1

Prasītājs AM tika pieņemts darbā Eiropas Investīciju bankā (EIB) 2014. gada 1. jūnijā programmā “Joint Assistance to Support Projects in European Regions” (Jaspers), pamatojoties uz darba līgumu, kas noslēgts uz noteiktu laiku – vienu gadu – un kas pēc tam tika divas reizes pagarināts, attiecīgi no 2015. gada 1. jūnija līdz 2017. gada 31. maijam un pēc tam no 2017. gada 1. jūnija līdz 2020. gada 31. maijam.

2

Kopš sava pirmā darba līguma sākuma ar EIB līdz 2017. gada 31. martam viņš bija norīkots darbā EIB ārējā birojā Vīnē (Austrija).

3

Ar 2017. gada 23. marta vēstuli (turpmāk tekstā – “2017. gada 23. marta lēmums”) EIB apstiprināja prasītāja pārcelšanu no ārējā biroja Vīnē uz biroju Briselē (Beļģija) no 2017. gada 1. aprīļa līdz viņa tekošā līguma termiņa beigām, proti, 2020. gada 31. maijam.

4

No Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pastāvēja divas šī lēmuma versijas.

5

Pirmajā versijā, kas tika nodota prasītājam 2017. gada 23. martā, ir minēts, ka iecelšanu darbā ārējos birojos regulē EIB personālam piemērojamo administratīvo noteikumu (turpmāk tekstā – “administratīvie noteikumi”) VII pielikums.

6

Savukārt šī paša lēmuma otrajā versijā, ko prasītājs saņēma 2017. gada 24. martā un kas tika paziņota 2017. gada 28. martā, ir norādīts, ka šo pārcelšanu regulē šo noteikumu I pielikums.

7

2017. gada 5. jūlijā EIB paziņoja prasītājam jaunu lēmumu, kurš datēts ar 2017. gada 30. jūniju (turpmāk tekstā – “2017. gada 30. jūnija lēmums”) un kurā ietverti līgumiskie un administratīvie nosacījumi, kas piemērojami viņa pārcelšanai uz Briseli, un viņš tika aicināts izteikt savu piekrišanu tiem. Konkrētāk, šajā lēmumā bija precizēts, ka prasītāja pārcelšana neietilpst nedz administratīvo noteikumu 1.4. panta piemērošanas jomā, nedz speciālo piemērojamo normu šo noteikumu VII pielikuma izpratnē piemērošanas jomā un ka līdz ar to viņam nav tiesību saņemt ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu. Prasītājs nav nekad parakstījies, ka piekrīt minētam lēmumam.

8

2017. gada 5. oktobrī prasītājs lūdza uzsākt samierināšanas procedūru, lai apstrīdētu atteikumu viņam piešķirt šo pabalstu, kas paredzēts minēto noteikumu 1.4. pantā.

9

Ar 2017. gada 11. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “2017. gada 11. decembra lēmums”) EIB, pirmkārt, atkārtoja savu atteikumu izmaksāt prasītājam minēto pabalstu un, otrkārt, jautāja viņam, vai – lai gan ir iespējams, ka samierināšanas procedūra nenoved pie apmierinoša rezultāta, – viņš vēlas uzturēt savu pieteikumu par šīs procedūras uzsākšanu.

10

Ar 2017. gada 20. decembra vēstuli prasītājs apstiprināja šo pieteikumu, un 2018. gada 8. janvāra vēstulē EIB tam piekrita un uzsāka samierināšanas procedūru.

11

Savā 2018. gada 12. jūnija ziņojumā EIB samierināšanas komisija (turpmāk tekstā – “samierināšanas komisija”) secināja, ka prasītāja situācijai ir piemērojams administratīvo noteikumu 1.4. pants, kā arī to VII pielikums un ka līdz ar to viņam esot bijis jāsaņem ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts, sākot no 2017. gada 1. aprīļa.

12

2018. gada 6. novembrī prasītājs iesniedza Eiropas Ombudam sūdzību par sliktu pārvaldību, tādēļ ka viņš vēl nebija saņēmis lēmumu no EIB priekšsēdētāja pēc samierināšanas komisijas ziņojuma.

13

2018. gada 20. novembrī EIB priekšsēdētājs paziņoja prasītājam savu lēmumu (turpmāk tekstā – “2018. gada 20. novembra lēmums”) neņemt vērā minētās komisijas secinājumus, tādējādi apstiprinot EIB atteikumu viņam piešķirt ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu.

14

Prasītājs cēla šo prasību, 2019. gada 28. februārī iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.

15

Ar atsevišķu dokumentu 2019. gada 7. martā prasītājs lūdza nodrošināt anonimitāti atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 66. pantam, un tā viņam tika piešķirta 2019. gada 17. aprīlī.

16

BEI iebildumu rakstu iesniedza 2019. gada 17. maijā.

17

Prasītājs repliku iesniedza 2019. gada 10. jūlijā.

18

Procesa rakstveida daļa tika pabeigta pēc atbildes uz repliku iesniegšanas 2019. gada 22. augustā.

19

2019. gada 12. septembrī prasītājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. pantu lūdza organizēt tiesas sēdi.

20

Tā kā Vispārējās tiesas sastāvs tika mainīts, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2019. gada 16. oktobra lēmumu pārdalīja lietu jaunai tiesnesei referentei, kas ir norīkota pirmajā palātā, piemērojot Reglamenta 27. panta 3. punktu.

21

Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa prasītāja pieteikumu apmierināja un uzsāka mutvārdu procedūru.

22

2020. gada 3. martā Vispārējā tiesa sava Reglamenta 89. panta 3. punktā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva rakstveida jautājumus EIB, uz kuriem tā atbildēja noteiktajā termiņā.

23

2020. gada 14. aprīlī, turpinoties krīzei veselības jomā saistībā ar Covid‑19, Vispārējā tiesa jautāja lietas dalībniekiem, vai, neskatoties uz šo krīzi, tie vēlētos, lai apsvērumi tiek uzklausīti tiesas sēdē. 2020. gada 20. aprīlī prasītājs atbildēja, ka vēlas tikt uzklausīts. 2020. gada 8. maijā EIB atbildēja, ka tā nevēlas tikt uzklausīta.

24

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

25

BEI prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

Prasītājs lūdz atcelt divus apstrīdētos lēmumus un, cik nepieciešams, 2018. gada 20. novembra lēmumu, ciktāl ar to tiek noraidīti samierināšanas komisijas secinājumi un apstiprināti abi apstrīdētie lēmumi.

27

Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka abi apstrīdētie lēmumi, kas ir attiecīgi pieņemti 2017. gada 30. jūnijā un 11. decembrī, esot viņam nelabvēlīgi, jo ar tiem viņam tiek atteikts ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts. Viņš precizē, ka 2017. gada 11. decembra lēmumā tiek atkārtots EIB tās 2017. gada 30. jūnija lēmumā sniegtais atteikums.

28

Šajā ziņā, pat pieņemot, ka 2017. gada 11. decembra lēmums ir tikai 2017. gada 30. jūnija lēmumu apstiprinošs, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītājs, kurš ir cēlis savu prasību tiesā noteiktajā termiņā, ir tiesīgs apstrīdēt gan apstiprināto lēmumu, gan apstiprinošo lēmumu, gan arī abus lēmumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Otrkārt, kas attiecas uz 2018. gada 20. novembra lēmumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru it īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības ierēdņu civildienesta noteikumiem un ECB personālam piemērojamo tiesisko regulējumu, prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts pirmstiesas pieteikums, ar ko apstrīd nelabvēlīgo aktu, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Teeäär/ECB, T‑547/18, EU:T:2020:119, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 16. janvāris, SE/Padome, T‑231/17, nav publicēts, EU:T:2018:3, 21. punkts).

30

Vispārējā tiesa norāda, ka šī judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama šajā lietā.

31

Proti, ir svarīgi – runājot par pirmstiesas procedūru, kas raksturīga strīdiem starp EIB un tās darbiniekiem –, ka EIB personāla reglamenta 41. pants versijā, kas piemērojama tādiem darbiniekiem kā prasītājs, kuri uzsāka darbu EIB pēc 2013. gada 1. jūlija (turpmāk tekstā – “II personāla reglaments”), paredz, ka atbilstoši šai tiesību normai pirms prasības celšanas ir obligāti uzsākt samierināšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, SQ/EIB, T‑377/17, EU:T:2018:478, 71. punkts).

32

Šajā pantā ir noteikts:

“Jebkura prasība, ko par viņam nelabvēlīgu [EIB] tiesību aktu cēlis personāla loceklis, ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā.

Strīdi [..] obligāti jāizskata [EIB] samierināšanas komisijā pirms jebkādas prasības tiesā, un tas ir neatkarīgi no prasības celšanas Eiropas Savienības Tiesā.

Samierināšanas pieteikumu var iesniegt trīs mēnešu termiņā no faktu norises dienas vai no to tiesību aktu paziņošanas dienas, kas ir bijuši strīda pamatā.”

33

Tādējādi samierināšanas procedūras priekšmets ir atļaut izlīgumu strīdos starp EIB un tās darbiniekiem, un EIB priekšsēdētāja lēmums, ar kuru šī procedūra tiek izbeigta, ir tikai priekšnosacījums prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos, līdzīgi kā judikatūrā strīdos par Eiropas Savienības ierēdņu Civildienesta noteikumiem vai ECB personālam piemērojamo regulējumu, kas atgādināts iepriekš 29. punktā, ir jāuzskata, ka ar prasījumiem par atcelšanu, kas formāli bija vērsti pret EIB priekšsēdētāja lēmumu, ar kuru ir izbeigta samierināšanas procedūra, prasība tiek celta tiesā pret nelabvēlīgo aktu, kas ir šīs procedūras priekšmets, izņemot gadījumu, kad šim lēmumam ir atšķirīga piemērojamība no tā akta, par kuru ir samierināšanas procedūra. Proti, ja šajā lēmumā tiek pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai ja ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais akts, tas ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu, vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Mocová/Komisija, T‑347/12 P, EU:T:2014:268, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajā lietā, tā kā prasījumu daļai par 2018. gada 20. novembra lēmuma atcelšanu nav neatkarīga satura, jo ar minēto lēmumu tiek tikai noraidīts samierināšanas komisijas 2018. gada 12. jūnija atzinums, principā uz to pašu iemeslu pamata, kuri tika izmantoti apstrīdētajos lēmumos, tad nav jāspriež konkrēti par šo prasījumu daļu. Pārbaudot apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, tomēr ir jāņem vērā 2018. gada 20. novembra lēmumā norādītais pamatojums, jo šis pamatojums sakrīt ar apstrīdēto lēmumu pamatojumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2020. gada 26. marts, Teeäär/ECB, T‑547/18, EU:T:2020:119, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 16. janvāris, SE/Padome, T‑231/17, nav publicēts, EU:T:2018:3, 22. punkts).

35

Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību atbilstoši Reglamenta 130. pantam, EIB norāda, ka šī prasība ir nepieņemama tādēļ, ka prasītājs pieteikumu par samierināšanas procedūras uzsākšanu esot iesniedzis ārpus trīs mēnešu termiņa, kas paredzēts II personāla reglamenta 41. panta 3. punktā.

36

Šajā ziņā EIB galvenokārt apgalvo, ka diena, no kuras sākas termiņš, lai apstrīdētu to, ka netika izmaksāts ģeogrāfiskais pabalsts, bija 2017. gada 12. aprīlis, proti, datums, kurā prasītājs esot saņēmis savu pirmo paziņojumu par algu pēc viņa pārcelšanas uz ārējo biroju Briselē.

37

Proti, ciktāl prasītājs no šī paziņojuma par algu jau bija uzzinājis par to, ka pabalsts netiks izmaksāts, 2017. gada 30. jūnija lēmums esot tikai vienkārši EIB ieņemtās administratīvās nostājas apstiprinājums attiecībā uz viņu un līdz ar to tas neesot nelabvēlīgs akts.

38

Pakārtoti, EIB uzskata, ka pat prasītājam vislabvēlīgākajā gadījumā, kad šī lēmuma datums tiktu ņemts vērā kā dies a quo, jebkurā gadījumā izrādītos, ka prasītājs nav ievērojis trīs mēnešu termiņu, kas paredzēts II personāla reglamenta 41. panta 3. punktā.

39

Viņš apstrīd EIB iebildes par nepieņemamību pamatotību.

40

Vispirms jāatgādina, ka no brīža, kad tiek sniegts ikmēneša paziņojums par algu vai pensiju, sākas sūdzības iesniegšanas un prasības par administratīvo lēmumu celšanas termiņa tecējums, ja no minētā paziņojuma skaidri un pirmo reizi izriet šī lēmuma esamība un piemērošanas joma (skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, ZF/Komisija, T‑605/18, EU:T:2020:51, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā ziņā jānorāda, ka šī judikatūra tika piemērota situācijās, kad paziņojumos par algu, par kuriem tika celtas prasības, parādījās informācija par lēmumu esamību, kam ir tikai finansiāls priekšmets, un par to piemērošanas jomu, kuri pēc to rakstura var tikt atspoguļoti šādos paziņojumos par algu. Proti, paziņojumi par algu tika uzskatīti par nelabvēlīgiem aktiem, jo tajos bija atspoguļoti lēmumi tostarp par ierēdņa atalgojuma izmaksu, atalgojuma atgādinājuma procenti, korekcijas koeficienta piemērošana ierēdņa atalgojumam, ceļojuma izdevumu kompensācija, ekspatriācijas pabalsts, ģimenes pabalstu summa vai arī noteikta vecāku iemaksu likme par bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem (skat. spriedumu, 2007. gada 9. janvāris, Van Neyghem/Reģionu komiteja, T‑288/04, EU:T:2007:1, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Taču šajā lietā, pat ja ir taisnība, ka prasītāja paziņojums par algu par 2017. gada aprīli finansiālā veidā atspoguļoja viņa pārcelšanas uz ārējo Briseles biroju lēmuma sekas, tomēr nedz šis lēmums, nedz vēl jo vairāk minētais paziņojums par algu skaidri nenoteica EIB nostāju jautājumā par ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta piešķiršanu.

43

Proti, šajā ziņā ir jāuzskata, ka, pirmkārt, pabalsta neminēšana ieinteresētās personas paziņojumā par algu ne vienmēr nozīmē, ka administrācija ir atteikusi tiesības uz to (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 22. septembrisCanters/Komisija, 159/86, EU:C:1988:432, 7. punkts). Otrkārt, kā tika atgādināts iepriekš 5. un 6. punktā, prasītājs saņēma divas dažādas 2017. gada 23. marta lēmuma versijas, kuru salīdzinājums parādīja, kā viņš pareizi norāda, pretrunu sakarā ar viņa pārcelšanai piemērojamiem noteikumiem.

44

Šajos apstākļos un tā kā 2017. gada 30. jūnija lēmums ir pirmais, kurā tika skaidri izteikts EIB atteikums piešķirt prasītājam ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu, ir jāuzskata, ka šis lēmums ir pirmais prasītājam nelabvēlīgais akts, kura rezultātā ir sācies sūdzības iesniegšanas un prasības celšanas termiņa tecējums.

45

Saistībā ar šo pēdējo minēto ir jāprecizē, ka lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz prasības novēlotību attiecībā uz piemērojamā tiesiskajā regulējumā noteikto termiņu, ir pienākums pierādīt datumu, kurā apstrīdētais lēmums ir paziņots, un jebkurā gadījumā – datumu, kurā ieinteresētā persona ir uzzinājusi par to, ja runa ir par individuāla rakstura pasākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 29. novembris, WL/ERCEA, T‑493/17, nav publicēts, EU:T:2018:852, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Taču šajā lietā EIB, kurai ir pierādīšanas pienākums, neapstrīd nedz prasītāja apgalvojumu, nedz tā iesniegto pierādījumu, saskaņā ar kuru 2017. gada 30. jūnija lēmums viņam tika paziņots ar 2017. gada 5. jūlija vēstuli.

47

No tā izriet, ka diena, no kuras šajā lietā ir jārēķina termiņš samierināšanas pieteikuma iesniegšanai, ir 2017. gada 5. jūlijs – datums, kurā 2017. gada 30. jūnija lēmums tika paziņots prasītājam. Līdz ar to, 2017. gada 5. oktobrī iesniedzot savu pieteikumu samierināšanas procedūras uzsākšanai, prasītājs ir ievērojis termiņu, kas paredzēts II personāla reglamenta 41. panta trešajā daļā.

48

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka EIB izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

49

Savu atcelšanas prasījumu pamatojumam prasītājs izvirza četrus pamatus, kas ir, pirmkārt, par administratīvo noteikumu 1.4. punkta un šo pašu noteikumu VII pielikuma 11. panta pārkāpumu, otrkārt, par tiesiskās paļāvības, tiesiskās paredzamības un rūpības principu pārkāpumu, treškārt, par nediskriminācijas principa, EIB personāla Uzvedības kodeksa 1.3. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. panta pārkāpumu un, ceturtkārt, par labas pārvaldības un saprātīga termiņa principu pārkāpumu.

50

Pirmkārt, prasītājs būtībā norāda, ka viņa pārcelšana uz ārējo biroju Briselē netika nolemta uz pastāvīgu laiku, jo 2017. gada 23. marta lēmumā esot bijis skaidri norādīts, ka dienests ir uz laiku.

51

Otrkārt, prasītājs apstrīd EIB sniegto administratīvo noteikumu 1.4. panta interpretāciju, kā arī šo noteikumu VII pielikuma 11. panta interpretāciju, jo EIB uz ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta piešķiršanu esot attiecinājusi nosacījumu, ka darbinieks tiek reintegrēts EIB galvenās mītnes birojā Luksemburgā (Luksemburga) pēc viņa dienesta beigām ārējā birojā.

52

Šajā ziņā prasītājs precizē, ka minēto noteikumu 1.4. pantā esot bijis paredzēts, ka vienīgie nosacījumi šī pabalsta piešķiršanai ir, pirmkārt, darbinieka pārcelšana uz citu darba vietu Eiropas Savienībā un, otrkārt, iepriekšējā dienesta ilgums vismaz 12 mēneši. Tādējādi viņam esot tiesības uz minēto pabalstu, jo, pirmkārt, viņš ticis pārcelts uz citu darba vietu Savienībā, proti, uz ārējo biroju Briselē, un, otrkārt, viņš ir nostrādājis 12 mēnešus iepriekšējā darba vietā, jo ārējā birojā Vīnē viņš ir nostrādājis trīs gadus.

53

EIB apstrīd šos argumentus, būtībā iebilstot, ka ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts tiek piešķirts tikai tiem darbiniekiem, kas tiek iecelti amatā uz precīzu laiku un kas pēc dienesta laika šādā birojā tiek reintegrēti EIB galvenajā mītnē, pat gadījumā, kad ar “EIB galveno mītni” jāsaprot ne tikai mītne Luksemburgā, bet arī visās citās darba vietās vai ārējā birojā. Konkrētāk, tā apgalvo, ka no administratīvo noteikumu VII pielikuma 2. panta 2. punkta izriet, ka tad, ja ārējā birojā pastāvīgi ieceltai personai beidzas darba līgums konkrētajā EIB ārējā birojā, tai nav tiesību uz minēto pabalstu.

54

Tā tas esot gadījumā ar prasītāju, kurš ticis iecelts pastāvīgā dienestā ārējā birojā Briselē līdz viņa līguma beigām un bez iespējas tikt reintegrētam EIB mītnes birojā pēc šī dienesta beigām.

55

Lai atbildētu uz šo pamatu, ir jāatbild uz jautājumu par to, kādi nosacījumi ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta piešķiršanai ir gadījumā, kad notiek norīkošana uz ārējo EIB biroju Savienībā, un, konkrētāk, vai – kā apgalvo EIB – uz šī pabalsta piešķiršanu attiecas arī nosacījums par ieinteresētās personas atgriešanos tās mītnes birojā pēc norīkojuma uz šo ārējo biroju.

56

Vispirms ir svarīgi norādīt, ka ģeogrāfiskās mobilitātes piešķiršanas nosacījumus pārcelšanas gadījumā uz EIB ārējo biroju Savienībā regulē administratīvo noteikumu 1.4. pants.

57

Šis pants ir izteikts šādi:

“Ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts tiek piešķirts personāla loceklim, kurš tiek pārcelts uz amata vietu Eiropas Savienībā. Norīkojuma ilgums tiek noteikts uz laika posmu no viena līdz trim gadiem un var tikt pagarināts par vienu gadu, uz maksimālo piecu gadu ilgumu.

Pabalstu izmaksā, sākot no faktiskās pārcelšanas dienas, un visu dienesta laiku. Lai uz to būtu tiesības, personāla loceklim ir jābūt nostrādājušam vismaz 12 mēnešus iepriekšējā dienesta vietā.

Ja notiek pārcelšana uz Luksemburgu, pabalsts tiek izmaksāts maksimums vienu gadu.

[..]

Ja norīkojums ir uz [EIB] ārējo biroju Eiropas Savienībā, ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts tiek piešķirts ar nosacījumiem, kas paredzēti [administratīvo noteikumu] VII pielikumā.”

58

No minētā panta gramatiskās interpretācijas izriet, kā pareizi norāda prasītājs, ka ir jāizpilda abi kumulatīvie nosacījumi, lai varētu iegūt ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu pārcelšanas gadījumā uz EIB ārējo biroju Savienībā, proti, pirmkārt, pārcelšanai jābūt uz citu darba vietu Savienībā uz laika posmu no viena līdz pieciem gadiem un, otrkārt, jābūt nostrādātiem vismaz 12 mēnešiem dienestā iepriekšējā darba vietā. No minētā panta teksta tātad izriet, ka tad, ja šie abi nosacījumi ir izpildīti, ieinteresētajai personai ir tiesības uz šo pabalstu visu dienesta laiku ārējā birojā, uz kuru tā ir pārcelta.

59

Tātad vispirms ir jākonstatē, ka šis pants neietver nevienu tiešu atsauci uz nosacījumu par dienesta ārējā birojā Savienībā pagaidu raksturu, uz ko atsaucas EIB, kura apgalvo, ka, lai varētu saņem minēto pabalstu, darbinieks ir jāintegrē tās mītnes birojā pēc dienesta laika beigām.

60

Tomēr, piemērojot pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

It īpaši runājot par kontekstu, ir svarīgi norādīt, ka, lai gan administratīvo noteikumu 1.4. pants regulē nosacījumus ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta piešķiršanai, savukārt šo noteikumu VII pielikums ir tas, kurā ir ietverti speciālie noteikumi, kas piemērojami EIB ārējos birojos norīkotajam personālam. Šajā ziņā jāprecizē, ka, lai gan 1.4. panta pēdējā punktā ir tieša atsauce uz šo pielikumu tikai attiecībā uz pārcelšanu uz ārējo biroju ārpus Savienības teritorijas, minētā pielikuma 1. pantā ir skaidri paredzēts, ka tas ir piemērojams arī EIB ārējā birojā Savienībā norīkotajam personālam, un lietas dalībnieki turklāt ir vienisprātis par šo interpretāciju. Tātad minēto noteikumu 1.4. pants un līdz ar to aplūkojamā pabalsta piešķiršanas nosacījumi gadījumā, kad pārcelšana notiek uz EIB ārējo biroju Savienībā, ir jāinterpretē šajā kontekstā.

62

Konkrēti, administratīvo noteikumu VII pielikuma 2. pantā “Dienesta ilgums” ir paredzēts:

“Dienests ārējā birojā principā ir iespējams uz laiku līdz trim gadiem. [EIB] var pēc sava uzskata un dienesta interesēs pagarināt to līdz maksimālajam sešu gadu termiņam.

Pēc iepriekšējā apakšpunktā paredzētā dienesta termiņa beigām attiecīgais personāla loceklis tiek reintegrēts [EIB] mītnes birojā. Viņš tiek iecelts tāda paša funkcionālā līmeņa amatā (ja tā darba līgumu regulē I personāla reglaments) vai tādā pašā pakāpē (ja tā darba līgumu regulē II personāla reglaments), kādu tas ir ieņēmis viņa dienesta beigās ārējā birojā.”

63

Minētā pielikuma 11. pantā ir noteikts, ka ārējā birojā amatā ieceltiem personāla locekļiem ir tiesības uz ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu, kas paredzēts administratīvo noteikumu 1.4. pantā.

64

Tātad no administratīvo noteikumu VII pielikuma 2. un 11. panta kopīga lasījuma izriet, ka dienests ārējā birojā nevar būt ilgāks kā tas, kas paredzēts piemērojamā tiesiskajā regulējumā, un šī dienesta laikā darbiniekam, kurš izpilda atbilstošajos administratīvajos noteikumos paredzētos nosacījumus, ir tiesības uz ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu. Turklāt ir paredzēts, ka šī dienesta beigās attiecīgais darbinieks tiek reintegrēts EIB mītnes birojā.

65

Tādējādi ir jākonstatē, ka reintegrācija EIB mītnes birojā, kas paredzēta administratīvo noteikumu VII pielikuma 2. pantā, atspoguļo nevis ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta piešķiršanas nosacījumu, bet tikai loģisko pagaidu dienesta ārējā birojā laikposma iznākumu darbiniekiem, kuru līguma beigu termiņš vēl nav iestājies un kuri ir jāintegrē EIB mītnes birojā šī perioda beigās. Minētajā pantā turklāt ir paredzēta garantija, saskaņā ar kuru šī laikposma beigās attiecīgie darbinieki tiek iecelti tāda paša funkcionālā līmeņa vai tādas pašas pakāpes amatā, kādu tie ieņēma viņu iecelšanas ārējā birojā beigās.

66

Protams, ir jākonstatē, ka, lai gan administratīvo noteikumu VII pielikums ir paredzēts, lai to piemērotu – kā tas ir precizēts tā 1. pantā – “[EIB] personāla locekļiem, kas iecelti amatā ārējā birojā ārpus Savienības”, neviens šī pielikuma noteikums, pat neviens vispārīgais noteikums, neregulē tāda darbinieka gadījumu, kura darba līgums uz noteiktu laika beidzas viņa dienesta birojā beigās.

67

Tomēr, lai gan nav precīzas normas šai sakarā, nav atbalstāms EIB arguments, ka šādos apstākļos šāda pārcelšana ir jāuzskata par pastāvīgu, tādējādi administratīvo noteikumu 1.4. pants nav piemērojams.

68

Proti, ir svarīgi norādīt, ka premisa, uz kuru balstīts šis arguments, proti, prasītāja pārcelšanas pastāvīgais raksturs, ir kļūdaina.

69

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no 2017. gada 23. marta lēmuma – lai arī kāda versija ir tikusi izsniegta prasītājam – skaidri izriet, ka, pirmkārt, viņa pārcelšana uz ārējo biroju Briselē bija efektīva līdz viņa līguma beigām, proti, 2020. gada 31. maijam, otrkārt, gadījumā, ja šis līgums tiktu pagarināts, būtu jāpārskata šīs iecelšanas amatā noteikumi un nosacījumi; treškārt, dienestam EIB ārējos birojos maksimālais ilgums ir seši gadi un tas nevar tikt pagarināts ilgāk par tekošā līguma termiņu.

70

Tādējādi ir jākonstatē, ka prasītāja faktiskā norīkojuma ilgums uz Briseles ārējo biroju atbilda, kā tas paredzēts 2017. gada 23. marta lēmumā, konkrētam laikposmam – no 2017. gada 1. aprīļa līdz 2020. gada 31. maijam.

71

Šādos apstākļos jānorāda, ka ne tikai pārcelšana uz ārējo biroju uz atbilstošo administratīvo noteikumu pamata nevar tikt pēc sava rakstura uzskatīta par “pastāvīgu”, jo tā jau no paša sākuma ir ierobežota līdz maksimālajam minētajās normās paredzētajam ilgumam, bet pat gadījumā, kad EIB personāla loceklis tiek iecelts šādā birojā uz laikposmu, kurš sakrīt ar viņa līguma uz noteiktu laiku beigu datumu, kā tas ir šajā lietā, šis personāla loceklis ir tiesīgs saņemt šo pabalstu, ja viņš izpilda divus kumulatīvus nosacījumus, kas paredzēti administratīvo noteikumu 1.4. pantā un norādīti iepriekš šī sprieduma 58. punktā.

72

No visa iepriekš minētā izriet, ka, atsakot prasītājam piešķirt ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu, EIB nav ievērojusi administratīvo noteikumu 1.4. pantu.

73

Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina.

74

Līdz ar to un bez nepieciešamības lemt par citiem prasītāja izvirzītajiem pamatiem viņa atcelšanas prasījumu pamatojumam, viņa prasījumi ir jāapmierina un jāatceļ apstrīdētie lēmumi, ar kuriem prasītājam tiek atteikts ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsts.

75

Prasītājs būtībā lūdz, pirmkārt, atlīdzināt apgalvoto mantisko kaitējumu, kas radies no ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta neizmaksāšanas kopš 2017. gada 1. aprīļa, un, otrkārt, apgalvotā morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no EIB inertuma sakarā ar samierināšanas procedūras noslēgšanu.

76

Ar savu prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu pirmo daļu prasītājs būtībā lūdz izmaksāt 36045,60 EUR, kas atbilst ģeogrāfiskās mobilitātes pabalsta summai no 2017. gada 1. aprīļa līdz brīdim, kad ir iesniegta šī prasība. Šī summa esot jāpalielina par 1567,20 EUR par katru papildu mēnesi.

77

Ar savu prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu otro daļu prasītājs lūdz samaksāt nokavējuma procentus pēc ECB noteiktās likmes, tai pieskaitot divus procentpunktus par summām, kuras minētas šī sprieduma 76. punktā.

78

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 266. panta pirmajai daļai iestādei vai struktūrvienībai, kuras pieņemtais akts ir atcelts, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, kas ietver atceļošā sprieduma izpildi. Taču ar šiem pieteikumiem prasītājs vēlas, lai EIB tiktu piespriests samaksāt viņam summu, kas ir maksājama, pamatojoties uz lēmumu, kurš jāpieņem, izpildot šo atceļošo spriedumu.

79

Tā kā šie pieteikumi līdz ar to ir priekšlaicīgi, tos nevar apmierināt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, ZS/BEI, T‑659/18, nav publicēts, EU:T:2020:281, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Savu prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu trešajā daļā prasītājs norāda, ka EIB priekšsēdētājs nav pēc samierināšanas komisijas ziņojuma saņemšanas saprātīgā termiņā pieņēmis savu lēmumu, un tas izraisot EIB atbildību.

81

Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka papildus jau tā grūtai finansiālai situācijai, kurā viņš atradās tādēļ, ka nesaņēma ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu, nenoteiktība EIB priekšsēdētāja lēmuma neesamības dēļ pēc šī ziņojuma, kas likusi viņam vērsties pie Eiropas Ombuda, viņam esot radījusi morālo kaitējumu, kuru viņš novērtē 2000 EUR apmērā.

82

ECB apstrīd šos argumentus.

83

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var tikt uzskatīta par atbilstošu atlīdzinājumu, kurš principā ir pietiekams par visu morālo kaitējumu, kas varēja būt radīts ar šo aktu. Tomēr tas tā nav, ja prasītājs pierāda, ka ir cietis tādu morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā prettiesiskuma un kas nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, BZ/Komisija, T‑336/19, nav publicēts, EU:T:2020:210, 54. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Bodson u.c./EIB, T‑504/16 un T‑505/16, EU:T:2017:603, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Turpinot – no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, kuru ir cēlis ierēdnis vai darbinieks, iestādes atbildības iestāšanā nozīmē, ka ir izpildīti visi trīs nosacījumi attiecībā uz tai pārmestās rīcības prettiesiskumu, apgalvoto zaudējumu patiesumu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un norādītajiem zaudējumiem. Šie trīs atbildības iestāšanās nosacījumi ir kumulatīvi, kas nozīmē, ka tad, ja viens no tiem nav izpildīts, iestādes atbildība nevar iestāties. Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāpārbauda noteiktā secībā (skat. rīkojumu, 2020. gada 11. jūnijs, Vanhoudt u.c./EIB, T‑294/19, nav publicēts, EU:T:2020:264, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šajā lietā morālais kaitējums, kuru norāda prasītājs, būtībā ir radies no nenoteiktības sajūtas, ko izraisījusi pārmērīga kavēšanās no EIB priekšsēdētāja puses lēmuma pieņemšanā, ar kuru tika noslēgta samierināšanas procedūra.

86

Taču, lai gan šādu kaitējumu var uzskatīt par nodalāmu no apstrīdēto lēmumu atcelšanu pamatojošā prettiesiskuma, proti, administratīvo noteikumu 1.4. panta pārkāpuma, tomēr jākonstatē, ka prasības pieteikumā nav ietverts neviens pierādījums par prasītāja apgalvoti ciestā morālā kaitējuma apmēru.

87

Šādos apstākļos prasītāja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu trešā daļa ir jānoraida.

88

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ, ciktāl ar tiem tiek atteikts piešķirt prasītājam ģeogrāfiskās mobilitātes pabalstu, un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

89

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EIB nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: