1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.) 2. panta 8) punkta c) apakšpunktu un 9) punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp B & L Elektrogeräte GmbH un GC par starp šīm pusēm gadatirgū noslēgtu tvaika putekļsūcēja pirkuma līgumu.

3

Direktīvas 2011/83 21. un 22. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 9. panta “Atteikuma tiesības” 1. punktā ir paredzēts:

“Izņemot, ja piemēro 16. pantā minētos izņēmumus, patērētājs 14 dienu laikā var atteikties no distances līguma vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgta līguma, nesniedzot nekādu pamatojumu un sedzot tikai tās izmaksas, kas paredzētas 13. panta 2. punktā un 14. pantā.”

6

Direktīva 2011/83 ir pārņemta Vācijas tiesībās ar 2013. gada 20. septembraGesetz zur Umsetzung der Verbraucherrechterichtlinie und zur Änderung des Gesetzes zur Regelung der Wohnungsvermittlung (Likums par Patērētāju tiesību aizsardzības direktīvas īstenošanu un grozījumiem Likumā par nekustamā īpašuma aģentūru regulēšanu) (BGBl. 2013 I, 3642. lpp.).

7

B & L Elektrogeräte ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas pārdod tvaika putekļsūcējus, tostarp gadatirgos.

8

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, GC un viņa laulātā apmeklēja gadatirgu Štraubingā (Straubing, Vācija). Viņi atradās vienā no šī gadatirgus haļļu ejām pie B & L Elektrogeräte stenda, kad šajā stendā nodarbinātais viņus uzrunāja no sava stenda vai kopīgajā ejā, lai tos pārliecinātu nopirkt putekļsūcēju.

9

Pēc šīs sabiedrības darbinieka uzaicinājuma GC un viņa laulātā iegāja šajā stendā un noslēdza putekļsūcēja pirkuma līgumu.

10

Vēlāk GC darīja zināmu B & L Elektrogeräte, ka viņš nevēlas “uzturēt spēkā” šo līgumu. Viņa ieskatā, tam bija atteikuma tiesības saskaņā ar Vācijas tiesisko regulējumu un viņš nebija ticis informēts par šīm tiesībām minētā līguma noslēgšanas brīdī.

11

B & L Elektrogeräte cēla prasību pret GC iesniedzējtiesā, Amtsgericht Straubing (Štraubingas pirmās instances tiesa, Vācija), lai GC tiktu piespriests samaksāt līgumā noteikto summu.

12

Iesniedzējtiesa uzskata, ka stends, ko šajā gadatirgū izmantoja B & L Elektrogeräte, ir jāuzskata par “uzņēmuma telpām” Direktīvas 2011/83 2. panta 9) punkta izpratnē, kā Tiesa to ir interpretējusi 2018. gada 7. augusta spriedumā Verbraucherzentrale Berlin (C‑485/17, EU:C:2018:642).

13

Iesniedzējtiesa konstatē, ka minētais stends, kas atradās vienā no gadatirgus hallēm, bija nevis slēgta, bet atklāta telpa un ka tādiem patērētājiem kā GC un viņa laulātā, kas apstājas halles ejas vidū pie pārdevēju stenda, bija jābūt gataviem, ka pārdevējs tos uzrunās.

14

Minētā tiesa tomēr precizē, ka lietā, kas ir nodota tās izskatīšanā, attiecīgo eju nevarēja acīmredzami uzskatīt par tirgotāja uzņēmuma telpām, proti, viņš to neizmantoja savai darbībai, bet gan pa to varēja piekļūt visiem tirgotājiem, kas atradās šajā hallē. Iesniedzējtiesai līdz ar to radās jautājums, vai, tā kā Direktīvas 2011/83 22. apsvēruma mērķis ir precizēt, ka publiska vieta, ko tirgotājs izmanto īpašā gadījumā, principā nav uzskatāma par “uzņēmuma telpām” šīs direktīvas 2. panta 9) punkta izpratnē, šajā lietā aplūkotie faktiskie apstākļi neatbilstu šajā apsvērumā minētajai situācijai.

15

Tātad gadījumā, ja pirkuma līgums tiek noslēgts, patērētājam un tirgotājam atrodoties attiecīgi uzņēmuma telpu ārpusē un iekšpusē – kas atbilstot iesniedzējtiesā izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem –, runa būtu par “ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu” Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkta c) apakšpunkta izpratnē un būtu jāatzīst, ka minētajam patērētajam ir atteikuma tiesības.

16

Šajos apstākļos Amtsgericht Straubing (Štraubingas pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai pastāv ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkta c) apakšpunkta izpratnē, tādējādi radot atteikuma tiesības saskaņā ar [šīs] direktīvas 9. pantu, ja tirgotājs, kurš gadatirgū atrodas stendā vai pie stenda, kas uzskatāms par uzņēmuma telpu [minētās] direktīvas 2. panta 9) punkta izpratnē, uzrunā patērētāju, kurš stāv patērētāju gadatirgus halles ejā, nekomunicējot ar tirgotāju, un tā rezultātā stendā tiek noslēgts pirkuma līgums?”

17

Saskaņā ar Tiesas reglamenta 99. pantu, ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

18

Šajā lietā ir jāpiemēro šī tiesību norma.

19

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkts, to lasot kopsakarā ar šī panta 9) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas ir noslēgts gadatirgus stendā starp tirgotāju un patērētāju uzreiz pēc tam, kad tirgotājs uzrunāja šo patērētāju, kas atradās gadatirgus halles ejā, kur atradās vairāki stendi, ir uzskatāms par “ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu” šīs tiesību normas izpratnē.

20

Iesākumā ir jāatgādina, ka “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” Direktīvā 2011/83 ir definēts, pirmkārt, tās 2. panta 8) punkta a) apakšpunktā kā līgums, kas noslēgts, fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam vietā, kas nav tirgotāja uzņēmējdarbības telpas, un, otrkārt, tās 2. panta 8) punkta c) apakšpunktā kā līgums, kas noslēgts tirgotāja uzņēmuma telpās vai izmantojot jebkurus distances saziņas līdzekļus tūlīt pēc tam, kad patērētājs ticis personīgi un individuāli uzrunāts vietā, kas nav tirgotāja uzņēmuma telpas, vienlaikus fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam.

21

Attiecībā uz jēdzienu “uzņēmuma telpas” šīs direktīvas 2. panta 9) punktā tas ir definēts tādējādi, ka, pirmkārt, tas attiecas uz jebkurām nepārvietojamām mazumtirdzniecības telpām, kurās tirgotājs veic pastāvīgu darbību, un, otrkārt, jebkurām pārvietojamām mazumtirdzniecības telpām, kurās tirgotājs parasti veic darbību.

22

Šajā ziņā Tiesa jau ir lēmusi, ka viens no Direktīvas 2011/83 mērķiem ir minēts tostarp tās 21. apsvērumā, saskaņā ar kuru tad, ja patērētājs atrodas ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, viņš var just iespējamu psiholoģisku spiedienu vai var saskarties ar pārsteiguma faktoru neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav lūdzis tirgotāja apmeklējumu. Šādā mērā Savienības likumdevējs ir vēlējies arī paredzēt situācijas, kurās ārpus uzņēmuma telpām pie patērētāja vēršas personiski un individuāli, bet līgums tiek noslēgts tūlīt pēc tam tirgotāja uzņēmuma telpās vai izmantojot distances saziņas līdzekļus (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Verbraucherzentrale Berlin, C‑485/17, EU:C:2018:642, 33. punkts).

23

No tā izriet, ka tad, ja patērētāju aizsardzību saistībā ar ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem Savienības likumdevējs ir paredzējis gadījumos, kad līguma noslēgšanas brīdī patērētājs neatrodas uzņēmuma telpās, kuras pastāvīgi vai parasti aizņem tirgotājs, tas tā ir tāpēc, ka likumdevējs uzskatīja, ka, negaidīti ierodoties šādās telpās, minētais patērētājs var būt gatavs, ka tirgotājs viņam izteiks piedāvājumu, līdz ar to attiecīgā gadījumā pēc tam nav pamata apgalvot, ka šī tirgotāja piedāvājums viņu pārsteidza nesagatavotu (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Verbraucherzentrale Berlin, C‑485/17, EU:C:2018:642, 34. punkts).

24

Konkrētāk, runājot par tādu situāciju, kurā tirgotājs savu darbību veic tirdzniecības gadatirgus stendā, ir svarīgi atgādināt, kā tas ir norādīts Direktīvas 2011/83 22. apsvērumā, ka tirgus būdas un stendi gadatirgos ir jāuzskata par uzņēmuma telpām, ja tirgotājs tās pastāvīgi vai parasti izmanto kā uzņēmējdarbības veikšanas vietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Verbraucherzentrale Berlin, C‑485/17, EU:C:2018:642, 41. punkts).

25

No minētā apsvēruma turpretī izriet, ka sabiedriskas vietas, proti, ielas, iepirkšanās centri, pludmales, sporta nodarbību ēkas un sabiedriskais transports, ko minētais tirgotājs savai uzņēmējdarbībai izmanto ārkārtas gadījumos, kā arī privāti mājokļi vai darbavietas nav jāuzskata par uzņēmuma telpām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Verbraucherzentrale Berlin, C‑485/17, EU:C:2018:642, 42. punkts).

26

Ievērojot tostarp šos apsvērumus, Tiesa 2018. gada 7. augusta spriedumā Verbraucherzentrale Berlin (C‑485/17, EU:C:2018:642) lēma, ka Direktīvas 2011/83 2. panta 9) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tāds stends kā pamatlietā aplūkotais, kurš tirdzniecības gadatirgū pieder tirgotājam un kurā tas veic savu darbību dažas dienas gadā, ir “uzņēmuma telpas” šīs tiesību normas izpratnē, ja, ņemot vērā visus ar šīm darbībām saistītos faktiskos apstākļus un it īpaši šī stenda izskatu un informāciju, kas tiek sniegta paša gadatirgus telpās, samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs patērētājs var saprātīgi sagaidīt, ka šis tirgotājs tajā veic savu darbību un viņam izsaka piedāvājumu, lai noslēgtu līgumu, un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

27

Šajā lietā no iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka līgums pamatlietā tika noslēgts starp patērētāju GC un tirgotāju B & L Elektrogeräte šī tirgotāja atvērtajā stendā gadatirgū, kuru iesniedzējtiesa uzskata par “uzņēmuma telpām” Direktīvas 2011/83 2. panta 9) punkta izpratnē, kā to ir interpretējusi Tiesa 2018. gada 7. augusta spriedumā Verbraucherzentrale Berlin (C‑485/17, EU:C:2018:642).

28

Šādos apstākļos ir jāveic novērtējums par to, vai tā apstākļa dēļ, ka šis līgums, kas tika noslēgts uzreiz pēc tam, kad patērētāju, kas atradās ejā, kurā kopā atradās visi gadatirgus hallē esošie stendi, uzrunāja šis tirgotājs, šo līgumu tomēr nevarētu kvalificēt par tādu, kas ir noslēgts “ārpus uzņēmuma telpām” Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkta izpratnē.

29

Šajā ziņā kopīgo eju, kurā atradās hallē esošie stendi un kurā atradās B & L Elektrogeräte stends, nevar uzskatīt par “uzņēmuma telpām” Direktīvas 2011/83 2. panta 9) punkta izpratnē, ciktāl šī eja ved uz visu tirgotāju stendiem, kas atrodas šajā hallē.

30

Šis iesniedzējtiesas norādītais faktiskais apstāklis atbilst Direktīvas 2011/83 22. apsvērumā norādītajam gadījumam, atbilstoši kuram sabiedriskas vietas, proti, ielas un iepirkšanās centri, nebūtu jāuzskata par “uzņēmuma telpām”.

31

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka līgums starp tirgotāju un patērētāju, kas ir noslēgts uzņēmuma telpās uzreiz pēc tam, kad patērētājs ir ticis personīgi un individuāli uzrunāts tādā vietā, kas nav uzņēmuma telpas, kā kopīga eja stendiem gadatirgus hallē, vienlaikus fiziski klātesot tirgotājam un patērētājam, ir “ārpus uzņēmuma telpām” noslēgts līgums saskaņā ar Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkta c) apakšpunktu.

32

Kā tika atgādināts šī rīkojuma 22. punktā, patērētājam atrodoties ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām, viņš var just iespējamu psiholoģisku spiedienu vai saskarties ar pārsteiguma faktoru neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav lūdzis tirgotāja apmeklējumu. Direktīvas 2011/83 21. apsvērumā ir noteikts, ka šādā veidā Savienības likumdevēja nolūks bija ietvert arī tos gadījumus, kuros patērētājs personīgi un individuāli tiek uzrunāts tādā situācijā, kas ir ārpus uzņēmuma telpām, savukārt līgums tiek noslēgts uzreiz pēc tam tirgotāja uzņēmuma telpās.

33

Šis pārsteiguma elements ir konstatējams tādā situācijā kā pamatlietā, kur patērētājs atrodas gadatirgus halles ejā, kas ir kopīga telpa dažādajiem stendiem, kuri atrodas šajā hallē, līdz ar to šādā situācijā vienīgi attiecīgā tirgotāja stends ir uzskatāms par viņa uzņēmuma telpām, uz kurām minētais tirgotājs uzaicina patērētāju, lai uzreiz pēc tam noslēgtu līgumu savā stendā. Tātad šāds līgums ir uzskatāms par “ārpus uzņēmuma telpām noslēgtu līgumu” Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkta c) apakšpunkta izpratnē.

34

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2011/83 2. panta 8) punkts, to lasot kopsakarā ar tās 2. panta 9) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas ir noslēgts starp tirgotāju un patērētāju tirgotāja stendā gadatirgū uzreiz pēc tam, kad šo patērētāju, kas atradās dažādiem stendiem kopīgajā ejā šī gadatirgus hallē, uzrunāja šis tirgotājs, ir “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” minētās tiesību normas izpratnē.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK 2. panta 8) punkts, to lasot kopsakarā ar tās 2. panta 9) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kas ir noslēgts starp tirgotāju un patērētāju tirgotāja stendā gadatirgū uzreiz pēc tam, kad šo patērētāju, kas atradās dažādiem stendiem kopīgajā ejā šī gadatirgus hallē, uzrunāja šis tirgotājs, ir “ārpus uzņēmuma telpām noslēgts līgums” minētās tiesību normas izpratnē.