītāja nav varējusi pierādīt nevienu no minētā ilguma izrietošo tiesību uz aizstāvību aizskārumu.

234

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka nav izpildīta neviena no izvirzītajām prasībām, lai Vispārējā tiesa varētu atcelt apstrīdēto lēmumu saprātīga termiņa principa pārkāpuma dēļ.

235

Tādējādi šis iebildums un līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida.

237

Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot nepareizi izmantojusi savu rīcības brīvību, piešķirot prioritāti konkurences tiesību normu efektīvai piemērošanai un atturošai iedarbībai, nevis saprātīga termiņa principam. Apstrīdētajā lēmumā par šo aspektu neesot arī sniegts pietiekams pamatojums.

238

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Komisijai ar LESD 105. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums uzraudzīt LESD 101. un 102. panta piemērošanu.

239

Šajā ziņā Komisijai saskaņā ar judikatūru ir jādefinē un jāīsteno Savienības konkurences politika (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. oktobris, Vivendi/Komisija, T‑432/10, nav publicēts, EU:T:2013:538, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

240

Saistībā ar minēto Komisijai ir plaša rīcības brīvība, ko apliecina Regula Nr. 1/2003, saskaņā ar kuru, ja tā konstatē pārkāpuma esamību, tā, pirmkārt, “var” likt ieinteresētajiem uzņēmumiem to izbeigt (7. panta 1. punkts) un, otrkārt, uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kas izdarījuši pārkāpumu (23. panta 2. punkts).

241

Tādējādi konkurences jomā Komisijai neatkarīgi no veida, kā tā ir uzzinājusi par lietas apstākļiem, proti, it īpaši sakarā ar iesniegtu sūdzību vai pēc savas iniciatīvas, ir piešķirtas pilnvaras izlemt, vai sakarā ar rīcību būtu jāveic izmeklēšana, jāpieņem lēmums un jāuzliek naudas sods atkarībā no prioritātēm, ko tā nosaka konkurences politikas ietvaros.

242

Tomēr šo pilnvaru esamība neatbrīvo Komisiju no pienākuma norādīt pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. marts, LL‑Carpenter/Komisija, T‑531/18, nav publicēts, EU:T:2020:91, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

243

Tādā kontekstā, kurā, kā tas ir šajā lietā, pirmkārt, Komisijas pieņemtais lēmums ir atcelts divas reizes un, otrkārt, laiks, kas pagājis starp pirmajām izmeklēšanas darbībām un lēmuma pieņemšanu, bijis pārmērīgi ilgs, šai iestādei saskaņā ar labas pārvaldības principu ir jāņem vērā procesa ilgums un sekas, kādas šim ilgumam varēja būt uz tās lēmumu, lai izmeklētu attiecīgos uzņēmumus, un tātad šim vērtējumam ir jābūt ietvertam lēmuma pamatojumā.

244

Pirmām kārtām, ir jānorāda, kā tas izriet no atbildes uz trešo pamatu, ka saprātīga termiņa princips šīs lietas apstākļos netika pārkāpts.

245

No tā izriet, ka prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija esot nepareizi izmantojusi savu rīcības brīvību, jo tā neesot ņēmusi vērā, ka procedūras ilgums pārsniedza saprātīgu termiņu, uzreiz ir jānoraida.

246

Otrām kārtām, attiecībā uz Komisijas apstrīdētajā lēmumā sniegto pamatojumu katrā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 526.–529. apsvērumā un, otrkārt, šī lēmuma 536.–573. apsvērumā tā detalizēti norāda iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka ir jāpieņem jauns lēmums, ar ko tiek konstatēta pārkāpuma esamība un attiecīgajiem uzņēmumiem uzlikts naudas sods.

247

Tādējādi Komisija vispirms norādīja, ka tās ieskatā procesa ilgums nerada nekādu saprātīga termiņa principa pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 528. un 555. apsvērums) un ka uzņēmumu tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas, jo, pirmkārt, tie varēja iesniegt savus apsvērumus par procesa atsākšanu un, otrkārt, tie 2018. gada 23. aprīlī veiktajā uzklausīšanā arī bija izklāstījuši savus argumentus. Šajā ziņā tā precizēja, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka tā neesot varējusi pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību (minētā lēmuma 556. un 557. apsvērums).

248

Komisija tomēr atzina, ka ir pieļāvusi procesuālas kļūdas un ka šīs kļūdas varēja pagarināt procesa ilgumu.

249

Tieši tad Komisija apstrīdētajā lēmumā izsvēra vispārējo interesi nodrošināt konkurences tiesību normu efektīvu piemērošanu un rūpes novērst iespējamās pieļauto procesuālo kļūdu sekas (apstrīdētā lēmuma 559. punkts).

250

Šajā ziņā Komisija norādīja, ka attiecīgie uzņēmumi vienpadsmit gadus piedalījās pārkāpumā, kas tiek uzskatīts par vienu no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Tā norādīja, ka šādā kontekstā atkārtoti nepieņemt lēmumu, ar kuru konstatē uzņēmumu dalību minētajā pārkāpumā, būtu pretrunā vispārējām interesēm nodrošināt Savienības konkurences tiesību efektīvu piemērošanu un pārsniegtu interesi mazināt sekas, kas izriet no uzņēmumu adresātu pamattiesību iespējama pārkāpuma (apstrīdētā lēmuma 560. un 561. apsvērums).

251

Šīs līdzsvarošanas rezultātā Komisija nonāca pie secinājuma, ka, tā kā ir izdarīts pārkāpums, tad tikai ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu tā varētu nodrošināt, ka pārkāpuma izdarītāji nepaliks nesodīti un tiks efektīvi atturēti no līdzīgas rīcības nākotnē (apstrīdētā lēmuma 563.–569. apsvērums).

252

Analīzes beigās Komisija precizēja, ka, lai samazinātu negatīvās sekas, ko varētu radīt tā procesa ilgums, kura mērķis bija labot procesuālos trūkumus, kas radušies izmeklēšanas laikā un nav attiecināmi uz attiecīgajiem uzņēmumiem, tā nolēma samazināt uzlikto naudas sodu apmēru par 50 % (apstrīdētā lēmuma 570.–573. apsvērums).

253

Tādējādi šķiet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir sniegusi padziļinātu pamatojumu, skaidri un nepārprotami atklājot argumentāciju, ko tā izmantojusi, lai pamatotu jauna lēmuma pieņemšanu, neraugoties uz agrāk notikušajām divām atcelšanām.

254

Tātad šis iebildums ir jānoraida.

[..]

268

Prasītāja savos procesuālajos rakstos un tiesas sēdē apgalvoja, ka procesa nesaprātīga ilguma dēļ apstrīdētā lēmuma pieņemšana esot pretrunā samērīguma principam. Šajā ziņā tā izvirza trīs argumentus. Pirmkārt, administratīvais process neesot bijis jāatsāk. Otrkārt, tā kā minētais process tika atsākts, Komisija esot varējusi pieņemt lēmumu, neuzliekot sodu. Treškārt, tā kā Komisija esot kļūdaini uzlikusi naudas sodu, Vispārējai tiesai esot jāgroza tā apmērs.

269

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu nosprausto mērķi, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un nelabvēlīgās sekas nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1990. gada 13. novembris, Fedesa u.c., C‑331/88, EU:C:1990:391, 13. punkts, un 2005. gada 14. jūlijs, Nīderlande/Komisija, C‑180/00, EU:C:2005:451, 103. punkts).

270

Attiecībā uz pirmo prasītājas izvirzīto argumentu ir jāatgādina, ka šajā lietā Komisija ir atsākusi administratīvo procesu, kā tas tai ir atļauts judikatūrā gadījumā, ja tiek atcelts tās izdots tiesību akts (skat. šī sprieduma 49. un 51. punktu).

271

Kā izriet no pirmā un trešā pamata analīzes, administratīvā procesa atsākšana nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai, jo prasītāja nav pierādījusi nedz to, ka minētās procedūras ilgums bija pārmērīgs, nedz to, ka tās tiesības uz aizstāvību ir tikušas ietekmētas saskaņā ar šī sprieduma 172. punktā atgādināto judikatūru. Šajā lietā no pirmā un trešā pamata analīzes izriet, ka prasītāja nevar atsaukties uz šādiem pārkāpumiem.

272

Neraugoties uz to, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatojusi iemeslus, kuru dēļ administratīvā procesa atsākšana, kā arī jauna lēmuma pieņemšana un soda noteikšana tai šķiet pamatota:

273

Šādos apstākļos prasītājas pirmais arguments ir jānoraida.

274

Attiecībā uz prasītājas otro argumentu ir jāatgādina, ka Komisija ir centusies mazināt administratīvā procesa ilguma sekas attiecībā uz uzņēmumiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, tiem piešķirot naudas soda apmēra samazinājumu par 50 %.

275

Prasītājas ieskatā samērīguma princips tomēr nozīmē, ka šajā lietā, ja tiktu pieņemts trešais lēmums, naudas sods tai netiktu uzlikts.

276

Šajā ziņā, kā tika atgādināts šī sprieduma 172. punktā, saprātīga termiņa pārsniegšana, pieņemot, ka tā ir pierādīta, pati par sevi nav pietiekama, lai atceltu apstrīdēto lēmumu, jo šāda atcelšana attiecas tikai uz situācijām, kurās šāds pārkāpums ir kavējis tiesību uz aizstāvību īstenošanu.

277

Turklāt, kā atgādināts šī sprieduma 172. punktā, ja saprātīga termiņa pārsniegšana netraucē īstenot tiesības uz aizstāvību, radīto zaudējumu atlīdzību var prasīt, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesā.

278

Prasītāja kritizē šo nostāju, uzskatot, ka prasības par zaudējumu atlīdzību celšana nav “efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis”, jo tas vēl vairāk aizkavē tās tiesību uz saprātīgu termiņu pārkāpuma konstatējumu.

279

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir nostiprinātas Hartas 47. panta 1. punktā un ir prerogatīva, kuras ievērošana ir jānodrošina Savienības tiesai. Šīs tiesības ir jāīsteno, izmantojot Līgumā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kur atcelšanas prasība ir paredzēta, lai pārbaudītu Savienības tiesību aktu tiesiskumu, savukārt prasība par zaudējumu atlīdzību ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts ar tās iestāžu, struktūru vai aģentūru prettiesisko rīcību. Šajā sistēmā, lai panāktu nelabvēlīga akta atcelšanu, prasītājai ir jāpierāda, ka šī akta spēkā esamību ir ietekmējusi tā autora prettiesiskā rīcība.

280

Šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā būtu pieļauts kāds prettiesiskums, kas būtu saistīts ar tiesību uz saprātīgu termiņu pārkāpumu vai tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un kas var būt pamats tā atcelšanai.

281

Tādējādi prasītājas otrais arguments ir jānoraida.

282

Ar trešo argumentu prasītāja būtībā lūdz Vispārējo tiesu īstenot savu neierobežoto kompetenci, grozot tai uzliktā naudas soda apmēru, lai ņemtu vērā lietas apstākļus atbilstoši samērīguma principam.

283

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesa atbilstoši LESD 261. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam ir tiesīga īstenot savu neierobežoto kompetenci, ja tai izskatīšanai ir nodots jautājums par naudas soda apmēru (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 126. punkts).

284

Šajā lietā prasītāja ir iesniegusi šādu prasījumu Vispārējā tiesā, kā tas it īpaši izriet no prasības pieteikuma 158. punkta, kurā, atkārtojot savus prasījumus, tā norāda, ka vēlas vismaz saņemt naudas soda apmēra samazinājumu atbilstoši tostarp LESD 261. pantam.

285

Kad Savienības tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci, tā papildus vienkāršai tiesiskuma kontrolei, kas ļauj tikai noraidīt atcelšanas prasību vai (pilnībā vai daļēji) atcelt apstrīdētu tiesību aktu, var ņemt vērā visus faktiskos apstākļus, lai vajadzības gadījumā grozītu naudas soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, EU:C:2009:505, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 10. novembris, Google un Alphabet/Komisija (Google Shopping), T‑612/17, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:763, 605. punkts).

286

Īstenojot neierobežoto kompetenci, Savienības tiesa var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Siemens/Komisija, C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 334. punkts un tajā minētā judikatūra).

287

Šajos apstākļos Savienības tiesa vajadzības gadījumā var arī sniegt vērtējumus, kas atšķiras no tiem, kurus Komisija ir izmantojusi, lai noteiktu uzliktā naudas soda apmēru (skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 75. punkts).

288

Apstrīdētajā lēmumā Komisija, nekonstatējot ne saprātīga termiņa pārkāpumu, ne tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, piešķīra prasītājai naudas soda samazinājumu, ko tā ir pamatojusi šādi:

289

No tā izriet, ka, lai piešķirtu prasītājai uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu, Komisija būtībā ir balstījusies uz šādiem apstākļiem:

290

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija apsvērumos, kas minēti šī sprieduma 288. punktā, vairākkārt ir norādījusi, ka, piešķirot attiecīgā naudas soda apmēra samazinājumu, tā paredzēja “mazināt” vai “atlīdzināt”“kaitējumu”, proti, zaudējumus, kurus varēja radīt tās “kļūdas”, par kurām tā būtu vainojama.

291

Lai gan šādi jēdzieni parasti tiek asociēti ar tiesvedībām par zaudējumu atlīdzību, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka, piešķirot attiecīgā naudas soda apmēra samazinājumu, Komisijas nodoms bija nodrošināt, lai tiktu atlīdzināts kaitējums, ko izraisījusi prettiesiska rīcība. Nekur minētajā lēmumā Komisija neatzīst, ka būtu rīkojusies prettiesiski, piemēram, pārsniedzot procesa saprātīgu termiņu vai pārkāpjot prasītājas tiesības uz aizstāvību. Vairākās šī lēmuma rindkopās, gluži pretēji, tā atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru prasījums gadījumā, ja tiek izvirzīts iebildums par tiesvedības ilgumu, ir jāietver prasībā par zaudējumu atlīdzību (568. un 578. apsvērums).

292

Tādējādi, ņemot vērā šos dažādos apstākļus, ir jāuzskata, ka attiecīgā naudas soda apmēra samazinājuma, ko piešķīrusi Komisija, mērķis nebija atlīdzināt kaitējumu par prettiesisku rīcību, bet tikai ņemt vērā lietas apstākļus plašās rīcības brīvības ietvaros, kas tai ir atzīta, nosakot sodus, it īpaši ar 2009. gada 19. marta spriedumu Archer Daniels Midland/Komisija (C‑510/06 P, EU:C:2009:166, 82. punkts) (skat. šī sprieduma 288. punktu).

293

Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā naudas sodu nevar atcelt, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt pilnīgu konkurences tiesību piemērošanu pret prasītāju izvirzītajam īpaši smagam un ievērojami ilgam pārkāpumam, šī pārkāpuma iemeslus un pierādījumus, kā arī prasītājas līdzdalību tajā, kas nav pamatoti apstrīdēti (skat. septīto un astoto pamatu).

294

Tomēr ir jāņem vērā, ka prasītājai naudas sods tika uzlikts nevis dažu gadu laikā pēc pēdējās Komisijas konstatētās pretkonkurences rīcības, bet gan gandrīz 20 gadus vēlāk.

295

Šajā ziņā, nosakot naudas soda apmēru, kā viens no atbilstošajiem apstākļiem šajā lietā ir jāņem vērā tā atturošais raksturs.

296

Proti, atturošā rakstura ņemšana vērā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka naudas soda apmērs pietiekami stimulē attiecīgo uzņēmumu un vispār visus saimnieciskās darbības subjektus ievērot Savienības konkurences tiesību normas (skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 102. punkts).

297

Šajā lietā atturošās iedarbības mērķis attiecībā uz prasītāju vismaz daļēji jau ir ticis īstenots, pirmkārt, ar sodu, kas tai tika uzlikts ar 2002. gada lēmumu un pēc tam ar 2009. gada lēmumu, kā arī, otrkārt, ar to, ka šis sods procesa beigās varētu tikt saglabāts, ja prasītājas celtās prasības par šiem lēmumiem tiktu noraidītas vai ja šo lēmumu atcelšanas gadījumā tiktu pieņemts jauns lēmums, ar kuru no jauna tiek noteikts sods (skat. šī sprieduma 257. punktu).

298

Šādos apstākļos, īstenojot neierobežoto kompetenci, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā laiku starp pēdējo pretkonkurences rīcību un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, Komisijas veiktā naudas soda apmēra noteikšana minētajā lēmumā zemākā līmenī nekā pamatsumma 10,25 miljonu EUR apmērā, piemērojot savas Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), kas varētu palīdzēt Savienības tiesām, kad tās īsteno minēto kompetenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 80. punkts), šķiet pietiekama šajā lietā, lai radītu atturošo iedarbību.

299

Ņemot vērā iepriekš minēto, naudas soda apmēra samazinājums par 50 % sakarā ar laiku, kas pagājis starp pēdējo pretkonkurences rīcību un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, ir atbilstošs.

300

Nobeigumā ir:

301

Prasītāja apgalvo, ka non bis in idem princips, kā arī tā pamatā esošais tiesiskās drošības princips bija šķērslis apstrīdētā lēmuma pieņemšanai.

302

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

303

Šajā ziņā ir jānorāda, ka non bis in idem princips ir izteikts:

304

Būdams cieši saistīts ar res judicata principu, non bis in idem princips nodrošina tiesisko drošību un vienlīdzību, nodrošinot, ka tad, ja attiecīgā persona ir saukta pie atbildības un attiecīgā gadījumā arī sodīta, šī persona var būt droša, ka tā netiks vēlreiz saukta pie atbildības par to pašu pārkāpumu (spriedums, 2019. gada 3. aprīlis, Powszechny Zakład Ubezpieczeń na Życie, C‑617/17, EU:C:2019:283, 33. punkts).

305

It īpaši konkurences jomā princips non bis in idem principā aizliedz kādu uzņēmumu atkārtoti sodīt vai ierosināt lietu par pretkonkurences rīcību, par kuru tas ir sodīts vai atbildība ir noņemta ar iepriekšēju lēmumu, kas vairs nav pārsūdzams (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 59. punkts, un 2009. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Stainless/Komisija, T‑24/07, EU:T:2009:236, 178. punkts).

306

Non bis in idem principa piemērošana it īpaši nozīmē, ka ir lemts par pārkāpuma faktu vai ir pārbaudīts par to sniegtā vērtējuma tiesiskums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 60. punkts).

307

Ja šī prasība ir izpildīta, non bis in idem princips aizliedz no jauna izvērtēt pārkāpuma faktus pēc būtības, ja šī jaunā vērtējuma rezultātā:

308

Savukārt non bis in idem princips pats par sevi neizslēdz atkārtotu procesa uzsākšanu par vienu un to pašu pretkonkurences rīcību, ja pirmais lēmums tika atcelts ar formu saistītu iemeslu dēļ, nelemjot par pārmestajiem faktiem pēc būtības, jo atcelšanas lēmumu šādā gadījumā nevar uzskatīt par “attaisnošanu” šī termina krimināltiesību izpratnē (spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 62. punkts, un 2009. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Stainless/Komisija, T‑24/07, EU:T:2009:236, 190. punkts).

309

Šādā gadījumā ar jauno lēmumu uzliktie sodi tiek nevis pievienoti sodiem, kas tika uzlikti ar atcelto lēmumu, bet gan aizstāj tos (spriedumi, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 62. punkts, un 2009. gada 1. jūlijs, ThyssenKrupp Stainless/Komisija, T‑24/07, EU:T:2009:236, 190. punkts).

310

Šajā lietā ir jākonstatē, ka līdz šim nav pieņemts galīgs nolēmums par lietas būtību attiecībā uz prasītājas dalību tai pārmestajos pārkāpumos. Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu Komisijas izmantotā juridiskā pamata dēļ, un 2009. gada lēmums tika atcelts būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ, un nevienā no šiem diviem gadījumiem netika pieņemta galīgā nostāja par prasītājas izvirzītajiem pamatiem pēc būtības attiecībā uz prasītājas dalību tai pārmestajos faktiskajos apstākļos. 2014. gada 9. decembra spriedums Feralpi/Komisija (T‑70/10, nav publicēts, EU:T:2014:1031) ir vienīgais, kurā ir lemts par tādiem pamatiem, bet Tiesa to pilnībā atcēla. Šajos apstākļos nevar uzskatīt, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija būtu sodījusi prasītāju vai veikusi vajāšanu pret prasītāju divas reizes par vieniem un tiem pašiem faktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 63. punkts).

311

Attiecībā uz prasītājai apstrīdētajā lēmumā piemēroto sodu – ar to tika aizstāts 2009. gada lēmumā uzliktais sods, ar kuru savukārt tika aizstāts ar 2002. gada lēmumu uzliktais sods. Summas, ko prasītāja bija samaksājusi kā 2002. gada lēmumā noteikto un pēc tam 2009. gada lēmumā noteikto naudas sodu, tai tika atmaksātas pēc šo abu lēmumu atcelšanas.

312

Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka būtu pārkāpts non bis in idem princips.

313

Tiesiskās drošības principa pārkāpums, kas izrietētu no non bis in idem principa pārkāpuma, tādējādi arī ir jānoraida, un līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

314

Prasītāja izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3.–6. punktā paredzēto noilguma pārtraukšanas un apturēšanas tiesisko regulējumu. Tās ieskatā šis tiesiskais regulējums būtu jāatzīst par nepiemērojamu šajā tiesvedībā. Proti, tas radot situācijas, kurās, kā tas ir šajā lietā, Komisija varētu pieņemt jaunus lēmumus pēc atcelšanas, un šai iespējai nav noteikts laika ierobežojums. Šāds rezultāts esot pretrunā, pirmkārt, Hartas 41. un 47. pantam un, otrkārt, ECPAK 6. pantam, kuros ir noteikts pienākums procesos ievērot saprātīgu termiņu.

315

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

316

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka konkurences jomā noilguma termiņš Regulas Nr. 1/2003 25. pantā ir reglamentēts šādi:

317

Attiecībā uz saprātīga termiņa principu – tas nav noteikts vai iepriekš noteikts abstrakti attiecībā uz visiem procesiem, uz kuriem tas var attiekties, bet ir jāizvērtē, ņemot vērā katras lietas īpašos apstākļus, it īpaši strīda nozīmi, lietas sarežģītību, prasītājas rīcību un kompetento iestāžu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 187. un 188. punkts).

318

Prasītāja pārmet Savienības likumdevējam, ka tas Regulas Nr. 1/2003 25. pantā nav paredzējis maksimālo termiņu, pēc kura jebkāda Komisijas iejaukšanās būtu izslēgta pat tad, ja noilguma termiņš tiktu apturēts.

319

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1/2003 25. pants, kā tas ir ticis formulēts, izriet no Savienības likumdevēja, īstenojot tam piešķirtās pilnvaras, veiktās saskaņošanas starp diviem mērķiem, kuru sasniegšanai var būt nepieciešami savstarpēji pretēji pasākumi, proti, pirmkārt, nepieciešamību nodrošināt tiesisko drošību, novēršot iespēju bezgalīgi apšaubīt laika gaitā nostiprinājušās situācijas, kā arī, otrkārt, prasību nodrošināt tiesību ievērošanu, izmeklējot, konstatējot un sankcionējot par Savienības tiesību pārkāpumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 6. oktobris, Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija, T‑22/02 un T‑23/02, EU:T:2005:349, 82. punkts).

320

Šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka Savienības likumdevējs, saskaņojot šos dažādos mērķus, būtu pārsniedzis tam šajā ziņā atzīto rīcības brīvību. Proti, pilnvarām veikt pārbaudes un noteikt sodus ir paredzēti stingri ierobežojumi. Protams, noilguma termiņš tiek apturēts gadījumā, ja tiek celta prasība Savienības tiesā. Tomēr, lai šo iespēju īstenotu, tiek prasīts, lai pasākumus nodrošinātu paši uzņēmumi. Savienības likumdevējam nevar pārmest, ka pēc vairāku prasību celšanas, no kurām katru iesniedzis attiecīgais uzņēmums, procesa noslēgumā pieņemamais nolēmums tiek pieņemts pēc kāda noteikta termiņa.

321

Savienības likumdevēja īstenotā saskaņošana šķiet vēl jo atbilstošāka tāpēc, ka personas, kas sūdzas par nesaprātīgi ilgu procesu, var apstrīdēt šo ilgumu, ierosinot atcelt šī procesa noslēgumā pieņemto nolēmumu, un šāda atcelšana ir paredzēta situācijām, kad saprātīga termiņa pārsniegšana ir kavējusi tiesību uz aizstāvību īstenošanu, vai gadījumā, ja saprātīga termiņa pārsniegšana nerada tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesā (skat. šī sprieduma 172. punktu).

322

Tātad sestais pamats ir jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: