I. Lūgums sniegt atzinumu

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Atbilstošās direktīvas par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās

B. Atbilstošās direktīvas par kopējo patvēruma politiku

C. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība

III. Stambulas konvencija un tās parakstīšana, ko veic Savienība

A. Stambulas konvencijas analīze

B. Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas lēmumu priekšlikumi

C. Lēmums par parakstīšanu 2017/865

D. Lēmums par parakstīšanu 2017/866

IV. Parlamenta lūgumā sniegt atzinumu paustie apsvērumi

A. Par faktiem un procedūru

B. Par atbilstošiem juridiskajiem pamatiem Stambulas konvencijas noslēgšanai

C. Par Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas dokumentu sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos

D. Par dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” praksi

V. Tiesai iesniegto apsvērumu kopsavilkums

A. Par faktiem un procedūru

1. Par dalībvalstu veiktu Stambulas konvencijas parakstīšanu un ratificēšanu

2. Par Stambulas konvencijas parakstīšanas procedūru Padomē

3. Par Stambulas konvencijas noslēgšanas procedūru Padomē

B. Par lūguma sniegt atzinumu pieņemamību

1. Par atbilstošiem juridiskajiem pamatiem Stambulas konvencijas noslēgšanai

2. Par Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas dokumentu sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos

3. Par dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” praksi

C. Par lūguma sniegt atzinumu būtību

1. Par atbilstošiem juridiskajiem pamatiem Stambulas konvencijas noslēgšanai

a) Par Savienības “plašu” vai “ierobežotu” pievienošanos Stambulas konvencijai

b) Par Savienības kompetenču identifikācijas kritērijiem

c) Par attiecībām starp Stambulas konvenciju un Savienības “acquis”

d) Par LESD 82. panta 2. punktu

e) Par LESD 84. pantu

f) Par LESD 78. panta 2. punktu

g) Par LESD 83. panta 1. punktu

2. Par Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas dokumentu sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos

3. Par dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” praksi

a) “Savstarpējas vienošanās” prakses izklāsts

b) Par “savstarpējas vienošanās” prakses saderību ar LES 13. panta 2. punktu, kā arī ar LESD 2.–6. pantu un 218. panta 2., 6. un 8. punktu

c) Par “savstarpējas vienošanās” prakses saderību ar pilnvaru piešķiršanas, lojālas sadarbības starp Savienību un tās dalībvalstīm, Savienības ārējās pārstāvības vienotības principiem un starptautiskajām publiskajām tiesībām

VI. Tiesas nostāja

A. Par lūguma sniegt atzinumu pieņemamību

B. Par dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” praksi

C. Par atbilstošiem juridiskajiem pamatiem Stambulas konvencijas noslēgšanai

D. Par Stambulas konvencijas noslēgšanas akta sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos

VII. Atbilde uz lūgumu sniegt atzinumu

–

Eiropas Parlamenta vārdā – D. Warin un A. Neergaard, kā arī O. Hrstková Šolcová, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet un J.‑C. Halleux, pārstāvji,

–

Bulgārijas valdības vārdā – E. Petranova, L. Zaharieva, T. Mitova un M. Georgieva, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, J. Vláčil un M. Švarc, kā arī K. Najmanová, pārstāvji,

–

Dānijas valdības vārdā – M. P. Jespersen, pārstāvis,

–

Īrijas vārdā – M. Browne un G. Hodge, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz P. McGarry un S. Kingston, SC,

–

Grieķijas valdības vārdā – K. Boskovits, pārstāvis,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta, pārstāve,

–

Francijas valdības vārdā – J.‑L. Carré, D. Dubois un T. Stéhelin, kā arī A.‑L. Desjonquères, pārstāvji,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un P. Csuhány, pārstāvji,

–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un E. Samoilova, kā arī H. Tichy, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un A. Miłkowska, pārstāvji,

–

Slovākijas valdības vārdā – B. Ricziová, pārstāve,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo un J. Heliskoski, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – S. Boelaert, kā arī B. Driessen un A. Norberg, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Bouquet un T. Ramopoulos, kā arī C. Cattabriga un S. Grünheid, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt atzinumu, ko Tiesai iesniedzis Eiropas Parlaments, ir formulēts šādi:

2

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/36/ES (2011. gada 5. aprīlis) par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (OV 2011, L 101, 1. lpp.), kas ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti, 1. pantā ir noteikts:

“Ar šo direktīvu tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Ar to arī, ņemot vērā dzimumu perspektīvu, tiek ieviesti vienoti noteikumi, lai pastiprinātu šā nozieguma novēršanu un no tā cietušo aizsardzību.”

3

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/93/ES (2011. gada 13. decembris) par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV 2011, L 335, 1. lpp., un labojums – OV 2012, L 18, 7. lpp.), kas ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti, 1. pantā ir precizēts:

“Ar šo direktīvu tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz seksuālu vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālu izmantošanu, bērnu pornogrāfiju un uzmākšanos bērniem seksuālos nolūkos. Ar to arī tiek ieviesti noteikumi, lai pastiprinātu minēto noziegumu novēršanu un tajos cietušo aizsardzību.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV 2012, L 315, 57. lpp.), kas ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti, 11. apsvērumā ir noteikts:

“Šajā direktīvā nosaka minimālos noteikumus. Dalībvalstis var paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni.”

5

Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā un 5. punktā ir precizēts:

“4.   Šī direktīva neattiecas uz šādiem labvēlīgākiem noteikumiem:

[..].

5.   Šī direktīva neskar dalībvalstu iespējas pieņemt vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus.”

6

Padomes Direktīvas 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 3. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro, neierobežojot labvēlīgākus noteikumus:

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 13. pantu:

“Dažas dalībvalstis var izdot uzturēšanās atļaujas ar pastāvīgu vai neierobežotu derīguma termiņu ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki kā tie, kurus paredz šī direktīva. Šādas uzturēšanās atļaujas nepiešķir uzturēšanās tiesības citās dalībvalstīs, kā paredzēts šīs direktīvas III nodaļā.”

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 4. pantā ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro, neierobežojot labvēlīgākus noteikumus:

2.   Šī direktīva neierobežo tādus noteikumus, kas varētu būt labvēlīgāki trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri noteikti [Savienības] tiesību aktos imigrācijas un patvēruma jomā.

3.   Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki personām, uz kurām tie attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai.

4.   Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem saskaņā 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu neattiecas šī direktīva, dalībvalstis:

9

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.), ar ko aizstāta Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 3. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus standartus, lai noteiktu, kas kvalificējams kā bēglis vai persona, kura tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību, un noteiktu starptautiskās aizsardzības saturu, ciktāl šādi standarti ir saderīgi ar šo direktīvu.”

10

Direktīvas 2004/83, kura, lai arī atcelta ar Direktīvu 2011/95, joprojām ir saistoša Īrijai, 1. pantā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt obligātos standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu.”

11

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/EK (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 5. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus procedūru standartus, piešķirot vai atņemot starptautisko aizsardzību, ja vien minētie standarti atbilst šai direktīvai.”

12

Padomes Direktīvas 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), kura, lai gan ir atcelta ar Direktīvu 2013/32, joprojām ir piemērojama Īrijai, 1. pantā ir precizēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt minimālos standartus dalībvalstu piemērotajās procedūrās bēgļa statusa piešķiršanai un atņemšanai.”

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.), kura ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dānijas Karalisti un Īriju, 4. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus tādu pieteikuma iesniedzēju un pieteikuma iesniedzēja citu tuvu radinieku uzņemšanas nosacījumu jomā, kas ir tajā pašā dalībvalstī, ja tie ir atkarīgi no pieteikuma iesniedzēja, vai arī humānu apsvērumu dēļ, ciktāl šādi noteikumi ir saderīgi ar šo direktīvu.”

14

Regulas Nr. 31 (EEK), 11 (EAEK), ar kuru nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas Civildienesta noteikumus un pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1962, 45, 1385. lpp.), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1416/2013 (2013. gada 17. decembris) (OV 2013, L 353, 24. lpp.), otrajā apsvērumā tostarp ir noteikts, ka Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības noteikumi ir paredzēti, “lai [Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki] varētu pildīt savus amata pienākumus apstākļos, kas nodrošina vislabāko dienesta darbību” [Neoficiāls tulkojums].

15

Stambulas konvencija, kuras galīgo tekstu Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma 2011. gada 7. aprīlī, tika atvērta parakstīšanai 2011. gada 11. maijā šīs komitejas 121. sesijā Stambulā (Turcija). Šajā konvencijā, kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā, ir ietverta preambula, 12 nodaļas, kurās ietilpst 81 pants, un pielikums par privilēģijām un imunitāti, kas ir piemērojams konvencijas 66. pantā minētās “ekspertu grupas vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai” (GREVIO) locekļiem.

16

Stambulas konvencijas preambulā tostarp ir ietverta atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, Eiropas Padomes Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību, Eiropas Padomes Konvencija par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 1249. sēj., 13. lpp.) un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, it īpaši Konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā, kas parakstīta Ženēvā 1949. gada 12. augustā (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 75. sēj., 287. lpp.).

17

Šajā preambulā ir atzīts, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski nevienlīdzīgu spēku samēru sievietes un vīrieša starpā, kura rezultātā vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes, ka vardarbība pret sievietēm, kas ir ar dzimumu saistīta vardarbība, ir strukturāla un ka vardarbība pret sievietēm ir viens no ietekmīgākajiem sociālajiem mehānismiem, ar kura palīdzību sievietes tiek turētas vīriešu pakļautībā.

18

Saskaņā ar tās I nodaļas “Mērķi, definīcijas, līdztiesība un diskriminācijas aizliegums, vispārējie pienākumi” 1. pantu Stambulas konvencijas mērķis tostarp ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības un novērst šādu vardarbību, sodīt par to un to izskaust, sekmēt jebkādas diskriminācijas pret sievietēm izskaušanu un izstrādāt visaptverošu aizsardzības un palīdzības sistēmu, politiku un pasākumus. Šajā tiesību normā ir arī norādīts, ka šai konvencijai ir pievienots īpašs uzraudzības mehānisms.

19

Saskaņā ar minētās konvencijas 3. panta c) punktu ar terminu “dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Saskaņā ar šī panta f) punktu termins “sieviete” attiecas arī uz meitenēm, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu.

20

Saskaņā ar Stambulas konvencijas 5. un 6. pantu šīs konvencijas dalībvalstis apņemas rīkoties, lai novērstu, izmeklētu, sodītu un nodrošinātu atlīdzinājumu par vardarbības darbībām, uz kurām attiecas minētā konvencija, un ievērot dzimumu līdztiesības aspektu šīs pašas konvencijas noteikumu īstenošanā un ietekmes novērtējumā.

21

Saskaņā ar Stambulas konvencijas 7., 8., 10. un 11. pantu, kas ietverti tās II nodaļā “Saskaņota politika un datu vākšana”, šīs konvencijas dalībvalstis tostarp apņemas īstenot efektīvu, vispusīgu un saskaņotu valstu politiku, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas minētā konvencija, šim mērķim piešķirt atbilstošus finanšu un cilvēkresursus, noteikt oficiālas iestādes, kas ir atbildīgas par to, lai saskaņotu, īstenotu, uzraudzītu un novērtētu politiku, regulāri vākt atbilstošus statistikas datus par gadījumiem, kad notikusi jebkāda vardarbība, uz ko attiecas šī pati konvencija, un atbalstīt tādas vardarbības izpēti, uz ko attiecas šī konvencija, lai noskaidrotu minētās vardarbības galvenos cēloņus un sekas, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu.

22

Stambulas konvencijas III nodaļā “Novēršana” it īpaši ir ietverts tās 12.–16. pants, kas nosaka šīs konvencijas dalībvalstīm pienākumus, kas paredzēti, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos ar nolūku izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par stereotipizētām sieviešu un vīriešu lomām; lai novērstu jebkurus vardarbības veidus, uz ko attiecas minētā konvencija; lai veiktajos pasākumos tiek ņemtas vērā un risinātas viegli ievainojamu personu un [vardarbības] upuru īpašās vajadzības; lai nodrošinātu, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais “gods” netiek uzskatīti par attaisnojumu vardarbības aktu pastrādāšanai; lai regulāri un visos līmeņos veiktu izpratnes veidošanas kampaņas vai programmas, lai izglītības, sporta, kultūras un atpūtas vietās, kā arī plašsaziņas līdzekļos iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai izveidotu programmas, kuras vērstas uz vardarbības ģimenē izdarītāju izglītošanu par nevardarbīgu uzvedību.

23

Stambulas konvencijas IV nodaļas “Aizsardzība un atbalsts” 18.–28. pantā ir noteikts, ka šīs konvencijas dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu visus vardarbības upurus no jebkādiem turpmākiem vardarbības aktiem, ieskaitot atbilstošus mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, lai upuri laikus saņem atbilstošu informāciju par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem un tiesiskajiem pasākumiem, juridiskās un psihologa konsultācijas, finansiālu palīdzību, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus, informāciju par individuālo/kolektīvo sūdzību mehānismiem, to, ka tiek izveidots pietiekams skaits atbilstošu un viegli pieejamu patvēruma vietu, diennakts bezmaksas palīdzības tālruņu līnijas, palīdzības centru izvarošanas un seksuālās vardarbības upuriem, vecumam atbilstošas psihosociālas konsultācijas bērniem, kas bijuši liecinieki jebkādai vardarbībai, kā arī pasākumus, lai nodrošinātu to, ka konfidencialitātes noteikumi, kas konkrētiem attiecīgo profesiju pārstāvjiem jāievēro, neliedz viņiem ziņot kompetentajām iestādēm, ka ir izdarīts vai ir gaidāms smags vardarbības akts.

24

Stambulas konvencijas V nodaļā “Materiālās tiesības”, pirmkārt, ir ietverts 29.–32. pants, saskaņā ar kuriem dalībvalstis apņemas nodrošināt vardarbības upurus ar atbilstošiem civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret vardarbības izdarītāju un pret valsts iestādēm, kuras nav izpildījušas pienākumu veikt vajadzīgos preventīvos vai aizsardzības pasākumus, lai kā piemērotu atlīdzību saprātīgā termiņā viņi saņemtu kompensāciju no vardarbības izdarītājiem vai – ja kaitējums netiek atlīdzināts no citiem avotiem – no valsts par smagiem miesas bojājumiem vai radītiem veselības traucējumiem. Šajās tiesību normās ir arī noteikts, ka, nosakot bērnu uzraudzības un saskarsmes tiesības, ir jāņem vērā vardarbības gadījumi un jānodrošina, lai piespiedu laulības varētu tikt atceltas vai šķirtas, neradot cietušajam pārmērīgu finansiālu vai administratīvu slogu.

25

Otrkārt, šajā V nodaļā ir ietverts šīs konvencijas 33.–48. pants, ar kuriem minētās konvencijas dalībvalstis uzņemas saistības nodrošināt to, ka par krimināli sodāmu rīcību, par ko tiek piemērots efektīvs, samērīgs un preventīvs sods, tostarp tiek atzīta tīša rīcība (kā arī tās mēģinājums, palīdzība un atbalstīšana), ar kuru, izmantojot piespiešanu vai draudus, nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei; rīcība, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību; tīši fiziskās vardarbības akti, seksuāla rakstura darbības, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana; pieaugušā vai bērna piespiešana noslēgt laulību; izgriešana, infibulācija un jebkāda cita veida sieviešu dzimumorgānu kropļošana; aborta izdarīšana sievietei, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana; tādas ķirurģiskas iejaukšanās izdarīšana, kuras mērķis vai sekas ir sievietes dabisko reproduktīvo spēju pārtraukšana, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana, kā arī nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide.

26

Tāpat Stambulas konvencijas 44. panta 4. punktā ir noteikts, ka kompetence veikt kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ietverti šīs konvencijas 36.–39. pantā, proti, attiecībā uz seksuālu vardarbību, piespiedu laulībām, dzimumorgānu kropļošanu, abortiem un piespiedu sterilizāciju, nav atkarīga no nosacījuma, ka kriminālvajāšanu var veikt tikai tad, ja saņemts vardarbības upura ziņojums vai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas valsts sniegusi informāciju. Saskaņā ar minētās konvencijas 46. pantu par atbildību pastiprinošiem apstākļiem tostarp uzskata tādu darbību veikšanu, kas vērstas pret bijušo vai esošo laulāto vai partneri, mazāk aizsargātām personām vai bērniem. Stambulas konvencijas 48. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai attiecībā uz jebkādu vardarbību, uz kuru attiecas šī konvencija, aizliegtu alternatīvus strīdu izšķiršanas procesus.

27

Stambulas konvencijas VI nodaļā “Izmeklēšana, apsūdzība, procesuālās tiesības un aizsardzības pasākumi” ir ietverts tās 49.–58. pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, ka atbildīgās tiesībaizsardzības institūcijas nekavējoties pienācīgi reaģē [uz jebkādu vardarbību], sniedzot vardarbības upuriem atbilstošu un tūlītēju aizsardzību, it īpaši, veicot izmeklēšanu un tiesvedību bez nepamatotas vilcināšanās, veicot preventīvus operatīvos pasākumus un novērtējot mirstības risku, situācijas nopietnību un atkārtotas vardarbības risku.

28

Turklāt Stambulas konvencijas dalībvalstis paredz, ka atbilstoši ierobežojoši rīkojumi vai aizsardzības rīkojumi ir pieejami bez pārmērīga finansiālā vai administratīvā sloga, kas gulstas uz vardarbības upuri, it īpaši tieša apdraudējuma gadījumā liekot vardarbības ģimenē izdarītājam atstāt vardarbības upura dzīvesvietu. Cietušie tiek pasargāti no atriebības riska, tie jāinformē par vardarbības izdarītāja izbēgšanu vai atbrīvošanu. Tiem ir jābūt informētiem par savām tiesībām un pieejamajiem pakalpojumiem un jāsaņem atbilstošs atbalsts, tostarp juridiskais atbalsts un bezmaksas juridiskā palīdzība, tiem jādod iespēja tikt uzklausītiem tādā veidā, kas ļauj izvairīties no vardarbības upura un vardarbības izdarītāja saskares, it īpaši, sniedzot liecību, neatrodoties tiesas zālē. Saskaņā ar šīs konvencijas 54. un 56. pantu kompetentajām iestādēm ir jāaizsargā cietušā privātā dzīve un tēls, it īpaši nodrošinot, lai pierādījumi saistībā ar vardarbības upura seksuālo pagātni un uzvedību būtu pieņemami vienīgi tad, ja tie ir svarīgi un nepieciešami.

29

Minētās konvencijas 56. panta 2. punktā ir paredzēts, ka no vardarbības pret sievietēm cietušam bērnam un bērnam, kas bijis liecinieks šādai vardarbībai, tiek nodrošināti īpaši aizsardzības pasākumi, un šīs pašas konvencijas 58. pantā ir noteikts, ka noilguma termiņam procesa ierosināšanai par noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri noteikti tās 36.–39. pantā, ir jābūt pietiekami ilgam un samērīgam ar konkrētā nodarījuma smagumu, lai varētu efektīvi veikt kriminālvajāšanu pēc tam, kad cietušais ir sasniedzis pilngadību.

30

Stambulas konvencijas VII nodaļā “Migrācija un patvērums” 59. pantā vispirms ir noteikts šīs konvencijas dalībvalstu pienākums vardarbības upuriem, kuru uzturēšanās statuss ir atkarīgs no tā, kāds uzturēšanās statuss ir viņa laulātajam vai partnerim, gadījumos, kad šo upuru apstākļi ir īpaši smagi, piešķirt patstāvīgu uzturēšanās atļauju, kā arī pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai vardarbības upuri varētu panākt to izraidīšanas procesu pārtraukšanu, kuri uzsākti saistībā ar šo statusu. Vēl šajā pantā ir paredzēta atjaunojamas uzturēšanās atļaujas izsniegšana, ja cietušo uzturēšanās ir nepieciešama, ņemot vērā viņu personisko situāciju vai sadarbībai saistībā ar izmeklēšanu vai kriminālprocesu. Visbeidzot, saskaņā ar minēto pantu piespiedu laulību upuriem, kuri aizvesti uz citu valsti, lai tur noslēgtu laulību, un kuri tāpēc zaudējuši savu uzturēšanās statusu, nodrošinātu iespēju atgūt šo statusu.

31

Saskaņā ar Stambulas konvencijas 60. pantu ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm tiek atzīta par vajāšanu Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā, 1. panta A punkta 2) apakšpunkta izpratnē un par būtiska kaitējuma veidu, kas ir pamats alternatīvajai aizsardzībai. Turklāt saskaņā ar 60. pantu Stambulas konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina, lai, interpretējot ikvienu šajā konvencijā minēto pamatu, tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips, lai piešķirtu bēgļa statusu, un lai izveidotu dzimumu līdztiesības principam atbilstošas reģistrācijas procedūras un atbalsta pakalpojumus patvēruma meklētājiem, kā arī dzimumu līdztiesības vadlīnijas un dzimumu līdztiesības principam atbilstošas patvēruma piešķiršanas procedūras.

32

Saskaņā ar Stambulas konvencijas 61. pantu upuri, kuri cietuši no vardarbības pret sievietēm un kuriem vajadzīga aizsardzība, nekādos apstākļos netiek izraidīti uz valsti, kur būtu apdraudēta viņu dzīvība vai kur viņi varētu tikt spīdzināti vai sodīti, vai pret viņiem izturētos necilvēcīgi vai pazemojoši.

33

Šīs konvencijas VIII nodaļa “Starptautiskā sadarbība” ietver tās 62.–65. pantu, kuros ir paredzēts, ka šīs konvencijas dalībvalstis apņemas sadarboties civillietās un krimināllietās, lai novērstu, apkarotu jebkādu vardarbību, uz ko attiecas šī konvencija, un celtu apsūdzību par šādu vardarbību, aizsargātu vardarbības upurus un sniegtu tiem palīdzību, veiktu izmeklēšanu vai tiesvedību par noziedzīgiem nodarījumiem, izpildītu spriedumus civillietās un krimināllietās, ļaut vardarbības upuriem, kuri cietuši no noziedzīgajiem nodarījumiem, kas noteikti Stambulas konvencijā un izdarīti tās dalībvalsts teritorijā, kurā vardarbības upuris nedzīvo, iesniegt sūdzību savas dzīvesvietas valsts kompetentajām iestādēm, un uzskatīt Stambulas konvenciju par juridisko pamatu savstarpējas tiesiskās palīdzības sniegšanai krimināllietās un izraidīšanas rīkojumu vai spriedumu civillietās vai krimināllietās izpildīšanai.

34

Stambulas konvencijas 63. un 64. pants mudina šīs konvencijas dalībvalstis nosūtīt informāciju, kas var palīdzēt novērst noziedzīgus nodarījumus vai uzsākt vai veikt izmeklēšanu, kā arī informāciju, saskaņā ar kuru pastāv tūlītējs risks personai tikt pakļautai jebkādiem vardarbības aktiem, nekavējoties nosūtīt [citai dalībvalstij], lai tā varētu veikt atbilstošus aizsardzības pasākumus, vienlaikus ievērojot personas datu aizsardzību, kā paredzēts minētās konvencijas 65. pantā.

35

Stambulas konvencijas IX nodaļā “Uzraudzības mehānisms” 66. pantā ir noteikts GREVIO pienākums uzraudzīt šīs konvencijas īstenošanu. Saskaņā ar minētās konvencijas 68. pantu tās dalībvalstis, pamatojoties uz GREVIO sagatavoto anketu, iesniedz ziņojumu par pasākumiem Stambulas konvencijas noteikumu īstenošanai, lai GREVIO to izskatītu kopā ar attiecīgo dalībvalstu pārstāvjiem, izvērtējot katru iesniegto ziņojumu. Šī grupa var saņemt arī informāciju par šīs konvencijas īstenošanu no nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām un pienācīgi ņem vērā no citiem tiesību aktiem un organizācijām iegūto pašreizējo informāciju. Turklāt GREVIO var organizēt vizītes uz attiecīgajām valstīm, vajadzības gadījumā pieaicinot ekspertus. GREVIO uzdevums ir sagatavot ziņojumu par vērtējamo Stambulas konvencijas dalībvalsti ar mērķi ļaut Konvencijas dalībvalstu komitejai, kas izveidota ar šīs konvencijas 67. pantu, pieņemt konkrētajai Konvencijas dalībvalstij domātus ieteikumus.

36

Stambulas konvencijas X nodaļas “Saistība ar citiem starptautisko tiesību aktiem” 71. pantā ir precizēts, ka šī konvencija neskar saistības, kas izriet no citiem starptautisko tiesību aktiem, un ka šīs konvencijas dalībvalstis var noslēgt nolīgumus, lai papildinātu vai pastiprinātu šīs konvencijas noteikumus vai atvieglotu tajā ietverto principu piemērošanu.

37

Šīs pašas konvencijas XII nodaļā “Noslēguma noteikumi” ir ietverts tās 73.–81. pants. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 73. pantu šīs konvencijas noteikumi neskar noteikumus, kuros ir vai var tikt piešķirtas labvēlīgākas tiesības personām.

38

Saskaņā ar minētās konvencijas 75. pantu šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, valstis, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs konvencijas izstrādāšanā, kā arī Eiropas Savienība, un to var ratificēt.

39

Saskaņā ar šīs konvencijas 77. pantu ikviena valsts vai [Eiropas] Savienība, parakstot šo konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas instrumentu, var noteikt teritoriju vai teritorijas, kurās Stambulas konvencija ir piemērojama, un ikviena tās dalībvalsts vēlāk iesniegtā deklarācijā var attiecināt konvenciju uz jebkuru citu teritoriju, kuras vārdā ir pilnvarota uzņemties saistības, un pat atsaukt šādas deklarācijas.

40

Šīs konvencijas 78. pantā ir noteikts, ka nav pieļaujama nekādu atrunu veikšana attiecībā uz minētās konvencijas noteikumiem, izņemot iespēju visām valstīm vai Savienībai precizēt, ka tās patur tiesības nepiemērot vai tikai īpašos gadījumos vai apstākļos piemērot noteikumus, kurus paredz Stambulas konvencijas 30. panta 2. punkts, 44. panta 1. punkta e) apakšpunkts, 3. un 4. punkts, 55. panta 1. punkts saistībā ar 35. pantu attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, 58. pants saistībā ar 37., 38. un 39. pantu un 59. pants, kā arī tiesības kriminālsodu vietā paredzēt citus sodus par Stambulas konvencijas 33. un 34. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

41

2016. gada 4. martā Eiropas Komisija iesniedza Padomei gan priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016) 111 final, turpmāk tekstā – “priekšlikums lēmumam par parakstīšanu”), gan priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (COM(2016) 109 final, turpmāk tekstā – “priekšlikums lēmumam par noslēgšanu”). Šis pēdējais minētais priekšlikums, kura saturs būtībā ir identisks priekšlikumam lēmumam par parakstīšanu, ir formulēts šādi:

“2.1. ES kompetence noslēgt [Stambulas] konvenciju

Lai gan būtiskas [Stambulas] konvencijas daļas un jo īpaši noteikumi attiecībā uz materiālajām krimināltiesībām un citi [šīs konvencijas] V nodaļas noteikumi ir dalībvalstu kompetencē, ievērojama [Stambulas] konvencijas noteikumu daļa ietilpst ES kompetencē un tāpēc ES vajadzētu ratificēt [minēto] konvenciju kopā ar dalībvalstīm.

[..]

Saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu [..] Savienībai ir ekskluzīva kompetence gadījumos, kad [Stambulas] konvencija varētu ietekmēt vai mainīt šo kopīgo noteikumu darbības jomu. Tā tas ir, piemēram, attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar trešo valstu valstspiederīgo, bezvalstnieku, tostarp starptautiskās aizsardzības saņēmēju, uzturēšanās statusu (ciktāl uz tiem attiecas Savienības tiesību akti) un starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, un attiecībā uz noziegumos cietušo tiesībām. Lai gan daudzi [iepriekšējos punktos minētie] spēkā esošie noteikumi ietvert minimālās prasības, nevar izslēgt, ka, ņemot vērā jaunāko judikatūru, dažus no minētajiem noteikumiem varētu skart izmaiņas vai to darbības joma varētu tikt grozīta.

2.2. Ierosinātā Padomes lēmuma juridiskais pamats

[..]

Juridiskais pamats saskaņā ar [LESD] šajā gadījumā ir šāds: 16. pants (datu aizsardzība), 19. panta 1. punkts (diskriminācija dzimuma dēļ), 23. pants (konsulārā aizsardzība citas dalībvalsts pilsoņiem), 18., 21., 46. un 50. pants (pilsoņu brīva pārvietošanās, darba ņēmēju brīva pārvietošanās un brīvība veikt uzņēmējdarbību), 78. pants (patvērums, papildu un pagaidu aizsardzība), 79. pants (imigrācija), 81. pants (tiesu iestāžu sadarbība civillietās), 82. pants (tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās), 83. pants (ES līmeņa noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšana attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju), 84. pants (noziedzības novēršanas pasākumi bez dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanas) un 157. pants (vienlīdzīgas iespējas un attieksme pret vīriešiem un sievietēm darba attiecību un profesionālo darbību jomā).

Lai gan [Stambulas] konvenciju veido vairākas komponentes, kopumā tās svarīgākais mērķis ir novērst vardarbīgus noziegumus pret sievietēm, tostarp vardarbību ģimenē, un nodrošināt aizsardzību šādos noziegumos cietušajiem. Tāpēc šķiet, ka ir vietā pamatot lēmumu ar Savienības kompetences jomām, kas noteiktas LESD V sadaļā un jo īpaši 82. panta 2. punktā un 84. pantā. [Stambulas] konvencijas noteikumiem par citiem jautājumiem ir papildu raksturs vai, piemēram, datu aizsardzības noteikumiem – palīgraksturs attiecībā uz [šīs] konvencijas galvenajiem pasākumiem. Tādējādi galvenais juridiskais pamats tam, lai ES varētu īstenot savu kompetenci attiecībā uz [minēto] konvenciju kopumā, neiekļaujot elementus, kuri neietilpst tās kompetencē, ir LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants.”

42

Padomes Lēmuma (ES) 2017/865 (2017. gada 11. maijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās (OV 2017, L 131, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums par parakstīšanu 2017/865”), pirmā atsauce ir šāda:

“ņemot vērā [LESD] un jo īpaši tā 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu saistībā ar tā 218. panta 5. punktu”.

43

Šīs direktīvas 1.–11. apsvērumā ir noteikts:

44

Minētā lēmuma 1. pantā ir paredzēts:

“Ar šo atļauj [Stambulas konvencijas] parakstīšanu [..] Savienības vārdā attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ņemot vērā minētās konvencijas noslēgšanu.”

45

Padomes Lēmuma (ES) 2017/866 (2017. gada 11. maijs) par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu attiecībā uz patvērumu un neizraidīšanu (OV 2017, L 131, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Lēmums par parakstīšanu 2017/866”), pirmā atsauce ir šāda:

“ņemot vērā [LESD] un jo īpaši tā 78. panta 2. punktu saistībā ar tā 218. panta 5. punktu”.

46

Šī lēmuma 1.–8. un 11. apsvērums ir identiski Lēmuma par parakstīšanu 2017/865 apsvērumiem ar tādiem pašiem numuriem. Savukārt Lēmuma par parakstīšanu 2017/866 9. un 10. apsvērumā ir noteikts:

47

Lēmuma par parakstīšanu 2017/866 1. pantā ir paredzēts:

“Ar šo atļauj [Stambulas] konvencijas parakstīšanu [..] Savienības vārdā attiecībā uz patvērumu un neizraidīšanu, ņemot vērā minētās konvencijas noslēgšanu.”

48

Parlaments norāda, ka Komisija 2016. gada 4. martā pieņēma gan priekšlikumu lēmumam par parakstīšanu, kura procesuālais juridiskais pamats ir LESD 218. panta 5. punkts un kā materiālais juridiskais pamats – LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants, gan priekšlikumu lēmumam par noslēgšanu, kura procesuālais juridiskais pamats ir LESD 218. panta 6. punkts un tas pats materiālais juridiskais pamats kā priekšlikumam lēmumam par parakstīšanu.

49

Lai atļautu Savienībai parakstīt Stambulas konvenciju, Padome esot aizstājusi šos materiālos juridiskos pamatus ar LESD 78. panta 2. punktu, LESD 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu.

50

Turklāt 2017. gada 11. maijā tā esot pieņēmusi divus atšķirīgus lēmumus šīs atļaujas saņemšanai, proti, pirmkārt, Lēmumu par parakstīšanu 2017/865, kas ir pamatots ar LESD 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, kā arī, otrkārt, Lēmumu par parakstīšanu 2017/866, kas ir pamatots ar LESD 78. panta 2. punktu.

51

Lai gan Stambulas konvencijas parakstīšana Savienības vārdā notika 2017. gada 13. jūnijā, Padome līdz šim brīdim neesot pieņēmusi nevienu lēmumu par to, ka Savienība noslēdz šo konvenciju, jo atbilstoši Parlamenta norādītajam Padome šāda lēmuma pieņemšanu, šķiet, pakārto visu dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” esamībai.

52

Ņemot vērā Stambulas konvencijas mērķus aizsargāt sievietes, kas cietušas no vardarbības, un novērst šādu vardarbību, kā noteikts tās 1., 5. un 7. pantā un precizēts tās III un IV nodaļā, Parlaments uzskata, ka Komisijai bija pamats uzskatīt tās par divām dominējošām šīs konvencijas sastāvdaļām.

53

Tādējādi Parlaments šaubās, pirmkārt, par iemesliem, kuru dēļ Padome ir atteikusies no juridiskā pamata, kas izriet no LESD 84. panta, lai pieņemtu Lēmumus par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866, un pievienojusi juridiskos pamatus, kas izriet no LESD 78. panta 2. punkta un 83. panta 1. punkta, lai pamatotu attiecīgi Lēmumu par parakstīšanu 2017/866 un Lēmumu par parakstīšanu 2017/865.

54

Attiecībā uz LESD 78. panta 2. punktu Parlaments norāda, ka šis juridiskais pamats attiecas tikai uz patvēruma jomu, uz ko attiecas vienīgi Stambulas konvencijas 60. un 61. pants, un līdz ar to jautā, vai šie pēdējie minētie panti var tikt uzskatīti par tādiem, kas ir autonoma un dominējoša šīs konvencijas sastāvdaļa, vai arī minētie panti konkrētajā patvēruma jomā drīzāk neatspoguļo vispārējo prasību aizsargāt visas sievietes, kas cietušas no vardarbības, un tādēļ tās ir palīgnormas, kurām nav vajadzīga LESD 78. panta 2. punkta – kā minēto lēmumu par parakstīšanu materiālā juridiskā pamata sastāvdaļas – izmantošana.

55

Attiecībā uz LESD 83. panta 1. punktu Parlaments norāda, ka ar šo tiesību normu Savienībai ir piešķirta kompetence tikai dažās noziedzības jomās, kas neietver tieši vardarbību pret sievietēm. Tādējādi šī vardarbība Savienības kompetencē ietilpstot tikai saistībā ar cilvēku tirdzniecību, sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu vai organizēto noziedzību.

56

Līdz ar to, tā kā dalībvalstis ir saglabājušas savu kompetenci galvenokārt materiālajās krimināltiesībās, kas aplūkotas Stambulas konvencijā, un šīs konvencijas elementi, kas attiecas uz šīm tiesībām un ietilpst Savienības kompetencē, šķiet pakārtoti, tām nav jāpievieno LESD 83. panta 1. punkts, lai pamatotu Lēmumus par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866.

57

Parlaments norāda, ka apstāklis, ka Īrija varētu atsaukties uz Protokola (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD (turpmāk tekstā – “21. protokols”), normām saistībā ar Stambulas konvencijas 60. un 61. pantu, pats par sevi nevar pamatot LESD 78. panta 2. punkta kā šīs konvencijas parakstīšanas akta juridiskā pamata izmantošanu. Līdz ar to, ja minēto 60. un 61. pantu nevar uzskatīt par tādiem, kas veido autonomu un dominējošu minētās konvencijas sastāvdaļu, atsauce uz LESD 78. panta 2. punktu neesot lietderīga un šīs pašas konvencijas parakstīšanas akta sadalīšana divos atsevišķos lēmumos nav pamatota.

58

Turklāt Parlaments atgādina, ka Stambulas konvencijas 60. un 61. pants katrā ziņā lielā mērā ir segti ar kopīgiem noteikumiem, kas ir piemērojami Īrijai, jo Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85 tika atceltas tikai attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām ir saistoša Direktīva 2011/95 un Direktīva 2013/32. Tādējādi, pat pieņemot, ka juridiskā pamata pievienošana, kas izriet no LESD 78. panta 2. punkta, būtu pamatota, rastos jautājums par nepieciešamību sadalīt aktu par šīs konvencijas parakstīšanu divos atsevišķos lēmumos.

59

Parlaments uzsver, ka Stambulas konvencijas “jaukta” nolīguma raksturs, kura joma daļēji ietilpst Savienības kompetencē un daļēji – dalībvalstu kompetencē, netiek apstrīdēts. Tomēr LESD 218. panta 6. punktā ir paredzēts, ka starptautiska līguma noslēgšanai Savienības vārdā Padomes lēmums tiek pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Parlamenta piekrišanas. Tādējādi Parlamentam ir šaubas par Padomes rīcību – pirms Stambulas konvencijas noslēgšanas pārliecināties par visu dalībvalstu piekrišanu uzņemties tajā paredzētās saistības.

60

Parlaments šajā ziņā atzīst, ka ir svarīgi nodrošināt ciešu sadarbību starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm sarunu procesā, slēdzot nolīgumu un izpildot attiecīgās saistības, bet uzskata, ka visu dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” gaidīšana, lai noslēgtu minēto konvenciju, pārsniedz šādu sadarbību un praksē nozīmē vienprātības noteikuma piemērošanu Padomē, neraugoties uz to, ka atbilstoši LESD ir piemērojams noteikums tikai par kvalificēto balsu vairākumu.

61

Parlaments turklāt uzskata, ka šī situācija atšķiras no situācijas, kurā Padome Savienības lēmumus un dalībvalstu lēmumus bija apvienojusi “hibrīdā” aktā, jo šajā gadījumā dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” gaidīšana liedz pieņemt jebkādu lēmumu. Parlaments tomēr uzsver, ka “savstarpējas vienošanās” prakse, šķiet, ir Padomes vispārēja prakse, nevis prasība, kas tiek piemērota tikai šajā gadījumā.

62

Šajā tiesvedībā apsvērumus Tiesai iesniedza Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Ungārija, Austrijas Republika, Polijas Republika, Slovākijas Republika, Somijas Republika, Padome un Komisija.

63

Bulgārijas Republika un Padome uzskata, ka kopš Stambulas konvencijas atvēršanas parakstīšanai 21 Savienības dalībvalsts, izņemot Bulgārijas Republiku, Čehijas Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungāriju un Slovākijas Republiku, ir ratificējušas šo konvenciju, neņemot vērā iespējamu šo ratifikācijas mijiedarbību ar Savienības ekskluzīvo kompetenci.

64

Turklāt Padome uzskata, ka vairākas dalībvalstis ir izteikušas atrunas un iesniegušas deklarācijas, parakstot vai ratificējot Stambulas konvenciju, it īpaši attiecībā uz atsevišķu šīs konvencijas normu saderību ar attiecīgās valsts konstitūciju. Turklāt dažas minētās konvencijas dalībvalstis, tostarp četras Savienības dalībvalstis, esot paudušas iebildumus pret šīm atrunām un deklarācijām saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām.

65

Padome arī uzsver, ka ir vispārzināms, ka daži Stambulas konvencijā ietvertie elementi un definīcijas ir strīdu avots atsevišķās Eiropas Padomes dalībvalstīs, jo šajā konvencijā noteikto pienākumu saderība ar tradīcijām, valstu tiesību aktiem un konstitūcijām esot apšaubāma. Tādējādi dažas valstu delegācijas, kas atrodas grupā “Pamattiesību, pilsoņu tiesību un personu brīvas pārvietošanās jautājumu darba grupa” (turpmāk tekstā – “FREMP”), kas ir Padomes darba grupa, kuras uzdevums tostarp ir izskatīt priekšlikumus par pievienošanos Stambulas konvencijai, esot norādījušas, ka ir sastapušās ar nopietnām grūtībām šīs konvencijas ratificēšanā. Lai gan tā ir, neviena no šīm dalībvalstīm neesot oficiāli informējusi Padomi par šīm grūtībām, nedz arī par šo grūtību neatgriezenisko ietekmi.

66

Komisija norāda, ka priekšlikumā lēmumam par parakstīšanu, kura materiālais juridiskais pamats ir LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants, bija paredzēts parakstīt Stambulas konvenciju ar vienu lēmumu un bija konstatēts, ka pastāv attiecīgi Savienības ekskluzīvā vai dalītā kompetence, kā arī dalībvalstu kompetence. Tomēr Padome neesot izmantojusi šajā priekšlikumā izklāstīto Komisijas pieeju.

67

Padome norāda, ka informācijas apmaiņa FREMP ietvaros par priekšlikumu lēmumam par parakstīšanu bija sarežģīta vairākos aspektos. Pirmkārt, ņemot vērā kompetences piešķiršanas principu, FREMP esot apstrīdējusi šajā priekšlikumā ietverto Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru “Savienības kompetence attiecas uz būtisku [Stambulas] konvencijas noteikumu daļu”, ņemot vērā Savienībai saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu piešķirto kompetenci, un esot lūgusi, lai Padomē tiktu veikta rūpīga Savienības ekskluzīvo kompetenču analīze, lai noslēgtu Stambulas konvenciju. Pēc šīs analīzes FREMP secināja, ka Savienības ekskluzīvā kompetence attiecas tikai uz dažiem jautājumiem, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kā arī ar patvērumu un neizraidīšanu.

68

Otrkārt, lai gan Komisija un Parlaments esot atbalstījuši Savienības “plašo” pievienošanos Stambulas konvencijai, padarot Savienību par vienu no šīs konvencijas dalībniecēm atbilstoši tās ekskluzīvajai vai dalītajai kompetencei, ko tā īsteno vai var īstenot, daudzas FREMP pārstāvētas valstu delegācijas esot uzskatījušas, ka šāda pievienošanās varētu radīt sarežģījumus dalībvalstīm, kuras jau ir ratificējušas minēto konvenciju. Tā kā “plašā” pievienošanās nesaņēma pietiekamu atbalstu, esot bijis skaidrs, ka kvalificēts balsu vairākums varētu tikt sasniegts Padomē tikai attiecībā uz parakstīšanu saistībā ar Savienības ekskluzīvo kompetenci. Tomēr izvēle starp “ierobežotu” pievienošanos un “plašu” pievienošanos šai pašai konvencijai esot politiska izvēle, kas jāizdara Padomei.

69

Treškārt, Padome uzskatīja, ka par lēmuma par Stambulas konvencijas parakstīšanu materiālo juridisko pamatu ir jābūt LESD 78. panta 2. punktam, 82. panta 2. punktam un 83. panta 1. punktam. Turklāt Padome uzskatīja, ka juridiski bija nepieciešams sadalīt lēmumu par parakstīšanu divos atsevišķos lēmumos. Piemērojot 21. protokolu, balsu vairākuma Padomē patvēruma un neizraidīšanas jomā aprēķina kārtība esot atšķīrusies no tās, kas piemērota tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā. Īrija piekrīt Padomes nostājai.

70

Komisija norāda, ka priekšlikums lēmumam par noslēgšanu, kura materiālais juridiskais pamats ir LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants, tiek apspriests Padomē kopš 2016. gada 26. aprīļa. Tādējādi Stambulas konvencijas noslēgšana no Savienības puses esot bloķēta vairākus gadus, Padomei neuzsākot Līgumos paredzētās procedūras, lai ļautu Savienībai uzņemties saistības starptautiskā līmenī. Šī situācija izrietot no dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” prakses, saskaņā ar kuru LES 17. panta 2. punktā un LESD 218. panta 6. punktā paredzētais lēmumpieņemšanas process paliktu “slēgts”, kamēr nav panākta dalībvalstu vienprātība.

71

Šī prakse esot piemērojama nolīgumiem, kuriem, kā tiek uzskatīts, ir jābūt jauktiem, ņemot vērā dalībvalstīm rezervēto kompetenci, kā arī nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar dalīto kompetenci. Padomei šajā gadījumā neesot iespējams konstatēt šo “savstarpējo vienošanos”, jo vismaz viena no dalībvalstīm esot paudusi, ka nepiekrīt iespējama konflikta starp Stambulas konvenciju un tās konstitucionālajām tiesībām dēļ.

72

Lai gan LESD 218. pantā Savienības starptautisko līgumu apspriešanai, parakstīšanai un noslēgšanai ir paredzēta vienota un vispārpiemērojama procedūra, tādējādi iestāžu pieejas attiecībā uz jauktiem nolīgumiem esot atšķirīgas, un tādējādi tiekot izraisīta bloķēšana, kas ietekmējot Savienības spēju rīkoties starptautiskā mērogā. Tieši šīs bloķēšanas situācijas dēļ Parlaments esot iesniedzis šo lūgumu sniegt atzinumu.

73

Padome precizē, ka pēc Lēmuma par parakstīšanu 2017/865 un Lēmuma par parakstīšanu 2017/866 pieņemšanas FREMP veica vairākus darbus saistībā ar Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai, tostarp sagatavojot Savienības un dalībvalstu rīcības kodeksu, lai risinātu tādus jautājumus kā nostājas sagatavošana, koordinācija un ziņojumu sagatavošana saskaņā ar šīs konvencijas uzraudzības mehānismiem. Esot arī ierosinātas padziļinātas diskusijas par minētās konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā, kuras esot tikušas pārtrauktas ar šo lūgumu sniegt atzinumu.

74

Padome uzskata, ka Parlaments un Komisija ir vilcinājušies ar Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 apstrīdēšanu saskaņā ar LESD 263. pantu. Īrija un Padome šajā ziņā apgalvo, ka šo lēmumu apstrīdēšana šajā lūgumā sniegt atzinumu vairāk nekā divus gadus pēc to pieņemšanas liek apšaubīt šādas rīcības saderību ar LESD 218. panta 10. punkta ratio legis, kura mērķis ir nekavējoties informēt Parlamentu katrā procedūras posmā, lai tas tostarp varētu pārliecināties, vai juridiskā pamata izvēle ir veikta, ievērojot tā pilnvaras, un lai problēmu gadījumā ļautu tam nekavējoties reaģēt. Tāpat ar šo lūgumu sniegt atzinumu Parlaments apdraudot šo ratio legis, apejot termiņus, kas noteikti atcelšanas prasības celšanai, kā uzskata arī Ungārija, un, iespējams, apdraudot lojālas sadarbības principu, kā arī Savienības starptautisko statusu.

75

Somijas Republika uzskata, ka Tiesas kompetencē šīs atzinuma procedūras ietvaros ir pārbaudīt atbilstošu juridisko pamatu tāda Padomes akta pieņemšanai, kurš attiecas uz Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā, jo nepareizs juridiskais pamats varētu izraisīt lēmuma par noslēgšanu spēkā neesamības atzīšanu.

76

Polijas Republika uzskata, ka Parlaments cenšas apstrīdēt Padomes lēmumu par Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai, pamatojoties vienīgi uz savām ekskluzīvajām kompetencēm, lai atgrieztos pie plaša pievienošanās tvēruma. Tomēr šāds pieteikums nevarot būt atzinuma procedūras priekšmets, jo šī ir politiska rakstura izvēle un to var veikt tikai Padome. Ungārija piekrīt šai analīzei un piebilst, ka pirmais jautājums, kā tas ir formulēts, neļaujot noteikt Savienības ekskluzīvo kompetenci.

77

Ungārija uzskata, ka lūgums sniegt atzinumu neattiecas uz Stambulas konvencijas saderību ar Līgumiem un tas tikai netieši un nenozīmīgi attiecas uz Savienības un dalībvalstu kompetences savstarpējo dalījumu starp Savienību un dalībvalstīm. Tādējādi tas labākajā gadījumā attiecoties uz Savienības un dalībvalstu kompetenču robežu noteikšanu. Pat pieņemot, ka varētu tikt noteikts Savienības kompetenču apjoms, tas neesot pamats atzinuma sniegšanai tādēļ, ka atzinums nepalīdzētu liegt dalībvalstīm vai Savienībai uzņemties ar kompetenču sadalījumu starp tām nesaderīgas starptautiskās saistības, jo šīm valstīm un Savienībai katrā ziņā ir solidāri jāizpilda šādas saistības. Ņemot vērā Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un Lēmumu par parakstīšanu 2017/866, kā arī apstākli, ka Stambulas konvenciju jau ir parakstījušas visas dalībvalstis un ratificējusi lielākā daļa no tām, esot grūti apgalvot, ka lūgums sniegt atzinumu varētu novērst turpmākus juridiskos sarežģījumus attiecībā uz kompetenču sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm.

78

Turklāt, ja pirmais jautājums attiektos uz Padomes lēmumu par Stambulas konvencijas noslēgšanu, Ungārija uzskata, ka šis jautājums ir hipotētisks un priekšlaicīgs, jo Padome vēl nav lēmusi par tā saturu un nav sasniegusi posmu, kurā tai būs jālūdz Parlamenta piekrišana, jo Parlaments var izteikt savus iespējamos iebildumus šajā posmā.

79

Ungārija to pašu iemeslu dēļ, kuri izklāstīti attiecīgi šī atzinuma 74. un 78. punktā, apstrīd arī pirmā jautājuma, kuru Parlaments ir izvirzījis lūgumā sniegt atzinumu, pieņemamību, ciktāl tas attiecas uz Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas aktu sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos. Tas pats attiecas uz Padomi, tai it īpaši uzsverot, ka šajā posmā jautājums par kārtību, kādā tā nākotnē varētu paredzēt noslēgt Stambulas konvenciju Savienības vārdā, ir priekšlaicīgs.

80

Somijas Republika savukārt uzskata, ka Tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai, ņemot vērā 21. protokolu, ir nepieciešams vai iespējams sadalīt Stambulas konvencijas parakstīšanas un noslēgšanas aktus divos atsevišķos lēmumos atkarībā no atbilstoša juridiskā pamata. Šāda sadalīšana varētu apdraudēt ne tikai balsošanas noteikumus Padomē, bet arī lēmuma, ar ko apstiprina Stambulas konvenciju, tiesiskās sekas – tostarp attiecībā uz Īriju.

81

Grieķijas Republika, apstrīdot otrā jautājuma, kuru Parlaments ir formulējis lūgumā sniegt atzinumu, pieņemamību, norāda, ka šī iestāde nav pietiekami izskaidrojusi, kādā veidā Padomes rīcība varētu kaitēt.

82

Bulgārijas Republika un Ungārija arī apstrīd šo pieņemamību un šajā ziņā norāda, ka šis otrais jautājums neattiecas nedz uz Stambulas konvencijas saderību ar Līgumiem, ne uz Savienības vai kādas no tās iestādēm kompetenci noslēgt šo konvenciju, nedz uz Padomes lēmumu juridisko pamatu, bet gan attiecas uz Padomes Reglamentu, kas ir pievienots Padomes Lēmumam (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV 2009, L 325, 35. lpp.). Turklāt Bulgārijas Republika uzskata, ka “savstarpējas vienošanās” prakse nemaina ne Savienības vai tās iestāžu kompetences, ne LESD 218. panta 8. punktā paredzēto procedūru.

83

Ungārija piebilst – kamēr Padome nepieņem lēmumu par minētās konvencijas noslēgšanu, jebkādi sarežģījumi starptautiskajās tiesībās ir izslēgti no paša sākuma, līdz ar to lūgums sniegt atzinumu nav lietderīgs. Padome arī norāda, ka minētais otrais jautājums ir pilnīgi hipotētisks, jo tas izriet no spekulācijas attiecībā uz Padomes rīcības veidu. Šajā pašā ziņā Īrija, Grieķijas Republika un Spānijas Karaliste precizē, ka Padome nav uzsākusi nekādus pasākumus, lai pirms lēmuma par Stambulas konvencijas noslēgšanu pieņemšanas pieprasītu dalībvalstu “savstarpēju vienošanos”.

84

Pilnībā apzinoties, ka atzinuma procedūra ļauj aplūkot jautājumu par to, vai nolīguma noslēgšana ietilpst Savienības kompetencē, Spānijas Karaliste, Ungārija un Padome uzsver, pirmkārt, ka lēmumpieņemšanas process Padomē vēl ir sagatavošanas stadijā, ko īsteno FREMP. Turklāt Ungārija un Padome uzskata, ka pirms pievienošanās Stambulas konvencijai ir jāveic iepriekšēja pārbaude, lai pārskatītu un papildinātu Savienības iestāžu, struktūru un aģentūru iekšējos noteikumus, tostarp Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus. Tomēr šādi pasākumi joprojām neesot ierosināti. Procedūras normālās norises beigās Padomei tiekot iesniegts projekts lēmuma par šīs konvencijas noslēgšanu pieņemšanai saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu. Ungārija piebilst, ka Padomei nav saistošs nekāds termiņš lēmumu par starptautisku līgumu slēgšanu pieņemšanai un ka iemeslam, kādēļ Padome šādu lēmumu nepieņem, nav nozīmes.

85

Otrkārt, Padome uzskata, ka Parlamentam esot bijis jājautā, vai Savienības veiktā minētās konvencijas noslēgšana ir saderīga ar starptautiskajām tiesībām un dalībvalstu suverēnajām tiesībām, ja nav panākta visu dalībvalstu “savstarpēja vienošanās”. Taču, ja Padomei būtu jānodrošina, lai Savienības veiktā Stambulas konvencijas noslēgšana nerada problēmas no starptautisko tiesību viedokļa, šāds jautājums tomēr nevarētu būt lūguma sniegt atzinumu priekšmets. Spānijas Karaliste uzskata, ka otrajam jautājumam, ko Parlaments ir formulējis lūgumā sniegt atzinumu, būtu jāattiecas uz to, vai ar pilnvaru piešķiršanas principu un LESD 218. panta 6. punktu ir saderīgs tas, ka lēmuma par Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā pieņemšana ir pakļauta nosacījumam par šo dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” panākšanu, lai dalībvalstīm tā būtu saistoša savas kompetences jomās.

86

Katrā ziņā Padomes ieskatā Savienības veiktā Stambulas konvencijas noslēgšana notiekot ar Padomes lēmumu, ko pieņem saskaņā ar LESD 218. panta 6. punktu, un nav nepieciešams nekāds papildu balsojums. Turklāt nevarot uzskatīt, ka šāds lēmums būtu spēkā neesošs tādēļ, ka dalībvalstis iepriekš ir piekritušas tam, ka šī konvencija tām būtu saistoša jomās, kas ir dalībvalstu kompetencē. Turklāt šādu piekrišanas paušanu nevar uzskatīt par sarežģījumu, kuru novērst būtu atzinuma procedūras mērķis.

87

Gadījumā, ja Parlaments uzskatītu, ka Padomei ir jārīkojas, pirms dalībvalstis pauž vēlmi būt saistītām ar attiecīgo nolīgumu, Spānijas Karaliste, Ungārija, Slovākijas Republika un Padome uzskata, ka Parlaments būtu varējis celt prasību sakarā ar bezdarbību atbilstoši LESD 265. pantam. Atzinuma procedūrai esot cits mērķis, un to nevarot izmantot, lai piespiestu Padomi rīkoties.

88

Treškārt, tas, ka Savienība pieņēma lēmumu noslēgt Stambulas konvenciju, esot jānošķir no pievienošanās instrumenta iesniegšanas. Tā kā nevienu no šiem diviem aktiem šajā posmā Padome nav pieņēmusi un procedūra joprojām turpinās, lūgums sniegt atzinumu esot balstīts uz kļūdainiem pieņēmumiem, tas esot priekšlaicīgs un hipotētisks. Atzīstot, ka Stambulas konvencija ir “paredzētais nolīgums” LESD 218. panta 11. punkta izpratnē, Padome apstrīd, ka tās procedūras vai tās iekšējais kalendārs varētu būt atzinuma procedūras priekšmets atbilstoši šai tiesību normai. Ungārija šai nostājai piekrīt.

89

Savukārt Somijas Republika uzskata, ka “savstarpējas vienošanās” prakse var būt šīs atzinuma procedūras priekšmets, jo minētās konvencijas noslēgšana bez dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” varētu tikt atzīta par spēkā neesošu, ja šāda vienošanās būtu prasīta Līgumos. Turklāt šīs procedūras ietvaros varētu tikt izvērtēts ne tikai jautājums par to, vai Savienībai ir kompetence noslēgt konkrētu starptautisku līgumu, bet arī tas, vai Savienība rīkojas atbilstoši Līgumiem.

90

Īrija un Somijas Republika norāda, ka Parlamenta sniegtā analīze par atbilstošiem juridiskajiem pamatiem Lēmumiem par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 šķietami ir attiecināma uz Stambulas konvenciju kopumā. Tomēr šie lēmumi attiecoties tikai uz šīs konvencijas jomām, kuras saskaņā ar Padomes analīzi ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Proti, Padome varot ierobežot Savienības pievienošanos, to attiecinot tikai uz šīm jomām.

91

Somijas Republika uzskata, ka tādējādi ir jānosaka atbilstoši juridiskie pamati, lai pieņemtu lēmumus par Stambulas konvencijas parakstīšanu, atkarībā no šīs konvencijas normām, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē, piebilstot, ka nav izslēgts, ka Padome vēl var nolemt īstenot arī dalīto kompetenci.

92

Tā kā Savienības akta, tostarp tā, kas pieņemts, lai noslēgtu starptautisku līgumu, juridiskā pamata izvēle ir jābalsta tostarp uz šī akta mērķi un saturu, Īrija uzskata, ka būtu pilnīgi atbilstoši juridiskos pamatus lēmumiem par minētā akta parakstīšanu norādīt, ņemot vērā tikai šo lēmumu saturu, nevis visu attiecīgo starptautisko līgumu, šajā gadījumā – Stambulas konvenciju.

93

Polijas Republika arī uzsver, ka pievienošanās apjoms nosaka lēmumu par Stambulas konvencijas parakstīšanu un noslēgšanu mērķi un saturu. Tātad šo lēmumu juridiskā pamata izvēle izrietot no Padomes politiska lēmuma, kuru Parlaments mēģina apstrīdēt.

94

Komisija uzskata, ka Savienības ekskluzīvās ārējās kompetences konstatējumam saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu ir jābūt pamatotam ar konkrētu analīzi par attiecībām, kas pastāv starp paredzēto starptautisko līgumu un spēkā esošajām Savienības tiesībām. Šajā analīzē būtu jāņem vērā attiecīgās jomas, to paredzamās attīstības perspektīvas, kā arī to noteikumu un tiesību normu būtība un saturs, lai pārbaudītu, vai šāds nolīgums var apdraudēt Savienības tiesību normu vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu. Šāds risks pastāvētu, ja uz jomu lielā mērā attiecas Savienības tiesību normas un LESD noteikumi, piemēram, tā 82. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 83. panta 1. punkta beigas, kas šādu perspektīvu paverot, ciktāl tajos esot paredzēta iespēja paplašināt Savienības kompetenci.

95

Padome uzskata, ka Savienībai atzītā ekskluzīvā kompetence noslēgt Stambulas konvenciju var būt balstīta tikai uz trešo LESD 3. panta 2. punktā paredzēto gadījumu, proti, ja šī noslēgšana var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu. Tomēr Padome precizē, ka šajā trešajā gadījumā Tiesa ir konstatējusi, ka iekšējā kompetence ekskluzīvu ārējo kompetenci var radīt tikai tad, ja tā tiek īstenota. Ja tas tā nav, minētajā trešajā gadījumā netiešas ekskluzīvās kompetences nav. Tādēļ ar primāro tiesību normām, uz kurām Komisija ir atsaukusies priekšlikumā lēmumam par parakstīšanu un priekšlikumā lēmumam par noslēgšanu, nevarot pamatot šādu kompetenci. Turklāt, lai identificētu Savienības “kopīgos noteikumus” LESD 3. panta 2. punkta izpratnē, esot jāņem vērā ne tikai Savienības tiesību stāvoklis, kāds pastāv Savienības kompetences analīzes brīdī, bet arī tās attīstības perspektīvas, ja tās ir paredzamas šīs analīzes brīdī, kas nozīmējot, ka Komisijai vismaz ir jābūt iesniegušai priekšlikumu Savienības likumdevējam. Komisijas apgalvojums priekšlikuma lēmumam par parakstīšanu paskaidrojuma rakstā, saskaņā ar kuru “nevar izslēgt”, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz dažām šīs konvencijas daļām, esot pretrunā kompetences piešķiršanas principam un neesot pietiekams šādas kompetences konstatēšanai.

96

Tā kā Stambulas konvencijā un atbilstīgajos Savienības tiesību aktos ir ietvertas tikai minimālās prasības, Padome uzsver, ka Savienības kompetence noslēgt šo konvenciju principā nevar būt ekskluzīva LESD 3. panta 2. punkta izpratnē. Padome šajā ziņā min Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru starptautisks līgums, kurā ir ietvertas minimālās prasības, nevar būt pamats Savienības ekskluzīvai ārējai kompetencei. Somijas Republika uzsver, ka no paša LESD 82. panta 2. punkta un LESD 83. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka Savienības kompetencē ir tikai minimālo prasību noteikšana.

97

Padome tomēr uzskata, ka šī judikatūra nav jāpiemēro mehāniski, bet ir konkrēti jāizvērtē, vai paredzētais starptautiskais līgums un Savienības tiesības atstāj dalībvalstīm patiesu brīvības pakāpi. Tikai šāda pārbaude ļautu noteikt, vai attiecībā uz kādu konkrētu šī nolīguma noteikumu tas, ka vienīgi dalībvalstis pievienojas minētajam nolīgumam, var apdraudēt Savienības tiesību vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu.

98

Ņemot vērā šos kritērijus, Bulgārijas Republika un Padome uzskata, ka uz Stambulas konvencijas noteikumiem attiecas Savienības un tās dalībvalstu dalītā kompetence, Savienības atbalsta kompetence, tās ekskluzīvā kompetence un kompetence, kas ir tikai dalībvalstīm. Proti, Savienība esot ieguvusi ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz noteiktām šīs konvencijas normām, kas ir ietvertas tās IV, V un VI nodaļā, ciktāl šīs tiesību normas attiecas uz tādas vardarbības upuriem, uz ko attiecas Direktīva 2011/93 un Direktīva 2011/36, kā arī attiecībā uz diviem no trim minētās konvencijas VII nodaļas noteikumiem.

99

Somijas Republika apstrīd šo analīzi, uzsverot, ka Tiesa, konkrēti nepārbaudot dalībvalstīm piešķirtās brīvības apjomu, iepriekš, pamatojoties tikai uz EK līguma noteikumu formulējumu vai sekundāro tiesību aktu minimālo prasību raksturu, konstatēja, ka nav izpildīti Savienības ekskluzīvās kompetences nosacījumi. Katrā ziņā Savienības ekskluzīvā kompetence esot tik ierobežota, ka esot apšaubāms, ka būtu iespējama tik punktuāla pievienošanās, un rezultātā Savienībai arī būtu jāpievienojas Stambulas konvencijai atbilstoši savai dalītajai kompetencei.

100

Komisija uzskata, ka Stambulas konvencijas I nodaļā un it īpaši tās 1. panta a)–e) punktā izklāstītie mērķi atbilst LES 2. pantā, kā arī LESD 8., 19. un 67. pantā minētajiem Savienības mērķiem. Galvenās definīcijas, kas ir ietvertas šīs konvencijas 3. panta a) un b) punktā, atbilstot Direktīvas 2012/29 22. pantā un 17. un 18. apsvērumā ietvertajam.

101

Pienākumiem, kas ir paredzēti minētās konvencijas II nodaļā, kuru mērķis ir panākt, lai visos pasākumos, kas veikti, lai novērstu un apkarotu visas vardarbības formas, uz kurām attiecas šī konvencija, tiktu ņemtas vērā un risinātas vardarbības upura tiesības, atbilstoši pienākumi esot tostarp ietverti Direktīvas 2012/29 1., 8., 26. un 28. pantā un finanšu programmās, kas paredzētas, lai veicinātu līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1381/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido programmu “Tiesības, vienlīdzība un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (OV 2013, L 354, 62. lpp.), 7., 10., 15. un 17. apsvērumā, kā arī 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1382/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido programmu “Tiesiskums” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (OV 2013, L 354, 73. lpp.), 5. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 235/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko izveido finanšu instrumentu demokrātijai un cilvēktiesībām visā pasaulē (OV 2014, L 77, 85. lpp.), 2., 3., 10. apsvērumā, kā arī 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta ix) punktā.

102

Jomu, uz ko attiecas Stambulas konvencijas III nodaļa, kura ir veltīta visu vardarbības veidu novēršanai, uz ko attiecas šī konvencija, Savienības tiesībās reglamentējot LESD 84. pants, kā arī Direktīvas 2011/36 18. pants, Direktīvas 2011/93 22. un 23. pants, Padomes Lēmums 2009/902/TI (2009. gada 30. novembris), ar ko izveido Eiropas Noziedzības novēršanas tīklu (EUCPN) un atceļ Lēmumu 2001/427/TI (OV 2009, L 321, 44. lpp.), finanšu programmas, tostarp Regulas Nr. 1381/2013 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, Regulas Nr. 1382/2013 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 513/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko kā daļu no Iekšējās drošības fonda izveido finansiālā atbalsta instrumentu policijas sadarbībai, noziedzības novēršanai un apkarošanai un krīžu pārvarēšanai un atceļ Padomes Lēmumu 2007/125/TI (OV 2014, L 150, 93. lpp.), 3. panta 3. punkta c) un d) apakšpunkts un Direktīvas 2012/29 25. pants.

103

Runājot par Stambulas konvencijas IV nodaļā paredzētajiem pasākumiem, kuru mērķis ir aizsargāt vardarbības upurus no jebkāda jauna vardarbības akta, Komisija norāda, ka, pamatojoties uz LESD 82. panta 2. punktu, tika pieņemta Direktīva 2012/29, kuras mērķis ir nodrošināt, lai noziegumos cietušie saņemtu atbalstu, un, pamatojoties uz LESD 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, tika pieņemta Direktīva 2011/36 un Direktīva 2011/93, kuru mērķis ir aizsargāt konkrēta veida noziegumu upurus.

104

Runājot par šīs konvencijas V nodaļu, kurā ir ietvertas materiālās civiltiesību un krimināltiesību normas, Savienība, tostarp pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punktu, esot pieņēmusi Direktīvu 2011/36 un Direktīvu 2011/93, kurās ir paredzēti atsevišķi pārkāpumi, uz kuriem arī attiecas šī nodaļa. Turklāt, tā kā Savienībai saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta beigu daļu ir dalīta kompetence šajās civiltiesību un krimināltiesību jomās, nekas tai neliedzot to īstenot, noslēdzot minēto konvenciju.

105

Šīs pašas konvencijas VI nodaļā noteiktie procesuālie pienākumi izmeklēšanas un kriminālvajāšanas jomā atbilstot tiem, kas ir ietverti Direktīvā 2011/36 un Direktīvā 2011/93, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/99/ES (2011. gada 13. decembris) par Eiropas aizsardzības rīkojumu (OV 2011, L 338, 2. lpp.), Direktīvā 2012/29, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 606/2013 (2013. gada 12. jūnijs) par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās (OV 2013, L 181, 4. lpp.).

106

Migrācijas un patvēruma jomā, uz ko attiecas Stambulas konvencijas VII nodaļa, esot pieņemta Direktīva 2011/95, Direktīva 2013/32 un Direktīva 2013/33 par starptautisko aizsardzību, kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai un par standartiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai. Turklāt šajā jomā Īrijai joprojām esot saistoša Direktīva 2004/83 un Direktīva 2005/85, kuras ir pārstrādātas Direktīvā 2011/95 un Direktīvā 2013/32.

107

Visbeidzot, attiecībā uz starptautisko sadarbību civillietās un krimināllietās, uz ko attiecas šīs konvencijas VIII nodaļa, Savienība esot pieņēmusi veselu virkni juridisko instrumentu gan attiecībā uz sadarbību civillietās, gan uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

108

Padome vispirms norāda, ka nepastāv īpaši Savienības tiesību akti, kas vispārīgi attiektos uz visu veidu vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu.

109

Attiecībā uz Stambulas konvencijas I–III nodaļu Padome uzskata, ka tās labākajā gadījumā attiecas uz jomām, uz ko attiecas Savienības neīstenotā dalītā kompetence. Attiecībā uz šīs konvencijas II nodaļā ietvertajiem pienākumiem, kas attiecas uz izpēti, Savienības kompetence saskaņā ar LESD 4. panta 3. punktu tiekot īstenota paralēli dalībvalstu kompetencei. Attiecībā uz darbībām, kas ir saistītas ar noziegumu novēršanu, Savienības kompetencē esot tikai atbalstīt dalībvalstu rīcību saskaņā ar LESD 2. panta 6. punktu un 84. pantu.

110

Padome nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka minētās konvencijas IV nodaļā ir ietverti noteikumi, kas kopumā ir salīdzināmi ar Direktīvas 2012/29 2. nodaļā ietvertajiem noteikumiem, un uzskata, ka šī IV nodaļa ar trim izņēmumiem ietilpst Savienības neīstenotajā dalītajā kompetencē.

111

Pirmkārt, šīs direktīvas piemērošanas joma esot ierobežota, jo tā ir piemērojama tikai noziegumu upuriem, it īpaši kriminālprocesos, kas notiek Savienības teritorijā, ar nosacījumu, ka Savienības iekšienē pastāv pārrobežu elements.

112

Otrkārt, Direktīvā 2012/29 un Direktīvā 2011/93 esot ietverti minimālie standarti, kas izrietot no Direktīvas 2012/29 nosaukuma, 11. un 67. apsvēruma, 9. panta 3. punkta un 26. panta, kā arī no Direktīvas 2011/93 25., 27., 38., 41. un 43. apsvēruma un 1. panta, lai dalībvalstis varētu izpildīt arī Stambulas konvencijas IV nodaļas noteikumus, nepārkāpjot nedz šo konvenciju, nedz arī Savienības tiesības, jo to padziļinātā analīze apstiprina, ka dalībvalstīm paliek patiesa brīvība minētās IV nodaļas ietvaros.

113

Treškārt, Padome uzskata, ka tomēr ir jāizdara citāds secinājums attiecībā uz divām īpašām cietušo kategorijām, proti, pirmām kārtām, bērniem, kuri cietuši no dzimumnoziegumiem un kuri definēti Stambulas konvencijā kā sievietes, kas ir jaunākas par 18 gadiem un attiecībā uz kurām Savienība, pamatojoties uz LESD 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu, esot pieņēmusi sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2011/93. Tāpat nozīme esot Direktīvas 2012/29 1. panta 2. punktam, 22. panta 4. punktam un 23. un 24. pantam.

114

Otrām kārtām, Direktīvā 2011/36, it īpaši tās 12.–16. pantā, esot ietverti precīzi pienākumi sniegt palīdzību un atbalstu bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri. Proti, detalizētas šo direktīvu normas dalībvalstīm atstājot tikai nedaudz brīvības, līdz ar to, neraugoties uz minimālo prasību raksturu, runa esot par divām jomām, ko lielā mērā sedz Savienības tiesību normas LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.

115

Ceturtkārt, priekšlikumā lēmumam par parakstīšanu un priekšlikumā lēmumam par noslēgšanu Komisija esot kļūdaini apgalvojusi, ka Padomes Direktīva (ES) 2015/637 (2015. gada 20. aprīlis) par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešās valstīs, un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK (OV 2015, L 106, 1. lpp.), kas ir balstīta uz LESD 23. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pienākums pieņemt vajadzīgās tiesību normas un veikt starptautiskas sarunas, lai nodrošinātu šo aizsardzību, piešķir Savienībai ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz konsulārās aizsardzības aspektiem, kas minēti Stambulas konvencijas 18. panta 5. punktā. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2012/29 13. apsvērumu sūdzību iesniegšana kompetentām iestādēm ārpus Savienības, piemēram, vēstniecībām, nerada šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

116

Attiecībā uz Stambulas konvencijas V nodaļu Padomes Direktīvā 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem (OV 2004, L 261, 15. lpp.), tostarp tās 12. panta 2. punktā, Padomes Direktīvā 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (OV 2004, L 373, 37. lpp.), tostarp tās 26. apsvērumā un 7. pantā, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), it īpaši tās 27. pantā, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/41/ES (2010. gada 7. jūlijs) par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (OV 2010, L 180, 1. lpp.), tostarp tās 18. un 23. apsvērumā, Direktīvā 2011/36, tostarp tās 17. pantā, un Direktīvā 2012/29, kā norāda Padome, ir ietvertas minimālās prasības attiecībā uz jomām, kas minētas Stambulas konvencijas 29. panta 1. punktā un 30. panta 1., 2. un 3. punktā, kas neizraisa Savienības ekskluzīvo kompetenci. Turklāt Direktīvas 2004/113 3. panta 3. punktā un Direktīvas 2006/54 8. pantā esot ietverti izņēmumi no šo direktīvu materiālās piemērošanas jomas. Turklāt nepastāvot neviens Savienības tiesību akts, kas attiektos uz citām minētajā nodaļā ietvertajām tiesību normām. Taču Savienība esot ieguvusi ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz Stambulas konvencijas V nodaļas noteikumiem, ciktāl tie attiecas uz cietušajiem, uz kuriem attiecas Direktīva 2011/93 un Direktīva 2011/36.

117

Padome uzskata, ka šīs konvencijas VI nodaļā iekļautais 49.–54. un 56. pants attiecas uz pienākumiem, kas lielā mērā atbilst tiem, kas ietverti Direktīvas 2012/29 1., 3., 4., 6., 8., 9., 11., 18.–20. un 22.–24. pantā, un ka nozīme ir arī Direktīvas 2011/93 15. panta 2. punktam un 20. pantam, kā arī dalībvalstu savstarpējas atzīšanas tiesību aktiem civillietās un krimināllietās, proti, Regulai Nr. 606/2013, Padomes Direktīvai 2003/8/EK (2003. gada 27. janvāris) par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (OV 2003, L 26, 41. lpp., un labojums – OV 2012, L 188, 19. lpp.), Direktīvai 2004/80 un Direktīvai 2011/99, Padomes Pamatlēmumam 2008/675/TI (2008. gada 24. jūlijs) par Eiropas Savienības dalībvalstīs pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā jaunā kriminālprocesā (OV 2008, L 220, 32. lpp.), Padomes Pamatlēmumam 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (OV 2008, L 337, 102. lpp.), Padomes Pamatlēmumam 2009/315/TI (2009. gada 26. februāris) par organizatoriskiem pasākumiem un saturu no sodāmības reģistra iegūtas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm (OV 2009, L 93, 23. lpp.) un Padomes Lēmumam 2009/316/TI (2009. gada 6. aprīlis) par Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS) izveidi, piemērojot Pamatlēmuma 2009/315/TI 11. pantu (OV 2009, L 93, 33. lpp.). Attiecībā uz minimālajām prasībām Savienība neesot ieguvusi ekskluzīvu kompetenci, izņemot kompetenci, kas tai ir atzīta jomās, uz kurām attiecas dažas Direktīvas 2011/93 un Direktīvas 2011/36 tiesību normas.

118

Attiecībā uz trim pantiem, kas ir ietverti minētās konvencijas VII nodaļā, Padome uzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.), 13. panta 1. un 2. punktā, Direktīvas 2003/86 3. panta 5. punktā un 15. panta 3. punktā, Direktīvā 2003/109 un citos atbilstošos Savienības tiesību aktos, kam ir nozīme attiecībā uz Stambulas konvencijas 59. panta 1.–3. punktu, ir ietvertas tikai minimālās prasības un ka nevienam esošam Savienības tiesību aktam nav saiknes ar 59. panta 4. punktu.

119

Savukārt, runājot par jomām, uz kurām attiecas šīs konvencijas 60. panta 1.–3. punkts un 61. pants, dalībvalstu rīcības brīvība esot tikai teorētiska, ņemot vērā precīzās prasības, kas it īpaši izriet no Direktīvas 2011/95 30. un 39. apsvēruma, kā arī 4. panta 3. punkta c) apakšpunkta un 4. punkta, 9. panta 2. punkta a) un f) apakšpunkta, 10. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 30. panta, kas gan nav saistoši Īrijai un Dānijas Karalistei, no Direktīvas 2013/32 10. panta 3. punkta d) apakšpunkta, 18. un 24. panta, kā arī 32. apsvēruma, Direktīvas 2013/33 11. panta, 17. panta 2. punkta, 18. panta 3., 4. un 7. punkta, 19. un 21.–25. panta, kā arī no Direktīvas 2008/115 5. panta.

120

Padome tādējādi uzskata, ka, ņemot vērā spēkā esošās Savienības tiesības, Savienībai ir ekskluzīva kompetence jomās, uz kurām attiecas Stambulas konvencijas 60. un 61. pants, bet ne attiecībā uz tās 59. pantā minētajām jomām, kas ietilpst dalītajā kompetencē, kuru Savienība neīsteno.

121

Runājot par Stambulas konvencijas VIII, IX un XI nodaļu, saskaņā ar judikatūru kompetenču sadale atbilstu tai, kas novērota attiecībā uz iepriekšējām šīs konvencijas nodaļām, līdz ar to uz tām daļēji attiecas Savienības dalītā kompetence, daļēji – tās atbalsta kompetence, daļēji – tās ekskluzīvā kompetence un daļēji – dalībvalstu kompetence, savukārt attiecībā uz minētās konvencijas X un XII nodaļu neesot jāveic atsevišķa analīze.

122

Visbeidzot Padome atgādina, ka tās ietvaros neesot bijis pietiekams atbalsts tam, lai Savienības pievienošanās Stambulas konvencijai būtu “plaša”, līdz ar to tā ar kvalificētu balsu vairākumu esot nolēmusi to parakstīt tikai attiecībā uz tām jomām, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē.

123

Īrija piekrīt Padomes nostājai.

124

Konstatējot, ka Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka LESD 82. panta 2. punkts ir viens no piemērotiem juridiskajiem pamatiem lēmumam par Stambulas konvencijas noslēgšanu, Komisija un Slovākijas Republika uzskata, ka šī tiesību norma nav īpaši jāpārbauda.

125

Padome uzskata, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt Stambulas konvenciju attiecībā uz dažiem konkrētiem šīs konvencijas pantiem par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, ciktāl šie panti attiecas uz vardarbības upuriem, uz kuriem attiecas Direktīva 2011/93 un Direktīva 2011/36.

126

Somijas Republika un Polijas Republika uzskata, ka pats LESD 82. panta 2. punkta formulējums, ciktāl ar to Savienībai tiek piešķirta tikai kompetence pieņemt minimālos noteikumus, izslēdz to, ka tai varētu būt ekskluzīva kompetence noslēgt Stambulas konvenciju attiecībā uz tās noteikumiem par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

127

Savukārt, ja Savienība vēlētos pievienoties šai konvencijai arī tās dalītās kompetences aspektos, šī tiesību norma, Somijas Republikas ieskatā, ir viens no Stambulas konvencijas noslēgšanai piemērotajiem juridiskajiem pamatiem.

128

Komisija uzskata, ka Stambulas konvencijas mērķis ir novērst vardarbību pret sievietēm un aizsargāt cietušos. Noslēdzot šo konvenciju, Savienība atbalstītu dalībvalstu preventīvo darbību, nosakot šo dalībvalstu individuālo un īpašo pasākumu robežas. Ja noslēgšana Savienības vārdā attiektos tikai uz cietušo aizsardzību, Savienības iestādes varētu tikt uzskatītas par atbrīvotām no preventīviem pienākumiem, un tas būtu nekonsekventi.

129

Turklāt LESD 82. panta 2. punkts vien neļaujot aptvert visus prevencijas pasākumus, kas nav saistīti ar kriminālprocesu LESD 82. panta 2. punkta izpratnē. Šādi pasākumi visbiežāk nepastāvot īpašajā pret sievietēm īstenotās vardarbības kontekstā, un minētās konvencijas mērķis esot novērst šo trūkumu.

130

Polijas Republika norāda, ka ar LESD 84. pantu Savienībai nav piešķirta nedz ekskluzīva kompetence, nedz dalīta kompetence, bet tajā ir vienīgi definētas darbības, lai atbalstītu dalībvalstu rīcību. Līdz ar to ar šo tiesību normu Savienībai nevarot tikt piešķirta ekskluzīva kompetence un Savienības pievienošanās Stambulas konvencijai, pamatojoties uz šo pantu, sekas būtu tādas, ka tā būtu saistoša nevis Savienībai, bet gan dalībvalstīm.

131

Somijas Republika uzskata, ka tad, ja Savienība vēlētos pievienoties šai konvencijai, īstenojot dalīto kompetenci, minētais 84. pants būtu atbilstošs juridiskais pamats.

132

Tā kā Stambulas konvencijas 60. un 61. pants attiecas uz jomām, uz kurām neattiecas ne LESD 82. panta 2. punkts, ne LESD 84. pants, Komisija uzskata, ka šīm jomām ir pakārtots raksturs, līdz ar to neesot iespējams pievienot juridiskos pamatus, kas attiecas uz šīm jomām. Proti, šīs konvencijas 60. un 61. pants, kuru mērķis ir nodrošināt, lai lēmumos par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu un saskaņā ar vardarbības upuru uzņemšanas nosacījumiem tiktu ņemta vērā ar “dzimumu” saistīta perspektīva, esot tikai minētās konvencijas vispārējo mērķu izpausme patvēruma jomā un to dēļ šī konvencija nekļūst par patvēruma tiesību aktu.

133

Padome uzskata, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence jomās, uz kurām attiecas šīs divas Stambulas konvencijas normas. Turklāt tāpat kā Slovākijas Republika tā uzskata, ka šīs jomas nevar tikt uzskatītas par pakārtotām salīdzinājumā ar šīs konvencijas noteikumiem, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.

134

Somijas Republika un Polijas Republika uzskata, ka, tā kā šajā jomā attiecīgajās atvasināto tiesību normās ir noteiktas tikai minimālās prasības, tad Savienībai nevar būt ekskluzīvā kompetence noslēgt Stambulas konvenciju attiecībā uz tās 60. un 61. pantu. Ja Savienība vēlētos pievienoties Stambulas konvencijai, īstenojot savu dalīto kompetenci, tad, pēc Somijas Republikas domām, LESD 78. panta 2. punkts attiecoties tikai uz vienu Stambulas konvencijas pakārtotu aspektu, līdz ar to šī tiesību norma neesot atbilstošs juridiskais pamats.

135

Komisija uzsver, ka, lai gan Stambulas konvencija ir piemērojama arī cilvēku tirdzniecības un sieviešu un bērnu seksuālas izmantošanas upuriem, tās piemērošanas joma ratione personae ir daudz plašāka. Turklāt uz šiem upuriem attiecoties Eiropas Padomes īpašas konvencijas un – Savienības līmenī – Direktīva 2011/36 un Direktīva 2011/93. Tātad šī konvencija nav akts, kura galvenais mērķis būtu cīnīties pret šīm konkrētajām noziedzības formām.

136

Padome uzskata, ka Savienībai ir atbalsta kompetence jomās, uz kurām attiecas daži minētās konvencijas noteikumi.

137

Somijas Republika un Polijas Republika uzskata, ka LESD 83. panta 1. punkta formulējums, ciktāl ar to Savienībai ir piešķirta kompetence noteikt tikai minimālās prasības, liedz to uzskatīt par tādu, kas tai piešķirtu ekskluzīvu kompetenci Stambulas konvencijas noslēgšanai.

138

Bulgārijas Republika atgādina, ka, ja lēmumam par starptautiska līguma noslēgšanu ir divi mērķi, no kuriem viens ir galvenais un otrs ir pakārtots mērķis, tam ir jābūt balstītam tikai uz galveno juridisko pamatu. Savukārt, ja lēmumam ir divi mērķi, no kuriem viens nav pakārtots otrajam, tam ir jābūt balstītam uz dažādiem atbilstīgiem juridiskajiem pamatiem. Šādā gadījumā varētu izrādīties nepieciešami divi lēmumi, ja piemērojamās procedūras ir savstarpēji nesaderīgas.

139

Komisija vēlreiz atgādina, ka LESD 78. panta 2. punkts nav atbilstošs juridiskais pamats Stambulas konvencijas noslēgšanai. Katrā ziņā šīs tiesību normas pievienošanas nepieciešamās sekas nebūtu tādas, ka lēmums par šīs konvencijas noslēgšanu būtu jāsadala divos atsevišķos aktos, jo Īrijai šajā jomā ir saistošs Savienības acquis. Protams, runa neesot par jaunāko acquis, bet ar 21. protokolu šī dalībvalsts neesot atbrīvota no saviem pienākumiem un arī netiek grozīti kritēriji atbilstoša juridiskā pamata identificēšanai.

140

Tādējādi tam vien, ka 21. protokola 4.a pants ļauj Īrijai nepiedalīties esošā noteikuma grozītajā redakcijā, neesot nozīmes, jo noteikumi ārējās ekskluzīvās kompetences jomā ir paredzēti LESD 3. pantā un iespēja īstenot opt‑out nevarot tikt vērtēta kā kompetences piešķiršana vienai dalībvalstij noslēgt starptautiskus līgumus, pārkāpjot LESD 3. panta 2. punktu.

141

Somijas Republika norāda, ka attiecībā uz visiem paredzētajiem juridiskajiem pamatiem Padomes lēmumu pieņemšana ir pakļauta 21. protokolam un ka Īrijai tādējādi nav pienākuma piedalīties šādos lēmumos. Līdz ar to, tā kā lēmumpieņemšanas procedūra ir identiska, neesot bijis nepieciešams lēmumu parakstīt Stambulas konvenciju sadalīt divos aktos.

142

Padome norāda, ka LESD 78. panta 2. punkts un 82. panta 2. punkts izraisa 21. protokola un Protokola (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD (turpmāk tekstā – “22. protokols”), piemērošanu. Tā kā Dānijas Karalistei nav saistoši nekādi atvasināto tiesību akti, kas attiecas uz Stambulas konvencijas noslēgšanu, 22. protokola piemērojamība neesot radījusi nekādas īpašas grūtības. Savukārt, tā kā Īrija piedalās ar Direktīvu 2011/36 un Direktīvu 2011/93 ieviestajā tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās, bet tai nav saistošas Direktīvas 2011/95, 2013/32 un 2013/33 par patvēruma tiesībām, tad šai dalībvalstij esot bijis jāpiedalās Lēmuma par parakstīšanu 2017/865 pieņemšanā, bet ne – saskaņā ar 21. protokola 1., 3. un 4. pantu – Lēmuma par parakstīšanu 2017/866 pieņemšanā, līdz ar to esot bijis jāpieņem divi atsevišķi lēmumi par parakstīšanu. Bulgārijas Republika, Īrija, Francijas Republika un Slovākijas Republika piekrīt šai analīzei.

143

Īrija uzskata, ka tāpēc tikai divu atsevišķu lēmumu pieņemšana tai ļauj īstenot savas tiesības saskaņā ar 21. protokolu uz to, lai tai būtu saistoši tikai tie Stambulas konvencijas pasākumi, uz kuriem attiecas LESD V sadaļa un kuru pieņemšanā tā ir vēlējusies piedalīties. Ja Padome būtu pieņēmusi vienotu lēmumu, šai dalībvalstij nebūtu iespējams nošķirt tos lēmuma aspektus, attiecībā uz kuriem Savienības kompetence ir balstīta uz tiesisko regulējumu, kas tai ir saistošs, no tiem, attiecībā uz kuriem šī kompetence ir balstīta uz tiesisko regulējumu, kas tai nav saistošs.

144

Šāda pieeja būtu pretrunā 21. protokolam un apdraudētu Savienības iekšējās un ārējās kompetences paralēlisma pamatprincipu, kas ir pamats doktrīnai, kura izriet no 1971. gada 31. marta sprieduma Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32), tā sauktā “AETR doktrīna”, kāda tā ir nostiprināta LESD 3. panta 2. punktā. Proti, būtu jāveic konkrēta analīze par saikni, kas pastāv starp paredzēto nolīgumu un “spēkā esošām” Savienības tiesībām, lai gan šīs tiesības tomēr nav spēkā šajā dalībvalstī un nolīgums līdz ar to nevar tās ietekmēt LESD 3. panta 2. punkta izpratnē. Īrija piebilst, ka, tā kā tā varēja pieņemt tiesību aktus šajā jomā, tā būtu ļoti sarežģītā situācijā, ja saskaņā ar Savienības tiesībām tai būtu arī atšķirīgas saistības.

145

Īrija norāda, ka Parlaments ir jautājis ne tikai to, vai divu atsevišķu lēmumu pieņemšana ir “nepieciešama”, bet arī to, vai šāda pieņemšana ir “iespējama”, nepaskaidrojot, kāda iemesla dēļ tas tā varētu nebūt. Īrija uzskata, ka neviens iemesls nekavē pieņemt divus atsevišķus lēmumus, kas nekādi neietekmējot šo lēmumu būtību. Bulgārijas Republika arī uzskata, ka divu lēmumu pieņemšana nepārkāpj LESD 218. pantā paredzēto procedūru.

146

Padome norāda, ka, tā kā Īrija kopš Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 pieņemšanas ir nolēmusi piedalīties Direktīvā 2013/33, esot iespējams, ka situācija ir citāda saistībā ar iespējamu Stambulas konvencijas noslēgšanu.

147

Bulgārijas Republika norāda, ka saskaņā ar 22. protokola 7. pantu Dānijas Karaliste var turpmāk pilnībā vai daļēji izmantot šo protokolu, līdz ar to neesot izslēgts, ka Padomē var nākties balsot, atkarībā no attiecīgo Stambulas konvencijas dažādo daļu satura – gan ar šīs dalībvalsts dalību, gan bez tās dalības.

148

Austrijas Republika norāda, ka “savstarpējas vienošanās” prakse ir attīstījusies saskaņā ar EK līgumu un attiecībā uz dažiem jauktiem līgumiem tirdzniecības politikas jomā tika noteikta EKL 133. panta 6. punkta otrajā daļā, jo īpašās kompetences struktūras dēļ šajā jomā esot bijis nepieciešams tas, ka Eiropas Kopiena un dalībvalstis kumulatīvi īsteno savu attiecīgo kompetenci. Saskaņā ar šo praksi Padomes priekšsēdētājs, uzdodot dalībvalstīm jautājumus, pārliecinās, ka tās visas piekrīt, ka attiecīgais jauktais nolīgums tām kļūst saistošs, pirms Padome apstiprina tā noslēgšanu.

149

Austrijas Republika piebilst, ka “savstarpējas vienošanās” prakse tikai konstatē, ka noteiktā datumā starp dalībvalstīm pastāv vienprātība par piekrišanu uzņemties saistības ar attiecīgo jaukto nolīgumu, tomēr vēlāk dalībvalstu parlamenti var to arī neratificēt. Turklāt nekas neliedzot jauktajam nolīgumam kļūt asimetriskam pēc Savienības pievienošanās šim nolīgumam, jo dalībvalstis jebkurā brīdī var izstāties no šī nolīguma.

150

Francijas Republika precizē, ka minētās prakses mērķis ir pārliecināties par dalībvalstu piekrišanu, lai tām būtu saistoši nolīguma noteikumi, kas ietilpst to valsts kompetencē, kad ir nepieciešama kopīga Savienības un dalībvalstu pievienošanās šim nolīgumam, proti, tad, ja nolīgumu nevar īstenot saskanīgi, ja Savienība un tās dalībvalstis to nav noslēgušas kopā. Tā tas būtu gadījumā, ja minētā nolīguma noteikumi, kas ietilpst Savienības kompetencē, un tie, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, ir nedalāmi saistīti – kā tas ir šajā gadījumā.

151

Komisija apgalvo, ka, tā kā Tiesa Padomi ir nosodījusi par “hibrīdu aktu” pieņemšanu, proti, par Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju lēmumu par nolīgumu noslēgšanu pieņemšanu, tad Padome esot mainījusi savu pieeju, tomēr nemainot savas agrākās prakses mērķi. Padomes mērķis esot no jauna ieviest “hibrīda” raksturu, pievienojot posmu pirms formālā lēmuma pieņemšanas, piemērojot Līgumos noteiktās procedūras, kurā tā pārbaudot, vai pastāv dalībvalstu “savstarpēja vienošanās”.

152

Šīs prakses rezultātā daudzās jomās Komisijas priekšlikumi par konvenciju un nolīgumu parakstīšanu un noslēgšanu esot iestrēguši Padomē, pat ja prasītais kvalificētais balsu vairākums būtu skaidri sasniegts.

153

Padome uzsver, ka tā vairs neizmanto “hibrīdus aktus” un ka tās pašreizējā prakse izriet no leģitīmām rūpēm nodrošināt izvairīšanos no šaubām par tās pieņemto starptautisko tiesību aktu tvērumu un spēkā esamību Savienības tiesību sistēmā. Šajā nolūkā tā rūpējoties, lai visas attiecīgās dalībvalstis pirms Padomes lēmuma pieņemšanas ar vajadzīgo balsu vairākumu piekristu uzņemties saistības savas valsts kompetences ietvaros.

154

Pretēji tam, ko liek saprast Parlaments, šī prakse neesot ne balsošanas noteikums, ne arī īpaša procedūra, jo dalībvalstis var brīvi noteikt praktisko kārtību, kas ļauj konstatēt vienprātības esamību. Tādējādi esot bijuši Padomes sesijās vai to ietvaros valdību pārstāvju pieņemti lēmumi, Padomes vai Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) sēžu protokolos ietvertās norādes, darba grupu piezīmēs ietvertie apsvērumi un pilnīgi netieši izteikta piekrišana. Īrija precizē, ka šajā gadījumā nekas neesot sākts darīt, lai pārbaudītu, vai pastāv dalībvalstu “savstarpēja vienošanās”.

155

Austrijas Republika un Komisija apgalvo, ka, pieprasot dalībvalstu “savstarpējo vienošanos”, Padome neesot ievērojusi LES 13. panta 2. punkta pirmo teikumu, kā arī LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktu, kuros tā ir izraudzīta par iestādi, kas ir pilnvarota pēc priekšlikuma un vienojoties ar Parlamenta piekrišanu atļaut Savienībai noslēgt starptautiskus līgumus. Proti, šāda prasība neesot paredzēta šajās tiesību normās, noteikumi par to, kādā veidā Savienības iestādes pieņem lēmumus, esot paredzēti Līgumos un neesot ne dalībvalstu, ne arī pašu iestāžu ziņā.

156

Līdz ar to, ja Padome varētu nolemt nenoslēgt nolīgumu, piemēram, tā noslēgšanu bloķējošā mazākuma gadījumā, tā tomēr nevarētu, nepārkāpjot LES 13. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru katra iestāde rīkojas savu pilnvaru robežās, pievienot piemērojamai procedūrai iepriekšējas pārbaudes posmu par to, vai pastāv dalībvalstu “savstarpēja vienošanās”.

157

Turklāt, tā kā Savienības kompetence ir definēta LESD 2.–6. pantā un tā skaidri ir nošķirta no dalībvalstu kompetences, ar šādu pievienošanu neesot iespējams faktiski veikt apvienošanu ar starpvaldību lēmumpieņemšanas procesu, pat ja abi instrumenti formāli būtu nošķirti. Ar šo praksi tiekot sagrozīta LESD 218. pantā paredzētā procedūra.

158

Proti, lai gan formāli pieņemtais tiesību akts, protams, ir “nehibrīds”, lēmumpieņemšanas process joprojām būtu “hibrīds”, jo dalībvalstu nostāja, aplūkojot to individuāli, ir prioritāra salīdzinājumā ar Savienības nostāju, un tas tā ir bez jebkāda pamatojuma Līgumos, pat neievērojot LES 4. panta 3. punkta burtu un garu un apejot prasības, ko Tiesa noteikusi, lai saglabātu Savienības tiesību sistēmas autonomiju.

159

Komisija norāda, ka saskaņā ar LES preambulu gan LES, gan LESD galvenais mērķis esot iezīmēt jaunu posmu Eiropas integrācijas procesā. Lai sasniegtu šo mērķi, LESD esot papildus precizēta Savienības kompetenču sadale un īstenošanas kārtība starptautisko attiecību jomā, it īpaši izskaidrojot Savienības kompetenci (LESD 2.–6. pants), precizējot, kādos gadījumos Savienība var noslēgt starptautiskus līgumus (LESD 216. panta 1. punkts), un precīzāk definējot procedūru, kas attiecas uz sarunām par visu veidu starptautiskiem līgumiem, to parakstīšanu un noslēgšanu (LESD 218. pants).

160

Komisija uzskata, ka līdz ar to Līgumu mērķiem acīmredzami ir pretrunā izmantot “hibrīdu” lēmumpieņemšanas procesu kā vispārēju praksi, kas ir piemērojama visiem jauktajiem nolīgumiem, jo tas traucē Savienības spējai uzņemties saistības starptautiskā mērogā un norāda starptautiskajai kopienai, ka Savienībai nav tiesību pieņemt autonomu lēmumu, bet tā ir atkarīga no dalībvalstu izšķirošās dalības.

161

Tādējādi ar “savstarpējas vienošanās” praksi Padome esot pārkāpusi LES 13. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzēto lojālas sadarbības pienākumu, jo lojālas sadarbības princips ir piemērojams arī starpiestāžu attiecībās.

162

Turklāt šī prakse izjaucot Savienības institucionālo līdzsvaru, ciktāl ar to dalībvalstīm tiekot piešķirta loma Savienībā, kas nav paredzēta Līgumos, jo LESD 218. pantā ir aprakstītas tikai Parlamenta, Padomes, Komisijas, Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos attiecīgās tiesības un pienākumi. Tādējādi dalībvalstīm šādi piešķirtā loma apdraudot Savienības institucionālā ietvara efektivitāti un varot dot priekšroku dalībvalstu interesēm salīdzinājumā ar Savienības interesēm.

163

Komisija atgādina, ka LESD 218. panta 8. punktā ir paredzēts, ka Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu, un no tā secina, ka dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” prakse pārkāpj šo tiesību normu, jo tā to padara par neefektīvu. Šāda prakse apdraudot Savienības procedūru efektivitāti. Austrijas Republika piekrīt šai nostājai un uzsver, ka Līgumos ir paredzēti izsmeļoši noteikumi par konvenciju noslēgšanas procedūru, kuri jāievēro Savienībai un kuriem neatbilst iepriekšējas pārbaudes par “savstarpējas vienošanās” esamību posma pievienošana.

164

Savukārt Slovākijas Republika apgalvo, ka, tā kā Padome vēl nav nobalsojusi, tā nevar būt pārkāpusi LESD 218. panta 8. punktu.

165

Īrija uzskata, ka ir acīmredzams, ka LESD 218. panta 6. un 8. punktā ir reglamentēta balsošanas procedūra un ka ne Padome, ne dalībvalstis nevar atkāpties no šīs tiesību normas. Tā kā Padome pirms balsojuma cenšoties koordinēt Savienības un dalībvalstu rīcību, tad, ja Savienības un dalībvalstu kompetence, kā tas ir šajā gadījumā, ir cieši saistītas, “savstarpējas vienošanās” prakse izrietot no lojālas sadarbības pienākuma.

166

Tā kā centieni panākt dalībvalstu “savstarpēju vienošanos” notiekot pirms lēmuma par Stambulas konvencijas noslēgšanu pieņemšanas saskaņā ar LESD 218. panta 6. un 8. punktu, Francijas Republika un Ungārija uzskata, ka šī prakse nemaina minēto lēmumu vai noteikumu par kvalificētu balsu vairākumu, nedz arī atbilst “hibrīda akta” pieņemšanai.

167

Komisija atgādina, ka no prasības par Savienības vienotu starptautisku pārstāvību izriet sadarbības pienākums, kas nosaka to, ka dalībvalstis un Savienība noslēdz tādus jauktus nolīgumus kā Stambulas konvencija. Turklāt efektivitātes princips un pienākums aizsargāt Savienības reputāciju un starptautisko uzticamību paredzot prasību, lai Savienības iestādes un tās dalībvalstis atvieglotu tās pieņemto lēmumu īstenošanu.

168

Tādējādi kopš jaukta nolīguma parakstīšanas un a fortiori pēc tā noslēgšanas Savienības vārdā dalībvalstīm esot pienākums palīdzēt Savienībai īstenot šo nolīgumu. Tā kā LESD 216. panta izpratnē Savienības un tās dalībvalstu kopīga Stambulas konvencijas noslēgšana esot nepieciešama, lai sasniegtu Līgumu mērķus cilvēka cieņas aizsardzības jomā, dalībvalstīm tātad ir jācenšas novērst šķēršļus, kas liedz Savienībai kopā ar dalībvalstīm iesniegt ratifikācijas instrumentus Eiropas Padomē. Tādējādi tām vismaz esot jāiesniedz visi atbilstošie priekšlikumi kompetentajām valsts iestādēm, lai atvieglotu Savienībai šīs konvencijas noslēgšanu.

169

Katrā ziņā, pēc Komisijas domām, pastāv iespēja instrumentam par Savienības pievienošanos minētajai konvencijai pievienot deklarāciju, kurā ir atgādināts, ka Savienības kompetencēm ir tendence attīstīties, kurā ir norādīts, ka Savienībai nav kompetences visās jomās, uz ko attiecas šī konvencija, un kurā ir precizētas jomas, kurās tā veiks īstenošanas pasākumus. Tā kā Eiropas Padomei ir labi zināms Savienības kompetenču ierobežotais raksturs, šāda iespēja esot raksturīga tiesību normai, kas ļauj pievienoties Savienībai.

170

Somijas Republika norāda, ka nevienā Savienības tiesību normā Stambulas konvencijas noslēgšanai nav izvirzīts nosacījums par visu Savienības dalībvalstu pievienošanos. Līdz ar to “savstarpējas vienošanās” praksei neesot juridiska pamata. Somijas Republika un Austrijas Republika uzskata, ka tas vien, ka dalībvalstu un Savienības iestāžu cieša sadarbība ir nepieciešama starptautisku līgumu apspriešanai, noslēgšanai un izpildei, arī neļauj secināt nedz to, ka dalībvalstu “savstarpēja vienošanās” ir nepieciešama, lai Savienība varētu uzņemties saistības, nedz arī to, ka dalībvalstīm ir vajadzīga Padomes piekrišana, lai uzņemtos saistības savas kompetences ietvaros, jo katra no tām var rīkoties viena pati savas kompetences ietvaros.

171

Austrijas Republika uzskata, ka, noslēdzot jauktu nolīgumu, Savienība un tās dalībvalstis ir saistītas, bet tomēr atšķirīgas nolīguma puses, un katrai no tām ir jārīkojas savas kompetences ietvaros un ievērojot jebkuras citas līgumslēdzējas puses kompetenci, piemērojot savas konstitucionālās procedūras apspriešanas, parakstīšanas, noslēgšanas un ratifikācijas jomā. Somijas Republika uzsver, ka Savienības pievienošanās bez dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” nevar izraisīt to, ka Savienība uzņemas saistības citādi kā vien savas kompetences ietvaros, kā uzskata arī Austrijas Republika.

172

Ņemot vērā šos apsvērumus, Somijas Republika uzskata, ka prasība par dalībvalstu “savstarpēju vienošanos” ir pretrunā gan LES 13. panta 2. punktam un LESD 218. pantam, gan Savienības tiesību autonomijas principam, jo Savienība nevarot autonomi īstenot tai piešķirtās pilnvaras un Padomes lēmuma pieņemšanai drīzāk būtu nepieciešama dalībvalstu vienprātība, nevis kvalificēta balsu vairākuma iegūšana. Lojālas sadarbības princips, kas it īpaši ir jāievēro dalībvalstīm, arī esot šķērslis šādai prasībai.

173

Padome vispirms uzsver, pirmām kārtām, ka no LES 5. pantā nostiprinātā kompetences piešķiršanas principa izriet, ka jebkura kompetence, kas nav piešķirta Savienībai, ir dalībvalstīm, un uzskata, ka no tā izriet, ka neviena Savienības iestāde nevar likt dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus, kas ietilpst to kompetencē. Otrām kārtām, Padomei neesot nekāda pienākuma pieņemt lēmumu noslēgt Stambulas konvenciju, un šī iestāde nevar būt spiesta īstenot Savienības iespējamo kompetenci, ja netiek sasniegts prasītais balsu vairākums. Padome un Ungārija norāda, ka LESD 218. panta 6. punktā nav paredzēts nekāds termiņš šāda lēmuma pieņemšanai.

174

Padome atgādina, ka pretēji citiem starptautiskajiem līgumiem Stambulas konvencija tika apspriesta bez Savienības aktīvas dalības, un no tā secina, ka tā netika apspriesta, ņemot vērā Savienības un tās dalībvalstu kompetences savstarpējo dalījumu. Šajā ziņā Padome norāda – lai gan ir iespējams skaidri nodalīt kompetences, uz ko attiecas dažas šīs konvencijas normas, tomēr tas tā nav Konvencijas IV–VI un VIII–XII nodaļas gadījumā. It īpaši, tā kā Savienības ekskluzīvā kompetence saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu attiecoties tikai uz konkrētiem Direktīvas 2011/36 un Direktīvas 2011/93 aspektiem, attiecībā uz katru minēto Konvencijas tiesību normu pastāvot arī dalībvalstu kompetence attiecībā uz aspektiem, uz kuriem šīs direktīvas neattiecas.

175

Šī iestāde uzskata, ka Savienības un dalībvalstu kompetences šajā gadījumā ir nesaraujami saistītas, un atgādina, ka EKL 133. panta 6. punktā bija paredzēts, ka atsevišķus nolīgumus Padome nevar noslēgt, ja tajos ir ietverti noteikumi, kas pārsniedz Savienības kompetences. Tā kā dažas jomas ietilpst Savienības un dalībvalstu dalītajā kompetencē, šajā tiesību normā bija precizēts, ka šādu nolīgumu apspriešanai ir vajadzīga dalībvalstu “savstarpēja vienošanās” un ka Savienībai un dalībvalstīm tie ir jānoslēdz kopīgi. Taču šīs tiesību normas izzušana LESD nenozīmējot attiekšanos no šīs prakses, bet gan esot sekas tam, ka ar LESD 207. panta 1. un 4. punktu Savienībai tiek nodotas pilnvaras tirdzniecības politikas jomā.

176

Turklāt EAEK līguma 102. pantā paredzētā prasība, saskaņā ar kuru Savienība var noslēgt jauktu nolīgumu tikai tad, ja to ratificē visas ieinteresētās dalībvalstis, nodrošinot saskaņotību starp Savienības starptautisko darbību un kompetenču un pilnvaru sadalījumu iekšējā jomā saskaņā ar Savienības ārējās pārstāvības vienotības principu.

177

Padome uzskata, ka no LESD 207. panta 6. punkta, kurā ir paredzēts, ka ar šo pantu piešķirto pilnvaru īstenošana neietekmē Savienības un dalībvalstu kompetences savstarpējo dalījumu, kā arī netiek veikta dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošana, ciktāl Līgumos šāda saskaņošana ir izslēgta, izriet, ka Savienība, īstenojot savu kompetenci, nevar neņemt vērā dalībvalstu kompetenci. Savienības starptautiskās pārstāvības vienotības princips paredz savstarpēju sadarbību starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm visā jauktu nolīgumu apspriešanas, noslēgšanas un izpildes laikā.

178

Spānijas Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā, ka Stambulas konvencija attiecas uz jomām, kas ir nesaraujami saistītas, šis princips paredz prasību it īpaši koordinēt šīs konvencijas parakstīšanu, noslēgšanu un, ciktāl iespējams, stāšanos spēkā. “Savstarpējas vienošanās” prakse esot vienīgā prakse, kas ļauj nodrošināt kompetenču savstarpēju ievērošanu šādā situācijā. Bulgārijas Republika uzskata, ka tad, ja Savienība pievienotos minētajai konvencijai, lai gan dalībvalstis nevēlētos tai pievienoties, Savienība pārsniegtu savu kompetenci, apdraudētu dalībvalstu kompetenci un tādējādi pārkāptu kompetences piešķiršanas principu.

179

Bulgārijas Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Ungārija uzsver, ka šādos jauktajos nolīgumos katrai no līgumslēdzējām pusēm ir jārīkojas savas kompetences ietvaros un ievērojot jebkuras citas līgumslēdzējas puses kompetenci. Ņemot vērā esošo nesaraujamo saikni starp Savienības kompetenci un dalībvalstu kompetenci Stambulas konvencijas noslēgšanā, kompetences piešķiršanas princips, tiesiskā drošība, lojāla sadarbība un saistību saskaņota īstenošana paredzot prasību, lai Savienība un dalībvalstis kļūtu par šīs konvencijas dalībniecēm. Spānijas Karaliste uzsver, ka minētās konvencijas īstenošanas labad būtu jāpielāgo gan Savienības tiesības, gan dalībvalstu tiesības.

180

Šajā ziņā Padome norāda, ka saskaņā ar 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par līgumu tiesībām (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 27. un 46. pantu ne Savienība, ne tās dalībvalstis nevar attiecībā pret citām Stambulas konvencijas dalībvalstīm atsaukties uz kompetenču sadalījumu starp tām kā uz tās neievērošanas iemeslu. Turklāt Francijas Republika un Padome apgalvo, ka ar Savienības tiesību autonomiju nav saderīgs tas, ka GREVIO tiek izvirzīta kompetences problēma, jo tai līdz ar to nāktos risināt problēmu, kas ir tikai Tiesas kompetencē.

181

Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Ungārija no tā secina, ka, dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” neesamības gadījumā Savienība nevarētu garantēt savu saistību, kas attiektos uz visu Stambulas konvenciju kopumā, pienācīgu izpildi, līdz ar to tā sevi pakļautu tam, ka iestātos tās starptautiskā atbildība par darbību vai bezdarbību, attiecībā uz kuru tai nav piešķirta nekāda kompetence.

182

Proti, ja Savienība uzņemtos saistības, kas neietilpst tās ekskluzīvajā kompetencē, tā tomēr, pēc Grieķijas Republikas un Padomes domām, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būtu atbildīga par nolīguma izpildi kopumā. Turklāt Savienības pievienošanās nolīgumam, kas tikai daļēji ir tās kompetencē, ja nav pievienojušās visas dalībvalstis, izpaustos ne tikai kā “pienākumu mozaīka” atkarībā no attiecīgās dalībvalsts, bet radītu arī jautājumu par to, vai un, attiecīgā gadījumā, kādā mērā nolīgums ir spēkā dalībvalstu teritorijā. Ciktāl pievienošanās pārsniedz Savienības kompetenci, pievienošanās akts turklāt varot tikt atcelts.

183

Turklāt, lai gan dažās daudzpusējās konvencijās ir paredzēta iespēja iesniegt deklarāciju par kompetenci, tas tā neesot Stambulas konvencijas gadījumā, kā to norāda arī Grieķijas Republika un Ungārija. Katrā ziņā Padome uzskata, ka šāda deklarācija būtu apšaubāma, ņemot vērā izmaiņas kompetenču sadalījumā starp Savienību un tās dalībvalstīm.

184

Ņemot vērā iepriekš minēto, Čehijas Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Ungārija un Padome uzskata – ja, kā tas ir šajā gadījumā, no nolīguma izrietošo starptautisko saistību pilnīga izpilde juridiski un faktiski ir iespējama tikai tad, ja tajā piedalās visas dalībvalstis, lai gan ne visas dalībvalstis piekrīt, ka šis nolīgums tām ir saistošs atbilstoši valsts kompetencei, lojālas sadarbības princips, Savienības vienotas ārējās pārstāvības princips un kompetences piešķiršanas princips Savienībai liedzot pieņemt lēmumus par minētā nolīguma parakstīšanu vai noslēgšanu, jo tā būtu iejaukšanās dalībvalstu kompetencē.

185

Padome apstrīd, ka lojālas sadarbības pienākums nozīmē, ka dalībvalsts nevar iebilst pret to, ka Savienība pievienojas konvencijai, kas ir tikai daļēji tās kompetencē, un tādēļ dalībvalstīm pašām ir pienākums tai pievienoties. Proti, lojālas sadarbības pienākums nevarot radīt nekādu pienākumu dalībvalstij ratificēt nolīgumu, kā uzskata arī Čehijas Republika, Francijas Republika, Ungārija un Austrijas Republika, un Francijas Republika piebilst, ka šāda minētā pienākuma interpretācija būtu pretrunā kompetences piešķiršanas principam un turklāt būtu starptautisko publisko tiesību pārkāpums, kurās, kā to apliecinot Vīnes konvencijas preambula, esot atzīts princips par valstu brīvu piekrišanu uzņemties saistības atbilstoši starptautiskam līgumam. Čehijas Republika uzskata, ka ar šādu interpretāciju tiktu pārkāpts arī starptautisko tiesību princips pacta tertiis nec nocent nec prosunt (“līgums nerada saistības un tiesības attiecībā uz trešām personām”), kas ir kodificēts Vīnes konvencijas 34.–38. pantā.

186

Proti, lai gan no judikatūras izriet, ka lojālas sadarbības pienākums var radīt šķērsli tam, ka dalībvalstis noslēdz nolīgumus, it īpaši tad, ja Savienības līmenī notiek pievienošanās procedūra, tad, kā uzskata Francijas Republika un Padome, līdz šim nav konstatēts nekāds dalībvalstu pienākums rīkoties kādā no Savienības kompetences jomām, kas a fortiori attiecoties uz jomām, kurās Savienībai nav nekādas kompetences. Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Padome uzskata, ka Savienības vēlme pievienoties nolīgumam nevar būt pārāka pār dalībvalsts tiesībām tam nepievienoties, jo lojālas sadarbības pienākums esot saistošs arī Savienības iestādēm attiecībā pret dalībvalstīm.

187

Francijas Republika no tā secina, ka šāds pienākums liek Savienībai sagaidīt dalībvalstu “savstarpēju vienošanos”, un no tā secina, ka tad, ja Savienība noslēdz Stambulas konvenciju bez šādas “savstarpējas vienošanās”, tiktu pārkāptas gan Savienības tiesības, gan starptautiskās tiesības. Spānijas Karaliste piebilst, ka tas, ka ir grūti iegūt dalībvalstu piekrišanu, neļauj pieņemt, ka tiek apdraudēta Savienības kompetences īstenošana.

188

Lai gan Padomes pašreizējā prakse šķiet apgrūtinoša, jo tā ievērojamā laikposmā var aizkavēt jaukta nolīguma noslēgšanu, institucionāli un politiski apsvērumi, tostarp jauktu nolīgumu leģitimitāte, šīs iestādes ieskatā, attaisno šādu praksi. Proti, tiktu apdraudēta šo nolīgumu, kā arī pašas Savienības leģitimitāte, ja tā uzliktu dalībvalstij pienākumu ratificēt jauktu nolīgumu, neraugoties uz negatīvu balsojumu referendumā vai valsts struktūras iebildumiem, nedodot sev laiku rast risinājumu, kurā tiktu ņemti vērā dažādi viedokļi un kurš ļautu pārvarēt radušās grūtības.

189

Padome un Ungārija piebilst, ka Stambulas konvencijas elementi var skart dažu dalībvalstu nacionālo identitāti, kuras respektēšana no Savienības puses tām ir garantēta ar LES 4. panta 2. punktu. Šajā ziņā Bulgārijas Republika norāda, ka Konstitutsionen sad (Konstitucionālā tiesa, Bulgārija) ieskatā dažās šīs konvencijas tiesību normās ir ietverti jēdzieni, kas nav saderīgi ar Bulgārijas Konstitūciju un sabiedrisko kārtību, tostarp jēdzieni “sociālās īpašības”, “dzimumu lomas, kas padarītas par stereotipiem” un “dzimte”, kuru mērķis ir definēt jēdzienu “dzimums” tādā veidā, kas nav saderīgs ar Bulgārijas Konstitūcijā izmantoto definīciju. Ja Savienība tomēr pievienotos minētajai konvencijai, pastāvētu risks, ka Bulgārijas Republikai, lai nodrošinātu Savienības starptautisko saistību ievērošanu, nāktos īstenot pasākumus, kas ir pretrunā tās Konstitūcijai. Līdz ar to ar šādu pievienošanos tiekot pārkāpts lojālas sadarbības princips.

190

Tāpat Slovākijas Republika, vienlaikus izmantojot Padomes pieejai analogu pieeju, apgalvo, ka Národná rada Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Parlaments) iebilda pret to, ka Slovākijas Republika un Savienība ratificē Stambulas konvenciju.

191

Katrā ziņā Īrija, Spānijas Karaliste un Slovākijas Republika uzskata, ka Padome var sagaidīt dalībvalstu “savstarpēju vienošanos”, jo tā ir Savienības iestāde un tādēļ tā ir neatkarīga. Institucionālais līdzsvars it īpaši nozīmējot, ka Padomei nav pienākuma pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas noslēgšanu, jo tai ir rīcības brīvība, kas izriet no tās pilnvarām. Tādējādi dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” gaidīšana neesot nevienas Savienības tiesību normas pārkāpums un ļaujot izvairīties no politisko konfliktu risināšanas.

192

Saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu dalībvalsts, Parlaments, Padome vai Komisija var saņemt Tiesas atzinumu par paredzētā nolīguma saderību ar Līgumiem.

193

Pirmkārt, Tiesas pastāvīgā judikatūra nosaka, ka šīs tiesību normas mērķis ir novērst sarežģījumus, kas rastos, apstrīdot tiesā Savienībai saistošu starptautisku līgumu saderību ar Līgumiem. Tiesas nolēmums, ar kuru pēc Savienībai saistoša starptautiska līguma noslēgšanas eventuāli tiktu konstatēts, ka, ņemot vērā tā saturu vai tā noslēgšanai pieņemto procedūru, tas nav saderīgs ar Līgumu noteikumiem, ne tikai Savienības iekšienē, bet arī starptautisko attiecību līmenī radītu nopietnas grūtības un varētu nodarīt kaitējumu visām ieinteresētajām pusēm, tostarp trešām valstīm (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 69. punkts).

194

Ņemot vērā LESD 218. panta 11. punktā paredzētās procedūras funkciju, proti, iepriekš vēršoties Tiesā, novērst iespējamus sarežģījumus, kas Savienības un starptautiskā līmenī varētu izrietēt no starptautiska līguma noslēgšanas akta atzīšanas par spēkā neesošu, jau ar šādas atzīšanas par spēkā neesošu riska esamību vien pietiek, lai būtu pieļaujama vēršanās Tiesā (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 74. punkts).

195

Turpretim šīs procedūras mērķis nav aizsargāt konkrēti dalībvalsts vai Savienības iestādes, kas ir iesniegušas lūgumu sniegt atzinumu, intereses un tiesības, jo tām šim nolūkam ir pieejama atcelšanas prasība, ko var celt par Padomes lēmumu noslēgt nolīgumu, kā arī ir iespēja šādā gadījumā lūgt noteikt pagaidu pasākumus, iesniedzot pieteikumu par pagaidu noregulējumu (šajā nozīmē skat. Atzinumu 3/94 (Pamatnolīgums par banāniem), 1995. gada 13. decembris, EU:C:1995:436, 21. un 22. punkts).

196

Minētās procedūras mērķis nav arī atrisināt grūtības, kas saistītas ar paredzētā nolīguma īstenošanu un kas ietilptu Savienības un dalībvalstu dalītajā kompetencē (Atzinums 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 17. punkts).

197

Otrkārt, no judikatūras izriet, ka LESD 218. panta 11. punktā paredzētajā procedūrā ir jābūt iespējai izvērtēt visus jautājumus, kas var izraisīt šaubas par nolīguma materiāltiesisko vai formālo spēkā esamību saistībā ar Līgumiem. Par nolīguma atbilstību Līgumiem šajā ziņā tostarp var spriest ne tikai pēc noteikumiem, kas attiecas uz kompetenci, procedūru vai Savienības institucionālo organizāciju, bet arī no materiālo tiesību noteikumiem (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 70. punkts).

198

Savukārt attiecībā uz Savienības iekšējiem noteikumiem Savienības iekšējo tiesību raksturs izslēdz to, ka tie varētu būt šīs atzinuma tiesvedības priekšmets, jo tā var attiekties vienīgi uz starptautiskajiem līgumiem, kurus Savienība ir paredzējusi noslēgt (Atzinums 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECTK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 149. punkts).

199

Treškārt, ir jāatgādina, ka atbilstoša juridiskā pamata izvēlei Padomes lēmumam par paredzētā nolīguma noslēgšanu ir konstitucionāla nozīme, jo, tā kā Savienībai ir tikai tai piešķirtās pilnvaras, akti, kurus tā pieņem, tai ir jāsasaista ar tiem LESD noteikumiem, kas faktiski pilnvaro to darīt. Tādējādi nepareiza juridiskā pamata izmantošana var padarīt spēkā neesošu pašu aktu, ar kuru nolīgums ir noslēgts, un attiecīgi padarīt spēkā neesošu Savienības piekrišanu uzņemties saistības saskaņā ar nolīgumu, kuru tā parakstījusi (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 5. punkts, un Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 71. un 72. punkts).

200

Tā tas it īpaši ir tad, ja Līgumā Savienībai nav sniegta pietiekama kompetence ratificēt visu nolīgumu, kā rezultātā ir jāpārbauda kompetences noslēgt paredzētos nolīgumus sadalījums starp Savienību un dalībvalstīm, vai arī tad, ja minētā noslēgšanas akta atbilstošajā juridiskajā pamatā ir paredzēta cita likumdošanas procedūra, nevis tā, kuru faktiski ir izmantojušas Savienības iestādes (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 5. punkts).

201

Ceturtkārt, Tiesa jau ir norādījusi, ka lēmums, kas pilnvaro parakstīt starptautisku līgumu, un lēmums, ar kuru tas tiek noslēgts, ir divi dažādi juridiski dokumenti, kas ieinteresētajām personām rada pēc būtības dažādus tiesiskus pienākumus, un otro lēmumu nevar uzskatīt par pirmā lēmuma apstiprinājumu. Šādos apstākļos tas, ka nav celta prasība atcelt pirmo lēmumu, neliedz celt šādu prasību par lēmumu noslēgt paredzēto nolīgumu un nepadara nepieņemamu lūgumu sniegt atzinumu par to, vai nolīgums ir saderīgs ar Līgumu (Atzinums 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 11. punkts).

202

Turklāt apstāklis, ka daži jautājumi var tikt izskatīti saistībā ar citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, tostarp atcelšanas prasību, nav arguments, kas ļautu izslēgt, ka Tiesā var vērsties iepriekš saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu (Atzinums 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 12. punkts).

203

Atzinuma procedūrā ir jāspēj atrisināt visus jautājumus, ko var iesniegt tiesas izvērtējumam, ar nosacījumu, ka šie jautājumi atbilst šīs procedūras mērķim (Atzinums 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 54. punkts).

204

Piektkārt, ir jānorāda, ka iespējai iesniegt lūgumu sniegt atzinumu saskaņā ar LESD 218. panta 11. punktu nav priekšnosacījuma, ka attiecīgajām iestādēm ir jāpanāk galīga vienošanās. Padomei, Parlamentam, Komisijai un dalībvalstīm piešķirtās tiesības lūgt Tiesas atzinumu var tikt īstenotas individuāli – bez jebkādas apspriešanās un negaidot saistītas likumdošanas procedūras gala rezultātu (Atzinums 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 55. punkts).

205

Tādējādi tas, ka attiecīgā nolīguma pieņemšana var notikt tikai pēc apspriešanās ar Parlamentu vai pat tā piekrišanas saņemšanas un ka iespējamo papildu likumdošanas pasākumu noteikšana Savienībā notiks ar likumdošanas procedūru, kurā šī iestāde ir iesaistīta, neietekmē tai LESD 218. panta 11. punktā piešķirtās tiesības lūgt Tiesas atzinumu (Atzinums 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 55. un 56. punkts).

206

Tas, vai Parlamenta uzdotie jautājumi ir pieņemami, ir jāizvērtē, ņemot vērā šo judikatūru.

207

Šajā gadījumā attiecībā, pirmkārt, uz pirmā jautājuma a) daļas pieņemamību ir jākonstatē, ka – pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, – tās mērķis ir identificēt atbilstošu juridisko pamatu tāda Savienības akta pieņemšanai, ar kuru tiek noslēgta Stambulas konvencija, kas atbilst atzinuma procedūras mērķim, ņemot vērā šī atzinuma 193., 195., 197., 199. un 200. punktā atgādināto judikatūru.

208

Ciktāl Ungārija tomēr apšauba šīs procedūras lietderību tādēļ, ka abos gadījumos, kurus Parlaments ir norādījis pirmā jautājuma a) daļā, ir nepieciešama gan Savienības, gan dalībvalstu pievienošanās šai konvencijai, pietiek norādīt, ka tad, ja tiktu izmantots nepiemērots juridiskais pamats, lai Savienības vārdā noslēgtu minēto konvenciju, tad noslēgšanas akta spēkā esamība vēlāk varētu tikt apšaubīta tiesvedībā Tiesā, tādējādi radot grūtības, kuras tieši ir paredzēts novērst ar atzinuma procedūras palīdzību, kā tas ir atgādināts šā atzinuma 193. punktā.

209

Ciktāl Polijas Republika un Ungārija apgalvo, ka lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļa nozīmē, ka tiek apšaubīta Padomes politiskā izvēle daļēji pievienoties Stambulas konvencijai, ir jānorāda, ka šāds apstāklis, pieņemot, ka tas ir pierādīts, varētu ietekmēt “paredzētā nolīguma” tvērumu, kuru ņemot vērā ir jāidentificē atbilstošs juridiskais pamats šīs konvencijas noslēgšanai. Tā kā lūgums sniegt atzinumu, kā ir atgādināts šī atzinuma 199. un 200. punktā, var attiekties uz atbilstoša juridiskā pamata izvēli paredzētā starptautiskā līguma noslēgšanai, minētais apstāklis tādējādi var ietekmēt tikai atbildi uz pirmā jautājuma a) daļu, un tas neliek apšaubīt tā pieņemamību.

210

Attiecībā uz Ungārijas norādīto apstākli, ka Parlamentam ir iespēja vēlāk piedalīties Stambulas konvencijas noslēgšanas procedūrā un vajadzības gadījumā tas varētu atteikties sniegt piekrišanu šajā gadījumā, pietiek norādīt, ka no šī atzinuma 204. un 205. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka šāds apstāklis nekādi neizslēdz, ka šī iestāde var uzsākt šo procedūru.

211

Ciktāl Ungārija apgalvo, ka pirmais jautājums ir priekšlaicīgs un hipotētisks, jo tas attiecas uz tādu Savienības tiesību aktu par Stambulas konvencijas noslēgšanu, kurš jāpieņem nākotnē un kura saturs vēl nav galīgi noteikts, ir jānorāda, ka atzinuma procedūra, ņemot vērā tās mērķi novērst sarežģījumus starptautiskā un Savienības līmenī, kas noteikti rastos, ja ar tiesas nolēmumu eventuāli tiktu konstatēts, ka starptautisks līgums, ko noslēgusi Savienība, nav saderīgs ar Līgumu noteikumiem, ļauj Tiesā vērsties ar lūgumu sniegt atzinumu tad, ja ir zināms paredzētā nolīguma priekšmets, pat ja joprojām ir iespējamas vairākas alternatīvas un atšķirības starp attiecīgo tekstu redakcijām, ja Tiesai iesniegtie dokumenti tai ļauj taisīt pietiekami drošu spriedumu par uzdoto jautājumu (Atzinums 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

212

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir ne tikai Stambulas konvencijas teksts, bet arī lūgumā sniegt atzinumu ir pietiekamas norādes gan par pievienošanās šai konvencijai procedūras norisi, kas tika īstenota līdz brīdim, kad šis lūgums tika iesniegts, gan par Parlamenta, Padomes un Komisijas nostājām attiecībā uz šādu pievienošanos, līdz ar to Tiesa var izveidot pietiekami drošu spriedumu par paredzēto nolīgumu, kurš jāņem vērā, identificējot atbilstošo juridisko pamatu tam, lai Savienība noslēgtu šādu nolīgumu.

213

Turklāt nevar piekrist Padomes, Īrijas un Ungārijas apgalvojumam, ka Parlaments ar lūgumu sniegt atzinumu apšauba Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 juridiskā pamata izvēli un tādējādi apiet termiņus, kas noteikti prasības atcelt šos lēmumus celšanai. Pirmām kārtām, pirmā jautājuma a) daļa neattiecas uz šiem lēmumiem un, otrām kārtām, saskaņā ar šī atzinuma 201. punktā izklāstīto tas, ka nav celta prasība atcelt lēmumu par nolīguma parakstīšanu, nav šķērslis lūguma sniegt atzinumu par minētā nolīguma saderību ar Līgumiem pieņemamībai.

214

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka pirmā jautājuma a) daļa ir pieņemama.

215

Otrkārt, attiecībā uz pirmā jautājuma b) daļas pieņemamību, vispirms ir jānorāda, ka, tā kā šis jautājums attiecas uz akta par Stambulas konvencijas noslēgšanu sadalīšanu divos lēmumos, šis jautājums ir saistīts ar šīs konvencijas noslēgšanas procedūru un līdz ar to – ar to, vai Savienības pievienošanās šai konvencijai no formas viedokļa ir saderīga ar Līgumiem. Saskaņā ar šī atzinuma 197. punktā izklāstīto šāds jautājums ir pieņemams, ciktāl tas atbilst atzinuma procedūras mērķim.

216

Savukārt pirmā jautājuma b) daļa nav pieņemama, ciktāl tā attiecas uz to, ka aktu, ar ko Savienība paraksta Stambulas konvenciju, sadala divos lēmumos.

217

Proti, nav strīda par to, ka Savienība parakstīja Stambulas konvenciju, un tas tika atļauts ar Lēmumiem par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866, 2017. gada 13. jūnijā, proti, vairāk nekā divus gadus pirms šī lūguma sniegt atzinumu iesniegšanas, un tādējādi šīs parakstīšanas sekas radās kopš šī datuma.

218

Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka akts par starptautiska līguma parakstīšanu pats par sevi var būt lūguma sniegt atzinumu priekšmets, ir jākonstatē, ka LESD 218. panta 11. punktā izvirzītais prevencijas mērķis katrā ziņā attiecībā uz šādu aktu vairs nevarētu tikt sasniegts, ja jautājums par tā saderību ar Līgumiem Tiesā tiktu iesniegts tikai pēc tā pieņemšanas (pēc analoģijas skat. Atzinumu 3/94 (Pamatnolīgums par banāniem), 1995. gada 13. decembris, EU:C:1995:436, 19. punkts).

219

Šajā kontekstā Īrija, Ungārija un Padome pamatoti norāda, ka Parlaments, ceļot atcelšanas prasību, būtu varējis apstrīdēt Lēmumus par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 un ka LESD 218. panta 10. punktā paredzētās prasības informēt Parlamentu ievērošanas mērķis tostarp ir dot šai iestādei iespēju laikus veikt kontroli pār Padomes rīcību.

220

Līdz ar to pirmā jautājuma b) daļa ir pieņemama tikai tiktāl, cik tā attiecas uz aktu, ar kuru Savienība noslēdz Stambulas konvenciju.

221

Treškārt, attiecībā uz otrā jautājuma pieņemamību, kurš attiecas uz dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” praksi pirms jaukta nolīguma noslēgšanas, vispirms ir jānoraida Grieķijas Republikas iebildums, ka Parlaments neesot pietiekami identificējis Padomes kaitējošo rīcību. Proti, šī jautājuma mērķis ir nevis identificēt šādu rīcību, bet gan noskaidrot, vai tas, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju, ir saderīgs ar Līgumiem, it īpaši ar LESD 218. pantu, ja nav panākta visu dalībvalstu “savstarpēja vienošanās” par to, lai tām šī konvencija būtu saistoša jomās, kas ietilpst to kompetencē.

222

No tā arī izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Bulgārijas Republika, Spānijas Karaliste, Ungārija un Padome, minētais jautājums neattiecas ne uz šī atzinuma 82. punktā minēto Padomes Reglamentu, Padomes grafiku vai tās iekšējām procedūrām, ne uz starptautiskajām publiskajām tiesībām, ne arī uz dalībvalstu suverēnajām tiesībām, bet gan uz Stambulas konvencijas noslēgšanas procedūras prasībām, kas izriet no Līgumiem un it īpaši no LESD 218. panta.

223

Kā norādīja Somijas Republika, ja “savstarpējas vienošanās” panākšana būtu prasīta Līgumos, Savienības veikta Stambulas konvencijas noslēgšana, kas notikusi pirms šādas vienošanās, varētu tikt atzīta par spēkā neesošu, tādējādi radot grūtības, ko tieši ir paredzēts novērst ar atzinuma procedūru, kā tas ir atgādināts šī atzinuma 193. punktā.

224

No tā arī izriet, ka otrā jautājuma mērķis nav konstatēt, kā to ļautu LESD 265. pantā paredzētā prasības sakarā ar bezdarbību procedūra, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu, pārkāpjot Līgumus, un ka Spānijas Karaliste, Ungārija, Slovākijas Republika un Padome tātad nevar lietderīgi apgalvot, ka otrais jautājums nozīmē atzinuma procedūras nepareizu izmantošanu.

225

Tāpat nevar atbalstīt Padomes iebildumu par to, ka, tiklīdz ir panākta visu dalībvalstu “savstarpēja vienošanās” par to, lai tām būtu saistoša Stambulas konvencija jomās, kas ir to kompetencē, šī konvencija tiks noslēgta, stingri ievērojot Līgumu procesuālās prasības. Šāds apgalvojums neļauj atrisināt jautājumu par to, vai “savstarpējas vienošanās” prakse atbilst Līgumos skaidri paredzētajām procedūrām, un tātad nevar būt šķērslis šī jautājuma pieņemamībai.

226

Visbeidzot, ciktāl Īrija, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Ungārija un Padome apgalvo, ka otrais jautājums ir priekšlaicīgs un hipotētisks, pietiek atgādināt, kā tas izriet no šī atzinuma 211. punkta, ka Tiesai var tikt iesniegts lūgums sniegt atzinumu tad, ja paredzētā nolīguma priekšmets ir zināms, pat ja joprojām ir iespējamas vairākas alternatīvas un atšķirības starp attiecīgo tekstu redakcijām, ja Tiesai iesniegtie dokumenti tai ļauj taisīt pamatotu spriedumu par uzdoto jautājumu.

227

Ņemot vērā, ka paredzētā nolīguma mērķis ir zināms, ka “savstarpējas vienošanās” prakses pastāvēšanu neapstrīd ne dalībvalstis, kas piedalās šajā procedūrā, ne Padome un ka pēdējā minētā uzsver, ka tā paredz Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā tikai tad, kad “savstarpējā vienošanās” tiks konstatēta, otrais jautājums nevar tikt uzskatīts par nepieņemamu tādēļ, ka tas, iespējams, ir priekšlaicīgs vai hipotētisks.

228

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, lūgums sniegt atzinumu ir pieņemams, izņemot pirmā jautājuma b) daļu, ciktāl tā attiecas uz to, ka Savienība paraksta Stambulas konvenciju.

229

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, Parlaments būtībā jautā, vai Līgumi ļauj vai liek Padomei pirms Stambulas konvencijas noslēgšanas Savienības vārdā panākt dalībvalstu “savstarpējo vienošanos” par to, lai tām šī konvencija būtu saistoša jomās, kas ietilpst to kompetencē.

230

Jāatgādina, ka ar Savienības dibināšanas līgumiem – atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem – ir izveidota jauna tiesību sistēma ar savām iestādēm, kuras labā dalībvalstis arvien plašākās jomās ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai šīs dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (skat. it īpaši Atzinumu 1/09 (Nolīgums par vienotas sistēmas izveidi strīdu izskatīšanai patentu jomā), 2011. gada 8. marts, EU:C:2011:123, 65. punkts; Atzinumu 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 157. punkts, un spriedumu, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 39. punkts).

231

Turklāt dalībvalstis, tā kā tās pieder Savienībai, ir piekritušas, ka jomās, kurās dalībvalstu kompetence ir nodota Savienībai, attiecības starp tām tiek regulētas Savienības tiesībās, izslēdzot jebkuru citu tiesību sistēmu, ja tā ir noteikts Savienības tiesībās (Atzinums 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 193. punkts, un spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 40. punkts).

232

Turklāt noteikumi par to, kādā veidā Savienības iestādes pieņem lēmumus, ir paredzēti Līgumos un nav ne dalībvalstu, ne arī pašu iestāžu ziņā (spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

233

Līdz ar to saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem.

234

Runājot it īpaši par starptautiskajiem līgumiem, ko noslēgt ir Savienības kompetencē savas darbības jomās, lai izpildītu skaidrības, saskaņotības un racionalizācijas prasības, LESD 218. pantā ir paredzēta vienota un vispārpiemērojama procedūra, kas attiecas it īpaši uz šādu nolīgumu apspriešanu un noslēgšanu, izņemot gadījumus, kad Līgumos ir paredzētas īpašas procedūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

235

Tiesa ir norādījusi, ka šajā procedūrā tieši tās vispārējā rakstura dēļ ir jāņem vērā īpatnības, kas Līgumos ir paredzētas katrai Savienības darbības jomai, it īpaši attiecībā uz iestāžu pilnvarām, un ka tās mērķis ir uz ārpusi atspoguļot pilnvaru sadali starp iestādēm, kas ir piemērojama iekšienē, it īpaši, nodrošinot simetriju starp Savienības pasākumu noteikšanas iekšējo procedūru un starptautisko līgumu noslēgšanas procedūru, lai garantētu, ka saistībā ar konkrētu jomu Parlamentam un Padomei būtu vienādas pilnvaras atbilstoši Līgumos paredzētajam institucionālā līdzsvara principam (spriedums, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

236

Tādējādi LESD 218. panta 1. punktā ir prasīts, lai nolīgumi starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, kuri pēc to noslēgšanas saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu ir saistoši Savienības iestādēm un dalībvalstīm, tiktu apspriesti un noslēgti saskaņā ar 218. panta atbilstošajos punktos paredzēto procedūru.

237

Šajā ziņā saskaņā ar LESD 218. panta 2. un 6. punktu lēmumu par šādu nolīgumu slēgšanu Padome vajadzības gadījumā pieņem pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana vai pēc apspriešanās ar Parlamentu. Tomēr šāda lēmuma pieņemšanā dalībvalstīm nav paredzēta nekāda kompetence.

238

Turklāt no LESD 218. panta 8. punkta izriet, ka attiecībā uz tādu lēmumu kā iepriekšējā punktā minētais Padome lemj ar kvalificētu balsu vairākumu tad, ja šāds lēmums neatbilst nevienam no gadījumiem, kuros LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā ir prasīts vienprātīgs balsojums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Armēniju), C‑180/20, EU:C:2021:658, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

239

Šajā gadījumā starp šīs tiesvedības dalībniekiem nav strīda, vispirms, par to, ka Stambulas konvencija attiecīgā gadījumā kļūs par jauktu nolīgumu, ko kā tādu būs noslēgusi gan Savienība, gan tās dalībvalstis, pēc tam, par to, ka Padomes lēmums par šīs konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā var tikt pieņemts tikai pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas, un, visbeidzot, par to, ka saskaņā ar LESD 218. panta 8. punkta pirmās daļas noteikumiem tad, ja šāds lēmums neatbilst nevienam no gadījumiem, kuros LESD 218. panta 8. punkta otrajā daļā ir prasīts vienprātīgs balsojums, Padomei minētais lēmums attiecīgi būs jāpieņem, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu.

240

Ar trešām valstīm noslēgta jaukta nolīguma puses ir Savienība un dalībvalstis. Šāda nolīguma apspriešanas un noslēgšanas laikā katra no šīm pusēm rīkojas savas kompetences ietvaros un ievērojot pārējo nolīguma pušu kompetenci (spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 47. punkts).

241

Tiesa gan ir atzinusi, ka tad, ja izrādās, ka nolīguma joma daļēji ietilpst Savienības kompetencē un daļēji – dalībvalstu kompetencē, ir jānodrošina cieša sadarbība starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm gan sarunu procesā un nolīguma noslēgšanā, gan uzņemto saistību izpildē (spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

242

Tomēr šis ciešas sadarbības princips neattaisno Padomes atkāpšanos no LESD 218. pantā paredzēto procesuālo noteikumu un balsošanas kārtības ievērošanas (spriedums, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 55. punkts).

243

Tādējādi Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka vienā lēmumā nevar ne apvienot, ne arī vienā procedūrā pieņemt divus dažādus aktus, no kuriem viens nozīmē dalībvalstu pārstāvju vienošanos un tātad to vienprātīgu piekrišanu, savukārt otrs ir jāpieņem saskaņā ar LESD 218. panta 8. punktu, kurā ir paredzēts, ka Padomei Savienības vārdā ir jālemj ar kvalificētu balsu vairākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 52. punkts).

244

Šajā gadījumā, protams, nav strīda par to, ka “savstarpējas vienošanās” prakses rezultātā divi dažādi akti, no kuriem viens ir dalībvalstu vienošanās rezultāts, bet otru pieņem Savienība, netiek apvienoti vienotā hibrīdā lēmumā, tādā kā lēmums, kas tika atcelts iepriekšējā punktā minētajā spriedumā.

245

Tomēr, ciktāl šī prakse nozīmē, ka, Padomes ieskatā, ir nepieciešama dalībvalstu “savstarpēja vienošanās” par to, lai tām būtu saistošs jaukts nolīgums jomās, kas ietilpst to kompetencē, ir uzskatāma par obligātu priekšnosacījumu jebkādai LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās noslēgšanas procedūras uzsākšanai, tās rezultātā šai procedūrai tiek pievienots posms, kas nav paredzēts Līgumos un kas līdz ar to ir pretrunā šī atzinuma 232. punktā atgādinātajai judikatūrai, kā arī šī atzinuma 237. un 243. punktā minētajiem konstatējumiem.

246

Konkrētāk, kā to pamatoti ir norādījusi Austrijas Republika, Somijas Republika, Parlaments un Komisija, ciktāl saskaņā ar minēto praksi šīs procedūras uzsākšana ir pakārtota dalībvalstu pārstāvju vienprātībai un tātad vienprātīgai piekrišanai, lai gan ar LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktu ir paredzēts, ka Savienība noslēdz starptautisku līgumu kā autonomu Savienības aktu, kuru Padome pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, attiecīgā gadījumā – pēc tam, kad ir saņemta Parlamenta piekrišana vai pēc apspriešanās ar to, ar to tiek ieviests hibrīds lēmumpieņemšanas process, kas nav saderīgs ar šajās tiesību normās paredzētajām prasībām un ir pretrunā judikatūrai, kas izriet no 2015. gada 28. aprīļa sprieduma Komisija/Padome (C‑28/12, EU:C:2015:282).

247

Proti, ja “savstarpējas vienošanās” praksei būtu tāda piemērojamība, kāda ir izklāstīta šī atzinuma 245. punktā, pati Savienības iespēja noslēgt jauktu nolīgumu pilnībā būtu atkarīga no katras dalībvalsts vēlmes uzņemties saistības atbilstoši šādam nolīgumam jomās, kas ietilpst to kompetencē, un līdz ar to – no izvēles, ko dalībvalstis izdarīs suverēni šajās jomās.

248

Saskaņā ar LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktu, ja Padomei ir iesniegts priekšlikums noslēgt starptautisku līgumu, tai par šā nolīguma noslēgšanu pašai ir jāizlemj, principā lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, un vajadzības gadījumā – pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas vai pēc apspriešanās ar Parlamentu. Turklāt šajā ziņā ir ticis nospriests, ka Padome šādā gadījumā var nolemt, ka Savienība viena īsteno ārējo kompetenci, ko tā dala ar dalībvalstīm attiecīgajā darbības jomā, ar nosacījumu, ka Padomē ir tam vajadzīgais balsu vairākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. decembris, Vācija/Padome, C‑600/14, EU:C:2017:935, 68. punkts).

249

No tā izriet, ka ar Līgumiem Padomei ne tikai nav uzlikts pienākums pirms Stambulas konvencijas noslēgšanas Savienības vārdā sagaidīt dalībvalstu “savstarpējo vienošanos” par to, lai šī konvencija tām būtu saistoša jomās, kas ietilpst to kompetencē, bet tai ir aizliegts LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās šīs konvencijas noslēgšanas procedūras uzsākšanu pakārtot nosacījumam par šādas “savstarpējas vienošanās” iepriekšēju konstatēšanu.

250

Tomēr tas, ka Savienība noslēdz starptautisku līgumu, ir atkarīgs no tā, vai Padomē ir nepieciešamais balsu vairākums.

251

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 200. punktā, Līgumos nav noteikts nekāds termiņš, kurā Padomei būtu jāpieņem lēmums par šāda nolīguma noslēgšanu.

252

No tā izriet, ka LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās procedūras robežās un ar nosacījumu, ka Parlaments sniedz piekrišanu, ja tāda ir nepieciešama, Padomes politiskajā novērtējuma brīvībā ietilpst gan lēmums atbalstīt vai neatbalstīt priekšlikumu noslēgt starptautisku līgumu un attiecīgā gadījumā – cik lielā mērā, gan atbilstoša brīža izvēle šāda lēmuma pieņemšanai.

253

No tā izriet, ka tiktāl, cik Padome rīkojas saskaņā ar tās Reglamentu un cik tiek garantēta LESD 218. panta 2., 6. un 8. punkta lietderīgā iedarbība, nekas neliedz Padomei pagarināt iekšējo apspriedi, lai tostarp panāktu lielāko iespējamo vairākumu starptautiska līguma noslēgšanai, vairākumu, kurš ir vajadzīgs iespējami plašākas Savienības ārējās kompetences īstenošanai vai arī – jauktu nolīgumu gadījumā – ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm noslēgšanas procesā, un tas var būt saistīts ar dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” sagaidīšanu.

254

Šāda cieša sadarbība starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm tāda jaukta nolīguma noslēgšanas procesā kā Stambulas konvencija, kura tiek prasīta saskaņā ar šī atzinuma 241. un 242. punktā atgādināto principu, it īpaši tad, ja Savienības kompetencē esošie šī nolīguma noteikumi un noteikumi, kas ir dalībvalstu kompetencē, ir nedalāmi saistīti, ļauj ņemt vērā – kā to ir norādījusi Padome, attiecīgajā gadījumā, pagarinātā apspriedē, – institucionālus un politiskus apsvērumus, kas var ietekmēt Savienības ārējās darbības leģitimitātes uztveri, kā arī efektivitāti.

255

Šajā ziņā tomēr ir jāuzsver, ka saskaņā ar LESD 218. panta 8. punktu šī politiskā novērtējuma brīvība principā tiek īstenota ar kvalificētu balsu vairākumu, līdz ar to šāds vairākums Padomē – jebkurā brīdī un saskaņā ar tās Reglamentā paredzētajiem noteikumiem, tostarp noteikumiem, ar kuriem ikvienai dalībvalstij un Komisijai ir piešķirtas tiesības pieprasīt uzsākt balsošanas procedūru un kuri reglamentē šīs procedūras caurskatāmību, – atbilstoši LESD 15. panta 3. punktam var nozīmēt prasību pabeigt apspriedi un pieņemt lēmumu par starptautiska līguma noslēgšanu. Tādējādi šai iestādei minētā novērtējuma brīvība ir jāīsteno katrā gadījumā atsevišķi un pakāpeniski, ņemot vērā apspriedes attīstību Padomē, pilnībā ievērojot LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās prasības.

256

Šos konstatējumus un it īpaši konstatējumu, saskaņā ar kuru Padome, neievērojot LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzēto starptautiskā līguma noslēgšanas procedūru, nevar pakļaut Stambulas konvencijas noslēgšanu Savienības vārdā nosacījumam par dalībvalstu “savstarpējo vienošanos” par to, ka tām būs saistoša šī konvencija jomās, kas ir to kompetencē, neatspēko Bulgārijas Republikas, Čehijas Republikas, Īrijas, Grieķijas Republikas, Spānijas Karalistes, Francijas Republikas, Ungārijas, Slovākijas Republikas un Padomes argumentācija par to, ka bez šādas “savstarpējas vienošanās” šīs konvencijas noslēgšana Savienības vārdā nebūs saderīga ar kompetences piešķiršanas, lojālas sadarbības, tiesiskās drošības, Savienības ārējās pārstāvības vienotības un Savienības autonomijas principiem, kā arī to, ka Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, nedz arī šo dalībvalstu un Padomes argumentācija par risku, ka Savienība var tikt saukta pie starptautiskās atbildības, ja tā minēto konvenciju noslēgtu, visām dalībvalstīm nepievienojoties šai konvencijai jomās, kas ir to kompetencē.

257

Pirmkārt, šīs dalībvalstis un Padome nevar lietderīgi apgalvot, ka tad, ja Stambulas konvencijai nepievienojas viena vai vairākas dalībvalstis jomās, kas ir to kompetencē, Savienības pievienošanās šai konvencijai ietekmētu minēto dalībvalstu kompetenci un līdz ar to pārkāptu kompetences piešķiršanas, lojālas sadarbības, tiesiskās drošības un Savienības ārējās pārstāvības vienotības principus.

258

Proti, šī atzinuma 240. punktā ir atgādināts, ka, apspriežot un noslēdzot jauktu nolīgumu, Savienībai un dalībvalstīm ir jārīkojas savas kompetences ietvaros, ievērojot jebkuras citas līgumslēdzējas puses kompetenci.

259

No tā izriet, ka tas, ka Savienība un dalībvalstis noslēdz jauktu nolīgumu, nekādā ziņā nenozīmē, ka dalībvalstis šajā gadījumā īsteno Savienības kompetenci, nedz arī to, ka Savienība īsteno šo valstu kompetenci, bet gan to, ka katra no šīm pusēm rīkojas tikai savas kompetences ietvaros, neskarot šī atzinuma 248. punktā atgādināto Padomes iespēju nolemt, ka Savienība viena pati īsteno kompetenci, ko tā attiecīgajā darbības jomā dala ar dalībvalstīm, ja vien Padomē ir sasniegts tam vajadzīgais balsu vairākums.

260

Tas tā ir arī tad, ja dalībvalstis nolemj nenoslēgt jauktu nolīgumu, ko Savienība pati nolemj noslēgt, pamatojoties vienīgi uz tai piešķirto kompetenci.

261

Attiecībā uz Stambulas konvenciju, kā to apgalvo Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Spānijas Karaliste, Austrijas Republika, kā arī Komisija un kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 217. punktā, Eiropas Padomei ir zināms Savienības kompetences ierobežotais raksturs un tādēļ nekas neļauj pieņemt, ka šīs konvencijas 75. pants, precizējot, ka konvencija ir atvērta parakstīšanai, ko tostarp un īpaši var parakstīt arī “Eiropas Savienība”, paredz tādu Savienības pievienošanos, kas pārsniedz tās pilnvaras.

262

Šajā ziņā Tiesai ir bijusi iespēja norādīt, ka, izvēloties juridiskos pamatus lēmumam par starptautiska līguma noslēgšanu, Savienība sniedz arī norādes citām šāda nolīguma pusēm attiecībā uz, pirmkārt, šī lēmuma juridisko tvērumu, otrkārt, Savienības kompetences apjomu saistībā ar šo nolīgumu un, visbeidzot, kompetences sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm, un minētais sadalījums ir jāņem vērā arī posmā, kurā nolīgums tiek īstenots Savienības līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. janvāris, Komisija/Padome, C‑94/03, EU:C:2006:2, 55. punkts; 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 49. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 58. punkts).

263

Turklāt, kā tiesas sēdē Tiesā norādīja Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Īrija, Grieķijas Republika, Austrijas Republika, Somijas Republika, Parlaments un Komisija, nešķiet izslēgts, ka Padome un Parlaments var izvēlēties iesniegt deklarāciju par Savienības kompetenci brīdī, kad tā pievienojas Stambulas konvencijai, un tas vajadzības gadījumā ļautu papildus orientējoši precizēt tās kompetences robežas.

264

Līdz ar to šajā tiesvedībā nav pierādīts, ka tas, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju bez dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” par to, lai tām šī konvencija būtu saistoša jomās, kas ir to kompetencē, varētu skart dalībvalstu kompetenci.

265

Otrkārt, tas pats attiecas īpaši uz Bulgārijas Republikas, Ungārijas un Slovākijas Republikas argumentāciju, saskaņā ar kuru šāda Savienības pievienošanās nozīmētu, ka tā ir pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu un LES 4. panta 2. punktā noteikto pienākumu respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturo to politiskās un konstitucionālās pamatstruktūras, jo tā varētu nozīmēt, ka šīm dalībvalstīm, lai nodrošinātu Savienības starptautisko saistību ievērošanu, ir jāīsteno savai Konstitūcijai pretrunā esoši pasākumi.

266

Jākonstatē, ka ar šo argumentāciju šo dalībvalstu mērķis ir apstrīdēt Stambulas konvencijas noslēgšanas Savienībās vārdā saderību ar iepriekšējā punktā atgādinātajiem Savienības pienākumiem. Šādas noslēgšanas iespējamo nesaderību ar minētajiem pienākumiem var konstatēt tikai tad, kad ir veikta precīza to pienākumu pārbaude, kurus Savienība attiecīgā gadījumā ir uzņēmusies pēc Stambulas konvencijas noslēgšanas, uz ko neattiecas šis lūgums sniegt atzinumu, un tādējādi uz to neattiecas šī tiesvedība.

267

Treškārt, Francijas Republika un Padome apgalvo, ka Stambulas konvencijas noslēgšana Savienības vārdā, ja nav dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” par to, lai tām būtu saistoša šī konvencija jomās, kas ir to kompetencē, nav saderīga ar Savienības tiesību autonomiju, jo tas nozīmētu Savienības iekšēja jautājuma par kompetences sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm, padarīšanu par ārēju, it īpaši to nododot GREVIO.

268

Protams, Tiesa jau ir konstatējusi, ka ar Līgumiem var nebūt saderīgi uzticēt starptautiskai tiesai uzdevumu izvērtēt Savienības tiesību normas, kas reglamentē kompetences sadalījumu starp Savienību un tās dalībvalstīm, kā arī kritērijus to atzīšanai par vainojamām par darbībām vai bezdarbību, lai šajā ziņā pieņemtu galīgo lēmumu, kas būtu saistošs gan dalībvalstīm, gan Savienībai (Atzinums 2/13 (Eiropas Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 224., 231. un 234. punkts). Tomēr ir jānorāda, ka Tiesa šo konstatējumu ir veikusi konkrēti attiecībā uz starptautiskas tiesas nolēmumiem, kuriem ir galīgs un saistošs raksturs attiecībā uz Savienību un tās dalībvalstīm, detalizēti izvērtējot paredzētā nolīguma materiāltiesisko saderību ar Līgumiem un paredzot situāciju, kurā gan Savienībai, gan visām tās dalībvalstīm attiecīgais nolīgums būtu saistošs.

269

No tā izriet, ka jautājums par to, vai, kā to apgalvo Francijas Republika un Padome, šāds konstatējums ir attiecināms arī uz situāciju, kurā, pirmām kārtām, Savienībai, bet nevis kādai no tās dalībvalstīm ir saistoša Stambulas konvencija, un, otrām kārtām, iesaistās tāda iestāde kā GREVIO, kurai ir šī atzinuma 35. punktā izklāstītā kompetence, prasa veikt precīzu pārbaudi par Stambulas konvencijas materiāltiesisko saderību ar Līgumiem, uz ko neattiecas šis lūgums sniegt atzinumu un tātad šī tiesvedība.

270

Ceturtkārt, Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Ungārija un Padome uzskata, ka pilnīga starptautisko saistību izpilde, ko Savienība uzņēmusies, noslēdzot Stambulas konvenciju, juridiski un faktiski ir iespējama tikai tad, ja visas dalībvalstis piedalīsies šajās saistībās, un no tā secina, ka bez dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” Savienība nevarētu garantēt savu saistību, kas attiektos uz visu šo konvenciju kopumā, pienācīgu izpildi, un līdz ar to tā sevi pakļautu riskam, ka iestājas tās starptautiskā atbildība par darbību vai bezdarbību, attiecībā uz kuru tai nav atzīta nekāda kompetence.

271

Šajā ziņā gan, protams, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienība nolemj īstenot savu kompetenci, šāda īstenošana ir jāveic, ievērojot starptautiskās tiesības (spriedums, 2018. gada 20. novembris, Komisija/Padome (AJT Antarktika), C‑626/15 un C‑659/16, EU:C:2018:925, 127. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

272

Tomēr no paša LESD 218. panta 11. punkta formulējuma izriet, ka atzinuma tiesvedība attiecas uz starptautisku līgumu, kurus Savienība plāno noslēgt, saderību ar Līgumiem. No tā izriet, ka šī tiesvedība neattiecas nedz uz starptautiska līguma noslēgšanas Savienības vārdā saderību ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, nedz arī tātad uz sekām, kas var izrietēt no iespējamas šo tiesību neievērošanas nākotnē, īstenojot šādu nolīgumu. It īpaši iespējamā Savienības saukšana pie starptautiskās atbildības Stambulas konvencijas īstenošanas stadijā tādēļ, ka tā negarantētu saistību pienācīgu izpildi, pati par sevi nevar likt apšaubīt tāda lēmuma spēkā esamību, ar kuru Padome šo konvenciju ir noslēgusi Savienības vārdā.

273

Turklāt šī atzinuma 258.–264. punktā ir norādīts, ka nav pierādīts, ka Savienība, noslēdzot Stambulas konvenciju bez dalībvalstu “savstarpējas vienošanās” par to, ka tām būs saistoša šī konvencija jomās, kas ir to kompetencē, uzņemtos saistības ārpus savas kompetences.

274

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka, ja vien katrā brīdī pilnībā tiek ievērotas LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās prasības, Līgumos nav aizliegts Padomei, rīkojoties atbilstoši tās Reglamentam, pirms tā pieņem lēmumu par to, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju, gaidīt dalībvalstu “savstarpēju vienošanos” par to, lai šī konvencija tām būtu saistoša jomās, kas ir to kompetencē. Turpretim Līgumos tai ir aizliegts šajā pantā paredzētajai noslēgšanas procedūrai pievienot papildu posmu, pakļaujot lēmuma par minētās konvencijas noslēgšanu pieņemšanu nosacījumam, ka iepriekš tiek konstatēta šāda “savstarpēja vienošanās”.

275

Ar pirmā jautājuma a) daļu Parlaments būtībā jautā, vai atbilstošie juridiskie pamati tāda Padomes akta pieņemšanai, ar ko Savienība noslēdz Stambulas konvenciju, ir LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants, vai arī šim aktam ir jābūt pamatotam ar LESD 78. panta 2. punktu, 82. panta 2. punktu un 83. panta 1. punktu.

276

Ņemot vērā argumentāciju, ko lietas dalībnieki izvirzījuši pirmā jautājuma a) daļā, uzreiz ir jāprecizē pārbaudes, kas jāveic, lai atbildētu uz šo jautājumu, priekšmets un tvērums.

277

Kā norādīts šī atzinuma 234.–239. punktā, saskaņā ar LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktu lēmums par Stambulas konvencijas noslēgšanu Padomei ir jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Parlamenta piekrišanas saņemšanas.

278

Līdz ar to saistībā ar šajā lūgumā sniegt atzinumu uzdotajiem jautājumiem Padomei un Parlamentam vispirms ir jāprecizē Tiesai, kāds tvērums ir “paredzētajam nolīgumam” LESD 218. panta 11. punkta izpratnē, uz kuru attiecas šī tiesvedība un kuru ņemot vērā ir jāizvērtē juridiskais pamats, uz kuru attiecīgā gadījumā būs jābūt balstītam Padomes aktam par šī nolīguma noslēgšanu Savienības vārdā.

279

Šajā ziņā vispirms jau nav strīda par to, ka ne Padome, ne Parlaments neparedz Savienības pievienošanos Stambulas konvencijai daļās, kuras neietilpst Savienības kompetencē.

280

Turpinājumā, lai gan Padome ir norādījusi, ka tā vēlas ierobežot Savienības pievienošanos šai konvencijai tikai ar tām tās Konvencijas jomām, attiecībā uz kurām Savienībai ir ekskluzīva ārējā kompetence, un ka Lēmumos par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 ir atspoguļoti juridiskie pamati, ko tā šajā ziņā ir identificējusi, ir jākonstatē, ka lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļā nav šāda ierobežojuma, jo tajā ir paredzēts, ka Parlaments aplūko minētās konvencijas noslēgšanu, pamatojoties uz juridiskajiem pamatiem, kas norādīti šajā jautājumā, neatkarīgi no tā, vai atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam Savienībai šajā ziņā ir vai nav ekskluzīvā kompetence.

281

Visbeidzot, ciktāl Parlaments un Komisija atsaucas uz pievienošanos Stambulas konvencijai attiecībā uz visām šīs konvencijas daļām, kas ir Savienības kompetencē, Padome apgalvoja, ka tajā nav sasniegts šādam pievienošanās scenārijam vajadzīgais balsu vairākums. No tā izriet, ka šādam pievienošanās scenārijam šajā posmā ir hipotētisks raksturs un tādējādi uz to nevar atsaukties, lai definētu “paredzēto nolīgumu”, kuru ņemot vērā ir jāatbild uz lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļu.

282

Šādos apstākļos Tiesai lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļa ir jāizvērtē, pamatojoties uz pieņēmumu, ka “paredzētā nolīguma” tvērums LESD 218. panta 11. punkta izpratnē ir definēts ar šī jautājuma formulējumu un Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 saturu.

283

Ciktāl Komisija un vairākas dalībvalstis apgalvo, ka šāds paredzētais nolīgums, kas nozīmē Savienības daļēju pievienošanos Stambulas konvencijai tikai attiecībā uz noteiktām tās kompetencēm, būtu pretrunā šīs konvencijas mērķiem un noteikumiem, it īpaši tā 78. pantam, šā atzinuma 272. punktā tika atgādināts, ka atzinuma tiesvedība attiecas uz paredzētā nolīguma saderību ar Līgumiem, nevis uz šāda nolīguma saderību ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, it īpaši saistībā ar nosacījumiem, kas minētajā nolīgumā ir paredzēti, lai tam varētu pievienoties.

284

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību akta, tostarp tā, kas pieņemts, lai noslēgtu starptautisku līgumu, juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt tiesā, tostarp uz šī tiesību akta kontekstu, mērķi un saturu (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 76. punkts; spriedumi, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 36. punkts, kā arī 2018. gada 20. novembris, Komisija/Padome (AJT Antarktika), C‑626/15 un C‑659/16, EU:C:2018:925, 76. punkts).

285

Ja kāda Savienības akta analīzē atklājas, ka tam ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno, bet otram ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, ar ko ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa. Izņēmuma kārtā, ja turpretī ir pierādīts, ka aktam vienlaikus ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, kas ir nesaraujami saistītas un kam attiecībā vienai pret otru nav palīgrakstura, un līdz ar to ir piemērojamas dažādas Līguma tiesību normas, šāds pasākums ir pamatojams ar dažādajiem atbilstošajiem juridiskajiem pamatiem (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 77. punkts, un spriedums, 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 37. punkts).

286

Runājot it īpaši par starptautisku līgumu, kuram ir vairāki mērķi vai sastāvdaļas, tātad ir jāpārbauda, vai šī nolīguma noteikumi, kuriem ir šī nolīguma mērķis vai kuri ir šī nolīguma sastāvdaļa, ir obligāts papildu elements, lai nodrošinātu minētā nolīguma normu, kurām ir citi mērķi vai kas ir citas tā sastāvdaļas, iedarbīgumu, vai arī tām ir “īpaši ierobežots tvērums” (šajā nozīmē skat. Atzinumu 1/08 (Nolīgumi, ar kuriem grozīti īpašo saistību saraksti atbilstoši GATS), 2009. gada 30. novembris, EU:C:2009:739, 166. punkts). Proti, katrā no šiem gadījumiem šī mērķa vai sastāvdaļas pastāvēšana neattaisno to, ka tā ir konkrēti atspoguļota lēmuma par minētā nolīguma parakstīšanu vai noslēgšanu Savienības vārdā materiālajā juridiskajā pamatā.

287

Turklāt starp kritērijiem, kas ļauj noteikt, vai tiesību akta mērķim vai sastāvdaļai ir vai nav papildinošs raksturs, ir tiem veltīto tiesību normu skaits, salīdzinājumā ar visām šī akta tiesību normām, kā arī šajās normās paredzēto pienākumu saturs un tvērums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 11. jūnijs, Komisija/Padome, C‑377/12, EU:C:2014:1903, 56. punkts, kā arī 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 44. un 45. punkts).

288

Tomēr divu juridisko pamatu norādīšana nav pieļaujama, ja procedūras, kas ir paredzētas vienam vai otram juridiskajam pamatam, nav saderīgas (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 78. punkts).

289

Šajā gadījumā attiecībā uz akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu kontekstu, kas ir identificēts šī atzinuma 282. punktā, no Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 1.–3. apsvēruma izriet, ka Savienība ar novērotāja statusu kopā ar dalībvalstīm ir piedalījusies sarunās par Stambulas konvenciju, ka saskaņā ar tās 75. pantu šī konvencija ir atvērta parakstīšanai Savienības vārdā un ka ar to izveido pilnīgu un daudzpusīgu tiesisko regulējumu sieviešu aizsardzībai pret jebkādu vardarbību. Attiecībā uz pēdējo minēto ir precizēts, ka ar šo konvenciju:

290

Šo analīzi apstiprina Stambulas konvencijas saturs, kas ir apkopots šī atzinuma 15.–40. punktā.

291

Attiecībā uz akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu mērķi Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 4. apsvērumā ir norādīts, ka tas, ka Savienība noslēdz Stambulas konvenciju:

292

No šo lēmumu par parakstīšanu 6. un 7. apsvēruma izriet, ka aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu būs jāsasniedz šie transversālie mērķi tikai attiecībā uz Stambulas konvencijas noteikumiem, kuri vienlaikus ietilpst Savienības kompetencē un vispirms jau attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tad – uz patvērumu un neizraidīšanu un visbeidzot – uz Savienības iestādēm un publisko pārvaldi. Lai gan minēto lēmumu par parakstīšanu 1. panti neattiecas uz šo pēdējo minēto daļu par Savienības iestādēm un publisko pārvaldi, Padome, atbildot uz Tiesas jautājumu, tomēr precizēja, ka joprojām ir paredzēts, ka akts par šīs konvencijas noslēgšanu attieksies uz šo daļu.

293

Šis akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu ierobežotais mērķis ir apstiprināts ar materiālo juridisko pamatu, kas minēts gan Lēmumos par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866, proti, LESD 78. panta 2. punktā, 82. panta 2. punktā un 83. panta 1. punktā, gan lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļā, kurā ir minētas šīs pašas tiesību normas, kā arī LESD 84. pants.

294

Līdz ar to atbilde uz lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļu ir jābalsta uz pieņēmumu, ka akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu saturs attieksies uz Stambulas konvencijas noteikumiem, kas ir saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, patvērumu un neizraidīšanu, kā arī Savienības iestāžu un publiskās pārvaldes pienākumiem, ciktāl šie noteikumi ir Savienības kompetencē (turpmāk tekstā – “Stambulas konvencijas daļa, uz ko attiecas paredzētais nolīgums”).

295

Pirmām kārtām, attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Stambulas konvencijas V nodaļā esošais 44., 47. un 48. pants, VI nodaļā esošais 49., 50. un 54.–58. pants, kā arī VIII nodaļā esošais 62.–65. pants, kā tostarp izriet no šo nodaļu kopsavilkuma, kas ietverts šī atzinuma 25.–29., 33. un 34. punktā, attiecas uz: teritoriālo kompetenci attiecībā uz kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija; citā minētās konvencijas dalībvalstī pieņemtu spriedumu ņemšanu vērā; alternatīvu strīdu izšķiršanas procesu aizliegumu; nepieciešamību veikt efektīvu, ātru un vajadzības gadījumā ex officio vai ex parte izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un tiesvedību, vienmēr ņemot vērā cietušā tiesības; cietušajiem piemērotu aizsardzību, informāciju, juridisko atbalstu un palīdzību; pieļaujamiem pierādījumiem, cietušā tiesībām tikt uzklausītam un liecinieku aizsardzību; noziedzīgu nodarījumu noilgumu; sadarbību krimināllietās, lai novērstu, apkarotu un sauktu personas pie atbildības par visa veida vardarbību, aizsargātu un sniegtu atbalstu cietušajiem, veiktu izmeklēšanu vai procedūras saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem un par tiem pasludinātu spriedumus krimināllietās; iespēju upuriem, kuri cietuši no noziedzīgajiem nodarījumiem, kas izdarīti Stambulas konvencijas dalībvalsts teritorijā, iesniegt sūdzību savas dzīvesvietas valsts kompetentajām iestādēm; savstarpējas tiesiskās palīdzības sniegšanu krimināllietās; izraidīšanu vai spriedumu krimināllietās izpildi; dalīšanos ar informāciju, kas var palīdzēt novērst noziedzīgus nodarījumus vai uzsākt vai turpināt veikt izmeklēšanu, kā arī informāciju, saskaņā ar kuru pastāv tūlītējs risks personai tikt pakļautai jebkādiem vardarbības aktiem, un personas datu aizsardzības ievērošanu.

296

Kā uzskata Parlaments, Padome un Komisija, kā arī vairākas dalībvalstis, kas ir šīs tiesvedības dalībnieces, šīs tiesību normas lielā mērā ietilpst LESD 82. panta 2. punktā paredzētajā Savienības kompetencē, saskaņā ar kuru Savienība, ciktāl tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesu spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, var paredzēt minimālos noteikumus, it īpaši attiecībā uz pierādījumu pieļaujamību dalībvalstu starpā, personu tiesībām kriminālprocesā un noziegumos cietušo tiesībām. Tādējādi, ņemot vērā minēto noteikumu skaitu un tvērumu, ir jāuzskata, ka LESD 82. panta 2. punkts būtu jāiekļauj juridiskajos pamatos aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

297

Otrkārt, Stambulas konvencijas II nodaļā esošais 7., 8., 10. un 11. pants, III nodaļā esošais 12.–16. pants, IV nodaļā esošais 18.–28. pants, VI nodaļā esošais 51.–53. pants un VIII nodaļā esošais 62. un 63. pants tostarp liek šīs konvencijas dalībvalstīm: īstenot efektīvu, vispusīgu un saskaņotu valstu politiku, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību; šim mērķim piešķirt atbilstošus finanšu un cilvēkresursus; noteikt oficiālas iestādes, kas ir atbildīgas par to, lai saskaņotu, īstenotu, uzraudzītu un novērtētu politiku; vākt statistikas datus; atbalstīt izpēti par vardarbības galvenajiem cēloņiem un sekām, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu; veicināt izmaiņas, lai izskaustu jebkādu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par stereotipizētām sieviešu un vīriešu lomām; novērst jebkurus vardarbības veidus, uz ko attiecas minētā konvencija; ņemt vērā un risināt īpaši aizsargājamu personu un [vardarbības] upuru specifiskās vajadzības; nodrošināt, ka kultūra, paražas, reliģija, tradīcijas vai tā sauktais “gods” netiek uzskatīti par attaisnojumu vardarbības aktu pastrādāšanai; veikt izpratnes veidošanas programmas; izveidot programmas, kuras vērstas uz vardarbības ģimenē izdarītāju izglītošanu par nevardarbīgu uzvedību; veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu visus vardarbības upurus no jebkādiem turpmākiem vardarbības aktiem, tostarp: atbilstošus mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu sadarbību starp visām attiecīgajām valsts institūcijām, atbilstošu un laikus sniegtu informāciju par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem un tiesiskajiem pasākumiem, juridiskas un psihologa konsultācijas, finansiālu palīdzību, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus, informāciju par individuālo/kolektīvo sūdzību mehānismiem, pietiekamu skaitu atbilstošu un viegli pieejamu patvēruma vietu, diennakts bezmaksas palīdzības tālruņu līnijas, palīdzības centru izvarošanas un seksuālās vardarbības upuriem, vecumam atbilstošas psihosociālas konsultācijas bērniem, kas bijuši liecinieki jebkādai vardarbībai; paredzēt pasākumus, lai nodrošinātu to, ka konfidencialitātes noteikumi neliegtu iespēju ziņot kompetentajām iestādēm, ka ir izdarīts vai ir gaidāms smags vardarbības akts; paredzēt preventīvus operatīvus pasākumus; novērtēt riskus upuriem; ļaut izdot aizliedzošus vai ierobežojošus rīkojumus; paredzēt aizsardzību, informāciju, atbalstu un juridisko palīdzību upuriem; nodrošināt sadarbību krimināltiesību jomā, lai novērstu un apkarotu jebkādu vardarbību un celtu apsūdzību par šādu vardarbību, aizsargātu un sniegtu atbalstu upuriem, veiktu izmeklēšanu vai vestu tiesvedību par noziedzīgajiem nodarījumiem, un piemērotu spriedumus krimināllietās; paredzēt informācijas sniegšanu, kas var palīdzēt novērst noziedzīgus nodarījumus vai uzsākt vai turpināt veikt izmeklēšanu, kā arī informāciju, saskaņā ar kuru pastāv tūlītējs risks personai tikt pakļautai jebkādiem vardarbības aktiem.

298

Šādi pienākumi, kā to it īpaši apgalvo Parlaments un Komisija, lielā mērā ietilpst noziedzības novēršanas jomā, attiecībā uz kuru LESD 84. pantā Savienībai ir piešķirta kompetence ieviest pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto noteikumu skaitu un tvērumu, kuros, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 158. punktā, ir ietvertas saistības, kam lielā mērā ir autonoms raksturs salīdzinājumā ar tām, kuras ir apkopotas šī atzinuma 295. punktā, ir jāuzskata, ka šī paredzētā nolīguma daļa nav tikai šo pēdējo minēto saistību papildinājums un tās tvērums nav “ārkārtīgi ierobežots”. No tā izriet, ka arī LESD 84. pants būtu jāiekļauj starp juridiskajiem pamatiem aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

299

Treškārt, Stambulas konvencijas V nodaļas 33.–43. pants it īpaši attiecas uz konvencijas dalībvalstu apņemšanos par krimināli sodāmu rīcību, par ko tiek piemērots efektīvs, samērīgs un preventīvs sods, atzīt: tīšu rīcību, kā arī tās mēģinājumu, palīdzības sniegšanu un atbalstīšanu, ar kuru, izmantojot piespiešanu vai draudus, nopietni kaitē personas psiholoģiskajai integritātei; rīcību, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas liek šai personai baidīties par savu drošību; tīšus fiziskās vardarbības aktus, seksuāla rakstura darbības, ja pirms tam nav saņemta apzināta piekrišana; pieaugušā vai bērna piespiešanu noslēgt laulību; izgriešanu, infibulāciju vai jebkāda cita veida sieviešu dzimumorgānu kropļošanu; aborta izdarīšanu sievietei, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana; tādas ķirurģiskas iejaukšanās izdarīšanu, kuras mērķis vai sekas ir sievietes dabisko reproduktīvo spēju pārtraukšana, ja pirms tam nav saņemta viņas apzināta piekrišana, kā arī nevēlamu verbālu, neverbālu vai fizisku seksuālo uzvedību, kuras mērķis vai sekas ir cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide.

300

Šajā ziņā LESD 83. panta 1. punktā Savienībai ir piešķirta kompetence pieņemt minimālos noteikumus noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai tostarp cilvēku tirdzniecības un sieviešu un bērnu seksuālas ekspluatācijas jomā.

301

Kā tostarp ir norādījusi Komisija un kā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 155. punktā, pārklāšanās starp pienākumiem, kas ietverti Stambulas konvencijā, kādi tie izklāstīti šī atzinuma 299. punktā, no vienas puses, un darbības jomu, kas Savienībai ir atvērta LESD 83. panta 1. punktā, no otras puses, ir tik ierobežota, ka būtu jāuzskata, ka to pienākumu tvērums, kuri ir ietverti šajā minētās konvencijas daļā un kuri ietilpst minētajā darbības jomā, Savienībai ir “ļoti ierobežots” un ka tādēļ šī tiesību norma nebūtu jāiekļauj juridiskajos pamatos aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

302

Otrām kārtām, attiecībā uz patvērumu un neizraidīšanu, kas ir minēti Stambulas konvencijas VII nodaļā, no šīs konvencijas 59.–61. panta kopsavilkuma, kurš ir ietverts šī atzinuma 30.–32. punktā, izriet, ka šajās tiesību normās būtībā ir paredzēti pienākumi saistībā ar: atjaunojamu un patstāvīgu uzturēšanās atļauju piešķiršanu; piespiedu laulības dēļ zaudēta pastāvīgā iedzīvotāja statusa atgūšanu; izraidīšanas procesu pārtraukšanu; alternatīvās aizsardzības atzīšanu; katra Konvencijā par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 189. sēj., 150. lpp.), minētā pamata interpretāciju, kurā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips, lai piešķirtu bēgļa statusu, un izraidīšanas aizliegumu noteiktos gadījumos.

303

Šīs tiesvedības dalībnieku starpā nav strīda par to, ka šādi pienākumi ietilpst LESD 78. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

304

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 160.–162. punktā, lai gan Stambulas konvencijā ir ietverti tikai trīs panti par šī atzinuma 302. punktā minētajām jomām, tie veido atsevišķu šīs konvencijas nodaļu un paredz precīzus un būtiskus pienākumus, saistībā ar kuriem vajadzības gadījumā ir jāpielāgo minētās konvencijas dalībvalstu tiesību akti šajās jomās. Šādos apstākļos šī daļa nevar tikt uzskatīta par papildu vai ar “ārkārtīgi ierobežotu” tvērumu šī atzinuma 285. un 286. punktā minētās judikatūras izpratnē, līdz ar to LESD 78. panta 2. punktam būtu jābūt starp juridiskajiem pamatiem aktam par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

305

Trešām kārtām, vispirms jau nav strīda par to, ka būtiska to pienākumu daļa, kuri attiecas uz preventīvu pasākumu veikšanu un kuri ir noteikti Stambulas konvencijas II nodaļā ietvertajā 7., 8., 10. un 11. pantā, III nodaļā ietvertajā 12.–16. pantā, IV nodaļā ietvertajā 18.–28. pantā, VI nodaļā ietvertajā 51.–53. pantā, kā arī VIII nodaļā ietvertajā 62. un 63. pantā, un kuru kopsavilkums ir ietverts šā atzinuma 297. punktā, būtībā Savienībai būtu saistoši arī attiecībā uz savas pārvaldes personālu, kā arī attiecībā uz sabiedrību, kas apmeklē tās iestāžu, struktūru un organizāciju ēkas un telpas. Turklāt tas pats attiektos uz vairākiem pienākumiem, kas izriet no šīs konvencijas VI nodaļā esošā 49., 50. un 56. panta, kā arī no VIII nodaļā ietvertā 63.–65. panta, kas ir apkopoti šī atzinuma 295. punktā. Visbeidzot, šķiet, ka papildu pienākumi, kuri paredzēti minētās konvencijas 30. pantā par atbilstošas kompensācijas izmaksāšanu vardarbībā cietušajiem, varētu būt saistoši Savienībai tieši attiecībā uz tās publisko pārvaldi.

306

Kā Padome būtībā ir paredzējusi Lēmumu par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 7. apsvērumā, šādi pienākumi ietilpst LESD 336. panta piemērošanas jomā.

307

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 164. punktā, atšķirībā no jomām, uz kurām attiecas LESD 82. panta 2. punkts un 84. pants, attiecībā uz publisko pārvaldi Savienībai nebūtu jāaprobežojas ar minimālo prasību vai atbalsta pasākumu noteikšanu, bet tai pašai būtu jānodrošina, lai pilnībā tiktu izpildīti šī atzinuma 305. punktā aprakstītie pienākumi.

308

No tā izriet, ka, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu skaitu un to pienākumu apjomu, kurus Savienība šajā ziņā uzņemtos attiecībā pret savu publisko pārvaldi, un ierobežoto to jomu skaitu, uz kurām attiecas paredzētais nolīgums, šai paredzētā nolīguma sastāvdaļai nav tikai papildinošs raksturs un tai nav “ārkārtīgi ierobežota” tvēruma, un līdz ar to LESD 336. pantam būtu jābūt starp juridiskajiem pamatiem aktam par šī nolīguma noslēgšanu.

309

Ceturtkārt, attiecībā uz pienākumiem, kas ir noteikti Savienībai un kas izrietētu no Stambulas konvencijas IX nodaļā esošā 66.–70. panta un XII nodaļā ietvertā 74. panta par uzraudzības mehānismu un strīdu noregulēšanu, pietiek atgādināt, ka Savienības kompetence uzņemties starptautiskas saistības ietver kompetenci papildināt šīs saistības ar institucionāliem noteikumiem. To esamība nolīgumā neietekmē šī nolīguma noslēgšanas kompetences veidu. Proti, šiem noteikumiem ir papildu raksturs un tātad uz tiem attiecas tā pati kompetence kā uz noteikumiem pēc būtības, kurus tie papildina (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376, 276. punkts un tajā minētā judikatūra).

310

Vēl ir jāprecizē, kā ģenerāladvokāts to ir darījis secinājumu 165. punktā, ka šajā atzinumā identificēto atbilstošo juridisko pamatu apvienošana nav pretrunā šī atzinuma 288. punktā atgādinātajai judikatūrai, ņemot vērā, ka lēmuma par paredzētā nolīguma noslēgšanu pieņemšanas procedūra saskaņā ar LESD 218. pantu ir tāda pati attiecībā uz visiem šiem juridiskajiem pamatiem, kuros visos iekšējā ziņā ir paredzēta parastās likumdošanas procedūras izmantošana.

311

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka atbilstošais materiālais juridiskais pamats tāda Padomes akta pieņemšanai, ar kuru Savienība noslēdz Stambulas konvencijas daļu, kas ir paredzētā nolīguma priekšmets LESD 218. panta 11. punkta izpratnē, ir LESD 78. panta 2. punkts, 82. panta 2. punkts, kā arī 84. un 336. pants.

312

Ņemot vērā šī atzinuma 228. un 294. punktā izdarītos konstatējumus, ir jāuzskata, ka ar lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma b) daļu Parlaments būtībā jautā, vai ir nepieciešams un vai ir iespējams sadalīt divos atsevišķos lēmumos aktu, ar kuru Savienība noslēdz Stambulas konvencijas daļu, kas ir paredzētā nolīguma priekšmets.

313

Kā izriet no lūguma sniegt atzinumu un Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, šis jautājums ir saistīts ar 21. protokola piemērojamību attiecībā uz Īriju, jo tostarp LESD 78. panta 2. punkts, 82. panta 2. punkts un 84. pants, kas ietverti LESD Trešās daļas V sadaļā, ir identificēti kā atbilstošie juridiskie pamati minētā nolīguma noslēgšanai. Turklāt, lai gan Bulgārijas Republika ir norādījusi, ka saistībā ar minēto jautājumu nozīme varētu būt arī 22. protokolam, Padome ir norādījusi, ka šī protokola piemērošana šajā gadījumā nav radījusi nekādas īpašas grūtības.

314

Runājot par 21. protokolu, no Lēmumiem par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 izriet, ka, pamatojoties uz šo protokolu, Īrija patiešām vēlējās nepiedalīties Savienības īstenotā Stambulas konvencijas noslēgšanā daļā par patvērumu un neizraidīšanu, tomēr piedaloties citu šīs konvencijas daļu noslēgšanā.

315

Kā izriet no Lēmuma par parakstīšanu 2017/865 10. apsvēruma un Īrijas un Padomes argumentācijas, šī atšķirība starp šīm dažādajām Stambulas konvencijas daļām ir balstīta uz to, ka Īrijai ir saistoša Direktīva 2011/36 un Direktīva 2011/93, savukārt Direktīva 2011/95 un Direktīva 2013/32 tai nav saistošas.

316

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar 21. protokola 1. pantu Īrija “[..] nepiedalās ierosināto pasākumu pieņemšanā, ko veic Padome saskaņā ar [LESD] trešās daļas V sadaļu”.

317

Saskaņā ar šī protokola 2. pantu “nekādi [LESD] trešās daļas V sadaļas noteikumi, nekādi pasākumi, kas noteikti, piemērojot šo sadaļu, nekādi noteikumi starptautiskos nolīgumos, ko Savienība noslēgusi, piemērojot [minēto] sadaļu, nedz arī kādi Eiropas Savienības Tiesas lēmumi, kas interpretē šos noteikumus vai pasākumus, [..] Īrijai nav saistoši vai piemērojami” un “neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem neietekmē [šīs dalībvalsts] kompetenci, tiesības un pienākumus”. Turklāt neviens no šiem noteikumiem, pasākumiem vai lēmumiem, “ja tie attiecas uz [..] Īriju, negroza nedz acquis communautaire, nedz arī Savienības acquis, un tie nav Savienības tiesību daļa”.

318

Tomēr saskaņā ar minētā protokola 3. pantu Īrija “var [..] paziņot [..], ka tā vēlas piedalīties šādu ierosinātu pasākumu noteikšanā un īstenošanā, un tādā gadījumā šī [dalīb]valsts iegūst šādas tiesības”.

319

Saskaņā ar 21. protokola 4. pantu “Īrija pēc tam, kad Padome ir noteikusi kādu pasākumu, piemērojot [LESD] trešās daļas V sadaļu, vienmēr var paziņot [..] par savu nodomu pieņemt minēto pasākumu”.

320

Šī 21. protokola 4.a panta 1. punktā ir precizēts, ka tā noteikumus “Īrijai piemēro arī saistībā ar pasākumiem, ko ierosina vai pieņem saskaņā ar [LESD] trešās daļas V sadaļu un ar ko groza spēkā esošu pasākumu, kurš [tai] uzliek saistības”.

321

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 186.–189. punktā, no 21. protokola 1.–4.a panta izriet, ka nevar uzskatīt, ka Īrijas dalība Direktīvā 2011/36 un Direktīvā 2011/93 automātiski nozīmētu, ka šai dalībvalstij būtu pienākums piedalīties Savienības īstenotā atbilstošās Stambulas konvencijas daļas noslēgšanā. Proti, ievērojot šī protokola 4.a panta 2. punktā paredzēto procedūru, kuras piemērošana šajā tiesvedībā nav paredzēta, šajos noteikumos nepārprotami ir precizēts, ka, ja vien Īrija nepaziņo par savu vēlmi piedalīties piedāvātā pasākuma pieņemšanā un piemērošanā, Īrija nepiedalās nedz sākotnējos pasākumos, uz kuriem attiecas LESD trešās daļas V sadaļa, nedz arī pasākumos, uz kuriem attiecas šī pati sadaļa un ar kuriem tiek grozīts pastāvošs un tai saistošs pasākums.

322

Šo interpretāciju apstiprina protokola Nr. 21 sistēmiskā interpretācija, no kuras izriet, ka tā 2. pantu nevar ne interpretēt, ne piemērot neatkarīgi no šī protokola 1. panta. Proti, minētajā 2. pantā paredzētais noteikums, saskaņā ar kuru Īrijai atbilstoši šim 1. pantam un neskarot šī protokola 3., 4. un 6. pantu nav saistoši tajos minētie pasākumi, noteikumi un lēmumi, ir nesaraujami saistīts ar minētajā 1. pantā paredzēto noteikumu, saskaņā ar kuru šī dalībvalsts nepiedalās to pasākumu pieņemšanā, kas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā, un tādēļ šie abi noteikumi nav izprotami viens bez otra (pēc analoģijas skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 115. un 116. punkts).

323

Tādējādi 21. protokola mērķim būtu pretrunā gan tas, ka Īrijai ļautu piedalīties Savienības īstenotā akta pieņemšanā, lai arī šis akts tai nebūtu saistošs, gan tas, ka tiktu uzskatīts, ka šis akts ir saistošs šai dalībvalstij, lai gan tā nav piedalījusies šī akta pieņemšanā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 116. punkts).

324

Tiesa ir arī precizējusi, ka 21. protokols nekādi neietekmē jautājumu par atbilstošu juridisko pamatu attiecīgā lēmuma pieņemšanai (Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 108. punkts).

325

Proti, no Tiesas judikatūras izrietošā norma, atbilstoši kurai tiesību akta materiālais juridiskais pamats nosaka tā pieņemšanai ievērojamās procedūras, ir piemērojama ne tikai procedūrām, kas paredzētas iekšēju aktu pieņemšanai, bet arī tām, kuras ir paredzētas starptautisku līgumu slēgšanai (spriedums, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 57. punkts).

326

Līdz ar to atbilstošie juridiskie pamati paredzētā nolīguma noslēgšanai nosaka 21. protokola 1. panta piemērojamību un saskaņā ar šo tiesību normu tas, vai Īrija piedalās akta par šī nolīguma noslēgšanu pieņemšanā, atbilstoši šī protokola 2. pantam savukārt nosaka to, vai šis noslēgšanas akts ir vai nav saistošs šai dalībvalstij un tātad – to, vai Stambulas konvencijas noteikumi, uz kuriem attiecas paredzētais nolīgums, ir vai nav tai piemērojami.

327

Šīs raksturīgās saiknes starp 21. protokola 1. un 2. pantu un apstāklis, ka nevienā no šī protokola normām nav paredzēta daļēja dalība pasākumā, izslēdz selektīvu dalību vienā un tajā pašā pasākumā, kas minēts šajos pantos. Šo konstatējumu apstiprina minētā protokola 3. panta formulējums, kurā ir paredzēta tikai Īrijas iespēja paziņot par savu vēlmi piedalīties “ierosinātā pasākuma” noteikšanā un īstenošanā.

328

No tā izriet, ka ar 21. protokolu nav atļauta akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu sadalīšana divos lēmumos, lai ļautu Īrijai piedalīties viena no abiem lēmumiem pieņemšanā, bet ne otra, pat ja – tāpat kā Lēmumi par parakstīšanu 2017/865 un 2017/866 – katrs lēmums par noslēgšanu attiektos uz pasākumiem, kas ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā un kas tādējādi ietilpst šī protokola piemērošanas jomā.

329

Šāda paredzētā nolīguma noslēgšanas akta sadalīšana divos vai vairākos lēmumos turklāt būtu pretrunā gan šī atzinuma 285.–287. punktā atgādinātajai judikatūrai, gan LES 13. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru iestādēm ir jārīkojas atbilstīgi Līgumos paredzētajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem, kā arī šā atzinuma 232. punktā atgādinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru noteikumi par to, kā Savienības iestādes pieņem lēmumus, ir paredzēti Līgumos un nav ne dalībvalstu, ne arī pašu iestāžu ziņā.

330

Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 182. punktā, ja tiek konstatēts, ka aktam par starptautiska līguma noslēgšanu ir vairāki mērķi vai vairākas sastāvdaļas, kuras ir nenodalāmi saistītas un no kurām vienai attiecībā pret otru nav palīgrakstura, un tādēļ minētajam aktam ir piemērojami atšķirīgi juridiskie pamati, atšķirīgi noteikumi par balsošanu Padomē var izraisīt šo juridisko pamatu nesaderību (šajā nozīmē skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 109. punkts).

331

Šādā gadījumā var izrādīties nepieciešams pieņemt divus vai vairākus lēmumus, lai noslēgtu aktu par paredzētā starptautiskā līguma noslēgšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Armēniju), C‑180/20, EU:C:2021:658, 40. punkts).

332

No tā izriet, ka var būt situācijas, kurās var tikt konstatēta objektīva vajadzība sadalīt divos vai vairākos lēmumos aktu par paredzētā nolīguma noslēgšanu.

333

Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja šādas sadalīšanas mērķis ir ņemt vērā apstākli, ka Īrija nepiedalās pasākumos, kas paredzēti tāda starptautiska līguma noslēgšanā, kurš ietilpst 21. protokola piemērošanas jomā, bet citi pasākumi, kas paredzēti šī līguma noslēgšanas ietvaros, neietilpst šajā piemērošanas jomā.

334

Tā tas var būt arī tad, ja šādas sadalīšanas mērķis ir ņemt vērā apstākli, ka Dānijas Karaliste nepiedalās pasākumos, kas paredzēti tādu starptautisku līgumu noslēgšanai, kuri ietilpst 22. protokola piemērošanas jomā, bet citi pasākumi, kas paredzēti saistībā ar šo noslēgšanu, neietilpst šajā piemērošanas jomā.

335

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 22. protokola mērķis, kā tas izriet no tā preambulas trešās līdz piektās daļas, ir izveidot tiesisko regulējumu, kas ļauj dalībvalstīm turpināt sadarbības attīstību brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jomā, bez Dānijas Karalistes līdzdalības nosakot pasākumus, kas šai dalībvalstij nav saistoši, vienlaikus sniedzot šai dalībvalstij iespēju piedalīties pasākumu pieņemšanā šajā jomā un piekrist, lai tie tai būtu saistoši atbilstoši minētā protokola 8. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Šim nolūkam 22. protokola 1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Dānijas Karaliste nepiedalās tādu Padomes pasākumu noteikšanā, kas ierosināti saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu, un atbilstoši šī protokola 2. pantam šādi pasākumi Dānijas Karalistei nav saistoši (šajā nozīmē skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs, EU:C:2017:592, 111. un 112. punkts).

336

Šajā gadījumā no atbildes uz pirmā jautājuma a) daļu izriet, ka starp akta par paredzētā nolīguma noslēgšanu materiālā juridiskā pamata sastāvdaļām ir LESD 336. pants, kas neietilpst nedz LESD trešās daļas V sadaļā, nedz līdz ar to 21. un 22. protokola piemērošanas jomā. Šādos apstākļos, lai ņemtu vērā apstākli, ka Īrija vai Dānijas Karaliste nepiedalās šajā noslēgšanā, var tikt konstatēta objektīva nepieciešamība nošķirt aktu par šī nolīguma noslēgšanu, jo tas ietver Savienības ārējās kompetences, kas izriet no LESD 78. panta 2. punkta, 82. panta 2. punkta un 84. panta, īstenošanu.

337

Līdz ar to uz lūguma sniegt atzinumu pirmā jautājuma b) daļu ir jāatbild, ka 21. un 22. protokols pamato Padomes akta, ar kuru Savienība noslēdz Stambulas konvencijas daļu, kas ir paredzētā nolīguma priekšmets, sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos tikai tiktāl, cik šādas sadalīšanas mērķis ir ņemt vērā apstākli, ka Īrija vai Dānijas Karaliste kopumā nepiedalās paredzētajos pasākumos, kas ir noteikti saskaņā ar šā nolīguma noslēgšanu un kas ietilpst šo protokolu piemērošanas jomā.

338

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka:

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) sniedz šādu atzinumu:

1)

Ar nosacījumu, ka katrā brīdī pilnībā tiek ievērotas LESD 218. panta 2., 6. un 8. punktā paredzētās prasības, Līgumos Eiropas Savienības Padomei, rīkojoties atbilstoši tās Reglamentam, nav aizliegts, pirms tā pieņem lēmumu par to, ka Eiropas Savienība noslēdz Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija), sagaidīt dalībvalstu “savstarpēju vienošanos” par to, lai dalībvalstīm šī konvencija būtu saistoša jomās, kas ir to kompetencē. Turpretim Līgumos tai ir aizliegts šajā pantā paredzētajai noslēgšanas procedūrai pievienot papildu posmu, pakļaujot lēmuma par minētās konvencijas noslēgšanu pieņemšanu nosacījumam, ka iepriekš tiek konstatēta šāda “savstarpēja vienošanās”.

2)

Atbilstošo materiālo juridisko pamatu, lai pieņemtu Padomes aktu, ar ko Savienība noslēdz Stambulas konvencijas daļu, kas ir paredzētā nolīguma priekšmets LESD 218. panta 11. punkta izpratnē, veido LESD 78. panta 2. punkts, 82. panta 2. punkts, kā arī 84. un 336. pants.

3)

Protokols (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un Protokols (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, pamato Padomes akta, ar kuru Savienība noslēdz Stambulas konvencijas daļu, kas ir paredzētā nolīguma priekšmets, sadalīšanu divos atsevišķos lēmumos tikai tiktāl, cik šādas sadalīšanas mērķis ir ņemt vērā apstākli, ka Īrija vai Dānijas Karaliste kopumā nepiedalās paredzētajos pasākumos, kas ir noteikti saskaņā ar šā nolīguma noslēgšanu un kas ietilpst šo protokolu piemērošanas jomā.